Salaspils katoļu baznīcas siltināšana

Lai top slavēts Jēzus Kristus! Dārgie draugi! Salaspils katoļu baznīcā esmu jau vairākus mēnešus un, šobrīd, kopā ar draudzi, turpinām jau iesāktos darbus, kas skar baznīcas siltināšanu. Iepriekšējā prāvesta laikā tika veikts liels darbs, lai sakārtotu draudzes telpas un prāvesta dzīvokli, kā arī pašā baznīcā nostiprinātu un aizlāpītu celtniecībā pieļautās kļūdas un kaut cik nosargātu baznīcas sienas, jumtu, u.t.t.

Kad ierados dievnamā, uzreiz sapratu, ka ir jāpārkārto apkures sistēma, un tādēļ siltā gaisa  ventilātorus ielikām pašā dievnama telpā, kas palielināja siltuma efektivitāti. Tomēr ar to ir par maz. Ir jāsāk paša dievnama fasādes siltināšana un remonts. Par jumtu vispār vēl nevaram pat domāt. Ir uzsākti projektēšanas darbi un plānojam šovasar sākt siltināt un renovēt dievnama fasādi. Izdevumi plānoti vairākos desmitos tūkstošu. Daudz palīdz paši draudzes locekļi un Salaspils novada dome, kā arī citi uzņēmēji un sponsori. Bet ar to ir daudz par maz. Ļoti lūdzu jūsu palīdzību Salaspils draudzei, lai dievnams uzplauktu un draudzei būtu skaista baznīca.

Salaspils Romas Katoļu Draudze
Reģistrācijas Nr. 90000470778
Adrese Rīgas iela 26, Salaspils,
LV-2121, Latvija


Konts ziedojumiem
AS SEB banka
SWIFT(BIC): UNLALV2X
konts: LV41UNLA0050000010880



Helikopters, kurš aicina celties augstāk. Izrādes "Baltais helikopters" recenzija

Jozefa Racingera kopotie raksti "Opera omnia" (poļu valodā)
Nesen noskatījos Jaunā Rīgas teātra izrādi “Baltais helikopters” par pāvesta Benedikta atkāpšanos 2013.gada 28.februārī. Zīmīgi, ka tajā laikā atrados Polijā, Ļubļinā un todien man nebija lekciju universitātē, tādēļ visu laiku pavadīju, sekojot līdzi notikumiem, arī baltajam helikopterim, ar kuru pāvests Benedikts XVI lidoja no Vatikāna uz Castel Gandolfo pili.

Necentīšos šajā recenzijā atkārtot to ko ir teikuši citi, jo recenziju pa šo laiku ir bijis samērā daudz. Tomēr vēlos paklausīt Agneses Irbes teiktajam, ka “"Helikoptera" gadījumā informatīvā pārbagātība, manuprāt, rada nopietnas problēmas izrādei, bet par to lai raksta citi”[1]. Tad arī mēgināšu šīs izrādes informatīvo bagātību mazliet paanalizēt. Skaidrs, ka neatkārtošu citu teikto, bet izcelšu tās nianses, kas man pašam likās svarīgas.

