sestdiena, 2019. gada 28. septembris

Sprediķis 29.septembrī 9.00 Latvijas radio 1

Svētdien, 29.septembrī plkst. 9.00 runāšu Latvijas Radio 1 "Svētrītā" par eņģeļiem un to misiju, kā arī par erceņģeļiem Gabriēlu, Rafaēlu un Mihaēlu. 09:00
LR1
Priesteris Ilmārs Tolstovs
Windows Media

ceturtdiena, 2019. gada 26. septembris

Zelta vidusceļš

Sprediķis 15.septembrim no izdevuma "Mieram tuvu"


Situācijas diagnoze.

Dārgie draugi! Pēdējā laikā esmu ievērojis, ka Latvijas ticīgo cilvēku starpā ir izveidojušās divas grupas ar dažādiem viedokļiem, jautājumā par Baznīcu, kādai tai ir jābūt. Viena grupa cilvēku uzskata, ka Baznīca mūsdienās ir pārāk daudz padevusies sekulāri – liberālajiem strāvojumiem, līdz ar to Baznīca, pēc Vatikāna II koncila, ir tik ļoti izgājusi pretī mūsdienu pasaulei, ka ir sākusi izšķīst pasaulē un zaudējusi spēju būt par pasaules gaismu un zemes sāli. Šīs grupas cilvēki līdz galam pat neatzīst pāvesta Franciska autoritāti, sēj apjukumu ticīgo starpā, uzsverot viena vai otra, dažādu valstu Katoliskās Baznīcas bīskapu, liberālos izteikumus un uzskata, ka Baznīca pirms Vatikāna II koncila drosmīgi un bezbailīgi norādīja pasaule par grēku un morāliskajām normām. Šie cilvēki aizstāv tādu Baznīcu, kura ir triumfējoša un varena, kura it kā no augšas visiem visu skaidri pasaka un nekad nekļūdās un tā ir absolūti nemainīga savās ārējās formās. Šādi cilvēki mūsdienās dzīvo sava veida “garīgajā nostaļģijā” par senajiem un labajiem laikiem, kad Baznīcai bija zināma veida vara, autoritāte un ietekme sabiedrībā.
Otrā grupa atkal uzskata, ka Baznīca ir pārāk konservatīva, ieslēgusies sevī, “atpakaļrāpulīga”, aizvērta un neiet līdzi “laikmeta garam”. Šīs grupas cilvēki bieži atsaucas uz Jēzus žēlsirdību un mīlestību, un nevēlas pieņemt Baznīcas sludināto vēsti, kas skar ticības un tikumības, jeb morāles normas. Viņi uzsver, ka Jēzus sludināja mīlestības Valstību, neuzspiežot cilvēkiem nekādas morāliskās normas. Šīs grupas cilvēki labprāt izrevidētu Bībeli, izņemot no tās visas tās daļas, kuras neatbilst mūsdienu “modernā un progresīvā” cilvēka dzīvesveidam. Šīs grupas cilvēki vēlas sava veida “izlases kristietību”, jeb “kristietības izstrādājumu”.

Bet kā ir patiesībā? Kādai ir jābūt Baznīcai mūsdienās? Kādu ceļu iet?

