Par Plašsaziņas līdzekļiem, slimnīcām un cietumiem

Izraksts no Latvijas Republikas līguma ar Svēto Krēslu

9. pants

Ievērojot Latvijas Republikas likumus un ņemot vērā Katoļu Baznīcas likumīgos pastorālos pienākumus, Baznīcai ir garantēta:

(a) iespēja piekļūt masu saziņas līdzekļiem un vārda brīvība, ieskaitot savu sabiedriskās saziņas līdzekļu izveidi un pieeju valsts saziņas līdzekļiem saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem;

(b) iespēja ticīgiem brīvi veidot un izteikt sociālās, kulturālās vai izglītības iniciatīvas, kas izriet no kristīgās ticības principiem un Katoļu baznīcas sociālās doktrīnas, saskaņā ar ekumenisma principiem;

(c) iespēja piekļūt slimnīcām, cietumiem, bērnu patversmēm un visām pārējām sociālās un medicīniskās palīdzības iestādēm, kurās katoļticīgo uzturēšanās prasa Katoļu baznīcas pilnvarotu pārstāvju vienreizēju vai pastāvīgu pastorālu klātbūtni.

https://likumi.lv/doc.php?id=66742

Divas svarīgas iniciatīvas, ko piedāvā Vatikāna II koncils

Dekrēts par laju apustulātu Apostolicam actuositatem

26. Diecēzēs atkarībā no iespējas būtu jāizveido padomes, kas atbalstītu Baznīcas apustulisko darbu gan evaņģelizācijas un svētdarīšanas jomā, gan arī labdarības, sociālajā un citās jomās, kurās garīdzniecībai un ordeņu ļaudīm attiecīgi jāsadarbojas ar lajiem. Šīs padomes var kalpot kā dažādu apvienību un laju vadīto apustulisko iniciatīvu koordinētājas, bet tā, lai katra no tām saglabātu savas īpašās iezīmes un neatkarību.[1]

Šādām padomēm, ja vien ir iespēja, būtu jāpastāv gan draudzē, gan arī starp draudzēm, diecēzēm un pat valsts un starptautiskajā mērogā.[2]

[1] Sal. Benedikts XIV, De Sinodo Dioecesana, III grām., IX nod., VII–VIII: Opera omnia in tomos XVII distributa, XI sēj., Prati, 1844, 76.–77. lpp.
[2] Sal. Pijs XI, Enc. Quamvis nostra, 1936. g. 30. aprīlis: AAS 28 (1936), 160.–161. lpp.

Dekrēts par Baznīcas misionāro darbību Ad gentes

14. Tie, kas ar Baznīcas starpniecību ir no Dieva pieņēmuši ticību Kristum[1], ar liturģiskām ceremonijām tiek uzņemti katehumenātā, kas nav tikai vienkārša dogmu un priekšrakstu izskaidrošana, bet gan audzināšana vispusīgai kristīgajai dzīvei un pietiekami ilgs sagatavošanās laiks, kurā mācekļi kļūst vienoti ar savu skolotāju Kristu. Katehumēni tātad jāievada pestīšanas noslēpumā un evaņģēliskās dzīves praksē ar svētajiem ritiem, kuri tiek secīgi svinēti noteiktajos laika posmos[2], un Dieva tautas ticības, liturģiskajā un mīlestības dzīvē.

Tad, pateicoties kristīgās iniciācijas sakramentiem, atbrīvoti no tumsības varas (sal. Kol 1, 13)[3] un miruši, apbedīti un augšāmcēlušies kopā ar Kristu (sal. Rom 6, 4–11; Kol 2, 12–13; 1 Pēt 3, 21–22; Mk 16, 16), tie saņem Garu, kas tos dara par Dieva bērniem (sal. 1 Tes 3, 5–7; Apd 8, 14–17), un kopā ar visu Dieva tautu svin Kunga nāves un augšāmcelšanās piemiņu.

Vēlams, lai Lielā gavēņa un Lieldienu liturģija tiktu atjaunota tādā veidā, ka tā katehumēnu dvēseli sagatavotu Lieldienu noslēpuma svinēšanai, jo šo svinību laikā viņi Kristības sakramentā atdzims Kristū.