Vispirms paša režisora skaidrojumi, kādēļ viņš vēlējās radīt šo izrādi. Jāsaka, ka izrādes režisoram, kaut kādā ziņā, rūp Baznīca un tās nākotne, kaut arī pats viņš sevi nepozicionē kā katoli. Ir interesants sižets, pirms vairākiem gadiem, kur A. Hermanis asi kritizē kādu kardināla Jāņa Pujata uzrunu Aglonā[2]. Jā, viņa izteikumi tad bija asi, tomēr caur šiem asajiem izteikumiem ir jūtama sāpe par pašu Baznīcu, par tās sludināto vēsti. Nav jau tā, ka kardināls Pujats savā sprediķī būtu teicis aplamības, bet varbūt tas veids, sniegums aizskāra režisoru toreiz. Šajā izrādē režisoram rūp Katoļu Baznīca un tās nākotne. Kāpēc? Tāpēc, ka autors intuitīvi jūt, ka šajā pasaulē Katoliskā Baznīca ir sava veida sabiedrības sirdsapziņa un morālisko vērtību etalons. Un režisors ir sapratis, ka tieši pāvests Benedikts XVI, izvēloties Nursijas svētā Benedikta vārdu, vēlas dod Eiropai jaunu jēgu un virzienu. Izrādi noskatoties ir skaidrs, ka katrs no mums ir aicināts atrast savu “Benediktu” sevī? Vai varbūt precīzāk – konfrontēt pāvesta Benedikta “Jēzu” ar to priekšstatu, kāds man ir par Dievu, Baznīcu un ticību. Vēl režisors kādā intervijā saka: “Visus šos daudzos gadus strādājot Rietumu teātros, esmu piedzīvojis, ka viennozīmīgi valda tikai ironiska, ciniska, postmodernistiska attieksme pret pasaules uzbūvi. Vienreiz mēģinājumā pateicu vārdu "Dievs", un visi vācu aktieri vienkārši uzkārās. Kā kompjūters uzkaras. Viņi nesaprata – vai es tagad dzenu vellu vai ko. Tajā brīdī sapratu, ka mūsdienu mākslā runāt par Dievu ir tabu. Tā ir teritorija, kas tiek totāli ignorēta. Tāpēc man ir aizdomas, vai mums visiem modernajiem cilvēkiem, kas veiksmīgi ir tikuši vaļā no baznīctēvu apkampieniem, kaut kas ir vietā? Cilvēki vairs neiet uz baznīcu, labi, varbūt viņi ievēro baušļus tīri instinktīvi, bet es pilnīgi neesmu pārliecināts, vai cilvēkiem ir serde. Jā, viņi ir ļoti brīvi, ļoti jauki, atvērti visam kaut kam, bet mēs visi esam cilvēki bez kaut kādas serdes. Par to esmu diezgan pārliecināts. Viena no zināmākajām Racingera teorijām ir relatīvisma diktatūra – ka viss ir relatīvs. Esam brīva sabiedrība, vienīgā mēraukla ir individualitāte, cilvēka vēlmes, iegribas un sajūtas. Tas, manuprāt, ir ļoti apšaubāmi”[3].

Kādēļ es varētu izteikties par šo izrādi un pāvestu Benediktu XVI? Tā nu ir sanācis, ka savas doktora disertācijas ietvaros, man ir jāiepazīstas ar kardināla Jozefa Racingera kopoto rakstu sēriju Opera omnia. Kopumā tie ir 16 sējumi, kuru skaits atšķiras, atkarībā no valodas, kādā tie tiek izdoti[4]. Esmu iepazinies ar lielāko daļu no tiem un pašam mani ir sajūta, ka pazīstu pāvestu Benediktu caur viņa darbiem.

