piektdiena, 2021. gada 24. septembris

Aizstāvēju disertāciju par Vatikāna II koncila dokumentiem

Piektdien, 24. septembrī, Ļubļinas Katoļu universitātes Teoloģijas fakultātes Fundamentālteoloģijas (apoloģētikas) institūtā doktora disertāciju „Baznīcas un mūsdienu pasaules attiecības Vatikāna II koncila gaismā” attālināti aizstāvēja Salaspils draudzes prāvests Ilmārs Tolstovs.

2012. gadā pēc Rīgas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča pamudinājuma un nosūtījuma priesteris sāka studijas šajā universitātē, vispirms gadus studējot maģistrāntūrā, pēc tam turpinot doktorantūras studijas fundamentālās teoloģijas disciplīnā. “Ļubļinā nodzīvoju trīs gadus un aktīvi studēju, ejot uz lekcijām un strādājot bibliotēkā. (…) Svētdienās kalpoju Fatimas Dievmātes draudzē Ļubļinā un verēju labi iepazīt Katoliskās Baznīcas dzīvi Polijā,” par studiju laiku Ļubļinā stāsta I. Tolstovs.

Stāstot par disertāciju, priesteris norāda: “Par iedvesmas avotu tēmai kalpoja Ticībai veltītais gads, kuru pāvests Benedikts XVI izsludināja 2012.gada 11.oktobrī. Tas īpašā veidā bija veltīts Vatikāna II koncila sasaukšanas 50. gadskārtai un aicināja aktualizēt Vatikāna II koncila dokumentos ietverto mācību. Katoliskā Baznīca Latvijā jau tad gatavojās publicēt Koncila tekstus latviešu valodā, kas īstenojās 2016. gadā, pateicoties izdevniecības “Vox Ecclesiae” pūlēm un daudziem līdzstrādniekiem. Tieši šie impulsi deva man un darba vadītājam iedvesmu disertāciju rakstīt par Koncila dokumentiem un Baznīcas saikni ar mūsdienu pasauli.” Astoņu gadu laikā, pētot dokumentus, I. Tosltovs sācis apzināties, ka tēma ir plaša, tāpēc tā tika sašaurināta, koncentrējoties uz Baznīcas un mūsdienu pasaules attiecību pētīšanu dokumentu gaismā.

Darbā ir trīs nodaļas. “Pirmajā nodaļā analizēju mūsdienu pasauli un mēģinu uz to paraudzīties ar Koncila “brillēm”. Interesanti, ka Koncila tekstos, neskatoties uz to, ka analizē pasaules un sabiedrības problemātiku 20. gs. 60. gados, ir redzama pravietiska vīzija par pasaules tālāko virzību un nepieciešamību Baznīcai atbildēt uz nākotnes izaicinājumiem, ar kuriem tai būs jāsaskaras un ar kuriem mēs arī saskaramies mūsdienās,” par pētījumu stāsta I. Tolstovs.

Disertācijas otrā nodaļa ir veltīta Baznīcas noslēpumam, koncentrējoties uz tādu Baznīcas identitāti, kas balstīta attiecībās, bet trešajā daļā tiek “padziļināti analizētas Baznīcas un mūsdienu pasaules attiecības specifiski izstrādātu modeļu veidā, kuri ir manu pētījumu un pārdomu auglis”. Darbā ir izdalīti seši Baznīcas un mūsdienu pasaules attiecību modeļi: autonomijas un sadarbības, “antropocentiskais”, dialoga un misijas, satikšanās laika zīmēs, inkulturācijas un pasaules svētdarīšanas un pestīšanas modelis.

Pētījuma gaitā I Tolstovs secina: “Vatikāna II Koncils viennozīmīgi noslēdz 400 gadus ilgu kontrreformācijas periodu, kad Katoliskajai Baznīcai vajadzēja “aizstāvēties” protestantu kristiešu priekšā. No aizstāvēšanās Baznīca pāriet uz satikšanos un sadarbību ar pasauli. Cīņas un konfrontācijas laiks ir pagājis. Koncils ieskicē ceļus, pa kuriem Baznīcai būs jāiet nākamās simtgades. Diagnostiskais reālisms, kas nozīmē atteikties no pārlieku liela abstrakcionisma un essensiālisma (filozofiskas pārdomas par esamību un būtību) un vairāk iesakņoties pasaules realitātēs, analizēt tās un dod kristīgu un ekleziālu (Baznīcas mācībā iesakņotu) atbildi. Ņemot vērā mūsdienu skandālus un ieļaunojumus no Baznīcas locekļu puses Baznīcai ir jāmācās veselīga paškritika un nemitīga atjaunotne (Ecclesia semper reformanda) un inkluzīva (iekļaujoša) pieeja mūsdienu pasaules problēmām un to risināšanai. Mums ir jābūt gataviem spert drosmīgus soļus kopā ar pāvestu Francisku un Baznīcu. Nenodalīt dabisko no pārdabiskā, transcendenci no imanences, aktivitāti no kontemplācijas, un katram cilvēkam, arī tam, kas ir “ārpus Baznīcas”, vēl vairāk ir jākļūst par Baznīcas “ceļu”. Nedievišķot cilvēku, bet atdzīt katra cilvēka cieņu, arī Baznīcā, pat ja viņš ir lajs.”