Par šo kristīgo iniciāciju katehumenāta laikā jārūpējas ne tikai katehētiem vai priesteriem, bet arī visai ticīgo kopienai, vispirms jau krustvecākiem, lai katehumēni jau no paša sākuma justos kā piederīgi Dieva tautai. Baznīcas dzīve ir apustuliska, tāpēc arī katehumēniem ar savu paraugu un ticības apliecināšanu jāmācās aktīvi līdzdarboties evaņģelizācijā un Baznīcas celšanā.

[1] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 17.
[2] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum concilium, 64–65.
[3] Par atbrīvošanu no ļaunā gara un tumsības verdzības Evaņģēlijā sal. Mt 12, 28; Jņ 8, 44; 12, 31 (sal. 1 Jņ 3, 8; Ef 2, 1–2). Kristības liturģijā sal. Romas rituāle.

Pedofīlija Baznīcā un ne tikai

Pirms kāda laika izlasīju latviski iztulkoto ASV psiholoģijas zinātņu doktores psihoterapeites Annas Solteras grāmatu „Varmākas. Pedofili, izvarotāji un citi”, kurā plaši ir aprakstīta pedofilijas problemātika un cīņa ar to. Tā kā šobrīd plaši tiek apspriesta pedofīlija Katoļu Baznīcā, vēlos sniegt mazu komentāru šajā jautājumā, izmantojot šajā grāmatā sniegtos faktus.

Vispirms gribu teikt, ka nekādā gadījumā neattaisnoju ne pašus varmākas - pedofīlus, ne arī garīdzniecību, kura ilgus gadus šos faktus slēpa un neatklāja sabiedrībai. Tomēr, šīs grāmatas autore norāda, ka pedofīli ir daži cilvēki sabiedrībā, kuri, šādu seksuālu tieksmi pēc maziem bērniem, sajūt jau padsmit gadu vecumā un šo tieksmi viņos nav iespējams mainīt vai izārstēt. Kas ir pats šausminošākais, ka pedofīls ārēji izskatās ļoti laipns, sirsnīgs un patīkams cilvēks, kā arī māk par sevi radīt loti labu iespaidu. Tādējādi apkārtējiem ir ļoti grūti noticēt pedofīlu upuru stāstītajam, jo pedofīls ar manipulācijas un psiholoģisko triku palīdzību dara visu, lai iegalvotu apkārtējiem, ka šie upuri melo, pārspīlē vai nav drošticami. Anna Soltera uzsver, ka pedofīliem tieši Baznīca un kristīgā vide ir labvēlīga "teritorija" savu neģēlīgo tieksmju īstenošanai, jo ticīgi cilvēki, savā ziņā, ir vieglāk ietekmējami, viņi ir vairāk labticīgāki un vieglāk piedod un cenšas izcelt tikai to pozitīvāko un labāko. Var teikt, ka ticīgajiem cilvēkim dažreiz pietrūkst kritiskās spriestspējas šajos jautājumos. Jāņem vērā, ka pedofīlam, iefiltrējoties garīdznieku vai svētdienasskolas skolotāju rindās ir brīva, netraucēta pieeja bērniem un pie tam viņam vēl līdzi seko zināma veida "neaizskaramības autoritāte". Nevēloties attaisnot augstāko garīdzniecību ārzemēs, kura piesedza vai neatklāja pedofīlu noziegumus, tomēr, balstoties uz šīs autores pētījumiem, daudziem bīskapiem visdrīzāk bija grūti noticēt upuriem, jo pedofīli vienmēr sevi pasniedza kā gudrus, inteliģentus, kārtīgus, priekšzīmīgus, dievbijīgus, u.t.t. cilvēkus.

Tomēr autore uzsver, un es arī tam varu pievienoties, ka Katoļu Baznīca līdz šim ir pārāk maz pievērsusi uzmanību svarīgajam pedofīlijas jautājumam un autore ar stingru nopietnību uzsver, ka pedofili ir arī visur citur, ne tikai Baznīcā - arī treniņnometnēs, bērnudārzos, skolās, pie jauniešu grupu vadītājiem, u.t.t. Viņa uzsver, ka celibāts nav tas, kas veicina pedofīliju, bet gan apkārtējo, īpaši vecāku, garīdznieku un to, kuriem bērni ir uzticēti, vienaldzību un piesardzības trūkumu.

