Kas ir patiesā mīlestība?

Tuvojas vasara, kad daudzi pāri dosies uz dievnamiem, lai Dieva un garīdznieka priekšā noslēgtu laulību uz mūžu. Pats esmu ievērojis, ka laulību laikā pāri visvairāk vēlas, lai tiktu nolasīta slavenā himna mīlestībai no svētā apustuļa Pāvila 1 vēstules korintiešiem 13.nodaļas. Tomēr daudzi nezin šīs nodaļas tapšanas kontekstu un tās dziļāko nozīmi. Vispirms aplūkosim pašu tekstu:

1 Korintiešiem 13, 1 - 13

1. Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, bet man nebūtu mīlestības, tad es būtu kā dārdošs varš vai skanošs zvārgulis.
2. Un ja man būtu pravieša dāvanas, un es zinātu visus noslēpumus un visas zinātnes, un ja man būtu pilnīga ticība tā, ka es kalnus pārceltu, bet man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.
3. Un ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, un ja es nodotu savu ķermeni, lai mani sadedzina, bet mīlestības man nebūtu, tad tas man nekā nelīdzētu.
4. Mīlestība ir pacietīga, laipna; mīlestība nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga,
5. Tā nav godkārīga, nedzenas pēc sava, tā nedusmojas, tā nedomā ļaunu.
6. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.
7. Tā panes visu, tā tic visu, visu cerē, visu pacieš.
8. Mīlestība nekad nemitējas, ja arī pravietojumi izbeigtos vai valoda apklustu, vai zināšanas izgaistu.
9. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un mūsu pravietojums nepilnīgs;
10. Bet kad iestāsies pilnība, tad izbeigsies tas, kas bija nepilnīgs.
11. Kad es biju bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns, spriedu kā bērns; bet kad es kļuvu vīrs, tad atmetu to, kas bērnišķīgs.
12. Tagad mēs redzam mīklaini kā atspulgā, bet tad - vaigu vaigā; tagad es atzīstu nepilnīgi, bet tad es atzīšu tā, kā arī es esmu atzīts.
13. Bet tagad paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.

Par M. Zandera "Īstenības izteiksmi"

Ar lielu interesi un pat prieku noklausījos Latvijas radio 3.marta raidījumu "Īstenības izteiksme", kurā autors ļoti precīzi un dziļi izanalizē komunistiskā mantojuma sekas Latvijā un tā ietekmi uz mūsdienu situāciju. Tomēr ir dažas lietas, ko vēlējos pakomentēt no garīgās dimensijas.

Autors saka: "Ilustrācijai minēšu piemēru. Juzefovas katoļu draudze 1961.gada 14.maijā vēršas pie LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja saistībā ar kavēšanos nodot dievnamu ekspluatācijā: “Mēs ar dziļu cerību un ticību gaidām Jūsu rīkojumu atbilstošajām organizācijām par visdrīzāko lēmumu atvērt dievnamu, lai draudze varētu mierīgi strādāt, dzīvot un lūgties par kopīgo lietu, visu darbaļaužu labklājību un tālāko progresu, un mūsu Dzimtenes uzplaukumu”. Autors ir atradis arhīvā dokumentu, kurā Juzefovas draudze vēršas pie Kompartijas ar šādu lūgumu. Tomēr, ja autors būtu veltījis vairāk laika, lai papētītu situāciju dziļāk, tad nebūtu tik vienkāršoti piegājis šim jautājumam. Jāsaprot to, ka Romas Katoļu Baznīca Latvijā atradās ārkārtējos un agresīvos vajāšanu apstākļos, un tā laika bīskapiem, īpaši kardinālam Juliānam Vaivodam bija jāmeklē kompromisi, lai kaut cik saglābtu jau tā dramatiski vajāto Baznīcu. Kā vienu no kompromisiem viņš izvēlējās piedalīties miera konferencēs Maskavā, lai, izmantojot miera tematu kas ir svarīgs arī kristietībā, mēģinātu iegūt kaut minimālas iespējas izdzīvot agresīvā komunisma apstākļos. Ieteiktu autoram rūpīgi izlasīt bīskapa Jāņa Cakula (Latvijas Universitātes goda doktors) apjomīgo pētījumu "Latvijas Romas Katoļu Baznīcas vēstures materiāli, XX gadsimts" (Rīgas Metropolijas kūrija, 2001. Rīga), kurā ir aprakstīts tieši 1961 un turpmāko gadu Padomju okupācijas varas spiediens uz Katoļu Baznīcu Latvijā, liekot sķēršļus bīskapu iecelšanai u.t.t. Juzefovas draudze ir īpašs stāsts, jo, kad uzcēla šo baznīcu, to draudēja nojaukt un nolīdzināt līdz ar zemi. Bet ne par to stāsts. 