Disertācijā priesteris pētīja ateisma saknes. Viņš norāda uz Koncilā secināto – kristieši bieži ir vainīgi pie ateisma rašanās, norādot izkropļotu kristietības attēlu mūsdienu cilvēkam. “Bieži tiek citēts izteikums “Dievs ir miris”, taču bieži arī tiek ignorēts izteikuma turpinājums: “mēs esam viņu nogalinājuši – jūs un es! Mēs visi esam viņa slepkavas!” (Wir haben ihn getötet, – ihr und ich! Wir alle sind seine Mörder!)”, (cit. https://www.lu.lv/zinatne/programmas-un-projekti/petniecibas-projekti-latvijas-universitate/2006/titans/).

„Jo autentiskāki un evaņģēliskāki mēs būsim, jo spēcīgāku liecību mēs dosim cilvēkiem, kas netic vai šaubās,“ uzsver I. Tolstovs. Viņš norāda, ka jau Koncils dod norādes, kas mums esot jārisina – „ekoloģija, kara un terorisma draudi, globalizācija, nabadzība un nevienlīdzība“. Tāpat Koncils „iesāka t.s. “sinodālo ceļu”, aicinot mazināt eklezioloģisko “herēzi”, kas rezultējās ar ekleziocentrismu un klerikālismu, kad Baznīca it kā “nostājas priekšā Kristum”. Neaicinot atmest Baznīcu ir jāmēģina Baznīcu padarīt “caurspīdīgāku”, lai cilvēki neapstātos pie smagnējām un problemātiskām Baznīcas struktūrām, bet gan caur Baznīcu satiktu Jēzu Kristu“. „Esam aicināti uzlūkot Baznīcu, kura no šķēršļa, kas traucē satikties ar Kristu, kļūst par aizraujošu ceļvedi. Uzticama, drošticama (credible, angl.) Baznīca kļūst par spēcīgu Jēzus Kristus nāves un Augšāmcelšanās liecinieci, tādu, kādu to redzēja un vēlas redzēt Vatikāna II koncila tēvi un dokumenti,“ raksta I. Tolstovs.

Šodien I. Tolstovs aicina iet pāvesta Franciska pamudināto Sinodālo ceļu: „To noslēpumainā veidā iesāka jau pāvesti Jānis Pāvils II un Benedikts XVI. Pāvests Francisks turpina Vatikāna II koncila retrospekciju un mēs esam aicināti nepalikt malā. Ja paliksim malā, tad zaudēsim. Mūsu dievnami paliks tukši, jo cilvēki nevēlas sekot mums vai mūsu pašizveidotām “pseidoekleziālām” struktūrām. Vatikāna II Koncila tekstu iepazīšana vēl nav beigusies. Varbūt tā tikai tagad pa īstam tikai sākas. Drosmi!“

Priesteris izsaka pateicību Z. Stankevčam, Ļubļinas arhibīskapam Staņislavam Budžikam, priesterim Marcinam Vozņakam, mūžībā aizsauktajai Terēzei Drukai. „Ļubļinā, Latvijā un citās zemēs bija cilvēki, kuri mani atbalstīja un ļoti palīdzēja. Pateicoties viņu atbalstam, varēju šo laiku Ļubļinā pavadīt. Liela pateicība Ļubļinas Garīgajam semināram, kurā varēju dzīvot un veltīt laiku studijām, kā arī kopienām, kuras satiku Ļubļinā, piemēram “Chemin neuf”, “Neokatehumenalais Ceļš”, “Laulāto tikšanās” un citas. Saikne ar tām studiju laikā palīdzēja saglabāt līdzsvaru starp ratio (prātu) un fides (ticību),“ teic I. Tolstovs.

KABIA (www.katolis.lv)

trešdiena, 2021. gada 15. septembris

Doktora disertācijas publiska aizstāvēšana

Dārgie draugi. Ar lielu prieku informēju, ka manas doktora disertācijas publiskā aizstāvēšana paredzēta 24.septembrī plkst 11.00 pēc Latvijas laika. Ņemot vērā to, ka aizstāvēšana notiks attālināti, jo disertāciju aizstāvu Ļubļinas Katoļu Universitātes (Polijā), Teoloģijas fakultātes, Fundamentālteoloģijas (apoloģētika) institūtā, tad tajā varēs piedalīties ikviens, kuram ir pieejama interneta saite.

Aizstāvēšana notiks poļu valodā.

Disertācijas tēma:

"Relacje między Kościołem a światem współczesnym w świetle dokumentów II Soboru Watykańskiego".

