sestdiena, 2019. gada 28. decembris

Aizlūguma svētā Mise - kas tas ir?


Autors: Dmitrijs Artjomovs MIC

Gadās, ka sarunās ar cilvēkiem, kas baznīcu apmeklē ļoti reti, bet ne tikai ar viņiem, nākas dzirdēt jautājumu „Vai tad Vatikāns jums nemaksā algu?”.

Tiešām, Baznīcas finansiālā puse vienmēr izraisa lielu interesi, jo pastāv stereotips, ka garīdznieki ir diezgan bagāti. Kādā no Polijas draudzēm diezgan turīgi cilvēki reiz pateica, ka neko nedos par bērēm, jo pāvests Francisks esot teicis, lai priesteri neprasa naudu no ticīgiem. Acīmredzot līdz galam nebija sapratuši, par ko runāja pāvests.

Tādēļ vērts pieskarties tādam tematam kā intencijas, ko ticīgie „pasūta” priesterim, lūdzot, lai viņš nocelebrē Svēto Misi kādā nodomā. Pamēģināsim aplūkot tā teoloģisko pamatojumu, pieskarsimies praktiskiem jautājumiem un arī atklāsim dažus „noslēpumus”, kas saistās ar priesteru ienākumiem.

Kas ir Svētā Mise?

Pirms atbildēt uz jautājumu, kas ir Svētās Mises intencijas, jāatkārto, kas ir Svētā Mise – Euharistijas sakramenta svinēšana. Ja ielūkosimies Katoliskās Baznīcas katehismā (1359), tad atradīsim dažas Euharistijas sakramenta definīcijas: „Euharistija, mūsu pestīšanas, kuru Jēzus piepildīja uz krusta, sakraments ir arī slavas upuris pateicībā par radīšanas darbu. Euharistiskajā upurī visa Dieva mīlētā radība tiek dāvāta Tēvam caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Caur Kristu Baznīca var dāvāt slavas upuri pateicībā par visu labo, skaisto un taisnīgo, ko Dievs ir darījis radībā un cilvēcē.” Vienkāršāk runājot – Euharistija ir pestīšanas notikumu aktualizācija mūsu laikos. To var salīdzināt ar televīziju. Ja kaut kur pasaulē ir kāds svarīgs notikums, tad ar televīzijas palīdzību mēs varam to vērot, piedzīvot tās pašas emocijas, ko piedzīvo tie, kas atrodas tajā vietā. Tāpēc varam teikt, ka, piedaloties Euharistijā, mēs piedalāmies tajā, kas notika apmēram pirms diviem tūkstošiem gadu, kad Kristus veica mūsu pestīšanu, un iegūstam tās pestījošos augļus.

Svētās Mises svinēšanas mērķis attiecībā uz Dievu ir atdot Viņam godu, Viņu slavēt, bet no otras puses arī pateikties par saņemtiem labumiem. Attiecībā uz cilvēku mērķis ir lūgums Dievam, lai dāvā nepieciešamās žēlastības, un lūgums pēc grēku piedošanas.

Katrā Svētajā Misē pats Kristus ir tas, kurš saliek Upuri un vienlaicīgi pats ir pilnīgais Upuris. Svētā Mise pieder Kristum un arī Baznīcai, tāpēc ir svarīga arī cilvēka – priestera un Dieva tautas, kas piedalās Euharistijas celebrēšanā – aktivitāte. Kad ticīgie un priesteris, kas celebrē Svēto Misi, atrodas žēlastības stāvoklī (bez nāvīgā grēka), viņi garīgi pieaug un saņem nepieciešamās žēlastības. Bet, ja uz sirdsapziņas ir kāds nāvīgs grēks, tad piedalīšanās nav pilnīga, kaut arī nedrīkst teikt, ka pilnīgi bez augļiem.

Kādus augļus nes dalība Svētajā Misē?

Kādēļ Katoļu Baznīcā nav iespējama sieviešu ordinācija?

