Ekumēniskās kustības vēsture
Kā katru gadu, arī šogad norisināsies lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību. Kā aizsākās ekumēniskā kustība? Jāsaka, ka līdz pat IX gadsimta vidum ar ekumēnismu saprata pavisam ko citu. Vārds ekumēnisms ir grieķu valodas vārds un nozīmē: oikos – nams un menein – palikt, būt, mājot. Grieķu pasaulē ar oikoumene saprata visu grieķu un barbaru pasauli, resp. teritoriju, kuru pazina tā laika cilvēki. Ar šo vārdu raksturoja universālismu un vispārīgumu. Bībelē dažās vietās tiek lietots vārds oikoumenen, piem. Lk. ev. 2,1: ķeizars Augusts lika sarakstīt iedzīvotājus visā valstī – visā ‘eikumēnē’. Jaunajā Derībā vārdu oikoumene mēs atrodam samērā reti, tikai 14 reizes.
Sākotnēji Baznīcā, jau ar Milānas ediktu, 313 gadā šo terminu lietoja runājot par Baznīcu, īpaši attiecībā uz Vispārīgajiem, jeb Ekumēniskajiem konciliem, kuri reprezentēja visu Kristus Baznīcu. Reizē ar Bizantijas impērijas krišanu vārds „ekumēniskais” zaudēja savu politisko nozīmi. To sāka lietot tikai Baznīcas ietvaros, kā sinonīmu katoliskajam. Katoliskais tika tulkots kā ekumēniskais un otrādi. Patristikas laikos par ekumēniskaijiem tika saukti arī Baznīcas tēvi, kuru mācība reprezentēja visas Baznīcas ticību un tā tika atzīta visā pasaulē.
VI gadsimtā apzīmējums „ekumēniskais” izraisīja konfliktu starp Romu un Konstantinapoli. Jau Halcedonas koncils (451) vairākkārt runāja par Romas bīskapu, kā par „ekumēnisko bīskapu un patriarhu”, kaut arī paši pāvesti šo titulu īsti neatzina un nelietoja. Pakāpeniski Konstantinapoles bīskapi sāka uzsvērt savas tiesības lietot titulu „ekumēniskais” kā Bizantijas impērijas pārmantotājiem. Pāvests Gregors Lielais kategoriski atteicās lietot šo titulu, uzsverot, ka viņš ir tikai Dieva kalpu kalps (servus servorum Dei) un aicinaja arī Konstantinapoles bīskapu darīt to pašu. Tomēr lielā shizma, jeb šķelšanās 1054.gadā savā veidā jau institucionāli atdalīja Baznīcas vienu no otras.
Latvijas bīskapi: Vakcīna pret Covid-19 ir morāliski pieņemama
Pirmdien, 28. decembrī, Latvijā sākās vakcinācija pret COVID-19. Sociālajos medijos ir izskanējušas dažādas teorijas šajā jautājumā.
Latvijas Bīskapu konference ir saņēmusi Ticības mācības kongregācijas “Notu par dažu COVID-19 vakcīnu lietošanas morāliskumu”, kas skaidro, kā ticīgajiem rīkoties attiecībā uz vakcināciju. Notā Ticības mācības kongregācija neizsaka savu viedokli par vakcīnu drošību un efektivitāti, jo tas ir medicīnas pētnieku kompetencē, bet gan par vakcīnas lietošanas morālo aspektu. Kongregācijas uzdevums ir noskaidrot, vai vakcīnu, kas izstrādāta, izmantojot 20. gadsimta 60. gados abortos iegūto augļu šūnu līnijas, izmantošana ir morāliski pieņemama.
Vispirms kongregācija paskaidro, ka, pat ja parasti potēšanās nav obligāts morāls pienākums un tādēļ tā ir brīvprātīga, tomēr pastāv pienākums rūpēties ne tikai par savu veselību, bet arī par sabiedrības labumu. Ja pašreiz nav citu veidu, kā apturēt vai novērst pandēmiju, tad sabiedrības labuma vārdā vakcinācija var tikt ieteikta – īpaši, lai pasargātu tos, kas ir saslimšanas riska grupā.
Otrkārt, runājot par pašu vakcīnu, šaubas rada tas, ka bērnu šūnas tiek izmantotas pētījumos un testos, un vai tā nav līdzdalība aborta grēkā. Cilvēka, kurš potējas, līdzdalība aborta ļaunumā ir “attālināta” un morālais pienākums no tās izvairīties “nav saistošs”, ja atrodamies “nopietnu draudu” priekšā, kā tas ir šajā COVID-19 izplatīšanās, gadījumā. Ražotāji arī neapgalvo, ka ir jānonāvē nedzimušie bērni, lai iegūtu izejmateriālu vakcīnas radīšanai un cilvēku glābšanai. Bērni netika nonāvēti ar domu radīt vakcīnu, bet viņu mirušās miesas tika izmantotas pētījumos. Līdz ar to ir jāņem vērā, ka šajā gadījumā visas par klīniski drošām un efektīvām atzītās vakcīnas var tikt izmantotas drošā pārliecībā, ka šāda rīcība nenozīmēs formālu līdzdalību abortā, no kura tika iegūtas vakcīnu izstrādāšanā izmantotās šūnas. Tas gan nenozīmē, ka vienmēr un jebkuros apstākļos tā jārīkojas.
