Priesterim nekad nav taisnība
Itālijas pilsētiņā Karpineto nu jau vairākus gadus franciskāņu konvents stāvēja tukšs. Pēdējo minorītu tēvu Linu priekšniecība pārcēla uz konventu Artēnā, kur drīz viņš arī mira. Baznīcā laiku pa laikam dievkalpojumus svinēja augustīniešu tēvi no kaimiņu klostera. Lai iepriecinātu par priestera trūkumu noskumušos ticīgos, kādu dienu augustīniešu tēvs Luciāns pie baznīcas durvīm piestiprināja zīmīti ar aforismiem par ilgo gadu pieredzi pastorālajā kalpošanā.
[...]
Ja prāvests sprediķo kādu minūti ilgāk - viņš ir liekvārdīgs.
Ja runā skaļā balsī - viņš bļauj.
Ja runā klusi - nevar nekā saprast.
Ja prāvestam ir laba mašīna - viņš ir šīs pasaules cilvēks - kapitālists.
Ja prāvestam nav mašīnas - tad viņš nav spējīgs piemēroties laikmeta prasībām.
Ja apmeklē ticīgos ārpus draudzes robežām - dauzās apkārt.
Ja ciemojas ticīgo ģimenēs - nekad nav mājās.
Ja prāvests vienmēr ir atrodams draudzes mājā - viņš neizrāda interesi par draudzes ticīgajiem.
Ja atgādina par ziedojumiem - domā tikai par naudu.
Ja nerīko svētkus, izbraucienus un sanāksmes - draudzē nav dzīvības.
Ja prāvests pacietīgi klausās grēksūdzes - neciešami velk garumā.
Ja ātri atlaiž no biktskrēsla - neprot uzklausīt.
[...]
Ja prāvests sprediķo kādu minūti ilgāk - viņš ir liekvārdīgs.
Ja runā skaļā balsī - viņš bļauj.
Ja runā klusi - nevar nekā saprast.
Ja prāvestam ir laba mašīna - viņš ir šīs pasaules cilvēks - kapitālists.
Ja prāvestam nav mašīnas - tad viņš nav spējīgs piemēroties laikmeta prasībām.
Ja apmeklē ticīgos ārpus draudzes robežām - dauzās apkārt.
Ja ciemojas ticīgo ģimenēs - nekad nav mājās.
Ja prāvests vienmēr ir atrodams draudzes mājā - viņš neizrāda interesi par draudzes ticīgajiem.
Ja atgādina par ziedojumiem - domā tikai par naudu.
Ja nerīko svētkus, izbraucienus un sanāksmes - draudzē nav dzīvības.
Ja prāvests pacietīgi klausās grēksūdzes - neciešami velk garumā.
Ja ātri atlaiž no biktskrēsla - neprot uzklausīt.
Gavēņa laika apceres: Krustaceļš
I KRUSTACEĻŠ
Krustaceļu
ejot kopīgi, var pieturēties pie šādas kārtības:
1)
Krustaceļa dziesma (dzied,
ejot no vienas stacijas uz otru);
2)
V.
Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu,
un Tevi slavējam. R. Jo ar savu
svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli.
3)
Attiecīgā apcere no sv. Rakstiem;
4)
Lūgsimies: (seko
Baznīcas lūgšana);
5)
Tēvs mūsu... Esi sveicināta Marija...
6)
V.
Krustā sistais Kungs Jēzu Kristu.
R. Apžēlojies
par mums.
IESĀKUMA DZIESMA
Cik sāpīga šī piemiņa,
Kas domājis to būtu,
Ka pats vienīgs Dieva Dēls
Krustā piekalts kļūtu.
Tas mūsu grēks — šis sāpju grēks,
Ko Jēzus cieš pie krusta;
Kaut, pieminot to visi mēs,
Kā pārmetumu justu.
Kaut asarās un lūgšanās
Sirds visu paciešt spētu, —
Ja sāpes, kas Tev darītas,
Mūs arī piemeklētu.
Ak, Dieva Māt’! Kā sāpināt
Tie Tavu sirdi prata,
Kad Dēlu krustā redzēji
Bez gala skumdināta.
Vissmagākā bij’ nasta tā,
Ko izredzētais godam
Pats labprātīgi uzņēma,
Lai glābtu mūs no soda.
Mēs apsolām Tev vienīgam
Būt dzīvē uzticīgi,
Un tad uz mājām mūžīgām
Tev sekot pazemīgi.
Aizlūguma svētā Mise - kas tas ir?
Autors: Dmitrijs Artjomovs MIC
Gadās, ka sarunās ar cilvēkiem, kas baznīcu apmeklē ļoti reti, bet ne tikai ar viņiem, nākas dzirdēt jautājumu „Vai tad Vatikāns jums nemaksā algu?”.
Tiešām, Baznīcas finansiālā puse vienmēr izraisa lielu interesi, jo pastāv stereotips, ka garīdznieki ir diezgan bagāti. Kādā no Polijas draudzēm diezgan turīgi cilvēki reiz pateica, ka neko nedos par bērēm, jo pāvests Francisks esot teicis, lai priesteri neprasa naudu no ticīgiem. Acīmredzot līdz galam nebija sapratuši, par ko runāja pāvests.
