Lieldienu dievkalpojumu kārtība Salaspils katoļu draudzē

 

19.marts - svētā Jāzepa svētki

 

Salaspils katoļu draudzes jumta siltināšana

Nakts krustaceļš Baldonē!

Lieldienu dievkalpojumi Salaspils Romas katoļu draudzē

 

Nakts Krustaceļš Baldonē 22.martā

 

14.februāris - Pelnu Trešdiena, Lielā Gavēņa sākums

 

Pieaugušo svētdienas skola Salaspils katoļu baznīcā

 

Kas ir eksorcisms Katoliskajā Baznīcā?

Labrīt svētrīta klausītāji. Šodien, šī rīta pārdomās, kopā ar jums ir Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests Ilmārs Tolstovs.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 1, 21-28)
Kafarnaumas pilsētā Jēzus, sabata dienā iegājis sinagogā, mācīja ļaudis. Un tie bija pārsteigti par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam ir vara, bet ne tā kā Rakstu zinātāji. Sinagogā bija nešķīsta gara apsēsts cilvēks. Viņš sāka saukt: “Ko Tu gribi no mums, Jēzu Nācarieti? Atnāci mūs pazudināt! Zinu, kas Tu esi: Dieva Svētais.” Bet Jēzus to stingri norāja: “Klusē un izej no viņa!” Tad nešķīstais gars sāka apsēsto cilvēku raustīt un, skaļi kliegdams, izgāja no viņa. Bet visi izbrīnījās, tā ka cits citam jautāja: “Kas tas ir? Kaut kāda jauna mācība ar spēku. Pat nešķīstajiem gariem pavēl, un tie viņam ir paklausīgi.” Un tūlīt ziņa par Viņu izplatījās pa visu tuvāko Galilejas apgabalu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi. (Svēto Rakstu teksts no www.mieramtuvu.lv)

Dārgie svētrīta klausītaji. Šodien Jēzus mūs visus ielūdz Kafernaumas sinagogā, kura atradās šī mazā ciematiņa pašā centrā, skaistā Galilejas ezera krastā. Jēzus bieži uzturējās šajā ciematā un arī Kafarnaumā teica savas svarīgākās uzrunas Galilejā. Klausītaji, dzirdot Jēzu runājot, bija pārsteigti, jo viņš runāja nevis kā vienkārš Rabbi, mācītājs vai skolotājs. Viņš mācīja ar autoritāti un spēku. Atšķirībā no senās Grieķijas pagānu reliģijām vai citiem kultiem, kristietība jau no pašiem pirmsākumiem sasaistīja Jēzus sludināto mācību ar viņa brīnumaino darbību un daudziem eksorcismiem un atbrīvošanām. Tieši tādēļ Jēzus uzreiz pēc savas uzrunas apklusina dēmonu, veic eksorcismu un atbrīvo cilvēku no ļaunā gara važām. Tātad Jēzus māca kā tāds, kura vārdi ir saistīti ar darbiem – ar cilvēka dziedināšanu un atbrīvošanu. Vārdiem seko darbi, kas apstiprina viņa mācību.

Jēzus ir Jaunais Mozus, kurš sludina un darbojas ar autoritāti: „Vecajā Derībā lasām, ka Mozus uzrunāja ļaudis, sakot: "Kungs, tavs Dievs, tev uzmodinās no tavas tautas un no tavu brāļu vidus pravieti, līdzīgu man... Es celšu viņiem pravieti no viņu brāļu vidus, tādu kā tevi, un likšu savus vārdus viņa mutē. Un viņš tiem sacīs visu, ko Es viņam pavēlēšu." Jēzus ir patiesais pravietis, kas atklāj Tēva gribu cilvēkiem. Neviens cits vārds netiks dots virs zemes, kā tikai Jēzus vārds. Jēzus saka: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība."

Baznīcas tēvs Aleksandrijas Atanāzijs, komentējot šo vietu saka: „Kad Jēzus lika klusēt dēmonam, vinš nevēlējās lai patiesība tiktu izteikta ar neškīstam lūpām, vēl vairāk ar dēmona lūpām. To Jēzus darīja tāpēc, lai šie dēmoni zem patiesības aizsega nesajauktu patiesību ar meliem un tādā veidā neievestu sajukumā cilvēkus." Kas ir šie dēmoni un kāpēc Jēzum ir jāveic šie eksorcismi? Un vai arī mūsdienās pastāv šādas demoniskas apsēstības un kā tās atšķirt no psihiskām saslimšanām vai vienkāršas cilvēku iedomas?