Kardināls Jozefs Racingers (pāvests Benedikts XVI) savā laikā uzsvēra, ka Baznīcu nevar uzskatīt par gatavu, līdz galam izveidotu realitāti, kura uz visiem laikiem ir nodefinēta un nemainīga. Baznīca nemitīgi atrodas ceļā, tai ir jāmeklē veidi un līdzekļi pie katra laikmeta cilvēku sirdīm, lai atklātu tiem Augšāmcēlušos Kungu (Opera omnia, VII/1). Vatikāna II koncilā, kurš notika pirms vairāk kā 50 gadiem, viens no svarīgākajiem jautājumiem bija – kā saskaņot Dieva dotās patiesības un dogmas, kuras ir nemainīgas un kuras Baznīca nedrīkst manīt, ar mainīgajiem vēsturiskajiem apstākļiem, kādos atrodas Baznīca. Vai mainoties vēsturiskajiem apstākļiem un laikmetiem ir jāmaina arī dogmatiskās un nemainīgās patiesības?
Pāvests Francisks savā dokumentā Evaņģēlija prieks uzsver, ka “[ja Baznīcas] sludinātais vairs patiesībā nebūs Evaņģēlijs, bet kādi doktrinālie vai morālie akcenti, ko nosaka noteiktas ideoloģiskās izvēles, tad vēsts riskēs pazaudēt svaigumu un “Evaņģēlija smaržu” (EG 39). “Tāpēc, nemazinot evaņģēliskā ideāla vērtību, ar žēlsirdību un pacietību jāpavada cilvēki visos to iespējamos izaugsmes posmos” (EG44).
Vecajā Derībā tauta nemitīgi grēkoja, bet Dievs pacietīgi un ar žēlsirdību to aicināja uz atgriešanos. Apustulis Pāvils, sākotnēji bija Sauls, kurš vajāja Baznīcu, bet vēlāk kļuva par vienu no ietekmīgākajiem Evaņģēlija sludinātājiem. Stefans un kristieši, kurus viņš vajāja, tā vietā lai nosodītu, lūdzās par viņu un piedzīvoja agrākā vajātāja atgriešanos.
Pārāk ilgi Baznīca ir bijusi kā vecākais Dēls, kurš ar skaudību noraugās uz Tēva, viņaprāt, pārlieku lielo žēlsirdību. Konservatīvās grupas pārstāvji pārmet Baznīcai, ka viņa pārlieku viegli piedod un par maz uzsver Dieva taisnīgumu un stingrību. Viņi labprāt atjaunotu Syllabus, jeb aizliegto grāmatu indeksu un ar jaunu sparu apkarotu visus, kuri domā citādāk.
Savukārt liberālās grupas pārstāvji nemaz nevēlās pazudušā dēla atgriešanos. Viņi uzskata, ka cūkām domātais ēdiens ir labs un pazudušais dēls nekur nav pazudis, bet beidzot ir ieguvis brīvību, autonomiju no tēva. Un vispār – priekš kam tas tēvs ir vajadzīgs. Dzīvo, baudi un priecājies. Šīs grupas pārstāvji vēlas nolaupīt gan pazudušā dēla iespēju ēst kaut ko vērtīgāku un dzīvē sasniegt kaut ko vairāk, gan arī nevēlas lai tēvs piedzīvo pazudušā dēla atgriešanos. Viņi neredz, vai negrib redzēt Žēlsirdīgā Tēva rokas Baznīcā, kad ikvienam, kurš steidzas pie grēksūdzes un savus grēkus nožēlo, tiek piedots. Šīs grupas pārstāvji grēku vairs nesauc par grēku un ļauno sauc par labo. Pilnīgs sajukums.

Kā rīkoties mums?

Vatikāna II koncils visai Baznīcai parāda vidusceļu: mīlēt grēcinieku, nemīlot grēku. Vēsturiskie apstākļi, kuriem Baznīca piemērojas, nemaina Labo Vēsti, Dievišķo Atklāsmi, kuru Jēzus Baznīcai ir uzticējis sargāt un sludināt to nākamajām paaudzēm. Ļausim Jēzum Savā, tas ir Viņa Baznīcā, ar prieku nest uz saviem pleciem pazudušo avi un nebaidīsimies par to, ka Baznīca vēlas vēl plašāk atvērt savas durvis ikvienam, kurš vēlas pa tām ieiet. Ne jau mēs cilvēki, pat ne garīdznieki esam tie, kas sargājam ticības patiesības vai nodrošinām šo patiesību “aizsardzību”. Dievs ir devis apsolījumu, ka elles vārti neuzvarēs Baznīcu un Svētais Gars nodrošina to, ka Baznīca, izejot cauri dažādiem vēstures līkločiem ir spējusi saglabāt un tālāknodot to mantojumu, kuru Jēzus Kristus ir uzticējis savai Baznīcai. Pāvests Francisks uzsver: “Baznīca ir aicināta vienmēr būt atvērtam Tēva namam” (EG 47). Lai Dievs mums palīdz neiekrist vienā vai otrā galējībā, bet, kopībā ar pāvestu un visu Baznīcu drosmīgi doties uz priekšu, lai meklētu pazudušos visā pasaulē.


Ilmāra Tolstova kalpošana Salaspilī

Sākot no 22.septembra prāvests Ilmārs Tolstovs dzīvo Salaspilī, Rīgas ielā 26. Tālrunis, 26382126.
epasts: priesteris.ilmars@gmail.com

Dievkalpojumi:

Otrdienās 18.00
Trešdienās 8.00
Ceturtdienās 18.00
Piektdienās 8.00
Sestdienās 8.00

Svētdien: 9.00 krievu valodā, 11.00 latviski.

