trešdiena, 2015. gada 30. septembris

otrdiena, 2015. gada 29. septembris

Jauna kalpošana

Dārgie draugi! Pirmdien, 28.septembrī uzzināju, ka esmu iecelts par Rīgas Garīgā Semināra inspektoru. Līdz ar to, turpmāk dzīvošu Garīgajā Seminārā un turpināšu rakstīt doktora darbu. Lūdzu jūsu lūgšanas jaunajam kalpojumam.

ceturtdiena, 2015. gada 24. septembris

Kas ir patiesie bēgļi?

Pēdējā laikā Latvijas sabiedrībā aktīvi diskutē par bēgļu jautājumu. Tomēr vēlos vērst uzmanību uz kādu, vēl svarīgāku problēmu. Mums Latvijā ir daudzi bērni - bēgļi, no kuriem ir vai nu aizbēguši vecāki vai arī šie bērni ir uzauguši bez vecākiem, jo tie ir pāragri aizgajuši bojā. Varbūt varam, pirms domāt kur un kā izmitināt šos, no citām valstīm atbraukušos, padomāt kā izdarīt, lai Latvijā bērni vairs nedzīvotu bērnu namos, bet gan ģimenēs, kur viņi varētu saņemt tēva un mātes mīlestību. Tieši tādēļ svētās Ģimenes mājā sāksies semināri, speciāli veltīi šai tēmai, aicinot mums katram, savu iespēju robežās palīdzēt šiem bērniem atrast savas mājas.

Šo piektdien, 25. septembrī, Svētās ģimenes mājā kampaņas “Katram bērnam savu ģimeni” ietvaros sāksies četru semināru cikls potenciālajām viesģimenēm, audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem. Kopā kampaņas laikā notiks četri semināri, aicinot draudžu ģimenes nebaidīties uzņemties rūpes par kādu bez vecākiem palikušu bērnu.

Kā pastāstīja profesionālo audžuģimeņu apvienības vadītāja Ārija Martukāne, semināru laikā klātesošie tiks iepazīstināti ar bērnunama bērnu “portretu”, kā arī viņiem tiks izstāstītas iespējas, kā šiem bērniem var sniegt palīdzību. Tāpat semināru dalībnieki uzzinās, ko nozīmē kļūt par audžuģimeni, viesģimeni utt., kādi pienākumi jāuzņemas, kā jāgatavojas, ar ko jārēķinās. Semināros kā lektori būs Rīgas Bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs, profesionālo audžuģimeņu apvienības vadītāja Ārija Martukāne, starptautiskās iniciatīvas "Bāreņu svētdiena" vadītāji, praktizējošu audžuģimeņu un viesģimeņu vecāki. Semināros parasti būs arī kāds pieredzes stāsts. Pirmajā seminārā par savu pieredzi, uzņemot ģimenē bez vecākiem palikušus bērnus, stāstīs Dzierkaļu ģimene.

Kampaņa, kuras mērķis ir informēt, ka institucionālā vide nav labvēlīga bērna pilnvērtīgai attīstībai, Latvijā notiek jau ceturto gadu, bet otro gadu tā notiek sadarbībā ar Latvijas kristīgajām draudzēm. Tā noslēdzas ar Bāreņu svētdienu novembra pirmajā svētdienā.

Ā. Martukāne pastāstīja, ka kampaņai līdz šim ir bijuši pozitīvi rādītāji. Ja pirms kampaņas sākšanas ģimenes Latvijā adoptēja 40 – 70 bērnus gadā, bet ārzemnieki – vairāk nekā 100. Tad pēc kampaņas pirmo reizi Latvijā uz vietas adoptēto bērnu skaits pārsniedza 100.

Dalība ir bezmaksas. Pieteikties semināriem var aizpildot anketu: http://goo.gl/forms/5fDFETYzgv. Sīkāka informācija, rakstot uz e-pastu: i.svekle@gmail.com.

Pasākumu prganizē nodibinājums “Bīskapa Boļeslava Sloskāna garīgā un kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošanas un saglabāšanas fonds” sadarbībā ar ģimenes atbalsta centru “Svētās Ģimenes Māja”, Rīgas domes Labklājības departamentu, starptautisko iniciatīvu “Bāreņu svētdiena” un profesionālo audžuģimeņu apvienību “Terēze”.

pirmdiena, 2015. gada 21. septembris

Kam es sekoju?

Pēdējā laikā mūsu diecēzē ir notikušas straujas un negaidītas pārmaiņas, kas skāra dažādu priesteru pārcelšanu no vienas draudzes uz citām. Tādēļ vēlos ticīgajiem atgādināt dažas teoloģiskas un kanoniski - juridiskas patiesības, lai norādītu uz problēmām un palīdzētu labāk saprast, kā māca un kam tic Baznīca.