Tādēļ vērts pieskarties tādam tematam kā intencijas, ko ticīgie „pasūta” priesterim, lūdzot, lai viņš nocelebrē Svēto Misi kādā nodomā. Pamēģināsim aplūkot tā teoloģisko pamatojumu, pieskarsimies praktiskiem jautājumiem un arī atklāsim dažus „noslēpumus”, kas saistās ar priesteru ienākumiem.
Kas ir Svētā Mise?
Pirms atbildēt uz jautājumu, kas ir Svētās Mises intencijas, jāatkārto, kas ir Svētā Mise – Euharistijas sakramenta svinēšana. Ja ielūkosimies Katoliskās Baznīcas katehismā (1359), tad atradīsim dažas Euharistijas sakramenta definīcijas: „Euharistija, mūsu pestīšanas, kuru Jēzus piepildīja uz krusta, sakraments ir arī slavas upuris pateicībā par radīšanas darbu. Euharistiskajā upurī visa Dieva mīlētā radība tiek dāvāta Tēvam caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Caur Kristu Baznīca var dāvāt slavas upuri pateicībā par visu labo, skaisto un taisnīgo, ko Dievs ir darījis radībā un cilvēcē.” Vienkāršāk runājot – Euharistija ir pestīšanas notikumu aktualizācija mūsu laikos. To var salīdzināt ar televīziju. Ja kaut kur pasaulē ir kāds svarīgs notikums, tad ar televīzijas palīdzību mēs varam to vērot, piedzīvot tās pašas emocijas, ko piedzīvo tie, kas atrodas tajā vietā. Tāpēc varam teikt, ka, piedaloties Euharistijā, mēs piedalāmies tajā, kas notika apmēram pirms diviem tūkstošiem gadu, kad Kristus veica mūsu pestīšanu, un iegūstam tās pestījošos augļus.
Svētās Mises svinēšanas mērķis attiecībā uz Dievu ir atdot Viņam godu, Viņu slavēt, bet no otras puses arī pateikties par saņemtiem labumiem. Attiecībā uz cilvēku mērķis ir lūgums Dievam, lai dāvā nepieciešamās žēlastības, un lūgums pēc grēku piedošanas.
Katrā Svētajā Misē pats Kristus ir tas, kurš saliek Upuri un vienlaicīgi pats ir pilnīgais Upuris. Svētā Mise pieder Kristum un arī Baznīcai, tāpēc ir svarīga arī cilvēka – priestera un Dieva tautas, kas piedalās Euharistijas celebrēšanā – aktivitāte. Kad ticīgie un priesteris, kas celebrē Svēto Misi, atrodas žēlastības stāvoklī (bez nāvīgā grēka), viņi garīgi pieaug un saņem nepieciešamās žēlastības. Bet, ja uz sirdsapziņas ir kāds nāvīgs grēks, tad piedalīšanās nav pilnīga, kaut arī nedrīkst teikt, ka pilnīgi bez augļiem.
Kādus augļus nes dalība Svētajā Misē?
Lielais gavēnis
Nesen Baznīca atzīmēja Jēzus Kristīšanas svētkus, kad Jēzus pieņem kristību Jordānas upē. Pēc tās Viņš dodas tuksnesī, kur pavada 40 dienas gavējot un lūdzoties. Baznīca, sekojot Jezum sākot no Pelnu dienas (šogad 22. februārī) dodas tuksnesī un sākas 40 dienu gandarīšanas laiks (lat. ieiunium) - gavēnis. Gavēņa laikā sv. Misē priesteri redzēsim violētā krāsā (tapat kā adventā un bēru Misēs), kas simbolizē gandarīšanu un atteikšanos.
Izraēļa tautai Vecās Derības laikā Dievs pasludināja gavēņa nepieciešamību gan atrodoties briesmās – lai lūgtu Dieva palīdzību, gan lūdzot grēku piedošanu dažādās dzīves situācijās (piem. 3 Moz. 16,29.31; 4 Moz 29,7; 2 Sam 12,16; 1 Ķēn 21,9.12; 2 Laiku 20,3; Ezras 8,21; Jer 36,9; Joēla 1,14;Jon 3, 5-10)
Kristietībā gavēnis ir plaši izplatīts visos laikos. Tā II gs. pēc Kristus gavēņa dienas kristiešiem ir trešdiena (atceroties Jēzus sagūstīšanu) un piektdiena (pieminot Jēzus nāvi pie krusta). Jau III gs. gavēni paplašināja, gavējot visu kluso nedēļu, vēlāk 40 dienas.
