otrdiena, 2018. gada 13. novembris

Nederīgie kalpi!

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 17, 7-10)

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem apustuļiem: “Kurš no jums savam kalpam, kas ar vai gana, sacīs, kad tas atgriežas no tīruma: “Tūlīt nāc un sēdies pie galda”? Vai tad viņš drīzāk tam neteiks: “Sagatavo man vakariņas, apjozies un apkalpo mani, kamēr es ēdīšu un dzeršu. Un pēc tam paēdīsi un padzersi tu.” Vai tad viņš pateicas šim kalpam, ka tas izpildīja to, kas bija pavēlēts?
Tāpat arī jūs sakiet, kad būsiet izdarījuši visu, kas jums pavēlēts: “Mēs esam nederīgi kalpi; mēs izdarījām to, ko mums vajadzēja darīt.”” Tie ir Svēto Rakstu vārdi. (www.mieramtuvu.lv)

Šodien vēlējos padalīties ar pārdomām par godkārību. Daudzreiz, kalpojot Baznīcā, arī kā priesterim, jūtu, ka mana kalpošanas motivācija nav pats Dievs, bet atzinība no citu puses. No bīskapa, citiem priesteriem, draudzes locekļiem un sabiedrības. Ja to nesaņemu, tad sirdī iezogas rūgtums, neapmierinātība, kritika un kurnēšana. Daudzās situācijās cilvēki Baznīcā saka: "Kāpēc mani nenovērtē? Nepasaka paldies? Nepaslavē? Niedod kādu diplomu vai pateicības rakstu?" Nav slikti ilgoties un vēlēties uzslavu un pateicību. Tomēr, Jēzus šodienas evaņģēlijā saka - ja mēs izpildām to kas ir mūsu pienākums, mēs tāpat esam nederīgi kalpi. Tātad, ir vajadzīga šī "svētā vienaldzība", jeb indiference. Ja mani uzslavē un paliela - labi. Tas ir patīkami. Bet ja neuzslavē, nepasaka paldies, bet tieši otrādi - nokritizē vai apsūdz, pat nepietiesi - arī tad ir labi :) Jo es to daru nevis citiem, bet pašam Dievam un pats Dievs atlīdzinās par visu, ko mēs šajā pasaulē darām.

sestdiena, 2018. gada 10. novembris

Atbalsti Lielvārdes katoļu baznīcas atjaunošanas darbus!


9. novembrī, aprit gads, kopš Lielvārdes katoļticīgo draudzei vairs nav sava dievnama, jo ēka atrodas avārijas stāvoklī. Tāpēc Lielvārdes katoļu draudze lūdz finansiālu atbalstu baznīcas ēkas glābšanas un atjaunošanas darbiem. Varētu likties, ka ēka ir celta sen, bet, nē, dievnams 2017. gada 16. septembrī nosvinēja tikai 25 gadu jubileju, taču draudze te dibināta jau 1936. gadā. Turklāt līdz pat 1996. gadam Lielvārdes baznīca bija vienīgais katoļticīgo dievnams visā Ogres rajonā.

Lielvārdes katoļu dievnams tika iesvētīts 1992. gadā, tas ir uzcelts pie katoļu kapiem Meža ielā 18, kur reiz atradusies vecā baznīca. Tas atrodas uz uzkalna, kurā no trijām pusēm tika veikts uzbērums. Diemžēl jaunā dievnama būves darbi tika veikti ļoti pavirši, bez pienācīga būvuzrauga un neievērojot vajadzīgās tehnoloģijas normas. Pamati ir ielikti uz neblietētās uzbēruma zemes, pat bez šķembām apakšā, bez armatūras, kas tos sasaistītu kopā, bez pamatu paplašinājuma pēdas. Ātros tempos uz jaunajiem pamatiem no ķieģeļiem tika uzcelta baznīca ar torni, kas deva zināmu slodzi uz pamatiem un uzbērumu. Laika gaitā pamati ir sākuši manāmi sēsties uz leju, radot neskaitāmas lielas plaisas dievnama iekšpuses sienās un dažas lielas caurejošas plaisas arī ārsienās.

2015. gadā SIA „Būvkonsultants” veica ēkas detalizētu apsekošanu un izdeva „Būves tehniskās apsekošanas atzinumu”, saskaņā ar kuru 2016. gadā tika izstrādāts dievnama pamatu pastiprināšanas darbu būvprojekts un oktobrī uzsākti neatliekami ēkas pamatu un sienu nostiprinājuma darbi. Ar zināmiem pārtraukumiem finansiālo grūtību un dokumentācijas nesakārtotības no būvnieku puses dēļ līdz 2017. gada pavasarim draudze paspēja veikt 84 mikropāļu ieurbšanas pamatos un veica pusi no ēkas pamatu nostiprināšanas darbiem.