Katoliskās Baznīcas katehisms uzsver, ka „svēto ordināciju var derīgi saņemt vienīgi kristīts vīrietis. Kungs Jēzus izvēlējās vīriešus, lai izveidotu divpadsmit apustuļu kolēģiju, un to pašu darīja arī apustuļi, kad izraudzījās līdzstrādniekus, kas pārņemtu viņu pienākumus. Bīskapu kolēģija, ar kuru priesteri ir vienoti priesterībā, dara klātesošu divpadsmit apustuļu kolēģiju, un līdz ar to tā darbojas līdz pat Kristus otrreizējai atnākšanai. Baznīca atzīst, ka viņa nevar mainīt šo Kunga izvēli. Tādēļ sieviešu ordinācija nav iespējama.” (KBK 1577)

Katoļu Baznīcā garīdznieka kalpojums nav amats vai profesija, kā tas varbūt ir citās konfesijās. Katoļu Baznīcā garīdznieks, jau saņemot diakona, vēlāk priesterības un bīskapa ordināciju, tiek iekļauts "ordo" kārtā un saņem neizdzēšamu ordinācijas zīmogu. Persona tiek uz visiem laikiem konsekrēta, veltīta Dievam. Priesterības un bīskapa ordinācija sevī ietver arī Svētās Mises celebrēšanu, kas nozīmē, ka svētās Mises laikā priesteris kļūst par "otru Kristu" (alter Christus). Tas nozīmē, ka arī priesterim ir jābūt vīriešu kārtas pārstāvim, lai viņš pilnībā varētu būt par šo "otru Kristu" arī burtiskā nozīmē. Saprotams, ka mūsdienu "gender" ideoloģijas ietekmē ir liels spiediens uz protestantu baznīcām, lai tiktu ordinētas arī sievietes, jo tas vēl vairāk nojauktu šo robežu, kas atdala abus dzimumus. 

Katoļu Baznīcā sievietēm ir ļoti liela un būtiska loma, viņas ir aktīvas draudzēs, bieži vien palīdz priesteriem. Ir iespējama arī klosterdzīve, kas ir pilnīga sevis atdeve Dievam. Ļoti zīmīgi ir tas, ka Vissvētakā Jaunava Marija, vissvētākā no visiem cilvēkiem, kas vien dzīvoja un dzīvos virs zemes, nekļuva par "pāvestieni" vai "bīskapeni" vai "priesterieni". Ar to, ka Jaunava Marija netika iekļauta Baznīcas hierarhijā, tā netika un netiek diskriminēta. Līdz ar to, šāda kārtība, kur katrs, arī Baznīcā, ieņem savu vietu, nav diskriminējoša, bet gan papildinoša un nes bagātīgus augļus. 

otrdiena, 2019. gada 24. decembris

Kristus ir dzimis!

Dārgie draugi!


Dievs ir pateicis vienu 


VĀRDU - JĒZUS!


Vairāk Dievam nekas nav jāsaka!


Līksmus Kristus dzimšanas svētkus!



Salaspils Romas katoļu draudzes Ziemassvētku laika dievkalpojumu kārtība 2019.gadā

24.decembris - Ziemassvētku vigilija
18.00 – Kristus Dzimšanas svētku vigilijas svētā Mise


25.decembris – Kristus Dzimšanas svētki

9.00 – sv. Mise krievu valodā
11.00 – sv. Mise latviešu valodā
15.00 – sv. Mise Baldones katoļu draudzē

26.decembris Svētā Stefana svētku diena (II Ziemassvētki)

9.00 – sv. Mise krievu valodā
11.00 sv. Mise latviešu valodā

31.decembris – Vecgada diena


11.00 – sv. Mise latviešu valodā
18.00 – Vissvētākās Jaunavas Marijas – Dieva Mātes svētku vigīlijas sv. Mise, Te Deum, pateicība par aizvadīto gadu

1.janvāris - Vissvētākās Jaunavas Marijas – Dieva Mātes Lielie svētki

9.00 – sv. Mise krievu valodā
11.00 sv. Mise latviešu valodā (Veni Creator)

