Liels lūgums!

Dārgā bloga "draudze"! Vēlos jūs lūgt rītdien, 31.martā īpaši palūgties un varbūt arī pagavēt par rekolekcijām "Dzintaros", kuras notiks šīs nedēļas nogalē. Ir pieteikušies pāri par 30 cilvēkiem, tādēļ ir svarīgi, lai Svētais Gars sagatavo šīs rekolekcijas un lai Viņš ir galvenais šo rekolekciju vadītājs. Tāpat lūdzu jūs lūgties kādā svarīgā jautājumā, lai Dievs palīdz atrisināt to.

Vēl vēlos informēt, ka par visiem, kuri lasa šo blogu un lūdzas par mani, tiks nosvinēta svētā Mise otrdien, 4.aprīlī plkst. 18.00 Rīgas svētā Franciska baznīcā. Liels paldies un turpināsim lūgties viens par otru.

Palīdzēsim Šķilbēniem?


Saņēmu jauku epastu. Palīdzēsim Šķilbēniem?

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!
Lūdzu nobalsojiet:
sūtot īsziņu Vilaka3 uz 1668 (ja esiet LMT, Amigo,Okartes klients)
vai balsojot netā (ar facebook un draugiem profilu)
https://www.lmt.lv/lv/lmtlatvijai - izvēlieties Viļakas novads un projektu Nr.3.

Aktīvā Šķilbēnu Romas katoļu draudze piedalās Latvijas mēroga pasākumos kā Baznīcu nakts un Tezē dienas. Lai noorganizētu šos un citus garīgos un kultūras pasākumus, draudzei ir nepieciešams atjaunot vēsturisko draudzes māju blakus baznīcai. Palīdzi mums sagaidīt Latvijas simtgadi atjaunotajā draudzes mājā!

Projekta iesniedzējs: Staņislavs Prikulis

Ja pāvests iet pie grēksūdzes, kādēļ gan lai es neietu?

pie grēksūdzes sakramenta svētā Antona draudzē ir iespējams doties katru svētdienu no 9.30 - 10.25; 11.45-13.00 un no 17.30 līdz 18.00 latviešu, krievu un poļu valodās, kā arī jebkurā citā laikā pēc nepieciešamības katoļu ielā 16.

Kas ir patiesā mīlestība?

Tuvojas vasara, kad daudzi pāri dosies uz dievnamiem, lai Dieva un garīdznieka priekšā noslēgtu laulību uz mūžu. Pats esmu ievērojis, ka laulību laikā pāri visvairāk vēlas, lai tiktu nolasīta slavenā himna mīlestībai no svētā apustuļa Pāvila 1 vēstules korintiešiem 13.nodaļas. Tomēr daudzi nezin šīs nodaļas tapšanas kontekstu un tās dziļāko nozīmi. Vispirms aplūkosim pašu tekstu:

1 Korintiešiem 13, 1 - 13

1. Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, bet man nebūtu mīlestības, tad es būtu kā dārdošs varš vai skanošs zvārgulis.
2. Un ja man būtu pravieša dāvanas, un es zinātu visus noslēpumus un visas zinātnes, un ja man būtu pilnīga ticība tā, ka es kalnus pārceltu, bet man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.
3. Un ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, un ja es nodotu savu ķermeni, lai mani sadedzina, bet mīlestības man nebūtu, tad tas man nekā nelīdzētu.
4. Mīlestība ir pacietīga, laipna; mīlestība nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga,
5. Tā nav godkārīga, nedzenas pēc sava, tā nedusmojas, tā nedomā ļaunu.
6. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.
7. Tā panes visu, tā tic visu, visu cerē, visu pacieš.
8. Mīlestība nekad nemitējas, ja arī pravietojumi izbeigtos vai valoda apklustu, vai zināšanas izgaistu.
9. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un mūsu pravietojums nepilnīgs;
10. Bet kad iestāsies pilnība, tad izbeigsies tas, kas bija nepilnīgs.
11. Kad es biju bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns, spriedu kā bērns; bet kad es kļuvu vīrs, tad atmetu to, kas bērnišķīgs.
12. Tagad mēs redzam mīklaini kā atspulgā, bet tad - vaigu vaigā; tagad es atzīstu nepilnīgi, bet tad es atzīšu tā, kā arī es esmu atzīts.
13. Bet tagad paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.

