Šodien mēneša pirmā svētdiena. Pēc galvenā dievkalpojuma Jēzus Sirds godināšana.
Šodien Pompejas Dievmātes svētbilde atrodas baznīcā.
Oblātes par ziedojumiem visu Adventa laiku var brīvi paņemt baznīcā, pie grāmatu galda.
Adventa laika sestdienās plkst. 6.30 Rorātu svētā Mise, sveču gaismā, latīņu valodā pie Aglonas Dievmātes altāra.
8.decembris – Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētki. Lieli un obligāti svināmi. Svētās Mises 8.00 krievu valodā un 18.30 latviski.
20.decembrī Vissvētākā Sakramenta adorācija no 16.00 līdz 19.30. No 18.00 – 19.30 slavēšana un nesteidzīgas grēksūdzes iespēja.
Nākamnedēļ sāksies novadgrāvju aizbēršanas būvdarbi. Atvainojamies par neērtībām.
Lūgums savlaicīgi parūpēties par slimniekiem un gados vecākiem cilvēkiem, lai priesteris savlaicīgi var viņus apmeklēt. Neatliksim visu uz pēdējo brīdi.
Lūgums lasīt Katoļu Kalendāru, Katoļu Baznīcas Vēstnesi un citu reliģisko literatūru. Svarīga arī abonēšana. www.pasts.lv/abone.
Informācija par draudzi ir atrodama www.salaspilsdraudze.lv
Prāvests
Salaspils katoļu draudzes sludinājumi 7.decembrī
.png)
.jpg)
11.novembra uzruna
Salaspils Romas katoļu draudzes un LR Zemessardzes19.kaujas nodrošinājuma bataljona zemessargu kapelāna uzruna 11.novembrī pie Ulbrokas pērles Ulbrokā.
Jēzus Jāņa evaņģēlija 15 nodaļā saka: “Nav
lielākas mīlestības par to, ka kāds atdod savu dzīvību par draugiem” (Jņ
15,13).
Kas lika jauniem cilvēkiem 1919 gadā
drosmīgi cīnīties un 11.novembra rītā atbrīvot Rīgu no Bermonta–Avalova
karaspēka, kas draudēja iznīcināt tikko dzimušo Latvijas valsti? Tā bija
tēvzemes mīlestība. Mana Latvija, mana mīlestība un arī mana atbildība! Tauta,
kas bija nogurusi no kara un posta, dzirdēja brīvības zvanu skaņas no Rīgas
baznīcu torņiem. Kareivji, dzirdot Rīgas baznīcu zvanus metās ceļos un
lūdza Dievu. Latvijas brīvība bija izcīnīta!
11. novembrī, mēs pieminam brīdi, kad Latvija aizstāvējās un dzima kā brīva valsts.
Šī diena nav tikai vēstures atmiņa, tā ir piemiņa par tiem, kas mīlēja savu
zemi vairāk par sevi. Mēs atceramies tos, kas bija gatavi ziedot dzīvību,
lai mēs varētu dzīvot brīvībā. Nav lielākas mīlestības par to, ka kāds atdod
savu dzīvību par draugiem. Jēzus vārdi piepildījās karavīru sirdīs un dzīvības
atdošanā par visdārgāko – par savu Tēvzemi. Mūsdienās, kad esam tik sašķelti, ir
svarīgi sekot saviem ideāliem un Latvija ir mūsu ideāls, mūsu visdārgākais, ko
nevienam neatdosim. Tā ir arī mana Latvija. Mana Latvija – mana mīlestība un
mana atbildība!
1919.gada 11 novembris bija diena, kad Dieva noslēpumainā apredzība
un karavīru drosme sadevās rokās. Karavīri cīnījās ne tikai par savu zemi,
bet arī par augstākām vērtībām, par ģimeni, par patiesību, par nākotni,
kurā cilvēks var brīvi elpot un lūgt Dievu. Kad briesmas ir garām, mēdzam
ieslīgt sīkumainībā un savstarpējās ķildās un vienotības sajūta kaut kur
izgaist. Jā, esam dažādi, bet Latvija
mums visiem ir tikai viena. Latviju par savām mājām sauc dažādi cilvēki,
tāpat kā neatkarības cīņās karoja dažādu tautību, ticību un uzskatu cilvēki.
Būtu dīvaini likt visiem domāt vienādi. Tomēr
Latvija mums ir tikai viena un nevienam citam mēs to neatdosim.
Bieži mums gribās vainot kādu citu, ka mums neiet labi. Bet es nevaru
visu vainu novelt tikai uz citiem. Arī es esmu aicināts iesaistīties labākas
Latvijas veidošanā. Dažādos veidos, bet visi kopā. Svarīgi ir būt vienotiem,
pat ja esam dažādi.
Šodien, pēc vairāk nekā gadsimta, mēs dzirdam šo Rīgas baznīcu zvanu atbalsi. Tā atgādina, ka brīvība nekad nav pašsaprotama. Tā ir Dieva dāvana un mūsu katra pienākums. Pienākums brīvību sargāt un par brīvību cīnīties. Lāčplēša dienas varoņi mums māca — brīvība tiek saglabāta tad, kad cilvēks ir gatavs kalpot, nevis lai cits viņam kalpotu. Kristus vārdi — “Nav lielākas mīlestības par to, ka kāds atdod savu dzīvību par draugiem” — piepildījās Latvijas karavīru apņemīgajā rīcībā. Viņi nezināja, vai izdzīvos, bet viņi ticēja, ka viņu upuris nesīs gaismu un cerību nākamajām paaudzēm.
Nepietiek tikai uzvilkt karogu mastā valsts svētkos. Ar Latviju sirdī man ir jāceļas katru rītu
un ar Latviju uz lūpam ir jādodas miegā. No mums katra ir atkarīga Latvijas
nākotne. Šeit Ulbrokā un citās vietās vienmēr bija, ir un būs Latvija. Brīva un neatkarīga valsts, par kuru mēs
visi lepojamies. Un lai šī atceres diena ir kā atgādinājums, ka mēs ikviens
esam aicināti aizstāvēt un rūpēties katrs savā veidā, bet visi
kopā - par Latviju!
Dievs svētī Latviju!
Mana vai tava draudze?
Aizvien vairāk nākas satikt katoļus, kas nevēlas sevi identificēt ar konkrētu draudzi, kā kopienu. Viņi vai nu seko kādam savam priesterim, kā "guru", vai nu arī draudzē ierodas, lai saņemtu kādu reliģisku "pakalpojumu" - kristības, iesvētības (Pirmo Svēto Komūniju), laulību, apbedīšanu. Par to liecina cilvēku jautājums - cik par to būs jāmaksā? Es nezinu, ko atbildēt, jo mēs draudzē netirgojam pakalpojumus. Ja cilvēks ir draudzē ar visu sirdi un dvēseli, kalpo ar regulāru ziedojumu svētdienas kolektē, vai pārskaitot uz konta, ja kalpo dievnamā, to mazgājot, remontējot, vadot Alfa kursu vai citas garīgas aktivitātes, tad nekas nav jāmaksā. Jo Jēzus Kristus jau visu ir samaksājis! Ogres un Salaspils katoļu draudzes nav manas draudzes. Tās nepieder man. Un arī es tās neremontēju un īsti pat nevadu. Šo draudžu īstais saimnieks ir Jēzus Kristus, bet bīskapi, priesteri un mēs visi viņam kalpojam. Līdz ar to mēs katrs esam līdzatbildīgs par savai dzīvesvietai tuvākās draudzes attīstību un izaugsmi. Tā nav tikai priestera vai kādas šauras ticīgo grupas lieta. Priesterim nav jāatbild un jārūpējas par visām lietām. Tā ir arī mana lieta. Es arī esmu draudze. Lai mums visiem pieaug kopīgā apziņa par Baznīcu, kas ir ne tikai Kristus Mistiskā Miesa un Līgava, bet arī Dieva tauta (Vatikāna II koncils) un es esmu šīs Dieva tautas loceklis.
Kāpēc bērniem ir jāmāca par reliģiju?
Lūgšanas sargeņģelim!
Dieva sargeņģeli, mans aizstāvi,
Tu vienmēr esi man līdzās.
No rīta, vakarā, dienā un naktī,
Nāc vienmēr man palīgā.
Sargā manu dvēseli un miesu,
Aizved mani uz mūžīgo dzīvi. Amen
Dieva sargeņģeli, mans aizstāvi,
Tu vienmēr esi man līdzās.
No rīta, vakarā, dienā un naktī,
Rādi savu varu un spēku.
Sargā manu dvēseli un miesu
Un no grēka vienmēr glāb.
Stiprini mani manos darbos,
Pazemīgi lūdzu tev!