Katoliskās Baznīcas katehisms dod vispārējos skaidrojumus par gavēņa jēgu un nozīmi balstoties uz Sv. Rakstiem un Baznīcas Tradīciju. Sv. Rakstos spilgti parādīta epizode, kur Jēzus, pēc kristības Jordānas upē dodas uz tuksnesi gavēt 40 dienas (Mt 4,1-11; Lk 4,1-13)
"Jēzus kārdināšana pauž to, kādā veidā Dieva Dēls ir Mesija, pretstatā tam, ko viņam piedāvā sātans un ko cilvēki (Mt 16,21-23) pēc sava ieskata vēlas viņam piedēvēt. Lūk, kāpēc Kristus ir uzvarējis kārdinātāju mūsu labā (Ebr 4,15). Ievērodama četrdesmit dienu ilgo Lielo gavēni, Baznīca katru gadu pievienojas Jēzus noslēpumam tuksnesī."[KBK 540]
Uz Jāņa Kristītāja mācekļu jautājumu: "Kāpēc mēs un farizeji bieži gavējam, bet tavi mācekļi negavē?" Jēzus atbild: "Vai kāzu viesi var būt noskumuši, kamēr līgavainis ir pie viņiem? Bet nāks dienas, kad līgavaini atraus no viņiem: tad viņi gavēs." (Mt 9,14-15)
Gavēnis ir svarīgs mūsu garīgās dzīves balsts, jo tas ir spēcīgs ierocis cīņai ar kārdinājumiem un garantē dvēseles uzvaru pār miesas egoistiskajām tieksmēm. Gavējot stiprinās mūsu griba, līdz ar to Dievs caur gavēni var piekļūt mums un darboties mūsos, gavējot dvēsele mūsos triumfē un ļaunajam ir jāatkapjas. Gavēšana savā ziņā ir radošs darbs, jo nav noteikts, ka jāgavē ir tikai piektdienās un ar gaļas neēšanu. Tikai izvēloties gavēšanas veidu ir īpašs noteikums ir lai katrs konsultētos ar savu garīgo tēvu un biktstēvu, jo arī šeit, kā arī citās garīgajās sfērās ir iespējami pārspīlējumi, un tie var novest pie pretēja efekta – garīgā sabrukuma un lepnības. Īpaši labi ir gavēt pirms kāda svarīga notikuma, vai lielās problēmās, jo Jēzus Marka evaņģēlijā skaidri apliecina: "Šī suga citādi nevar iziet kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu"(Mk 9,29).
"Kristieša iekšējā gandarīšana var izpausties ļoti dažādos veidos. Sv. Raksti un Baznīcas tēvi īpaši izceļ trīs formas: gavēni, lūgšanu un žēlsirdības darbus (Mt 6,1-18), kuros izpaužas attieksmes pārmaiņa pret sevi pašu, pret Dievu un pret līdzcilvēkiem." [KBK 1434]
Ja es jūtu, ka ir kāda lieta (piem. alkohols, smēķēšana, pārmērīga kafijas dzeršana, datorspēles un. tml.), kas pati par sevi, izmantojot mēreni un ar prātu ir laba, mani traucē, es apņemos šīs 40 dienas no tā atturēties. Arī naudu, ko esam ietaupījuši, atsakoties no kādiem ēdieniem, mēs varam atlikt speciālā aploksnē un noziedot kādiem trūkumcietējiem, vai Caritas organizācijai, vai kādiem citiem.
"Ceturtais [Baznīcas] bauslis ("Tev būs Baznīcas noteiktajās dienās atturēties no gaļas ēdieniem un ievērot gavēni") nodrošina laiku askēzei un gandarīšanai par grēkiem, lai sagatavotos liturģiskajiem svētkiem, tas palīdz arī valdīt pār mūsu instinktiem un iegūt sirds brīvību." [KBK 2043]
"Kā tas jau bija praviešu laikos, Jēzus aicinājums uz atgriešanos un gandarīšanu vispirms attiecas nevis uz ārēju darbu veikšanu, "maisu un pelniem", gavēni un miesas mērdēšanu, bet gan uz sirds atgriešanos, iekšējo gandarīšanu. Bez tās gandarīšanas augļi paliek neauglīgi un melīgi; tam pretstatā iekšējā atgriešanās mudina paust šo nostāju redzamās zīmēs, žestos un gandarīšanas darbos (Jl 2,12-13; Is 1,16-17; Mt 6, 1-6,16-18)." [KBK 1430]
Jēzus aicina: "Kad jūs gavējat, neesiet noskumuši kā liekuļi! Viņi pārvērš savu seju, lai cilvēki redzētu, ka viņi gavē. Patiesi es jums saku: viņi savu algu jau saņēmuši (Mt 6,16). Tieši ar lūgšanu un gavēšanu (Mk 9,28) ir iespējams pretoties ļaunajam garam un augt attiecībās ar Jēzu. Priecīgu un svētīgu gavēņa laiku.