Uzskatu, ka nevajadzētu tikai Baznīcu vainot šajos pedofīlijas noziegumos, jo, balstoties uz autores pētījumiem, pedofīliju ir ļoti grūti atklāt, tieši pašu pedofīlu meistarīgajai manipulācijas un slēpšanās manierei. Tomēr Katoļu Baznīcai un arī citām institūcijām, kuras strādā ar bērniem, ir jāpievērš īpaša uzmanība šim jautājumam un ir jācenšas izslēgt jebkāda iespēja pedofīliem, kuri ir mums visapkārt, veikt savus noziegumus.

Un šādām tendencēm vispār nevajadzētu būt: http://www.delfi.lv/news/arzemes/slinku-pedofilu-cikstonu-un-citu-divainu-politiskas-partijas.d?id=43366807&page=1

Ieteiktie avoti: Soltera A. Varmākas, pedofili, izvarotāji un citi. To psiholoģija un aizsardzība pret tiem. b.i.v., Adria Books, 2007;
http://www.katedrale.lv/index.php?id=21559
https://www.vaticannews.va/lv/pavests/news/2018-08/aicinajums-dieva-tautai-nozelot-grekus-gavet-un-lugties.html

8.septembris - Jaunavas Marijas Dzimšanas diena

Vissvētākās Jaunavas Marijas Dzimšanas dienas svinības Rīgas Kristus Karaļa draudzē

9.00 svētā Mise poļu valodā
11.00 svētā Mise latviešu valodā

Pāvesta svinētajam dievkalpojumam Aglonā reģistrējušies 31 902 cilvēki

No 8. jūlija līdz 19. augustam norisinājās reģistrācija 24. septembrī gaidāmajai pāvesta Franciska Svētajai Misei Aglonā. Šajā laikā ir reģistrējušās 31 902 personas no Latvijas un ārvalstīm.

Elektroniski mājas lapā www.pavestsLatvija2018.lv reģistrējās 14 845 cilvēki, savukārt katoļu draudzēs – 17 057.

Visvairāk cilvēki ir reģistrējušies Rēzeknes-Aglonas diecēzē - 16 697 cilvēki. Rīgas arhidiecēzē ir reģistrējušies 10 255 cilvēki, Jelgavas diecēzē – 3350, bet Liepājas diecēzē – 681.

Reģistrējušies ir arī 919 cilvēki no ārvalstīm. Viņu vidū ir visvairāk ciemiņi no Baltkrievijas, bet tāpat arī no Krievijas, Polijas, Lietuvas un citām valstīm.

Kā jau iepriekš ziņots, 22. - 25. septembrī Baltijas valstīs viesosies pāvests Francisks. 24. septembrī viņš ieradīsies Latvijā, kur viens no centrālajiem un visplašāk apmeklētajiem notikumiem būs Svētā Mise Aglonas bazilikas laukumā. Zināms, ka tā sāksies plkst. 16.30, bet cilvēkiem vēlams ierasties līdz plkst. 15. Ieeja bazilikas laukumā būs no plkst. 9.

Tie, kas ir reģistrējušies uz Svēto Misi, ieejas kartes no 9. līdz 23. septembrim varēs saņemt baznīcā, kurā ir veikuši reģistrāciju vai kuru, elektroniski reģistrējoties, ir izvēlējušies. Informāciju par ērtāko ieejas karšu izņemšanas laiku baznīcās var atrast šeit: https://pavestslatvija2018.lv/ieejas-kartes-iznemsanas-vietas.pdf.

Tie iedzīvotāji, kas nav reģistrējušies Svētajai Misei Aglonā, bet vēlas turp doties, pēc 9. septembra varēs sazināties ar katoļu draudzēm un interesēties par brīvām ieejas kartēm. Informācija par to, kā piedalīties Svētajā Misē bez ieejas kartes, tiks izplatīta īsi pirms vizītes.

Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Informācijas centrs (no www.katolis.lv)

Kas notiks Aglonā 24.septembrī?

Vai Dievu var izzināt?

“Dievu neviens nekad nav redzējis: vienpiedzimušais Dēls, kas ir Tēva klēpī, To atklāja.” (Jņ 1,18)

Jau no pirmajiem kristietības gadsimtiem pašā Baznīcā veidojās sava veida spriedze starp uzskatu, ka Dieva izzināšana ar prātu ir iespējama, un nostāju, ka Viņu pazīt un izprast racionālā veidā nav iespējams.

Veidojās divu veidu „pieeja” šim jautājumam - austrumu un rietumu. Saskaņā ar austrumu pieredzi cilvēks iepazīt Dievu caur noliegumu, paradoksu, pieredzi un mistisku kontemplāciju. Šī pieeja, ko dēvē par apofātismu, iziet no pieņēmuma, ka Dieva daba ir liels noslēpums, kuru ar prāta palīdzību nevar sasniegt. Savukārt rietumu Baznīcā jau no pašiem pirmsākumiem dominēja pretējais virziens, dēvēts par katafātismu. Tajā patiesība par Dievu un Viņa dabu tika aplūkota no prāta perspektīvas, kas balstījās uz analoģijām Dieva radītajā pasaulē – radītās dabas skaistums un loģiskā uzbūve liecina par Dieva, kā Radītāja esamību un aktīvo klātbūtni pasaulē. 

Jau neoplatoniķiem bija izteikta apofātiska pieeja, īpaši Plotīnam (+270 g.p.m.ē). To var pamanīt viņa uzskatos par prāta mistisko attīrīšanu ceļā uz savienošanos ar Absolūtu. Kristietībā apofātisms nav radies hellenizācijas, jeb grieķu filozofijas ietekmes rezultātā, jo pati Dieva Atklāsme sevī ietver zināma veida kopsakarības starp Dieva pārdabiskumu (transcendenci) un Dieva klātbūtni radītajā pasaulē (imanenci).

Apofātisma šūpulis bija Aleksandrija, kur 3. gadsimtā attīstījās t.s. „kristīgā gnoze”. Šāda domāšanas veida pārstāvji bija iedvesmojušies no neoplatonisma, stoicisma un Filona vēstulēm. Apofātismu īpaši attīstīja Pseidodionīsijs Areopagīts tiešā konfrontācijā ar ariānismu. Viņš uzsvēra, ka kristīgā teoloģija nevar būt tīri intelektuāls Dieva iepazīšanas veids, bet tā vairāk ir cilvēka mistiska pieredze, garīga attīrīšanās un dievišķošanās. Dievs pārsniedz jebkādu sapratni un spēju Viņu iepazīt. Dievs var būt iepazīts tikai caur neiepazīšanu.

Īpaši spilgts apofātisma piemērs ir Halkēdonas koncila (451) dekrēts par divām dabām Kristū, kas tika izteiktas negatīvā formā: „Mums jāatzīst vienu un To pašu Kristu, Kungu un viendzimušo Dēlu, kurā nesajaucami, neizmaināmi, nesašķeļami, neatdalāmi savienojušās divas dabas, kuru atšķirība, tām savienojoties, nekādā ziņā nav atcelta, gluži pretēji: to abu īpašības ir saglabājušās un apvienojušās vienā un tai pašā personā un vienā un tai pašā hipostāzē .”[1] Apofātisma elementus var atrast svētā Augustīna, Anselma no Kenterberijas, Eriugena, Nikolaja Skūzo, kā arī pie vācu spekulatīvajiem mistiķiem – Meistara Ekharta, u.c.