(Mans brīvs tulkojums no poļu valodas)
Ogres novada dome nevēlas kapelāna klātbūtni slimnīcā
Ogres novada domei
Ogres svētā Meinarda
Romas katoļu draudzes,
prāvesta Ilmāra Tolstova,
iesniegums
Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 3.panta 5 paragrāfu, kurā ir noteikts, ka “pacientam un viņa tuviniekiem ir tiesības saņemt garīgo aprūpi, kuru saskaņā ar kapelānu dienestu un reliģisko organizāciju darbību regulējošiem normatīvajiem aktiem sniedz ārstniecības iestādes kapelāns”, lūdzu Ogres svētā Meinarda Romas katoļu draudzei sniegt šādu informāciju:
1. Vai Ogres rajona slimnīcā ir pieejams kapelāns un vai slimnīcā ir izbūvēta kapela, kurā dažādu konfesiju garīdznieki varētu veikt garīgo aprūpi?
2. Ja Ogres rajona slimnīcā nav kapelāns un kapela, vai tuvākā paredzamā nākotnē ir plānots izveidot kapelāna štata vietu Ogres rajona slimnīcā un izbūvēt kapelu?
Jau iepriekš pateicos par atbildēm un ceru uz turpmāku sadarbību.
26.06.2025
2025.gada 29.jūlijā dome atbildēja:
Ogres Svētā Meinarda Romas katoļu draudzes
prāvestam Ilmāram Tolstovam
Ogres novada pašvaldībā 2025. gada 26. jūnijā saņemts Ogres svētā Meinarda Romas katoļu draudzes prāvesta Ilmāra Tolstova iesniegums (pašvaldībā reģistrēts ar Nr. 2-4.1/3512), kurā lūgts sniegt informāciju par kapelas un kapelānu darbību Ogres rajona slimnīcā.
Informējam, ka SIA “Ogres rajona slimnīca” ir kapitālsabiedrība, kur visas kapitāla daļas (100%) pieder Ogres novada pašvaldībai. Atbilstoši Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumā noteiktajam, ja pašvaldības kapitāla daļu turētājs ir pašvaldība, šajā likumā paredzētos kapitāla daļu turētāja lēmumus pieņem pašvaldības izpilddirektors.
Atbildot uz iesniegumā uzdotajiem jautājumiem, Ogres novada pašvaldība informē, ka SIA “Ogres rajona slimnīca” ēkā, kas atrodas Turkalnes ielā 15, Ogrē, ir izbūvēta kapela, kuru pēc nepieciešamības var izmantot dažādu konfesiju garīdznieki, kā arī pacienti un viņu tuvinieki. Ņemot vērā minēto, SIA “Ogres rajona slimnīca” šobrīd nav izveidota atsevišķa kapelāna štata vieta un pagaidām arī nav plānots tādu veidot.
Ogres novada pašvaldība un SIA “Ogres rajona slimnīca” ir atvērta sadarbībai ar dažādu konfesiju pārstāvjiem garīgās aprūpes īstenošanā, izmantojot slimnīcas ēkā izveidoto kapelu.
Izpilddirektors
Pēteris Špakovskis
Ko katolim darīt Jāņos?
Lai ir slavēts Jēzus Kristus!
Katru gadu mūsu tautas nacionālos svētkus, kuros ir divas brīvdienas, kristieši gaida ar dažādām izjūtām. Pēdējos gados, vērojot fundamentālistisku un fanātisku kristiešu aktivitātes, sabiedrībā ir radies priekšstats, ka Jāņi ir pilnībā pagāniski svētki un mums, dedzīgajiem kristiešiem vajag no tiem distancēties. Tomēr vai tas tā patiešām ir un ko darīt kristietim Jāņos, par to šodien pārdomāsim, balstoties uz Dieva Atklāsmes patiesībām.
Dievs radīja pasauli un radīja to skaistu, harmonisku un savā veidā radība nes sevī netiešu atblāzmu no Radītaja skaistuma. Pat ja pasaulē ienāca grēks, tomēr Dieva radīšanas darbu tas pilnībā sabojāt, iznīcināt nespēja. Šo Dieva radīšanas darbu var saukt par „sagatavošanu” tai Atklāsmei, kas savā kulminācijā īstenosies Jēzū Kristū. Arī pēc radīšanas mēs redzam, ka daudzām tautām un ciltīm, savā pirmatnējā veidolā ir kāda reliģija vai kults, caur kuru šī tauta vai cilts, dabiskā veidā mēģināja izskaidrot dabā un pasaulē esošas parādības. Šie cilvēki, nepazīstot patieso un vienīgo Dievu, mēģināja To meklēt ar dabiskā prāta un savu cilvēcisko spēju palīdzību. Dievs, noslēpumainā veidā vada šos procesus, esot tam visam klātesošs. Svētais Justīns, III gadsimtā runāja par „Vārda, jeb Logosa sēklām”, ko Dievs sēj arī starp pagāniem. Arī visos pagānu kultos, reliģiskajās sistēmās, arī filozofijās un mācībās varam atrast kādu „Noslēpumaino”, Kuru šie cilvēki nepazīst, bet, sekojot savai intuīcijai, sirdsapziņas balsij un Dieva pamudinājumam – meklē. Līdz ar to, Katoliskā Baznīca, sekojot svētajā apustuļa Pāvila uzrunai Atēnu Areopāgā (Apd 17,22-23) uzsver, ka „Svētais Gars visiem dāvā iespēju vienoties ar Lieldienu noslēpumu Dievam vien zināmā veidā.” (Vatikāna II koncils, Gaudium et spes,22)
Šodienas galvenais varonis - Jānis Kristītājs ir vēstnesis, kas sludina Jēzu Kristu. Bet visa radība, daba, arī tautas tradīcijas, ir kā sava veida „priekšatklāsme” Kristum. (Gaudium et spes, 58) Uzlūkojot radības skaistumu, dabas krāšņumu mēs varam apbrīnot Radītāju – Dievu. Pravietis Isajs saka: „Tajās dienās man atklājās Kunga vārds: “Pirms Es tevi izveidoju mātes miesās, Es tevi pazinu, un, pirms tu nāci pasaulē, Es tevi svētīju un izredzēju par pravieti tautām.”” Dievs pakāpeniski gatavoja visu pasauli savai galīgajai un universālajai Atklāsmei Jēzū Kristū. Bet pirms tam un arī pēc tam Dievs vada, uzrunā un darbojas dažādos veidos, ko mēs bieži vien nesaprotam.
Vēl ir viens svarīgs aspekts. Katoliskajā Baznīcā, pateicoties Baznīcas Tēviem, īpaši svētajam moceklim Justīnam valda uzskats, ka elkdievība, māņticība un maģija ir kategoriski jāatmet un tā kristietim ir smags grēks. Tomēr pagāniskās filozofijas, kultūras un mākslas sasniegumos ir atrodamas daudz vērtīgas lietas, jo caur šīm vērtībām cilvēki centās meklēt Dievu un izteikt Dieva radīto lietu skaistumu un gudrību. Līdz ar to, īpaši pēc pirmo gadsimtu kristoloģiskajiem strīdiem par Jēzus dievišķību un cilvēcību, pēc Efezas un Nīkajas II konciliem, pēc ikonu grautiņiem, tika precizēta dievišķības un cilvēcības dimensija Baznīcā. Baznīca apzinās, ka tai ir uzticēta augstākā Atklāsme, kāda ir iespējama šeit uz zemes – Jēzus Kristus Atklāsme, bet no otras puses, tā apzinās, ka šo Atklāsmi ir nepieciešams izteikt cilvēkiem saprotamā valodā – gan rakstītā – Bībelē, gan nerakstītā – Tradīcijā. Jo visos laikos, kamēr vien pastāv kristietība bija un ir sadursme starp cilvēciskumu un dievišķīgumu gan pasaulē, gan Baznīcā. Atbildi šai problēmai mēs varam meklēt un atrast Jēzū Kristū. Dievs pieņēma cilvēcisko dabu, lai visu, kas ir cilvēcisks, nevis iznīcinātu, bet paaugstinātu un atgrieztu tam sākotnējo vērtību. Sākoties reformācijai, viss cilvēciskais tika nosodīts un tika uzskatīts, ka cilvēciskais ir konkurents garīgajam, dievišķajam. Sākās pārmetumi Baznīcai, ka viņa speciāli savus svētkus ielika pagānu tautu saulgriežu svinībās, ka piesavinājās daudz ko no Romas pagānu kultiem un filozofijas, ka tai ir pārāk grezni un cilvēciski rituāli, tika atmesta Tradīcija, u.t.t. Tomēr Katoliskā Baznīca nebaidās no cilvēciskuma, jo Dievs kļuva cilvēks. Pati Baznīca, kas ir Kristus Miesa, neredzamās žēlastības dod zem redzamām zīmēm. Mūsdienu teologi pašu Baznīcu nosauca par „Sakramentu” un daži pat gāja vēl tālāk, uzskatot, ka arī visa pasaule, radība, kultūras ir kā redzama zīme, neredzamajai Dieva darbībai. Arī apustulis Pēteris pirmajā vēstulē uzsver, ka „pestīšanu meklēja un pētīja pravieši, kuri sludināja jums nolemto žēlastību. Viņi centās izzināt, uz kuru brīdi un uz kādu laiku norādīja viņos esošais Kristus Gars, kas iepriekš paredzēja Kristus ciešanas un tām sekojošo godību.” Un pravietis Isajs, jau Gara acīm skatot Pestītāju iesaucās: „Es tevi iecelšu par gaismu pagānu tautām, lai mana pestīšana sniegtos līdz pat zemes robežām.”
