pirmdiena, 2017. gada 5. jūnijs

Vasarsvētki un Baznīca!

Ir kāds patiess stāsts. Vēl pirmās Latvijas laikā, pirms II pasaules kara vienā draudzē notika reāls “lūgšanu grāmatiņu karš”. Draudzē notika dievkalpojumi dažādās valodās un vienas valodas lūdzēju grupa bija ilgāk aizkavējusies un nākamā, nespēdama to izturēt, sāka ar lūgšanu grāmatiņām “zvetēt” palikušos no iepriekšējā dievkalpojuma. Arī mūsdienās zinu draudzes, kurās ir samērā maz cilvēku, tomēr viņi ir sašķēlušies dažādās “frakcijās”, kur katra vēlas piepildīt savas nerealizētās ambīcijas un būt par draudzes priekšniekiem u.t.t. Nabaga prāvesti, jo šādas situācijas ir liels negals un posts.
Tas atgādina situāciju pēc Bābeles torņa uzcelšanas, kad Dievs “sajauca” cilvēku valodas un viņi vairs nespēja viens otrā ieklausīties. Nebija dialoga. Tomēr jau Radīšanas sākumā Dieva Gars lidinājās virs ūdeņiem. Noslēpumainā veidā Svētais Gars, apslēpti, tomēr darbojās visā Vecās Derības laikā. Viņš darbojas visās tautās, kultūrās, reliģijās, jo Dieva Garam nav robežas. Viņš ir neirobežots sevī un pūš un dveš kur vien vēlas.

Jēzus, pēc savas augšāmcelšanās saviem mācekļiem saka: “Bet kad nāks pār jums Svētais Gars, tad jūs saņemsiet Viņa spēku; un jūs būsiet mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un visā zemē.” (Apd 1,8) Jēzus arī saka: „Un es jums sūtu sava Tēva apsolīto, bet jūs palieciet pilsētā (Jeruzalemē), kamēr tiksiet tērpti spēkā no augšienes!” (Lk 24,49) „Un kad es tikšu no šīs zemes pacelts, es visus vilkšu pie sevis.” (Jņ 12,32) Jau Vecajā Derībā, pravieša Joēla grāmatā tika dots apsolījums: „Un tad notiks, ka Es izliešu Savu Garu pār visu miesu un jūsu dēli un jūsu meitas pasludinās nākamas lietas, jūsu vecaji redzēs atklāsmes sapņos, bet jaunie redzēs parādības.” (Joēla 3,1)

Tomēr, jāatceras, ka Svētais Gars nedarbojas automātiski. Tāpat, kā arī mūsu pestīšana nav automātiska, arī Svētā Gara darbība nav automātiska. Jo Dieva Gars ir ļoti delikāts un smalkjūtīgs. Viņš var ienākt tikai tā cilvēka sirdī, vai kopienā vai draudzē, ja ir izpildīti zināmi nosacījumi. Kādi tie ir?

Vēlme Viņu saņemt. Atvērtība Dievam, sirds stāvoklis, ilgas pēc Dieva. Nāc, Svētais Gars!

Jābūt tīram no grēka. Dažreiz Svētais Gars jau sāk darboties cilvēkā, kurš vēl nav nokristīts vai atrodas grēkā. Tad tas notiek tādēļ, ka Dieva Gars mudina cilvēku uz atgriešanos. Tomēr, lai mūsu kalpošana, darbība būtu auglīgāka, ir nepieciešama regulāra grēksūdze, sirds šķīstīšana. 

Mīlestība un pazemība savā starpā. Mīlestība arī lielākā Svētā Gara dāvana, tomēr mīlestība ir arī bauslis, ko pieprasa Jēzus. „Tas ir mans bauslis, lai jūs cits citu mīlētu.” Dažreiz mīlestība pieprasa lūgt piedošanu, izlīgšanu, garīgu „kāju mazgāšanu”, zemošanos, atteikšanos no lepnības, skaidības ambiciozitātes, u.t.t.

Vienotība. Svētais Gars ir tas, kurš realizē vienotību, bet arī pieprasa vienotību. Jebkura šķelšanās, naids, nekārtības ir zīme, ka tā lieta nav no Svētā Gara. Paklausība garīgajām autoritātēm. Lai cik pievilcīgas būtu mūsu harismas, ārkārtējās vai parastās svētā Gara dāvanas, tomēr ja tās ir pretrunā vienotībai Baznīcā un šķeļ Baznīcu, draudzi, tad tām ne tikai nav nozīmes, bet tās vēl var būt par ieļaunojumu un kaitējumu Svētā Gara darbībai.

