priestera Ilmāra Tolstova blogs

Neoficiāls "Traditiones Custodes" tulkojums, kas skar ekstraordinārās svētās Mises lietojumu Baznīcā

Uzmanību! Privāts tulkojums, paredzēts privātai lietošanai. Atsaucoties, norādīt kā neoficiālu tulkojumu!

Oficiālais teksts pieejams šeit: https://www.vatican.va/content/francesco/en/motu_proprio/documents/20210716-motu-proprio-traditionis-custodes.html

Viņa Svētības pāvesta Franciska

Apustuliskā vēstule Motu Proprio

“Traditionis Custodes”

Saistībā ar Romas liturģijas, pirms 1970.gada reformas, lietošanu

Bīskapi, būdami tradīcijas sargi (traditionis custodes), vienotībā ar Romas bīskapu, ir vienotības redzamais princips un pamats savās partikulārajās Baznīcā. [1]. Svētā Gara vadībā , sludinot Evaņģēliju un svinot Euharistiju, viņi vada sev uzticētās partikulārās Baznīcas [2].

Lai pavairotu Baznīcas saskaņu un vienotību, ar tēvišķām rūpēm par tiem, kuri dažos reģionos ir pieņemuši tādas liturģiskās formas, kādas bija pirms reformas, kādu vēlējās Vatikāna II koncils, mani Cienījamie Priekšteči – svētais Jānis Pāvils II un Benedikts XVI atzina un noregulēja normas, kuras noteica Romas Misāles, kuru izdeva svētais Jānis XXIII 1962 gadā, lietošanu [3]. Tādā veidā viņi vēlējās „atvieglot ekleziālo vienotību tiem katoļiem, kuri izjūt piesaisti dažādām senās liturģijas formām”, bet ne citiem [4].

Saistībā ar mana Cienījamā Priekšgājēja Benedikta XVI iniciatīvu, lai rosinātu bīskapus novērtēt Motu Proprio Summorum Pontificum pielietošanu, trīs gadus pēc tā publicēšanas. 2020.gadā Ticības Doktrīnas Kongregācija veica plašu konsultāciju ar bīskapiem, kuru rezultāti tika cītīgi analizēti šo trīs gadu iegūtās pieredzes gaismā.

Šobrīd, ņemot vērā episkopāta izteiktās ierosmes un uzklausot Ticības Doktrīnas Kongregācijas viedokli, vēlos ar šo apustulisko vēstuli vēl vairāk turpināt tiekšanos pēc ekleziālās vienotības. Saistībā ar to, atzinu par nepieciešamu noteikt sekojošo:

1. Liturģiskās grāmatas, kuras ir pāvestu Pāvila VI un Jāņa Pāvila II apstiprinātas, saskaņā ar Vatikāna II koncila dekrētiem, ir vienīgā Romas Rita lex orandi izteiksmes forma.

2. Diecēzes bīskapa, kā partikulārās Baznīcas visas liturģiskās dzīves moderatora, virzītāja un sarga[5] uzdevums ir liturģiskās dzīves regulācija savā diecēzē[6]. Tādēļ viņa īpašā kompetnece ir atļaut lietot diecēzē Romas Misāles 1962.gada izdevumu, saskaņā ar Apustuliskā Krēsla vadlīnijām.

3. Diecēzēs, kurās šobrīd ir klātesoša viena vai vairākas grupas, kuras celebrē, atbilstoši Misālei, kura izdota pirms 1970.gada reformas, bīskaps:

a) lai pārliecinās, ka šīs grupas neizslēdz liturģisko reformu, kuras noteica Vatikāna II koncils un pāvesta Maģistērijs, svarīgumu un patiesumu;

b) lai nosaka vienu vai vairākas vietas, kurās ticīgie, kuri pieder pie šādām grupām var pulcēties, lai svinētu Euharistiju (tikai ne draudzes baznīcās un lai netiktu veidotas jaunas personālās draudzes);

c) lai noteiktā vietā nosaka dienas, kurās ir atļauta euharistiskā celebrācija, izmantojot Romas Misāli, kuru aprobējis svētais Jānis XXIII 1962.gadā [7]. Šajās celebrācijās lasījumi lai tiek lasīti tautas valodās, izmantojot Svēto Rakstu tulkojumu, kuru apstiprinājusi vietējā Bīskapu Konference;

d) lai nozīmē priesteri, kurš kā bīskapa delegāts būs atbildīgs par celebrāciju un šo ticīgo grupu garīgo aprūpi. Priesterim ir jābūt atbilstošam un jāspēj kalpot, izmantojot Romas Misāli, izdotu pirms 1970.gada reformas, viņam ir jāzin latīņu valoda tādā līmenī, lai pilnībā spētu saprast liturģiskos tekstus un rubrikas, viņam ir jābūt ar dzīvu pastorālu mīlestību un Baznīcas vienotības izjūtu. Viennozīmīgi, šim atbilstošajam priesterim ir jārūpējas ne tikai par cienīgu liturģisku svinēšanu, bet arī jārūpējas par konkrēto ticīgo garīgo un pastorālo aprūpi;

e) lai personālajās draudzēs, kuras ir kanoniski eriģētas šo ticīgo labumam, tiek veiktas atbilstošas pārbaudes, lai pārliecinātos, kādu garīgās izaugsmes labumu tās nes un bīskaps lai izlemj, vai tās saglabāt, vai nē;

f) lai rūpējas par to, ka netiek veidotas jaunas šādas ticīgo grupas.

4. Priesteri, kuri tiek iesvētīti pēc šī Motu Proprio publicēšanas un kuri vēlas celebrēt, atbilstoši Romas Misāles, kura izdota 1962.gadā, tiem ir jāvēršas ar formālu lūgumu pie diecēzes bīskapa, kurš, pirms dot šādu atļauju, konsultēsies ar Apustulisko Krēslu.

5. Priesteri, kuri jau celebrē, atbilstoši 1962.gada Romas Misālei, lai lūdz diecēžes bīskapa atļauju turpināt celebrēt pēc šīs Misāles.

6. Konsekrēto Dzīves Institūti un apustuliskās dzīves kopienas, kuras ir izveidotas, saskaņā ar Pāvesta komisiju Ecclesia Dei, tiek nodotas Konsekrēto Dzīves Institūtu un Apustuliskās Dzīves kopienu kongregācijas kompetencē.

7. Dievišķā Kulta un Sakramentu Disciplīnas Kongregācija un Konsekrēto Dzīves Institūtu un Apustuliskās Dzīves kopienu Kongregācija, savu kompetenču ietvaros, izmantos Apusuliskā Krēsla varu, lai rūpētos par šo noteikumu ievērošanu.

8. Visas iepriekšējās normas, instrukcijas, atļaujas un ieradumi, kuri nav saskaņā ar šo Motu Proprio, tiek atcelti.

Nosaku, lai viss, kas tika izteikts šajā apustuliskajā vēstulē, Motu Proprio formā, tiktu ievērots pilnībā, neņemot vērā nekādus pretargumentus, pat ja tam būtu cienījams iemesls, un lai viss šeit teiktais tiktu nopublicēts laikrakstā L’Osservatore Romano, stājoties spēkā nekavējoties un lai reizē tiktu nopublicēts Apustuliskā Krēsla oficiālais komentārs Acta Apostolicae Sedis.