Kas ir demons, jeb velns, ko Jēzus izdzen? Tas nav tikai pasaku vai iedomu tēls, kādu mēs varam iedomāties, lasot Rūdolfa Blaumaņa darbu “Velniņi”, vai citu darbu. Bieži vien pastāv divas galējības, saistībā ar ļaunajiem spēkiem. Vai nu pastiprināta cilvēku interese par tiem, saskatot visur ļaunumu vai arī speciāli interesējoties par šo tēmu. Otra galējība, ir uzskatīt, ka velns kā tāds vispār neeksistē. Kā tad ir patiesībā?

Dēmons vispirms bijis kāds Dieva radītais labais eņģelis. Velnus un pārējos dēmonus Dievs bija radījis pēc dabas labus, bet pašu vainas dēļ tie kļuvuši ļauni. 2 Pētera vēstulē, 2,4 ir teikts, ka “eņģeļus, kas apgrēkojās, Dievs nesaudzēja, bet nometa tos pazemes tumšajās bedrēs, lai glabātu sodam”. Katoliskās Baznīcas katehisms arī norāda, ka velnu krišanas grēkā būtība ir tā, ka šie radītie gari pēc viņu brīvās izvēles pilnīgi un neatgriezeniski atsacījās no Dieva un Viņa valstības. Atskaņas par šo sacelšanos atrodamas kārdinātāja vārdos, ar kādiem tas vēršas pie mūsu pirmvecākiem: "Jūs būsiet līdzīgi Dievam." ( Rad 3, 5) "Velns grēko jau no sākuma" ( 1 Jņ 3, 8), "viņš ir melis un melu tēvs" ( Jņ 8, 44). Eņģeļu grēks nevar tikt piedots nevis tādēļ, ka šeit kaut kādā ziņā pietrūktu dievišķās žēlsirdības, bet gan tādēļ, ka viņu brīvajai izvēlei piemīt neatsaucams raksturs. "Pēc grēkā krišanas viņi vairs nevar atgriezties, tāpat kā cilvēkiem vairs nav iespējas atgriezties pēc nāves." Taču sātana vara nav bezgalīga. Viņš ir tikai radība, lai arī varena, kā tas pienākas tīram garam, bet kas tomēr ir un paliek radība: ļaunais nevar novērst Dieva valstības izveidošanu. Lai gan sātans pasaulē darbojas aiz naida pret Dievu un Viņa valstību Jēzū Kristū un viņa rīcība nopietni kaitē garīgi un netieši pat arī fiziski katram cilvēkam un visai sabiedrībai kopumā, tomēr šo darbību atļauj dievišķā apredzība, kas spēcīgi un liegi vada cilvēka un pasaules vēsturi. Tas, ka Dievs pieļauj velna darbību, ir liels noslēpums, bet "mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu" ( Rom 8, 28), (KBK 391-395).

Marka evaņģēlijā ir ļoti daudz epizodes, kur Jēzus izdzen velnu no apspēsta cilvēka. Daudzi mūsdienu Bībeles plurālistiski liberālās pētniecības nozares eksperti cenšas mazināt Jēzus eksorcizējošo darbību spēku un sekas, norādot, ka Jēzus šos cilvēkus tikai psiholoģiski mierināja, atbrīvoja no psihiskām saslimšanām, ka šie apraksti ir pārspīlēti un ka mūsdienās par velnu un demonu nopietnā un zinātniskā līmenī nav iespējams runāt. Tomēr, ja mēs Bībeles tekstus uztveram tā, kā tos ir vēlējies pats uzrakstītā teksta autors, tad varam redzēt, ka Jēzus darbībā var atsevišķi izšķirt cilvēka dziedināšanu no slimībām un citā vietā atkal atbrīvošanu no ļaunā gara klātbūtnes. Vēl īpašāku šo situāciju padara tas, ka šīs demoniskās būtnes, pavisam citādā, ne paša cilveka balsī komunicē ar Jēzu un izplata sagrozītu un melīgu informāciju, tādējādi sējot apjukumu un neizpratni mācekļos un apkārtējos cilvēkos. Tātad, balstoties uz Bībeles autoritatīvo vēstījumu, sātans, velns, jeb dēmons ir reāli eksistējoša būtne, vai būtņu grupa, kas ir nostājusies pret Dievu, kura nevar kļūt laba un mainīties un kura uzbrūk cilvēkam, jo šis kritušais eņģelis nevar tiešā veidā uzbrukt Dievam, līdz ar to viņš visu savu naidu un ļaunumu izgāž uz cilvēku, kas ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības un ir visas radības kronis.