Izraēļa tautai Vecās Derības laikā Dievs pasludināja gavēņa nepieciešamību gan atrodoties briesmās – lai lūgtu Dieva palīdzību, gan lūdzot grēku piedošanu dažādās dzīves situācijās (piem. 3 Moz. 16,29.31; 4 Moz 29,7; 2 Sam 12,16; 1 Ķēn 21,9.12; 2 Laiku 20,3; Ezras 8,21; Jer 36,9; Joēla 1,14;Jon 3, 5-10)
Kristietībā gavēnis ir plaši izplatīts visos laikos. Tā II gs. pēc Kristus gavēņa dienas kristiešiem ir trešdiena (atceroties Jēzus sagūstīšanu) un piektdiena (pieminot Jēzus nāvi pie krusta). Jau III gs. gavēni paplašināja, gavējot visu kluso nedēļu, vēlāk 40 dienas.
Katoliskās Baznīcas katehisms dod vispārējos skaidrojumus par gavēņa jēgu un nozīmi balstoties uz Sv. Rakstiem un Baznīcas Tradīciju. Sv. Rakstos spilgti parādīta epizode, kur Jēzus, pēc kristības Jordānas upē dodas uz tuksnesi gavēt 40 dienas (Mt 4,1-11; Lk 4,1-13)
"Jēzus kārdināšana pauž to, kādā veidā Dieva Dēls ir Mesija, pretstatā tam, ko viņam piedāvā sātans un ko cilvēki (Mt 16,21-23) pēc sava ieskata vēlas viņam piedēvēt. Lūk, kāpēc Kristus ir uzvarējis kārdinātāju mūsu labā (Ebr 4,15). Ievērodama četrdesmit dienu ilgo Lielo gavēni, Baznīca katru gadu pievienojas Jēzus noslēpumam tuksnesī."[KBK 540]
Uz Jāņa Kristītāja mācekļu jautājumu: "Kāpēc mēs un farizeji bieži gavējam, bet tavi mācekļi negavē?" Jēzus atbild: "Vai kāzu viesi var būt noskumuši, kamēr līgavainis ir pie viņiem? Bet nāks dienas, kad līgavaini atraus no viņiem: tad viņi gavēs." (Mt 9,14-15)
Gavēnis ir svarīgs mūsu garīgās dzīves balsts, jo tas ir spēcīgs ierocis cīņai ar kārdinājumiem un garantē dvēseles uzvaru pār miesas egoistiskajām tieksmēm. Gavējot stiprinās mūsu griba, līdz ar to Dievs caur gavēni var piekļūt mums un darboties mūsos, gavējot dvēsele mūsos triumfē un ļaunajam ir jāatkapjas. Gavēšana savā ziņā ir radošs darbs, jo nav noteikts, ka jāgavē ir tikai piektdienās un ar gaļas neēšanu. Tikai izvēloties gavēšanas veidu ir īpašs noteikums ir lai katrs konsultētos ar savu garīgo tēvu un biktstēvu, jo arī šeit, kā arī citās garīgajās sfērās ir iespējami pārspīlējumi, un tie var novest pie pretēja efekta – garīgā sabrukuma un lepnības. Īpaši labi ir gavēt pirms kāda svarīga notikuma, vai lielās problēmās, jo Jēzus Marka evaņģēlijā skaidri apliecina: "Šī suga citādi nevar iziet kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu"(Mk 9,29).
"Kristieša iekšējā gandarīšana var izpausties ļoti dažādos veidos. Sv. Raksti un Baznīcas tēvi īpaši izceļ trīs formas: gavēni, lūgšanu un žēlsirdības darbus (Mt 6,1-18), kuros izpaužas attieksmes pārmaiņa pret sevi pašu, pret Dievu un pret līdzcilvēkiem." [KBK 1434]
Ja es jūtu, ka ir kāda lieta (piem. alkohols, smēķēšana, pārmērīga kafijas dzeršana, datorspēles un. tml.), kas pati par sevi, izmantojot mēreni un ar prātu ir laba, mani traucē, es apņemos šīs 40 dienas no tā atturēties. Arī naudu, ko esam ietaupījuši, atsakoties no kādiem ēdieniem, mēs varam atlikt speciālā aploksnē un noziedot kādiem trūkumcietējiem, vai Caritas organizācijai, vai kādiem citiem.
"Ceturtais [Baznīcas] bauslis ("Tev būs Baznīcas noteiktajās dienās atturēties no gaļas ēdieniem un ievērot gavēni") nodrošina laiku askēzei un gandarīšanai par grēkiem, lai sagatavotos liturģiskajiem svētkiem, tas palīdz arī valdīt pār mūsu instinktiem un iegūt sirds brīvību." [KBK 2043]
"Kā tas jau bija praviešu laikos, Jēzus aicinājums uz atgriešanos un gandarīšanu vispirms attiecas nevis uz ārēju darbu veikšanu, "maisu un pelniem", gavēni un miesas mērdēšanu, bet gan uz sirds atgriešanos, iekšējo gandarīšanu. Bez tās gandarīšanas augļi paliek neauglīgi un melīgi; tam pretstatā iekšējā atgriešanās mudina paust šo nostāju redzamās zīmēs, žestos un gandarīšanas darbos (Jl 2,12-13; Is 1,16-17; Mt 6, 1-6,16-18)." [KBK 1430]
Jēzus aicina: "Kad jūs gavējat, neesiet noskumuši kā liekuļi! Viņi pārvērš savu seju, lai cilvēki redzētu, ka viņi gavē. Patiesi es jums saku: viņi savu algu jau saņēmuši (Mt 6,16). Tieši ar lūgšanu un gavēšanu (Mk 9,28) ir iespējams pretoties ļaunajam garam un augt attiecībās ar Jēzu. Priecīgu un svētīgu gavēņa laiku.