Nu bet ko tad katolim darīt Jāņos? Jāņu svinības pieder pie latviešu tautas senas kultūras tradīcijas. Tās mums ir jāciena un jākopj. Mēs kā kristieši, protams nevaram piedalīties un akceptēt elkdievības, māņticības, maģijas un citas formas, kuras ir pretrunā mūsu ticībai. Mēs nevaram šos svētku stādīt augstāk par mūsu ticību. Tomēr, apzinoties, ka caur tautasdziesmām, dejām un kopīgu svinēšanu, cilvēki meklē Dievu, varam ar savu klātbūtni liecināt, ka no vienas puses esam piederīgi savai konkrētai tautai, ar savām tradīcijām, parašām un kultūru. Bet no otras puses, mēs esam Debesu Valstības „pilsoņi”, kuriem Dievs ir atklājis daudz, daudz vairāk. To, ko „acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1 Kor 2,9) Vēl arī jāsaka, ka daudzi tautas tradīciju un reliģiju pētnieki ir atklājuši, ka Jāņu svinībās, gadsimtu gaitā ir savijušās gan tautiskās, gan kristīgās vērtības. Mūsu, kristiešu uzdevums, pašiem paliekot dedzīgiem ticīgajiem, gudri un ar mīlestību atsijāt graudus no pelavām un ar savu klātbūtni un liecību šos svētkus padarīt labākus, cilvēciskākus, un reizē arī kristīgākus.
Laulība, kuras zari tiecas debesīs!
Svētie Raksti apliecina, ka vīrietis un sieviete ir radīti viens otram: "Nav labi cilvēkam būt vienam." (Rad 2, 18) Pēc grēkā krišanas laulība palīdz pārvarēt noslēgšanos sevī, egoismu, savas baudas meklēšanu, kā arī veicina savstarpējo atvērtību, izpalīdzību un pašatdevi. Laulības pamatā ir mīlestība. Laulības pamatā ir divi aspekti:
a) divu cilvēku vienība;
b) dzīvības tālāknodošana.
Apustulis Pāvils uz to norāda, sacīdams: "Vīri, mīliet sievas, tāpat kā arī Kristus mīlēja Baznīcu un pats sevi atdeva par viņu, lai viņu darītu svētu" ( Ef 5, 25-26), uzreiz piebilzdams: “Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un pievienosies savai sievai, un abi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; bet es to saku attiecībā uz Kristu un Baznīcu!” ( Ef 5, 31-32)
Kā notiek laulības svinēšana?
Romas katoļu Baznīcas latīņu ritā laulību svinēšana starp diviem ticīgajiem katoļiem parasti (bet ne vienmēr) notiek Svētās Mises laikā, tādēļ ka visi sakramenti ir saistīti ar Kristus Lieldienu noslēpumu. Laulību derību noslēdz vīrs un sieva, kas ir kristīti un brīvi, lai noslēgtu laulību, un kas savu piekrišanu izsaka labprātīgi. "Būt brīvam" nozīmē:
a) neviens nav piespiests. Bērna piedzimšana, vai radinieku spiediens, vai finansiālā ieinteresētība var būt par iemeslu, kas norāda, ka laulātais ir laulību ieņēmis spiediena rezultātā.
b) nepastāv nekādi šķēršļi, raugoties no dabiskā vai Baznīcas likuma viedokļa. Viens no izplatītākajiem šķēršļiem ir iepriekšējā laulība.
c) Laulātajiem ir jābūt atvērtiem uz auglību un jāapliecina, ka viņi vēlas noslēgt šo laulību uz mūžu.
Kāpēc laulāties baznīcā?
Pēdējā laikā nākas sakarties ar cilvēkiem, kuri dzīvo kopā nelaulājušies un pat nedomā to darīt. Ir katoļi, kuri nemaz nezina, ka dzimtsarakstu nodaļā noslēgtā civiltiesiskā savienība Baznīcas izpratnē nav derīgi noslēgta laulība. Katolis, kurš dzīvo kopā ar otru cilvēku, bez derīgi noslēgtas laulības katoļu baznīcā, vai ārpus tās, ar bīskapa speciāli dotu atļauju, dzīvo nāvīgā, smaga grēkā.
Daudzi man atbild - nu un kas? Atbildu - katolis, kurš dzīvo nāvīgā grēkā, un bez laulības baznīcā, grēksūdzē nevar saņemt grēku piedošanu, jo viens no grēksūdzes svarīgiem aspektiem ir apņemšanās laboties. Ir jāgrib mainīt savu dzīvi, tātad salaulāties baznīcā. Ja tādā stāvoklī atrodoties, netiek saņemta grēku piedošana grēksūdzē, tad nevar iet pie dievgalda un pieņemt svēto Komūniju. Ja nepieņemam svēto Komūniju Svētās Mises laikā, tad nav iespējams pilnvērtīgi dzīvot garīgo dzīvi un arī cilvēks atrodas ļoti bīstamā garīgā stāvoklī. Balstoties uz tradicionālo Katoliskās Baznīcas mācību, tie cilvēki, kuri nomirst nāvīga, smaga grēka stāvoklī, pēc nāves var nokļūt ellē. Mēs, protams, ceram uz Dieva žēlsirdību, ir vēl šķīstītavas iespējamība un Dievs ir tas, kurš velas, lai visi nokļūtu Debesu Valstībā, tomēr ir novērojams, ka daudzi katoļi ļoti vieglprātīgi izturas pret savu garīgo dzīvi un mūžīgās pestīšanas jautājumu.
Kas tad ir jādara?
Tas, kurš nav kristīts, lai nokristās!
Tas, kurš nav iesvētīts, lai iziet katehēzi, svētdienas skolu un pieņem Pirmo Svēto Komūniju!
Tas, kurš nav salaulāts, lai ar steigu salaulājas baznīcā, izejot atbilstošu sagatavošanos!
Tas, kurš sen nav bijis pie grēksūdzes, lai ar steigu to izdara!
Tikai tā mēs varam būt drošībā, ka esam kopā ar Jēzu!
Kāds būs nākamais pāvests?
Šobrīd ļoti daudz medijos ir dzirdams, ka pāvests Francisks neattaisnoja uz viņu liktās "cerības" un, pat ja viņš sevi pozicionēja kā liberālu pāvestu, tomēr neko īpaši liberālu viņš savā darbībā neienesa. Sievietes joprojām nevar būt par garīdzniekiem. Celibāts nav atcelts un aborts joprojām ir smags grēks.
Tagad tiek liktas "cerības" uz jauno pāvestu. Varbūt viņš.....Tomēr, vai tiešām pāvests var vienpersoniski mainīt Baznīcas mācību, kas ir iesakņota Svētajos Rakstos un Baznīcas dzīvajā Tradīcijā? Pāvests nav vienpersonisks monarhs Baznīcā. Jā, pāvestam ir nemaldīguma harizma, bet tā tiek īstenota īpašos apstākļos, pasludinot kādu dogmatisku patiesību, kuru, nevis viņš pats izdomāja, bet gan, kura ir klātesoša Svētajos Rakstos un Tradīcijā, bet nav īpaši skaidri definēta un izskaidrota.
Jau sākot ar svēto pāvestu Jāni Pāvilu II, pāvestu galvenais uzdevums ir iedzīvināt Baznīcā un sabiedrībā Vatikāna II koncila dokumentos izteiktās tēzes, kas skar Baznīcas reformu. Jau daudzas lietas ir tikušas ieviestas Baznīcas dzīvē, tomēr decentralizācija, deklerikalizācija, laju lomas pastiprināšana, sievietes loma Baznīcā, sinodālais ceļš, u.c. - tie būs jautājumi, pie kuriem būs jāķeras klāt jaunajam pāvestam un jāturpina pāvesta Franciska iesāktais darbs. Ja man jautātu, kādu pāvestu izvēlēsies kardināli konklāvā, kas tuvojas? Noteikti tādu, kas turpinās pāvesta Franciska iesākto ceļu. Viennozīmīgi. Redzēsim, vai mans "pravietojums" piepildīsies. Lūgsimies par pāvesta Franciska dvēseles mieru un lūgsimies par kardināliem, lai Svētais Gars viņus vada jaunā pāvesta ievēlēšanas procesā.