Apofātisms cenšas izvairīties no ticības patiesību formulēšanas intelektuāli, balstoties tikai filozofijā vai racionālos argumentos. Tā rezultātā Austrumu Baznīcā nekad nav bijuši jautājumi par teoloģijas un filozofijas savstarpējām attiecībām. Apofātisma galvenā tēze ir – mēs, runājot par Dievu, vairāk varam pateikt, kas Viņš nav, nevis to, kas Viņš ir. Par viņu var runāt galvenokārt nolieguma jeb negācijas formā. Apofātisma teoloģijā tiek izslēgtas jebkādas abstrakcijas un tīri intelektuāla Dieva pazīšana, kā arī jebkāda veida antropomorfismi (Dieva darbībai piedēvētas cilvēciskas īpašības). Tomēr apofātismā netiek noliegta tiekšanās pie Dieva un Viņa pazīšana, apofātisms nav agnosticisms (uzskats, ka par Dievu neko nevar pateikt). Apofātisms ar negācijas un intuīcijas palīdzību cenšas sasniegt Dievu, un tādā veidā mēģina izvairīties no maldīgiem, sagrozītiem un nepareiziem priekšstatiem par Dievu. Apofātisms necenšas veidot abstraktu izpratnes sistēmu par Dievu, bet gan ar kontemplācijas un mistikas palīdzību cenšas veidot saikni ar Dievu. Apofātisms Dieva pazīšanai lieto paradoksus, kā arī attēlus un simbolus no redzamās pasaules.

  

Starp apofātismu un katafātismu ir savstarpēja saikne, tie viens otru neizslēdz, jo ir divi Dieva pazīšanas ceļi. Svētais Akvīnas Toms risināja šo jautājumu, uzsverot, ka ir Dieva pazīšanas pozitīvais (via pozitiva) un negatīvais (via negativa) ceļš, un abi šie ceļi viens otru papildina. Arī katafātiskajā ceļā jāatzīst, ka par Dievu mēs varam runāt tikai analoģiskā valodā, jo, pat ja Viņš sevi ir atklājis caur Jēzu Kristu un Viņa Baznīcu, tomēr savā būtībā mums paliek noslēpums un līdz galam nav pieejams.

Katafātiskais ceļš ir pozitīvais, simboliskais, balstīts uz līdzībām un analoģijām, kādas var atrast starp Dievu kā Radītāju un radīto pasauli. Ja apofātismā par Dievu varēja teikt, kas Viņš nav, tad katafātismā uzsver to, kā radītās lietas atspoguļo Radītāju.

Katafātisms attīstījās sholastiskās teoloģijas ietvaros, attīstot analoģijas metodi. Svētais Augustīns darbā De doctrina christiana attīstīja t.s. zīmju teoriju, kas definēja cilvēku un radību kā simbolu un zīmju kopumu, kuri kopā liecina par Dievu un Viņa atribūtiem. Radītā pasaule kļūst par sava veida Dieva atklāsmi un cilvēks ir Dieva attēls uz zemes.

Austrumu Tradīcija uz katafātisko pieredzi skatījās ar zināmām aizdomām, jo uzskatīja, ka šāda metode var aizvest līdz Dieva realitātes notrulināšanai, padarot to par vienu no radībām, kur zūd saikne starp Radītāju un radību un var iekrist panteismā, uzskatot, ka arī radība ir Dievs.

Austrumu Tradīcija uzskata, ka visa radītā pasaule ir kā Dieva teofānija, kā „Atklāsmes grāmata”, kuru vajag atšifrēt caur Dieva klātbūtnes zīmēm un simboliem. Tomēr Dieva klātbūtne radībā ir noslēpumaina, kura atklājas pravietiski un pakāpeniski. Pilnībā Dievs sevi atklāja tikai Jēzus Kristus personā un Viņa Baznīcā. Redzamā pasaule ir nepilnīgs Dieva kā Radītāja attēls, tomēr daudzi svētie, piemēram, svētais Justīns, Aleksandrijas Klements, u.c. runāja par Logosa „sēklām” (semena Verbi, Logos spermaticos), kur Dievs vēl pirms Iemiesošanās netieši un noslēpumaini bija klātesošs radītajā pasaulē un arī cilvēku sirdīs.

Jēzus Kristus ir Atklāsmes pilnība, un abi šie ceļi – gan mistiski apofātiskais, gan uz racionālisma balstītais katafātiskais - palīdz satikties ar Jēzu Kristu, caur kuru mēs nonākam attiecībās ar Dievu Tēvu, Svētajā Garā.