Ja kādu iepriekšminētie argumenti nepārliecina, tad viņi lai jūtas brīvi sekot savas sirdsapziņas balsij. Tomēr arī viņiem ir jāpieliek visas pūles, lai, izmantojot citus profilaktiskos līdzekļus un atbilstoši uzvedoties, izvairītos kļūt par infekcijas pārnēsātajiem un neapdraudētu līdzcilvēkus, īpaši vājākos.
Latvijas Bīskapu konference; KABIA, www.katolis.lv
Latvijas Bīskapu konference ir saņēmusi Ticības mācības kongregācijas “Notu par dažu COVID-19 vakcīnu lietošanas morāliskumu”, kas skaidro, kā ticīgajiem rīkoties attiecībā uz vakcināciju. Notā Ticības mācības kongregācija neizsaka savu viedokli par vakcīnu drošību un efektivitāti, jo tas ir medicīnas pētnieku kompetencē, bet gan par vakcīnas lietošanas morālo aspektu. Kongregācijas uzdevums ir noskaidrot, vai vakcīnu, kas izstrādāta, izmantojot 20. gadsimta 60. gados abortos iegūto augļu šūnu līnijas, izmantošana ir morāliski pieņemama.
Vispirms kongregācija paskaidro, ka, pat ja parasti potēšanās nav obligāts morāls pienākums un tādēļ tā ir brīvprātīga, tomēr pastāv pienākums rūpēties ne tikai par savu veselību, bet arī par sabiedrības labumu. Ja pašreiz nav citu veidu, kā apturēt vai novērst pandēmiju, tad sabiedrības labuma vārdā vakcinācija var tikt ieteikta – īpaši, lai pasargātu tos, kas ir saslimšanas riska grupā.
Otrkārt, runājot par pašu vakcīnu, šaubas rada tas, ka bērnu šūnas tiek izmantotas pētījumos un testos, un vai tā nav līdzdalība aborta grēkā. Cilvēka, kurš potējas, līdzdalība aborta ļaunumā ir “attālināta” un morālais pienākums no tās izvairīties “nav saistošs”, ja atrodamies “nopietnu draudu” priekšā, kā tas ir šajā COVID-19 izplatīšanās, gadījumā. Ražotāji arī neapgalvo, ka ir jānonāvē nedzimušie bērni, lai iegūtu izejmateriālu vakcīnas radīšanai un cilvēku glābšanai. Bērni netika nonāvēti ar domu radīt vakcīnu, bet viņu mirušās miesas tika izmantotas pētījumos. Līdz ar to ir jāņem vērā, ka šajā gadījumā visas par klīniski drošām un efektīvām atzītās vakcīnas var tikt izmantotas drošā pārliecībā, ka šāda rīcība nenozīmēs formālu līdzdalību abortā, no kura tika iegūtas vakcīnu izstrādāšanā izmantotās šūnas. Tas gan nenozīmē, ka vienmēr un jebkuros apstākļos tā jārīkojas.
Ja kādu iepriekšminētie argumenti nepārliecina, tad viņi lai jūtas brīvi sekot savas sirdsapziņas balsij. Tomēr arī viņiem ir jāpieliek visas pūles, lai, izmantojot citus profilaktiskos līdzekļus un atbilstoši uzvedoties, izvairītos kļūt par infekcijas pārnēsātajiem un neapdraudētu līdzcilvēkus, īpaši vājākos.
Sprediķis 1.janvāra svētkiem, "Mieram Tuvu".
Lai top slavēts Jēzus Kristus! Tieši ar šādiem vārdiem mēs ikdienā sveicinām cits citu, un tieši ar šādiem vārdiem vēlos arī iesākt savas pārdomas šajā jaunajā 2021. gadā. “Jēzus Kristus tas pats vakar un šodien, un mūžīgi.” (Ebr 13, 8) Kāds būs šis jaunais, Jēzus Kristus dzimšanas 2021. gads? Ir liela neziņa un bailes, jo iepriekšējais gads nav bijis viegls. Šīs pārdomas rakstu novembra mēneša vidū un ļoti ceru, ka 2021. gada sākumā mēs esam jau daudz vieglākā situācijā attiecībā uz Covid-19 pandēmiju un ar to saistītajiem ierobežojumiem. Es ļoti ceru, ka nav daudz mirušo saistībā ar šo slimību. Es ļoti ceru, ka cilvēki ierobežojumu dēļ nav atstājuši ierastās reliģiskās prakses un nav pārstājuši svētdienās apmeklēt baznīcu un pieņemt svētos Sakramentus. Es ceru, ka mums viss ir labi. Jaunais gads vienmēr nāk ar jaunām cerībām.