Pāvesta kalpojuma teoloģiskā nozīme
Bibliskais pamatojums
Evaņģēliju apraksti norāda uz Pētera īpašo pozīciju t.s. „divpadsmitnieka”, jeb divpadsimt apustuļu kopienā. Viņš ir starp trīs īpaši izvēlētiem mācekļiem, kuri bija liecinieki Jēzus pārveidošanās brīdī (Mk 9, 2-8; Mt 17, 1-8; Lk 9, 28-36), lūgšanās Olīvdārzā (Mk 14, 32-42; Mt 26, 36-46; Lk 22, 39-46), Jaira meitiņas piecelšanā no mirušajiem (Mk 5,7). Kā īpaši notikumi, par kuriem runā evaņģēlists, ir jāmin Pētera izraudzīšana (Lk 5,1-11), staigāšana pa ūdens virsmu (Mt 14, 28...), u.c. Atrodam arī Pētera vārda nosaukšanu kā pirmo divpadsmit apustuļu vārdu „katalogā”. Jēzus Sīmanim nomaina vārdu uz Pēteris - Kefas - "klints" un svinīgi pasludina viņu par Baznīcas galvu: „Un es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs” (Mt 16,16), kā arī lūdz par Pētera ticības stiprumu: „Sīman! Sīman! Lūk, sātans meklē jūs sijāt kā kviešus, bet es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos; un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus!”(Lk 22, 31-32) Pirmo gadsimtu kristiešiem šie teksti bija par pamatu, lai atzītu Pēteri un viņa pēctečus par vienotības principu visā Baznīcā. Arī apustulis Pāvils norāda, ka, „...Viņš (Jēzus) saskaņā ar Rakstiem trešajā dienā augšāmcēlies, un ka Viņš parādījies Kēfam un pēc tam tiem vienpadsmit” (1 Kor 15, 4b-5). Šajā vissenākās Tradīcijas liecībā atrodama informācija par Kēfasu, kā Pāvils sauc apustuli no Betsaidas, un viņa galveno lomu sludināt vēsti par Jēzus augšāmcelšanos. Apustuļu darbos, aprakstot pirmējās Baznīcas dzīvi, autors norāda uz apustuļa Pētera vadošo lomu mācekļu kopienā. Viņš tiek nosaukts kā pirmais apustuļu rindā (apd 1,13), viņš arī uzstājās kā visas apustuļu kopienas galvenais pārstāvis (Apd 2, 14.38). Viņš vada Matīsa izraudzīšanu (Apd 1,15-26) un izsaka svinīgu uzrunu, kad ir izdziedināts paralizētais (Apd 3,1-26), u.t.t.
Sukcesijas[2] problemātika
Katoļu eklezioloģija māca, ka saskaņā ar Kristus gribu, apustuļa Pētera primaciālā sūtība nebija tikai viņa, apustuļa Pētera īpašā privilēģija, bet gan kļuva par Baznīcas svarīgu struktūras elementu un šī pārmantotība nepārtraukti turpinās primāta amata kalpošanā, tādēļ ka Pēterim nepieciešams būt Baznīcas klintij, kurai jāpastāv līdz pat pasaules beigām. Persona, kas šo kalpošanas amatu Baznīcā realizē ir kārtējais Romas bīskaps un Pētera pēctecis primāta kalpojumā. Primāta mērķis ir nodrošināt vienotību un turpinātību Baznīcā arī pēc pēdējā apustuļa nāves, jo Jēzus vēlme bija dibināt redzamu struktūru – Baznīcu, kuras redzamā galva šeit uz zemes ir pāvests. Pirmo gadsimtu kristieši, redzot apustuļa Pētera apustuliskās kalpošanas noslēgumu un mocekļa nāvi Romā, nonāca pie slēdziena, ka saskaņā ar vissenāko literāro un arheoloģisko tradīciju, primaciālā sukcesija ir saistīta ar Romu, kur atrodas pirmā apustuļa Pētera mocekļa relikvijas.
Ko katolim darīt Lieldienu laikā līdz Vasarsvētkiem?
1. Krustaceļa vietā ir iespēja iziet Gaismas ceļu, ar vairākām stacijām, apcerot Jēzus dzīvi pēc augšāmcelšanās līdz debesīs uzkāpšanai. https://katolis.lv/gaismas-cels/
2. 40 dienas pēc Kristus Augšāmcelšanās svētkiem svinam Jēzus debeskāpšanas svētkus un 50 dienā pēc Lieldienām ir Vasarsvētki - Svētā Gara nosūtīšanas svētki.
3. Ir ieteicams šajā laikā līdz Vasarsvētkiem izlasīt Bībeles Apustuļu darbu grāmatu, kas tiek saukta arī par "Piekto, Svētā Gara Evaņģēliju".
4. Līdz Vasarssvētkiem sveicinam viens otru ar vārdiem: "Kristus ir augšāmcēlies!" Un atbildam: "Patiesi Augšāmcēlies!"
5. Lūgšanas "Kunga eņģelis" vietā lūdzamies lūgšanu "Debess Karaliene" (arī bērēs)
DEBESS KARALIENE (Lieldienu laikā)
Debess Karaliene, līksmojies, alleluja:
Tas, ko Tu kā bērnu nesi, alleluja,
Augšām cēlies ir, kā teicis, alleluja.
Lūdz Dievu par mums, alleluja.
P. Priecājies un līksmojies, Jaunava Marija, alleluja.
V. Jo Kungs ir patiesi augšāmcēlies, alleluja.
Lūgsimies. Dievs, Tev ir labpaticis ar sava Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanos iepriecināt pasauli: mēs Tevi lūdzam, aizbilstot Viņa Mātei Jaunavai Marijai, ļauj mums iemantot mūžīgās dzīves priekus. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Amen.
Regina Coeli, laetare, alleluia:
Quia quem meruisti portare. alleluia,
Resurrexit, sicut dixit, alleluia,
Ora pro nobis Deum, alleluia.
Sprediķis Lielajai Ceturtdienai, izdevumam "Mieram tuvu"
Lai sūtība, ko Kristus uzticējis saviem apustuļiem, varētu tikt turpināta Baznīcā līdz pat laiku beigām, tika iedibināts apustuliskā kalpojuma sakraments – ordinācijas, jeb priesterības sakraments (Katoliskās Baznīcas katehisms, 1536). Dievs pats izvēlas no savas tautas, kura pēc būtības jau ir priesteriska, dažus cilvēkus, kurus vēlas padarīt par tiem, caur kuru rokām Dieva pestīšanas darbs tiek turpināts šajā pasaulē. Hrizmas svētās Mises ievaddziesmā dzirdējām šādus vārdus: “Jēzus Kristus mūs ir darījis par Valstību, par priesteriem Dievam un savam Tēvam”. Tātad nav “divas Baznīcas” – laju un hierarhiskās. Nav divas pretnostatītas grupas – “parastie” katoļi un garīdznieki. Ticīgā tauta “izlūdz” priesterus no sava vidus, kuri pēc tam kalpo Dieva Tautai, mācot un sludinot Dieva Vārdu, dalot svētos Sakramentus, svinot Svēto Misi un vadot draudzes kopienas. Bieži vien mēs nenovērtējam izcilo priesterības sakramenta dāvanu, ko Dievs mums dod, un varbūt tieši šīs nenovērtēšanas dēļ mūsu Garīgais Seminārs ir pustukšs un mums tik ļoti trūkst aicinājumi. Bieži aprunājam, kritizējam un nepieņemam priesterus, jo vērtējam viņus no pasaulīgā skatu punkta, vēloties, lai viņi būtu “veiksmīgi uzņēmēji” un draudzes vadītu kā labas “firmas”, lai viņi būtu labi celtnieki un izdabātu visām mūsu vēlmēm, iegribām un kaprīzēm. Kā tikai kaut kas nav tā kā mēs vēlamies, tā “spuras gaisā”.
Priesterība ir konkrēta cilvēka konsekrācija, jeb veltīšana Dievam. Konkrētais Dieva izraudzītais un aicinātais cilvēks, līdzīgi kā dievnams vai kāda cita sakrāla lieta vai vieta, tiek “izņemts no laicīgās apgrozības” un tiek atdots un veltīts Dievam. Tādēļ viņš labprātīgi izvēlas dzīvi celibātā, velta sevi paklausībā bīskapam, lai nedalīti un pilnībā sevi veltītu kalpošanai Dievam un cilvēkiem. Priesteris vairs nepieder pats sev, viņš pieder Dievam un Baznīcai, tādējādi viņš kļūst par “Dieva īpašumu”. Protams, ka priesteris saglabā savu grēcīgumu un cilvēciskumu, līdz ar to viņa paša dzīvē šī spriedze, jeb drāma, starp “alter Christus”, būt par “otru Kristu” Euharistijas svinībās un grēcīguma un nepilnīguma apziņu ir īpaši izteikta.