"Relations Between the Church and Contemporary World in the Light of the Second Vatican Council Documents".

"Baznīcas un mūsdienu pasaules attiecības Vatikāna II koncila gaismā".

Disertācijas apraksts:

Problematykę badawczą stanowią relacje, czyli wzajemne odniesienia i związki zachodzące między Kościołem a światem współczesnym, które zostały przedstawione w dokumentach II Soboru Watykańskiego. Rozprawa składa się z wykazu skrótów, wstępu, trzech rozdziałów, zakończenia i bibliografii. Celem rozprawy było wydobycie głównych idei soboru na temat relacji między Kościołem a światem i ujęcie ich w przejrzystej formie modeli.

W rozdziale pierwszym (,,Rozumienie współczesnego świata”) najpierw omówiono teologiczne rozumienie świata, a potem diagnozę współczesnego świata dokonaną przez sobór (diagnoza kondycji współczesnego człowieka, społeczeństwa, kultury i religii pozachrześcijańskich).

W rozdziale drugim (,,Samorozumienie Kościoła w kontekście współczesnego świata”) omówiono misteryjną genezę i naturę Kościoła w kontekście współczesnego świata, historiozbawczy wymiar Kościoła w kontekście współczesnego świata i relacyjną tożsamość Kościoła w kontekście współczesnego świata.

W trzecim rozdziale (,,Modele relacji między Kościołem a światem współczesnym”), który jest najważniejszy dla osiągnięcia głównego celu rozprawy, przedstawiono sześć modeli: autonomii i współpracy, „antropocentryczny”, dialogu i misji, spotkania w znakach czasu, inkulturacji oraz uświęcania i zbawiania świata.

The research problem is what are the relations (dual attitudes, connections) between the Church and contemporary world in the Second Vatican Council documents. The dissertation consists of: shortcuts listing, introduction, three chapters, conclusions and bibliography. The research aim was to describe the main ideas and solutions (in a clear form of models) given by the last council about the relations between the Church and contemporary world.

Chapter I (“Understanding Contemporary World”) contains general theological understanding the world by Vatican II and its diagnosis of contemporary world (diagnosis of contemporary man condition, contemporary society, culture, and non-Christian religions).

Chapter II (“The Church Self-consciousness in the Context of Contemporary World”) contains: the mysterious origins and nature of the Church (in the context of contemporary world), salvation-historical dimension of the Church (in the context of contemporary world), and relational identity of the Church (in the context of contemporary world).

Chapter III (“Models of Relations Between the Church and Contemporary World”) as the most important for gaining the dissertation aim, contains description of six models: of autonomy and cooperation, “anthropocentrical”, of the dialogue and mission, of encounter in the signs of times, of inculturation, and of consecration and salvation of the world.

Saite, kura tiks aktivizēta 24.septembrī plkst. 11.00:

https://teams.microsoft.com/l/meetup-join/19%3ameeting_MmZlOTk0MjAtYmQ0OC00YzJjLWE2MjItMzRhMjU5M2JjZDFh%40thread.v2/0?context=%7b%22Tid%22%3a%22be317277-3672-487f-8f68-2059ad90b435%22%2c%22Oid%22%3a%2278fa727e-f23c-4673-b2f8-ac8e7ef92c8a%22%7d


otrdiena, 2021. gada 14. septembris

Iestiprināšanas sakramenta saņemšana Salaspilī

Tikšanās par Iestiprināšanas sakramentu


Katoliskās Baznīcas Katehisms uzsver, ka „...iestiprināšanas sakramenta saņemšana ir nepieciešama, lai Kristības žēlastība sasniegtu savu pilnību. Patiešām, kristītie ar Iestiprināšanas sakramentu ir pilnīgāk saistīti ar Baznīcu, viņi tiek bagātināti ar īpašu Svētā Gara spēku...” (KBK 1285).

3.oktobrī, pēc galvenās svētās Mises ir paredzēta tikšanās tiem, kuri vēlēsies mūsu draudzē saņemt Iestiprināšanas sakramentu 10.oktobrī, bīskapa vizitācijas laikā.

pirmdiena, 2021. gada 13. septembris

Ko mums vēl vajag?