Adventa pārdomas: ceturtdiena, 24.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 67-79)
Tajā laikā Zaharijs, Jāņa Kristītāja tēvs, tika Svētā Gara piepildīts un pravietoja, sacīdams: “Slavēts ir Kungs, Izraēļa Dievs, jo Viņš ir apmeklējis un atpestījis savu tautu!
Viņš mums ir devis pestīšanas balstu Dāvida, sava kalpa, namā, kā Viņš no mūžiem bija solījis caur savu svēto praviešu lūpām, ka mūs atpestīs no ienaidnieku varas, no visu to rokām, kas mūs ienīst, ka parādīs žēlsirdību mūsu tēviem un atcerēsies savu svēto derību, ka zvērestu, ko devis mūsu tēvam Ābrahamam, Viņš izpildīs, lai mēs, atbrīvoti no ienaidnieku rokām, bez bailēm Viņam kalpotu svētumā un taisnībā Viņa priekšā visās sava mūža dienās.
Un tu, bērns, tiksi saukts par Visaugstā pravieti, jo tu iesi Kunga vaiga priekšā sagatavot Viņa ceļus, Viņa tautai nest pestīšanas ziņu, ka grēki tai tiks piedoti mūsu Dieva lielās žēlsirdības dēļ, ar kuru mūs ir apmeklējis Auseklis no augstuma, lai apgaismotu tos, kas mīt tumsā un nāves ēnā, un vadītu mūsu soļus miera ceļā.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu no Jēzus? Dziļu pārliecību, ka Jēzus ir mani izglābis. Kristus Dzimšanas svētku vigilijā pulcējamies savās ģimenēs, ap svētku galdu, lai kopīgi lauztu oblātes un izteiktu viens otram sveicienus. Tomēr patiesībā šajos svētkos mēs pulcējamies ap Iemiesotā Vārda, kurš ir tapis Miesa, Galdu – Euharistiju. Jo kurš tad ir patiesā barība? Kurš tad ir dzīvības Vārds? Kurš tad ir dzīvā Maize, kas nākusi no Debesīm? Tas ir Jēzus. JĒZUS! JHWH! Es Esmu, kas es Esmu! Dievs Iemiesojas, lai es taptu glābts. Dievs nāk mūsu vidū, lai visu cilvēci, cilvēcisko, pasaulīgo atbrīvotu no grēka varas. Jau radīšanas brīdī Dievs „ienāca” šajā pasaulē, tomēr grēks ir ievainojis mūs katru un visu pasauli kopumā. Tādēļ Jēzus nāk kā atbrīvotājs, Viņš nāk, lai mums dāvātu dzīvību. Ar prieku steigsimies uz „Betlēmīti”, lai pielūgtu Jaundzimušo Ķēniņu. „Gods Dievam augstumos un miers virs zemes, laba prāta cilvēkiem”

Aicinu visus uz Ziemassvētku vigilijas dievkalpojumu Salaspilī

pirmdiena, 2019. gada 23. decembris

Adventa pārdomas: 23.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 57-66)

Elizabetei pienāca laiks dzemdēt, un viņa dzemdēja dēlu. Kad viņas kaimiņi un radi dzirdēja, ka Kungs viņai ir parādījis lielu žēlastību, tie priecājās kopā ar viņu.
Astotajā dienā viņi sanāca apgraizīt bērnu un gribēja to nosaukt viņa tēva vārdā par Zahariju. Bet viņa māte atbildot sacīja: “Nē, viņš tiks nosaukts par Jāni.” Tie viņai iebilda: “Tavos rados nav neviena, kas sauktos šajā vārdā.” Un tie ar zīmēm jautāja tēvam, kā tas vēlētos bērnu nosaukt. Palūdzis rakstāmo plāksnīti, viņš uzrakstīja: “Viņa vārds ir Jānis.” Un tūlīt viņam atvērās mute un atraisījās mēle, un viņš runāja, slavēdams Dievu. Visus viņu kaimiņus pārņēma bailes, un visā Jūdejas kalnu apvidū tika pārrunāts šis notikums. Un visi, kas to dzirdēja, to paturēja savā sirdī, sacīdami: “Kas gan no šī bērna iznāks?” Jo Kunga roka bija ar viņu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu Jēzum? Dziļi izdzīvot patiesību, ka esmu bijis jau Dieva plānā vēl pirms manas ieņemšanas. Dosimies kopā uz Zaharija un Elizabetes māju, lai priecātos par sv. Jāņa piedzimšanu. Ir pārsteidzoši redzēt sirmās Elizabetes rokās jaundzimušo pravieti Jāni. Vai es baidos no savas nākotnes? Vai uzticos Dievam, ka mana nākotne ir Viņa rokās? Varu atkārtot: „Dievam viss ir iespējams!” Varu uzlūkot radinieku un kaimiņu izbrīnu. Jāņa brīnumainā dzimšana mūs aicina katru nedzimušo uzlūkot ar apbrīnas pilnam acīm. Katrs nedzimušais ir vērtība un dāvana no Dieva. Sargāsim dzīvību! Varam apbrīnot Zahariju un Elizabeti, kuri, neskatoties uz apkārtējo spriedumiem un viedokļiem stingri pastāv Dieva patiesībā. Kā ir ar mani? Vai es ietekmējos no apkārtējo viedokļiem? Vai tomēr man ir svarīgāk paklausīt Dievam?