Kā mums raudzīties uz priesterības dāvanu Baznīcā? Domāju, ka tikai un vienīgi caur Euharistijas prizmu. Priesteris ir cilvēks, kuru Dievs izraudzīja no mūsu pašu vidus, lai Viņa pestīšanas plāns turpinātos līdz pat pasaules beigām. Euharistija ir eklezioradoša, jeb Baznīca dzimst un tiek “būvēta” no Euharistijas. Jo vairāk mūsu draudzēs būs nemitīgās adorācijas, Euharistiskās procesijas, lūgšanu grupas par aicinājumiem uz priesterību, jo spēcīgāk un dziļāk uzplauks gan aicinājumi uz priesterību, gan uzplauks arī pati vietējā Baznīca. Euharistijas un adorācijas kults ir dziļi un nesaraujami saistīts ar aicinājumu uzplaukumu lokālajā Baznīcā. Ne jau kādas programmas vai aicinājumu pastorāles veicinās aicinājumu skaita pieaugumu. Ne jau dažādi reklāmas pasākumi un piesaistīšanas “triki” uzrunās jauniešus doties uz Semināru. Ja ticīgie savās draudzes piedzīvos to, ka viņiem tiek atņemts priesteris, jo vienkārši viņu trūkst, tad viņi ar lielāku dedzību nāks kopā un lūgsies par aicinājumiem. Jo vairāk puiši piekalpos pie altāra kā ministranti, ies procesijās un pavadīs laiku adorācijā, ja viņi ieraudzīs priesteri, kurš ar sakopotu stāju un dziļu lūgšanu svētajā Misē uzlūko Jēzu konsekrētā Hostijā, tad arī viņu sirdīs dzims aicinājums. Aicinājumam uz priesterību nav funkcionāls raksturs, priesterība nav profesija, brīvā laika pavadīšanas laiks, vai kāda cilvēka dzīves “rezerves piedāvājums”.
2009.gada 19.jūnijā, Jēzus Sirds svētkos, pāvests Benedikts XVI izsludināja priesterībai veltīto gadu. „Priesterība – tā ir Jēzus Sirds mīlestība“, bieži teica svētais Arsas prāvests. Pāvests Benedikts XVI, vēstulē, kurā atklāj šo priesterības gadu, citē svēto Jāni Mariju Vianeju: “„Ak, cik liels ir priesteris!… Ja aptvertu, tad nomirtu…. Dievs viņam paklausa: viņš pasaka divus vārdus un mūsu Kungs pēc viņa balss nonāk no debesīm un iekļauj sevi mazā hostijā… Ja nebūtu Ordinācijas sakramenta, mums nebūtu arī Kunga. Kurš Viņu ir ievietojis tur tajā tabernākulā? Priesteris. Kurš pirmais saņem jūsu dvēseli, kad tā ienāk pasaulē? Priesteris. Kurš to baro, lai būtu spēki paveikt tās svētceļojumu? Priesteris. Kurš to sagatavos, lai stātos Dieva priekšā, mazgājot to pēdējoreiz Jēzus Kristus asinīs? Priesteris, atkal priesteris! Un ja šī dvēsele mirst [grēka dēļ], kurš to augšāmcels, kurš darīs to mierīgu un dāvās tai mieru? Atkal priesteris…. Pēc Dieva priesteris ir viss!… Viņš pats to sapratīs vien debesīs. Ja mēs saprastu, kas ir priesteris virs zemes, mēs mirtu: nevis no bailēm, bet no mīlestības… bez priestera mūsu Kunga ciešanas un nāve būtu nekam nederīgas. Priesteris ir tas, kurš turpina atpestīšanas darbu virs zemes… Kam būtu vajadzīga māja, piepildīta ar zeltu, ja nebūtu neviena, kas atver durvis? Priesterim pieder debesu dārgumu atslēgas: viņš ir tas, kas atver durvis; viņš ir labā Dieva ekonoms; Viņa labumu pārvaldnieks… Atstājiet vienu draudzi uz divdesmit gadiem bez priestera un tur tiks pielūgti lopi… Priesteris nav priesteris sevis dēļ, viņš ir jūsu dēļ” (izmantots www.katolis.lv piedāvātais tulkojums).
Tātad, priesterisko aicinājumu pieaugums ir dziļi saistīts ar pašu priesteru svētumu un uzticību Kristus dotajam priesterības ideālam. Pāvests Benedikts XVI uzsver, ka: “priesteriskā kalpojuma iedarbīgums paliek neatkarīgs no kalpotāja svētuma; bet nedrīkst aizmirst par neparasto auglīgumu, kas rodas, satiekoties objektīvajam kalpojuma svētumam ar subjektīvo kalpotāja svētumu” (vēstule, pasludinot priesterības gadu). Ir ļoti jāuzmanās draudzi pārvērst par dažādu pasākumu vai pastorālo piedāvājumu un aktivitāšu centru, vai sociāli karitatīvo iestādi, izmirstot par draudzes un Baznīcas centru – Jēzu, kurš mājo Tabernākulā, Monstrancē, Svētajā Misē četros veidos – celebrantā, Dieva Vārdā, Dieva Tautā un Euharistiskajās zīmēs. Lai šī Lielā Ceturtdiena mums palīdz salikt pareizos akcentus savā kristieša dzīvē un lai mēs nezaudētu šo pārdabisko saikni: Jēzus Kristus, kurš mājo savā Baznīcā, ir klātesošs Vissvētākajā Sakramentā, kuru mums dāvā Kristus priesteri. Kopā ar savu draudzes ganu – priesteri, garīgi “ienirsim” šo svēto dienu mistagoģisko zīmju noslēpumā, lai tad kopā ar visu Baznīcu varētu piedzīvot Kristus augšāmcelšanās spēku.
Trīs svēto Lieldienu dienu - Triduum nozīmes skaidrojums
 |
| Valmieras baznīca. Foto J. Buliņa |
Katoļu Baznīcā ar vārdu Lieldienas neapzīmē kādu vienu vai divas dienas, bet pat veselas trīs dienas – latīņu valodā saucam tās par Triduum (burtiski – trīs dienas). Kādas dienas? Lai to saprastu, ir vajadzīgs īss ieskats liturģisko kalendāru un laika skaitīšanas veidu pasaulē.
Kristīgajā pasaulē skaitām dienas no pusnakts līdz pusnaktij, tas nozīmē, ka pusnaktī pārejam uz nākošo dienu. Taču jūdi skaita laiku citādāk – katra nākošā diena sākas plkst. 18:00 (pēc mūsu laika, jo viņiem tad ir 00:00), tad 12 stundas ilgst nakts un 12 stundas diena. Praktiski tas nozīmē, ka, piemēram, mūsu pirmdienas vakars (sākot no 18:00) jūdiem ir jau otrdiena – protams, šeit runājam par liturģisko laika skaitīšanu.
Katoļu Baznīca svētku svinēšanā ir saglabājusi jūdu laika skaitīšanas veidu. Diemžēl sakarā ar to mums ir neliels apjukums liturģisko dienu skaitīšanas un to nosaukumu ziņā. Jo īpaši labi to varam redzēt, apskatot Triduum piemēru. Mēs esam pieraduši teikt Lielā ceturtdiena, Lielā piektdiena, Lielā sestdiena, Kristus augšāmcelšanās svētdiena. Vienkārši saskaitot, sanāks četras dienas. Tomēr, ja paraudzīsimies no jūdu laika izpratnes puses, tad ir tikai trīs dienas (naktis-dienas): piektdiena, sestdiena un svētdiena.
Taču lietas būtība nav tajā, kā mēs saucam šīs dienas, vai kā mēs tās skaitām, bet gan tajā, ka šīm dienām ir īpašs raksturs. Nosaukums Triduum nav izvēlēts nejauši. Katoļu Baznīcā tulkojam to kā Trīs svētās dienas, bet šāds tulkojums neizsaka lietas būtību. Šķiet, vistuvāk latīņu valodas vārdam būtu Trijdiena vai arī Trīsdiena (bet latviešu valodā, ja nemaldos, tādu vārdu nav). Tomēr – pat latīniskais nosaukums runā par to, ka šīs trīs dienas veido it kā vienu dienu. Ir svarīgi to apzināties. Lieldienu svinēšana ilgst trīs naktis-dienas – tā sākas Lielās ceturtdienas vakarā (18:00) un beidzas Kristus augšāmcelšanās svētdienas vakarā (18:00).