2017. gada 8. novembrī būvfirma "KMT Projekts" atsāka atļautos būvdarbus būvobjektā, veicot rupjus pārkāpumus un atkāpšanos no būvprojekta prasībām, kā rezultātā nākamajā dienā iebruka un saplaisāja dievnama kreisās puses pamati, kā arī saplaisāja un nobīdījās divas ārsienas zem visā garumā atraktajiem pamatiem, zem kuriem tika izņemta grunts. 2017. gada 13. novembrī Valsts būvniecības kontroles birojs veica ēkas apsekošanu un aizliedza tās ekspluatāciju, ierosinādams kriminālprocesu Valsts kriminālpolicijā, kas vēl arvien turpinās. Būvfirmas "KMT Projekts" vadība ar nekrietniem meliem pilnībā noliedz savu līdzdalību un atbildību par viņu rīcības izraisīto dievnama avāriju. Šīs būvfirmas apdrošināšanas kompānija arī atteicās izmaksāt draudzei kompensāciju par radītajiem materiālajiem zaudējumiem, kas ir milzīgi. Kopīgā zaudējumu novēršanas darbu tāme ir 133 000 eiro. Tādu līdzekļu tik mazai draudzei nav un nekad nebūs.

Šobrīd ir izstrādāts jauns dievnama konservācijas un pārbūves projekts, kas ar paredzēto ekspertīzi draudzei izmaksās vairāk nekā 14 000 eiro. Apmaksājot tik dārgu projektu, draudzei vairs nepaliks līdzekļu dievnama glābšanas darbu uzsākšanai, lai varētu demontēt gan saplaisātos pamatus, gan abas sienas, un visu pārbūvēt no jauna.

Patlaban dievnams atrodas avārijas stāvoklī un ir aizslēgts uz laiku, kamēr tiks atjaunoti sagrautie pamati un sienas. Tas ir ļoti degradējis draudzes dzīvi un krasi samazinājis draudzes locekļu skaitu. Mēs esam spiesti lūgties draudzes mājas jumta stāvā ierīkotajā kapelā, kur vasaras karstumā ir jāsēž caurvējā. Lielākajos svētkos dodamies uz luterāņu dievnamu, jo visiem nepietiek vietas mūsu pagaidu “mājas baznīciņā”. Diemžēl mūsu sagrautais dievnams nav ne valsts, ne vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Tādēļ mēs nevaram un nedrīkstam saņemt nekādu palīdzību no pašvaldības un valsts institūcijām, pie kurām esam vairākkārt griezušies un saņēmuši atteikumu. Savukārt mūsu diecēzes kūrija nespēj mums palīdzēt finansiāli, un cerības saņemt ārzemju līdzekļus ir minimālas.

Mēs pazemīgi lūdzam ikvienu labas gribas cilvēku, kuram nav vienaldzīgs Lielvārdes Romas katoļu draudzes liktenis, palīdzēt un materiāli atbalstīt ar savu ziedojumu sagrautā dievnama glābšanas un atjaunošanas darbus, lai šī senā draudze varētu arī turpmāk pastāvēt un slavēt Dievu šajā vietā, pulcinot ticīgos uz lūgšanām savā dievnamā. Draudze lūdzas par visiem tās labdariem un ziedotājiem un būs pateicīga par katru, kaut nelielo ziedojumu, ko var nodot personīgi prāvestam Andrim Solimam (mob. tālr. 29855768) vai ieskaitīt draudzes kontā: LV05UNLA0050005798451 (Lielvārdes Romas katoļu draudze, Meža iela 18, Lielvārde, LV-5070, Reģ. Nr. 90001080360, SEB Banka).

Lai Dievs bagātīgi Jūs atalgo par labo sirdi un svētī Jūs!

Lielvārdes Romas katoļu draudzes prāvests Andris Solims
Foto: draudzes arhīvs
Pārpublicēts no www.katolis.lv

svētdiena, 2018. gada 14. oktobris

Katoļa garīgās dzīves pamatprincipi

Daudzi cilvēki savā dzīvē vēlas vadīties pēc kādām vadlīnijām. Mums, kā katoļiem galvenās vadlīnijas ir Bībele, Baznīcas mācība un paklausība Svētā Gara iedvesmām. Tādēļ piedāvāju no savas puses dažus padomus intensīvas garīgās dzīves izkopšanai. Tomēr vēlos norādīt, ka katrs cilvēks ir unikāls Dieva priekšā, tādēļ jāatcerās, ka katra ceļš kopā ar Dievu ir individuāls un neatkārtojams. Bet varbūt dažas no lietām mums visiem noderēs.

1. Visa pamatā ir intensīva lūgšanu dzīve. Pamats ir rīta un vakara lūgšanas. Bet nevajadzētu aprobežoties tikai ar tradicionālo "pātaru" "noskaitīšanu", kaut arī tas jau ir daudz. Lūgšana tā ir divu personu tikšanās. Dieva, kā Personas - un manis, satikšanās. Tās ir personas, kas viena otru mīl. Lūgšanā, blakus jau sagatavotām formulām vajadzētu pievienot savus vārdus, pateicību, slavēšanu un protams laiku klusumam. Minimums ir 15 minūtes katru dienu atvēlēt laiku sarunai ar Dievu, bet normāli būtu stunda. Kā palīgs lūgšanai var būt arī Svēto Rakstu meditācijas, jeb pārdomas. Piemēram apdomāt Mieram Tuvu lasījumus katrai dienai (www.mieramtuvu.lv)

2. Katru svētdienu piedalīties Svētajā Misē. Ja iespējams var pat biežāk. Svētdienas Maizes Laušanas - Euharistijas noslēpuma svinības ir kulminācija visai kristieša dzīvei. Tur mēs piedzīvojam īpašu tikšanos ar Kungu, klausoties Viņa Vārdu, klausoties Baznīcas apstiprināta garīdznieka skaidrojumu, pieņemot Svēto Komūniju un tiekoties ar brāļiem un māsām draudzes kopienā.