Priesteris Ilmārs Tolstovs (Raksts publicēts "Katoļu Baznīcas Vēstnesī", 2018.gada augusta numurā

[1] Halkēdonas koncils, Symbolum, DS 301-302, Katoliskās Baznīcas Katehisms, 467

---

Rekolekcijas tiem, kas kalpo slimnīcās!

Svētceļojuma Rīga - Aglona videodienasgrāmata

Rīgas Kristus Karaļa draudzes sludinājumi 29.jūlijā

Lūdzamies novennu, lūdzoties Jēzus Asiņu litāniju par veiksmīgu svētceļojuma norisi. Ieziešana 1.augustā 9.00. Pievienoties var jebkurā laikā

29.jūlijā 15.00 kapusvētki Sarkandaugavas kapos

5.augustā svēto Misi 11.00 celebrēs Starpdiecēžu Garīgā Semināra rektors Imants 

Medveckis. Ziedojumi Semināra vajadzībām

5.augustā 15.00 kapusvētki II Meža kapos

19.augustā 15.00 kapusvētki Jaunciema kapos

9.septembrī 15.00 sāksies svētdienas skola pieaugušajiem un 7.oktobrī sākas svētdienas skola bērniem. Savlaicīgi aiciniet kandidātus.

Pāvesta sv. Mises registrācija – grāmatu galdā manuāli, internetā no 8.jūlija. 

www.pavestsLatvija2018.lv Autobusa biļetes grāmatu galdā, 10.eiro. Izbraucam 

24.septembrī 7.00. Reģistrācija līdz 19.augustam.

Informāciju var atrast mājaslapā www.karalis.lv

Lūgums abonēt un lasīt “Mieram tuvu”, „Katoļu Baznīcas Vēstnesi” un citus 

katoliskos izdevumus. Svarīgi atbalstīt arī Radio Marija Latvija

Prāvests

Gregoriskās mūzikas koncerts

Svēts ceļojums!

Es iešu! Uz Aglonu! Daru to jau 20 gadus. Kāpēc?

Es pieņēmu kristību tad, kad man bija 19 gadi, 1996.gada Ziemassvētku priekšvakarā. Baznīca toreiz man vēl bija noslēpumaina un neiepazīta, tieši tādēļ iespēju doties svētceļojumā uz Aglonu uztvēru kā vienreizēju veidu, iepazīt to "no iekšpuses". Kā toreiz, tā arī tagad cilvēku starpā valda dažnedažādi izkropļoti priekšstati par Dievu, Baznīcu, ticību un kristiešiem. Šādi priekšstati rodas no informācijas trūkuma un arī pašu kristiešu maldīgā dzīvesveida un ticības pretliecības. Svētceļojums ir veids, kā iepazīt Baznīcu tās dinamiskā un autentiskā veidā. Jo svētceļojumos parasti iet Baznīcas locekļu aktīvākā daļa, arī tie, kuri apzinās savu ticību un var to nodot tālāk citiem.

Aglonas svētcēļojumu kustība, kas stihiski aizsākās pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, ir šobrīd lielākā garīgā kustība Latvijā, kas pulcē vairākus tūkstošus cilvēku, kuri, sākot no 1.augusta, pārpludina gandrīz visus Latvijas ceļus, ciemus un laukus. Mūsdienās, augusta sākumā redzot pa ceļu ejam cilvēku grupu, vairs nevienam nav jautājums kas tie ir par cilvēkiem un uz kurieni dodas.

Aglonas svētceļojumos ir izaugusi pilnīgi jauna katoļticīgo paaudze. Jā, ir tādi, kuri varbūt ikdienā uz dievnamu nestaigā, tomēr tuvojoties augustam sāk "knosīties" un meklēt kedas un somu, lai dotos... dotos uz priekšu... pārdomātu savas dzīes jēgu... atjaunotos ticībā....

Pēdējos gados šī svētceļnieku kustība ir attīstījusies. Maija sākumā notiek intensīvi svētceļojumi uz Skaistkalni, šogad no maija sākuma tiek organizēts 100-gades svētceļojums, kurā cilvēki 100 dienās plāno apiet visu Latvijas robežu, lūdzoties par mūsu valsts  garīgo atdzimšanu. Daudzi dodas uz Spāniju, lai dotos svētā Jēkaba ceļu  - Camino - uz Santjago de Kompostella.