1. Jāatgādina, ka Katoliskā Baznīca pastāv izkaisīta visā pasaulē un realizējas caur vietējām bīskapijām, jeb diecēzēm. Katoliskā Baznīca neveidojas no šo diecēžu summas, bet gan katrā vietējā bīskapijā, kuras priekšgalā ir bīskaps - ordinārijs, kā apustuļu pēctecis un kurš pastāv vienotībā ar Romas pāvestu un pārējo bīskapu kolēģiju, pastāv Romas Katoliskā Baznīca. Tātad diecēzes bīskaps ir gans, tēvs un apustuļu pēctecis, kuram pienākas cieņa un paklausība. Bīskaps, vienotībā ar pāvestu un pārējo bīskapu kolēģiju, gana, svētdara un māca Dieva tautu un rūpējas, lai ticības mantojums - Atklāsme, nemainīgi un pareizi tiktu interpretēta, skaidrota un nodota nākamajām paaudzēm.

2. Diecēzē, jeb bīskapijā esošie priesteri ir diecēzes bīskapa - ordinārija palīgi un kopā ar bīskapu veido diecēzes prezbiterātu. Bīskaps, ieceļot priesteri par draudzes prāvestu, uztic viņam uz noteiktu laiku draudzes ganīšanas, svētdarīšanas un mācīšanas kalpojumu un priesteris ikvienu darbību draudzē veic sava bīskapa vārdā un uzdevumā. Bīskaps pats pēc saviem ieskatiem, konsultējoties ar cietiem, izlemj kad un kuru priesteri pārcelt no vienas draudzes uz citu. Priesteris nav kādas konkrētas draudzes īpašums, bet viņš ir aicināts kalpot ikvienai draudzei visā diecēzē, tieši tur, kur bīskaps viņu nozīmē.

3. Draudze ir Baznīcas pamatšūniņa. Katram ticīgajam ir jāapzinās, ka viņa draudze ir tā, kuras teritorijā viņš dzīvo. Ja gadījumā nav skaidras draudzes teritoriālās robežas, draudze ir tā, kurai ir vieglāk piekļūt ar transportu vai uz kuru esmu regulāri gājis, vai ir gājuši vecāki. Tomēr arī šajā gadījumā ir svarīgi būt vienā konkrētā draudzē un tur arī kalpot.

4. Nav pareizi kristības, pirmo svēto Komūniju, laulības vai citus sakramentus pieņemot, izvēlēties garīdznieku, kurš man patīk vai kurš "piedāvā vieglākus nosacījumus." Cita situācija ir ar biktstēviem vai garīgajiem tēviem. Baznīca ļauj ikvienam pie grēksūdzes iet pie tā garīdznieka, pie kura katrs ticīgais pats vēlas. Tādēļ arī draudžu prāvestiem ir jānodrošina, lai draudzēs, kurās ir tikai viens priesteris, regulāri viesotos cits priesteris, pie kura ticīgie varētu izsūdzēt grēkus.

5. Ja gadījumā notiek priestera pārcelšana, draudzē nav jārīko parakstu vākšanas, demonstrācijas, "piketi" un jāvērpj intrigas, lai tikai paturētu iepriekšējo prāvestu. Ir stingri jātic, ka caur bīskapa lēmumu runā pats Dievs un katras pārmaiņas ir Svētā Gara pārņemtas. Pat ja cilvēciskā ziņā var tikt pieļautas kļūdas, tomēr jātci, ka Baznīcas galvenais vadītājs un Arhitekts ir Svētais Gars.

6. Mīlēsim savu Baznīcu, bīskapu, prāvestu un draudzi un tā vietā lai šķeltos un būtu opozīcijā, centīsimies saglabāt vienotību un mīlestību savā starpā, kas ir zīme tam, ka mūsos mājo Svētais Gars. Neapslāpēsim Svēto Garu!

Ir iznācis Katoliskās Baznīcas katehisms jauniešiem YOUCAT latviešu valodā


trešdiena, 2015. gada 16. septembris

Katehisma studijas Valmierā



Sākot ar 19.septembri, ik sestdienu
Valmieras katoļu baznīcā, Stacijas ielā 20

Katoliskās Baznīcas Katehisma studijas

Paredzēts tiem, kas jau ir izgājuši pamata katehēzi un pieņēmuši kristību un pirmo svēto Komūniju (iesvēti)

17.00 Vissvētākā Sakramenta adorācija
18.00 katehisma kursi

Noslēgumā katrs saņems sertifikātu


Vada pr. Ilmārs Tolstovs


Valmieras katoļu draudzē - atsākas (no 19.septembra)

Svētdienas skola bērniem un pieaugušajiem.