Arī Jaunava Marija un svētais Jāzeps, kad viņi kopā ar jaundzimušo Ķēniņu atradās Betlēmes alā (klintī izcirstā kūtī), visu līdz galam nezināja. Arī toreiz valdīja liela neziņa. Viņi apbrīnoja Bērnu un uzticējās dievišķajai Apredzībai – tam, ka Dievs, kurš viņiem šo Bērnu bija devis, parūpēsies par Viņu arī turpmāk. Kad gani ieradās, lai pastāstītu to, ko bija uzzinājuši no eņģeļa, Jāzeps un Marija brīnījās par visu dzirdēto un Jaunava Marija to visu pārdomāja savā sirdī. Viņa ir kontemplācijas un pielūgsmes paraugs. Jaunajā gadā mēs katrs un arī mūsu draudzes un diecēzes esam aicināti turpināt apcerēt un pārdomāt šo lielo un vareno cilvēktapšanas noslēpumu, savus skatus jau vēršot uz Lieldienām, kurās visā pilnībā tiek īstenots mūsu atpestīšanas noslēpums. Kā to uzsvēra svētais Jānis Pāvils II savā apustuliskajā vēstulē Novo millennio ineunte (NMI) (Rīgas Metropolijas Romas katoļu kūrija, Rīga, 2001), kas bija veltīta Lielajam Jubilejas gadam, – Baznīcai jaunajā tūkstošgadē ir uzdevums kontemplēt Kristus Vaigu ar Jaunavas Marijas acīm. Šo dokumentu arī izmantošu šīsdienas pārdomām, jo uzskatu, ka pat pēc 20 gadiem Jāņa Pāvila II pravietiskie vārdi nav zaudējuši savu aktualitāti. Kāds būs šis jaunais 2021. gads? Salaspils katoļu draudzē tas būs jubilejas gads, jo oktobrī mēs svinēsim dievnama 25 gadu jubileju un, izmantojot šo iespēju, vēlos pateikties ikvienam par lūgšanu un finansiālo atbalstu dievnama siltināšanai un atjaunošanai. Baznīcā Latvijā šis būs Vatikāna II koncila reformu vēl dziļākas īstenošanas un “iemiesošanas” gads, jo mēs nevaram uzskatīt, ka mūsu Latvijas draudzēs Vatikāna II koncila reformas jau ir veiktas. Svētais Jānis Pāvils II uzsver, ka “man ir pienākums norādīt uz Koncilu kā uz lielu žēlastību, kas Baznīcai tikusi dota 20. gadsimtā, – tajā mums ir dots drošs kompass, lai mēs orientētos, ejot pa jaunā gadsimta ceļu” (NMI 57). Nevaram uzskatīt, ka esam jau iemiesojuši Vatikāna II koncila “garu” mūsu draudzēs un diecēzēs, tikai svinot liturģiju tautas valodās vai arī īstenojot pašus nepieciešamākos Koncila “uzlabojumus”. Paldies tagadējam pāvestam Franciskam, kurš nenogurstoši un apņēmīgi turpina iet pa Vatikāna II koncila nosprausto ceļu visas Baznīcas līmenī, turpinot iepriekšējo pāvestu iesākto darbu. Mums ir jāseko paša Koncila dokumentos dotajām norādēm, kā arī jālasa un jāseko pāvesta Franciska vārdiem un žestiem, lai precīzāk nolasītu Svētā Gara dotās “laika zīmes” mums katram un mūsu kopienām.
Arī Jaunava Marija un svētais Jāzeps, kad viņi kopā ar jaundzimušo Ķēniņu atradās Betlēmes alā (klintī izcirstā kūtī), visu līdz galam nezināja. Arī toreiz valdīja liela neziņa. Viņi apbrīnoja Bērnu un uzticējās dievišķajai Apredzībai – tam, ka Dievs, kurš viņiem šo Bērnu bija devis, parūpēsies par Viņu arī turpmāk. Kad gani ieradās, lai pastāstītu to, ko bija uzzinājuši no eņģeļa, Jāzeps un Marija brīnījās par visu dzirdēto un Jaunava Marija to visu pārdomāja savā sirdī. Viņa ir kontemplācijas un pielūgsmes paraugs. Jaunajā gadā mēs katrs un arī mūsu draudzes un diecēzes esam aicināti turpināt apcerēt un pārdomāt šo lielo un vareno cilvēktapšanas noslēpumu, savus skatus jau vēršot uz Lieldienām, kurās visā pilnībā tiek īstenots mūsu atpestīšanas noslēpums. Kā to uzsvēra svētais Jānis Pāvils II savā apustuliskajā vēstulē Novo millennio ineunte (NMI) (Rīgas Metropolijas Romas katoļu kūrija, Rīga, 2001), kas bija veltīta Lielajam Jubilejas gadam, – Baznīcai jaunajā tūkstošgadē ir uzdevums kontemplēt Kristus Vaigu ar Jaunavas Marijas acīm. Šo dokumentu arī izmantošu šīsdienas pārdomām, jo uzskatu, ka pat pēc 20 gadiem Jāņa Pāvila II pravietiskie vārdi nav zaudējuši savu aktualitāti. Kāds būs šis jaunais 2021. gads? Salaspils katoļu draudzē tas būs jubilejas gads, jo oktobrī mēs svinēsim dievnama 25 gadu jubileju un, izmantojot šo iespēju, vēlos pateikties ikvienam par lūgšanu un finansiālo atbalstu dievnama siltināšanai un atjaunošanai. Baznīcā Latvijā šis būs Vatikāna II koncila reformu vēl dziļākas īstenošanas un “iemiesošanas” gads, jo mēs nevaram uzskatīt, ka mūsu Latvijas draudzēs Vatikāna II koncila reformas jau ir veiktas. Svētais Jānis Pāvils II uzsver, ka “man ir pienākums norādīt uz Koncilu kā uz lielu žēlastību, kas Baznīcai tikusi dota 20. gadsimtā, – tajā mums ir dots drošs kompass, lai mēs orientētos, ejot pa jaunā gadsimta ceļu” (NMI 57). Nevaram uzskatīt, ka esam jau iemiesojuši Vatikāna II koncila “garu” mūsu draudzēs un diecēzēs, tikai svinot liturģiju tautas valodās vai arī īstenojot pašus nepieciešamākos Koncila “uzlabojumus”. Paldies tagadējam pāvestam Franciskam, kurš nenogurstoši un apņēmīgi turpina iet pa Vatikāna II koncila nosprausto ceļu visas Baznīcas līmenī, turpinot iepriekšējo pāvestu iesākto darbu. Mums ir jāseko paša Koncila dokumentos dotajām norādēm, kā arī jālasa un jāseko pāvesta Franciska vārdiem un žestiem, lai precīzāk nolasītu Svētā Gara dotās “laika zīmes” mums katram un mūsu kopienām.