svētdiena, 2019. gada 22. decembris

Adventa pārdomas: pirmdiena, 22.12

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 46-56)

Tajā laikā Marija sacīja: “Augsti slavē Kungu mana dvēsele, un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, jo lielas lietas man ir darījis Varenais un svēts ir Viņa vārds, un Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm tiem, kas Viņa bīstas.
Varenus darbus Viņš darīja ar savu roku, izkaisīja tos, kas augstprātīgi garā. Varenos Viņš nogrūda no troņa un paaugstināja pazemīgos. Izsalkušos Viņš pildīja labumiem, bet bagātos atstāja tukšā. Viņš uzņēma savu kalpu Izraēli, atcerēdamies savu žēlsirdību, kā Viņš bija solījis mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa dzimumam mūžīgi.”
Marija palika pie Elizabetes trīs mēnešus un tad atgriezās savā namā. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu Jēzum? Cilvēcisku jūtīgumu un vienkāršību, satiekoties ar otru cilvēku. Uzlūkojam Jaunavu Mariju, kura nevar palikt viena ar savu prieku. Viņa vēlas dalīties. Satiekas divas Sievietes. Viņas abas ir piedzīvojušas un piedzīvo Dieva tuvumu. Tas, kurš ir piedzīvojis Dieva pieskārienu, nevar klusēt. Sirds gavilē un evaņģelizācija kļūst par ikdienas lietu. Vai manī ir ilgas liecināt par to, ko Dievs ir darījis manā dzīvē? Vai neesmu aizslēdzis savu sirdi slavēšanai? Vai bieži slavēju un pateicos Dievam par visu, ko esmu no Dieva saņēmis – dzīvību, veselību, talantus, harizmas, kalpojumu, u.t.t? Kāda ir mana lūgšana? Vai tajā ir klātesoša arī pateicības un slavēšanas dimensija?

sestdiena, 2019. gada 21. decembris

Adventa pārdomas: 21.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 26-38)

Tajā laikā Dievs sūtīja eņģeli Gabriēlu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete, pie Jaunavas, kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzeps, no Dāvida cilts. Un Jaunavas vārds bija Marija.
Un eņģelis, iegājis pie viņas, sacīja: “Esi sveicināta, žēlastības pilnā, Kungs ir ar tevi!” Viņa iztrūkās par šiem vārdiem un domāja, kas tas varētu būt par sveicienu.
Bet eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Redzi, tu ieņemsi un dzemdēsi Dēlu un Viņu nosauksi vārdā Jēzus. Viņš būs liels un tiks saukts par Visaugstā Dēlu, un Kungs Dievs Viņam dos Viņa tēva Dāvida troni. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.”
Tad Marija sacīja eņģelim: “Kā tas notiks, jo es taču vīra nepazīstu?” Un eņģelis viņai atbildot sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas piedzims, tiks saukts par Dieva Dēlu.
Lūk, Elizabete, tava radiniece, vēl savā vecumā ir ieņēmusi dēlu, un šis ir sestais mēnesis tai, kuru sauc par neauglīgu. Dievam taču nekas nav neiespējams!” Tad Marija sacīja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!” Un eņģelis no viņas aizgāja. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu Jēzum? Žēlastību ikdienā izdzīvot saikni ar Dievu un Viņa Vārdu. Varu iedomāties Vissvētāko Jaunavu Mariju, vienkāršu un pazemīgu meiteni no Nācaretes. Viņa pieder nabadzīgai ļaužu kārtai. Dievs tuvojas ar mīlestību katram cilvēkam. Viņš nevienam neuzspiež ne Savu mīlestību, ne Savu Glābšanu. Dievs darbojas mūsu ikdienā vienkāršos un „parastos” notikumos. Dieva „neparastums” tiek realizēts mūsu „parastumā”. Eņģelis nosauc bērna vārdu: „Jēzus!” Jēzus ir tas, kurš glābj. Dievs arī mani sauc vārdā. Es esmu Dievam svarīgs. Viņš mani nekad neatstās. Dievs mani nekad neatstums. Vai es tam ticu? Vai Jēzus ir manas dzīves Kungs! Ja nē, tad es varu ieaicināt Jēzu savā dzīvē. Nāc, Kungs Jēzu!