Citēju autoru: "Piemēram, ir milzīga atšķirība starp vācieti, kurš nacistu laikā vienkārši klusi mēģināja dzīvot, un vācieti, kurš centās uzkalpoties nacistu varas hierarhijā. Pēc kara Vācija ilgstoši un mokoši tomēr šīs lietas izrunāja." Autors šeit runā par kaut kādu izrunāšanu. Tomēr tā nebija tikai runāšana. 60-to gadu vidū dažādu konfesiju Baznīcas un draudzes Vācijā veica īpašu garīgu akciju, kurā lūdza piedošanu un garīgi izlīga ar tām tautām, kurām kara laikā bija nodarījušas pāri. Īpaši tas tika veikts ar ebreju un poļu tautām. Šī garīgā izlīgšana un piedošanas lūgšana atvēra ceļu izlīgšanai un garīgajam un saimnieciskajam progresam pašā Vācijā. Līdzīgi tam vajadzētu notikt mums ar krievu tautu un arī pašiem ar sevi. Jo komunisti bija arī latvieši un citu tautību pārstāvji, ne tikai krievi. Arī latvieši sargāja Ļeņinu Pēterpilī pēc Oktobra apvērsuma 1917.gadā, u.t.t. Zinu, ka šīs ir neērtas tēmas, bet arī par tām ir jārunā. Nepietiek tika ar runāšanu, kaut tas arī ir jau daudz un ir labs sākums. Ir jālūdz Dievs, lai Viņš palīdz dziedināt šīs rētas un jālūdz, lai Dievs dāvātu mūsu zemē garīgu atdzimšanu. Uzskatu, ka, kamēr Latvijā cilvēki nevērsīsies pie Dieva lai Viņš dziedina okupācijas, izsūtīšanas, nodevības un komunisma sekas, tikmēr mūsu tautā nebūs garīgā un saimnieciskā uzplaukuma. Sakne ir garīga un tā ir jādziedina garīgi. 

Autors: "Austrumeiropā, to skaitā Latvijā, izņemot šauru vēsturnieku slāni, ar šiem jautājumiem netiek strādāts joprojām. Nodevības pret savu valsti inde turpina netraucēti darboties." Pilnībā piekrītu autoram, tikai "zāles" šai lietai ir garīgas, jo sakne ir garīga. Komunisms ir reliģiski - filozofiska ideoloģija, kas balstās Feierbaha un Marksa ateistiski dialektiskajā materiālismā. Un šīs ideoloģijas sekas mēs izjutīsim vēl daudzus gadu desmitus. Komunisma ideoloģija ir jānožēlo grēksūdzē un ir jālūdz Dievs, lai Viņš ienāk ar savu dziedinošo spēku un to dziedina. 

Paldies autoram par raidījumu! 

Par viltus profiliem!

Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos aizvien vairāk runā par viltus ziņam un pat valstu valdību līmeņos šo problēmu izceļ, kā vienu no svarīgākajām informatīvā "kara" apstākļos. Tomēr, ja palūkojamies dziļāk, tad redzam ka šī parādība izriet no mūsdienu filozofiskajiem strāvojumiem, kuri ietekmē visas Eiropas un pasaules civilizāciju. Tie ir postmodernisms, skepticisms un relatīvisms. Tagad mēs sākam plūkt šo domāšanas un dzīvesveida augļus.

Kad pirms dažiem gadiem mums izdevās slēgt kardinala Jāņa Pujāta viltus twitter kontu, par mums smējās un pat žurnālā "Ir" šie "varoņi" tika stādīti priekšā kā lieli drosminieki un varoņi, kuri spēj šādi uzjautrināt ap 15 000 šī viltus konta lasītājus. Jau pēc pāris gadiem mēs redzam sekas šādam "viltus" un pseido patiesības domāšanas veidam.

Mūsdienās, lai apkarotu šādu parādību, tiek runāts, ka visu vajag balstīt uz pārbaudītiem faktiem. Pilnībā piekrītu. Tomēr, postmodernismā un relatīvismā nepastāv patiesības jēdziena. Katram var būt sava patiesība un katram var būt arī sava faktu interpretācija. Līdz ar to, ja nav atskaites punkta, ja nav Dieva, kurš saka: "Tev nebūs nepatiesas baumas izplatīt; nesniedz roku ļaundarim, tā atbalstot viltus liecību 2 Mozus 23,1", tad ir ļoti grūti runāt par patiesību, pārbaudītiem faktiem, u.t.t. Jo fakts ir objektīva lieta, bet jebkuri fakti var būt dažādi interpretēti un dažādi savirknēti, tādējādi atkal veidojot noteiktu ideoloģisku kontekstu paša rakstītāja vēlamajā virzienā.