3. Vismaz reizi mēnesī pieiet pie grēksūdzes sakramenta un izsūdzēt grēkus. Normāli būtu to darīt katru nedēļu. Ja esam izdarījuši nāvīgu grēku, tad ejam uzreiz, nekavējoties. Vajag uzskatīt, ka priesteris biktskrēslā ir arī garīgais tēvs un sekot viņa norādījumiem, netiesājot viņu un pieņemot arī bargākus aizrādījumus. Censties pie grēksūdzes iet pie viena priestera.

4. Bībeles lasīšana, garīgās literatūras, piem. Katoliskās Baznīcas Katehisma lasīšana, ticības intelektuālā padziļināšana ikdienā. Sekot līdzi Baznīcas notikumiem, piem. www.radiovatikana.org, www.katolis.lv, www.katedrale.lv, u.t.t. Lasīt katolisko presi, abonēt to.

5. Vismaz reizi gadā piedalīties kārtīgās rekolekcijās, vismaz 3 dienu garumā, kurās tiek ievērots klusums un ir garīga vadība.

6. Vismaz reizi nedēļā tikties ar brāļiem un māsām kādā lūgšanu grupā vai mājas kopienā. Piederēt pie kādas kopienas, kustības un būt atvērtam uz kalpošanu un evaņģelizāciju. Evaņģelizācija ir kristieša dzīves pamatsastāvdaļa, jo kristietis ir tas, kurš sludina, jeb Kristus caur viņu sludina Labo Vēsti pasaulei.

7. Praktiska, finansiāla vai materiāla palīdzība savai draudzei un nabagiem. Baznīcas 5 bauslis neuzliek par pienākumu maksāt 10% no ienākumiem, tomēr ir svarīgi, ka mūsos ir rūpes par dievnama materiālo stāvokli, par draudzes evaņģelizācijas izdevumiem, u.t.t.

8. Vienmēr būt sava draudzes prāvesta rīcībā, būt gatavībā kalpot un palīdzēt draudzes vajadzībās. Apzināties, ka draudze nav "tie tur, viņi", bet arī es.

9. Izmantot svētceļojumu iespējas. Ja atļauj resursi un laiks, doties tuvākos un tālākos svētceļojumos. Svētceļojumi ļoti atdzīvina mūsu ticības dzīvi.

10. Sargāt sevi no pasaulīguma, liberālisma un materiālisma. Mājās atvēlēt vairāk vietu lūgšanām ģimenes lokā, nevis televīzijai, datoram vai izklaidēm. Ja ģimene lūdzas kopā, viņa arī paliek kopā.

piektdiena, 2018. gada 7. septembris

Rēzeknes - Aglonas bīskapa paziņojums

Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskapa Jāņa Buļa
uzruna Latgales radio “Latgolas Bolss”

Godātie ticīgie!

Griežos pie jums, jo ir noticis kas neiedomājams: ir arestēts Rēzeknes Sāpju Dievmātes katoļu draudzes prāvests un Mariāņu kongregācijas tēvs Pāvels Zeiļa.

Bēdīgi slavenajā Delfu portālā Valsts Policijas preses sekretāre Grāvīte “apliecina, ka saskaņā ar izmeklēšanā iegūto informāciju viens aizdomās turētais piegādājis cietušo vīrieti garīgās konfesijas pārstāvim seksuālu vajadzību apmierināšanai. Garīgās konfesijas pārstāvis par to maksājis vienam no aizdomās turētājiem. Grāvīte arī apliecina, ka garīgās konfesijas pārstāvim tiek inkriminēta vairāk nekā viena epizode”.

Baznīcas nostāja attiecībā uz šādiem noziegumiem ir viennozīmīga un ļoti stingra, un tās pienākums ir nekavējoties, tiklīdz ir saņemta kāda informācija par šāda veida noziegumiem, veikt iekšējo izmeklēšanu, savākt liecības un - ja aizdomas apstiprinās – nodot materiālus attiecīgajām valsts iestādēm, kā arī nosūtīt tos uz Vatikānu. Ir izstrādātas attiecīgas vadlīnijas, kā Baznīca šādās situācijās rīkojas. Pie mums – paldies Dievam – šādu gadījumu nav bijis.
Jāsaka, ka priestera Pāvela Zeiļas arests un izvirzītās apsūdzības nav šis gadījums.