Šo triju nakts-dienu vienotība īpašā veidā izpaužas lūgšanu norisē. Mēs, katoļi, katru svēto Misi iesākam un beidzam ar krusta zīmi. Triduum laikā šādas krusta zīmes ir tikai divas reizes: Lielās ceturtdienas dievkalpojuma sākumā un Lieldienu vigilijas (sestdienas vakarā) beigās! Triduum ir īpašs dievkalpojums – viens dievkalpojums, kas ilgst trīs dienas. Tieši tādēļ labākai Lieldienu noslēpuma – mūsu ticības stūrakmens – izpratnei ir ļoti svarīgi censties (pēc iespējas) piedalīties visos Lieldienu dievkalpojumos.
Paskatīsimies tagad, kas notiek mūsu baznīcās šajās nakts-dienās. Diemžēl dažādu apstākļu dēļ (piemēram, priesteru trūkums) ne visu, par ko šeit lasīsim, ir iespējams īstenot mūsu baznīcās, īpaši laukos. Tomēr tas nenozīmē, ka nav iespējams uzzināt, kā varētu būt un pēc kā tiecamies.
.jpg)
Nozagtā svētdiena!
Ļaunajam garam ļoti nepatīk tas, ka kristieši svētdienās sanāk kopā, pielūdz Dievu un stiprina viens otru ticībā. Ļaunajam garam ir ļoti patīkami, kad kristietis, katolis sāk savu ticību individualizēt, atraujot to no Baznīcas kopienas ticības. Kāda ir ļaunā gara taktika, lai mēs aizvien retāk ietu uz Baznīcu?
1. Garīgais slinkums, jeb acēdija. Tuvojoties dievnamam svētdienā, arī pašā baznīcā cilvēkam sāk nākt miegs, uzmācas garlaicība, apnikums. Iezogas doma, ka es šo laiku varēju taču izmantot “lietderīgāk”;
2. Nespēja noticēt, ka svētdienā, atliekot darbu un veltot šo dienu Dievam un paša atpūtai, mēs sešās dienās varēsim paveikt daudz vairāk, nekā svētdien strādājot un neejot uz baznīcu
3. Dažādas atrakcijas, izbraucieni, bērnu pulciņi, sacensības, viesības, militārās mācības, pasākumi, koncerti, festivāli un vēl daudz un daudz kas cits, kas tiek plānots svētdienas rīta pusē, lai tik bērni, jaunieši un pieaugušie nevarētu aiziet līdz baznīcai. Diemžēl, prioritāšu sarakstā, baznīca un dievkalpojums bieži vien zaudē.
4. Vienkārši aizņemtība. Cilvēks tiek ierauts tik lielā darbu un pienākumu virpulī, ka aizmirst par svētdienas atpūtu un dievkalpojumu.
5. Svētdienas, kā iepirkšanās un veikalu dienas. Diemžēl, daudziem lielveikalu un iepirkšanās centru, izklaides vietu darbiniekiem svētdien ir jāstrādā un viņi nevar aiziet uz baznīcu.
6. Nespēja pieņemt, ka mani ieraudzīs baznīcā. Ļoti dīvains arguments, bet ir cilvēki, kuriem nepatīk, ka kāds cits viņu ieraudzīs dievnamā, kopā ar citiem ticīgajiem. “Es labāk palūgšos baznīcā tad, kad tur nav cilvēku”, viņi saka.
7. Nepatika pret garīdznieku, vai arī klejošanu uz to draudzi, kur ir „foršāks” priesteris vai draudze. Atbilde šim argumentam ir tāda, ka mana draudze ir tā, kura atrodas vistuvāk manai dzīvesvietai, nevis tā, kura patīk manām emocijām un iegribām.
8. Nespēja pieņemt to, ka draudzē viss nenotiek pēc mana prāta. Nekad koris nedziedās tik perfekti, kā es gribētu, priestera sprediķi ne vienmēr būs aizraujoši un interesanti.
9. Garīgā manipulācija. “Nu nevajag jau tik ļoti pārspīlēt ar to reliģiozitāti”, viņi saka. Liela daļa katoļu paši pie sevis izdomā, ka var jau uz baznīcu aiziet tikai lielos svētkos un ar to pietiks. Tomēr nepietiks gan. Reti ejot uz baznīcu, mēs nevaram augt garīgi un arī intelektuāli, jo priestera sprediķi un draudzes garīgā dzīve mums palīdz palikt autentiskajā ticībā un katoliskumā. Ja reti ejam uz baznīcu, tad pakāpeniski attālināmies no Dieva, Baznīcas, savas katoliskās ticības, kļūstam remdeni un beigās neticam vispār. Nav iespējams ticēt pa vienam. Svētdienas dievkalpojums ir vieta, kur es augu ticībā un palieku Baznīcā ar sirdi un dvēseli.
10.Atradīsim laiku svētdienas dievkalpojumu un neatliksim iešanu uz baznīcu. Mana tukšā vieta baznīcā kļūst par mēmu liecinieku tam, cik es esmu nolaidīgs gan pret sevi, gan arī pret draudzes kopienu, kuru savā veidā nododu, neaizejot uz dievkalpojumu svētdienā.
Lai mums visiem ir svētīgs šis atlikušais Lielā Gavēņa laiks!
Gaidāmie pasākumi Salaspils katoļu draudzē 2025.gadā
Gaidāmo notikumu plāns Salaspils Romas katoļu draudzē
(saraksts nemitīgi var mainīties)
Marts
25marts – Kunga Pasludināšanas svētki. Svētās Mises 8.00 krievu valodā, 18.30 latviski.
30.marts - mēneša pēdējā svētdiena. Aizlūgums par garīgo un
fizisko dziedināšanu. Rīgas Starpdiecēžu Garīgā Semināra semināristu
prezentācija. Garīgās adopcijas solījumu salikšana.
Aprīlis
5.aprīlis - mēneša pirmā sestdiena. 16.00 adorācija un rožukronis. 18.00 – slavēšana. Nesteidzīgas grēksūdzes iespēja līdz 19.30.
6.aprīlis – mēneša pirmā
svētdiena. Jēzus Sirds godināšana.
11.aprīlis– Nakts krustaceļš Salaspilī.
Starts 20.00. Finišs 12.aprīlī 5.00.
12.aprīlis– Draudzes rekolekcijas.
Nesteidzīgas grēksūdzes iespēja no 18.00 – 21.00.
13.aprīlis – Pūpolu, jeb Palmu svētdiena.
Sākas Lielā nedēļa. Grēksūdzes uzklausa vairāki priesteri.
17.aprīlis – Lielā Ceturtdiena. Svētā
Mise 18.30.
18.aprīlis – Lielā Piektdiena. 13.30
krustaceļš baznīcā, 15.00 Kunga Ciešanu dievkalpojums.
19.aprīlis – Lielā sestdiena. Ūdeni un
Lieldienu maltīti svētīs tikai pēc vakara vigilijas dievkalpojuma. 18.00 –
Lieldienu vigilijas svinīgā svētā Mise, kristības solījumu atjaunošana, uguns,
ūdens un Lieldienu maltītes svētīšana. Vissvētākā Sakramenta adorācija visu
nakti.
20.aprīlis – Jēzus Kristus Augšāmcelšanās
Lielie svētki. 8.00 - lūgšana pie Kristus kapa, svinīga svētā Mise, procesija
apkārt baznīcai, baznīcas zvani. 11.00 - svētā Mise krievu valodā. 15.00 -
svētā Mise latviešu valodā Baldonē.
21.aprīlis – Otrās Lieldienas. 9.00 sv.
Mise krievu valodā. 11.00 sv. Mise latviešu valodā.
27.aprīlis - mēneša pēdējā svētdiena.
Aizlūgums par garīgo un fizisko dziedināšanu.
Maijs
1.-4.maijs – Svētceļojums uz Skaistkalnes Dievmātes Sanktuāriju. Iziešana 1.maijā ar svēto Misi plkst. 8.00.
4.maijs – mēneša pirmā svētdiena. Jēzus Sirds godināšana.
Euharistiskā procesija apkārt baznīcai pēc galvenās sv. Mises.
11.maijs – Labā Gana svētdiena, lūgšanas par aicinājumiem un
garīgo kārtu. Mātes diena. Salaspils pašvaldība liedz piekļuvi dievnama
stāvlaukumam.
17.maijs – Baznīcu nakts. 16.00 “Pieskarties mūžībai - Armēnijas
dievnamu robustais šarms. Andreja Svilāna fotopiezīmes.”. 19.00 draudzes kora
“Oremus” garīgās mūzikas koncerts.
25.maijs – Bērnu un pieaugušo svētdienas skolas dalībnieku pirmā
svētā Komūnija.
29.maijs – Kunga Debeskāpšanas svētki. Svētās Mises 8.00 krievu
valodā, 18.30 latviski. Ziedojumi Jeruzalemes svētvietu uzturēšanai.
30.maijs – 31.maijs – draudzes
saliedēšanās pasākums – draudzes dienas.
Jūnijs
1.jūnijs - mēneša pirmā svētdiena. Jēzus Sirds godināšana.