"Ja Kristus ir "Dieva Sakraments", tad Baznīca ir Kristus Sakraments šeit uz zemes" (Anri de Lubac). Gatavojoties kvalifikācijas eksāmenam, rodas dziļas pārdomas par Baznīcu, kura kā redzama realitāte dzimusi un dzimst Lieldienu notikumos. Tad kad Jēzus Pēdējās Vakariņās apsēžas pie galda, dzimst redzamā Baznīca. Kur ir Euharistija un leģitīms bīskaps, tur ir Baznīca. Un Euharistijas svinības ir Baznīcas centrālā un virzoši - vadošā ass. Un jocīgi, kad katoļi saka - mūsu draudzē nekas nenotiek, tikai "vienkārši tiek svinēta Mise". Baznīca nav kultūras nams, sociālo aktivitāšu centrs vai "ekšenu" sakopojums, vai konkurents vietējai kultūras pārvaldei. Neprotestantizēsim Katolisko Baznīcu. Jā, draudzē var būt daudzas un dažādas aktivitātes. Tomēr, ja draudzē dievbijīgi un dziļi tiek izdzīvota "parasta", kura īstenībā katra ir neparasta, svētā Mise, jau ar to pietiek. Mums tiek dāvāts pats Dievs Euharistiskajā Mielastā un vai ar to mums nepietiek?

pirmdiena, 2021. gada 23. augusts

Mans viedoklis - kādēļ es atbalstu vakcināciju!

Zinu, ka šīs manas pārdomas izraisīs dažādu reakciju lasītājos, tomēr es no sirds vēlos šeit īsi izklāstīt savus argumentus par labu vakcinācijai. Vispirms vēlos uzsvērt, ka es jau līdz pandēmijai esmu vakcinēts ar dažādām vakcīnām, sākot ar difterijas, trakumsērgas, gripas, ērču encifalīta, u.c. slimībām. Pats neesmu braucis uz Āfrikas kontinentu, bet zinu, kas bez obligātas vakcinācijas pret malāriju un citām slimībām uz turieni doties ir aizliegts. Zinu, ka daudzas slimības vēsturiski ir uzvarētas tikai un vienīgi ar vakcināciju. 

Kādi ir mani argumenti, par labu vakcinācijai?

1. Vakcīna nav saistīta ar abortētiem bērniem (Romas Katoliskās Baznīcas augstākā instances ticības un morāles jautājumos - Ticības Doktrīnas Kongregācijas paziņojums: https://press.vatican.va/content/salastampa/en/bollettino/pubblico/2020/12/21/201221c.html)

2. Vakcīna nav saistīta ar dažādiem mistiskiem uzskatiem, kā čipošanu, zvēra skaitli, pasaules galu un sazvērestības teorijām. Man nav nekādu ne zinātnisku, ne teoloģisku pierādījumu, lai ticētu šādiem, piedodiet "murgiem". Atklāsmes grāmatā atrodamo "zvēra skaitli" - 666 ir jāinterpretē atbilstoši Svēto Rakstu iedvesmotā autora vēlmei, saistībā ar pirmo gadsimtu kristiešu vajāšanām imperatora Nerona laikā. 

3. Vakcīna nav kaitīga manai veselībai, jo tā saka vakcīnu ražotāji un es uzticos zinātnei un ārstiem. Es savā ticības dzīvē nenodalu ticību un prātu, ticību un zinātni. Ja zinātne tiešā veidā nepretojas ticības un morāles prasībām, tad šādi zinātniski atklājumi un inovācijas ir jāpieņem un jāatbalsta. Mums ir jāsaprot, ka nākotnē vīrusi un baktērijas tikai vēl vairāk vairosies, ņemot vērā traģisko ekoloģisko situāciju pasaulē un šo vīrusu un baktēriju iespējamo izmantošanu karadarbībā. Un ja kāds uztraucās par vakcīnu sastāvu, paskatieties doktora desas sastāvu :).

4. Pats svarīgākais arguments - sabiedrības kopīgais labums. Jā, man arī varbūt nepatīk, ka manā ķermenī ievada svešu vielu, jā man arī, varbūt, ir bailes no pēcsekām. Bet visas sabiedrības veselības dēļ, pasargājot visvājākos sabiedrības locekļus, esmu gatavs uzpurēt savas individuālās vēlmes un uzskatus. Mums, kristiešiem, patīk lasīt Jēzus vārdus - nav lielākas mīlestības, kā tam, kas savu dzīvību atdod par draugiem (Jāņa ev 15,13). Lūk, no mums, kristiešiem, netiek prasīts atdot savu dzīvību, tikai aiziet un atļaut lai iedur plecā. Domāju, ka tie, kuri šodien aktīvi iestājas pret vakcināciju, kara gadījumā, ja nedod Dievs tāds sāktos, neietu un neaizstāvētu savu dzimteni. Covid-19 ari ir karš. Mūsu dievnami ir tukši, draudzes darbība paralizēta, daudzās draudzēs nav ienākumu, ar kuriem uzturēt un remontēt dievnamus. Vai visi aktīvie antivakseri ir steigušies palīgā draudzēm un citiem, kuriem šajā pandēmijas laikā ir klājies samērā grūti? No mums, kristiešiem, šodien netiek prasīts izliet asinis par tuvāko. No mums šoreiz netiek prasīta  ienaidnieku mīlestība. No mums tiek prasīta tikai pavisam vienkārša lieta - sava tuvākā brāļa un māsas dēļ aiziet un novakcinēties. Jā, tas nav patīkami, jā, daudziem tas ir upuris. Bet tas ir upuris par brāļiem (Hostia pro fratribus - godināmā bīskapa Boļeslava Sloskāna bīskapa devīze). 