Kādas ir sātana darbības robežas? Uzraiz jākonstatē, ka Viņa spēka izpausmes nav līdzvērtīgas Dievam, jo sātans ir Dieva radīts un ir tikai eņģelis. Līdz ar to, sātaniskās darbības robežas nosaka pats Dievs un arī velns un elle ir Dieva kontrolē, pat ja ellē nav klātesoša Dieva mīlestība un piedodošā žēlsirdība, kā arī elle ir neatgriezensisks dvēseles stāvoklis, no kura nav izejas. Ļaunais gars ir bezķermeniska garīga būtne, kristušais eņģelis, kurš dažos gadījumos var parādīties cilvēkam arī kādā izskatā. Eņģeli nesaista laika un telpas dimensija, līdz ar to viņš gudrības un intelekta ziņā miljoniem reižu pārspēj mūsu prāta iespējas, tādēļ komunikācija un “spēkošanās” ar šiem demoniskajiem spēkiem kristietim ir kategoriski aizliegta. Cilvēkam nav iespējams uzvarēt velnu, to ir izdarījis Jēzus Kristus, kurš savas dzīves laikā veica desmitiem egzorcismus, bet Jēzus Kristus visvarenākais eksorcisms notika pie krusta Golgātā, kur viņš Lielajā Piektdienā atdeva savu dzīvību par mums, izlēja savas asinis un trešajā dienā Augšāmcēlās un dzīvo mūsu vidū. Mela Gibsona filmā “Kristus Ciešanas” ir ļoti labi parādīta dēmona taktika, attiecībā uz Jēzus personu. Zinām, ka Mels Gibsons, veidojot šo filmu, informāciju smēlās ne tikai no Bībeles, bet arī no svētīgās vizionāres un vācu mistiķes, Annas Katrīnas Emmerikas, Jēzus ciešanu vīzijām un aprakstiem, kurus pierakstīja vācu rakstnieks  Clemens Brentano. Dēmons nevar pilnībā izzināt Dieva plānu un arī mūsu dzīves visas nianses, bet viņš strādā kā “novērotājs” un meklē mūsu vājās vietas un punktus, kuros viņš var mērķēt uz izšaut. Ļaunais sēj apjukumu, labo nosauc par sliktu un slikto par labu. Var novērot tendenci mūsdienās,kad kristietība tiek reducēta tikai kā uz kādu rituālu kopumu vai morāli – ētisku mācību. Bet šie Jēzus veiktie eksorcismi norāda, ka kristietība ir kas vairāk, kā tikai filozofija vai ētiska mācība. Tā ir mācība ar spēku. Ļaunajam garam ir izdevīgi, ka kristietība zaudē savu spēku, izšķist un atšķaidās, tādējādi pārvēršoties par mācību bez satura.

Pēdējos gados ASV filmu industrijas ražotne Holivudā samērā bieži tiražē šausmu filmas, par dažādiem eksorcistiem, kas parāda, ka šī tēma cilvēkus interesē un vienmēr, kad sāk runāt par eksorcismu, tad parādās liela cilvēku interese. Pirms savas Debesīs uzkāpšanas, Jēzus dod saviem mācekļiem pavēli izdzīt ļaunos garus līdz pat tam brīdim, kuru mēs visi gaidām – Viņa otrreizējai atnākšanai. Marka 16, 15-18. “Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli." Tātad Baznīca visus jau vairāk kā 2000 gadus veic šo atbrīvojošo, eksorcizējošo kalpojumu, atbrīvojot cilvēkus no ļaunā gara varas.