Bērniem: Katru svētdienu 12.30. Sk. Ilona Rektiņa 26491907

Pieaugušajiem: Katru sestdienu 18.00 (draudzes mājā) pr. Lauris

svētdiena, 2015. gada 6. septembris

Sprediķis 6.septembrī (speciāli Vatikāna radio)

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 7, 31-37)

Jēzus, izgājis no Tiras robežām, caur Sidonu nonāca pie Galilejas ezera, pāriedams Dekapoles apvidu. 
Un pie Viņa atveda kurlmēmo un lūdza, lai Viņš tam uzliek roku. Paņēmis to savrup no ļaudīm, Jēzus ielika savus pirkstus viņa ausīs un ar siekalām aizskāra viņa mēli, un, paskatījies uz debesīm, nopūtās, un sacīja viņam: “Effata!” – tas nozīmē: “Atveries!” Un tūdaļ atvērās viņa ausis un atraisījās viņa mēles saišķis, un viņš varēja pareizi runāt. 
Jēzus viņiem pavēlēja nevienam par to nekā neteikt. Bet, jo vairāk Viņš liedza, jo dedzīgāk viņi par to sludināja un jo vairāk brīnījās, sacīdami: “Viņš visu labi ir darījis. Kurliem Viņš dod dzirdi un mēmiem – valodu.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Šodienas evaņģēlijā Jēzus, pārstaigājis pagānu apvidus, nonāk Galilejas ezera apvidū. Pie Jēzus pieved kurlmēmu cilvēku. Cilvēku, kurš nedzird un nerunā. Vai varam paši iedomāties, ko tas nozīmē – visu dzīvi neko nedzirdēt un nerunāt. Traģiska situācija. Visapkārt absolūts klusums un nespēja neko pateikt. Varam teikt, ka šajā cilvēkā kurš cieš, ir sakoncentrētas visas cilvēces problēmas, visas pasaules ilgas un slāpes pēc atbrīvošanas un pestīšanas. Ir daudz runāts par dziedināšanu, ko veica Kristus – gan garīgu, gan fizisku. Tomēr šodien es vēlos vērst uzmanību uz Kristus spēju ieraudzīt otra problēmu. Kristus nepaiet garām cilvēkam, kurš cieš. Pēdējā laikā aizvien vairāk mūsu uzmanību piesaista bēgļu problēma Eiropā, kā arī pāvests Francisks, kurš, Žēlsirdības gadu iesākot, aicina gan Baznīcu, gan visu sabiedrību aizvien vairāk parādīt žēlsirdību.
Effata, tulkojumā no aramiešu valodas nozīmē - atveries. Atveries uz Dievu, uz otru cilvēku, uz līdzcilvēku vajadzībām. Jēzus mums ir kā piemērs, kam līdzināties. Šodien varam uzdot jautājumu paši sev – cik mēs paši esam atvērti uz otra cilvēka un pārējās sabiedrības problēmām? Šis cilvēks bija fiziski nedzirdīgs un kurlmēms, bet mēs bieži vien esam garīgi akli, kurli un mēmi, lai sniegtu roku savam tuvākajam. Pāvests Francisks bullā „Misericordie Vultus”, izsludinot žēlsirdības gadu uzsver: „Žēlsirdība Svētajos Rakstos ir atslēgas vārds, lai parādītu, kā Dievs darbojas mūsu labā. Viņš neaprobežojas tikai ar to, lai pasludinātu savu mīlestību, bet padara to redzamu un taustāmu. Mīlestība nevar būt tikai abstrakts vārds. Tā pēc savas dabas ir konkrēta dzīve..” (MV 9)