Izdots Romā, pie svētā Jāņa Laterāna, 2021.gada 16.jūlijā, Karmela Dievmātes liturģiskajos svētkos, mana pontifikāta devītajā gadā.

FRANCISKS

[1] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const. Dogm. de Ecclesia Lumen Gentium, 21 novembris 1964, n. 23: AAS 57 (1965) 27.

[2] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const. Dogm. de Ecclesia Lumen Gentium, 21 novembris 1964, n. 27: AAS 57 (1965) 32; Conc. Œcum Vat. II, Decr. de pastorali Episcoporum munere in Ecclesia Christus Dominus, 28 octobris 1965, n. 11: AAS 58 (1966) 677-678; Catechismus Catholicae Ecclesiae, n. 833.

[3] Cfr. Ioannes Paulus II, Litt. Ap. Motu proprio datae Ecclesia Dei, 2 iulii 1988: AAS 80 (1998) 1495-1498; Benedictus XVI, Litt. Ap. Motu proprio datae Summorum Pontificum, 7 iulii 2007: AAS 99 (2007) 777-781; Litt. Ap. Motu proprio datae Ecclesiae unitatem, 2 iulii 2009: AAS 101 (2009) 710-711.

[4] Ioannes Paulus II, Litt. Ap. Motu proprio datae Ecclesia Dei, 2 iulii 1988, n. 5: AAS 80 (1998) 1498.

[5] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const. De sacra liturgia Sacrosanctum Concilium, 4 decembris 1963, n. 41: AAS 56 (1964) 111; Cæremoniale Episcoporum, n. 9; Congregatio de Cultu Divino et Disciplina Sacramentorum, Instr. de quibusdam observandis et vitandis circa Sanctissimam Eucharistiam Redemptionis Sacramentum, 25 martii 2004, nn. 19-25: AAS 96 (2004) 555-557.

[6] Cfr. CIC, can. 375, § 1; can. 392.

[7] Cfr. Congregatio pro Doctrina Fidei, Decr. Quo magis de approbatione septem novorum praefationum pro forma extraordinaria Ritus Romani, 22 februarii 2020, et Decr. Cum sanctissima de celebratione liturgica sanctorum in forma extraordinaria Ritus Romani, 22 februarii 2020: L’Osservatore Romano, 26 martii 2020, p. 6.

6.janvāris - Kunga Epifānijas, jeb Zvaigznes diena

Tie ir vieni no vissenākajiem kristīgajiem svētkiem - Austrumos tos svinēja jau 3. gadsimtā. Apmēram simts gadus vēlāk šos svētkus sāka svinēt arī Rietumos, kur tie tika atzīmēti kā Triju Ķēniņu diena.

Svētā Mateja evaņģēlijs vēsta par Austrumzemju gudrajiem, kuri, sekojot zvaigznei, ieradās Jeruzalemē un Betlēmē, kur meklēja jaundzimušo jūdu karali. „Iegājuši mājā, viņi redzēja Bērnu ar Viņa Māti Mariju un, krītot uz vaiga, Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savus krājumus un pasniedza Viņam dāvanas: zeltu, vīraku un mirres."

Kunga parādīšanās, grieķu valodā saukta par Epifania (KBK, 528), nozīmē Dieva atklāšanos cilvēka veidolā. Svinot Kunga parādīšanās svētkus, Rietumu liturģijā uzsvars tiek likts uz Trīs ķēniņiem. Austrumu gudro, kurus pie Jēzus atveda zvaigzne, paklanīšanās norāda, ka Kristus piedzimšana ir aizkustinājusi visu pasauli (zvaigzni, tātad arī kosmosu). Pie Viņa ierodas pagāni (gudrie), lai atdotu godu Dievam. Šis notikums norāda, ka ir iespējams iepazīt Dievu, ja meklē patiesību par pasauli un cilvēku.

Gudrie, kas ieradās pie Jēzus, sniedza dāvanas. Saskaņā ar tradīciju tās bija: zelts - karaliskā goda simbols; vīraks - priesteriskās cieņas simbols, un mirres - simbols tam, ka piepildījušies mesiāniskie pravietojumi, kā arī norāde uz Pestītāja nāvi. Vienlaikus tās apliecināja ticību Kristum kā patiesam cilvēkam (mirres), patiesam Dievam (vīraks) un Karalim (zelts).

Ar Kunga parādīšanās svētkiem tiek saistīta krīta, vīraka un ūdens svētīšanas tradīcija. Ar svētītu krītu uz dzīvokļa durvīm tiek uzrakstīti burti +K+M+B, kā arī gads. Šie burti tiek skaidroti kā trīs ķēniņu iniciāļi. Viduslaikos tos lasīja citādāk. Uzraksts +C+M+B (Kaspers latīniski tiek rakstīts kā C) pauda svētību: Lai Kristus svētī Tavu namu! (Christus mansionem benedicat!)

Nav daudz vēsturisku liecību par to, kas bija šie trīs ķēniņi, bet ir daudz leģendu un spekulāciju. Tautas tradīcija, ņemot vērā dāvanu skaitu, uzskata, ka tie bija trīs ķēniņi. Tikai VI gadsimta tradīcijā sāka runāt par to, ka tie bija ķēniņi, savukārt par Kasperu, Melhioru un Baltazaru tos sāka dēvēt vēl pēc 300 gadiem.

Sagatavots pēc www .katolis.lv un www.ekai.pl materiāliem.

Pārdomas par Benediktu XVI

Ceturtdien notiks pāvesta Benedikta XVI bēres. Tik daudzi jau par viņu ir rakstījuši. Vēlos arī no sevis mazliet kaut ko pateikt. Savā doktora disertācijā esmu izmantojis vismaz 10 no viņa izdoto darbu kopoto rakstu sējumiem, kā arī iepazinies ar trijām viņa biogrāfijām, kuras ir tulkotas poļu valodā (Elio Guerriero, Świadek prawdy, biografia Benedykta XVI, Wydawnictwo WAM, 2018; Joseph Ratzinger, Moje Życie, autobiografia Benedykta XVI, Święty Paweł, 2005; Benedykt XVI i Peter Seewald, Ostatnie rozmowy, Dom Wydawniczy RAFAL, 2016).

Es kļuvu par priesteri 2005.gada janvāra beigās. Aprīļa sākumā mūžībā devās svētais pāvests Jānis Pāvils II. Varu teikt, ka manu priesterības sākuma posmu ļoti ietekmēja pāvesta Benedikta XVI personība. Viņš aicināja nopietni attiekties pret liturģiju. Svētās Mises svinēšana ir priesteriskās dzīves centrs, avots un virsotne. Kad sāku studēt Ļubļinas Katoļu Universitātē, 2012 gadā, ļoti pārdzīvoju pāvesta Benedikta XVI atkāpšanos no amata, jo viņa uzrunas, vēstījumi, katehēzes bija dziļi teoloģiski pārdomātas un spēcīgi ietekmēja Baznīcas dzīvi un ikdienu. Vēlāk atklāju, ka teologs Jozefs Ratzingers arī ir fundamentālteologs, jeb apoloģēts, un šī disciplīna ir arī tā, kur pats studēju.