Pāvels Zeiļa Rīgas Garīgajā seminārā iestājās 1972.gadā, padomju laikos, sarežģītos laikos, kad valdīja ateisms. 1977.gadā viņš tika ordinēts par priesteri. Biju viņa kursabiedrs seminārā. Ne studiju laikā, ne vēlāk visus viņa priesterības 40 gadus nav ne redzēts, ne dzirdēts par viņu kaut kas priesterības kalpojumam neatbilstošs. Viņš ir ļoti dievbijīgs cilvēks, čakli pilda draudžu aprūpes pienākumus. Priesteris Zeiļa vēlāk arī iestājās Mariāņu kongregācijā, lai ar vēl lielāku atdevi kalpotu Dievam. Visās draudzēs, kur viņš ir kalpojis, cilvēki viņu piemin ar labu vārdu.

Piemēram, viņš kādu laiku ir kalpojis Jelgavas katoļu draudzē kā vikārs. Un kad es vēlāk tur sāku kalpot kā bīskaps, tad draudzes cilvēki man jautāja: “Kur tagad ir Pāvels Zeiļa,” un ļoti labi par viņu atsaucās.

Rēzeknē priesteris Zeiļa kalpo jau 35 gadus. Visa Rēzekne viņu ļoti labi pazīst, kontaktējas. Nekad neviens pie manis nav nācis ar kādām sūdzībām par viņu. Cilvēki pozitīvi vērtē priestera kalpojumu. Viņš arī vienmēr ir patriotiski noskaņots, arī 80-gadu beigās, kad sākās Latvijas atmoda. Nevaru pat iedomāties, ka šāds cilvēks varētu būt vainīgs izvirzītajās apsūdzībās.

Bez tam jāņem vērā viņa cienījamo 73 gadu vecumu, kā arī faktu, ka pirms sešiem gadiem sakarā ar ļaundabīgu audzēju viņam ir veikta operācija – to apliecina slimības vēstures dokumenti.

Priestera Pāvela Zeiļas dzīvesvietā tika veikta kratīšana, kur nekas netika atrasts, izņemot vecas videokasetes ar dažādu svētku dievkalpojumu ierakstiem.

No tā, kādā veidā informācija par apsūdzībām priesterim tiek pasniegta publiski, redzu, ka absolūti netiek ievērots Fizisko personu datu aizsardzības likums, kas aizstāv ikvienas fiziskas personas pamattiesības. Netiek nosaukti pārējo aizturēto vārdi un netiek atklāta informācija par viņiem, kā arī par mistisko nevalstisko organizāciju, kura iesniegusi ziņojumu par priesteri. Bez tam saskaņā ar kriminālprocesā iekļauto nevainīguma prezumpcijas principu “neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina nav konstatēta ar tiesas spriedumu”.

Godīgi sakot, jau labu laiku iepriekš bija nojauta, ka pirms pāvesta vizītes Latvijā var tikt rīkotas kaut kādas provokācijas, taču nebiju domājis, ka kāds rīkosies tik nekaunīgi, ar melīgām liecībām maldinot Valsts izmeklēšanas iestādes. Mēs ceram, ka Valsts policija godprātīgi veiks savus pienākumus, arī Policijas iekšējās izmeklēšanas pārvalde veiks visu lietas materiālu pārbaudi un tās norises gaitas uzraudzību, lai uzvarētu patiesība. Jo šī brīža situācija atgādina čekas laikus, kad priesteriem ‘’piemeta’’ pretpadomju literatūru, apsūdzēja pretpadomju darbībā un pēc tam arestēja.

Šis notikums ir milzīgs apvainojums gan pašam priesterim, gan Baznīcai, gan Latgalei un visai Latvijai, visiem labas gribas cilvēkiem.

Tāpēc es aicinu un lūdzu Latgales deputātus un juristus izveidot darba grupu, kas veiktu neatkarīgu izmeklēšanu, kā arī sekotu, kā notiek izmeklēšanas process, vai priesterim Zeiļam ir nepieciešamie medikamenti, medicīniskā palīdzība, citas lietas, lai izmeklēšana nebūtu viņam saistīta ar arestu. Visam jānotiek likuma noteiktajā kārtībā, lai nebūtu nekādu melīgu apvainojumu un melīgu liecību. Šīs darba grupas vadībā var notikt arī parakstu vākšana priestera Pāvela Zeiļas atbalstam.

Griežos pie jums, godātie ticīgie, ar aicinājumu lūgties, lai uzvar patiesība, lai sekmīgi norit pāvesta Franciska vizīte Latvijā, Aglonas Dievmātes starptautiskajā sanktuārijā un lai mūsu kopīgā lūgšana ar pāvestu nes bagātīgus garīgos augļus gan mums katram personīgi, gan mūsu tautas ģimenēm, Baznīcai, mūsu Latgalei un visai Latvijai!

Lai jūs pavada Dieva svētība un Aglonas Dievmātes aizbildniecība!