Par kremēšanu!
2016.gadā Vatikāns izdevis dokumentu par kristīgo apbedīšanu un pelnu uzglabāšanu kremēšanas gadījumā
2016.gada 25. oktobrī Ticības mācības kongregācija publicējusi jaunu instrukciju par kristīgo apbedīšanu un pelnu uzglabāšanu mirušā kremēšanas gadījumā. Instrukcijā “Ad resurgendum cum Cristo” uzsvērts, ka Baznīca nav pret mirušo kremēšanu, tomēr tā iesaka turpināt tradīciju mirušo ķermeņus apbedīt kapsētās vai citā svētā vietā.
Dokumentā norādīts, ka “jau ar instrukciju Piam et constantem, kura tika izdota 1963. gada 5. jūnijā, Svētais Krēsls noteica, „uzticīgi saglabāt ieradumu apglabāt mirušo ticīgo miesas”, tomēr piebilstot, ka kremācija „pati par sevi nav pretrunā kristīgajai reliģijai”, un tiem, kuri ir izteikuši vēlēšanos tikt kremēti, turpmāk netiek liegti sakramenti un kristīgā apbedīšana ar noteikumu, ka šī izvēle netika pieņemta ar mērķi noliegt kristīgās dogmas vai lai apliecinātu naidu pret reliģiju un Katolisko Baznīcu”. Ņemot vērā, ka kremācijas prakse daudzās valstīs ir plaši izplatīta, uzklausot Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregāciju, Juridisko jautājumu pontifikālo padomi, bīskapu konferences un Austrumu bīskapu sinodes, “Ticības mācības kongregācija nolēma publicēt jaunu instrukciju, kuras mērķis ir no jauna apstiprināt doktrinālus un pastorālus iemeslus, kuru dēļ Baznīca dod priekšroku mirušo ticīgo miesas apbedīšanai, kā arī dot norādījumus attiecībā uz pīšļu saglabāšanu kremēšanas gadījumā”.
Dokumentā teikts - ja cilvēks ir izteicis vēlēšanos tikt kremēts un pēc nāves tiek kremēts, pelnus nedrīkst uzglabāt savās mājās, izkaisīt jūrā, virs zemes vai gaisā. Tos nedrīkst izdalīt starp mirušā tuviniekiem, pārveidot par piemiņas lietām, izmantot citām vajadzībām. Pelni jāapbedī kapsētā vai citā svētā vietā – kapelā, baznīcā, citā šim nolūkam paredzētā vietā. Tikai īpaši svarīgos gadījumos vietējais bīskaps, saņēmis Bīskapu konferences vai Austrumu Baznīcas sinodes apstiprinājumu, var dot atļauju glabāt urnu ar pelniem mājās.
Tomēr “gadījumā, ja mirušais ir skaidri pieprasījis, lai viņa miesa tiktu kremēta un viņa pelni izkaisīti dabā ar nodomu noliegt kristīgo ticību, kristīga izvadīšana, sekojot likuma normām, ir jāatsaka,” norādīts dokumenta pēdējā punktā.
Ar instrukcijas tekstu latviešu valodā var iepazīties mājaslapā www.katolis.lv sadaļā: Vatikāna institūciju izdotie dokumenti.
Dokumentā norādīts, ka “jau ar instrukciju Piam et constantem, kura tika izdota 1963. gada 5. jūnijā, Svētais Krēsls noteica, „uzticīgi saglabāt ieradumu apglabāt mirušo ticīgo miesas”, tomēr piebilstot, ka kremācija „pati par sevi nav pretrunā kristīgajai reliģijai”, un tiem, kuri ir izteikuši vēlēšanos tikt kremēti, turpmāk netiek liegti sakramenti un kristīgā apbedīšana ar noteikumu, ka šī izvēle netika pieņemta ar mērķi noliegt kristīgās dogmas vai lai apliecinātu naidu pret reliģiju un Katolisko Baznīcu”. Ņemot vērā, ka kremācijas prakse daudzās valstīs ir plaši izplatīta, uzklausot Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregāciju, Juridisko jautājumu pontifikālo padomi, bīskapu konferences un Austrumu bīskapu sinodes, “Ticības mācības kongregācija nolēma publicēt jaunu instrukciju, kuras mērķis ir no jauna apstiprināt doktrinālus un pastorālus iemeslus, kuru dēļ Baznīca dod priekšroku mirušo ticīgo miesas apbedīšanai, kā arī dot norādījumus attiecībā uz pīšļu saglabāšanu kremēšanas gadījumā”.