Kādi būtu tie virzieni, uz kuriem mūs aicina Vatikāna II koncils un par kuriem jau runāja pāvests Jānis Pāvils II pirms lielās 2000. gada jubilejas, un kuras būtu tās lietas, pie kā mums visiem šajā gadā būtu jāpiestrādā? Pirmkārt, ir jāturpina pāvesta Benedikta XVI 2012. gadā pasludinātā ticībai veltītā gada ierosme un ir intensīvi jāveicina draudzēs gan Bībeles lasīšana, gan Dieva Vārda studiju grupas, katehisma studijas un teoloģiskā izglītošanās gan klēra, gan laju vidū. Jo dziļāk mēs iepazīsim Dieva Vārdu un to pārdomāsim, vienlaikus papildinot arī katehisma zināšanas, jo labāk spēsim aizstāvēt (apoloģija) savu ticību mūsdienu modernās un agresīvi sekulārās sabiedrības priekšā. Pāvests Jānis Pāvils II teica: “Dārgie brāļi un māsas, ir nepieciešams nostiprināt un padziļināt šo virzību, izplatot Bībeli arī ģimenēs. Sevišķi svarīgi, lai ieklausīšanās Vārdā kļūtu par vitālu satikšanos, kā tas ir senajā, bet vienmēr aktuālajā lectio divina tradīcijā, ļaujot bibliskajā tekstā smelties dzīvo Vārdu, kas uzrunā, vada un veido mūsu dzīvi.” (NMI 39) Kā nākamais uzdevums ir adorācijas un lūgšanas veicināšana draudzēs. Kardināls Roberts Sara (Robert Sarah), sarunājoties ar Nikolā Diā (Nicolas Diat), uzsver, ka, “ja cilvēks aizmirst par Dievu, tad viņš sāk adorēt pats sevi” (R. Sarah, Le soir approche et déjà le jour baisse, Librairie Arthéme Fayard, 2019. Izmantots tulkojums poļu valodā). Kardināls uzsver, cik svarīgi pašiem garīdzniekiem būt pirmajiem, kas metas ceļos Vissvētākā Sakramenta priekšā. Nebaidīties doties uz adorācijas kapelām, arī draudzēs paplašināt adorācijas iespējas ticīgajiem. Vēlreiz ieklausīsimies, ko saka Jānis Pāvils II: “Jā, dārgie brāļi un māsas, mūsu kristīgajām kopienām jākļūst par patiesām lūgšanas “skolām”, kurās satikšanās ar Kristu nav tikai lūgums pēc palīdzības, bet izpaužas arī kā pateicība, slavēšana, pielūgsme, kontemplācija, ieklausīšanās un dedzīga pieķeršanās, līdz pat patiesam sirds “neprātam”.” (NMI 33) Trešais svarīgais uzdevums ir laju lomas aktualizēšana un paplašināšana. Vatikāna II koncils vēlējās decentralizēt un deklerikalizēt Baznīcu, un ir pienācis laiks, lai konkrētas un Baznīcas dokumentos atrunātas jomas tiktu drosmīgi uzticētas lajiem, nebaidoties, ka “viņi visu salaidīs grīstē”. Garīdznieki draudzēs ir tik ļoti nodarbināti ar praktiskām lietām, kuras varētu darīt laji. Tādējādi ir nepieciešams tās uzticēt draudzes locekļiem, atslogojot sevi dziļākām Dieva Vārda un teoloģijas studijām un ļaujot draudzes locekļiem īstenot savu laicīgo potenciālu, jo mūsu draudzēs ir cilvēki, kuri praktiskajos jautājumos ir daudz kompetentāki par garīdzniekiem. Kanonisko Tiesību kodekss paredz draudzēs ieviest gan pastorālās, gan ekonomiskās padomes, kuras var kļūt par nenovērtējamu palīgu garīdzniekiem (kuru skaits diemžēl strauji samazinās) tieši draudzes laicīgās administrācijas lietās. Tas nenozīmē, ka tiek ieviesta demokrātija un prāvestam draudzē vairs nav nekādas teikšanas. Nē. Šīm padomēm ir tikai padomdevējas jeb konsultatīvā funkcija, tomēr, tieši konsultējoties un kopīgi meklējot atbildes, ir iespējams izvairīties no kļūdām, kas rodas, garīdzniekiem vienpersoniski pieņemot lēmumus, kuri skar laicīgos un praktiskos jautājumus. Mūsu katra uzdevums ir vēl vairāk palīdzēt Jēzum “iemiesoties” gan mūsu personiskajā dzīvē, gan draudzēs un diecēzēs, lai mēs tādējādi pieaugtu savā iekšējā spēkā un visi kopā varētu stāties pretī šā laika izaicinājumiem. Pāvests Jānis Pāvils II šajā saistībā uzsver, ka “ir jāizkopj komūnijas garīgums un tam jāļauj iet plašumā dienu no dienas, visos līmeņos, ikvienas Baznīcas dzīves struktūrā… Ja juridiskā gudrība, nosakot precīzus līdzdalības noteikumus, atklāj Baznīcas hierarhisko struktūru un novērš kārdinājumus uz patvaļību vai nepamatotām pretenzijām, tad komūnijas garīgums institucionālajiem elementiem piešķir dvēseli, veicinot uzticēšanos un atvērtību, lai pilnīgi ievērotu ikviena Dieva tautas locekļa cieņu un atbildību” (NMI 45).