Par M. Zandera "Īstenības izteiksmi"

Ar lielu interesi un pat prieku noklausījos Latvijas radio 3.marta raidījumu "Īstenības izteiksme", kurā autors ļoti precīzi un dziļi izanalizē komunistiskā mantojuma sekas Latvijā un tā ietekmi uz mūsdienu situāciju. Tomēr ir dažas lietas, ko vēlējos pakomentēt no garīgās dimensijas.

Autors saka: "Ilustrācijai minēšu piemēru. Juzefovas katoļu draudze 1961.gada 14.maijā vēršas pie LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja saistībā ar kavēšanos nodot dievnamu ekspluatācijā: “Mēs ar dziļu cerību un ticību gaidām Jūsu rīkojumu atbilstošajām organizācijām par visdrīzāko lēmumu atvērt dievnamu, lai draudze varētu mierīgi strādāt, dzīvot un lūgties par kopīgo lietu, visu darbaļaužu labklājību un tālāko progresu, un mūsu Dzimtenes uzplaukumu”. Autors ir atradis arhīvā dokumentu, kurā Juzefovas draudze vēršas pie Kompartijas ar šādu lūgumu. Tomēr, ja autors būtu veltījis vairāk laika, lai papētītu situāciju dziļāk, tad nebūtu tik vienkāršoti piegājis šim jautājumam. Jāsaprot to, ka Romas Katoļu Baznīca Latvijā atradās ārkārtējos un agresīvos vajāšanu apstākļos, un tā laika bīskapiem, īpaši kardinālam Juliānam Vaivodam bija jāmeklē kompromisi, lai kaut cik saglābtu jau tā dramatiski vajāto Baznīcu. Kā vienu no kompromisiem viņš izvēlējās piedalīties miera konferencēs Maskavā, lai, izmantojot miera tematu kas ir svarīgs arī kristietībā, mēģinātu iegūt kaut minimālas iespējas izdzīvot agresīvā komunisma apstākļos. Ieteiktu autoram rūpīgi izlasīt bīskapa Jāņa Cakula (Latvijas Universitātes goda doktors) apjomīgo pētījumu "Latvijas Romas Katoļu Baznīcas vēstures materiāli, XX gadsimts" (Rīgas Metropolijas kūrija, 2001. Rīga), kurā ir aprakstīts tieši 1961 un turpmāko gadu Padomju okupācijas varas spiediens uz Katoļu Baznīcu Latvijā, liekot sķēršļus bīskapu iecelšanai u.t.t. Juzefovas draudze ir īpašs stāsts, jo, kad uzcēla šo baznīcu, to draudēja nojaukt un nolīdzināt līdz ar zemi. Bet ne par to stāsts. 

Citēju autoru: "Piemēram, ir milzīga atšķirība starp vācieti, kurš nacistu laikā vienkārši klusi mēģināja dzīvot, un vācieti, kurš centās uzkalpoties nacistu varas hierarhijā. Pēc kara Vācija ilgstoši un mokoši tomēr šīs lietas izrunāja." Autors šeit runā par kaut kādu izrunāšanu. Tomēr tā nebija tikai runāšana. 60-to gadu vidū dažādu konfesiju Baznīcas un draudzes Vācijā veica īpašu garīgu akciju, kurā lūdza piedošanu un garīgi izlīga ar tām tautām, kurām kara laikā bija nodarījušas pāri. Īpaši tas tika veikts ar ebreju un poļu tautām. Šī garīgā izlīgšana un piedošanas lūgšana atvēra ceļu izlīgšanai un garīgajam un saimnieciskajam progresam pašā Vācijā. Līdzīgi tam vajadzētu notikt mums ar krievu tautu un arī pašiem ar sevi. Jo komunisti bija arī latvieši un citu tautību pārstāvji, ne tikai krievi. Arī latvieši sargāja Ļeņinu Pēterpilī pēc Oktobra apvērsuma 1917.gadā, u.t.t. Zinu, ka šīs ir neērtas tēmas, bet arī par tām ir jārunā. Nepietiek tika ar runāšanu, kaut tas arī ir jau daudz un ir labs sākums. Ir jālūdz Dievs, lai Viņš palīdz dziedināt šīs rētas un jālūdz, lai Dievs dāvātu mūsu zemē garīgu atdzimšanu. Uzskatu, ka, kamēr Latvijā cilvēki nevērsīsies pie Dieva lai Viņš dziedina okupācijas, izsūtīšanas, nodevības un komunisma sekas, tikmēr mūsu tautā nebūs garīgā un saimnieciskā uzplaukuma. Sakne ir garīga un tā ir jādziedina garīgi. 