Rekolekcijas laulātiem pāriem!

 Laulātie pāri!



Aicinām Jūs uz laulāto nedēļas nogales rekolekcijām, kas notiks 17.–19. martā

Jūrmalā (Dzintaros), Saules ielā 9.

Ierašanās piektdien, 17. martā pl.18.00.

Tās organizē un vada trīs laulātie pāri un katoļu garīdznieks.

   
Pasākuma specifika pieprasa abu laulāto klātbūtni
no sākuma (piektdienas vakara) līdz beigām (svētdienas pēcpusdienai).

Dažas liecības no rekolekciju dalībniekiem:

Pārvarot visus šķēršļus, esam šeit. Tā ir tik liela Dieva dāvana. Jūtamies kā jaunlaulātie – no jauna viens otru iemīlējuši, viens otram piedevuši... Gribētos šeit atgriezties.
Dainis un Antra

Šajās rekolekcijās piedzīvojām īpašu Dieva klātbūtni. Šis bija vērtīgākais laiks, ko esam kopā pavadījuši līdzšinējā laulības dzīvē.
Ritvars un Evita

Nekad dzīvē vēl nebijām piedzīvojuši neko līdzvērtīgu šim notikumam. Tas atstās dziļas pēdas mūsu sirdīs un, ceru, – arī dzīvē.
L. un S.


Pieteikties varat elektroniski:

vai pie Gata un Raimondas Bārdiņiem

) 26511634 (G); 29810619 (R)

Grēks un grēcinieks!

Mācītājs Juris Cālītis, LTV raidījumā "Kultūršoks" (3:44) uzsvēra, ka teoloģiski nav pareizi atdalīt grēku no grēcinieka, līdz ar to, viņš apgalvoja, ka, uzbrūkot grēkam, mēs automātiski uzbrūkam arī grēciniekam. Daļēji var piekrist, jo bieži vien grēcinieks tik ļoti ir "saaudzis" ar grēku, ka ir ļoti grūti mīlēt grēcinieku, nemīlot grēku. Bet no Jura Cālīša paustās pozīcijas izriet, ka tad jau kristietībā vispār nav nozīmes runāt par grēku, jo tad tiklīdz mēs norādīsim uz kāda cilvēka grēku un to nosodīsim, uzreiz mēs nosodīsim arī konkrēto grēcinieku. Tomēr Jēzus rīkojās tieši tā un ļoti konkrēti:

Pēc tam Jēzus to atrod Templī un saka viņam: "Redzi, tu esi vesels kļuvis; negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks." (Jņ 5,14)

Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: "Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?" Viņa atbildēja: "Neviens, Kungs!" Tad Jēzus sacīja: "Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!" (Jņ 8,10-11)

Jēzus lietas sauc īstajos vārdos un Viņam grēks un moralitāte ir objektīvas vērtības. Mūsdienu liberālā, posmodernā un postfaktuālā sabiedrība vēlas Jēzus Personā un mācībā "ielikt" citu - liberālu, atšķaidītu, viegli pieejamu saturu. Piekrītu, ka ir nepieciešams skaidrot un sludināt Jēzus vēsti mūsdienu cilvēkiem saprotamā veidā, bet nevis uz patiesības rēķina. Jurim Cālītim un citiem tamlīdzīgi domājošiem ir izdevīgi sajaukt grēku ar grēcinieku, jo tad vieglāk ir pārmest konservatīvi domājošiem cilvēkiem, ka viņi, sludinādami pilnu patiesību par Dievu, Jēzu Kristu, Baznīcu un moralitāti, tai skaitā grēku, ir netoleranti un uzbrūk grēciniekiem. Jēzus ļoti mīl katru grēcinieku, kurš atgriežas un maina savu nostāju, bet Jēzus ir ļoti netolerants un nosodošs pret grēcinieku, kurš ietiepīgi turas pie sava grēka (Jēzus: "Jūs, odžu dzimums!"). Savukārt noziedzniekam pie krusta, kurš nožēlo savus grēkus, Jēzus saka: "Šodien tu būsi ar mani paradīzē!"

Būsim modri!

RARZI un Rīgas Garīgā Semināra jaunumi!