Katra mēneša otrajā un ceturtajā svētdienā 15.00 Baldones katoļu draudzē
Katru ceturto trešdienu 16.00 RAKUS Stacionārā Tuberkulozes un Plaušu slimību centrā Upeslejās.

ceturtdiena, 2019. gada 12. septembris

Svētās Mises nodomi!

Ar nākamo nedēļu uzsākšu kalpot Salaspils Romas Katoļu draudzē, un vismaz sākumā man būs daudz brīvu svētās Mises nodomu, kuras varēšu celebrēt jau uzreiz. Ja jums ir kāda lūgšanu vajadzība vai pateicība, lai es nosvinētu svēto Misi, rakstiet man privāti uz epastu - priesteris.ilmars@gmail.com un tad privāti došu ziņu, kad svinēšu svēto Misi. Paldies jau liels iepriekš par atbalstu. Dievkalpojumu svinēšu par brīvprātīgu ziedojumu.

Paldies Rīgas Kristus Karaļa draudzei!

Ir pagājuši divi gadi, kopš sāku kalpot Rīgas Kristus Karaļa Romas katoļu draudzē, un atskatoties uz šo laiku, varu teikt Dievam paldies par visu. Tagad ir jādodas tālāk uz Salaspils katoļu draudzi. Noslēdzot šo kalpošanas posmu, vēlos tikt paldies visiem, kas palīdzēja man kalpot draudzē un arī lūgt piedošanu visiem, kurus kaut kādā veidā esmu aizvainojis ar savu raksturu un neiecietību. Šajos divos gados kopīgi paveicām daudz un to visu paveicām kopīgiem spēkiem. Lai Dievs palīdz prāvestam Mārim Zviedrim turpināt iesākto un aicinu visus draudzes locekļus vēl vairāk iemīlēt savu draudzi, būt aktīviem kalpošanā un atcerēties, ka prāvesti nāk un iet, bet draudze un tās cilvēki paliek, lai slavētu Dievu un kalpotu Viņam.

trešdiena, 2019. gada 4. septembris

Kā priesterim bez grūtībām atvadīties no savas draudzes?

Īstam dvēseļu ganam, pārcelšanas gadījumā, nav grūtību atstāt savu līdzšinējo draudzi, jo viņš sevi nenostāda visa centrā, kalpo bez kompromisiem un nepieķeras sava ganāmpulka avīm – sacīja pāvests 30. maija rīta Svētajā Misē.

Šai dienai veltītajā pirmajā lasījumā (sal. Apd 20, 17-27) tiek runāts par Pāvilu, kurš atvadās no Efēzas Baznīcas, ko pats bija nodibinājis. Tagad viņam ir jāaiziet. Francisks norādīja, ka minētajam fragmentam varētu piešķirt nosaukumu “Bīskapa atvadīšanās”. Katra gana dzīvē pienāk atvadīšanās brīdis – viņš atzina. Pienāk brīdis, kad Kungs saka: “Ej citur, dodies tur vai tur!” Un viena lieta, ko garīgajam ganam ir jādara, ir sagatavošanās, lai atvadītos. Viņa atvadīšanās nedrīkst būt “pa pusei”. Viņam ir labi, pareizi jāatvadās. Ja viņš neiemācās atvadīties, tas nozīmē, ka viņam ir izveidojusies kāda neveselīga saikne ar savu ganāmpulku. Tā ir kāda saikne, kas nav Jēzus krusta šķīstīta.

Ko dara Pāvils? Viņš saaicina visus Efēzas presbiterus un tad atvadās. Šajā sakarā pāvests norādīja uz vairākām dvēseļu gana attieksmēm. Viņš nedrīkst skatīties atpakaļ un pieļaut savā kalpošanā kompromisus, viņam jābūt paklausīgam Svētajam Garam, viņš nedrīkst pieķerties savām avīm. Ja viņš būs kalpojis ar tīru un nedalītu sirdi, bez kompromisiem, tad viņam nebūs grūtību atvadīties. Bez tam, labs gans apzinās, ka viņš atrodas ceļā. Viņš paklausa un iet tur, kur viņu ved Svētais Gars.