Šie būtu trīs paši svarīgākie uzdevumi, kurus es redzu kā neatliekamus, lai mēs spētu drosmīgi stāties pretī mūsdienu pasaules izaicinājumiem un “laicīgās pasaules” spiedienam, kas attiecībā uz kristiešiem un Baznīcu tikai pieaugs. Latvijas sabiedrība kopumā, tāpat kā tas ir visā Eiropā, aizvien vairāk atsakās no savām kristīgajām saknēm. Latvijā valda neopagānisms un labākajā gadījumā labas gribas cilvēkiem ir “nostalģiskas atmiņas” par kristietību kā senu “reliktu”, kas nu jau ir piederīgs tikai pagātnei vai ir kā kultūras mantojums. Būsim reālisti. Mūsu draudzes skaitliski kļūst aizvien mazākas un līdz galam vairs nespēj lielā mērā ietekmēt sabiedrībā notiekošos procesus, kuri mums nav īpaši labvēlīgi. Bet mums nav jācīnās ar pasauli, tāpat kā to nedarīja arī Svētā ģimene. Mūsu uzdevums ir stiprināt pašiem savas attiecības ar Dievu un Baznīcu, nostiprināt šo iekšējo garīgo saiti ar Dievu, Baznīcu un citam ar citu. Mums jādara viss, lai mūsu draudzes kļūtu par sava veida ticības, cerības un mīlestības saliņām šajā “bangojošajā un trakojošajā” laicīgās pasaules “okeānā”. Lai arī esam maza kopiena, mēs esam un mums ir jāpaliek par Latvijas “gaismu un sāli”. Tādēļ lūgsim šodien, lai Dievs mūs svētī mūsu kristīgās dzīves ikdienā, un centīsimies arī mēs ik dienas teikt svētības vārdus cits citam, tādējādi izplatot Kristus labo “smaržu” sev visapkārt: “Lai Kungs tevi svētī un lai tevi sargā! Lai Kungs dara gaišu savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs! Lai Kungs pievērš tev savu vaigu un lai dāvā tev mieru!”
Priesteris Ilmārs Tolstovs
Priecīgus Kristus Dzimšanas svētkus!
Dārgie Salaspils draudzes ticīgie! Lai top slavēts Jēzus Kristus! Esam Kristus Dzimšanas svētku priekšvakarā, un vēlos jūs katru no sirds sveikt šajos gaišajos svētkos, kuros Dievs nonāk uz zemi, lai mums katram dāvātu iespēju piedzīvot Viņa tuvumu un mīlestību. Šis gads ir savādāks, pārdzīvojam COVID-19 pandēmijas izraisītās sekas un mums visiem ir liela neziņa, kādi būsim mēs paši un kāda būs pasaule pēc visa tā. Tomēr Dievs mums katram dod apsolījumu: “Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam”, (Mateja ev. 28,20). Nebaidīsimies, jo mūsu dzīve ir Dieva rokās. Arī man pašam ir liela neziņa, kā būs, kā veiksies tālāk ar remontiem, bet ticu, ka Dievs vada manu un mūsu draudzes dzīvi.
Kāda ir bijusi mūsu draudzes dzīve šī gada laikā? Neskatoties uz visām grūtībām, centāmies visi kopā atjaunot cerību un mieru mūsu draudzē. Iesakām Bībeles stundas ceturtdienās, atmiņā palika 8.marta svinības, jo tieši pēc tam sākās pandēmija un ierobežojumi, kas lielā mērā apgrūtināja draudzes dzīvi. Bijai aizraujošs svētceļojums uz Aglonu no Krustpils draudzes, kurā piedalījās apmēram 45 svētceļnieki. Mūsu draudzē lūgšanas Dievam tiek izteiktais četrās valodās – latviski, latgaliski, krieviski un poliski. Tas parāda, ka mēs nešķirojam nevienu cilvēku, pēc viņa etniskās vai valodas piederības. Dievam ikviens cilvēks ir dārgs un mūsu dievnama durvis ir atvērtas ikvienam. Esam sākuši raidīt darbadienas dievkalpojumus Radio Marija Latvija ēterā un arī internetā, translējot tiešraidēs. Maijā sākām risināt draudzes fasādes siltināšanas un atjaunošanas projektu un līdz ziemai esam nosiltinājuši un atjaunojuši divas dievnama fasādes. Kad ierados draudzē, draudzes kontā bija “pa nullēm”, granulas nebija sagādātas. Gada laikā visi kopā esam saziedojuši apmēram 55 000 eiro, kas arī deva iespēju nosiltināt divas dievnama sienas. Var teikt, ka šis gads ir bijis stabilizējošais gads draudzē, savukārt nākamais būs izaugsmes un attīstības gads.
Kādi būs jaunā 2021.gada izaicinājumi mūsu draudzē?
1. Nākamais gads mūsu draudzē būs lielais jubilejas gads, jo 10.oktobrī, ar bīskapa vizitāciju, svinēsim mūsu dievnama 25 gadu pastāvēšanas jubileju.
2. Turpināsim dievnama siltināšanu un atjaunošanu. Abām pārējām sienām būs nepieciešams savākt 46 000 eiro. Jau tagad saku paldies ikvienam kas palīdz, atbalsta un lūdzas. Tikai kopīgiem spēkiem mēs to varēsim paveikt.