Sveiciens visiem bloga lasītājiem! Sen neesmu informējis par aktivitātēm, kādas notiek gan Seminārā, gan arī manā paša dzīvē. Intensīvi turpinu strādāt pie savas doktora disertācijas. Paldies visiem, kuri lūdzas un palīdz man šajā darbā. Tikko beidzās svētā Toma no Akvīnas svētki Seminārā, paldies visiem, kuri iesaistījās, palīdzēja un piedalījās šajā pasākumā. V. E apustuliskais nuncijs Baltijas Valstīs Pedro Lopess Kintana atzinīgi novērtēja RGS paveikto un aicināja arī turpmāk Seminārā rūpēties par topošo garīdznieku formāciju.

Svētdien, 5.februārī plkst. 11.00 Rīgas sv. Jēkaba katedrālē lektora un akolīta svētības saņems 3. un 4.kursa audzēkņi. Lūgsimies par šiem kandidātiem uz priesterību, lai Dievs viņiem palīdz šajā atpazīšanas ceļā.

Piektdien, 3.februārī plkst. 16.30 Rīgas sv. Franciska baznīcā notiks svētā Mise, kuru celebrēs V. E Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs un kurā piedalīsies gan RARZI, gan RGS pasniedzēji un studenti. Pēc šī dievkalpojuma RARZI studenti uzsāks lekcijas RGS telpās un arī pavisam drīzā laikā visa RARZI administrācija pārnāks uz RGS veco korpusu katoļu ielā 16. Lūgsim Dievu, lai mums kopā izdotos īstenot katoliskās izglītības misiju Baznīcā un sabiedrībā Latvijā.

Ielūgums uz slavēšanu!


Par J. Rubeņa un Lutera draudzes popularizēto meditāciju

Benediktīņu tēvs Lorens Frīmens
Jēkaba katedrālē 2007.gadā
Pēdējās dienās lielu ažiotāžu ir sacēlusi LKR prezidenta T. Tālberga raidījums, kurā tika nosodīta meditācijas skolotāja Jura Rubeņa pēdējā izdotā grāmata. Nevēlos analizēt ne T. Tālberga kunga izteikumus, ne arī Jura Rubeņa grāmatu, ko pats neesmu lasījis, tomēr ceru drīzumā uzrakstīt zinātnisku recenziju ar tās analīzi. Tomēr šajā rakstā vēlos analizēt pašu kristīgo meditāciju, kuru izplata Juris Rubenis un Lutera evaņģēliski luteriskā draudze. Šīs meditācijas prakses Latvijā ienāca ar katoļu mūka, benediktīņu tēva Lorensa Frīmena viesošanos un meditācijas grupu izveidi dažādu konfesiju draudzēs. Katoļu draudzēs šī "pseidogarīgā" mācība nerada atsaucību, toties pie luterāņiem šī sagrozītā garīgā prakse "zeļ un plaukst".

Kur tad slēpjas problēma? 

Meditācija un kontemplācija jau izsenis, no pirmajiem kristietības gadsimtiem ir bijusi klātesoša Baznīcas dzīvē, tomēr meditācijas lieto arī nekristīgās reliģijas un pat ateistiskās parareliģiskās sistēmas, kā budisms, kurā tiešā veidā nav atrodams Dieva jēdziens. Kristietībā, atšķirībā no citu reliģiju meditācijām notiek reliģiska darbība, kurā izdala trīs elementus:

a) subjekts - tas ir cilvēks, kurš vēlas meditēt;
b) objekts - kristietībā tas ir Dievs - Jēzus Kristus, kurš ir miris un augšāmcēlies par maniem grēkiem;
c) reliģiskā saite, jeb meditācijas metode.

Un lūk! Šajā Lorensa Frīmena meditācijas skolā pazūd atšķirība starp objektu un subjektu un cilvēks sāk meditēt vai nu pats sevi, respektīvi - sakārtot savu iekšējo pasauli, uzlabot pašsajūtu, iegūt garīgu mieru, u.t.t. vai arī sāk pielūgt kādu izplūdušu "objektu" - dievību, vairākus dievus, pašizveidotu dieva tēlu, u.t.t. Līdz ar to, ja Jēzus Kristus vairs nav meditācijas objekts, ja sākam pielūgt paši sevi vai savu skaistumu, pašsajūtu, iekšējo un ārējo mieru, tad tā vairs nav kristīgā meditācija, bet gan pašsuģestija, psiholoģiskā nomierināšanās metode, vai pat elkdievība. Un arī tad mācītājus, kuri ar to nodarbojas, vairs nevar saukt par kristīgajiem mācītājiem, bet gan par guru, skolotājiem, vadītājiem, psihologiem. Tad ar kristietību šīm metodēm un praksēm ir ļoti attāls sakars.