Dokumentā teikts - ja cilvēks ir izteicis vēlēšanos tikt kremēts un pēc nāves tiek kremēts, pelnus nedrīkst uzglabāt savās mājās, izkaisīt jūrā, virs zemes vai gaisā. Tos nedrīkst izdalīt starp mirušā tuviniekiem, pārveidot par piemiņas lietām, izmantot citām vajadzībām. Pelni jāapbedī kapsētā vai citā svētā vietā – kapelā, baznīcā, citā šim nolūkam paredzētā vietā. Tikai īpaši svarīgos gadījumos vietējais bīskaps, saņēmis Bīskapu konferences vai Austrumu Baznīcas sinodes apstiprinājumu, var dot atļauju glabāt urnu ar pelniem mājās.
Tomēr “gadījumā, ja mirušais ir skaidri pieprasījis, lai viņa miesa tiktu kremēta un viņa pelni izkaisīti dabā ar nodomu noliegt kristīgo ticību, kristīga izvadīšana, sekojot likuma normām, ir jāatsaka,” norādīts dokumenta pēdējā punktā.
Ar instrukcijas tekstu latviešu valodā var iepazīties mājaslapā www.katolis.lv sadaļā: Vatikāna institūciju izdotie dokumenti.
Pārpublicēts no katolis.lv
Latvijas Bīskapu konference par ticīgo dalību Svētajā Misē
Jau kādu laiku no Latvijas ticīgo un priesteru puses tika aktualizēts jautājums par to, kā jārīkojas ticīgajiem dažos Svētās Mises brīžos. Tie dažādās draudzēs bija atšķirīgi un izraisīja zināmu nesaprašanos. Šis jautājums ir gana būtisks, kaut arī kādam varbūt šķiet – kāda starpība, kurā draudzē kā liturģija tiek piedzīvota. Kādēļ tas ir būtisks nevis otršķirīgs jautājums?
Liturģijā draudze un Baznīca vienojas kopīgā lūgšanā. Mēs kā indivīdi sanākam kopā, lai lūgtos kā viena tauta, to mēs izpaužam, lūdzoties vienā balsī, vienotā stājā. Pievienojam Latvijas Bīskapu konferences izstrādātās kārtības svarīgākos punktus, kuri tika apstiprināti, vienādojot ticīgo dalību Svētajā Misē:
1. Grēku nožēlas akts
Priesteris: Es atzīstos...
Visi: visvarenajam Dievam un jums, brāļi un māsas, ka es daudz esmu grēkojis ar domām, vārdiem, darbiem un nolaidību. Mana vaina, mana vaina, (tikai trešo reizi sit krūtīs) mana vislielākā vaina. Tādēļ es lūdzu Vissvētāko Jaunavu Mariju, visus eņģeļus un svētos, un jūs, brāļi un māsas, aizlūgt par mani Kungu, mūsu Dievu.
Priesteris: Lai apžēlojas par mums Visvarenais Dievs un, piedevis mūsu grēkus, lai mūs aizved mūžīgajā dzīvē.
Visi: Amen.
2. Pēc upurdāvanu sagatavošanas
Priesteris mazgā rokas, pa to laiku var notikt tautas apkūpināšana, kuras laikā visi stāv kājās, vai, ja tā nenotiek, priesteris uzaicina (visi pieceļas): Lūdzieties, brāļi, lai Dievs, visvarenais Tēvs, pieņem šo manu un jūsu upuri.
Visi: Lai Kungs pieņem šo upuri par godu un slavu savam vārdam, par labu mums un visai Viņa svētajai Baznīcai.
3. Prefācija
Pēc priestera nodziedātās (nolasītās) pateicības dziesmas visi kopā dzied vai lūdzas:
Svēts, svēts, svēts ir Kungs, debespulku Dievs. Debess un zeme ir Tavas godības pilna. Hosanna augstumos. Svētīgs, kas nāk Kunga vārdā. Hosanna augstumos.
Visi nostājas ceļos, un seko Euharistiskā lūgšana, kuras laikā priesteris paceļ maizi un biķeri. Pacelšanas laikā ministranti katru reizi zvana pa trīs reizēm ar intervāliem. Kad priesteris loka ceļus, tad trīsreiz bez intervāliem.
4. Euharistiskā lūgšana
Euharistisko lūgšanu noslēdzot, priesteris paceļ virs altāra biķeri un trauciņu ar konsekrēto maizi (visi pieceļas) un Euharistisko lūgšanu noslēdz ar vārdiem:
Priesteris: Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā, Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos.
Visi: Amen.
5. Komūnijas rits
Pēc miera sveiciena visi, stāvot kājās, dzied vai lūdzas:
Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums. Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums. Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, dod mums mieru. Pēc dziedājuma priesteris nometas uz viena ceļa (ministranti vienreiz nozvana), bet pārējie nostājas uz abiem ceļiem un priesteris visiem, rādot maizi, saka: Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.
Visi: Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu, un mana dvēsele kļūs vesela.
Seko dievgalds (sv. komūnija). Visi, kas pieņems sv. komūniju, dodas pie altāra, bet pārējie var apsēsties un palūgties, var arī dziedāt kādu dziesmu.