Pārpublicēts no www.radieceze.lv

ceturtdiena, 2018. gada 30. augusts

Par Plašsaziņas līdzekļiem, slimnīcām un cietumiem

Izraksts no Latvijas Republikas līguma ar Svēto Krēslu

9. pants

Ievērojot Latvijas Republikas likumus un ņemot vērā Katoļu Baznīcas likumīgos pastorālos pienākumus, Baznīcai ir garantēta:

(a) iespēja piekļūt masu saziņas līdzekļiem un vārda brīvība, ieskaitot savu sabiedriskās saziņas līdzekļu izveidi un pieeju valsts saziņas līdzekļiem saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem;

(b) iespēja ticīgiem brīvi veidot un izteikt sociālās, kulturālās vai izglītības iniciatīvas, kas izriet no kristīgās ticības principiem un Katoļu baznīcas sociālās doktrīnas, saskaņā ar ekumenisma principiem;

(c) iespēja piekļūt slimnīcām, cietumiem, bērnu patversmēm un visām pārējām sociālās un medicīniskās palīdzības iestādēm, kurās katoļticīgo uzturēšanās prasa Katoļu baznīcas pilnvarotu pārstāvju vienreizēju vai pastāvīgu pastorālu klātbūtni.

trešdiena, 2018. gada 29. augusts

Divas svarīgas iniciatīvas, ko piedāvā Vatikāna II koncils

Dekrēts par laju apustulātu Apostolicam actuositatem

26. Diecēzēs atkarībā no iespējas būtu jāizveido padomes, kas atbalstītu Baznīcas apustulisko darbu gan evaņģelizācijas un svētdarīšanas jomā, gan arī labdarības, sociālajā un citās jomās, kurās garīdzniecībai un ordeņu ļaudīm attiecīgi jāsadarbojas ar lajiem. Šīs padomes var kalpot kā dažādu apvienību un laju vadīto apustulisko iniciatīvu koordinētājas, bet tā, lai katra no tām saglabātu savas īpašās iezīmes un neatkarību.[1]

Šādām padomēm, ja vien ir iespēja, būtu jāpastāv gan draudzē, gan arī starp draudzēm, diecēzēm un pat valsts un starptautiskajā mērogā.[2]

[1] Sal. Benedikts XIV, De Sinodo Dioecesana, III grām., IX nod., VII–VIII: Opera omnia in tomos XVII distributa, XI sēj., Prati, 1844, 76.–77. lpp.
[2] Sal. Pijs XI, Enc. Quamvis nostra, 1936. g. 30. aprīlis: AAS 28 (1936), 160.–161. lpp.

Dekrēts par Baznīcas misionāro darbību Ad gentes

14. Tie, kas ar Baznīcas starpniecību ir no Dieva pieņēmuši ticību Kristum[1], ar liturģiskām ceremonijām tiek uzņemti katehumenātā, kas nav tikai vienkārša dogmu un priekšrakstu izskaidrošana, bet gan audzināšana vispusīgai kristīgajai dzīvei un pietiekami ilgs sagatavošanās laiks, kurā mācekļi kļūst vienoti ar savu skolotāju Kristu. Katehumēni tātad jāievada pestīšanas noslēpumā un evaņģēliskās dzīves praksē ar svētajiem ritiem, kuri tiek secīgi svinēti noteiktajos laika posmos[2], un Dieva tautas ticības, liturģiskajā un mīlestības dzīvē.

Tad, pateicoties kristīgās iniciācijas sakramentiem, atbrīvoti no tumsības varas (sal. Kol 1, 13)[3] un miruši, apbedīti un augšāmcēlušies kopā ar Kristu (sal. Rom 6, 4–11; Kol 2, 12–13; 1 Pēt 3, 21–22; Mk 16, 16), tie saņem Garu, kas tos dara par Dieva bērniem (sal. 1 Tes 3, 5–7; Apd 8, 14–17), un kopā ar visu Dieva tautu svin Kunga nāves un augšāmcelšanās piemiņu.

Vēlams, lai Lielā gavēņa un Lieldienu liturģija tiktu atjaunota tādā veidā, ka tā katehumēnu dvēseli sagatavotu Lieldienu noslēpuma svinēšanai, jo šo svinību laikā viņi Kristības sakramentā atdzims Kristū.

Par šo kristīgo iniciāciju katehumenāta laikā jārūpējas ne tikai katehētiem vai priesteriem, bet arī visai ticīgo kopienai, vispirms jau krustvecākiem, lai katehumēni jau no paša sākuma justos kā piederīgi Dieva tautai. Baznīcas dzīve ir apustuliska, tāpēc arī katehumēniem ar savu paraugu un ticības apliecināšanu jāmācās aktīvi līdzdarboties evaņģelizācijā un Baznīcas celšanā.

[1] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 17.
[2] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum concilium, 64–65.
[3] Par atbrīvošanu no ļaunā gara un tumsības verdzības Evaņģēlijā sal. Mt 12, 28; Jņ 8, 44; 12, 31 (sal. 1 Jņ 3, 8; Ef 2, 1–2). Kristības liturģijā sal. Romas rituāle.

otrdiena, 2018. gada 28. augusts

Pedofīlija Baznīcā un ne tikai

Pirms kāda laika izlasīju latviski iztulkoto ASV psiholoģijas zinātņu doktores psihoterapeites Annas Solteras grāmatu „Varmākas. Pedofili, izvarotāji un citi”, kurā plaši ir aprakstīta pedofilijas problemātika un cīņa ar to. Tā kā šobrīd plaši tiek apspriesta pedofīlija Katoļu Baznīcā, vēlos sniegt mazu komentāru šajā jautājumā, izmantojot šajā grāmatā sniegtos faktus.