ceturtdiena, 2021. gada 22. jūlijs

Norādījumi par Covid-19 epidemioloģiskās drošības prasībām svētceļniekiem uz Aglonu un Aglonā

 

Svētceļniekiem dodoties kājām, jāievēro šādi nosacījumi:

1)     svētceļojuma laikā personas pārvietojas, ieturot 2 m distanci un novēršot drūzmēšanos. Grupu lielums nevar pārsniegt 50 personas (ja visu svētceļojuma laiku tā atrodas ārā). Ja visi grupā ir imunizēti (ir sadarbspējīgs sertifikāts par vakcināciju vai pārslimošanu), tad ierobežojumi netiek piemēroti;

2)     ja nepieciešama pulcēšanās iekštelpās (piem., palikšana pa nakti), personām obligāti jālieto mutes un deguna aizsegi (turpmāk – maskas) un jāievēro maksimāli pieļaujamais personu skats: līdz 20 personām. Ja visi grupā ir imunizēti (ir sadarbspējīgs sertifikāts par vakcināciju vai pārslimošanu), tad ierobežojumi netiek piemēroti;

3)     visa svētceļojuma laikā (maršruta garumā) svētceļojuma organizētājs ir atbildīgs par visu drošības prasību ievērošanu;

4)     personām, kurām ir digitālais sadarbspējīgs testēšanas sertifikāts ir jārūpējas par tā derīgumu visā svētceļojuma laikā, savlaicīgi apzinot testēšanas vietas maršrutā.

 

14. augustā plkst. 19:00 un 15. augustā plkst. 12:00

Lai piedalītos svētku dievkalpojumos 14. augustā plkst. 19:00 un 15. augustā plkst. 12:00 epidemioloģiski daļēji drošā režīma sektorā[1] (kurā cilvēku skaits, ieskaitot personas līdz 12 gadu vecumam, nepārsniegs 1000), iepriekš jāreģistrējas Aglonas bazilikas informācijas centrā pa tālr. +371 25911536 vai e-pastu info.aglona@inbox.lv (informācija bazilikas mājaslapā www.aglonasbazilika.lv).

Savukārt personām ar derīgu digitālo sadarbspējīgo sertifikātu par vakcināciju vai pārslimošanu dalība minētajos dievkalpojumos nav ierobežota un iepriekš nav jāreģistrējas.

Lai piedalītos svētajās Misēs plkst.12:00 un 19:00, visiem būs jāuzrāda personu apliecinošs dokuments kopā ar digitālo sadarbspējīgu sertifikātu par Covid-19 pārslimošanu, vakcināciju vai negatīvu testu (48h derīgo vai antigēnu testu, kas derīgs 6 h).

 

Dievkalpojumi 11.-13. augustā

Uz citiem dievkalpojumiem iepriekš pieteikties nav nepieciešams, tomēr tajos atļautais cilvēku skaits būs ne vairāk kā 1000 cilvēki.

Pasākuma norises vietā būs izvietota informācija par epidemioloģiskās drošības prasībām un piesardzības pasākumiem. Savukārt cilvēku plūsmas kontroli gan pirms dievkalpojumiem, gan to laikā un pēc dievkalpojumiem, kā arī sabiedriskās drošības un epidemioloģisko prasību uzraudzību veiks gan draudzes brīvprātīgie, gan atbildīgie dienesti (Valsts policijas un Zemessardzes pārstāvji). 

Informējam, ka Aglonas bazilikas draudzes teritorijā nebūs pieejamas telšu vietas, un iepriekšēja naktsmītņu pieteikšana ir obligāta. Vietu skaits ir ne vairāk kā 400 personām, kuras ir vakcinētas vai pārslimojušas. Ņemot vērā minēto, tos, kas Aglonā vēlēsies palikt pa nakti Aglonas bazilikas draudzes telpās, aicinām savlaicīgi sazināties ar Aglonas bazilikas draudzi, kā arī sekot līdzi draudzes mājaslapā izvietotajai informācijai.[2]

            Vēršam uzmanību, ka šogad Aglonas bazilikas teritorijā netiks veikta tirdzniecība, bet pieguļošajā teritorijā tiks piedāvāti izbraukuma ēdināšanas pakalpojumi.

Atgādinām, ka ikviens, kurš šaubās par savu veselības stāvokli, ir aicināts palikt mājās un piedalīties dievkalpojumos attālināti, tādējādi rūpējoties par sevi un citiem.