Priesteris, pasniedzot dievmaizi, saka: Corpus Christi (Kristus Miesa).
Pieņēmējs atbild: Amen un atver muti. Komūnijas pieņemšana notiek uz ceļiem (izņēmums ir tad, ja kāds vecuma vai slimības dēļ nevar to izdarīt, tad var stāvot vai arī sēžot).
6. Noslēguma rits
Pēc sv. komūnijas priesteris uzaicina: Lūgsimies! (Visi pieceļas, un priesteris dzied noslēguma lūgšanu, ko pabeidz ar vārdiem): Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu.
Visi: Amen.
Pēc lūgšanas seko beigu svētība:
Priesteris: Dievs Kungs lai ir ar jums.
Visi: Kungs ir ar tevi.
Priesteris: Lai svētī jūs visvarenais Dievs, Tēvs un Dēls, un Svētais Gars.
Visi: Amen.
Priesteris: Dieva žēlastība lai jūs pavada.
Visi: Pateicība Dievam.
Kad priesteris ir aizgājis, var apsēsties vai nomesties ceļos un veltīt laiku kopīgai vai privātai lūgšanai.
Laikraksts "Nāc", Nr.111
Liturģijā draudze un Baznīca vienojas kopīgā lūgšanā. Mēs kā indivīdi sanākam kopā, lai lūgtos kā viena tauta, to mēs izpaužam, lūdzoties vienā balsī, vienotā stājā. Pievienojam Latvijas Bīskapu konferences izstrādātās kārtības svarīgākos punktus, kuri tika apstiprināti, vienādojot ticīgo dalību Svētajā Misē:
1. Grēku nožēlas akts
Priesteris: Es atzīstos...
Visi: visvarenajam Dievam un jums, brāļi un māsas, ka es daudz esmu grēkojis ar domām, vārdiem, darbiem un nolaidību. Mana vaina, mana vaina, (tikai trešo reizi sit krūtīs) mana vislielākā vaina. Tādēļ es lūdzu Vissvētāko Jaunavu Mariju, visus eņģeļus un svētos, un jūs, brāļi un māsas, aizlūgt par mani Kungu, mūsu Dievu.
Priesteris: Lai apžēlojas par mums Visvarenais Dievs un, piedevis mūsu grēkus, lai mūs aizved mūžīgajā dzīvē.
Visi: Amen.
2. Pēc upurdāvanu sagatavošanas
Priesteris mazgā rokas, pa to laiku var notikt tautas apkūpināšana, kuras laikā visi stāv kājās, vai, ja tā nenotiek, priesteris uzaicina (visi pieceļas): Lūdzieties, brāļi, lai Dievs, visvarenais Tēvs, pieņem šo manu un jūsu upuri.
Visi: Lai Kungs pieņem šo upuri par godu un slavu savam vārdam, par labu mums un visai Viņa svētajai Baznīcai.
3. Prefācija
Pēc priestera nodziedātās (nolasītās) pateicības dziesmas visi kopā dzied vai lūdzas:
Svēts, svēts, svēts ir Kungs, debespulku Dievs. Debess un zeme ir Tavas godības pilna. Hosanna augstumos. Svētīgs, kas nāk Kunga vārdā. Hosanna augstumos.
Visi nostājas ceļos, un seko Euharistiskā lūgšana, kuras laikā priesteris paceļ maizi un biķeri. Pacelšanas laikā ministranti katru reizi zvana pa trīs reizēm ar intervāliem. Kad priesteris loka ceļus, tad trīsreiz bez intervāliem.
4. Euharistiskā lūgšana
Euharistisko lūgšanu noslēdzot, priesteris paceļ virs altāra biķeri un trauciņu ar konsekrēto maizi (visi pieceļas) un Euharistisko lūgšanu noslēdz ar vārdiem:
Priesteris: Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā, Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos.
Visi: Amen.
5. Komūnijas rits
Pēc miera sveiciena visi, stāvot kājās, dzied vai lūdzas:
Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums. Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums. Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, dod mums mieru. Pēc dziedājuma priesteris nometas uz viena ceļa (ministranti vienreiz nozvana), bet pārējie nostājas uz abiem ceļiem un priesteris visiem, rādot maizi, saka: Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.
Visi: Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu, un mana dvēsele kļūs vesela.
Seko dievgalds (sv. komūnija). Visi, kas pieņems sv. komūniju, dodas pie altāra, bet pārējie var apsēsties un palūgties, var arī dziedāt kādu dziesmu.
Priesteris, pasniedzot dievmaizi, saka: Corpus Christi (Kristus Miesa).
Pieņēmējs atbild: Amen un atver muti. Komūnijas pieņemšana notiek uz ceļiem (izņēmums ir tad, ja kāds vecuma vai slimības dēļ nevar to izdarīt, tad var stāvot vai arī sēžot).
6. Noslēguma rits
Pēc sv. komūnijas priesteris uzaicina: Lūgsimies! (Visi pieceļas, un priesteris dzied noslēguma lūgšanu, ko pabeidz ar vārdiem): Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu.
