1.Mozus
gr., 32 nodaļa
23
Un tai pašā naktī viņš piecēlās, paņēma abas savas sievas un abas savas
kalpones, un savus vienpadsmit dēlus un cēlās pāri Jabokas upes braslam.
24 Tad viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, tāpat visu, kas tam pašam piederēja.
25 Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai.
26 Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu.
27 Un tas teica: "Atlaid mani, jo rīts sāk aust." Bet Jēkabs teica: "Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi."
28 Un tas vaicāja: "Kā tevi sauc?" Viņš atbildēja: "Jēkabs."
29 Bet tas viņam sacīja: "Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis."
30 Un Jēkabs jautāja un sacīja: "Pasaki jel savu vārdu!" Bet tas sacīja: "Kādēļ tu man prasi manu vārdu?" Un Viņš to tur svētīja.
31 Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu, jo: "Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību."
32 Un saule lēca, kad viņš Pniēlai gāja garām, bet viņš kliboja savas gūžas dēļ.
33 Tāpēc Israēla bērni līdz šai dienai neēd gūžas dzīslu, kas iet pār ciskas locītavu, jo Jēkabam bija skarta gūžas dzīsla.
24 Tad viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, tāpat visu, kas tam pašam piederēja.
25 Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai.
26 Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu.
27 Un tas teica: "Atlaid mani, jo rīts sāk aust." Bet Jēkabs teica: "Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi."
28 Un tas vaicāja: "Kā tevi sauc?" Viņš atbildēja: "Jēkabs."
29 Bet tas viņam sacīja: "Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis."
30 Un Jēkabs jautāja un sacīja: "Pasaki jel savu vārdu!" Bet tas sacīja: "Kādēļ tu man prasi manu vārdu?" Un Viņš to tur svētīja.
31 Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu, jo: "Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību."
32 Un saule lēca, kad viņš Pniēlai gāja garām, bet viņš kliboja savas gūžas dēļ.
33 Tāpēc Israēla bērni līdz šai dienai neēd gūžas dzīslu, kas iet pār ciskas locītavu, jo Jēkabam bija skarta gūžas dzīsla.
Kā
gan cilvēks var pieveikt visvareno Dievu? Un kāpēc lai Dievs vēlētos cīnīties
ar cilvēku? Kādu gudrību Dievs vēlas mums dot šai stāstā- darīt visu, lai
cīnītos ar Viņu un mēģināt Viņu uzvarēt?
Liels paldies par jautājumu.
Aplūkosim, ko saka Bībeles komentārs. Vispirms komentāru autori saka, ka viss
fragments ir jāskata kopumā, 32.nodaļa no 23-33.pantam. Šajā teksta materiālā
mēs varam atrast trīs svarīgas etimoloģiskas norādes: tiek izskaidrota Izraēla
vārda nozīme (29.pantā), konkrētai vietai tiek dots vārds Pniēla (31) un redzam norādi uz gūžas cīpslas nelietošanu uzturā
(33). Cīņa ar noslēpumainu „vīru” joprojām paliek noslēpumaina, jo nav zināms,
kurš šajā cīņā uzvarēja. Šī rakstu vieta ir it kā pretēja tam, jo Jēkabs
izdarīja, kad ar viltu ieguva svētību Ēzava vietā. Šeit ir cīņa. Bet nav
pilnīga skaidrība, vai tas tiešām bija Dievs, ar ko Jēkabs cīnījās. Vairākoms
komentātoru saka, ka iespējams, tomēr tā ir paša Jēkaba izjūta, jeb
interpretācija. Ir svarīgi, ka šī cīņa notiek starp rakstu vietām, kas norāda
cīņu starp Ezavu un viņu. Visa Izraēla vēsture ir cīņa ar Dievu, kas mijās ar
nepaklausību un ilgām pēc Mesijas. Visa Vecā Derība ir jāskata Jaunās Derības,
Jēzus Kristus atnākšanas gaismā. Jēkaba – Izraēla cīņa ar Dievu norāda uz
nemitīgo grēka drāmu, kāda pastāv pasaulē līdz pat mūsdienām.
Kāpēc
priesteri tiek saukti par “tēviem” un Pāvests “Svētais tēvs”, kad Matejs 23:9
saka:
Un
nevienu nesauciet virs zemes par tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas ir debesīs.
Priesteri netiek saukti par tēviem.
Parasti par tēviem Baznīcā tiek saukti mūki, un šī tradīcija tiek saistīta jau
ar Ēģiptes tuksneša mūkiem, jeb tēviem. Arī pirmo gadsimtu Baznīcas rakstnieki
un teoloģiskās domas veidotāji tiek saukti par Baznīcas Tēviem un arī tie
bīskapi, kuri piedalās koncilos tiek saukti par koncila tēviem un arī pāvestu
mēs saucam par svēto tēvu. Tomēr visas šīs „tēvišķības” ir dziļi saistītas ar
Dieva „Tēvišķību”, ko Viņš mums atklāj savā Dēlā un caur priesterības
sakramentu šī Dieva „Tēvišķība” atklājas. Bībelē Jēzus vēlējās mūs sargāt no
elkdievības, ja mēs kādu citu cilvēku vai lietu liktu Dieva vietā. Bet Baznīcā
ikviens garīgais tēvs reprezentē pašu Jēzu Kristu, nevis ieņem Viņa vietu.