Patiesība jūs darīs brīvus!
Sapņu garīgā nozīme
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 9, 28b-36)
Tajā laikā Jēzus paņēma sev līdzi Pēteri un Jāni, un Jēkabu un uzkāpa kalnā lūgties.
Viņam lūdzoties, Viņa sejas izskats kļuva citāds un apģērbs tapa mirdzoši
balts. Un, lūk, divi vīri sarunājās ar Viņu. Tie bija Mozus un Elijs, kuri
parādījās godībā un runāja par Viņa aiziešanu, kas Viņam būs jāpiepilda
Jeruzalemē. Bet Pēterim un tiem, kas ar viņu bija kopā, uzmācās miegs.
Uzmodušies tie ieraudzīja Viņa godību un divus vīrus, kas stāvēja pie Viņa. Un
notika, ka, tiem attālinoties no Viņa, Pēteris sacīja Jēzum: “Mācītāj, mums ir
labi šeit būt. Mēs uzcelsim trīs teltis: vienu Tev, vienu Mozum un vienu
Elijam.” Viņš nezināja pats, ko runā. Bet, viņam tā vēl runājot, parādījās
mākonis un viņus apēnoja. Un tie izbijās, ieejot mākonī. Un no mākoņa atskanēja
balss, kas sacīja: “Šis ir mans izredzētais Dēls; Viņu klausiet!” Un brīdī, kad
atskanēja balss, Jēzus bija jau viens. Bet viņi klusēja un tajās dienās
nevienam neko nestāstīja par to, ko bija redzējuši. Tie ir Svēto Rakstu
vārdi.
Dārgie svētrīta klausītāji!
Ceru, ka visi esam labi izgulējušies?
Pēc garas darba dienas, kad esam daudz strādājuši, svētdiena ir tā diena, kas pilnībā
veltīta Dieva pielūgsmei, dievkalpojuma apmeklēšanai un atpūtai ģimenes vai
tuvu cilvēku lokā. Miegs ir ļoti svarīga dimensija mūsu katra ikdienas dzīvē. Miegs ir nervu sistēmas izraisīts
dabīgs stāvoklis, kad organisms atpūšas,
atjaunojas un uzkrājas audu enerģētiskās un funkcionālās rezerves. Miegam
raksturīga pazemināta fiziska aktivitāte un apkārtējās pasaules uztvere. Nakts cilvēkiem
ir ļoti svarīga. Guļot uzkrājas rezerves un smadzenes turpina apstrādāt un
sakārtot dienas laikā apgūto un piedzīvoto, lai mēs varētu to izmantot nākotnē.
Miegs nav statisks, tā ilgums un process cilvēka dzīves gaitā mainās. Dzīves
sākumā nepieciešams vairāk miega nekā pieaugušiem
cilvēkiem. Vecākiem cilvēkiem diennakts
ritms var būt izjucis, miegs ir saraustīts, viņi sliktāk izguļas.
Mūsdienās miega kvalitātei tiek
pievērsta īpaši liela vērība. Ir speciāli miega centri un speciālisti, kas
palīdz cilvēkam sakārtot miega un atpūtas režīmus. Psihologi skaidro, ka
sapnis ir apziņas nekontrolēts redzes,
retāk dzirdes tēls,
no pieredzes fragmentiem
fantastiski savirknēti notikumu sižeti,
ko cilvēks pārdzīvo miegā sakarā
ar atsevišķu galvas smadzeņu apvidu
pastiprinātu darbību, kamēr plaši smadzeņu apvidi atrodas kavēšanas stāvoklī.
Sapņa satura analīze var
norādīt uz cilvēka personības īpašībām, centrālās nervu sistēmas un
visa organisma funkcionālo
stāvokli vai kādu neatklātu hronisku slimību.
Zinātni, kas pēta visu par un ap sapņiem, sauc par oneiroloģiju
[https://lv.wikipedia.org/wiki/Sapnis]
Jau no seniem laikiem cilvēki sapņiem
pievērsa lielu uzmanību. Senajā grieķijā tā laika cilvēki apvienoja ārsta un
sapņu tulka funkcijas un izveidoja medicīnas dieva Asklēpija templi. Tajā
slimnieki ieradās uz peldēm un lūgšanām, taču galvenokārt viņi gulēja un
gaidīja, kad sapnī pie viņiem ieradīsies Asklēpijs. Asklēpijs mēdza noteikt
ārstniecības paņēmienus un līdzekļus. Reizēm viņš arī dziedināja pats, pa nakti
slimo ķermeni aizstājot ar jaunu.
Mūsdienu zinātni par sapņiem aizsāka
Zigmunds Freids, kurš uzskatīja, ka
pareiza sapņa interpretācija palīdz atklāt cilvēka psihes noslēpumus.
Freids uzskatīja, ka sapņi ir «karaliskais ceļš uz zemapziņu» [https://www.tvnet.lv/6201707/sapnu-tulkosana]. Arī
Bībelē ir daudz epizodes, kur runā par miegu un miegā ir notikuši dažādi
svarīgi brīži daudzu cilvēku dzīvēs. Psalmos ir uzsvērts, ka svētīgs ir cilvēks,
kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž
paļātāju pulkā, bet kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un
naktīm domā par Viņa bauslību (Ps 1,2). Psalmists uzsver, ka es apgūlos un
aizmigu, un nu es esmu pamodies, jo Tas Kungs mani sargā. (Ps 3,6). Psalmists aizmieg
mierīgs, jo viņš zina, ka apgulsies mierā un dusēs, jo Tu, Kungs, vien dari, ka
dzīvoju drošībā (Ps 4,9). Dievs nekad neguļ, jo psalmos ir teikts, ka
Israēla sargs nesnauž un neguļ (Ps 121, 4).
Vecajā Derībā, tieši miega laikā notiek
brīnumaini notikumi un Dieva pārdabiskās iejaukšanās. Ādama miega laikā, Dievs
no viņa ribas rada tam sievu. “Dievs Tas Kungs lika cietam miegam nākt pār
cilvēku; un tas aizmiga, un Viņš izņēma vienu no viņa ribām, aizpildīdams vietu
ar miesu”, (1 Mozus 2,21). 1 Mozus 15 nodaļā, tieši nakts laikā Dievs dāvā
mierinājumu Ābrahāmam, dodot tam apsolījumu par viņa un veselas tautas nākotni.
12 pantā lasām, ka tad “kad saule bija tuvu rietam, tad Ābrāmam uznāca miegs,
un redzi, izbailes un liela tumsa nolaidās pār viņu” (1 Mozus 15, 12). Savukārt
1 Mozus 28 nodaļā tiek aprakstīts ļoti zīmīgs sapnis, ko patriarhs Jēkabs redz
miegā. “Un viņam bija sapnis, un redzi, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to
augšgals sniedzās debesīs, un redzi, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup”
(1 Mozus 28,12). Tieši miegā seko Dieva apsolījums Jēkabam: “Un redzi, Es esmu
ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu ej, un Es likšu tev atgriezties
šinī zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz kamēr izdarīšu, ko Es esmu tev
sacījis." (1 Mozus 28,15).
Nakts Bībelē ir saistīta ar trauksmi,
murgiem un ļauno spēku aktīvu darbību. 1 Mozus grāmatas 19.nodaļā ir aprakstīta
ļauna rīcība, kas tiek pastrādāta cilvēkam guļot ciešā miegā. Naktī ļaunuma
spēki sāk aktivizēties. Tieši tādēļ
Dievs runā miegā, sapņos, lai dotu cerību un iedrošinātu, ka gaisma vienmēr
uzvar tumsu. Ka Dievam pieder pēdējais vārds brīžos, kad mums visapkārt sabiezē
tumsa.
Soģu grāmatas 16.nodaļā ir aprakstīta
epizode par stiprinieku Samsonu, kuram Dievs bija devis ārkārtīgi lielu spēku,
kas palīdzēja viņam cīņās ar filistiešiem. Viņa pretinieki meklēja veidu, kā
atklāt viņa pārdabiskā spēka avotu. Kad ar kādas sievietes šarma palīdzību tas
tika izdarīts, viņš tika iemidzināts un miega laikā viņam šis spēks tika
atņemts. Bībelē Jāzeps sapņoja un skaidroja sapņus, arī Daniēlam Dievs deva
sapņu skaidrošanas dāvanu, kas glāba veselas valstis no bojāejas un dažādām
kataklizmām.