Visi: Amen.
Pēc lūgšanas seko beigu svētība:
Priesteris: Dievs Kungs lai ir ar jums.
Visi: Kungs ir ar tevi.
Priesteris: Lai svētī jūs visvarenais Dievs, Tēvs un Dēls, un Svētais Gars.
Visi: Amen.
Priesteris: Dieva žēlastība lai jūs pavada.
Visi: Pateicība Dievam.
Kad priesteris ir aizgājis, var apsēsties vai nomesties ceļos un veltīt laiku kopīgai vai privātai lūgšanai.
Laikraksts "Nāc", Nr.111
Pārpublicēts no www.katedrale.lv
Laulība, kuras zari tiecas debesīs!
Kāda ir Romas Katoliskās Baznīcas mācība par laulību? Īsi!
Svētie Raksti apliecina, ka vīrietis un sieviete ir radīti viens otram: "Nav labi cilvēkam būt vienam." (Rad 2, 18) Pēc grēkā krišanas laulība palīdz pārvarēt noslēgšanos sevī, egoismu, savas baudas meklēšanu, kā arī veicina savstarpējo atvērtību, izpalīdzību un pašatdevi. Laulības pamatā ir mīlestība. Laulības pamatā ir divi aspekti:
a) divu cilvēku vienība;
b) dzīvības tālāknodošana.
Apustulis Pāvils uz to norāda, sacīdams: "Vīri, mīliet sievas, tāpat kā arī Kristus mīlēja Baznīcu un pats sevi atdeva par viņu, lai viņu darītu svētu" ( Ef 5, 25-26), uzreiz piebilzdams: “Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un pievienosies savai sievai, un abi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; bet es to saku attiecībā uz Kristu un Baznīcu!” ( Ef 5, 31-32)
Kā notiek laulības svinēšana?
Romas katoļu Baznīcas latīņu ritā laulību svinēšana starp diviem ticīgajiem katoļiem parasti (bet ne vienmēr) notiek Svētās Mises laikā, tādēļ ka visi sakramenti ir saistīti ar Kristus Lieldienu noslēpumu. Laulību derību noslēdz vīrs un sieva, kas ir kristīti un brīvi, lai noslēgtu laulību, un kas savu piekrišanu izsaka labprātīgi. "Būt brīvam" nozīmē:
a) neviens nav piespiests. Bērna piedzimšana, vai radinieku spiediens, vai finansiālā ieinteresētība var būt par iemeslu, kas norāda, ka laulātais ir laulību ieņēmis spiediena rezultātā.
b) nepastāv nekādi šķēršļi, raugoties no dabiskā vai Baznīcas likuma viedokļa. Viens no izplatītākajiem šķēršļiem ir iepriekšējā laulība.
c) Laulātajiem ir jābūt atvērtiem uz auglību un jāapliecina, ka viņi vēlas noslēgt šo laulību uz mūžu.
Svētie Raksti apliecina, ka vīrietis un sieviete ir radīti viens otram: "Nav labi cilvēkam būt vienam." (Rad 2, 18) Pēc grēkā krišanas laulība palīdz pārvarēt noslēgšanos sevī, egoismu, savas baudas meklēšanu, kā arī veicina savstarpējo atvērtību, izpalīdzību un pašatdevi. Laulības pamatā ir mīlestība. Laulības pamatā ir divi aspekti:
a) divu cilvēku vienība;
b) dzīvības tālāknodošana.
Apustulis Pāvils uz to norāda, sacīdams: "Vīri, mīliet sievas, tāpat kā arī Kristus mīlēja Baznīcu un pats sevi atdeva par viņu, lai viņu darītu svētu" ( Ef 5, 25-26), uzreiz piebilzdams: “Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un pievienosies savai sievai, un abi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; bet es to saku attiecībā uz Kristu un Baznīcu!” ( Ef 5, 31-32)
Kā notiek laulības svinēšana?
Romas katoļu Baznīcas latīņu ritā laulību svinēšana starp diviem ticīgajiem katoļiem parasti (bet ne vienmēr) notiek Svētās Mises laikā, tādēļ ka visi sakramenti ir saistīti ar Kristus Lieldienu noslēpumu. Laulību derību noslēdz vīrs un sieva, kas ir kristīti un brīvi, lai noslēgtu laulību, un kas savu piekrišanu izsaka labprātīgi. "Būt brīvam" nozīmē:
a) neviens nav piespiests. Bērna piedzimšana, vai radinieku spiediens, vai finansiālā ieinteresētība var būt par iemeslu, kas norāda, ka laulātais ir laulību ieņēmis spiediena rezultātā.
b) nepastāv nekādi šķēršļi, raugoties no dabiskā vai Baznīcas likuma viedokļa. Viens no izplatītākajiem šķēršļiem ir iepriekšējā laulība.
c) Laulātajiem ir jābūt atvērtiem uz auglību un jāapliecina, ka viņi vēlas noslēgt šo laulību uz mūžu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)