Ja raugāmies uz pāvesta Benedikta XVI personību no viņa biogrāfijām, tad redzams, ka viņš uzauga vācu bavāriešu ģimenē, ar spēcīgām katoļticības tradīcijām. Viņa tēvs un māte bija pirmie ticības skolotāji un brālis ar māsu viņu pavadīja visas dzīves garumā. Mazais Jozefs bija ļoti kautrīgs, un tad kad bērnībā viņu ķircināja citi pagalma zēni, viņš sakautrējies uzreiz skrēja uz baznīcu, lai lūgtos svētā Jāzepa statujas priekšā. Jaunībā viņš sāka piekalpot pie altāra un jau skaidri zināja, ka Dievs viņu aicināja būt par priesteri. Tālāk sekoja teoloģijas studijas. Sīkāk nekavēšos pie visiem viņa studiju līkločiem, tikai vēlējos norādīt, ka viens no smagākajiem brīžiem viņa dzīvē bija habilitācijas darba aizstāvēšanas drāma Frīzingā (Freizing), kuru viņš pats smalki apraksta savā biogrāfijā. Daudzi profesori viņu līdz galam nesaprata un bija redzams, ka jaunais Jozefs Racingers ar savu intelektu un domāšanas plašumu daudzkārt pārspēja savus profesorus. Vēlāk, kā profesors Bonnā viņš ieguva lielu popularitāti studentu vidū un kad sākās Vatikāna II koncils, kā Ķelnes arhibīskapa tologs (peritus) uzsaka darbu pie Koncila dokumentiem. Liels Jozefa Racingera darbs ir ieguldīts dogmatiskajā konstitūcijā Dei Verbum. Pēc Vatikāna II kocila Jozefs Racingers darbojās Minsterē, Tībingenā. Tajā laikā, kopā ar tādiem izciliem teologiem kā H. U. Von Baltazāru, A. de Lubaku, V. Kasperu, u.c. izveidoja teoloģisko žurnālu Communio, kurā bija iespēja apmainīties ar dažādām teoloģiskajām atziņam. Sākotnēji J. Racingers cieši sadarbojās ar teologu H. Kungu, kurš laika gaitā sāka attalināties no Baznīcas mācības. Arī pats Jozefs Racingers pakāpeniski sāka redzēt tās briesmas, ko izraisīja nepareiza Vatikāna II koncila interpretācija un t.s. pārrāvuma hermeneutika, kas nodalīja “divas Baznīcas” – pirms un pēc Koncila. Īpašs pagrieziena punkts bija Bīskapu Sinode 1985.gadā, kas bija veltīta 20 gadu jubilejai, kopš Vatikāna II koncila slēgšanai. Tieši tad J. Racingers, kopā ar pārējiem bīskapiem ierosināja izveidot Katoliskās Baznīcas Katehismu, kurš būtu kopīgs visai Baznīcai un sevī ietvertu līdzsvarotu Vatikāna II koncila ideju interpretāciju. Jozefs Racingers, ilgstoši būdams Ticības Doktrīnas kongregācijas (tagad dikastērijas) vadītājs, bija spiests izdot t.s. notifikācijas, jeb norādes, kurās aicināja gan teologus, gan dažādas Baznīcas struktūras atteikties no maldīgām teoloģiskajām interpretācijām un detalizētāk paskaidroja Katoliskās Baznīcas mācību. Ļoti lielu rezonansi izraisīja TDK dokuments Dominu Iesus, kuru izdeva 2000.gadā. Šajā dokumentā toreizējais kardināls Jozefs Racingers ļoti skaidri nodefinēja, ka ir tikai viena Kristus dibinātā Baznīca, kura vispilnīgakā veidā pastāv (subsistit in) Romas Katoliskajā Baznīcā. Jozefa Racingera un arī vēlāk pāvesta Benedikta XVI devīze ir Cooperator Veritatis – patiesības līdzstrādnieks. Benedikts XVI bija dziļš ticības, lūgšanas cilvēks un liels patiesības meklētajs. Viņš nekad nenosodīja savus teoloģiskos vai ideoloģiskos pretiniekus, viņš izturējās pret viņiem ar lielu cieņu. Tomēr viņš nekautrējās skaidri un noteikti norādīt uz viņu kļūdām un nepareizo domāšanas veidu. Jozefs Racingers bija liels apoloģēts, fundamentālteologs, liels domātajs un pateicoties viņam, sadarbībā ar svēto pāvestu Jāni Pāvilu II, Baznīca izturēja smago pēckoncila “krīzi” un šobrīd drosmīgi kuģo mūsdienu pasaules trauksmainajos ūdeņos. Kā nozīmīgs Jozefa Racingera pēdejo gadu veikums ir viņa triloģija par Jēzus Kristus Dzīvi – “Jēzus no Nācaretes”, kas ir iztulkots arī latviski.

Noslēgumā vēlos tikai padalīties ar pieredzi, kur piedzīvoju īsi pirms Covid-19 pandēmijas sākuma, kad kā viens no pēdejiem noskatījos Jaunā Rīgas Teātra izrādi “Baltais helikopters”, kurā tika izspēlētas pēdējās dienas pirms pāvesta Benedikta XVI atkāpšanās. Bija redzams, ka lielākā daļa zālē esošo nebija lasījuši nevienu pāvesta darbu un vāji orientējās izrādes saturā. Viņi bija pārņemti ar domu, ka ir vieni no tiem izredzētajiem, kuri dabūjuši biļetes uz šo izrādi. Savukārt es, kurš jau biju izlasījis vairākus Jozefa Racingera kopoto rakstu sējumus, ar lielu interesi un aizrautību sekoju līdzi izrādei.

Lai Dievs dāvā Jozefam Racingeram – Benediktam XVI mūžīgo mieru savā valstībā un mēs katrs esam aicināti iegādāties izdevniecības VOX ECCLESIAE latviski iztulkotās Benedikta XVI grāmatas.

Kā labi sagatavoties grēksūdzei?

Atceries! Nav tāda grēka, ko Dievs nevarētu piedot! Dievs vienmēr ir stiprāks par vislielāko cilvēcisko vājumu. Viņš vēlas ienākt mūsu dzīvē, lai to dziedinātu, pārveidotu un svētdarītu. Lai piedzīvotu piedošanas prieku, ir svarīgi uzticēties Dieva žēlsirdībai, nostāsies Viņa priekšā patiesībā, nožēlot savus grēkus un tikties ar Dievu Gandarīšanas sakramentā.

Nāvīgs (smags) grēks. Tiek izdarīts tad, kad labprātīgi un apzināti izvēlamies rīcību, kas ir pilnīgi pretēja dievišķajam likumam un cilvēka dzīves galamērķim. Nāvīgs grēks iznicina pārdabisko mīlestību, bez kuras mūžīgā svētlaime nav iespējama. Tā ir garīga nāve, pilnīga attiecību saraušana ar Dievu un Baznīcu. Ja žēlastības stāvoklis netiek atgūts ar nožēlu un Dieva sniegto piedošanu, tad nāvīga grēka sekas ir izslēgšana no Kristus valstības un mūžīgā nāve ellē.

Ikdienišķs grēks tiek izdarīts tad, ja grēka sastāvs nav smags, mūsu rīcība neatbilst morāles likumam, bet tā nav bijusi apzināta. Ikdienišķs grēks izraisa morālisku nekārtību un, ja to nenožēlo, pamazām noved līdz nāvīgam grēkam. Tātad to var salīdzināt ar slimību, kas gan nav nāvējoša, bet traucē organisma normālu funkcionēšanu. Šo grēku kontekstā Gandarīšanas sakramentu var salīdzināt ar zālēm jeb profilaktisku poti.