Kur primāri cilvēks saņem atbrīvošanu no ļaunā gara? Pirmā reize, kur cilveks tiek eksorcizēts, ir saņemot kristības sakramentu, kad pār kristību kandidātiem tiek nolasīti mazie eksorcizmi, pavēlot ļaunajam garam atstāt cilvēku. Tā ir pirmā reize, kad cilvēks tiek eksorcizēts. Pēc tam arī var teikt, ka katra privāta grēksūdze ir kā sava veida eksorcizms, jo grēka izdarīšana ir padošanās ļaunā gara varai, bet grēku nožēla un izsūdzēšana ir kā pretinde ļaunā gara melīgajai darbībai.

Ir vēl arī lielie eksorcismi, situācijās, kad kāds cilvēks speciāli ir sevi veltījis sātanam un nonācis ciešā ļaunā gara iedarbības sfērā. Katoliskās Baznīcas katehisms, 1673 numurā uzsver, ka “Baznīca publiski un ar autoritāti Jēzus Kristus vārdā lūdz, lai kāda persona vai priekšmets tiktu aizsargāts no ļaunā gara apsēstības un atbrīvots no tās, un to sauc par eksorcismu. Jēzus to praktizēja, un Baznīca no Viņa ir saņēmusi varu un pienākumu veikt eksorcismus. Vienkāršā formā eksorcisms tiek praktizēts Kristības svinēšanā. Svinīgu eksorcismu, ko sauc par "lielo eksorcismu", nevar veikt neviens cits, kā vienīgi priesteris ar bīskapa atļauju. Eksorcisms jāveic piesardzīgi, stingri ievērojot Baznīcas ieviestās normas. Eksorcisms ir vērsts uz to, lai izdzītu velnus vai atbrīvotu no velnu ietekmes, un tas notiek ar garīgo spēku, ko savai Baznīcai uzticējis Jēzus. To nevajag sajaukt ar slimību - īpaši psihisku slimību - gadījumiem, kas attiecas uz medicīnas jomu. Tātad pirms eksorcisma svinēšanas ir svarīgi pārliecināties, ka situācija ir saistīta ar ļaunā gara klātbūtni, nevis ar kādu slimību” Tātad Baznīcā Lielos eksorcismus var veikt tikai speciāla, bīskapa nozīmēta persona, parasti priesteris un ar viņu kopā strādā speciālistu komanda, kurā vienmēr ir klātesoši psihiatri un citu nozaru pārstāvji, lai palīdzētu atpazīt, vai šīs izpausmes nav kādas psihiskas salsimšanas vai kādu citu mentalu problēmu izsauktas.

Bet jāsaka, ka mazo eksorcismu var praktizēt katrs priesteris un ticīgais, kad ir nepieciešams vienkārši aizlūgt par kādu, lai lūgtu fizisku vai garīgu dziedināšanu, vai lai palīdzētu atpazīt, vai cilvēks ir vai nav apsēsts.

Jāapzinās, ka lielākots cilvēks neatrodas tiešā ļaunā gara ietekmē, jo lielākā daļa no mums ir saņēmuši kristības sakramentu un neviens tā īsti pats labprātīgi nevēlas sevi nodot ļaunā gara rīcībā un vadībā. Tāpēc arī tādi lieli apsēstības gadījumi ir ļoti reti. Lielākoties mēs katrs nonākam saskarē ar ļauno tad, kad izvēlamies nepaklausīt Dievam, kad izvēlamies neievērot Dieva dotos 10 baušļus, arī vislielāko Viņa doto Dieva un tuvākā mīlestības bausli. Ļaunais ienāk mūsos tad, kad mēs sākam pakļaut sevi meliem un nepatiesībai. Tādos gadījumos pietiek, ja mēs nožēlojam izdarīto, aizejam uz labu grēksūdzi, izsūdzam savus grēkus, nožēlojam un saņemam grēku piedošanu. Ir gadījumi, kad grēki atstāj mūsos dziļas rētas, nepiedošanas un aizvainojumus. Tad ir nepieciešama aizlūgšana, ko svētīgi praktizē dažādās lūgšanu grupās. Un parasti arī šādās aizlūgšanās un lūgšanu grupās ļoti reti parādās kādas daudz spēcīgākas ļaunā gara apsēstības formas. Šādos gadījumos tad cilvēkam tiek dots padoms doties pie bīskapa speciāli nozīmēta eksorcisata, lai veiktu īpašus aizlūgumus par konkrēto personu. Nebūtu uzreiz labi doties pa tiešo pie eksorcista. Sākumā ir jāuzmeklē sava draudze, garīdznieks, lūgšanu grupa un jāsāk aizlūgt par šo problēmu šādā līmenī. Vizbiežāk uzreiz kļūs skaidrs, ka aizlūgšana, svētības došana, grēksūdze var atrisināt tās problēmas, kas jau ir cilvēka dzīvē. Līdz ar to nebūtu labi eksorcismu pārvērst par tādu kā sensāciju vai šovu. Šī kalpošana Baznīcā pastāv visos laikos un arī mūsdienās ir nepieciešami cilvēki, kuri var aizlūgt par mums, īpašās un specifiskās vajadzībās.