3. Esmu iesācis draudzes locekļu anketēšanu un pārreģistrēšanu. Iepriekšējais draudzes reģistrs ir no 2000 gada sākuma, līdz ar to ir nepieciešams atjaunot draudzes locekļu status animarum. Lūgums ikvienam paņemt draudzē anketu, aizpildīt un atdot to draudzes prāvestam. Kad beigsies pandēmija, tad centīšos apmeklēt visus draudzes locekļus mājās un pārsvētīt mājas, tādējādi veicinot garīgo atdzimšanu Salaspilī un novadā.
4. Noteikti jādomā par bērnu nometni vasarā, arī par svētceļojumu uz Aglonu, jo daudzi mūsu draudzes bērni, pēc pirmās Svētās Komūnijas vairs nav redzami baznīcā. Vasaras nometnes, svētceļojumi, jauniešu pasākumi var palīdzēt šajā ziņā un dot lielāku impulsu jauniešu darbībai mūsu draudzē.
5. Jādomā arī par “Caritas Latvija” filiāles veidošanu draudzē, lai palīdzētu daudziem trūkumcietējiem. Tā varētu būt iniciatīva, ierīkot dievnamā pārtikas lādi, kur cilvēki varētu ievietot dažādus produktus, kas nebojājas, un tad šīs grupas pārstāvji sadalītu tos pa ģimenēm, kurām ir tāda vajadzība.
6. Būtiski ir domāt par atvērtu dievnamu vismaz gada siltajā periodā, lai cilvēki, kuri iet garām mūsu dievnamam, varētu ienākt un pabūt ar Jēzu vienatnē. Tomēr, lai to īstenotu ir nepieciešami dežuranti, kuri varētu pieskatīt dievnamu. Vēl viena iespēja ir aizslēgt durvis ar stiklu, lai garāmgājēji varētu ienākt priekštelpā un vismaz aplūkot baznīcas iekštelpas caur stiklu, tālāk neejot.
Tie ir tikai daži virzieni kuros varam visi kopā doties, lai attīstītu mūsu draudzes potenciālu un palīdzētu cilvēkiem. Atcerēsimies, ka mēs katrs Dievam esam svarīgs un mums visiem kopā ir pašiem jāaug attiecībās ar Dievu un arī jāpalīdz citiem atrast Jēzu. Gribētu ierosināt, lai mēs katrs, nākamajā 2020. Gadā uz Salaspils katoļu baznīcu atvedam vismaz divus cilvēkus, kuri nepazīst Dievu, bet izrāda interesi par to. Lai Dievs mums palīdz būt atvērtiem. Svētīgus Kristus Dzimšanas svētkus un Dieva žēlstībām un veselības bagātu 2021.gadu.
Kāda ir bijusi mūsu draudzes dzīve šī gada laikā? Neskatoties uz visām grūtībām, centāmies visi kopā atjaunot cerību un mieru mūsu draudzē. Iesakām Bībeles stundas ceturtdienās, atmiņā palika 8.marta svinības, jo tieši pēc tam sākās pandēmija un ierobežojumi, kas lielā mērā apgrūtināja draudzes dzīvi. Bijai aizraujošs svētceļojums uz Aglonu no Krustpils draudzes, kurā piedalījās apmēram 45 svētceļnieki. Mūsu draudzē lūgšanas Dievam tiek izteiktais četrās valodās – latviski, latgaliski, krieviski un poliski. Tas parāda, ka mēs nešķirojam nevienu cilvēku, pēc viņa etniskās vai valodas piederības. Dievam ikviens cilvēks ir dārgs un mūsu dievnama durvis ir atvērtas ikvienam. Esam sākuši raidīt darbadienas dievkalpojumus Radio Marija Latvija ēterā un arī internetā, translējot tiešraidēs. Maijā sākām risināt draudzes fasādes siltināšanas un atjaunošanas projektu un līdz ziemai esam nosiltinājuši un atjaunojuši divas dievnama fasādes. Kad ierados draudzē, draudzes kontā bija “pa nullēm”, granulas nebija sagādātas. Gada laikā visi kopā esam saziedojuši apmēram 55 000 eiro, kas arī deva iespēju nosiltināt divas dievnama sienas. Var teikt, ka šis gads ir bijis stabilizējošais gads draudzē, savukārt nākamais būs izaugsmes un attīstības gads.
Kādi būs jaunā 2021.gada izaicinājumi mūsu draudzē?
1. Nākamais gads mūsu draudzē būs lielais jubilejas gads, jo 10.oktobrī, ar bīskapa vizitāciju, svinēsim mūsu dievnama 25 gadu pastāvēšanas jubileju.
2. Turpināsim dievnama siltināšanu un atjaunošanu. Abām pārējām sienām būs nepieciešams savākt 46 000 eiro. Jau tagad saku paldies ikvienam kas palīdz, atbalsta un lūdzas. Tikai kopīgiem spēkiem mēs to varēsim paveikt.
3. Esmu iesācis draudzes locekļu anketēšanu un pārreģistrēšanu. Iepriekšējais draudzes reģistrs ir no 2000 gada sākuma, līdz ar to ir nepieciešams atjaunot draudzes locekļu status animarum. Lūgums ikvienam paņemt draudzē anketu, aizpildīt un atdot to draudzes prāvestam. Kad beigsies pandēmija, tad centīšos apmeklēt visus draudzes locekļus mājās un pārsvētīt mājas, tādējādi veicinot garīgo atdzimšanu Salaspilī un novadā.