[1] Pasākums ir epidemioloģiski daļēji drošs, ja dalībniekiem ir vismaz sadarbspējīgs testēšanas sertifikāts, kas apliecina, ka 6 h laikā veiktais SARS-CoV-2 antigēna tests ir negatīvs, vai persona pēdējo 48 h laikā ir veikusi Covid-19 testu, nosakot SARS-CoV-2 vīrusa RNS, un tas ir negatīvs).

trešdiena, 2021. gada 21. jūlijs

Vatikāns par cilvēka kremāciju (pārpublicēts no www.radieceze.lv)

 

TICĪBAS MĀCĪBAS KONGREGĀCIJA 

Instrukcija Ad resurgendum cum Christo
par mirušo apbedīšanu un pīšļu saglabāšanu kremēšanas gadījumā
 

1.                 Lai augšāmceltos ar Kristu, ir nepieciešams nomirt ar Kristu, ir nepieciešams "atstāt miesas mājokli un būt mājās pie Kunga" (2 Kor 5, 8). Ar instrukciju Piam et constantem, kura tika izdota 1963. gada 5. jūnijā, Svētais Krēsls noteica, "lai ir uzticīgi saglabāts ieradums apglabāt ticīgo miesas", tomēr piebilstot, ka kremācija nav "pati par sevi pretrunā kristīgajai reliģijai", un tiem, kuri izteikuši vēlēšanoss tikt kremētiem, netiek liegti sakramenti un kristīgā apbedīšana ar noteikumu, ka šī izvēle netika izdarīta kā apliecinājums kristīgo dogmu noliegšanai vai lai apliecinātu naidu pret reliģiju un katolisko Baznīcu.[1]Vēlāk šīs disciplinārās izmaiņas tika īstenotas un uzsvērtas Kanonisko likumu kodeksā (1983) un Austrumu Baznīcu likumu kodeksā (1990).

         Ar laiku kremācijas prakse daudzās valstīs ātri izplatījās, un tanī pat laikā tika izplatīti aizvien jauni iemesli kremēšanai, kuri ir pret Baznīcas ticību. Pēc tam, kad tika uzklausīta Dievišķā kulta un Sakramentu disciplīnas kongregācija, Juridisko jautājumu pontifikālā padome līdz ar daudzām Bīskapu konferencēm un Austrumu bīskapu sinodēm, Ticības mācības kongregācija nolēma publicēt jaunu instrukciju, kuras mērķis ir no jauna apstiprināt doktrinālos un pastorālos iemeslus, kādēļ Baznīca dod priekšroku mirušo miesas apbedīšanai kā arī deva norādījumus attiecībā uz pīšļu saglabāšanu kremēšanas gadījumā.

 2.                 Jēzus augšāmcelšanās ir kristīgās ticības pamatpatiesība, kura tika sludināta jau no kristietības pirmsākumiem. Šī pamatpatiesība veido Lieldienu noslēpuma esenci un būtību. "Vispirms es jums mācīju to, ko arī pats saņēmu: ka Kristus saskaņā ar Rakstiem ir miris mūsu grēku dēļ, ka ir apglabāts, ka trešajā dienā saskaņā ar Rakstiem ir augšāmcēlies un ka Viņš parādījās Kēfam, bet pēc tam tiem Divpadsmit" (1 Kor 15, 3-5).

        Ar savu nāvi un augšāmcelšanos Kristus mūs atbrīvoja no grēka un deva iespēju jaunai dzīvei: "Kristībā mēs līdz ar Viņu esam apbedīti nāvei, lai arī mēs dzīvotu jaunu dzīvi, tāpat kā Kristus ir uzmodināts no mirušajiem ar Tēva godības spēku." (Rom 6, 4) Augšāmceltais Kristus ir avots mūsu augšāmcelšanai, kuru mēs sagaidām nākotnē: "Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem jo caur cilvēku nāca dzīve, caur cilvēku - augšāmcelšanās no mirušajiem. Kā visi mirst Ādamā, tā visi atkal kļūst dzīvi Kristū." (1 Kor 15, 20-22)
        Pareizi ir domāt, ka pastardienā Kristus mūs uzmodinās no mirušajiem, bet arī pareizi ir domāt, ka mēs jau savā ziņā esam uzmodināti no mirušajiem ar Kristu. Kristības sakramentā mēs esam iegremdēti Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumā un sakramentāli esam asimilēti ar Viņu: "Reizē ar Kristu apbedīti kristībā un kopā ar Viņu augšāmcēlušies, pateicoties ticībai Dieva spēkam, kas Viņu uzmodināja no mirušajiem." (sal. Kol 2, 12) Vienoti ar Kristu Kristības sakramentā mēs jau reāli piedalāmies augšāmceltā Kristus dzīvē (sal. Ef 2, 6).
        Pateicoties Kristum, kristīgajai nāvei ir pozitīva nozīme. Baznīca liturģijā lūdzas: "Taviem ticīgajiem dzīve nebeidzas, un, kad sairst šīs laicīgās dzīves miteklis, viņi iegūst mūžīgu mājokli debesīs."
[2] Ar nāvi dvēsele tiek šķirta no miesas, bet augšāmcelšanās brīdī Dievs mūsu pārveidotajai miesai neiznīcīgajai miesai dos neiznīcīgu dzīvi, vienojot to ar mūsu dvēseli. Arī mūsu dienās Baznīca ir aicināta sludināt ticību augšāmcelšanai: "Mirušo augšāmcelšanās ir kristiešu ticība: ticot tam, esam vienoti."[3]