Tomēr atgriezīsimies pie izrādes. Pats režisors intervijā uzsver, ka “Jozefs Racingers 60. gados, vēl būdams pavisam jauns teologs, bija pazīstams kā ļoti progresīvs, revolucionāri, reformātiski noskaņots cilvēks, kurš ļoti tiešā veidā piedalījās katoļu baznīcas reformās. Savukārt, jau būdams amatā, viņš bija pazīstams ar aizvien konservatīvāku pasaules uzskatu”[5]. Šeit no savas puses vēlos teikt, ka autors līdz galam nav sapratis J. Racingera teoloģiju, jo ārēji raugoties un pavirši lasot Racingera darbus, var šķist, ka viņš laika gaitā no progresīvista ir kļuvis par konservatīvistu, tomēr gan šāds uzskats, un vispār šāds dalījums Baznīcā, gan attiecībā uz teoloģiju vai Vatikāna II koncilu nav objektīvs. J. Racingers savos kopotajos rakstos runā par diahronisko hermeneutiku, kas nozīmē, ka Baznīcas vēsture tiek skatīta kā vienots veselums, “hēgeliski” nesadalot un neveicot pretstāvi vecajam un jaunajam, iepriekšējam un nākamajam. Tomēr, var augsti vērtēt režisora ieguldīto darbu, jo man pašam, skatoties izrādi, bija patīkami “just” autora iedziļināšanos detaļās un Ratcingera teoloģijas samērā labu pārzināšanu. Autors uzsver, ka “nolēmu uzrakstīt lugu, lai dotu Racingeram vārdu. Lai viņam būtu iespēja izteikties. Visi cilvēki, ar kuriem esmu runājis un kuri personīgi viņu pazinuši, teica, ka, viņuprāt, Racingers ir gudrākais cilvēks uz pasaules, kurš vislabāk redz kopbildi. Viņš ir intelektuālis atšķirībā no Jāņa Pāvila vai no tagadējā pāvesta Franciska, kas vairāk ir šovmeņi. Racingers viennozīmīgi bija intelektuālis, bibliotēku cilvēks. Viņš bija grāmatu cilvēks”[6]. Šeit atkal jāuzsver, ka režisors nodala Baznīcas laikmetus, sadalot un pretstatot Jāņa Pāvila, Benedikta un Franciska periodus, kam īsti nevaru piekrist. Jāatsaucas uz Agneses Irbes izteiktajām replikām[7], par režisora nepatiku pret pāvestiem Jāni Pāvilu II un Francisku, kas gan vairāk izriet no nezināšanas un viņa paša “neesamības” Katoliskajā Baznīcā, tādēļ šo pieeju mēs viņam varētu piedot. Kaut arī pats autors ir atradis svētā Augustīna citātu, kuru savukārt citē Benedikts XVI, par to, ka tie, kas ir ārā, varbūt ir vairāk iekšā, nekā tie, kas ir iekšā. Man pašam šķita, ka izrādē parādās daudz dziļāki jautājumi, kurus savā laikā risinājām ar šobrīd izcilo fundamentālteoloģijas profesoru Volfgangu Klausniceru (Wolfgang Klausnitzer) no Vācijas, par pāvesta lomu Baznīcā un pāvesta attiecībām ar bīskapiem, kā arī Baznīcas centralizācijas un partikulārisma jautājumiem. Izrādē skaidri parādās doma, par to, ka Katoliskā Baznīca samazinās tikai Eiropā, bet pārējā pasaulē tās ietekme un spēks tikai pieaug. Tādējādi autors ir precīzi nolasījis Benedikts XVI pravietisko vēstījumu, kuru viņš jau izteica tālajos sešdesmitajos gados par Eiropas, pasaules un Baznīcas nākotni. Var piekrist Kitijai Balcerei, kura savā recenzijā uzsver, ka mūsdienās „“Patiesība nav modē.” Šis citāts no izrādes ir precīzs mūslaiku virsraksts, zem kura rindojas puspatiesības, baumas, sensācijas, viltus ziņas, mākslīgā intelekta iedīgļi un pirmie augļi, sociālo tīklu algoritmi“[8]. Jāpiekrīt arī izcilai teātra kritiķei Maijai Svarinskai, ka „Alvis Hermanis ir radījis lielisku izrādes tekstuālo plānu“[9]

Daudzi man zināmi cilvēki, pēc izrādes noskatīšanās, bija neapmierināti un vīlušies, jo izrāde likās par garu un garlaicīgu. Jā, Baltais helikopters“ nav „Skroderdienas silmačos“ vai „Latgola“. Vilšanās un izrādes „nenolasīšana“ var būt, ja nav priekšzināšanu, skaidrs, lai šo izrādi tā līdz galam saprastu ir jābūt zināšanām par Katoļu Baznīcu, pāvestību, teoloģiju un arī par pašu J. Racingeru. Tikai tad šī izrāde pa īstam „nolasās“. Jāatsaucas uz teātra kritiķi Silviju Radzobi, kura saka, ka „tekstu veido dokumentāli fakti un tieši pāvesta citāti, tātad savā ziņā luga ir dokumentāla, bet tikai – savā ziņā, jo mērķis, uz kuru ved šī saruna, ir režisora subjektīvi radīts un noslēpumā paturēts. To nevar dzirdēt, izteiktu vārdos, var daļēji saskatīt, bet vistiešāk – nojaust, ja izdodas izrādē tikt iekšā. (Te, protams, nav runa par biļetes dabūšanu un tikšanu iekšā skatītāju zālē)“[10]