4. Noteikti jādomā par bērnu nometni vasarā, arī par svētceļojumu uz Aglonu, jo daudzi mūsu draudzes bērni, pēc pirmās Svētās Komūnijas vairs nav redzami baznīcā. Vasaras nometnes, svētceļojumi, jauniešu pasākumi var palīdzēt šajā ziņā un dot lielāku impulsu jauniešu darbībai mūsu draudzē.
5. Jādomā arī par “Caritas Latvija” filiāles veidošanu draudzē, lai palīdzētu daudziem trūkumcietējiem. Tā varētu būt iniciatīva, ierīkot dievnamā pārtikas lādi, kur cilvēki varētu ievietot dažādus produktus, kas nebojājas, un tad šīs grupas pārstāvji sadalītu tos pa ģimenēm, kurām ir tāda vajadzība.
6. Būtiski ir domāt par atvērtu dievnamu vismaz gada siltajā periodā, lai cilvēki, kuri iet garām mūsu dievnamam, varētu ienākt un pabūt ar Jēzu vienatnē. Tomēr, lai to īstenotu ir nepieciešami dežuranti, kuri varētu pieskatīt dievnamu. Vēl viena iespēja ir aizslēgt durvis ar stiklu, lai garāmgājēji varētu ienākt priekštelpā un vismaz aplūkot baznīcas iekštelpas caur stiklu, tālāk neejot.
Tie ir tikai daži virzieni kuros varam visi kopā doties, lai attīstītu mūsu draudzes potenciālu un palīdzētu cilvēkiem. Atcerēsimies, ka mēs katrs Dievam esam svarīgs un mums visiem kopā ir pašiem jāaug attiecībās ar Dievu un arī jāpalīdz citiem atrast Jēzu. Gribētu ierosināt, lai mēs katrs, nākamajā 2020. Gadā uz Salaspils katoļu baznīcu atvedam vismaz divus cilvēkus, kuri nepazīst Dievu, bet izrāda interesi par to. Lai Dievs mums palīdz būt atvērtiem. Svētīgus Kristus Dzimšanas svētkus un Dieva žēlstībām un veselības bagātu 2021.gadu.
Jūsu prāvests Ilmārs Tolstovs.
Bībeles stundas 24. un 31.decembrī nenotiks.
Nākamā Bībeles stunda tiešsaistē notiks 7.janvārī. Priecīgus Kristus Dzimšanas svētkus un Dieva svētītu jauno 2021.gadu!
Pāvesta primāta problemātika
Primāts[1] ir apzīmējums visaugstākai sūtībai un varai Baznīcā, kuru realizē kārtējais Romas bīskaps kā apustuļa Pētera pēctecis, un, kurš tiek saukts par pāvestu. Vatikāna I koncils IXX gs. beigās šo patiesību formulēja dogmas veidā, kas noteica, ka Romas bīskaps ir apveltīts ar visaugstāko jurisdikcijas, mācīšanas varu, kas ir saistīta ar nemaldības privilēģiju. Svētais Ambrozijs savā laikā ir teicis: ubi Petrus ibi Ecclesia (kur Pēteris, tur Baznīca).
Bibliskais pamatojums
Evaņģēliju apraksti norāda uz Pētera īpašo pozīciju t.s. „divpadsmitnieka”, jeb divpadsimt apustuļu kopienā. Viņš ir starp trīs īpaši izvēlētiem mācekļiem, kuri bija liecinieki Jēzus pārveidošanās brīdī (Mk 9, 2-8; Mt 17, 1-8; Lk 9, 28-36), lūgšanās Olīvdārzā (Mk 14, 32-42; Mt 26, 36-46; Lk 22, 39-46), Jaira meitiņas piecelšanā no mirušajiem (Mk 5,7). Kā īpaši notikumi, par kuriem runā evaņģēlists, ir jāmin Pētera izraudzīšana (Lk 5,1-11), staigāšana pa ūdens virsmu (Mt 14, 28...), u.c. Atrodam arī Pētera vārda nosaukšanu kā pirmo divpadsmit apustuļu vārdu „katalogā”. Jēzus Sīmanim nomaina vārdu uz Pēteris - Kefas - "klints" un svinīgi pasludina viņu par Baznīcas galvu: „Un es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs” (Mt 16,16), kā arī lūdz par Pētera ticības stiprumu: „Sīman! Sīman! Lūk, sātans meklē jūs sijāt kā kviešus, bet es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos; un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus!”(Lk 22, 31-32) Pirmo gadsimtu kristiešiem šie teksti bija par pamatu, lai atzītu Pēteri un viņa pēctečus par vienotības principu visā Baznīcā. Arī apustulis Pāvils norāda, ka, „...Viņš (Jēzus) saskaņā ar Rakstiem trešajā dienā augšāmcēlies, un ka Viņš parādījies Kēfam un pēc tam tiem vienpadsmit” (1 Kor 15, 4b-5). Šajā vissenākās Tradīcijas liecībā atrodama informācija par Kēfasu, kā Pāvils sauc apustuli no Betsaidas, un viņa galveno lomu sludināt vēsti par Jēzus augšāmcelšanos. Apustuļu darbos, aprakstot pirmējās Baznīcas dzīvi, autors norāda uz apustuļa Pētera vadošo lomu mācekļu kopienā. Viņš tiek nosaukts kā pirmais apustuļu rindā (apd 1,13), viņš arī uzstājās kā visas apustuļu kopienas galvenais pārstāvis (Apd 2, 14.38). Viņš vada Matīsa izraudzīšanu (Apd 1,15-26) un izsaka svinīgu uzrunu, kad ir izdziedināts paralizētais (Apd 3,1-26), u.t.t.