piektdiena, 2019. gada 20. decembris

Adventa pārdomas: 20.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 26-38)
Tajā laikā Dievs sūtīja eņģeli Gabriēlu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete, pie Jaunavas, kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzeps, no Dāvida cilts. Un Jaunavas vārds bija Marija.
Un eņģelis, iegājis pie viņas, sacīja: “Esi sveicināta, žēlastības pilnā, Kungs ir ar tevi!” Viņa iztrūkās par šiem vārdiem un domāja, kas tas varētu būt par sveicienu. Bet eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Redzi, tu ieņemsi un dzemdēsi Dēlu un Viņu nosauksi vārdā Jēzus. Viņš būs liels, un Viņu sauks par Visaugstā Dēlu, un Kungs Dievs Viņam dos Viņa tēva Dāvida troni. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.”
Tad Marija sacīja eņģelim: “Kā tas notiks, jo es taču vīra nepazīstu?” Un eņģelis viņai atbildot sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas piedzims, tiks saukts par Dieva Dēlu. Lūk, Elizabete, tava radiniece, vēl savā vecumā ir ieņēmusi dēlu, un šis ir sestais mēnesis tai, kuru sauc par neauglīgu. Dievam taču nekas nav neiespējams.” Tad Marija sacīja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!” Un eņģelis no viņas aizgāja. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu no Jēzus? Pilnīgu uzticēšanos. Kristus dzimšanas svētki ir jau ļoti tuvu. Ļoti tuvu. Bet Dievs ir daudz tuvāk, jo Viņš, savā mīlestībā tuvojas mums katram un Jēzū Kristū ir pietuvojies līdz maksimālajam tuvumam. Tuvāk vairs nav iespējams. Vai ticu, ka Dievs ir man tuvu, blakus, manī? Marija visus Dieva Vārdus noglabā savā sirdī. Kā ir ar manu sirdi? Vai es bieži lasu Bībeli? Vai dzīvoju no Dieva Vārda? Vai liturģijā uzmanīgi klausos Dieva Vārdu? Vai atvēlu savā saspringtajā ikdienā laiku, lai mazu brīdi paliktu kopā ar Kungu klusumā, un ieklausītos Dievā un sevī? Eņģelis Vissvētāko Jaunavu Mariju nosauc par „žēlastības pilno”. Arī es, kad esmu bijis pie grēksūdzes, esmu žēlastības pilns. Vai bieži eju pie grēksūdzes? Eņģelis saka Marijai: „Nebīsties”. Viņš to saka arī katram no mums: Nebīsties no Dieva! Nebīsties no Dieva darbiem savā dzīvē!”

ceturtdiena, 2019. gada 19. decembris

Adventa pārdomas: 19.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 5-25)

Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā bija kāds priesteris no Abija maiņas, vārdā Zaharijs, un viņam bija sieva no Ārona meitām, kuras vārds bija Elizabete. Un viņi abi bija taisnīgi Dieva priekšā un nevainojami pildīja visus Kunga baušļus un noteikumus. Bet viņiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga un abi bija jau gados.
Un notika, ka tad, kad Zaharijs savu reizi pildīja priestera pienākumus Dieva priekšā, viņam, pēc priesteru paražas lozējot, nācās kūpināt vīraku, ieejot Kunga svētnīcā. Bet viss ļaužu pulks kūpināšanas stundā lūdzās ārpusē. Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, kas stāvēja kūpināmā altāra labajā pusē. Zaharijs, to redzēdams, iztrūkās, un viņu pārņēma bailes.
Bet eņģelis viņam sacīja: “Nebīsties, Zaharij, jo tava lūgšana ir uzklausīta un tava sieva Elizabete tev dzemdēs dēlu, un tu nosauksi viņu vārdā Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa dzimšanu. Jo viņš būs liels Kunga priekšā, un viņš nedzers vīnu un reibinošus dzērienus un jau no mātes klēpja būs Svētā Gara piepildīts. Daudzus no Izraēļa bērniem viņš atgriezīs pie Kunga, viņu Dieva, un pats ies Viņam pa priekšu Elija garā un spēkā, lai pievērstu tēvu sirdi bērniem un nepa­kļāvīgos – taisnīgo gudrībai, lai sagatavotu Kungam pilnīgu tautu.”
Bet Zaharijs sacīja eņģelim: “No kurienes lai es to zinātu? Es taču esmu vecs, un mana sieva ir jau gados.”
Tad eņģelis, atbildot viņam, sacīja: “Es esmu Gabriēls, kas stāvu Dieva priekšā, un esmu sūtīts runāt ar tevi un tev pasludināt šo prieka vēsti. Bet, lūk, tu kļūsi mēms un nespēsi runāt līdz tai dienai, kad tas notiks, tāpēc ka tu neieticēji maniem vārdiem, kas piepildīsies savā laikā.”
Bet ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, ka viņš svētnīcā tik ilgi kavējas. Bet viņš, izgājis ārā, nespēja tiem neko pateikt, un ļaudis saprata, ka viņš svētnīcā ir redzējis parādību. Viņš tiem tikai pamāja un palika mēms.
Un notika, ka, viņa kalpošanas dienām beidzoties, viņš aizgāja uz savu namu. Un pēc šīm dienām viņa sieva Elizabete ieņēma un nerādījās ļaudīs piecus mēnešus, sacīdama: “Tā man ir izdarījis Kungs tajās dienās, kad Viņš mani uzlūkoja, lai noņemtu manu negodu ļaužu acīs.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu Jēzum? Lai spētu atpazīt Dieva darbus manā dzīvē. Dieva Vārds ir kā prožektors, kas izgaismo mani un tā priekšā spēju atpazīt visu patiesībā un Dieva priekšā nekas nav un nevar tikt paslēpts. Lūgsimies, lai Dieva Vārds atklāj visas tās jomas manā dzīvē, kuras ir noslēptas un aizklātas. Zahārijs un Elizabete bija taisnīgi Dieva priekšā. Kāds es esmu Dieva priekšā? Šī ģimene bija neauglīga. Vai es, savā garīgā dzīvē piedzīvoju augļus? Ja nē, varbūt tie ir, bet es tos neredzu? Varbūt Dievs tos dod, bet Viņš paslēpj tos no manām acīm, lai es nekļūtu lepns? Bet varbūt augļi būs vēlāk? Vai es kalpoju Dievam tikai tāpēc, lai kaut ko no Viņa dabūtu? Dievs ienāk Zaharija dzīvē tanī momentā, kad viņš to vismazāk gaidīja. Mūsu Dievs ir pārsteigumu Dievs. Vai esmu gatavs tiem? Dievam taču viss ir iespējams. Dievs vienmēr piepilda savus apsolījumus, jo Dievs nekad nepieviļ. „Tā man ir darījis Kungs...”. Atkārtošu šos vārdus dienas garumā, pateicoties par varenajiem brīnumdarbiem, ko Kungs ir darījis manā dzīvē.

trešdiena, 2019. gada 18. decembris

Adventa pārdomas: 18.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 1, 18-24)
Ar Jēzus Kristus dzimšanu bija tā: kad Viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, pirms nekā viņi sanāca kopā, izrādījās, ka viņa ir mātes cerībās no Svētā Gara. Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisnīgs un negribēdams viņai celt neslavu, gribēja viņu klusām atstāt.
Bet, kamēr viņš par to domāja, lūk, Kunga eņģelis parādījās viņam sapnī, sacīdams: «Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo, kas viņā dzimis, Tas ir no Svētā Gara.
Un viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem.«
Bet tas viss notika, lai piepildītos, ko Kungs bija runājis caur pravieti, sakot: «Lūk, Jaunava ieņems un dzemdēs Dēlu, un Viņu nosauks vārdā Emanuēls, kas tulkojumā ir «Dievs ar mums».» Uzmodies no miega, Jāzeps izdarīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis, un pieņēma savu sievu. Tie ir Svētā Evaņģēlija vārdi.

Ko es lūdzu no Jēzus? Pēc dziļa jūtīguma spēt ikdienā izdzīvot Dieva klātbūtni. Dievs izvēlas vienkāršu, parastu, pazemīgu, bet ļoti dievbijīgu „meiteni” no Nazaretes – Mariju, lai veiktu viscildenāko, vislielāko un visnoslēpumaināko „Iejaukšanos” pasaules dabisko lietu kārtībā. Dievs izvēlas to, kas ir visvājākais pasaulē, lai caur to veiktu lielas lietas. Kā ir manā dzīvē? Vai pieņemu to, ka Dievs darbojas manā „monotonismā”? Varu būt kopā arī ar svēto Jāzepu, viņa iekšējās cīņās. Kā es esmu izturējies savas dzīves pārbaudījumos un grūtībās? Kas tādos brīžos uzvar manā dzīvē? Miers vai agresija? Žēlsirdība vai sava labuma pieprasīšana? Labestība vai atriebības kāre? Svētais Jāzeps cieš, bet neaizverās pret Dievu. Viņš paliek atvērts Dieva balsij. Jāzeps pieņem Dieva plānu, pat ja līdz galam to nesaprot. Viņš uzticās Dievam un Marijai. Kā ir ar mani?