Pāvils vadīja Baznīcu bez jebkādiem kompromisiem. Tagad Svētais Gars liek viņam doties ceļā, un viņš nezina, kas ar viņu turpmāk notiks. Viņš paklausa, jo nebija padarījis ganāmpulku par savu īpašumu. Viņā nebija neveselīgas pieķeršanās. Viņš kalpoja. Tagad Dievs grib, lai es aizeju. “Gara mudināts, es dodos uz Jeruzalemi, nezinādams, kas mani tur sagaida, kā tikai to, ko Svētais Gars man visās pilsētās atgādina, ka mani gaida važas un ciešanas.” To Pāvils zināja. Viņš negāja pensijā. Viņš devās citur, lai kalpotu citām Baznīcām. Viņa sirds bija vienmēr atvērta Dieva balsij. Tā arī katrs gans varētu teikt: “Es atstāju to un to, skatīšos, ko Kungs no manis prasīs”. Šis gans, kurš kalpo bez kompromisiem, tagad dodas ceļā.

Pāvests paskaidroja, kāpēc Pāvils nepadarīja ganāmpulku par savu īpašumu. Viņš raksta: “Bet es nemaz tik augstu nevērtēju savu dzīvību”. Viņš nenostāda sevi visa centrā. Viņš uzskata sevi par visu kalpu. Šajā sakarā Francisks atgādināja kādu sakāmvārdu: “Kā dzīvojam, tā arī nomirsim. Kā dzīvojam, tā arī atvadīsimies”. Pāvilam nav grūti atvadīties. Viņš ir brīvs, jo nepieļauj kompromisus. Viņš atrodas ceļā. Raugoties uz apustuļa piemēru, Svētais tēvs aicināja ticīgos lūgties par visiem Baznīcas ganiem – par prāvestiem, bīskapiem, kā arī par pāvestu, lai viņu dzīve būtu dzīve bez kompromisiem, lai viņi atrastos ceļā, nenostādītu sevi visa centrā un mācētu atvadīties. “Lūgsimies par saviem ganiem!”, mudināja Francisks.

J. Evertovskis / Vatikāna Radio (pārpublicēts no http://lv.radiovaticana.va/news/2017/05/30/k%C4%81_priesterim_bez_gr%C5%ABt%C4%ABb%C4%81m_atvad%C4%ABties_no_savas_draudzes/1315688)

sestdiena, 2019. gada 3. augusts

"Tolstova sirdsapziņa"

Nesen, manis publicētajam rakstam blogā, ir radusies tik liela rezonce, ka nolēmu atbildēt uz Māra Zandera izteikto repliku portālā www.la.lv:

"Salīdzināt šodienas Latviju ar režīmu, kas dievnamus spridzināja, pārvērta par kolhozu saimniecības ēkām, savukārt ticīgos spundēja cietumos un “psihenēs”, ir tik absurdi, ka lai nu Tolstova patoss paliek uz viņa sirdsapziņas (čekistu un VID salīdzinājumu – par labu čekistiem! – priesteris arī vēlāk atkārtoja kādā intervijā vienai no televīzijām)". (http://www.la.lv/kulturkari-kuru-nav?fbclid=IwAR0jqmYFdX_iY5OoBgmoMMmrd3exLVnkw8QkHVAgD-ZfFxAX3VSeERyxoH0)

Lai neradītu priekšstatu, ka es, it kā atbalstot čekistus un zvērīgo komunistisko režīmu, mazliet komentēšu kristietības un laicīgās varas attiecības, jo tas netiešā veidā skar arī manas doktora disertācijas tēmu.

Jau Romas impērijas laikā tika stingri ievērots reliģiskās tolerances likums. No Romas pilsoņiem tika pieprasīts ievērot Romas likumus, bet to kas skāra dažādu pagānu tautu reliģiskās prakses un svētvietas, to Romas impērija atstāja šo pašu tautu un cilvēku ziņā. Romas impērija aizsargāja kapsētas un dažādu pagānu dievību svētvietas, zināmā veidā aiz bailēm par šo tautu dievu atriebību. Pagānismā reliģiskā prakse, jeb kults nebija saistīts ar konkrētu morālisko normu ievērošanu. Viņiem bija svarīgi "pielabināties" dievībām, lai nenotiktu kādas kataklizmas, nelaimes, vai arī lai izlūgtos kādas svētības vai labumus. Romas imērijā bija svarīgi atdot reliģisku godu imperatoram, ko pieprasīja no visām iekarotajām tautām. Pagānismā, kur pielūdza vairākus dievus, tas nesagādāja problēmas.