No kā ir atkarīga laba grēksūdze? No Svētā Gara, jo Viņš iedvesmo mūsu gribu iet atgriešanās ceļu. Lai mēs saņemtu Dieva žēlastību nepieciešama mūsu līdzdarbība. Tāpēc nepieciešamas regulāras grēksūdzes, biktstēva priekšā jābūt atklātam un pazemīgam, jāiepazīst sevi, drosmīgi jācīnās ar savām vājībām, grēkiem un jāļauj Svētajam Garam sevi vadīt.

Cik bieži ir jāiet pie grēksūdzes? Tas ir atkarīgs no aicinājuma un garīgās dzīves. Katram katolim ir pienākums izsūdzēt grēkus vismaz reizi gadā. Taču vēlams grēksūdzi praktizēt regulāri - reizi mēnesī un biežāk, ja esi izdarījis kādu nāvīgu grēku vai arī atrodies atkarību varā (alkohola, interneta, pornogrāfijas, masturbācijas, narkotiku u.c.).

Vēlos atgādināt visiem, kuri turpina piedalīties dievkalpojumos attālināti. Dievkalpojumi attālināti primāri paredzēti tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nevar aiziet uz baznīcu. Iemesli var būt slimība, vecuma nespēks, nepārvarams attālums, u.c. Attālinātie dievkalpojumi neaizvieto piedalīšanos klātienē, tikai dod iespēju dzirdēt Dieva Vārdu un nezaudēt saikni ar draudzi. Pat ja sekojot līdzi dievkalpojumam attālināti, nav iespējams fiziski noziedot draudzei, tomēr balstoties uz Baznīcas bausli, par atbalstu Baznīca, lūgums atbalstīt savu konkrēto draudzi finansiāli, pārskaitot ziedojumu uz kontu.

"Cerību suns" - recenzija par Dailes teātra izrādi "Pusnakts šovs..."

Pirms dažām dienām bija iespēja noskatīties Dailes teātra režisora Mārtiņas Eihes iestudējumu – “Pusnakts šovs ar Jūdu iskariotu” (Stīvens Adlijs Girgis).

Pirms manām pārdomām, par šo izrādi jau ir izteikušies daudzi citi. Lūk daži fragmenti. Kitija Balcere, LSM,LV redaktore uzdod jautājumu: „Vai šķīstītavā var dabūt vienu cerību uz maizītes? Izrādē "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu" Dailes teātrī tas ir visnotaļ iespējams, jo "karsto suņu" vietā te izvietojies "hope dog" jeb "cerību suņu" ēdamvagoniņš. Pie tā savu mūžīgo dzīvi rāmā garlaikotībā aizvada Alda Siliņa tiesas kārtībnieks Jūlijs no Ārējās Mongolijas un Arta Robežnieka tiesnesis Litlfīlds. Līdz brīdim, kad tur ierodas Ilzes Ķuzules-Skrastiņas kareivīgi un feministiski noskaņotā advokāte Fabiana Aziza Kaninghema ar rosinājumu, vēlāk jau no pašas "augšas" parakstītu rīkojumu pārskatīt Jūdas lskariota lietu (https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/seko-man-dailes-teatra-izrades-pusnakts-sovs-ar-judu-iskariotu-recenzija.a480061/). Savukārt Dailes teātra aktrise Ilzi Ķuzule-Skrastiņa, Aijas Kaukules (La.lv) intervijā uzsver, ka “Darbība notiek šķīstītavā, bet Jūda ir nokļuvis Dantes elles devītajā, skarbākajā, lokā. Luga tiešām ir provokācija – sākotnēji jau autora provokācija. Pats autors ir dzimis un audzis katoļu ģimenē, un, kā tas nereti notiek, viņam pieaugot radās daudz jautājumu, iespējams, kā pretestība pret uzspiestiem reliģiskiem kanoniem, kādi mēdz būt katoļu ģimenēs.

Neraugoties uz šo šova formātu un reizēm ļoti melnu humoru, te tiek risināti dziļi teoloģiski jautājumi. Strādājot pie materiāla, tikāmies ar katoļu priesteri Jāni… Mans jautājums viņam bija – vai jūs kā dziļi ticīgu cilvēku šis izrādes stāsts neaizvaino un nešķiet pārāk ķecerīgs? Viņš atbildēja, ka nē, jo tiek risināti jautājumi, par ko joprojām diskutē teologu aprindās. Mūžīgie jautājumi. Es domāju, ja cilvēks spēj būt atvērts un pasmieties gan par sevi, gan par visu pārējo, tas tikai palīdzētu šo skatīties. Ticīgs vai ne – ja patiešām esi domājošs, inteliģents cilvēks, tu spēj uz šādām diskusijām skatīties atvērti” (https://www.la.lv/mes-visi-esam-ka-rezervisti).

Ar dalītām jūtām, mazliet baidoties devos uz šo izrādi. Neanalizēšu visas šīs izrādes detaļas un scenogrāfiskos aspektus, par kuriem ir runāts jau citās recenzijās. Noskatījos šo izrādi ar katoļu priestera, ticīga kristieša acīm un vēlos teikt, ka izrāde risina ļoti svarīgu jautājumu – kurš tad ir cienīgs nonākt debesīs un kā uz mums katru skatās Dievs. Noņemot nost visu izrādes ārējo ietērpu, arī vulgaritāti, kas nepieciešama, lai uzturētu interesi un intrigu skatītājos, tomēr soli pa solim šajā izrādē tiek risināts jautājums par nodevību, nožēlu, taisnīgumu, atgriešanos un pazudināšanu. Jūdas Iskarots nav kanonizēts Romas Katoliskās Baznīcas svētais. Kaut arī savā izejas pozīcijā viņš ir ļoti līdzīgs pārējiem Jēzus sekotājiem, mācekļiem un apustuļiem – apvīts ar varas un nauda skāri, intrigām, savas vietas meklējumiem un vēlmi būt par ko vairāk, nekā tikai parastu zvejnieku vai citas profesijas pārstāvi. Jūdas un Pēteris - abi ir nodevēji. Tomēr svētā apustuļa Pētera atgriešanās ir plaši aprakstīta Bībelē. Jūdas ir pašnāvienieks, kurus vēl nesenā pagātnē neizvadīja ar garīdznieku un neapbedīja draudzes kapsētā. Bet vai Jūdas Iskariots ir ellē? Katoliskā Baznīca ne par vienu cilvēku nav pateikusi ka viņš ir ellē. Vai Jūdas Iskariots ir debesīs? Nezinām, jo oficiāli Baznīca viņu nav kanonizējusi par svēto. Vai Dievs mīl tikai svētos? Vai Dievs mīl arī Jūdasu Iskariotu? Vai Dievs gribēja, ka Jūdas nodod Jēzu? Tie ir tikai daži jautājumi, uz kuriem mēģina atbildēt šī izrāde. Vairāk neko nestāstīšu, tikai aicināšu to noskatīties un ceru, ka Dailes un citi mūsu Latvijas teātri turpinās uzdot tik pat eksistenciālus jautājumus saviem skatītājiem. Lai izdodas.

Sprediķis Latvijas radio 1

Gaidāmo notikumu plāns Salaspils katoļu draudzē 2022.gadā.