Vispirms gribu teikt, ka nekādā gadījumā neattaisnoju ne pašus varmākas - pedofīlus, ne arī garīdzniecību, kura ilgus gadus šos faktus slēpa un neatklāja sabiedrībai. Tomēr, šīs grāmatas autore norāda, ka pedofīli ir daži cilvēki sabiedrībā, kuri, šādu seksuālu tieksmi pēc maziem bērniem, sajūt jau padsmit gadu vecumā un šo tieksmi viņos nav iespējams mainīt vai izārstēt. Kas ir pats šausminošākais, ka pedofīls ārēji izskatās ļoti laipns, sirsnīgs un patīkams cilvēks, kā arī māk par sevi radīt loti labu iespaidu. Tādējādi apkārtējiem ir ļoti grūti noticēt pedofīlu upuru stāstītajam, jo pedofīls ar manipulācijas un psiholoģisko triku palīdzību dara visu, lai iegalvotu apkārtējiem, ka šie upuri melo, pārspīlē vai nav drošticami. Anna Soltera uzsver, ka pedofīliem tieši Baznīca un kristīgā vide ir labvēlīga "teritorija" savu neģēlīgo tieksmju īstenošanai, jo ticīgi cilvēki, savā ziņā, ir vieglāk ietekmējami, viņi ir vairāk labticīgāki un vieglāk piedod un cenšas izcelt tikai to pozitīvāko un labāko. Var teikt, ka ticīgajiem cilvēkim dažreiz pietrūkst kritiskās spriestspējas šajos jautājumos. Jāņem vērā, ka pedofīlam, iefiltrējoties garīdznieku vai svētdienasskolas skolotāju rindās ir brīva, netraucēta pieeja bērniem un pie tam viņam vēl līdzi seko zināma veida "neaizskaramības autoritāte". Nevēloties attaisnot augstāko garīdzniecību ārzemēs, kura piesedza vai neatklāja pedofīlu noziegumus, tomēr, balstoties uz šīs autores pētījumiem, daudziem bīskapiem visdrīzāk bija grūti noticēt upuriem, jo pedofīli vienmēr sevi pasniedza kā gudrus, inteliģentus, kārtīgus, priekšzīmīgus, dievbijīgus, u.t.t. cilvēkus.

Tomēr autore uzsver, un es arī tam varu pievienoties, ka Katoļu Baznīca līdz šim ir pārāk maz pievērsusi uzmanību svarīgajam pedofīlijas jautājumam un autore ar stingru nopietnību uzsver, ka pedofili ir arī visur citur, ne tikai Baznīcā - arī treniņnometnēs, bērnudārzos, skolās, pie jauniešu grupu vadītājiem, u.t.t. Viņa uzsver, ka celibāts nav tas, kas veicina pedofīliju, bet gan apkārtējo, īpaši vecāku, garīdznieku un to, kuriem bērni ir uzticēti, vienaldzību un piesardzības trūkumu.

Uzskatu, ka nevajadzētu tikai Baznīcu vainot šajos pedofīlijas noziegumos, jo, balstoties uz autores pētījumiem, pedofīliju ir ļoti grūti atklāt, tieši pašu pedofīlu meistarīgajai manipulācijas un slēpšanās manierei. Tomēr Katoļu Baznīcai un arī citām institūcijām, kuras strādā ar bērniem, ir jāpievērš īpaša uzmanība šim jautājumam un ir jācenšas izslēgt jebkāda iespēja pedofīliem, kuri ir mums visapkārt, veikt savus noziegumus.

Un šādām tendencēm vispār nevajadzētu būt: http://www.delfi.lv/news/arzemes/slinku-pedofilu-cikstonu-un-citu-divainu-politiskas-partijas.d?id=43366807&page=1

Ieteiktie avoti: Soltera A. Varmākas, pedofili, izvarotāji un citi. To psiholoģija un aizsardzība pret tiem. b.i.v., Adria Books, 2007;
http://www.katedrale.lv/index.php?id=21559
https://www.vaticannews.va/lv/pavests/news/2018-08/aicinajums-dieva-tautai-nozelot-grekus-gavet-un-lugties.html

pirmdiena, 2018. gada 27. augusts

8.septembris - Jaunavas Marijas Dzimšanas diena

Vissvētākās Jaunavas Marijas Dzimšanas dienas svinības Rīgas Kristus Karaļa draudzē

9.00 svētā Mise poļu valodā
11.00 svētā Mise latviešu valodā

piektdiena, 2018. gada 24. augusts

Pāvesta svinētajam dievkalpojumam Aglonā reģistrējušies 31 902 cilvēki

No 8. jūlija līdz 19. augustam norisinājās reģistrācija 24. septembrī gaidāmajai pāvesta Franciska Svētajai Misei Aglonā. Šajā laikā ir reģistrējušās 31 902 personas no Latvijas un ārvalstīm.

Elektroniski mājas lapā www.pavestsLatvija2018.lv reģistrējās 14 845 cilvēki, savukārt katoļu draudzēs – 17 057.