 3.                 Sekojot kristīgajai tradīcijai, Baznīca uzstājīgi iesaka, lai mirušo miesas tiktu apbedītas kapsētās vai citās svētās vietās.[4]

        Atcerēsimies Kunga nāves, apbedīšanas un augšāmcelšanās noslēpumus, kuros atklājas kristīgās nāves būtība[5], apbedīšana ir viscienīgākais veids, kā paust ticību un cerību miesas augšāmcelšanai.  [6]

    Baznīca, kas kā Māte pavada kristieti viņa šīszemes svētceļojuma laikā, upurē Tēvam Kristū Viņa žēlastības bērnu un gulda zemes klēpī viņa mirstīgās atliekas, cerībā, ka tas augšāmcelsies godībā.[7]

     Apbedījot ticīgo mirušo miesas, Baznīca apstiprina ticību miesas augšāmcelšanai[8] un grib izcelt cilvēka miesas – personas, kuras miesa piedalās vēsturē, integrālās daļas – augsto cieņu.[9] Tātad nav pieļaujami uzskati un riti, kas ietver nāves kļūdainas koncepcijas: nāve kā personas galīga anulēšana vai kā tās saplūšanas moments ar Māti dabu vai Visumu, vai kā viens no reinkarnācijas procesa etapiem, vai kā galīgā atbrīvošanās no miesas „cietuma”.
     Turklāt apbedīšana kapsētās vai citās sakrālās vietās vislabāk atbilst pietātei un respektam, kas pienākas ticīgo mirušo miesām, kuri kristībā kļuvuši  Svētā Gara templis un kurus „kā instrumentus un traukus svēti izmantoja Gars daudzu labu darbu veikšanai”.[10]
      Taisnīgais Tobijs tiek cildināts par nopelniem Dieva priekšā, apbedījot mirušos,[11] un Baznīca mirušo apbedīšanu uzskata par žēlsirdības darbu miesai.[12]
     Visbeidzot ticīgo mirušo apbedīšana kapsētās vai citās sakrālās vietās veicina radinieku un visas kristiešu kopienas atceri un lūgšanu par mirušajiem, kā arī mocekļu un svēto godināšanu.
     Ar miesas apbedīšanu kapsētās, baznīcās vai citās piemērotās vietās kristīgā tradīcija saglabāja komūniju starp dzīvajiem un mirušajiem un ir pretstatā tendencei apslēpt vai piesavināties nāves notikumu un tās nozīmi priekš kristiešiem.
 
4.                 Tur, kur higiēniskie, ekonomiskie vai sociālie iemesli liek izvēlēties kremāciju (bet šāda izvēle nedrīkst pretoties ticīgā mirušā skaidrai vai saprātīgi paredzamajai gribai), Baznīca neredz doktrinālus iemeslus, lai kavētu tādu praksi, jo nelaiķa kremēšana neattiecas uz dvēseli un nepretojas dievišķajai visvarenībai augšāmcelt miesu, tātad nesatur kristīgās doktrīnas objektīvo noliegšanu dvēseles nemirstības un miesas augšāmcelšanas jautājumos.[13]
     Baznīca turpina dod priekšroku miesas apbedīšanai, jo ar to tiek izrādīta lielāka cieņa mirušajiem; tomēr kremācija nav aizliegta, „ja vien to neizvēlas kristīgajai doktrīnai pretēju iemeslu dēļ”[14].
     Ja nepastāv kristīgajai doktrīnai pretēji motīvi, Baznīca pēc atvadu rita svinēšanas atbalsta kremēšanas izvēli, ņemot vērā liturģiskos un pastorālos norādījumus, sevišķi rūpējoties, lai izvairītos no jebkāda ieļaunojuma vai reliģiskas vienaldzības.

5.                 Gadījumā, ja likumīgu iemeslu dēļ tiek izvēlēta nelaiķa kremēšana, mirušā pelnus normāli ir jāglabā sakrālā vietā, t.i., kapsētā vai, ja tas ir atbilstoši, baznīcā vai pienācīgā vietā, ko šādam mērķim nosaka kompetentā Baznīcas autoritāte.
     No pašiem sākumiem kristieši nolēma, ka viņu mirušie būs kristīgās kopienas lūgšanu un atceres objekts. Viņu kapi kļuva par lūgšanas, atceres un pārdomu vietām. Ticīgie mirušie ir Baznīcas daļa; tā tic sadraudzībai-komūnijai, „kura pastāv starp tiem, kas svētceļo virs zemes, mirušajiem, kas tiek šķīstīti, un svētlaimīgajiem debesīs – visi kopā viņi veido vienu vienīgu Baznīcu”[15].
     Pelnu saglabāšana kādā sakrālā vietā palīdz radiniekiem un kristiešu kopienai mazināt risku nelūgties par mirušajiem un nepieminēt tos. Turklāt tādā veidā izbēg no iespējas aizmirst vai nerespektēt aizgājēju, īpaši tad, kad reiz aiziet pirmās paaudzes, kā arī no neatbilstošām vai māņticīgām praksēm.