Eksorcisms nav magisks rīks vai formula, ar kuru ļaunais tiek izdzīts. Eksorcisma centrā ir Jēzus nāves un augšāmcelšanās autoritāte, Jēzus ir tas, kura vārds tiek piesaukts. Eksorcismā tiek izmantots Viņa svētdarošais krusts un svētītais ūdens kā sakramentālija. Tiek piesaukta Vissvētākās Jaunavas Marijas, un citu svēto aizbildniecība. Eksorcismā ir ļoti svarīga apsēstā cilvēka līdzdalība, jo eksorcisms tikai palīdz pašam cilvēkam ar savas gribas palīdzību atteikties no ļauna un tieši pats apsēstais cilvēks izdara šo pašu svarīgāko gala lēmumu – es vēlos piederēt tikai Jēzum un vēlos tikai Viņam sekot. Līdz ar to mēs katrs šodien varam uzdot jautājumu sev – kādam garam es sekoju, kādam garam es kalpoju vai piederu?

Lielākais eksorcisms kāds ir pieejams šajā pasaulē ir mīlestība, kas atbrīvo, jo Dievs ir mīlestība. Ļaunumu var uzvarēt tikai ar mīlestību. Nelīdzēs nekādas lūgšanas un aizlūgšanas, ja nevēlēsimies palikt mīlestībā, kas ir vislielākā no Dieva dāvanām. Mīlestības priekšā ļaunais atkāpjas. Apustulis Pāvils vēstulē Korintiešiem, 13.nodaļā uzsver, ka “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs. Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu. Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.

Paliksim Dieva mīlestībā, kas mūs katru atbrīvo no ļaunā!

Svētīgu svētdienu  - Jēzus Augšāmcelšanos dienu vēlot priesteris Ilmārs Tolstovs

Tukšo solu efekts

Dārgie bloga lasītāji. Pēdējā laikā manī ir rosijušās dažas pārdomas, ar kurām vēlētos padalīties šajā reizē. Bieži vien nākas satikt cilvēkus, katoļus, kuri saka, ka viņiem "neprasās" iet katru svētdienu uz dievnamu, ka "tad kad jutīšu, tad iešu", u.t.t. Bieži vien mēs paši, aktīvie draudzes locekļi viņus saucam par "Ziemassvētku un Lieldienu katoļiem". Tādēļ šoreiz es vēlos pārdomāt, kāpēc ir svarīgi iet katru svētdienu un lielos svētkos uz baznīcu un kāds zaudējums mums un citiem ir tad, ja mēs to nedarām.
Katoļticīgos saista Dieva bauslis: "Tev būs svēto dienu svētīt" un Baznīcas bauslis: "Tev būs svētdienās un svētku dienās apmeklēt Svēto Misi". Tomēr motivācijai apmeklēt dievnamu būtu jābūt daudz dziļākai. Kādai?

1. Ir tāds teiciens: "Atstājiet draudzi 40 gadus bez priestera un viņi sāks pielūgt kokus". Svētdienas dievkalpojums ir arī kristīgās formācijas vieta. Dievkalpojuma laikā dzirdam sprediķi, komunicējam ar kopienu, dalāmies savā ticībā. Katru svētdienu it kā "uzlādējam savas garīgās dzīves baterejas". Ir būtiski regulāri padziļināt savu ticību gan garīgā, gan intelektuālā veidā.