Visvairāk cilvēki ir reģistrējušies Rēzeknes-Aglonas diecēzē - 16 697 cilvēki. Rīgas arhidiecēzē ir reģistrējušies 10 255 cilvēki, Jelgavas diecēzē – 3350, bet Liepājas diecēzē – 681.

Reģistrējušies ir arī 919 cilvēki no ārvalstīm. Viņu vidū ir visvairāk ciemiņi no Baltkrievijas, bet tāpat arī no Krievijas, Polijas, Lietuvas un citām valstīm.

Kā jau iepriekš ziņots, 22. - 25. septembrī Baltijas valstīs viesosies pāvests Francisks. 24. septembrī viņš ieradīsies Latvijā, kur viens no centrālajiem un visplašāk apmeklētajiem notikumiem būs Svētā Mise Aglonas bazilikas laukumā. Zināms, ka tā sāksies plkst. 16.30, bet cilvēkiem vēlams ierasties līdz plkst. 15. Ieeja bazilikas laukumā būs no plkst. 9.

Tie, kas ir reģistrējušies uz Svēto Misi, ieejas kartes no 9. līdz 23. septembrim varēs saņemt baznīcā, kurā ir veikuši reģistrāciju vai kuru, elektroniski reģistrējoties, ir izvēlējušies. Informāciju par ērtāko ieejas karšu izņemšanas laiku baznīcās var atrast šeit: https://pavestslatvija2018.lv/ieejas-kartes-iznemsanas-vietas.pdf.

Tie iedzīvotāji, kas nav reģistrējušies Svētajai Misei Aglonā, bet vēlas turp doties, pēc 9. septembra varēs sazināties ar katoļu draudzēm un interesēties par brīvām ieejas kartēm. Informācija par to, kā piedalīties Svētajā Misē bez ieejas kartes, tiks izplatīta īsi pirms vizītes.

Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Informācijas centrs (no www.katolis.lv)

otrdiena, 2018. gada 21. augusts

Vai Dievu var izzināt?


“Dievu neviens nekad nav redzējis: vienpiedzimušais Dēls, kas ir Tēva klēpī, To atklāja.” (Jņ 1,18)

Jau no pirmajiem kristietības gadsimtiem pašā Baznīcā veidojās sava veida spriedze starp uzskatu, ka Dieva izzināšana ar prātu ir iespējama, un nostāju, ka Viņu pazīt un izprast racionālā veidā nav iespējams.
Veidojās divu veidu „pieeja” šim jautājumam - austrumu un rietumu. Saskaņā ar austrumu pieredzi cilvēks iepazīt Dievu caur noliegumu, paradoksu, pieredzi un mistisku kontemplāciju. Šī pieeja, ko dēvē par apofātismu, iziet no pieņēmuma, ka Dieva daba ir liels noslēpums, kuru ar prāta palīdzību nevar sasniegt. Savukārt rietumu Baznīcā jau no pašiem pirmsākumiem dominēja pretējais virziens, dēvēts par katafātismu. Tajā patiesība par Dievu un Viņa dabu tika aplūkota no prāta perspektīvas, kas balstījās uz analoģijām Dieva radītajā pasaulē – radītās dabas skaistums un loģiskā uzbūve liecina par Dieva, kā Radītāja esamību un aktīvo klātbūtni pasaulē. 

Jau neoplatoniķiem bija izteikta apofātiska pieeja, īpaši Plotīnam (+270 g.p.m.ē). To var pamanīt viņa uzskatos par prāta mistisko attīrīšanu ceļā uz savienošanos ar Absolūtu. Kristietībā apofātisms nav radies hellenizācijas, jeb grieķu filozofijas ietekmes rezultātā, jo pati Dieva Atklāsme sevī ietver zināma veida kopsakarības starp Dieva pārdabiskumu (transcendenci) un Dieva klātbūtni radītajā pasaulē (imanenci).

Apofātisma šūpulis bija Aleksandrija, kur 3. gadsimtā attīstījās t.s. „kristīgā gnoze”. Šāda domāšanas veida pārstāvji bija iedvesmojušies no neoplatonisma, stoicisma un Filona vēstulēm. Apofātismu īpaši attīstīja Pseidodionīsijs Areopagīts tiešā konfrontācijā ar ariānismu. Viņš uzsvēra, ka kristīgā teoloģija nevar būt tīri intelektuāls Dieva iepazīšanas veids, bet tā vairāk ir cilvēka mistiska pieredze, garīga attīrīšanās un dievišķošanās. Dievs pārsniedz jebkādu sapratni un spēju Viņu iepazīt. Dievs var būt iepazīts tikai caur neiepazīšanu.

Īpaši spilgts apofātisma piemērs ir Halkēdonas koncila (451) dekrēts par divām dabām Kristū, kas tika izteiktas negatīvā formā: „Mums jāatzīst vienu un To pašu Kristu, Kungu un viendzimušo Dēlu, kurā nesajaucami, neizmaināmi, nesašķeļami, neatdalāmi savienojušās divas dabas, kuru atšķirība, tām savienojoties, nekādā ziņā nav atcelta, gluži pretēji: to abu īpašības ir saglabājušās un apvienojušās vienā un tai pašā personā un vienā un tai pašā hipostāzē .”[1] Apofātisma elementus var atrast svētā Augustīna, Anselma no Kenterberijas, Eriugena, Nikolaja Skūzo, kā arī pie vācu spekulatīvajiem mistiķiem – Meistara Ekharta, u.c.

