Mans ceļš pie Dieva.
Man ir 50 gadu un atziņa, ka esmu šos gadus nodzīvojusi nepareizi un
daļēji veltīgi. Veltīgi tāpēc, ka varēju darīt labāk, vairāk, uztraukties mazāk
un līdz ar to domāt skaidrāk, atrast labākus risinājumus daudzās lietās, bet ir
iztērēts laiks veltīgās maldu cīņās par noteikšanu ģimenē, par ietekmi darba
vietā, par augstāku posteni, par sasniegumiem, kam nav nozīmes. Būtu varējusi
labāk audzināt savus bērnus, mīlēt vairāk un patiesāk, - tas viss varēja būt,
ja es necenstos visu risināt no sava cilvēcīgā skatu punkta un savlaicīgi
atvērtu durvis, pie kurām kāds klauvēja visus šos gadus.
Viņš klauvēja, bet atvērts tika tikai pēc gariem 50 gadiem...
Esmu augusi ģimenē, kuru var saukt par kristīgu, jo Dieva esamība tika
atzīta un baznīca tika apmeklēta. Sākumā luterāņu, vēlāk septītās dienas
adventistu. Man nepatika iet uz baznīcu, nepatiks dzirdēt tēva aicinājumu
nelasīt romānus, bet Bībeli.
Beidzās vidusskolas laiki, sākās studijas augstskolā, kura tika
izvēlēta iespējami tālāk no mājām, kur visus 18 bērnības gadus īsti labas
saskaņas un siltuma nebija (vismaz manā uztverē), kaut maize, jumts un rūpes
bija pietiekamas. Turpinājumā – studiju laikā izveidota ģimene (bez vecāku
atļaujas un svētības), un 20 gadus gara ģimenes dzīve, kurā bez trīs bērniem
papilnam problēmu, kašķēšanās, naida, neuzticības un iztikas minimums, kreiso
soļu, palīdzības meklējumi pie ekstrasensiem, un drāmas beigas. Periodiski, kad
„ūdens smēlās mutē”, nācu uz katoļu baznīcu pasēdēt un lūgt. Jāpiebilst, ka
divas meitas (no trim) bija kristītas katoļticībā.
Drāmas beigām tuvojoties, kad jutos kā stūrī iedzīts dzīvnieks, un ar
pilnīgi trulu bezizejas sajūtu, bailēm par eksistenci un dzīvības drošību,
redzēju sapni, kurā redzēju tikai milzīgu spožumu, kā sauli, un neko vairāk,
bet skaidri zināju, ka tas ir Jēzus. Uzklausīju sava kolēģa aicinājumu un
pamazām atvēru savas domas ticībai, apmeklēju baptistu draudzi un arī iestājos tajā.
Tomēr īsti iederīga draudzē nesajutos, arī sakarā ar darbu nevarēju iknedēļu
katru ceturtdienas, piektdienas vakaru un svētdienu būt dievnamā, par ko saņēmu
aizrādījumus un galu galā, kad tiku nosūtīta uz trīs mēnešiem uz Londonu
mācīties, atgriežoties uzzināju, ka esmu no draudzes izslēgta, sakarā ar „neapmeklēšanu”.
Sajutu zināmu īgnumu, bet arī
zināmu mieru. Tomēr turpināju kā līdz šim laiku pa laikam apmeklēt katoļu
baznīcu, kā jau visus iepriekšējos gadus to darīju, kad bija grūti brīži. Kad pēc
gandrīz 20 gadu cīņas par kaut cik sakarīgu ģimeni tomēr pieņēmu lēmumu tālāk
iet viena, arī vairāk pievērsos ticībai, jo izvērtējot iepriekšējo laika posmu,
sapratu, ka lai cik traģiskas būtu bijušas situācijas iepriekšējā dzīves posmā,
ar mani nekas slikts nebija noticis un galu galā no visām situācijām biju
tikusi ārā ar minimāliem zaudējumiem, dzīva, vesela, paēdusi, ar pajumi un
pasargāta.
Pat tā saucamajā krīzes laikā, kad cilvēki zaudēja darbu, iztikas
līdzekļus un mājvietas, kad mani kolēģi tika atlaisti un viens pat izdarīja
pašnāvību, es saglabāju darbu, maizi un jumtu virs galvas, pārcēlos no savas
dzīves vietas uz Rīgu, bērni ieguva augstāko izglītību, atrada darbu un bija
dzīvi un veseli.