Gaidāmo notikumu plāns Salaspils Romas katoļu draudzē
(saraksts nemitīgi var mainīties)

Novembris

No 2-8.novembrim baznīcā tiek svinētas kopīgās – saliktās svētās Mises par mirušajiem.
5.novembris – mēneša pirmā sestdiena. 16.00 adorācija un rožukronis. 18.00 – slavēšana.
6.novembris, 15.00 – garīgās mūzikas koncerts.
7.novembris – Pompejas Dievmātes nodošanas svētā Mise 8.00.
13.novembris, 15.00 – garīgās mūzikas koncerts.
13.novembris, 18.00 – draudzes pastorālās padomes sanāksme klātienē un attālināti.
16.novembris, 16.00 – svētā Mise RAKUS Tuberkulozes un Plaušu centrā Upeslejās.
20.novembris – Kristus Karaļa svētki, Ziedojumi tiek vākti Rīgas Starpdiecēžu Garīgā Semināra uzturēšanai.
27.novembris – Adventa laika pirmā svētdiena. Adventa vainagu un sveču svētīšana.

Decembris

3.decembris, 6.30 – Rorātmise Dievmātes godam.
3.decembris – mēneša pirmā sestdiena. 16.00 adorācija un rožukronis. 18.00 – slavēšana.
7.decembris - Pompejas Dievmātes nodošanas svētā Mise 8.00.
8.decembris – Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētki. Svētās Mises 8.00 krievu valodā, 18.30 latviešu valodā.
10.decembris, 6.30 - Rorātmise Dievmātes godam.
17.decembris, 6.30 - Rorātmise Dievmātes godam.
21.decembris, 16.00 – svētā Mise RAKUS Tuberkulozes un Plaušu centrā Upeslejās.
24.decembris, 6.30 - Rorātmise Dievmātes godam.
24.decembris, 16.00 un 18.00 – Kristus Dzimšanas svētku vigīlijas svētās Mises.
25.decembris, Kristus Dzimšanas svētki. 8.00 svētā Mise krievu valodā, 11.00 latviešu valodā, 15.00 svētā Mise Baldones draudzē.
26.decembris – Otrie Ziemassvētki. Svētā Mise 8.00 krievu valodā, 11.00 latviešu valodā.
31.decembris, 8.00 – Vecgada vakars, Te Deum dziedājums, pateicība par aizvadīto gadu.

Janvāris

1.janvāris – Jaunavas Marijas, Dieva Mātes svētki. Svētās Mises kā svētdienās. Veni Creator dziedājums, lūdzot svētā Gara vadību jaunajā gadā.
6.janvāris, Epifanijas lielie svētki. Svētās Mises 8.00 krievu valodā, 18.30 latviski. Svētī krītu, zeltu un vīraku.
7.janvāris - Pompejas Dievmātes nodošanas svētā Mise 8.00.
7.janvāris – mēneša pirmā sestdiena. 16.00 adorācija un rožukronis. 18.00 – slavēšana.

Visu svēto diena, vai Helovīns?

Vai Visu svēto diena ir Helovīns?

Helovīns – Allhallows even – tulkojumā no angļu valodas nozīmē Visu Svēto dienas priekšvakars. Katoļu Baznīcā jau no pirmajiem gadsimtiem Visu svēto dienas svētki ir sākti svinēt iepriekšējās dienas vakarā, 31. oktobrī. Latīņu valodā to sauc par vigīliju jeb nomodu, nomodā palikšanu pirms svinībām. Šī tradīcija Baznīcā bija pārņemta no jūdiem.

(vienas no intensīvākajām kristiešu slepkavošanām bija imperatora Diokleciāna vajāšanas 3.gs beigās), kuru laikā dzīvību atdeva ļoti ļoti daudz kristieši - tik daudz, ka nebija vairs iespējams katram atsevišķi veltīt savu svētku dienu. Nācās izvēlēties vienu dienu, kad pieminēt visus mocekļus. Tas notika apmēram 4.gs vidū (par to liecina Baznīcas tēvu sprediķi, kas no šī laika saglabājušies, piemēram, Sīrijas Efraima sprediķis). Varam būt droši, ka šāda svētku diena, veltīta visiem svētajiem, tika svinēta 13. maijā, kad pāvests Bonifācijs IV Romā konsekrēja Panteonu Marijas un visu mocekļu godam 609. vai 610. gadā.

Visu Svēto dienas svētki Katoļu Baznīcā ir radušies pāvesta Gregora III laikā no 731. līdz 741. gadam. 1. novembrī pāvests iesvētīja Sv. Pētera bazilikā kapelu, ko veltīja visiem svētajiem un nolēma arī iedibināt viņiem veltītus svētku. Katoļu Baznīcā lielākajiem svētajiem ir savas īpašas svētku dienas, bet zinām, ka ir svētie, kuri netiek kanonizēti un arī parasts kristietis, kurš dzīvo svētu dzīvi, pēc nāves ir svēts. Tāpēc līdz ar Gregora IV lēmumu 843. gadā visā Katoļu Baznīcā 1. novembris ir svētki. Kāpēc tas ir tieši 1. novembris, nav zināms.

Tradīcija 2. novembrī svinēt visu mirušo piemiņas dienu nāk no Francijas. 998. gadā svētais Odilo Klinī klostera abats ierosināja pieminēt ne tikai visus svētos, bet arī šķīstītavā esošās dvēseles, jo Baznīcas mācība saka, ka svēto sadraudzība, kuru pieminam „Es ticu” lūgšanā, ietver dvēseles uz zemes (mūs, kas esam dzīvi), svētos (kuri jau bauda svētlaimi), kā arī tos mirušos, kas vēl nav pilnībā šķīstīti no grēkiem un atrodas purgatorijā, jeb šķīstītavā. No Francijas šie svētki izplatījās visā Baznīcā.

Vai iespējams, ka kristieši apzināti Visu Svēto dienu izvēlējās pagānu svētku laikā, kā to mēs redzam, piemēram, Ziemassvētkos?

Tā ir taisnība, ka laikā, kad veidojās kristietība, Baznīca paņēma pagānu kalendāru un viņu nozīmīgākajos svētkos ielika savus. Ja jau, piemēram, cilvēki pagānismā pielūdza saules dievu, tad Kristu nosauca par Sauli – Kristu kā Godības Saule. Un Ziemassvētkus ielika saules dieva svētkos.

Tomēr jāsaprot, ka laikā, kad radās kristietība un arī vēlākajos gadsimtos Katoļu Baznīca nekādi nenicināja vietējo kultūru un cienīja tās tradīcijas. Uz to pamata Baznīca veidoja savu kristīgo tradīciju. Ja kristieši būtu visu nolīdzinājuši līdz ar zemi, tad paliktu zaudētājos. Laikā, kad daudzās zemēs ienāca kristietība, pagānisms bija sevi jau izsmēlis. Romas impērijā pirmos sešus gadsimtus notika tāda viļņveidīga cīņa – vienā gadsimtā vajāja kristiešus un impērijā pasludināja pagānismu par valdošo, tad tas atkal mainījās. Domāju, kristietības pluss bija arī karitatīvā jeb sociālā kalpošana, kas cilvēkus nosvēra tai par labu. Piemēram, pirmās slimnīcas izveidojās tieši pie baznīcām.