Pirmo gadismtu kristieši, no vienas puses izmantoja šo situāciju, tādēļ pirmie dievkalpojumi notika Romas kapsētās, jeb katakombās, ko aizsargāja likums un tādējādi kristiešu vajātāji nedrīkstēja tur ielauzties un arestēt kristiešus. Tomēr ar imperatora pielūgsmi bija citādi. Kristieši nevarēja atdot viņam reliģisku godu, tāpēc viņi automātiski tika pasludināti par valsts ienaidniekiem un tika vajāti. Kristiešu vajāšanas pirmajos gadsimtos bija vairāk saistītas ne ar reliģisku, bet ar valstisku jautājumu.

Komunistiskās ideoloģijas laikā kristiešu vajāšanas notika dažādos etapos un ar dažādu intensitātes pakāpi. Marksiskais materiālisms izslēdza pārdabiskuma eksistenci, izsmēja Hēgeļa ideālismu, un pasludināja "karu" pret reliģiju kā tādu. Tomēr, ierodoties arestēt katoļu garīdzniekus vai vajājot tos, tika respektēta garīznieku cieņa. Par to liecina daudzu, gados vecāku garīdznieku stāstītais. Piemēram, pēc pašu garīdznieku stāstītā, kad čekas aģenti ieradās arestēt cienījamo priesteri Staņislavu Čužānu, viņi atļāva vaiņam pabeigt dievkalpojumu, palūgties baznīcā, paņemt līdzi reliģiskas grāmatas un priekšmetus. Piekrītu, ka bija situācijas, kad tas tā netika darīts, kas bija saistīts ar pašu vajātāju personībām un arī ar noteiktā vēsturiskā perioda apstākļiem (kara laiks, režīmu maiņu sākums, u.t.t) Tomēr tika respektēta sakralās vides svētums. Daudzi dievnami, pirms uzspridzināšanas vai pārvēršanas par kolhozu saimniecību ēkām, tika desakralizēti un no tām tika izņemti reliģiskie priekšmeti. Bija protams, arī pārkāpumi, bet ticīgie cilvēki ļoti aktīvi iesaistījās un protestēja, aizsargāja gan garīdzniekus gan dievnamus.

Kādēļ lietoju šādu salīdzinājumu? Tādēļ, ka mūsdienās agresīvi un masveidīgi, gan sociālajos tīklos, gan medijos, arī ar žurnālistu līdzdalību, protams, zināma veida mūsdienu filozofisko strāvojumu ietekmē, tiek mēģināts agresīvi "desakralizēt" pasauli, absolutizēt, jeb dievišķot "faktu" (Ogists Conts). Tiek mēģināts, posfaktuālā laikmeta un post - postmodernisma ietekmē, padarīt cilvēku atkal par "tikai matērija" būtni, izslēdzot jebkādu pārdabiskuma klātbūtni tajā. Tas rada šādu atmosfēru, kur, valsts ierēdņiem, ierodoties dievnamā vairs nav nekādas bijības vai svētuma sajūtas, var arī ar mašīnu uzbraukt uz ticīgo cilvēku kājām (https://jauns.lv/raksts/zinas/49187-katolu-baznica-parmet-ministram-gerhardam-neiecietibu) u.t.t.

Kādēļ katoļu priesteris reaģē tik sakāpināti, saistībā ar Finanšu policijas iebrukumu Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā un brutālu dievkalpojuma apturēšanu. Tas ir tādēļ, ka no katoļu priestera pozīcijām, Svētā Mise ir pats svarīgākais dievkalpojums baznīcā un pats svētākais, kas vispār var būt katolim šeit uz zemes. Tajā brīdī ar priestera starpniecību šeit uz zemes ir klātesošs Jēzus Kristus. Šis dievkalpijums nav kāds reliģisks teātris, kā tas no malas, dīvānā zvilnošam liberālim, var šķist. Ir bijuši gadījumi, kad kāds vecāks priesteris nomirst dievkalpojuma vidū. Nesen tāds gaījums bija Kārsavā, kad mūžībā aizgāja prāvests Jāzeps Aglonietis, nomirstot dievkalpojuma vidū. Tad no Rēzeknes speciāli brauca cits garīdznieks, lai pabeigtu svēto Misi, jo tā obligāti ir jāpabeidz. Šāda dievkalpojuma pārtraukšana ir lielāks noziegums pret reliģiju, nekā fiziska vardarbība vai vajāšanas. Tādēļ tas ir vēl jo vairāk sāpīgāk.