Autors: "Austrumeiropā, to skaitā Latvijā, izņemot šauru vēsturnieku slāni, ar šiem jautājumiem netiek strādāts joprojām. Nodevības pret savu valsti inde turpina netraucēti darboties." Pilnībā piekrītu autoram, tikai "zāles" šai lietai ir garīgas, jo sakne ir garīga. Komunisms ir reliģiski - filozofiska ideoloģija, kas balstās Feierbaha un Marksa ateistiski dialektiskajā materiālismā. Un šīs ideoloģijas sekas mēs izjutīsim vēl daudzus gadu desmitus. Komunisma ideoloģija ir jānožēlo grēksūdzē un ir jālūdz Dievs, lai Viņš ienāk ar savu dziedinošo spēku un to dziedina. 

Paldies autoram par raidījumu! 

Par viltus profiliem!

Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos aizvien vairāk runā par viltus ziņam un pat valstu valdību līmeņos šo problēmu izceļ, kā vienu no svarīgākajām informatīvā "kara" apstākļos. Tomēr, ja palūkojamies dziļāk, tad redzam ka šī parādība izriet no mūsdienu filozofiskajiem strāvojumiem, kuri ietekmē visas Eiropas un pasaules civilizāciju. Tie ir postmodernisms, skepticisms un relatīvisms. Tagad mēs sākam plūkt šo domāšanas un dzīvesveida augļus.

Kad pirms dažiem gadiem mums izdevās slēgt kardinala Jāņa Pujāta viltus twitter kontu, par mums smējās un pat žurnālā "Ir" šie "varoņi" tika stādīti priekšā kā lieli drosminieki un varoņi, kuri spēj šādi uzjautrināt ap 15 000 šī viltus konta lasītājus. Jau pēc pāris gadiem mēs redzam sekas šādam "viltus" un pseido patiesības domāšanas veidam.

Mūsdienās, lai apkarotu šādu parādību, tiek runāts, ka visu vajag balstīt uz pārbaudītiem faktiem. Pilnībā piekrītu. Tomēr, postmodernismā un relatīvismā nepastāv patiesības jēdziena. Katram var būt sava patiesība un katram var būt arī sava faktu interpretācija. Līdz ar to, ja nav atskaites punkta, ja nav Dieva, kurš saka: "Tev nebūs nepatiesas baumas izplatīt; nesniedz roku ļaundarim, tā atbalstot viltus liecību 2 Mozus 23,1", tad ir ļoti grūti runāt par patiesību, pārbaudītiem faktiem, u.t.t. Jo fakts ir objektīva lieta, bet jebkuri fakti var būt dažādi interpretēti un dažādi savirknēti, tādējādi atkal veidojot noteiktu ideoloģisku kontekstu paša rakstītāja vēlamajā virzienā.

Rekolekcijas laulātiem pāriem!

 Laulātie pāri!



Aicinām Jūs uz laulāto nedēļas nogales rekolekcijām, kas notiks 17.–19. martā

Jūrmalā (Dzintaros), Saules ielā 9.

Ierašanās piektdien, 17. martā pl.18.00.

Tās organizē un vada trīs laulātie pāri un katoļu garīdznieks.

   
Pasākuma specifika pieprasa abu laulāto klātbūtni
no sākuma (piektdienas vakara) līdz beigām (svētdienas pēcpusdienai).

Dažas liecības no rekolekciju dalībniekiem:

Pārvarot visus šķēršļus, esam šeit. Tā ir tik liela Dieva dāvana. Jūtamies kā jaunlaulātie – no jauna viens otru iemīlējuši, viens otram piedevuši... Gribētos šeit atgriezties.
Dainis un Antra

Šajās rekolekcijās piedzīvojām īpašu Dieva klātbūtni. Šis bija vērtīgākais laiks, ko esam kopā pavadījuši līdzšinējā laulības dzīvē.
Ritvars un Evita

Nekad dzīvē vēl nebijām piedzīvojuši neko līdzvērtīgu šim notikumam. Tas atstās dziļas pēdas mūsu sirdīs un, ceru, – arī dzīvē.
L. un S.


Pieteikties varat elektroniski:

vai pie Gata un Raimondas Bārdiņiem

) 26511634 (G); 29810619 (R)

Katoļu Baznīca un citas reliģijas

Šī gada 20.septembrī pāvests Francisks tikās ar dažādu konfesiju un reliģiju līderiem Itālijas pilsētā Asīzē, lai kopīgi lūgtu un pārdomātu par mieru pasaulē. Līdzīgi, kā tas bija pirmo reizi 1986.gada 27.oktobrī, kad šo iniciatīvu pirmo reizi aizsāka svētais Jānis Pāvils II, arī šoreiz šī iniciatīva izsauca asas diskusijas par Katoļu Baznīcas un kristietības attiecības ar citām reliģijām. Katoļu Baznīca, pirms vairāk kā 50 gadiem, Vatikāna II koncila dokumentā Nostra aetate skaidri norādīja virzienu, kādā Baznīcai jāvirzās, sadarbojoties ar citām reliģijām. Baznīca oficiāli atteicās no ekskluzīvisma un plurālisma starpreliģiju attiecībās, bet gan izvēlējās inkluzīvisma ceļu. Lai labāk saprastu, kas ir ekskluzīvisms, inkluzīvisms un plurālisms, mēgināšu izklāstīt Romas Katoliskās Baznīcas nostāju šajā jautājumā, balstoties uz Vatikāna II koncilamācības. Rakstā izmantošu arī Jura Uļģes ļoti labi sagatavotā raksta Evanģēliski Luteriskās Baznīcas mājaslapā www.lelb.lv fragmentus.

Ekskluzīvisms - Katoļu Baznīcas un visas kristietības nostādne, kas izveidojās ap VI gadsimtu, kad svētais Fulgensijs no Rispes un citi sāka radikalizēt seno Baznīcas uzstādījumu, ka ārpus Baznīcas nav pestīšanas (Extra Ecclesia nula salus est). Līdz tam Baznīcas tēvi šo postulātu vairāk attiecināja uz tiem, kuri jau bija kristījušies Baznīcā bet kas izvelējās aiziet no tās. Balstoties uz so pustulātu, viņu aiziešana no Baznīcas nedeva tiem iespēju saņemt pestīšanu. Lielākais vairums Baznīcas tēvu bija atvērti uz grieķu - romiešu filosofiju un arī nenosodīja citas reliģijas, tikai vērsās pret okultismu, elkdievību un burvestībām. Tomēr pēc VI gs. gan Romas Katoliskā Baznīca, kā arī citu konfesiju pārstāvji sāka radikāli uzskatīt, ka visi, kuri atrodas ārpus redzamajām Baznīcas sturktūrām, nekādā ziņā nevar saņemt pestīšanu. Ievērojamākie šīs pozīcijas pārstāvji no protestantu puses 20. gs. ir Karls Barts un Emīls Brunners.

Ekskluzīvisma pozīcijas pārstāvji pārsvarā uzsver, ka Dievs savu pestīšanas darbu šajā pazudušajā pasaulē atklāj tikai un vienīgi caur Jēzu Kristu un citu reliģiju pārstāvji atrodas pazušanas stāvoklī, un kamēr viņi atklāti un tieši nepieņems Jēzu Kristu un neiekļausies Baznīcas redzamajā struktūrā, viņi netiks glābti. Tomēr jaunie atklājumi Amerijā un Āfrikā lika daudziem misionāriem uzdot vienu svarīgu jautājumu - kā tiks glābti tie, kuri nekad nav dzirdējuši par Jēzu Kristu, un tomēr dzīvo pēc savas sirdsapziņas? Vai arī, kā rīkoties tiem, kurus misionāri ar savu nekrietno uzvedību un varas un nuadas kāri savā laikā ir ieļaunojuši un viņi nevēlas iekļauties tādā Baznīcas struktūrā, kura viņiem neko labu nav atnesusi? Šie un vēl daudzi citi jautājumi XX gs. beigās lika teologiem domāt par jaunu - inkluzīvistisku pieeju šim jautājumam, kas patiesībā nebija jauna, bet gan atgriešanās pie Baznīcas tēvu nostājas, kāda tiem bija pirmajos kristietības gadsimtos.