6.                 Iepriekš minēto motīvu dēļ, nav atļauta pelnu glabāšana dzīvojamajā mājoklī. Tikai nopietnos un īpašos apstākļos, kuri būtu atkarīgi no vietējās kultūras īpatnībām, ordinārijs, piekrītot Bīskapu konferencei vai Austrumu Baznīcu bīskapu Sinodei, var dot atļauju pelnu glabāšanai dzīvojamajā mājoklī. Tomēr pelni nedrīkst tikt sadalīti dažādu ģimenes locekļu starpā, un vienmēr ir jānodrošina respekts un attiecīgi saglabāšanas apstākļi.

7.                 Lai izvairītos no jebkura panteisma, naturālisma vai nihilisma pārpratuma, netiek atļauta pelnu izkaisīšana gaisā, zemē vai ūdenī, vai kādā citā veidā, vai arī kremēto pelnu pārveidošana piemiņas lietiņās, dārglietās vai citās lietās, atceroties, ka tādiem rīcības veidiem nedrīkst būt par iemeslu higiēniski, sociāli vai ekonomiski apsvērumi, kuri varētu motivēt kremēšanas izvēli.

8.                 Gadījumā, ja mirušais būtu skaidri izteicis savu vēlmi tikt kremētam un viņa pelniem tikt izkaisītiem dabā ar nodomu noliegt kristīgo ticību, ir jāatsaka izvadīšana, sekojot likuma normām.[16]
 
     Pāvests Francisks Kardinālam prefektam 2016. gada 18. martā piešķirtās audiences laikā ir apstiprinājis šo Instrukciju, kura bija izstrādāta šīs Kongregācijas kārtējās sesijas laikā 2016. gada 2. martā, un ir licis to publicēt.
     Roma, Ticības Mācības kongregācija, 2016. gada 15. augusts, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos.

                                                            Gerhards Kard. Millers

                                                                       Prefekts
 
                                                                                                               + Luijs F. Ladaria, S.I.
                                                                                                            Thibicas titulārarhibīskaps
                                                                                                                          Sekretārs

 


[1]  AAS 56 (1964), 822-823.
[2]  Sal. Romas Misāle, prefācija par mirušajiem, I
[3]
 Sal. Tertulliano, De resurrectione carnis, 1,1: CCL 2, 921
[4]
 Sal. KLK, kan. 1176, § 3; can. 1205; ABLK, kan. 876, § 3; can. 868.
[5]
 Sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, n. 1681.
[6]
 Sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, n. 2300.
[7]
 Sal. 1Kor 15,42-44; Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 1683.
[8]
Sal. Svētais AugustīnsDe cura pro mortuis gerenda, 3, 5: CSEL 41, 628.
[9]
 Sal. Vatikāna II ekumeniskais koncils, Pastorālā Konstitūcija Gaudium et spes, nr. 14.
[10]
 Sal. Svētais AugustīnsDe cura pro mortuis gerenda, 3, 5: CSEL 41, 627.
[11]
 Sal. Tob 2,9; 12,12.
[12]
 Sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 2300.
[13]
 Sal. Svētā Ofīcija Augstākā Svētā Kongregācija, Instrukcija Piam et constantem, 1963. gada 5. jūlijā: AAS 56 (1964), 822.
[14]
 KLK, 1176. kan., 3. §; sal. ABLK, 876. kan., 3. §.
[15]
 Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 962.
[16]
 KLK, kan. 1184; ABLK, kan. 876, § 3.

 

piektdiena, 2021. gada 16. jūlijs

Katoļu mūzikas skola Salaspilī 1997.gadā

Pirms dažām dienām, revidējot draudzes kora lietas, tika atrasta VHS kasete ar vissenāko video ierakstu no mūsu draudzes 1997.gadā. Un izrādās, ka mūsu ērģeles tika speciāli vestas no Vācijas, ar domu Salaspilī, līdzīgi kā Aglonā, veidot katoļu mūziķu un ērģelnieku skolu, kura dažus gadus arī pastāvēja. Tas man bija liels jaunums. Izrādās, ka mūsu Salaspils katoļu draudzes ērģeles ir izcilas ar specifisku reģistru, kurš nav citām Latvijas ērģelēm. Šobrīd esam uzsākuši šo ērģeļu restaurācijas un atjaunošanas darbus, jo vairāk kā 10 gadus nekas netika darīts, lai tās savestu kārtībā. Lūdzu jūsu lūgšanas un atbalstu! (Par Salaspili, sākot no 5.minūtes).