Francijā visu svēto dienas vigīlijā (jeb Helovīnā) cilvēki pārģērbās. Šī tradīcija nāk no 14. - 15.gs. Svarīgi pieminēt, ka šis ir laiks, kad Eiropu mocīja mēris. Puse no populācijas izmira. Šāda pieredze lika aizdomāties par nāvi vairāk, un tādēļ arī Visu svēto diena un mirušo piemiņas diena ieguva arvien lielāku aktualitāti ticīgo cilvēku dievbijībā un kultūrā. Baznīcās un kapličās biežāk parādījās freskas un gleznas ar nāves tematiku, tāpat šī realitāte tika atspoguļota arī mūzikā.

Savukārt Īrijas zemnieki aizdomājās tik tālu, ka, ja jau pieminam svētos un dvēseles šķīstītavā, tad varbūt der parādīt, ka neesam aizmirsuši arī par tām dvēselēm, kas atrodas ellē. Protams, Baznīcā šāda iniciatīva neguva atbalstu. Īrijas bērni šajā naktī staigāja no mājas uz māju, lūgdami dvēseļu kūkas (Soulcakes) apmaiņā pret aizlūgumu par ģimenes piederīgajiem, kādu dziesmu, stāstu vai joku. Šāda tradīcija esot arī Spānijā. No tā arī ir radusies Helovīna Trick or treat (latviski to tulko kā: saldumus vai izjokosim!) tradīcija.

19. gadsimtā, kad daudzi īri devās labākas dzīves meklējumos uz Ziemeļameriku, šīs tradīcijas nonāca otrpus okeānam, kur ir populāras vēl joprojām. Svētku popularitāte piesaistīja apsveikuma kartiņu industriju, kas sāka šos svētkus komercializēt. 19. gs beigās uz kartiņām sāka parādīties spoki, mošķi un raganas. 20. gs otrā pusē Helovīna ideja kļuva populāra Holivudā, kas radīja pāris šausmu filmas, veltītas Helovīnam.

19. gs. parādījās arī ķirbju grebšana. Līdz tam īru zemnieki greba rāceņus. Tajos ielika svecītes un ar tiem rokās cilvēki gāja no mājas uz māju. Tātad tikai 19. gs īri sāka grebt ķirbjus, kuri bija izplatīti Amerikas kontinentā, bet ne Eiropā.

Latīņamerikā un Sicīlijā šajās dienās ģimenes taisa altārus, pieminot mirušos piederīgos. Parasti tas ir ar galdautu apklāts galds, uz tā uzlikta svece, krusts un mirušā fotogrāfija. Dažās ģimenēs šos altārus īpaši izgrezno, tādējādi parādot godu aizgājējiem.

Latvijā cilvēki dodas uz vietējiem kapiem tā saucamajos “svecīšu vakaros”, kur tiek rīkoti aizlūgumi par mirušo piederīgo un kapsētā apglabāto dvēselēm.

Kāds tam sakars ar ķeltu druīdiem?

Pilnīgi nekāds. Daudzi neopagāni savās mājas lapās raksta, ka šie svētki esot kristianizēti ķeltu ražas svētki, saukti Samhain, ka tā esot diena, kad plīvurs starp šo realitāti un aizsauli kļūst visplānākais, kad gariem esot ļauts klīst apkārt, jo šī esot tumšākā nakts. Tāpat sātanistu entuziastu grupas teiks, ka šī ir diena, kad sātans svin dzimšanas dienu, vai šī esot svētku diena raganām. Tomēr vēsturiski šādiem apgalvojumiem nav pamata.

Vēsturnieki norāda, ka par druīdiem drošas ziņas mēs varam iegūt visai maz, jo viņi nav atstājuši nekādas rakstu liecības. Tās tradīcijas, ko praktizē mūsdienās, līdzīgi kā ar Latvijas dievturiem – ir 20.gs romantisma mēģinājums restaurēt pagānismu. Tomēr ir jānošķir pagāniskais kults, kas bija sākotnējās kultūras sastāvdaļa, no neopagānu kultiem, kas ir pašu izdomāti un drīzāk kā protests pret kristietību, ne autentisks kults. Mūsdienu neopagāniem ir maz sakara ar autentisko pagānismu.

Apgalvojums, ka pāvests būtu “kristianizējis” īru pagānu svētkus, ieliekot tajos Baznīcas svētkus, neiztur kritiku, jo Īrija atrodas labu gabalu no Romas, kurā dzīvo pāvests. Tolaik pāvesti neceļoja pa pasauli kā Pāvils VI vai Jānis Pāvils II un neizmantoja tviteri kā Benedikts XVI vai Francisks. Neaizmirsīsim arī, ka laikā, kad universālā Baznīca sāka svinēt visu svēto dienu 1. novembrī (8./9. gs), Īrija bija kristianizēta jau 400 gadus, ķelti bija kristieši un druīdu izdarībām diez vai vispār vairs bija kāda nozīme. Skaidrs, ka īru zemnieki turpināja svinēt ražas svētkus, kā to dara zemnieki visās tautās. Bet zemnieku svētku tradīcijas nav pagānu tradīcijas!

Patiesībā Helovīnu par pagānisku sāka uzskatīt protestantu fundamentālisti. Vispirms tie esot bijuši 17.gs Anglijas puritāņi, kuri pat Ziemassvētkus uzskatīja par bīstamiem. Zināms, ka protestanti noliedz šķīstītavas eksistenci, tāpēc nav brīnums, ka viņi varētu nebūt sajūsmā par katoļu svētkiem, kas balstās tieši uz mācību par šķīstītavu.

Bet kā ar nāves kultu?!

Nevar nepiekrist, ka komercializācijas rezultātā sekulārā vidē šie svētki ir zaudējuši sākotnējo nozīmi. No kārtīgas, veselīgas izdauzīšanās pirms Baznīcas svētku dienām, tie ir kļuvuši par mūsdienu tirgus sastāvdaļu. ASV katru gadu iedzīvotāji šajos svētkos iztērē apmēram 6 miljardus dolāru, un puse no gada laikā pārdotajiem saldumiem tiek pirkti tieši šo svētku laikā, tādējādi padarot tos par otriem populārākajiem ASV pēc Ziemassvētkiem (saskaņā ar history.com sniegto informāciju). Skaidrs, ka no katoļu tradīcijām tur maz kas palicis, tomēr nedrīkstam baidīties no šiem svētkiem. Tas, ka sekulārā pasaule ir pazaudējusi šo svētku atgādinājumu par mūsu pestīšanu un Kristus uzvaru pār nāvi, nenozīmē, ka to jāaizmirst arī mums!

Daudzus katoļus mulsina nāves, skeletu, spoku klātbūtne šajos svētkos. Bet tās ir lietas, no kurām katoļi nebaidās. Mēs nevaram runāt par Jēzus uzvaru pār nāvi un mūsu pestīšanu, ja neminam nāvi. Mūsdienās ir tabu runāt par nāvi un ciešanām, tāpēc arī tik reti cilvēki aizdomājas par dzīves mērķi, jēgu un augšāmcelšanos. Nāve sekulārajā vidē ir kas biedējošs. Bet ne kristiešiem! Mēs nāvi nepielūdzam un negodinām, bet pieminam, jo zinām, ka pēc nāves sekos augšāmcelšanās. Latīniski ir tāds kristiešu teiciens “memento mori” (piemini nāvi). Nāvi, skeletus un dvēseles (spokus) mēs itin bieži sastopam kristīgajā mākslā (īpaši jau iepriekš minētajā mēra laikā). Dažādos klosteros pat veselas kapelas ir izrotātas ar aizgājušo mūku kauliem. Piemēram, man pašam bija iespēja apmeklēt Santamaria della concezzione Romā, kur dažas telpas ir izrotātas ar franciskāņu mūku mirstīgajām atliekām.

