Nu tā!
Ir pagājusi jau gandrīz nedēļa, emocijas sāk norimt, un tagad arī es izteikšu savu komentāru un viedokli par 9.janvāra LTV1 raidījumu
"Aizliegtais paņēmiens".
Vispirms jāsaka, ka uz šo raidījumu devos Rīgas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča uzdevumā, līdz ar to pārstāvēju Baznīcas viedokli, ko arī raidījumā centos darīt. Pašā raidījuma sākuma "galviņā" jau ir pateikts viss par šo raidījumu: "Mūs iespējams nosodīs...". Un nosoda, jo šajā raidījumā izmantotās žurnālistikas metodes ir neētiskas un no morālā viedokļa ļaunas, neatļautas un graujošas. Raidījuma vadītāji, lai uzzinātu patiesību, izmantoja melus, viltus personas un manipulāciju ar teksta un videomateriālu montāžu. Nekad ļauni līdzekļi neattaisno labu mērķi. Nekad. Nevar ar melu un manipulāciju palīdzību, lai iegūtu popularitāti un reitingus, meklēt patiesību. Jau pats veids, kā šī patiesība tiek meklēta diskriditē pašu raidījumu, tās veidotājus un metodes, kādas tiek izmantotas un sabiedrībā rada negatīvu žurnālista tēlu. Tā vietā, lai žurnālistis meklētu patiesību un izgaismotu negācijas, tiek padarīts pretējs efekts. Zūd uzticamība jebkādam cilvēkam.
Bet nu, visu pēc kārtas.
Likums par fizsko personu datu
aizsardzību, aizliedz, bez subjekta parsonīgās piekrišanas veikt personīgu un sensitīvu datu publiskošanu, tai skaitā filmēšanu ar slēpto kameru un to izmantošanu publiskajā telpā. Tomēr šajā likumā ir arī 5. pants, kurš žurnālistiem, līdzīgi kā LR speciālo dienestu darbiniekiem, dod tiesības nekontrolēti melot un ar slepenām kamerām filmēt jebkur un jebkādos apstākļos. Citēju: "Šā likuma
7.,
8.,
9.,
11. un
21.pants netiek piemērots, ja personas dati ir apstrādāti žurnālistiskām vajadzībām saskaņā ar likumu "
Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem", mākslinieciskām vai literārām vajadzībām un ja likumā nav noteikts citādi." Jautājums ir, vai šajā 9.janvāra raidījumā izmantotie materiāli ar slēpto kameru ir nepieciešami mākslinieciskām vai literārām vajadzībām. Savukārt likumā par presi un citiem masu informācijas
līdzekļiem, 7.pantā ir teikts:
7. pants. Nepublicējamā informācija
Aizliegts publicēt informāciju, kas ir valsts noslēpums vai cits ar likumu speciāli aizsargāts noslēpums, kas aicina uz vardarbību un pastāvošās iekārtas gāšanu, propagandē karu, cietsirdību, rasu, nacionālo vai reliģisko pārākumu un neiecietību, kūda uz citu noziegumu izdarīšanu.
Nav publicējami pirmstiesas izmeklēšanas materiāli bez prokurora vai izmeklētāja rakstveida atļaujas. Tiesvedības procesa atspoguļojumā nav pieļaujama tādu materiālu publicēšana, kuri pārkāpj nevainīguma prezumpciju. Atklātās tiesas sēdēs žurnālisti drīkst izdarīt tehniskus ierakstus, ja tas netraucē tiesas procesa norisi. Aizliegts publicēt personu korespondences, telefonsarunu un telegrāfisko ziņojumu saturu bez adresāta un autora vai viņu mantinieku piekrišanas.
Aizliegta un saskaņā ar likumu tiek sodīta masu informācijas līdzekļu izmantošana, lai iejauktos personu personiskajā dzīvē. Aizliegts publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tam neslavu.
Un tagad no Katoliskās Baznīcas puses.
Līgumā starp Latvijas Republiku un Svēto Krēslu, 7.pantā ir minēta šāda vienošanās: "Grēksūdzes sakramenta noslēpums tiek atzīts par neaizskaramu. Neviens un nekādā gadījumā nedrīkst pratināt katoļu priesteri jautājumos, kas saistīti ar grēksūdzes noslēpumu pat tad, ja šis priesteris ir liecinieks vai procesa dalībnieks valsts tiesā." Arī LR kriminālprocesa
likuma 121.panta 1.1 paragrāfā ir teikts: "Kriminālprocesuāli aizsargātie profesionālie noslēpumi - nav ierobežojamas tiesības neliecināt un nav izņemami personiskie pieraksti: garīdzniekam par grēksūdzē uzzināto." Tātad ir jomas, kurās arī žurnālistiem, dodoties pie garīdznieka ar slēpto kameru vai diktafonu ir jābūt uzmanīgam, jo var jau būt, ka garīdznieks ar šādu fiktīvu, žurnālistu "izveidotu" "laulāto pāri" uzsāk konfidenciālu sarunu, kuru arī var klasificēt kā grēksūdzi vai vismaz konfidenciālu sarunu. Uzskatu, ka šajā raidījumā atkārtojas padomju laiku čekistu paņemieni, kad slepeni tika noklausīti garīdznieki un tādējādi viņos tika iedvestas bailes un neuzticēšanās cilvēkiem, ar mērķi viņus izolēt no sabiedriskajiem procesiem un ieslēgt viņus dievnamu četrās sienās.
Ko Baznīca saka par tiem, kuri ieraksta grēksūdzes savos diktafonos, vai noklausās garīdzniekus?
1988.gada 23.septembrī Romas Katoliskās Baznīcas Ticības Doktrīnas kongregācija izdeva speciālu
dekrētu, kurā minēts, ka balstoties uz Kanonisko Tiesību kodeksa 1388 kanonu, ikviens kurš ar tehniskiem līdzekļiem ieraksta grēksūdzē teikto vai dzirdēto un/vai to publicē plašsaziņas līdzekļos vai sociālos tīklos, automātiski (
latae sententiae) tiek ekskomunicēts no Baznīcas. Šādas stingras sankcijas ir ieviestas tādēļ, ka Baznīca augsti ciena grēksūdzes noslēpumu un arī ticīgie zina, ka viņi, ejot pie grēksūdzes netiks pievilti, nodoti un viss, ko viņi saka grēksūdzē, tiek ar vislielāko stingrību glabāts kā noslēpums,
Noslēdzot savas pārdomas, vēlos uzsvērt, ka ar šo rakstu nevēršos ne pret vienu žurnālistu un arī cienu žurnālistikas brīvību un tiesības meklēt patiesību. Tomēr, kā ikvienā nozarē, arī žurnālistikā neviens nav atbrīvots no ētiskajām un morāles normām, ko arī aicinu ievērot.
Daži cilvēki man uzdod jautājumus, saistībā ar jauno katehismu, kas ir iznācais KALA-raksti izdevniecībā. Atbildu:
