Ir kāds patiess stāsts. Vēl
pirmās Latvijas laikā, pirms II pasaules kara vienā draudzē notika reāls
“lūgšanu grāmatiņu karš”. Draudzē notika dievkalpojumi dažādās valodās un
vienas valodas lūdzēju grupa bija ilgāk aizkavējusies un nākamā, nespēdama to
izturēt, sāka ar lūgšanu grāmatiņām “zvetēt” palikušos no iepriekšējā
dievkalpojuma. Arī mūsdienās zinu draudzes, kurās ir samērā maz cilvēku, tomēr
viņi ir sašķēlušies dažādās “frakcijās”, kur katra vēlas piepildīt savas
nerealizētās ambīcijas un būt par draudzes priekšniekiem u.t.t. Nabaga
prāvesti, jo šādas situācijas ir liels negals un posts.
Tas atgādina situāciju pēc
Bābeles torņa uzcelšanas, kad Dievs
“sajauca” cilvēku valodas un viņi vairs nespēja viens otrā ieklausīties.
Nebija dialoga. Tomēr jau Radīšanas sākumā Dieva Gars lidinājās virs ūdeņiem.
Noslēpumainā veidā Svētais Gars, apslēpti, tomēr darbojās visā Vecās Derības
laikā. Viņš darbojas visās tautās, kultūrās, reliģijās, jo Dieva Garam nav
robežas. Viņš ir neirobežots sevī un pūš un dveš kur vien vēlas.
Jēzus, pēc savas augšāmcelšanās
saviem mācekļiem saka: “Bet
kad nāks pār jums Svētais Gars, tad jūs saņemsiet Viņa spēku; un jūs būsiet
mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un visā zemē.” (Apd
1,8) Jēzus arī saka: „Un es jums sūtu sava Tēva apsolīto, bet jūs palieciet
pilsētā (Jeruzalemē), kamēr tiksiet tērpti spēkā no augšienes!” (Lk 24,49) „Un
kad es tikšu no šīs zemes pacelts, es visus vilkšu pie sevis.” (Jņ 12,32) Jau
Vecajā Derībā, pravieša Joēla grāmatā tika dots apsolījums: „Un tad notiks, ka
Es izliešu Savu Garu pār visu miesu un jūsu dēli un jūsu meitas pasludinās
nākamas lietas, jūsu vecaji redzēs atklāsmes sapņos, bet jaunie redzēs
parādības.” (Joēla 3,1)
Tomēr, jāatceras, ka Svētais
Gars nedarbojas automātiski. Tāpat, kā arī mūsu pestīšana nav automātiska, arī
Svētā Gara darbība nav automātiska. Jo Dieva Gars ir ļoti delikāts un
smalkjūtīgs. Viņš var ienākt tikai tā cilvēka sirdī, vai kopienā vai draudzē,
ja ir izpildīti zināmi nosacījumi. Kādi tie ir?
Vēlme Viņu saņemt. Atvērtība Dievam, sirds stāvoklis, ilgas pēc Dieva. Nāc, Svētais Gars!
Jābūt tīram no grēka. Dažreiz Svētais Gars jau sāk darboties cilvēkā, kurš vēl nav nokristīts vai atrodas grēkā. Tad tas notiek tādēļ, ka Dieva Gars mudina cilvēku uz atgriešanos. Tomēr, lai mūsu kalpošana, darbība būtu auglīgāka, ir nepieciešama regulāra grēksūdze, sirds šķīstīšana.
Mīlestība un pazemība savā starpā. Mīlestība arī lielākā Svētā Gara dāvana, tomēr mīlestība ir arī bauslis, ko pieprasa Jēzus. „Tas ir mans bauslis, lai jūs cits citu mīlētu.” Dažreiz mīlestība pieprasa lūgt piedošanu, izlīgšanu, garīgu „kāju mazgāšanu”, zemošanos, atteikšanos no lepnības, skaidības ambiciozitātes, u.t.t.
Vienotība. Svētais Gars ir tas, kurš realizē vienotību, bet arī pieprasa vienotību. Jebkura šķelšanās, naids, nekārtības ir zīme, ka tā lieta nav no Svētā Gara. Paklausība garīgajām autoritātēm. Lai cik pievilcīgas būtu mūsu harismas, ārkārtējās vai parastās svētā Gara dāvanas, tomēr ja tās ir pretrunā vienotībai Baznīcā un šķeļ Baznīcu, draudzi, tad tām ne tikai nav nozīmes, bet tās vēl var būt par ieļaunojumu un kaitējumu Svētā Gara darbībai.
Pieņemt visu to, ko Kristus ir mācījis. Kas jūs klausa, tas mani klausa, saka Kristus. Akceptēt visu Baznīcas mācību. Visu ko Jēzus mums ir teicis Evaņģēlijā, ko māca Bībele un Baznīcas maģistērijs. Mīlestība pret pāvestu, arhibīskapu, prāvestu. Būt kopībā ar visu Baznīcu. Neveikt kristīgo patiesību selekciju. Tas man patīk, to es pieņemu, tas man nepatīk, to es nepieņemu.
Kad esam saņēmuši Svēto Garu,
tad apjaušam, ka vieni paši nevaram izdzīvot savu ticību. Mums ir vajadzīga kopiena – Baznīca, draudze. Draudzē mēs mācamies
atvērtību uz otru cilvēku, mazinās mūsu egosims un individuālisms. Draudze ir
vieta dialogam, kas nemaz nav tik viegls. Bieži vien piedzīvojam, ka
draudze nav ideālu cilvēku sabiedrība. Drīzāk ir tieši otrādi – redzam, ka
draudzē ir cilvēki ar saviem grēkiem, nepilnībām, ambīcijām, u.t.t. Tomēr
apzināmies, ka vieni paši nevaram
sasniegt pestīšanu. Jā, mēs varam vienatnē lūgt Dievu un individuāli veidot
personīgas attiecības. Bet draudzē mēs sinhronizējam savu individuālo Jēzus
attēlu ar to Jēzus attēlu, kādu atklāj visa Baznīca, draudze.
Ir nepieciešama draudze, kurā
mēs jūtamies un esam kā ģimenē. Kā tikt
pāri šim cilvēciskajam faktoram? Tāpat kā cilvēks sastāv no dvēseles un
miesas, no gara un matērijas, kas ir apvienots vienā ķermenī un nav nekādi
atdalāms – vismaz šajā dzīvē, arī Baznīca un draudze sastāv no šādām divām
būtiskām “sastāvdaļām” – institūcijas, struktūras un Gara – harismām, dāvanām. Ir sastopamas divas galējības – vai nu
radikāli nošķirt šīs abas realitātes, glorificējot vienu vai otru, vai nu
vispār neņemt vērā garīgo dimensiju, Baznīcā un draudzē redzot tikai institūciju,
organizāciju vai firmu.
Vasarsvētkos mums ir jāapzinās,
ka Svētais Gars ir tas, kurš dibina, vada un būvē Baznīcu. Bet Viņš to dara ar
cilvēcisku līdzekļu palīdzību. Hierarhija, institūcija, draudze, dažādas
evaņģelizācijas formas un metodes kļūst par ietvaru, par “trauku”, ar kuru
palīdzību Dieva Gars darbojas. Tomēr jāuzmanās
metodi, formu, institūciju likt augstāk par Svētā Gara darbību vai arī domāt,
ka ar cilvēcisku līdzekļu un metožu palīdzību mēs “pievilināsim” cilvēkus vai
arī mēs būsim tie galvenie. Metodes un līdzekļi ir svarīgi, tomēr tās ir
tikai līdzekļi, caur kuriem darbojas Svētais Gars. Pāvests Benedikts XVI
vairākkārt ir uzsvēris, runājot par Vatikāna II koncila reformām: “Nedrīkstam
domāt, ka tā ir mana vai mūsu Baznīca vai draudze. Nē. Vispirms tā ir Jēzus Kristus, Viņa Baznīca. Viņš ir centrā. Viņš ir
tas, pie kura mēs ejam un kurš ir galvenais Baznīcas “darbinieks un
dzinējspēks”. Draudze tikai tad būs vienota, ja tā skatīsies vienā virzienā uz
Jēzu Kristu, kurš ir Baznīcas un draudzes centrā. Prāvesti mainās, arī draudzes
locekļi nāk un iet. Tomēr Kristus paliek. Viņš ir tas, kurš pulcina visus ap
sevi. Viņš ir tas, kurš nemitīgi mājo Vissvētākajā Sakramentā Tabernākulā. Viņš
ir tas, kuru mēs svinām un pielūdzam Euharistijā. Baznīca dzima Pēdējo Vakariņu
mielasta laikā, Baznīca izplūda no Jēzus pārdurtā sāna pie krusta Golgātā. Jā.
Būt draudzē nav viegli. Ir arī savs krusts. Bet vienmēr seko augšāmcelšanās un
Vasarssvētki. Nemeklēsim draudzē savu gribu, nemēgināsim draudzi veidot pēc
saviem ieskatiem, nemeklēsim draudzē tikai ideālos cilvēkus. Ļausimies Svētā
Gara pārveidojošajam spēkam un ļausim, lai Viņš – Svētais Gars mūs visus
apvieno ap sevi un Savā Baznīcā.