Apofātisms cenšas izvairīties no ticības patiesību formulēšanas intelektuāli, balstoties tikai filozofijā vai racionālos argumentos. Tā rezultātā Austrumu Baznīcā nekad nav bijuši jautājumi par teoloģijas un filozofijas savstarpējām attiecībām. Apofātisma galvenā tēze ir – mēs, runājot par Dievu, vairāk varam pateikt, kas Viņš nav, nevis to, kas Viņš ir. Par viņu var runāt galvenokārt nolieguma jeb negācijas formā. Apofātisma teoloģijā tiek izslēgtas jebkādas abstrakcijas un tīri intelektuāla Dieva pazīšana, kā arī jebkāda veida antropomorfismi (Dieva darbībai piedēvētas cilvēciskas īpašības). Tomēr apofātismā netiek noliegta tiekšanās pie Dieva un Viņa pazīšana, apofātisms nav agnosticisms (uzskats, ka par Dievu neko nevar pateikt). Apofātisms ar negācijas un intuīcijas palīdzību cenšas sasniegt Dievu, un tādā veidā mēģina izvairīties no maldīgiem, sagrozītiem un nepareiziem priekšstatiem par Dievu. Apofātisms necenšas veidot abstraktu izpratnes sistēmu par Dievu, bet gan ar kontemplācijas un mistikas palīdzību cenšas veidot saikni ar Dievu. Apofātisms Dieva pazīšanai lieto paradoksus, kā arī attēlus un simbolus no redzamās pasaules.
  
Starp apofātismu un katafātismu ir savstarpēja saikne, tie viens otru neizslēdz, jo ir divi Dieva pazīšanas ceļi. Svētais Akvīnas Toms risināja šo jautājumu, uzsverot, ka ir Dieva pazīšanas pozitīvais (via pozitiva) un negatīvais (via negativa) ceļš, un abi šie ceļi viens otru papildina. Arī katafātiskajā ceļā jāatzīst, ka par Dievu mēs varam runāt tikai analoģiskā valodā, jo, pat ja Viņš sevi ir atklājis caur Jēzu Kristu un Viņa Baznīcu, tomēr savā būtībā mums paliek noslēpums un līdz galam nav pieejams.

Katafātiskais ceļš ir pozitīvais, simboliskais, balstīts uz līdzībām un analoģijām, kādas var atrast starp Dievu kā Radītāju un radīto pasauli. Ja apofātismā par Dievu varēja teikt, kas Viņš nav, tad katafātismā uzsver to, kā radītās lietas atspoguļo Radītāju.

Katafātisms attīstījās sholastiskās teoloģijas ietvaros, attīstot analoģijas metodi. Svētais Augustīns darbā De doctrina christiana attīstīja t.s. zīmju teoriju, kas definēja cilvēku un radību kā simbolu un zīmju kopumu, kuri kopā liecina par Dievu un Viņa atribūtiem. Radītā pasaule kļūst par sava veida Dieva atklāsmi un cilvēks ir Dieva attēls uz zemes.

Austrumu Tradīcija uz katafātisko pieredzi skatījās ar zināmām aizdomām, jo uzskatīja, ka šāda metode var aizvest līdz Dieva realitātes notrulināšanai, padarot to par vienu no radībām, kur zūd saikne starp Radītāju un radību un var iekrist panteismā, uzskatot, ka arī radība ir Dievs.

Austrumu Tradīcija uzskata, ka visa radītā pasaule ir kā Dieva teofānija, kā „Atklāsmes grāmata”, kuru vajag atšifrēt caur Dieva klātbūtnes zīmēm un simboliem. Tomēr Dieva klātbūtne radībā ir noslēpumaina, kura atklājas pravietiski un pakāpeniski. Pilnībā Dievs sevi atklāja tikai Jēzus Kristus personā un Viņa Baznīcā. Redzamā pasaule ir nepilnīgs Dieva kā Radītāja attēls, tomēr daudzi svētie, piemēram, svētais Justīns, Aleksandrijas Klements, u.c. runāja par Logosa „sēklām” (semena Verbi, Logos spermaticos), kur Dievs vēl pirms Iemiesošanās netieši un noslēpumaini bija klātesošs radītajā pasaulē un arī cilvēku sirdīs.

Jēzus Kristus ir Atklāsmes pilnība, un abi šie ceļi – gan mistiski apofātiskais, gan uz racionālisma balstītais katafātiskais - palīdz satikties ar Jēzu Kristu, caur kuru mēs nonākam attiecībās ar Dievu Tēvu, Svētajā Garā.

Priesteris Ilmārs Tolstovs (Raksts publicēts "Katoļu Baznīcas Vēstnesī", 2018.gada augusta numurā


[1] Halkēdonas koncils, Symbolum, DS 301-302, Katoliskās Baznīcas Katehisms, 467