Raugoties uz šiem sapņu tulkošanas un
skaidrošanas gadījumiem Bībelē, roda spamatots jautājums, vai kristietis var
nodarboties ar sapņu tulkošanu? Nē. Kristietis tiešā veidā nevar nodarboties ar
burtisku sapņu tulkošanu, jo nav skaidrs, kur šajā sapnī ir tīri psiholoģiskas
apziņas un zemapziņas reakcijas atblāzma sapņu pasaulē, kur ir mūsu pašu
iedomas, vai kur ir Dieva vai ļaunā iejaukšanās pēdas. Tomēr ir daži sapņi,
kurus atceramies ilgi un kuri vēlāk dzīvē mums ir devuši atbildes par to vai
citu dzīves ceļa izvēli vai virzienu. Ja esam dzīvās attiecībās ar Jēzu, ja
lasam Bībeli, Dieva Vārdu un ikdienā komunicējam ar Dievu, var būt situācijas,
kad Dievs uz mums runā. Tikai jābūt uzmanīgiem, lai uzreiz pēc redzētā sapņa
izdarītu kādus slēdzienus vai interpetācijas.
Ja skatāmies uz Jauno Derību, tad
svētais Jāzeps tieši miegā tika mudināts gan pieņemt jaunos situāciju, kādā
viņš atradās pēc Jaunavas Marijas Pasludināšanas brīža un vēlāk jau dodoties
bēgļu gaitās ar Vissvētāko Jaunavu Mariju un Bērnu Jēzu. “Kunga eņģelis
parādījās sapnī un sacīja: "Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu
sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara” (Mateja 1,20). Kad
Galilejas ezerā bija sacēlušies lieli viļņi, lielas vētras laikā Jēzus cieši
gulēja. ”Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja
laivu. Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena”, (Mk 4,40-41). Jēzus miegs
liecināja par uzticēšanos Dievam un paļāvību, ka Viņš kontrolē situāciju. Jēzus
rīkojās līdzīgi kā pravietis Jonas, jo tanī laikā, kad kuģis, uz kura viņš
atradās, gandrīz sāka grimt, gulēja ciešā miegā. “Kuģa ļaudis pārņēma lielas
izbailes, un viņi kliedza, piesaukdami katrs savu dievu, un sameta visu, kas
bija uz kuģa, jūrā, lai atvieglotu kravas svaru. Jona bija nokāpis apakšējās
dziļākās kuģa telpās, tur nolicies un gulēja dziļā miegā” (Jonas 1,5).
Bībelē, bieži vien nāve un nomiršana
tiek lietots sinonīms aizmigšanai mūžīgajā mierā. Apustulis Pāvils savā pirmajā
vēstulē Tesaloniku draudzei saka: “Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris
un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu”, (1
Tes 4,14). Jau pravietis Isajs saka: “Mosties, mosties, tērpies spēkā...”, (Is
51,9). Jāņa evaņģēlija 11 nodaļā ir aprakstīta sirdi plosoša epizode, kur Jēzus
saņem ziņu, par sava drauga Lācara smago slimību, kas var novest pie nāves.
Jēzus nesteidzās pie viņa doties un beigās Lācars patiesi nomirst. Dodoties pie
mirušā Lācara, Jēzum ar mācekļiem izveidojas interesants dialogs. Jēzus saka:
“"Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eju viņu modināt." Mācekļi Viņam
sacīja: "Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies." Bet Jēzus
to bija sacījis par viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka Viņš runā par miegu.
Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: "Lācars nomiris”, (Jņ 11, 11-14).
Epizodes beigās Jēzus atdzīvina mirušo Lācaru, norādot, ka Jēzus ir Kungs arī
pār nāvi un ka visi, kas mirst Kungā, ir tikai uz mirkli iemiguši. Austrumu
Pareizticīgā Baznīca Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas svētkus sauc par
Dievmātes Aizmigšanas svētkiem, norādot, ka Jaunava Marija netiek nāves skarta,
bet ar miesu un dvēseli tiek uzņemta debesu godībā. Apustulis Pāvils turpina šo
domu, rakstot Efezas draudzei: “Tāpēc ir sacīts: uzmosties, kas guli, un celies
augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus”, (Ef 5,14). Tesaloniķiešu draudzei
Pāvils norāda: “Bet jūs, brāļi, nedzīvojat tumsībā, ka šī diena jūs varētu
pārsteigt kā kāds zaglis; jo jūs visi esat gaismas bērni un dienas bērni. Mēs
nepiederam ne naktij, ne tumsai. Tāpēc negulēsim kā pārējie, bet būsim nomodā
un skaidrā prātā. Kas guļ, tas guļ naktī, un, kas piedzeras, tas piedzeras
naktī. Bet mēs, kas piederam dienai, būsim skaidrā prātā! Tērpsimies ticības un
mīlestības bruņās un uzliksim pestīšanas cerības bruņu cepuri!” (1 Tes 4-8).
Esiet nomodā, skan aicinājums visiem kristiešiem. Jēzus, pirms savām ciešanām
saka saviem mācekļiem Ģetzemenes dārzā: “Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos
guļam un saka uz Pēteri: "Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar
Mani nomodā?” (Mt 26,40). Arī Bībeles pēdējie
vārdi: Maran ata, Nāc, Kungs Jēzus, norāda uz šo garīgā nomoda stāvokli,
kādā atrodas visi kristieši, gaidot Jēzus otrreizējo atnākšanu.
Un tagad atgriezīsimies pie šodienas
evaņģēlija teksta. Dzirdējām, ka Jēzus paņēma sev līdzi tuvākos mācekļus, lai
kalnā kopīgi lūgtos. Kalni jau Vecajā Derībā bija īpašas vietas, kur Dievs
satiekas ar cilvēku. Kalni vienmēr ir fascinējuši un pievilkuši cilvēkus. Kalnā
ir sajūta, ka esi tuvāk Dievam un ka uz visu pasauli vari noskatīties it kā no
augšas.
Lūgšanas laikā notiek pārsteidzoša
parādība. Jēzus tiek pārveidots godībā un viņam parādās Mozus un Elijs, kas
simboliski norāda saikni ar Vecās Derības Likumu un praviešiem. Tieši šajā
pārsteidzošajā brīdī mācekļi iemieg. Tāpat viņi iemigs arī Getzemenes dārzā.
Domāju, ka šajā epizodē ir dziļa saikne ar Vecās Derības notikumiem patriarha
Jēkaba dzīvē, kad viņš miegā skatīja kāpņu vīziju. Mācekļi pamostoties piedzīvo
pārdabisku parādību, viņiem atklājas Jēzus godība, kāda tā būs pēc Viņa
godpilnās augšāmcelšanās. Uz mirkli mācekļiem tiek pašķirts debesu godības
aizkars. Uz mirkli. Pēc tam viņi atkal atgriezīsies šīs zemes un pasaules
realitātē. Mācekļi, dzirdot to pašu balsi un tekstu, kurš skanēja Jēzum
solidarizējoties ar visiem grēciniekiem Jordānas upē, klusēja. Kad saskaramies
ar dievišķo godību, vārdi apklust.
Mācekļu iemigšanu var skaidrot divos
veidos. No vienas puses garīgās dzīves autori medz runāt par acēdiju, jeb
garīgo miegainību. Dažreiz arī mēs, iesākot kādu garāku formulu lūgšanu, vai
“skaitot” meditatīvās lūgšanas ar lūgšanu kreļļu palīdzību, mēdzam sākt
žāvāties un acis pašas līp ciet. Kad jāķerās klāt Bībeles lasīšanai, tad uznāk
grūtsirdība un nogurums. Par šādām gara kustībam jau savulaik rakstīja svētais
Ignācijas no Lojolas, Jezuītu ordeņa dibinātājs savos Garīgajos Vingrinājumos,
sakot, ka ļaunais gars uz garīgam lietām uzsūta miegainību un apātiju, bet uz
grēcīgām lietām lielu interesi un aizraušanos. Tādēļ jācenšas pretoties šai
garīgajai miegainībai, jeb acēdijai ar visiem askētiskajiem līdzekļiem, lūdzot
pārdabisku Dieva žēlastības palīdzību. Tomēr, runājot par miegu, vēlos
pieskarties arī vēl citam aspektam. Dažreiz Dieva uzsūta miegu, lai mūs
paralizētu, la mazinātu mūsu cilvēcisko aktivitāti, lai varētu runāt uz mums,
lai varētu pieskarties mūsu sirdij un dažos gadījumos runāt un mums caur
pravietiskiem sapņiem. Lielā Gavēņa laiks ir apklušanas un apstāšanās laiks.
Laiks, kad varam mazliet norimt, jā, varbūt pat iesnausties, lai pēc tam,
pamostoties, piedzīvotu dievišķās godības atklāšanos mūsos. Gavēņa atturība ir
šis norimšanas laiks, lai mēs varam mazliet paiet malā, lai Dievs varētu mūsos
triumfēt un manifestēties. Lai mums visiem ir svētīgs šis Lielā Gavēņa laiks un
uzdrīkstēsimies sapņot lielus sapņus un lai vislielākais sapnis mūsu dzīvē –
nonākt Debesu Valstībā arī piepildās ikviena mūsu dzīve.