Noslēdzot, vēlos pateikties režisoram, aktieriem, skatuves māksliniecei, ikvienam, par ieguldīto darbu. Mūsdienu relatīvisma diktatūras, post-post modernajā, post faktuālajā, vienas patiesības noliedzošajā, sekulārajā sabiedrībā šis darbs bija kā atgādinājums, par Eiropas kristīgajām saknēm un kristietību, kā vadošo un dzīvinošo spēku nākotnes Eiropā

[1] Agnese Irbe, Baltā sutana, https://satori.lv/article/balta-sutana
[2] 2010.gada 18.augusts; https://www.youtube.com/watch?v=vowCoYKjvys.
[3] Undīne Adamaite, Katram savs saziņas tunelis. Intervija ar režisoru Alvi Hermani, https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/katram-savs-sazinas-tunelis.-intervija-ar-rezisoru-alvi-hermani-14230318
[4] http://www.fondazioneratzinger.va/content/fondazioneratzinger/en/joseph-ratzinger/opera-omnia.html
[5] Undīne Adamaite, Katram savs saziņas tunelis. Intervija ar režisoru Alvi Hermani, https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/katram-savs-sazinas-tunelis.-intervija-ar-rezisoru-alvi-hermani-14230318
[6] Turpat.
[7] Agnese Irbe, Baltā sutana, https://satori.lv/article/balta-sutana
[8] Kitija Balcare, Piezīmes par JRT izrādi «Baltais helikopters»: Atlūgums, https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/piezimes-par-jrt-izradi-baltais-helikopters-atlugums.a339944/
[9] Maija Svarinska, Zināt nevar, bet var ticēt. Izrādes Baltais helikopters recenzija, https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/zinat-nevar-bet-var-ticet.-izrades-_baltais-helikopters_-recenzija-14231181
[10] Silvija Radzobe, Mistērija, https://www.kroders.lv/verte/1366

Kādēļ Bībeles tekstos ir pretrunas?

Bērnu nometnē, Vecbebru katoļu baznīcā
Slavēts Jēzus Kristus! Lasot Jauno Derību, man radās jautājums par Jēzus augšāmcelšanās aprakstiem evanģēlijos. Diemžēl Katehismā atbildi neradu. Kā baznīca skaidro to, ka Mateja evanģēlijā ir minēta viena enģeļa parādīšanās, kurš noveļ akmeni, bet Lk.evanģēlijā ir apraksts par diviem enģeļiem (vīri spožās drānās), tāpat Jņ. ev. minēti 2 enģeļi, kurus Magdalēna redz sēžam Kunga guldīšanas vietas galvgalī un kājgalī? Mt. ev. sievietes apskauj Kunga kājas,kad Viņš tām parādās, taču Jņ. ev. Jēzus Marijai saka, lai tā viņu neaizskar, jo Viņš vēl nav aizgājis pie Tēva...  Vai pirmā pie kapa devās Magdalēna, vai tomēr visas minētās sievietes kopā? Kādēļ šie apraksti ir tik atšķirīgi? Sapratu, ka šo atšķirību dēļ, nespēju sev izveidot kopainu par Jēzus augšāmcelšanās notikumu. Liels paldies par atbildi!

Liels paldies par jautājumu. Jā, patiešām, kad vērīgāk iedziļināmies evaņģēlijos, īpaši tajās vietās, kur tiek aprakstīta Jēzus un Viņa mācekļu dzīve, ir redzamas diezgan lielas nesakritības un dažviet pat pretrunas. Tādēļ rodas pamatots jautājums – vai gadījumā evaņģēlisti nav rakstījuši lietas, par kurām paši nav bijuši pārliecināti, vai vēl trakāk – varbūt pat izdomājuši. Mēģināsim atrisināt šo samērā svarīgo problēmu.