Noslēgumā vēlos teikt, ka viens no šādas rīcības iemesliem varētu būt arī tāds, ka Latvijas skolās netiek pasniegts priekšmets, kurā cilvēki, jau no mazām dienām, tiktu iepazīstināti ar reliģju, reliģijām, cieņu pret otra cilvēka ticību. Ceru, ka turpmāk mācīsimies cienīt viens otru un respektēt citādo.

otrdiena, 2019. gada 30. jūlijs

Augusts - atturības no alkohola mēnesis

Atturības mēnesis!

Katoliskā Baznīca Polijā aicina gan katoļus, gan ikvienu cilvēku, katru gadu, augusta mēnesī, atturēties no alkohola un narkotikām. Motivācija šādam solim ir gan reliģiska, gan patriotiska - rūpēs par savu valsti un tautu.

Augusts kā atturības mēnesis Polijā tiek svinēts jau kopš 1984.gada. Šis mēnesis tika aizvēlēts, jo augustā ir Jaunavai Marijai veltītie svētki un šajā mēnesī daudzi cilvēki dodas svētceļojumos. Vēl ir zīmīgi, ka 1956.gada 26.augustā notika svinīgie tautas solījumi pie Čenstohovas Dievmātes Jasnogurā, kur viens no solījumiem skanēja šādi: "Apsolam cīnīties pret slinkumu, vieglprātību, izlaidību, dzeršanu un netikumību".

pirmdiena, 2019. gada 29. jūlijs

Baznīcas vajāšanas Latvijā!

Šodien jutu, ka ir jāraksta. Jau agrāk, savā blogā, biju rakstījis, ka arī mums, Latvijā, ir jārēķinās, ka ar katru gadu pieaugs spriedze un nepatika pret Katoļu Baznīcu, kas lēnām pāraugs naida runā, slēptā vai publiskā izsmiešanā, zaimošanā un izolācijā. Ļoti ceru, ka līdz fiziskām vajāšanām nenonāksim. Jau šobrīd daudzās "Rietumu valstīs" tiek demolētas, aizdedzinātas un apķēpātas baznīcas, notiek fiziski uzbrukumi garīdzniekiem un klostermāsām.

Laiks, kad varējām runāt par Baznīcu, kura ir triumfējoša, uzvaroša un dažādās tautās klātesoša ir beidzies, vai arī lēnām beidzas. Mums, kristiešiem, katoļiem, nākotnē ir jārēķinās, ka skaitliski kļūsim mazāki, būs aizvien grūtāk publiski apliecināt savu ticību, tiksim diskriminēti un izolēti. Lēnām atgriežas padomju laiki arī Latvijā. Nesenie uzbrukumi no Valsts Ieņēmuma Dienesta puses to tikai apliecina. Pat drūmajos komunistu laikos čekisti neuzdrošinājās iebrukt dievnamā, brutāli likt pārtraukt Svēto Misi, ieslodzīt kardinālu uz dažām stundām istabā, u.t.t. Protams, tas viss tiek darīts, lai mūs iebiedētu un šāda reakcija sekoja pēc tam, kad Latvijas bīskapi, pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām, skaidri pauda savu nostāju, saistībā ar morāles, ētikas un tikumības jautājumiem.

Jēzus saka: "Un jūs būsit visu ienīsti Mana Vārda dēļ... māceklis nav augstāks par savu mācītāju, nedz kalps par savu kungu" (Mateja ev. 10, 22-24). Mēs nevaram lolot ilūzijas, ka mūs visi pieņems un sapratīs. Jā, ir kristieši, jeb "kristiešu izstrādājums", kuri atšķaida Jēzus skaidro mācību ar liberālisma "mērci" un pasniedz kā īsto un autentisko kristietību. Šādi kristieši sabiedrībai patīk, jo viņi "dejo pēc tās stabules". Ir ērti būt kristietim bez Kristus stingrās un skaidrās evaņģēliskās mācības. Bet tā vairs nav Jēzus kristietība, bet gan pašizdomāta mācība. Apustulis Pāvils Timotejam uzsver: "Tad nu es piekodinu Dieva un Kristus Jēzus priekšā, kas tiesās dzīvus un mirušus, Viņa parādīšanos un Viņa valstību minēdams: pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību. Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām. Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam" (2 Tim 4, 1-5).

