Ingrīda Lisenkova
Sērošanā vieta jāatstāj Dievam, kas ir Alfa un Omega
Sēras varam uzlūkot no psiholoģiskā un no garīgā
viedokļa. Psiholoģijā ir skaidri nodefinēts – sēras rodas tad, ja ir izveidojusies
spēcīga psihoemocionāla pieķeršanās, īpaši pašiem tuvākiem cilvēkiem un mēs tos
zaudējam. Visdziļākās sēras ir tad, ja mūžībā aiziet vistuvākie radinieki –
tēvs, māte, vīrs, sieva, bērni. Bet sēras var būt arī tad, kad piemēram, kādu
draudzes prāvestu pārceļ uz citu draudzi. Sēras ir arī par nozagtu mašīnu, ja
tai esam pārak pieķērušies Covid-19 pandēmija arī emocionāli radīja sēras tai
ziņā, ka bija pieķeršanās ērtai dzīvei un varbūt pirms nekad nebija domāts, kā
būtu, ja tas zustu. Lielākoties ļoti lielas sēras ir tajos gadījumos, kad nemaz
nepieļāvām iespēju, ka mūsu tuviniekus mums varētu atņemt, ka kaut ko tuvu vai
mīļu varam zaudēt Esmu ievērojis, ka bērēs, kur izvada cilvēku, kurš ilgstoši bija
piesiets gultai, sēras daļēji jau ir izsērotas pirms cilvēka aiziešanas. Viņš
ir emocionāli atlaists, tuvinieki pieņēmuši,
ka cilvēks aizies, un bērēs tad nav milzīgu sēru. Taču, kad ir traģiska avārija
un viss notiek pēkšņi, tad sēras ir milzīgas un dziļas Neviens jau negaidīja arī
Covid-19 pandēmiju, negatavojās, ka tā būs ar tādām sekām. Tāpat karu Ukrainā
vai Svētajā Zemē neviens tā īsti negaidīja.
Sēru intensitāte ir ļoti atkarīga no tā, cik spēcīga
bija emocionālā saite ar konkrēto cilvēku vai lietu un cik straujš ir zaudējums
un cik sagatavoti ta mēs esam. Kaut kādā ziņā ir jādomā par to, ka tas, kas man
ļoti dārgs, vienā mirklī var tikt atņemts.