Mums nāve nav biedējoša realitāte, bet gan atgādinājums par mūsu šīszemes dzīves trauslumu un mūžīgās dzīves garantiju! Pie viena no rotājumiem manis pieminētajā baznīcā bija uzraksts, kas skanēja apmēram šādi: “Es kādreiz biju tāds, kāds esi tu, tu noteikti kādreiz būsi tāds kā es”. Un zem uzraksta - neliela kaulu čupiņa...

Izmantots priestera Pētera Skudras raksts www.katolis.lv (https://katolis.lv/2014/10/helovini-nak/) un citi avoti.

Vatikāns par cilvēka kremāciju (pārpublicēts no www.radieceze.lv)

TICĪBAS MĀCĪBAS KONGREGĀCIJA

Instrukcija Ad resurgendum cum Christo
par mirušo apbedīšanu un pīšļu saglabāšanu kremēšanas gadījumā

1. Lai augšāmceltos ar Kristu, ir nepieciešams nomirt ar Kristu, ir nepieciešams "atstāt miesas mājokli un būt mājās pie Kunga" (2 Kor 5, 8). Ar instrukciju Piam et constantem, kura tika izdota 1963. gada 5. jūnijā, Svētais Krēsls noteica, "lai ir uzticīgi saglabāts ieradums apglabāt ticīgo miesas", tomēr piebilstot, ka kremācija nav "pati par sevi pretrunā kristīgajai reliģijai", un tiem, kuri izteikuši vēlēšanoss tikt kremētiem, netiek liegti sakramenti un kristīgā apbedīšana ar noteikumu, ka šī izvēle netika izdarīta kā apliecinājums kristīgo dogmu noliegšanai vai lai apliecinātu naidu pret reliģiju un katolisko Baznīcu.^[1]Vēlāk šīs disciplinārās izmaiņas tika īstenotas un uzsvērtas Kanonisko likumu kodeksā (1983) un Austrumu Baznīcu likumu kodeksā (1990).

Ar laiku kremācijas prakse daudzās valstīs ātri izplatījās, un tanī pat laikā tika izplatīti aizvien jauni iemesli kremēšanai, kuri ir pret Baznīcas ticību. Pēc tam, kad tika uzklausīta Dievišķā kulta un Sakramentu disciplīnas kongregācija, Juridisko jautājumu pontifikālā padome līdz ar daudzām Bīskapu konferencēm un Austrumu bīskapu sinodēm, Ticības mācības kongregācija nolēma publicēt jaunu instrukciju, kuras mērķis ir no jauna apstiprināt doktrinālos un pastorālos iemeslus, kādēļ Baznīca dod priekšroku mirušo miesas apbedīšanai kā arī deva norādījumus attiecībā uz pīšļu saglabāšanu kremēšanas gadījumā.

2. Jēzus augšāmcelšanās ir kristīgās ticības pamatpatiesība, kura tika sludināta jau no kristietības pirmsākumiem. Šī pamatpatiesība veido Lieldienu noslēpuma esenci un būtību. "Vispirms es jums mācīju to, ko arī pats saņēmu: ka Kristus saskaņā ar Rakstiem ir miris mūsu grēku dēļ, ka ir apglabāts, ka trešajā dienā saskaņā ar Rakstiem ir augšāmcēlies un ka Viņš parādījās Kēfam, bet pēc tam tiem Divpadsmit" (1 Kor 15, 3-5).

        Ar savu nāvi un augšāmcelšanos Kristus mūs atbrīvoja no grēka un deva iespēju jaunai dzīvei: "Kristībā mēs līdz ar Viņu esam apbedīti nāvei, lai arī mēs dzīvotu jaunu dzīvi, tāpat kā Kristus ir uzmodināts no mirušajiem ar Tēva godības spēku." (Rom 6, 4) Augšāmceltais Kristus ir avots mūsu augšāmcelšanai, kuru mēs sagaidām nākotnē: "Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem jo caur cilvēku nāca dzīve, caur cilvēku - augšāmcelšanās no mirušajiem. Kā visi mirst Ādamā, tā visi atkal kļūst dzīvi Kristū." (1 Kor 15, 20-22)
        Pareizi ir domāt, ka pastardienā Kristus mūs uzmodinās no mirušajiem, bet arī pareizi ir domāt, ka mēs jau savā ziņā esam uzmodināti no mirušajiem ar Kristu. Kristības sakramentā mēs esam iegremdēti Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumā un sakramentāli esam asimilēti ar Viņu: "Reizē ar Kristu apbedīti kristībā un kopā ar Viņu augšāmcēlušies, pateicoties ticībai Dieva spēkam, kas Viņu uzmodināja no mirušajiem." (sal. Kol 2, 12) Vienoti ar Kristu Kristības sakramentā mēs jau reāli piedalāmies augšāmceltā Kristus dzīvē (sal. Ef 2, 6).
        Pateicoties Kristum, kristīgajai nāvei ir pozitīva nozīme. Baznīca liturģijā lūdzas: "Taviem ticīgajiem dzīve nebeidzas, un, kad sairst šīs laicīgās dzīves miteklis, viņi iegūst mūžīgu mājokli debesīs."[2] Ar nāvi dvēsele tiek šķirta no miesas, bet augšāmcelšanās brīdī Dievs mūsu pārveidotajai miesai neiznīcīgajai miesai dos neiznīcīgu dzīvi, vienojot to ar mūsu dvēseli. Arī mūsu dienās Baznīca ir aicināta sludināt ticību augšāmcelšanai: "Mirušo augšāmcelšanās ir kristiešu ticība: ticot tam, esam vienoti."[3]

3. Sekojot kristīgajai tradīcijai, Baznīca uzstājīgi iesaka, lai mirušo miesas tiktu apbedītas kapsētās vai citās svētās vietās.[4]

Atcerēsimies Kunga nāves, apbedīšanas un augšāmcelšanās noslēpumus, kuros atklājas kristīgās nāves būtība [5], apbedīšana ir viscienīgākais veids, kā paust ticību un cerību miesas augšāmcelšanai. [6]

Baznīca, kas kā Māte pavada kristieti viņa šīszemes svētceļojuma laikā, upurē Tēvam Kristū Viņa žēlastības bērnu un gulda zemes klēpī viņa mirstīgās atliekas, cerībā, ka tas augšāmcelsies godībā.[7]

     Apbedījot ticīgo mirušo miesas, Baznīca apstiprina ticību miesas augšāmcelšanai [8] un grib izcelt cilvēka miesas – personas, kuras miesa piedalās vēsturē, integrālās daļas – augsto cieņu.[9] Tātad nav pieļaujami uzskati un riti, kas ietver nāves kļūdainas koncepcijas: nāve kā personas galīga anulēšana vai kā tās saplūšanas moments ar Māti dabu vai Visumu, vai kā viens no reinkarnācijas procesa etapiem, vai kā galīgā atbrīvošanās no miesas „cietuma”.
     Turklāt apbedīšana kapsētās vai citās sakrālās vietās vislabāk atbilst pietātei un respektam, kas pienākas ticīgo mirušo miesām, kuri kristībā kļuvuši  Svētā Gara templis un kurus „kā instrumentus un traukus svēti izmantoja Gars daudzu labu darbu veikšanai”.[10]
      Taisnīgais Tobijs tiek cildināts par nopelniem Dieva priekšā, apbedījot mirušos,[11] un Baznīca mirušo apbedīšanu uzskata par žēlsirdības darbu miesai.[12]
     Visbeidzot ticīgo mirušo apbedīšana kapsētās vai citās sakrālās vietās veicina radinieku un visas kristiešu kopienas atceri un lūgšanu par mirušajiem, kā arī mocekļu un svēto godināšanu.
     Ar miesas apbedīšanu kapsētās, baznīcās vai citās piemērotās vietās kristīgā tradīcija saglabāja komūniju starp dzīvajiem un mirušajiem un ir pretstatā tendencei apslēpt vai piesavināties nāves notikumu un tās nozīmi priekš kristiešiem.