otrdiena, 2019. gada 17. decembris

Adventa pārdomas: 17.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 1, 1-17)

Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahama dēla, cilmes grāmata.
Ābrahamam dzima Īzāks, Īzākam dzima Jēkabs, Jēkabam dzima Jūda un viņa brāļi. Jūdam no Tamāras dzima Faress un Zara, Faresam dzima Esrons, Esronam dzima Arams, Aramam dzima Aminadabs, Aminadabam dzima Nāsons, Nāsonam dzima Salmons, Salmonam no Rahabes dzima Boozs. Boozam no Rutes dzima Obeds, Obedam dzima Jesse, Jessem dzima ķēniņš Dāvids.
Dāvidam dzima Salomons no tās, kas bija Ūrijas sieva. Salomonam dzima Roboams, Roboamam dzima Abijs, Abijam dzima Azs, Azam dzima Jozafats, Jozafatam dzima Jorams, Joramam dzima Ozijs, Ozijam dzima Joatams, Joatamam dzima Ahazs, Ahazam dzima Ezehijs, Ezehijam dzima Manass, Manasam dzima Amons, Amonam dzima Josijs, Josijam Babilonas trimdā dzima Jehonijs un viņa brāļi.
Un pēc Babilonas trimdas Jehonijam dzima Salatiēls, Salatiēlam dzima Zorobabels. Zorobabelam dzima Abiuds, Abiudam dzima Eljakims, Eljakimam dzima Azors, Azoram dzima Sadoks, Sadokam dzima Ahims, Ahimam dzima Eliuds, Eliudam dzima Eleazars, Eleazaram dzima Matans, Matanam dzima Jēkabs. Bet Jēkabam dzima Jāzeps, Marijas vīrs, no kuras piedzima Jēzus, kas tiek saukts Kristus.
Tātad pavisam no Ābrahama līdz Dāvidam ir četrpadsmit paaudzes un no Dāvida līdz Babilonas trimdai četrpadsmit paaudzes, un no Babilonas trimdas līdz Kristum četrpadsmit paaudzes. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu no Jēzus? Lai pazītu patiesību, ka Jēzus ir mans Pestītajs. Ar šo dienu sākas intensīvs sagatavošanās laiks Kristus Dzimšanas svētkiem. Adventa laiks dalās divos posmos un otrais posms sākas ar 17.decembrī. Lasot šos Jēzus ciltsrakstus, man var būt garlaicīgi. Tomēr šajos vārdos ir ietverta mana un visu mūsu Pestīšanas vēsture. Jēzus, būdams Iemiesotais Vārds, savā cilvēciskumā ir saistīts ar konkrētu tautu, laikmetu un tādējādi mēs redzam, ka Dievs darbojas vēsturē, konkrētā laikā. Dievs savu Glābjošo plānu realizē ar cilvēku starpniecību. Ar grēcīgu un ierobežotu cilvēku starpniecību. Šie cilvēki gatavo ceļu Pilnīgajam Cilvēkam – Jēzum Kristum. Vai es spēju savas dzīves vēsturē atpazīt Dieva darbības pēdas? Šajā ciltsrakstā redzam Ābrahāmu – ticības vīru. Arī manā dzīvē bija cilvēki, kuri stiprināja manu ticību. Varu šodien viņus atcerēties un Dievam pateikties, ka Viņš šos cilvēkus sūtīja manā dzīves ceļā. Bet Jēzus arī mani lieto priekš citiem. Ļausimies Dievam mūs lietot!

pirmdiena, 2019. gada 16. decembris

Adventa pārdomas: pirmdiena, 16.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 21, 23-27)