Kā rīkoties Katoļu Baznīcai šajā situācijā? Laiks, kad sabiedrība kopumā ieklausījās bīskapu vai garīdznieku vārdos, tikai tādēļ ka viņiem ir tāds statuss, ir beidzies. Baznīcas autoritāte sabiedrības acīs krītas, arī ņemot vērā nesenos skandālus pašas Baznīcas iekšienē. Līdz ar to, lolot ilūzijas, ka, pateicoties mūsu uzrunām vai paziņojumiem kaut kas mainīsies, kļūst aizvien bezjēdzīgāk. Tas gan nenozīmē, ka nevajag pasludināt Patiesības Vēsti. Tomēr, Baznīcai nākotnē būs ļoti svarīgi izaicinājumi, kuri, manuprāt, varētu palīdzēt sniegt liecību mūsdienu dezorientētajam un apjukušajam Latvijas iedzīvotājam.

Vispirms mums ir jāmaina savs virziens no "ad extra" uz "ad intra". Ir jāstrādā pie tā, lai visas Latvijas katoļu draudzes kļūtu aizvien autentiskākas Labās Vēsts sludinātājas, lai tajās valdītu nevis aprunāšanas un šķelšanās "gars", bet gan lai tajās būtu tik liela Dieva un tuvākā mīlestības klātbūtne, ka ikviens, kurš nonāktu saskarē ar šādu draudzi, vēlētos tajā palikt.

Ir jāstiprina katoļticīgo kristīgā, katoliskā identitāte. Jāstrādā pie padziļinātas katoļu formācijas, izbeidzot "fiksās" kristības, laulības un iesvētības. Nedomājot par padziļinātu katehēzi, mēs nedodam iespēju cilvēkiem dziļāk ieiet Kristus un Baznīcas noslēpumā. Līdz ar to, Latvijā ir liela masa nokristītu un iesvētītu katoļu, kuri paši nesaprot kas viņi ir, kas ir Baznīca un tās mācība. Tas rada lielu kaitējumu arī Baznīcai, jo šie cilvēki bieži vien nostājas pret Baznīcu vai runājot Baznīcas vārdā to, kas ir pret Baznīcas mācību. Ir vērts studēt reliģiju Rīgas Augstākajā Reliģijas Zinātņu institūtā (RARZI) vai kā citādi labāk iepazīt Baznīcas mācību. Ir svarīgi būt vienotībā ar pāvestu Francisku, vietējiem bīskapiem, priesteriem un diakoniem. Just un būt vienotībā ar visu Baznīcu.

Karitatīvā un sociālā kalpošana. Jo vairāk Baznīca sabiedrībā atklās žēlsirdības dimensiju, jo vairāk cilvēku "ārpus" Baznīcas ieraudzīs, ka mēs, katoļi, ne tikai runājam bet arī daram. Pirmo gadsimtu kristieši tieši ar žēlsirdības darbu veikšanu deva spēcīgu liecību pagāniskai pasaulei, par kristīgās vēsts autentiskumu un spēku.

Lai Aglonas Dievmāte, Jaunava Marija, pie kuras steidzamies šajā augusta mēnesī lūdz par mums katru un par mūsu zemi Latviju. Monstra te esse Matrem (Rādi, ka esi Māte).

sestdiena, 2019. gada 27. jūlijs

Svētceļojums uz Aglonu augustā


Ir iespēja doties svētceļojumā kājām uz Aglonu no Rīgas Kristus Karaļa draudzes un Rīgas svētā Jēkaba katedrāles. Iziesim 1.augustā 9.00 no Kristus Karaļa draudzes. Aglonā ieiesim 13.augustā. Dalības maksa 7.eiro dienā. Svētceļojuma mantas tiks vestas ar busiņu, ēdināšana nodrošināta. Nakšņošana tikai telpās. Dienā vidēji plānots noiet 17-25 km. Bērniem līdz 18.gadiem obligāti līdzi ir jāiet vecākiem vai pieaugušajam aizbildnim. Svētceļojumā līdzi ies priesteris. Pieteikšanās nav nepieciešama, jebkurš var pievienoties un atvienoties kad grib. Svētceļojumā jāievēro grupas noteikumi. Informācijai zvanīt 26382126 (pr. Ilmārs Tolstovs).