4.                 Tur, kur higiēniskie, ekonomiskie vai sociālie iemesli liek izvēlēties kremāciju (bet šāda izvēle nedrīkst pretoties ticīgā mirušā skaidrai vai saprātīgi paredzamajai gribai), Baznīca neredz doktrinālus iemeslus, lai kavētu tādu praksi, jo nelaiķa kremēšana neattiecas uz dvēseli un nepretojas dievišķajai visvarenībai augšāmcelt miesu, tātad nesatur kristīgās doktrīnas objektīvo noliegšanu dvēseles nemirstības un miesas augšāmcelšanas jautājumos.[13]
     Baznīca turpina dod priekšroku miesas apbedīšanai, jo ar to tiek izrādīta lielāka cieņa mirušajiem; tomēr kremācija nav aizliegta, „ja vien to neizvēlas kristīgajai doktrīnai pretēju iemeslu dēļ”[14].
     Ja nepastāv kristīgajai doktrīnai pretēji motīvi, Baznīca pēc atvadu rita svinēšanas atbalsta kremēšanas izvēli, ņemot vērā liturģiskos un pastorālos norādījumus, sevišķi rūpējoties, lai izvairītos no jebkāda ieļaunojuma vai reliģiskas vienaldzības.

5.                 Gadījumā, ja likumīgu iemeslu dēļ tiek izvēlēta nelaiķa kremēšana, mirušā pelnus normāli ir jāglabā sakrālā vietā, t.i., kapsētā vai, ja tas ir atbilstoši, baznīcā vai pienācīgā vietā, ko šādam mērķim nosaka kompetentā Baznīcas autoritāte.
     No pašiem sākumiem kristieši nolēma, ka viņu mirušie būs kristīgās kopienas lūgšanu un atceres objekts. Viņu kapi kļuva par lūgšanas, atceres un pārdomu vietām. Ticīgie mirušie ir Baznīcas daļa; tā tic sadraudzībai-komūnijai, „kura pastāv starp tiem, kas svētceļo virs zemes, mirušajiem, kas tiek šķīstīti, un svētlaimīgajiem debesīs – visi kopā viņi veido vienu vienīgu Baznīcu”[15].
     Pelnu saglabāšana kādā sakrālā vietā palīdz radiniekiem un kristiešu kopienai mazināt risku nelūgties par mirušajiem un nepieminēt tos. Turklāt tādā veidā izbēg no iespējas aizmirst vai nerespektēt aizgājēju, īpaši tad, kad reiz aiziet pirmās paaudzes, kā arī no neatbilstošām vai māņticīgām praksēm.

6.                 Iepriekš minēto motīvu dēļ, nav atļauta pelnu glabāšana dzīvojamajā mājoklī. Tikai nopietnos un īpašos apstākļos, kuri būtu atkarīgi no vietējās kultūras īpatnībām, ordinārijs, piekrītot Bīskapu konferencei vai Austrumu Baznīcu bīskapu Sinodei, var dot atļauju pelnu glabāšanai dzīvojamajā mājoklī. Tomēr pelni nedrīkst tikt sadalīti dažādu ģimenes locekļu starpā, un vienmēr ir jānodrošina respekts un attiecīgi saglabāšanas apstākļi.

7.                 Lai izvairītos no jebkura panteisma, naturālisma vai nihilisma pārpratuma, netiek atļauta pelnu izkaisīšana gaisā, zemē vai ūdenī, vai kādā citā veidā, vai arī kremēto pelnu pārveidošana piemiņas lietiņās, dārglietās vai citās lietās, atceroties, ka tādiem rīcības veidiem nedrīkst būt par iemeslu higiēniski, sociāli vai ekonomiski apsvērumi, kuri varētu motivēt kremēšanas izvēli.

8.                 Gadījumā, ja mirušais būtu skaidri izteicis savu vēlmi tikt kremētam un viņa pelniem tikt izkaisītiem dabā ar nodomu noliegt kristīgo ticību, ir jāatsaka izvadīšana, sekojot likuma normām.[16]

     Pāvests Francisks Kardinālam prefektam 2016. gada 18. martā piešķirtās audiences laikā ir apstiprinājis šo Instrukciju, kura bija izstrādāta šīs Kongregācijas kārtējās sesijas laikā 2016. gada 2. martā, un ir licis to publicēt.
     Roma, Ticības Mācības kongregācija, 2016. gada 15. augusts, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos.

Gerhards Kard. Millers

                                                       Prefekts

                                                                                               + Luijs F. Ladaria, S.I.
                                                                                          Thibicas titulārarhibīskaps
                                                                                                        Sekretārs

[1] AAS 56 (1964), 822-823.
[2] Sal. Romas Misāle, prefācija par mirušajiem, I
[3] Sal. Tertulliano, De resurrectione carnis, 1,1: CCL 2, 921
[4] Sal. KLK, kan. 1176, § 3; can. 1205; ABLK, kan. 876, § 3; can. 868.
[5] Sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, n. 1681.
[6] Sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, n. 2300.
[7] Sal. 1Kor 15,42-44; Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 1683.
[8]Sal. Svētais Augustīns, De cura pro mortuis gerenda, 3, 5: CSEL 41, 628.
[9] Sal. Vatikāna II ekumeniskais koncils, Pastorālā Konstitūcija Gaudium et spes, nr. 14.
[10] Sal. Svētais Augustīns, De cura pro mortuis gerenda, 3, 5: CSEL 41, 627.
[11] Sal. Tob 2,9; 12,12.
[12] Sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 2300.
[13] Sal. Svētā Ofīcija Augstākā Svētā Kongregācija, Instrukcija Piam et constantem, 1963. gada 5. jūlijā: AAS 56 (1964), 822.
[14] KLK, 1176. kan., 3. §; sal. ABLK, 876. kan., 3. §.
[15] Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 962.
[16] KLK, kan. 1184; ABLK, kan. 876, § 3.

Bērnu svētdienas skola Salaspilī no 16.oktobra

Informācija Salaspils katoļu draudzes locekļiem

Dārgie draudzes locekļi. Vēlos jūs informēt, ka sākot ar šo nedēļu mūsu draudzē notiks trīs regulāri pasākumi.

Trešdienās 19.00 sāksies Alfa kurss, kurš paredzēts tiem, kas velas uzzināt par kristīgās ticības pamatiem. Aiciniet tos, kas netic, bet vēlas uzzināt par Dievu un Baznīcu.

Ceturtdienās, pēc vakara svētās Mises plkst. 19.30 bīs Bībeles izzināšanas kurss. Studēsim Lūkas evaņģēliju. Tikšanās paredzēta tiem, kas vēlas jau dziļāk pazīt Bībeli. Kursu vadīšu es.