Un kad Viņš iegāja svētnīcā, tad, Viņam mācot, augstie priesteri un tautas vecākie pienāca pie Viņa un jautāja: Kā varā Tu to dari? Un kas Tev deva tādu varu? Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Es arī jautāšu jums vienu vārdu un, ja jūs man atbildēsiet, tad es jums sacīšu, kā varā es to daru. No kurienes bija Jāņa kristība – no debesīm vai no cilvēkiem? Bet viņi apspriedās savā starpā un sacīja: Ja mēs teiksim: no debesīm, Viņš sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt? Bet ja mēs sacīsim: no cilvēkiem, tad mums jābīstas no ļaudīm, jo visi viņu tur par pravieti. Un viņi atbildēja Jēzum un sacīja: Mēs nezinām. Tad Viņš tiem atbildēja: Arī es jums neteikšu, kā varā es to daru. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu Jēzum? Dzīvot patiesībā un bez konformismiem. Tikko Jēzus ir „izmetis” no svētnīcas tirgotājus un dziedinājis aklos un klibos. Kontemplēšu Kungu, kurš attīra, dziedina un sludina spēkā. Vārds ir tas, kas dziedina un visu atjauno. Vai es ļauju Jēzum mani dziedināt un atjaunot caur Savu Vārdu? Varu uzlūkot Farizejus un augstpriesterus. It kā izglītoti ļaudis, labi zin Dieva Likumu, tomēr prāts, zināšanas pašas mūs neglābj. Varam daudz zināt par Jēzu, bet svarīga ir sirds. Vai man ir bērna sirds? Jēzus vēlas aizsniegt klausītāju sirdis. Bet tās joprojām paliek aukstas un noslēgtas. Vai manā dzīvē vārdi saskan ar darbiem? Varu tuvoties Jēzum un lūgt, lai Viņš atklāj manas iekšienes, manas dvēseles patieso stāvokli. Negribu būt tikai kristīga, ārēja fasāde.

Par kremēšanu!

2016.gadā Vatikāns izdevis dokumentu par kristīgo apbedīšanu un pelnu uzglabāšanu kremēšanas gadījumā

2016.gada 25. oktobrī Ticības mācības kongregācija publicējusi jaunu instrukciju par kristīgo apbedīšanu un pelnu uzglabāšanu mirušā kremēšanas gadījumā. Instrukcijā “Ad resurgendum cum Cristo” uzsvērts, ka Baznīca nav pret mirušo kremēšanu, tomēr tā iesaka turpināt tradīciju mirušo ķermeņus apbedīt kapsētās vai citā svētā vietā.

Dokumentā norādīts, ka “jau ar instrukciju Piam et constantem, kura tika izdota 1963. gada 5. jūnijā, Svētais Krēsls noteica, „uzticīgi saglabāt ieradumu apglabāt mirušo ticīgo miesas”, tomēr piebilstot, ka kremācija „pati par sevi nav pretrunā kristīgajai reliģijai”, un tiem, kuri ir izteikuši vēlēšanos tikt kremēti, turpmāk netiek liegti sakramenti un kristīgā apbedīšana ar noteikumu, ka šī izvēle netika pieņemta ar mērķi noliegt kristīgās dogmas vai lai apliecinātu naidu pret reliģiju un Katolisko Baznīcu”. Ņemot vērā, ka kremācijas prakse daudzās valstīs ir plaši izplatīta, uzklausot Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregāciju, Juridisko jautājumu pontifikālo padomi, bīskapu konferences un Austrumu bīskapu sinodes, “Ticības mācības kongregācija nolēma publicēt jaunu instrukciju, kuras mērķis ir no jauna apstiprināt doktrinālus un pastorālus iemeslus, kuru dēļ Baznīca dod priekšroku mirušo ticīgo miesas apbedīšanai, kā arī dot norādījumus attiecībā uz pīšļu saglabāšanu kremēšanas gadījumā”.

Dokumentā teikts - ja cilvēks ir izteicis vēlēšanos tikt kremēts un pēc nāves tiek kremēts, pelnus nedrīkst uzglabāt savās mājās, izkaisīt jūrā, virs zemes vai gaisā. Tos nedrīkst izdalīt starp mirušā tuviniekiem, pārveidot par piemiņas lietām, izmantot citām vajadzībām. Pelni jāapbedī kapsētā vai citā svētā vietā – kapelā, baznīcā, citā šim nolūkam paredzētā vietā. Tikai īpaši svarīgos gadījumos vietējais bīskaps, saņēmis Bīskapu konferences vai Austrumu Baznīcas sinodes apstiprinājumu, var dot atļauju glabāt urnu ar pelniem mājās.

Tomēr “gadījumā, ja mirušais ir skaidri pieprasījis, lai viņa miesa tiktu kremēta un viņa pelni izkaisīti dabā ar nodomu noliegt kristīgo ticību, kristīga izvadīšana, sekojot likuma normām, ir jāatsaka,” norādīts dokumenta pēdējā punktā.

Ar instrukcijas tekstu latviešu valodā var iepazīties mājaslapā www.katolis.lv sadaļā: Vatikāna institūciju izdotie dokumenti.

Pārpublicēts no katolis.lv