Pieņemt visu to, ko Kristus ir mācījis. Kas jūs klausa, tas mani klausa, saka Kristus. Akceptēt visu Baznīcas mācību. Visu ko Jēzus mums ir teicis Evaņģēlijā, ko māca Bībele un Baznīcas maģistērijs. Mīlestība pret pāvestu, arhibīskapu, prāvestu. Būt kopībā ar visu Baznīcu. Neveikt kristīgo patiesību selekciju. Tas man patīk, to es pieņemu, tas man nepatīk, to es nepieņemu.

Kad esam saņēmuši Svēto Garu, tad apjaušam, ka vieni paši nevaram izdzīvot savu ticību. Mums ir vajadzīga kopiena – Baznīca, draudze. Draudzē mēs mācamies atvērtību uz otru cilvēku, mazinās mūsu egosims un individuālisms. Draudze ir vieta dialogam, kas nemaz nav tik viegls. Bieži vien piedzīvojam, ka draudze nav ideālu cilvēku sabiedrība. Drīzāk ir tieši otrādi – redzam, ka draudzē ir cilvēki ar saviem grēkiem, nepilnībām, ambīcijām, u.t.t. Tomēr apzināmies, ka vieni paši nevaram sasniegt pestīšanu. Jā, mēs varam vienatnē lūgt Dievu un individuāli veidot personīgas attiecības. Bet draudzē mēs sinhronizējam savu individuālo Jēzus attēlu ar to Jēzus attēlu, kādu atklāj visa Baznīca, draudze.

Ir nepieciešama draudze, kurā mēs jūtamies un esam kā ģimenē. Kā tikt pāri šim cilvēciskajam faktoram? Tāpat kā cilvēks sastāv no dvēseles un miesas, no gara un matērijas, kas ir apvienots vienā ķermenī un nav nekādi atdalāms – vismaz šajā dzīvē, arī Baznīca un draudze sastāv no šādām divām būtiskām “sastāvdaļām” – institūcijas, struktūras un Gara – harismām, dāvanām. Ir sastopamas divas galējības – vai nu radikāli nošķirt šīs abas realitātes, glorificējot vienu vai otru, vai nu vispār neņemt vērā garīgo dimensiju, Baznīcā un draudzē redzot tikai institūciju, organizāciju vai firmu.

Vasarsvētkos mums ir jāapzinās, ka Svētais Gars ir tas, kurš dibina, vada un būvē Baznīcu. Bet Viņš to dara ar cilvēcisku līdzekļu palīdzību. Hierarhija, institūcija, draudze, dažādas evaņģelizācijas formas un metodes kļūst par ietvaru, par “trauku”, ar kuru palīdzību Dieva Gars darbojas. Tomēr jāuzmanās metodi, formu, institūciju likt augstāk par Svētā Gara darbību vai arī domāt, ka ar cilvēcisku līdzekļu un metožu palīdzību mēs “pievilināsim” cilvēkus vai arī mēs būsim tie galvenie. Metodes un līdzekļi ir svarīgi, tomēr tās ir tikai līdzekļi, caur kuriem darbojas Svētais Gars. Pāvests Benedikts XVI vairākkārt ir uzsvēris, runājot par Vatikāna II koncila reformām: “Nedrīkstam domāt, ka tā ir mana vai mūsu Baznīca vai draudze. Nē. Vispirms tā ir Jēzus Kristus, Viņa Baznīca. Viņš ir centrā. Viņš ir tas, pie kura mēs ejam un kurš ir galvenais Baznīcas “darbinieks un dzinējspēks”. Draudze tikai tad būs vienota, ja tā skatīsies vienā virzienā uz Jēzu Kristu, kurš ir Baznīcas un draudzes centrā. Prāvesti mainās, arī draudzes locekļi nāk un iet. Tomēr Kristus paliek. Viņš ir tas, kurš pulcina visus ap sevi. Viņš ir tas, kurš nemitīgi mājo Vissvētākajā Sakramentā Tabernākulā. Viņš ir tas, kuru mēs svinām un pielūdzam Euharistijā. Baznīca dzima Pēdējo Vakariņu mielasta laikā, Baznīca izplūda no Jēzus pārdurtā sāna pie krusta Golgātā. Jā. Būt draudzē nav viegli. Ir arī savs krusts. Bet vienmēr seko augšāmcelšanās un Vasarssvētki. Nemeklēsim draudzē savu gribu, nemēgināsim draudzi veidot pēc saviem ieskatiem, nemeklēsim draudzē tikai ideālos cilvēkus. Ļausimies Svētā Gara pārveidojošajam spēkam un ļausim, lai Viņš – Svētais Gars mūs visus apvieno ap sevi un Savā Baznīcā.

1 komentārs:

  1. Par cilvēkiem, kuri "atrodas grēkā." Vai ar to domāts smags grēks? Vai piesaiste pie grēka?

    AtbildētDzēst