Maršuts:
no
līdz
km
01.aug
Rīga, Kristus Karaļa draudze
Ulbroka
15
02.aug
Ulbroka
Ikšķile
19
03.aug
Ikšķile
Ķegums
20
04.aug
Ķegums
Jumprava
22
05.aug
Jumprava
Aizkraukle
24
06.aug
Aizkraukle
Sece
17
07.aug
Sece
Sēlpils
17
08.aug
Sēlpils
Jēkabpils
20
09.aug
Jēkabpils
Vīpe
20
10.aug
Vīpe
Rožupe
28
11.aug
Rožupe
Vecvārkava
22
12.aug
Vecvārkava
Aizkalne
20
13.aug
Aizkalne
Aglona
21
kopā:
265


ceturtdiena, 2019. gada 11. jūlijs

40 vai 30 dienas pēc nāves?

Kalpojot Rīgas Kristus Karaļa katoļu draudzē, Mežaparkā, nākas saskarties ar daudz cilvēkiem kuri izvada savus piederīgos. Kā nekā, baznīca atrodas blakus kapiem. Un bieži vien cilvēki uzdod jautājumu par 7,9, 30 un 40 dienām pēc nāves. Kādas ir šīs tradīcijas?

Romas katoļu baznīcas Cēsu un Taurenes draudzes prāvests Ronalds Melkers norāda, ka arī katoļu tradīcijās nekur nav šādas dienas atrunātas. Šis termiņš, visticamāk, esot nepieciešams tikai palicējiem, jo cilvēka dvēsele šajā laikā jau ir pie Dieva, tā nekur nekādā starptelpā neuzkavējoties.

“Manuprāt, šī tradīcija pamatojas tajā, ka cilvēkiem, palicējiem vajag kaut kādu noslēgumu. Līdz bērēm taču viss iet samērā traki, tad bērēs rodas sapratne, ka miesa paliek te, dvēsele – pie Dieva, bet palicējiem vajag noslēgumu. Un tā radušās šīs dienas. Ja man prasītu, es teiktu, ka noslēgums ir bēru dienā. Cilvēks ir apbedīts, kā saka, smiltis pie smiltīm, gars – pie gara, un dzīve turpinās. Saprotams, ka citiem vajag kādu laiku, lai būtu šis noslēgums,” saka prāvests.

Arī viņš nezinot, no kurienes radies tieši šis termiņš, tam neesot nekāda bibliska pamatojuma, un katram šis laiks varētu būt citāds. Prāvests norāda uz Katoliskās baznīcas katehismu, kur 2. artikulā “Kristīgās bēres” sadaļā “Bēru svinēšana” 1687. pantā cita starpā ir teikts: “Kāda kopienas locekļa nāve (vai gadadiena, septītā vai trīsdesmitā diena) ir notikums, kam vajadzētu pārsniegt “šīszemes” perspektīvas un ticīgos virzīt uz patiesas ticības augšāmceltajam Kristum perspektīvu.”

Līdz ar to, varu teikt, ka Katoļu Baznīca nenosaka, kādam vajadzētu būt sēru laikam pēc tuvinieka nāves. Ir dažādas tradīcijas, kuras ir atkarīgas no reģiona - Latgalē ir citas, Vidzemē, Kuzemē un Zemgalē citas. Citādas tradīcijas ir poļiem, krieviem, lietuviešiem, u.c. Pareizticīgo Baznīcā ir iesakņojusies tradīcija, 40 dienā pēc aizgājēja nāves baznīcā noturēt aizlūgumu un tad visiem doties pie kapa, tur lūgties un pieminēt mirušo. 

Katoļu Baznīcā pats svarīgākais ir, lai tiktu nosvinēta svētā Mise par aizgājēju un, pēc iespējas pieminēt viņu miršanas gadadienā. Tomēr, ja arī nav iespējams nosvinēt svēto Misi tieši miršanas dienā (jāatcerās, ka priesteris drīkst nosvinēt Misi tikai tajā vienā nodomā, par kuru ir lūgta Mise un Rīgas baznīcās mēdz būt rinda, pat mēnesi un vairāk uz priekšu), svarīgākais lai būtu aizlūgums, lo Dievam nav nedz dienu, nedz stundu.

Izmantots raksts: JĀNIS GABRĀNS, Kur meklējams 40 dienu pirmsākums, www.edruva.lv, (http://edruva.lv/dzivesstils/kur-meklejams-40-dienu-pirmsakums/)