Adventa laiks Salaspils katoļu draudzē

 

11.novembra uzruna

Salaspils Romas katoļu draudzes un LR Zemessardzes19.kaujas nodrošinājuma bataljona zemessargu kapelāna uzruna 11.novembrī pie Ulbrokas pērles Ulbrokā.

Jēzus Jāņa evaņģēlija 15 nodaļā saka: “Nav lielākas mīlestības par to, ka kāds atdod savu dzīvību par draugiem” (Jņ 15,13).

Kas lika jauniem cilvēkiem 1919 gadā drosmīgi cīnīties un 11.novembra rītā atbrīvot Rīgu no Bermonta–Avalova karaspēka, kas draudēja iznīcināt tikko dzimušo Latvijas valsti? Tā bija tēvzemes mīlestība. Mana Latvija, mana mīlestība un arī mana atbildība! Tauta, kas bija nogurusi no kara un posta, dzirdēja brīvības zvanu skaņas no Rīgas baznīcu torņiem. Kareivji, dzirdot Rīgas baznīcu zvanus metās ceļos un lūdza Dievu. Latvijas brīvība bija izcīnīta!

11. novembrī, mēs pieminam brīdi, kad Latvija aizstāvējās un dzima kā brīva valsts. Šī diena nav tikai vēstures atmiņa, tā ir piemiņa par tiem, kas mīlēja savu zemi vairāk par sevi. Mēs atceramies tos, kas bija gatavi ziedot dzīvību, lai mēs varētu dzīvot brīvībā. Nav lielākas mīlestības par to, ka kāds atdod savu dzīvību par draugiem. Jēzus vārdi piepildījās karavīru sirdīs un dzīvības atdošanā par visdārgāko – par savu Tēvzemi. Mūsdienās, kad esam tik sašķelti, ir svarīgi sekot saviem ideāliem un Latvija ir mūsu ideāls, mūsu visdārgākais, ko nevienam neatdosim. Tā ir arī mana Latvija. Mana Latvija – mana mīlestība un mana atbildība!

1919.gada 11 novembris bija diena, kad Dieva noslēpumainā apredzība un karavīru drosme sadevās rokās. Karavīri cīnījās ne tikai par savu zemi, bet arī par augstākām vērtībām, par ģimeni, par patiesību, par nākotni, kurā cilvēks var brīvi elpot un lūgt Dievu. Kad briesmas ir garām, mēdzam ieslīgt sīkumainībā un savstarpējās ķildās un vienotības sajūta kaut kur izgaist. Jā, esam dažādi, bet Latvija mums visiem ir tikai viena. Latviju par savām mājām sauc dažādi cilvēki, tāpat kā neatkarības cīņās karoja dažādu tautību, ticību un uzskatu cilvēki. Būtu dīvaini likt visiem domāt vienādi. Tomēr Latvija mums ir tikai viena un nevienam citam mēs to neatdosim.

Bieži mums gribās vainot kādu citu, ka mums neiet labi. Bet es nevaru visu vainu novelt tikai uz citiem. Arī es esmu aicināts iesaistīties labākas Latvijas veidošanā. Dažādos veidos, bet visi kopā. Svarīgi ir būt vienotiem, pat ja esam dažādi.

Šodien, pēc vairāk nekā gadsimta, mēs dzirdam šo Rīgas baznīcu zvanu atbalsi. Tā atgādina, ka brīvība nekad nav pašsaprotama. Tā ir Dieva dāvana un mūsu katra pienākums. Pienākums brīvību sargāt un par brīvību cīnīties. Lāčplēša dienas varoņi mums māca — brīvība tiek saglabāta tad, kad cilvēks ir gatavs kalpot, nevis lai cits viņam kalpotu. Kristus vārdi — “Nav lielākas mīlestības par to, ka kāds atdod savu dzīvību par draugiem” — piepildījās Latvijas karavīru apņemīgajā rīcībā. Viņi nezināja, vai izdzīvos, bet viņi ticēja, ka viņu upuris nesīs gaismu un cerību nākamajām paaudzēm.

Nepietiek tikai uzvilkt karogu mastā valsts svētkos. Ar Latviju sirdī man ir jāceļas katru rītu un ar Latviju uz lūpam ir jādodas miegā. No mums katra ir atkarīga Latvijas nākotne. Šeit Ulbrokā un citās vietās vienmēr bija, ir un būs Latvija. Brīva un neatkarīga valsts, par kuru mēs visi lepojamies. Un lai šī atceres diena ir kā atgādinājums, ka mēs ikviens esam aicināti aizstāvēt un rūpēties katrs savā veidā, bet visi kopā  - par Latviju!

Dievs svētī Latviju!