Sukcesijas[2] problemātika
Katoļu eklezioloģija māca, ka saskaņā ar Kristus gribu, apustuļa Pētera primaciālā sūtība nebija tikai viņa, apustuļa Pētera īpašā privilēģija, bet gan kļuva par Baznīcas svarīgu struktūras elementu un šī pārmantotība nepārtraukti turpinās primāta amata kalpošanā, tādēļ ka Pēterim nepieciešams būt Baznīcas klintij, kurai jāpastāv līdz pat pasaules beigām. Persona, kas šo kalpošanas amatu Baznīcā realizē ir kārtējais Romas bīskaps un Pētera pēctecis primāta kalpojumā. Primāta mērķis ir nodrošināt vienotību un turpinātību Baznīcā arī pēc pēdējā apustuļa nāves, jo Jēzus vēlme bija dibināt redzamu struktūru – Baznīcu, kuras redzamā galva šeit uz zemes ir pāvests. Pirmo gadsimtu kristieši, redzot apustuļa Pētera apustuliskās kalpošanas noslēgumu un mocekļa nāvi Romā, nonāca pie slēdziena, ka saskaņā ar vissenāko literāro un arheoloģisko tradīciju, primaciālā sukcesija ir saistīta ar Romu, kur atrodas pirmā apustuļa Pētera mocekļa relikvijas.
Bibliskais pamatojums
Evaņģēliju apraksti norāda uz Pētera īpašo pozīciju t.s. „divpadsmitnieka”, jeb divpadsimt apustuļu kopienā. Viņš ir starp trīs īpaši izvēlētiem mācekļiem, kuri bija liecinieki Jēzus pārveidošanās brīdī (Mk 9, 2-8; Mt 17, 1-8; Lk 9, 28-36), lūgšanās Olīvdārzā (Mk 14, 32-42; Mt 26, 36-46; Lk 22, 39-46), Jaira meitiņas piecelšanā no mirušajiem (Mk 5,7). Kā īpaši notikumi, par kuriem runā evaņģēlists, ir jāmin Pētera izraudzīšana (Lk 5,1-11), staigāšana pa ūdens virsmu (Mt 14, 28...), u.c. Atrodam arī Pētera vārda nosaukšanu kā pirmo divpadsmit apustuļu vārdu „katalogā”. Jēzus Sīmanim nomaina vārdu uz Pēteris - Kefas - "klints" un svinīgi pasludina viņu par Baznīcas galvu: „Un es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs” (Mt 16,16), kā arī lūdz par Pētera ticības stiprumu: „Sīman! Sīman! Lūk, sātans meklē jūs sijāt kā kviešus, bet es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos; un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus!”(Lk 22, 31-32) Pirmo gadsimtu kristiešiem šie teksti bija par pamatu, lai atzītu Pēteri un viņa pēctečus par vienotības principu visā Baznīcā. Arī apustulis Pāvils norāda, ka, „...Viņš (Jēzus) saskaņā ar Rakstiem trešajā dienā augšāmcēlies, un ka Viņš parādījies Kēfam un pēc tam tiem vienpadsmit” (1 Kor 15, 4b-5). Šajā vissenākās Tradīcijas liecībā atrodama informācija par Kēfasu, kā Pāvils sauc apustuli no Betsaidas, un viņa galveno lomu sludināt vēsti par Jēzus augšāmcelšanos. Apustuļu darbos, aprakstot pirmējās Baznīcas dzīvi, autors norāda uz apustuļa Pētera vadošo lomu mācekļu kopienā. Viņš tiek nosaukts kā pirmais apustuļu rindā (apd 1,13), viņš arī uzstājās kā visas apustuļu kopienas galvenais pārstāvis (Apd 2, 14.38). Viņš vada Matīsa izraudzīšanu (Apd 1,15-26) un izsaka svinīgu uzrunu, kad ir izdziedināts paralizētais (Apd 3,1-26), u.t.t.
Sukcesijas[2] problemātika
Katoļu eklezioloģija māca, ka saskaņā ar Kristus gribu, apustuļa Pētera primaciālā sūtība nebija tikai viņa, apustuļa Pētera īpašā privilēģija, bet gan kļuva par Baznīcas svarīgu struktūras elementu un šī pārmantotība nepārtraukti turpinās primāta amata kalpošanā, tādēļ ka Pēterim nepieciešams būt Baznīcas klintij, kurai jāpastāv līdz pat pasaules beigām. Persona, kas šo kalpošanas amatu Baznīcā realizē ir kārtējais Romas bīskaps un Pētera pēctecis primāta kalpojumā. Primāta mērķis ir nodrošināt vienotību un turpinātību Baznīcā arī pēc pēdējā apustuļa nāves, jo Jēzus vēlme bija dibināt redzamu struktūru – Baznīcu, kuras redzamā galva šeit uz zemes ir pāvests. Pirmo gadsimtu kristieši, redzot apustuļa Pētera apustuliskās kalpošanas noslēgumu un mocekļa nāvi Romā, nonāca pie slēdziena, ka saskaņā ar vissenāko literāro un arheoloģisko tradīciju, primaciālā sukcesija ir saistīta ar Romu, kur atrodas pirmā apustuļa Pētera mocekļa relikvijas.
Abonēt:
Ziņas (Atom)