2. Ja es svētdien neaizeju uz baznīcu, tad mans sols dievnamā paliek tukšs. Un ja daudzi draudzes locekļi svētdien neaiziet uz baznīcu, tad tā paliek tukša. Tukša baznīca ir spēcīgs negatīvs signāls un simbols gan "neticīgajai" pasaulei, gan arī pārējiem daudzes locekļiem, kuri ir atnākuši. "Redzi, neviens nenāk, baznīca pustukša. Varbūt arī man nenākt. Ko es te viens daru?" Kopiena ir vērsta uz ticības stiprināšanu un kopīga satikšanās svētienas dievkalpojumā ir atbalstoša ticībā.

 
3. Ticības tālāknodošana citām paaudzēm. Mana klātbūtne iksvētdienas dievkalpojumā ir kalpojums nākamajām paaudzēm - bērniem, mazbērniem. Mēs paši ticību saņēmām no mūsu dievbijīgajiem vecākiem un vecvecākiem. Bet kādu ticību saņems mūsu bērni un mazbērni? Lieldienu un Ziemassvētku ticību? "Kad es jutīšu, tad iešu?" "Baznīcā ir laba aura, enerģētika?" Ja mēs katru svētdienu neejam uz baznīcu, kāda garantija ir tam, ka to darīs mūsu bērni un mazbērni? Kurš viņiem tālāk nodos svēto katolisko ticību? Vai viņi baznīcu apmeklēs arī lielajos svētkos?

 
4. Finanses. Kas uztur dievnamu? Ir Baznīcas bauslis: "Tev būs uzturēt baznīcu un tās kalpus". Baznīca pārtiek no ziedojumiem. Ja es neeju regulāri uz baznīcu, es arī neziedoju. Daži saka, ka viņiem patīk uz baznīcu aiziet Lielajos svētkos "ķert fīlingu". Bet ja tā darīs visa draudze? Kādēļ dažiem ir jāuztur dievnams katru svētdienu, bet es atnāku tikai lielajos svētkos un baudu šo atmosfēru, ko ir radījuši aktīvie draudzes locekļi. Un ja visi nāks tikai lielajos svētkos, tad pārējā laikā baznīca ir jāslēdz ciet vai arī jāizīrē kādam muzejam, izstāžu zālei vai koncertzālei? Atcerēsimies, ka mēs katrs esam "baznīca" un mums ir jābūt ciešā kontaktā ar savu draudzi.

 
5. Personīgās attiecības ar Jēzu. Šo punktu vajadzēja likt kā pirmo. Ja es mīlu Dievu un Dievs mīl mani, tad es nevaru neiet svētdienā un baznīcu. Mani velk. Svētdienas dievkalpojums kā mīlestības izpausme un vēlme dalīties šajā mīlestībā ar citiem.

Dārgie draugi! Pandēmija pakāpeniski beidzas. Vai mēs atgriezīsiemies dievnamā svētdienās klātienē? Bez regulāras klātienes piedalīšanās svētdienas dievkalpojumā nav autentiskas ticības. Svētīgu visiem šo laiku.

Mans atgriešanās stāsts - Dievs sauca, es atbildēju!

                         Tev būs jābetonē nevis ēkas, bet dvēseles!

Priesteris Ilmārs Tolstovs ir aktīvs un darbīgs. Viņš ir Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles viceprāvests, kūrijas vicekanclers un ekonoms. Gaiļezera onkoloģijas centra kapelāns, apkalpo Gaiļezera slimnīcu, Plaušu un Tuberkulozes slimnīcu, Redzes invalīdu pansionātu un Gaiļezera pansionātu. Priesteris 24 stundas diennaktī. Par to, kāds ir bijis ceļš uz priesterību, priesteris dalās labprāt.

                       Bijām tāda vidusmēra padomju ģimene.

Kad mācījos 8. Klasē, tas bija 1991. gadā pie mums uz skolu atbrauca misionāri. Toreiz viņus varēja sastapt vilcienos, trolejbusos. Man ,,iekrita” acīs, ka misionārs, iekāpjot vilcienā saka: ,,Jēzus ir dzīvs! Atgriezieties no grēkiem!” Domāju: ,,Ko viņi te dara?” Man tā bija kā ,,šoka” terapija. Atceros, ka viņi parādīja 1 dolāra banknoti, kur angļu valodā rakstīts ,,Mēs ticam Dievam” un lika izlasīt Bībeli – Jauno Derību un iemācīties lūgšanu ,,Tēvs mūsu”. Bībeli izlasīju un noliku plauktā kā izlasītu grāmatu. Tā man bija pirmā saskarsme ar Dievu. Tas bija mūsu ar māsu personisks piedzīvojums. Bija tāds īpašs saviļņojums, taču tas beidzās.