Vispirms jāsaka, ka tajos laikos, kad tapa Jaunā Derība, evaņģēliji, tiem, kuri tos rakstīja nebija svarīgi burtiski, vēsturiski piefiksēt visu, ko Jēzus un viņa sekotāji darīja. Tas gan nenozīmē, ka Bībelē nav attēlotas vai tā nebalstās vēsturiskās patiesībās un faktos. Tieši otrādi – daudzi Bībelē attēlotie notikumi sakrīt ar tā laika vēsturnieku vēsturiskajiem aprakstiem. Tomēr Bībeles primārā funkcija ir pasludināt Dieva glābjošo plānu visai cilvēcei un katram no mums. Bībeles atslēga ir kerigma – Labā Vēsts par to, ko Dievs ir darījis pasaulē un vēsturē jau no radīšanas brīža līdz pat Pastarai Tiesai laiku beigās. Visas Bībeles kodols, ass, kulminācija ir Jēzus Kristus nāve un augšāmcelšanās. Tieši šādā gaismā mums ir jālasa ikviena Bībeles lappuse un tādā garā ir arī jāinterpretē visi notikumi un apraksti, kas ir atrodami Bībelē.

Vēl ir jāsaka, ka pirmajos gadsimtos šie augšāmcelšanās apraksti draudžu vidū cirkulēja mutiskās tradīcijas veidā un katrs no lieciniekiem – sievietes, apustuļi šo faktu „redzēja” un arī vēlāk evaņģēlisti fiksēja savādāk. Jāuzsver, ka nav neviena tieša Jēzus augšāmcelšanās liecinieka. Ir tie, kuri redzēja, ka kaps ir tukšs, ir eņģeļi, kas liecināja par to. Vēlāk pats Augšāmcēlies Kungs nāca savu mācekļu vidū un šo faktu apliecināja.

Jāsaprot, ka mēs katrs uz vienu un to pašu notikumu raugāmies ar citām acīm. Vienu un to pašu notikumu mēs varam aprakstīt mazliet savādāk, un tad var šķist, ka kāds melo vai saka nepatiesību. Bieži vien tas arī ir iemesls daudziem pārpratumiem un konfliktiem. Tomēr visu evaņģēlistu uzdevums ir katram no sava skatu punkta aprakstīt vienu un to pašu notikumu, bet no sava skatu leņķa un ar teoloģisku uzdevumu – uzsvērt glābjošo, pestījošo jēgu šiem notikumiem. Bībeles autori neiegrimst sīkumos tur, kur tas nav nepieciešams, bet tur kur teoloģiski ir vajadzīgs – visu apraksts ļoti sīki (piemēram, Jēzus ciešanu aprakstu). Līdz ar to, ja kāds evaņģēlists kaut ko izlaiž vai nepiemin, tas nenozīmē ka tas tā nebija. Vienkārši viņš to neuzskatīja par tik nozīmīgu, lai iekļautu to savā evaņģēlijā. Cits atkal domāja citādi un to iekļāva. Līdz ar to, mēs, kas lasām Jauno Derību, uz Jēzu un mācekļiem, kā arī uz visiem pārējiem notikumiem skatamies it kā ar četru evaņģēlistu un pārējo Jaunās Derības autoru „brillēm”. Un nav tā, ka vienas būtu pareizākas un otras mazāk pareizas. Visa Bībele mums atklāj šo Dieva glābjošo plānu mūsu pestīšanai. Noslēgumā vēl tikai vēlos piebilst, ka šīs šķietamās neprecizitātes un nesakritības norāda arī uz tekstu autentiskumu. Ja teksts pēc tam tiktu rediģēts, pielabots un mainīts, tad šādas lietas, it kā teksta „skaistuma” dēļ būtu jāizņem, jāpielabo. Bet tas nav darīts, kas liecina, ka mūsu priekšā ir autentiski Jēzus dzīves, nāves un augšāmcelšanās apraksti. Mēģināsim saskatīt visas Bībeles kopskatu, kas mums palīdzēs labāk uztvert detaļas un tekstā ietverto domu. 

Garīgā atmoda Latvijā!