Ir interesanti, ka Jēzus šī brīnuma aculieciniekiem aizliedz stāstīt par šo notikumu citiem. Kādēļ? Tādēļ, ka patiesā Jēzus „būtība” atklāsies tikai pie krusta un augšāmceļoties. Bet mums, kas esam piedzīvojuši Jēzus nāvi un augšāmcelšanos ir jābūt drosmīgiem, lai ar konkrētiem darbiem, sirds atvērtību, līdzjūtību pret savu tuvāko liecinātu par Dievu, kurš ir mīlestība un žēlsirdība. Ir tik daudz iespēju kalpot savam tuvākajam. Latvijā tā ir iespēja kalpot caur „Caritas Latvija” kustību, bet to varam darīt arī apmeklējot slimniekus, cietumniekus, evaņģelizējot tos, kas vēl nepazīst Kristu. Šodien arī mēs katrs, arī es, priesteris Ilmārs varam uzdot konkrētu jautājumu sev: „Ko es esamu darījis, lai kādam no maniem tuvākiem cilvēkiem, neatkarīgi no viņa reliģiskās pārliecības, tautības, politiskajiem uzskatiem, vecuma, u.t.t. klātos labāk? Vai esmu padomājis, kā es varu iesaistīties, lai cilvēkiem, kuri ir spiesti pamest savu dzimteni kara, vai citu apstākļu dēļ klātos labāk?  Katram no mums, kurš esam palicis garīgi kurls, akls un mēms, Jēzus saka: „Effata”, atveries! Pāvests savā dokumentā turpina: „Es karsti vēlos, lai kristīgā tauta Jubilejas laikā pārdomātu par miesas un dvēseles žēlsirdības darbiem. Tas būs veids, kā atmodināt mūsu sirdsapziņu, kas bieži vien snauž nabadzības drāmas priekšā, un aizvien vairāk iedziļināties Evaņģēlija vēsts būtībā, kur nabagi ir dievišķās žēlsirdības priviliģētie adresāti. Jēzus ar saviem sprediķiem mums norāda uz šiem žēlsirdības darbiem, lai mēs sapratu, vai dzīvojam vai nedzīvojam kā viņa mācekļi. No jauna pievērsīsim uzmanību miesas žēlsirdības darbiem: pabarot izsalkušos, padzirdīt izslāpušos, apģērbt kailos, uzņemt svešiniekus, palīdzēt slimajiem, apmeklēt cietumniekus, apbedīt mirušos. Un neaizmirsīsim garīgos žēlsirdības darbus: dot padomu šaubīgajiem, mācīt nezinošos, brīdināt grēciniekus, mierināt nomāktos, piedot aizvainojumus, pacietīgi paciest tos, kuri ir garlaicīgi, lūgt Dievu par dzīvajiem un mirušajiem.” (MV15)

trešdiena, 2015. gada 2. septembris

Katoļu priesteri, piedošana un aborti!

Pēdējās dienās Latvijas ziņu portālus pāršalca "svaiga" vēsts, par to, ka nu beidzot Katoļu Baznīca "nākusi pie prāta" un piedos aborta, jeb slepkavību grēkus. Tomēr atkal redzam, kā pāvesta Franciska labais nodoms tiek izrauts no konteksta un pasniegts kā kārtējā sensācija, patiesību sajaucot ar meliem. Ko tad īsti vēlējās pateikt pāvests?

Pāvests šo privilēģiju tiešā veidā saista ar Dieva žēlsirdības gadu, kurš sāksies šogad, 8.decembrī un noslēgsies nākamgad novembrī. Primāri pāvests vēlas uzsvērt, ka Dievs ir žēlsirdīgs un arī Baznīca ir aicināta tāda būt. Bet arī līdz šim, ikviens cilvēks, ja viņš nožēloja grēkus, varēja saņemt grēku piedošanu, dodoties pie grēksūdzes. Tomēr aborta grēka gadījumā cilvēks, izdarot šo slepkavību vai piedaloties tajā, reizē ar šo grēku sevi izslēdz no Baznīcas, jeb sevi ekskomunicē. Katoliskās Baznīcas katehisms uzsver: "Formāla līdzdalība abortā ir smaga vaina. Šo noziegumu pret cilvēka dzīvību Baznīca kanoniski soda ar ekskomunikāciju. "Kas izdara abortu, panākot attiecīgās sekas, nonāk ekskomunikācijas stāvoklī latæ sententiæ paša izdarītā nozieguma fakta dēļ vien, saskaņā ar Kanoniskajā likumā noteiktajiem apstākļiem. Baznīcas nolūks nav tādējādi ierobežot žēlsirdību. Tā norāda uz nozieguma smagumu, uz zaudējumu, kas nodarīts nonāvētajam nevainīgajam cilvēkam, viņa vecākiem un visai sabiedrībai un nav labojams." (KBK 2272, http://www.catholic.lv/katehisms/d3s2n2.html#a5) 

Baznīcā šo ekskomuniku, jeb izslēgšanu no Baznīcas var atcelt tikai pāvests vai bīskapi, vai arī priesteri, kuriem bīskaps to ir atļāvis. Citās valstīs, piemēram Polijā, ir speciāli nozīmēti priesteri, pie kuriem cilvēki, kuri bija veikuši abortus var doties un tikai pie šiem priesteriem šo piedošanu cilvēks var saņemt. Baznīcā Latvijā jau ilgus gadus bīskapi visiem priesteriem uz gadu dod atļauju grēksūdzēs dot piedošanu par aborta slekavībām un noņemt šo ekskomuniku. Līdz ar to, šī pāvesta dotā privilēģija Žēlsirdības gada laikā mūsu Latvijas situācijā nekādu jaunumu neienesīs, jo mēs jau līdz šim esam gājuši cilvēkiem pretī un dāvajuši šo iespēju katrā grēksūdzē. 

Tomēr vēlos uzsvērt, ka žēlsirdība un piedošana neatceļ taisnīgumu un nemazina šīs slepkavības nodarīto smagumu un postu. Līdz ar to, darīsim visu, lai šādu slepkavību nebūtu un lai katrs bērniņš varētu piedzimt un nodzīvot laimīgu dzīvi.