Kad pabeidzu pamatskolu, tēvs dabūja zemi un nodibināja zemnieku saimniecību. Viņa vēlme bija, lai es kļūtu par zemnieku un kopā ar viņu saimniekotu Tā mans ceļš veda uz Vecbebru tehnikumu. Bija jādzīvo kopmītnēs un tur jutos slikti. Grūti, ja tev gandrīz katru otro vakaru apkārt visi dzer. Pārdzīvoju un beigās es arī sāku dzert. Alkoholisms radīja mākslīgā prieka ilūziju. Kad piedzeries, liekas, ka visi tevi apbrīno, kaut gan patiesībā smejas par tevi. Negāju vairs ,,nekādos rāmjos”. Izsauca tēvu, bija smagas pārrunas, un man kļuva kauns.

Garīgās mūzikas koncerts

 

6.janvāris - Kunga Epifānijas, jeb Zvaigznes diena

Tie ir vieni no vissenākajiem kristīgajiem svētkiem - Austrumos tos svinēja jau 3. gadsimtā. Apmēram simts gadus vēlāk šos svētkus sāka svinēt arī Rietumos, kur tie tika atzīmēti kā Triju Ķēniņu diena.

Svētā Mateja evaņģēlijs vēsta par Austrumzemju gudrajiem, kuri, sekojot zvaigznei, ieradās Jeruzalemē un Betlēmē, kur meklēja jaundzimušo jūdu karali. „Iegājuši mājā, viņi redzēja Bērnu ar Viņa Māti Mariju un, krītot uz vaiga, Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savus krājumus un pasniedza Viņam dāvanas: zeltu, vīraku un mirres."

Kunga parādīšanās, grieķu valodā saukta par Epifania (KBK, 528), nozīmē Dieva atklāšanos cilvēka veidolā. Svinot Kunga parādīšanās svētkus, Rietumu liturģijā uzsvars tiek likts uz Trīs ķēniņiem. Austrumu gudro, kurus pie Jēzus atveda zvaigzne, paklanīšanās norāda, ka Kristus piedzimšana ir aizkustinājusi visu pasauli (zvaigzni, tātad arī kosmosu). Pie Viņa ierodas pagāni (gudrie), lai atdotu godu Dievam. Šis notikums norāda, ka ir iespējams iepazīt Dievu, ja meklē patiesību par pasauli un cilvēku.

Gudrie, kas ieradās pie Jēzus, sniedza dāvanas. Saskaņā ar tradīciju tās bija: zelts - karaliskā goda simbols; vīraks - priesteriskās cieņas simbols, un mirres - simbols tam, ka piepildījušies mesiāniskie pravietojumi, kā arī norāde uz Pestītāja nāvi. Vienlaikus tās apliecināja ticību Kristum kā patiesam cilvēkam (mirres), patiesam Dievam (vīraks) un Karalim (zelts).

Ar Kunga parādīšanās svētkiem tiek saistīta krīta, vīraka un ūdens svētīšanas tradīcija. Ar svētītu krītu uz dzīvokļa durvīm tiek uzrakstīti burti +K+M+B, kā arī gads. Šie burti tiek skaidroti kā trīs ķēniņu iniciāļi. Viduslaikos tos lasīja citādāk. Uzraksts +C+M+B (Kaspers latīniski tiek rakstīts kā C) pauda svētību: Lai Kristus svētī Tavu namu! (Christus mansionem benedicat!)

Nav daudz vēsturisku liecību par to, kas bija šie trīs ķēniņi, bet ir daudz leģendu un spekulāciju. Tautas tradīcija, ņemot vērā dāvanu skaitu, uzskata, ka tie bija trīs ķēniņi. Tikai VI gadsimta tradīcijā sāka runāt par to, ka tie bija ķēniņi, savukārt par Kasperu, Melhioru un Baltazaru tos sāka dēvēt vēl pēc 300 gadiem.

Sagatavots pēc www .katolis.lv un www.ekai.pl materiāliem.