Un to vajadzētu ņemt vērā un netaisīt reliģiski plurālistisko "rosolu" un nejaukt visu vienā katlā. Citādi arī kristietībā klātesošo gavēni sāksim saukt par diētu vai notievēšanas līdzekli.

Pāvesta Kultūras padomes un Pāvesta Ekumēnisma padomes 2003 gadā izdotais dokuments – pētījums „Jēzus Kristus – dzīvā ūdens devējs, kristīgais skatījums uz New Age” un Ticības Mācības Kongregācijas 1989 gada vēstule bīskapiem par dažiem kristīgās meditācijas aspektiem - „Orationis formas” arī runā par kristīgo meditāciju.

Dokuments par New Age, jeb 'Jauno Laikmetu' skaidri nodala New Age misticismu no autentiskās kristīgās mistiskās dzīves. Kristietim garīgā dzīve ir attiecības ar Dievu, kuras pakāpeniski, Viņa žēlastības iespaidā kļūst dziļākas un tanī pat laikā cilvēkam dod gaismu attiecībās ar tuvāko un ar visu pasauli. Savukārt New Age „garīgums” piedāvā tādu apziņas pieredzi, kas dod harmoniju un saskaņu ar „kopumu”. Tādā veidā termins „misticisms” šajā garīguma sistēmā nenozīmē tikšanos ar Transcendento Dievu mīlestības pilnībā, bet pārdzīvojumu, kas ved dziļākā iegrimšanā sevī, priecīgu kopības ar „kopumu” izjušanu, pieļaujot savas individualitātes nogrimšanu milzīgajā „kopuma” okeānā.

Šīs New Age „garīguma” sistēmas, tehnikas un metodes, kas izslēdz sapratni par Dievu kā par personu, darbojas „no apakšas”. Šajās metodēs cilvēks pats, ar metožu un līdzekļu palīdzību mēģina, cenšas nonākt līdz dievišķajam. Bieži vien šī „saplūšana”, jeb „pieskaršanās dievišķajam” tiek saprasta kā atbrīvojoša apskaidrība, izjūtot „dievu savā iekšienē”. Galvenā kristietības un šo mācību atšķirība ir tāda, ka Dievs pats nonāca pie savām radībām, īpaši pie pašiem mazākajiem, pašiem vājākajiem. Dievs var dot savu žēlastību arī bez jebkādām tehnikām. Kristīgā „pietuvošanās Dievam nav balstīta kādā tehnikā šī vārda tiešajā nozīmē. Tas pretotos garīgajai bērnībai, uz ko mums aicina evaņģēlijs. Īstai kristīgai mistikai nav nekā kopīga ar tehniku – tā vienmēr ir dāvana no Dieva, un cilvēks, kas ir saņēmis šo dāvanu apzinās, ka nav tās cienīgs.” (Ticības Mācības Kongregācija, Orationis Formas, 23)

Noslēgumā vēlos no savas puses aicināt kristiešus, katoļus Latvijā būt ļoti uzmanīgiem, attiecībā uz šādiem jauniem „pseido” garīgumiem, kas ienāk mūsu zemē arī caur luterāņu draudzēm un nākotnē ienāks vēl vairāk. Bieži vien šie „skolotāji” atsaucas uz Baznīcas Tēvu mantojumu vai dažādām klosteru skolām. Jāatcerās, ka daudzi Baznīcas tēvi savā laikā pieslējās gnostiskiem strāvojumiem un no Baznīcas tika nosodīti. Mūsdienās ir arī katoļu klosteri vai kopienas, kas sludina Baznīcas mācībai pretējus uzskatus.

Kristietībā Dievs nav tikai kāda meditācijas metode. Lūgšana vienmēr ir tikšanās mīlestībā. Un Baznīcā ir tik daudz garīgās skolas, kuras ir izturējušas laika pārbaudi un Baznīcas autoritātes atzītas. Kādēļ neizvēlēties iet drošu un pābaudītu ceļu? Piemēram karmelītu, franciskāņu, jezuītu, dominikāņu, u.c. garīgo skolu un svēto ceļu? Kāpēc neizvēlēties Vissvētākā Sakramenta adorāciju dievnamā vai Vecrīgas adorācijas kapelā blakus Saeimai visu diennakti? Mēģināsim izvērtēt un paklausot saviem biktstēviem un garīgajiem tēviem doties pa šauro, bet drošo lūgšanu taciņu, pa kuru mūs ved Jēzus caur savu Baznīcu.

Priesteris Ilmārs Tolstovs