Es iešu! Man ir jāiet! Es nevaru neiet!

Un tu?

Svētceļojumi uz Aglonu!

Tuvojas svētceļojumu laiks uz Aglonu un noteikti tu arī esi jau domājis doties šajā ceļā. Bet varbūt tā ir tava pirmā reize, tādēļ vēlos mazliet pastāstīt un padalīties par savu svētceļojuma organizātora un dalībnieka pieredzi.

Tas, ka Tu vēlies iet šajā ceļā nav nejaušība – Dievs Tevi ļoti, ļoti mīl un vēlas satikties ar Tevi šajā ceļā. Tādēļ esi ar atvērtu sirdi, dzirdīgām ausīm un priecīgu prātu lai spētu saklausīt to, ko Viņš vēlas Tev teikt.

Svētceļojums jau no seniem laikiem simbolizē cilvēka dziļākos Dieva meklējumus un ilgas pēc atjaunotas dzīves. Svētceļojums ir īpašs gandarījuma veids, kur panesot ceļa grūtības un uz laiku aizmirstot ikdienu tiek dzīvota intensīva lūgšanu un pārdomu garīgā dzīve. Svētceļojums nav pārgājiens vai atpūta, tas ir dažādu pārdzīvojumu, jā, arī piedzīvojumu pilns laiks, kurā cilvēks atklāj sevi no jauna, atrod atbildes uz daudziem jautājumiem un atklāj savas turpmākās dzīves aicinājumu. Svētceļojums, kas iesākas šajā dzīvē simbolizē mūsu ikviena svētceļojumu uz debesu Tēva mājām mūžībā.

Uz Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem 15.augustā, Aglonā var svētceļot dažādos veidos. Visvienkāršākais ir ar automašīnu vai autobusu. Šādu svētceļojuma veidu izvēlas lielākā daļa svētceļnieku, jo ne visi var atļauties veltīt vairākas dienas ceļā. Tomēr ir arī svētceļnieki, kas dodas ar velosipēdiem un vēl daļa, kas iet ar kājām. No tuvākajām vietām, kā Daugavpils, Rēzekne un citām vietām Latgalē svētceļnieki iet tikai vienu vai dažas dienas. Ir cilvēki, kas svētceļo pa vienam, divatā vai nelielās grupiņās. Šādus svētceļojumus ir viegli noorganizēt, jo tas neprasa papildus izdevumus un organizēšanu. Cilvēki sarunā naktsmājas pie paziņām vai nakšņo teltīs.

Tomēr no Liepājas. Rīgas un citām Latvijas vietām uz Aglonu ir nepieciešams doties vienu, divas un pat trīs nedēļas (no Liepājas). Tādēļ svētceļnieki pulcējas grupās, kurām ir savs vadītājs, organizatoru grupa, pavadošais transports, pavāri un arī stingri noteikta kārtība, kura ir jārespektē.

Kādi parasti ir svētceļojuma noteikumi? 

Publicēšu kāda svētceļojuma noteikumus:

Noteikumi svētcēļniekam, kurš dodas uz Aglonu grupā:
1. Svētceļojuma dalībnieks ievēro vadītāja norādījumus.
2. Svētceļnieka grupa pa ceļu virzās pēc iespējas tuvāk tā labajai malai.
3. Ikviens svētceļnieks iet kopā ar grupu un neatpaliek no tās
4. Naktsmītnē pēc plkst. 23.00 tiek ievērots pilnīgs klusums.
5. Svētceļnieks pēc sevis vietu atstāj tīrāku, nekā tā bija pirms viņa ierašanās.
6. Svētceļnieks svētceļojuma laikā nelieto apreibinošas vielas un ievēro atturību arī no citām vielām, kas izraisa atkarību.
7. Laikā, kad notiek lūgšanas, kā arī brīžos, kad ievērojam klusumu kārtīgs svētceļnieks netraucē pārējos.
8. Svētceļniekam rūp sava veselība un viņš ir gatavs vienmēr palīdzēt otram grūtā brīdī.
9. Svētceļnieks ir izpalīdzīgs un laipns, viņš nelamājas un konfliktus risina ar miermīlīgiem līdzekļiem.
10. Bez vadītāja atļaujas svētceļnieks nekādā gadījumā neatstāj grupu.
11. Svētceļnieks nedodas peldēties, neapmeklē veikalus un neatstāj nakšņošanas vietu bez vadītāja atļaujas.
12. Vienā teltī dažādu dzimumu pārstāvji var nakšņot tikai tad, ja viņi ir laulāti
13. Mobilo telefonu, datoru, internetu un mūzikas atskaņotajus svētceļojumā lietot aizliegts.
14. Ķermeņa „kailuma” koeficients svētceļojuma laikā nedrīkst pārsniegt 30% no ķermeņa kopējā ādas laukuma.

Tomēr katrā grupā šie noteikumi var atšķirties. Noteikumu neievērošanas gadījumā, svētceļniekam grupa ir jāatstāj.

Kas jāņem līdzi svētceļojumā?

Atkal publicēšu kādas svētceļojuma grupas ieteikumus:
Svētie raksti, rožukronis, lūgšanu grāmata, higiēnas piederumi, mitrumu necaurlaidīgas drēbes [lietus mētelis], ērti apavi [ieteicams vairāki pāri], rezerves apģērbs, guļammaiss, telts, tūristu paklājiņš [matracis], ēšanas piederumi [bļodiņa, krūzīte, karote], plāksteri, individuālās zāles, pūšamie pre odiem, ērcēm, kabatas lukturītis, kabatas nauda, divas somas – lielā un mazā līdznešanai, drēbes svētkiem.

Mazliet par norisi.

Svētceļojuma dienas kārtība ir kā rekolekcijas, jeb garīgie vingrinājumi. Parasti katru dienu ir svētā Mise, rīta un vakara lūgšanas, var būt arī konferences par garīgām tēmām. Pa vidu ir garīgo dziesmu dziedājumi un soļošana. Dienā parasti svētceļnieki noiet no 15-35.km. Virs 30 km. skaitās jau samērā liels gabals. Parasti iet 3-4.km, tad apstājas atpūtai. Dienas vidū ēd pusdienas. Vēlos uzsvērt, ka svētceļojums nav tūrisma pārgājiens, tādēļ ir jāievēro pieklājība apģērbā un jācenšas ar cieņu un rūpību izturēties pret apkārtējo vidi, kurā uzturamies – nemēslot aiz sevis, arī skolās, kurās mums uzņem ar lielu viesmīlību aiz sevis atstāt priekšzīmīgu kārtību. Pēc svētceļniekiem spriež par visu Baznīcu un kristiešiem, un diemžēl šo 25 gadu laikā nevienmēr svētceļnieki ir bijuši labs piemērs, kādiem ir jābūt kristiešiem. Svētceļojumos mēdz līdzi iet arī garīdznieks, tādēļ svētceļojumu laikā ir iespēja neformālā gaisotnē uzdot tam jautājumus, izsūdzēt grēkus un pieņemt savai dzīvei svarīgus un fundamentālus jautājumus. Vakaros parasti ir tematiskas tikšanās vai nu pie ugunskura, vai tapat skolās. Ļoti būtiski autovadītājiem, kuri uz ceļa ierauga svētceļnieku grupu, samazināt ātrumu un respektēt to, ka grupās iet arī mazi bērni, kas bieži vien aiz noguruma nespēj būt uzmanīgi un tādējādi var radīt avārijas situācijas. Pats esmu bijis liecinieks šādām situācijām gan no bezatbildīgu svētcēļnieku un autovadītaju puses. Aglonā svētceļnieki parastu ienāk vai nu 13 vai 14.augustā. Pēdējā laikā ir parādījusies tendence svētceļniekiem ienākt jau 12.augustā, jo svētki Aglonā sākas jau krietni agrāk par 15.augustu, piedāvajot plašu programmu gan ģimenēm gan jauniešiem.