Pārdomas, kā veicināt garīgo atmodu Latvijā.

1. Ir ļoti svarīgi tieši šobrīd draudzēs ieviest pieaugušo sagatavošanos iniciācijas sakramentiem - kristībām un pirmajai Komūnijai. Ir ar steigu jāpārtrauc masveidīgi un pavirši sagatavot pieaugušos kristībām. Mums ir nepieciešami ticībā nobrieduši katoļi. Pie tam, šajā sagatavošanā ir jāņem vērā arī tas, ka iniciācija nav tikai intelektuāli iemācīt katehumēniem ticības patiesības. Ir jāņem vērā arī harismātiskais aspekts, lūdzot par kandidātu atbrīvošanu no ļaunā (Pieaugušo iniciācijas ritā paredzētie egzorcismi) un ievadīšana liturģiskajā draudzes dzīvē.

2. Ir jāaktivizē darbs ar ģimenēm. Būtu labi, ja katra katoļticīgā ģimene vismaz reizi gadā pie sevis ciemos uzaicinātu savas draudzes prāvestu. Šāda vizitācija palīdzētu atvērties tiem ģimenes locekļiem, kas dažādu iemeslu dēļ savā ticībā ir atsaluši;

3. Katrā draudzē ar steigu ir jādibina Bībeles un Katehisma studiju grupas. Tie, kas nepazīst Rakstus, nepazīst Kristu (sv. Hieronīms). Ir jāpadziļina sava ticība gan intelektuāli, gan garīgi, iepazīstot Dievišķo Atklāsmes Mantojumu;

4. Jauniešiem ļoti trūkst atbalsta draudzēs. Ir svarīgas jauniešu grupas draudzēs;

5. V. E. Jānis Bulis pirms dažiem gadiem, kādā Aglonas svētku sprediķī uzsvēra, ka nav labi, ja cilvēki seko nevis Kristum, bet priesterim, garīdzniekam. Priesterus bieži pārceļ, un, ja draudzē viss balstās uz priestera cilvēciskās personas harismu, viņam aizejot prom, viss sabrūk.

6. Aktīvāk izmantot evaņģelizācijas līdzekļus un nebaidīties liecināt par to, ko esmu saņēmis no Dieva un dalīties ar savu ticību ar citiem;

7. Lūgšanu grupas, kopienas draudzē. Viens katolis ir "katolis briesmās'". Svētdienas svētās Mises draudzēs bieži ir ļoti bezpersoniskas. Protams, svētdienas Euharistijas svinības ir mūsu ticības dzīves centrs un avots. Tomēr, būtu labi, ja draudzes locekļi nedēļas vidū vai kādā citā dienā un laika intervālā satiktos mazās grupās, lasītu Dieva Vārdu, lūgtu rožukroni, slavētu, dalītos, aizlūgtu;

8. Baznīcā ir daudz kustību un kopienu. Sadarboties ar tām evaņģēlija izplatīšanā.

9. Baznīcas decentralizācija. Par to daudz runā pāvests Francisks un tā bija Vatikāna II koncila galvenā ideja. Prāvests nevar un viņam nevajag visu darīt pašam draudzē. Ir jāveido draudzes pastorālās un ekonomiskās padomes, kā to paredz Kanonisko Tiesību kodekss. Gala lēmums tik un tā piederēs prāvestam, bet ir nepieciešams, lai katrs draudzes loceklis justos līdzatbildīgs par draudzes dzīvi.

10. Finanses. Jūtīga tēma, tomēr bez finansiālā atbalsta Baznīca nevar pastāvēt. Mums katram ir jāapzinās, cik daudz es varu veltīt Baznīcai no saviem finansu resursiem un tad arī prasīt no Baznīcas, draudzes detalizētu atskaiti, kur šī nauda ir tikusi iztērēta. Tādējādi, kopīgiem spēkiem spēsim paplašināt Dieva Valstības robežas Latvijā.

Jaunava Marija, Aglonas, Skaistkalnes Dievmāte, kā arī svētais Meinards lai lūdz par mums!

