Kristus ir Augšāmcēlies un
uzkāpis debesīs!
Dārgie Vatikāna radio klausītaji. Esam pavadījuši jau vairāk
kā 40 dienas kopš Lieldienām un šajā svētdienā esam starp Jēzus debeskāpšanas
svētkiem un Vasarsvētkiem – svētā Gara nosūtīšanas svētkiem. Šodienas evaņģēlija
lasījumā Jēzus lūdzas Pēdējo vakariņu telpā un lūdzas par saviem mācekļiem.
Šajā lūgšanā ir nojaušama tā spriedze, kas līdz ar Jēzus atnākšanu ir tikusi
atrisināta, kaut tomēr galējs piepildījums šeit uz zemes tiks sasniegts tikai
pasaules beigās. Tā ir spriedze starp dievišķo un cilvēcisko. Mēs zinām, ka
pirms Dievs tapa cilvēks, respektīvi iemiesojās, Viņš pasaules tautām bija vai
nu pilnīgā neizprotams un tāls, kā piemēram pagāniem un grieķu filozofiem, kuri
tikai daļēji nojauta kāds varētu būt Dievs. Vai arī kā jūdiem, kuriem Viņš bija
atklājies, tomēr ne visā pilnībā. Dievam kļūstot par cilvēku, Jēzus Kristus
Personā, notika noslēpumaina, bet reāla dievišķības un cilvēcības satikšanās,
kura no vienas puses ir reāli notikusi, tomēr no otras puses mums visiem paliek
kā liels noslēpums. Jo, pat ja pirmo gadsimtu konsilos tika skaidri nodefinēta
Jēzus dievišķība un cilvēcība, tomēr visos kristietības gadsimtos, gan Baznīcā,
gan sabiedrībā bija un ir redzama spriedze šajā jautājumā. Vai Dievu var attēlot
ikonās, svētbildēs? Kam ir prioritāte – Dieva
žēlastībai vai cilvēka darbiem? Vai pietiek tikai ar žēlastību un cik
tālu cilvēks var iesaistīties ar savu cilvēcisko atbildi? Vai pasaule un viss
dabiskais ir ļauns, vai Dievu varam sastapt arī cilvēciskumā?
Katoliskā Baznīca vienmēr ir
gājusi šo vidusceļu, jo tā ir Kristus Miesa un atspoguļo sevī Jēzu Kristu, kurā
satikās dievišķais un cilvēciskais. Sākoties reformācijai, viss cilvēciskais
tika nosodīts un tika uzskatīts, ka cilvēciskais ir konkurents garīgajam,
dievišķajam. Sākās pārmetumi Baznīcai, ka viņa speciāli savus svētkus ielika
pagānu tautu saulgriežu svinībās, ka piesavinājās daudz ko no Romas pagānu
kultiem un filozofijas, ka tai ir pārāk grezni un cilvēciski rituāli, tika
atmesta Tradīcija, u.t.t. Tomēr Katoliskā Baznīca nebaidās no cilvēciskuma, jo
Dievs kļuva cilvēks. Pati Baznīca, kas ir Kristus Miesa, neredzamās žēlastības
dod zem redzamām zīmēm. Mūsdienu teologi pašu Baznīcu nosauca par „Sakramentu”
un daži pat gāja vēl tālāk, uzskatot, ka arī visa pasaule, radība, kultūras ir
kā redzama zīme, neredzamajai Dieva darbībai.