Kā radās Bībele un kāpēc to lasīt? (Latvijas Radio 1)

Sirsnīgi ielūdzu uz priesterības 15 gadu jubileju!


Visus sirsnīgi ielūdzu uz savas priesterības 15 gadu jubilejas svinībām 1.februārī plkst. 12.00 Salaspils katoļu baznīcā, Rīgas ielā 26. Pēc svētās Mises paredzēta neliela maltīte draudzes telpās. 

Lūgums pēc lūgšanām! Dievs jau atbild! Paldies!

Pavisam nesen lūdzu jūsu lūgšanas par kādu sievieti, kurai ir diagnosticēts audzējs! Šajās dienās tika veiktas analīzes un ārsti šokā. Vēl pirms kārtējās zāļu devas, daļa no audzēja ir pazudusi. Viņi nevar to izskaidrot. Paldies un turpinām lūgties! Skaistkalnes Dievmāte, lūdz par mums!

Lūgšanu grupa un Bībeles studijas Salaspils draudzē

Salaspils katoļu draudzē, sākot ar 14.janvāri, darbadienu vakaros, otrdienās un ceturtdienās, svētās Mises tiks svinētas 18.30.

Katru ceturtdienu, pēc vakara Mises lūgšanu grupa un Bībeles studijas.

Aicināti visi.




Kādēļ Katoļu Baznīcā nav iespējama sieviešu ordinācija?

Katoliskās Baznīcas katehisms uzsver, ka „svēto ordināciju var derīgi saņemt vienīgi kristīts vīrietis. Kungs Jēzus izvēlējās vīriešus, lai izveidotu divpadsmit apustuļu kolēģiju, un to pašu darīja arī apustuļi, kad izraudzījās līdzstrādniekus, kas pārņemtu viņu pienākumus. Bīskapu kolēģija, ar kuru priesteri ir vienoti priesterībā, dara klātesošu divpadsmit apustuļu kolēģiju, un līdz ar to tā darbojas līdz pat Kristus otrreizējai atnākšanai. Baznīca atzīst, ka viņa nevar mainīt šo Kunga izvēli. Tādēļ sieviešu ordinācija nav iespējama.” (KBK 1577)

Katoļu Baznīcā garīdznieka kalpojums nav amats vai profesija, kā tas varbūt ir citās konfesijās. Katoļu Baznīcā garīdznieks, jau saņemot diakona, vēlāk priesterības un bīskapa ordināciju, tiek iekļauts "ordo" kārtā un saņem neizdzēšamu ordinācijas zīmogu. Persona tiek uz visiem laikiem konsekrēta, veltīta Dievam. Priesterības un bīskapa ordinācija sevī ietver arī Svētās Mises celebrēšanu, kas nozīmē, ka svētās Mises laikā priesteris kļūst par "otru Kristu" (alter Christus). Tas nozīmē, ka arī priesterim ir jābūt vīriešu kārtas pārstāvim, lai viņš pilnībā varētu būt par šo "otru Kristu" arī burtiskā nozīmē. Saprotams, ka mūsdienu "gender" ideoloģijas ietekmē ir liels spiediens uz protestantu baznīcām, lai tiktu ordinētas arī sievietes, jo tas vēl vairāk nojauktu šo robežu, kas atdala abus dzimumus. 

Katoļu Baznīcā sievietēm ir ļoti liela un būtiska loma, viņas ir aktīvas draudzēs, bieži vien palīdz priesteriem. Ir iespējama arī klosterdzīve, kas ir pilnīga sevis atdeve Dievam. Ļoti zīmīgi ir tas, ka Vissvētakā Jaunava Marija, vissvētākā no visiem cilvēkiem, kas vien dzīvoja un dzīvos virs zemes, nekļuva par "pāvestieni" vai "bīskapeni" vai "priesterieni". Ar to, ka Jaunava Marija netika iekļauta Baznīcas hierarhijā, tā netika un netiek diskriminēta. Līdz ar to, šāda kārtība, kur katrs, arī Baznīcā, ieņem savu vietu, nav diskriminējoša, bet gan papildinoša un nes bagātīgus augļus.