trešdiena, 2015. gada 30. septembris

Vai šādi izteikties ir deputātes cienīgi?

"Vienotības" lēnais "krahs"

Kāda bija Baznīcas situācija 20 gadus pēc Vatikāna II koncila?

Strādājot pie savas doktora disertācijas, atradu ļoti labu kardināla Godfrīda Daniela (Godfried Danneels) Baznīcas situācijas sintēzi, ko viņš veica, apkopojot visu pasaules episkopātu ierosinājumus pirms ārkārtējās bīskapu sinodes 1985.gadā, kas bija veltīta Vatikāna II koncila slēgšanas 20.gadadienai. Tā kā tuvojas pāvesta Franciska izludinātais Žēlsirdības gads, kurš sāksies šā gada 8.decembrī, tieši 50 gadus pēc Vatikāna II koncila slēgšanas, būtu interesanti paskatīties, kāda bija Baznīcas situācija 20 gadus pēc šī svarīgā notikuma Baznīcas dzīvē.

Pēckonsila bilanse!

Vispārējie spriedumi

a) Bīskapu vienprātība par to, ka Koncils ir piepildījis Baznīcas cerības. Darbs tikai veikts ar aizrautību, drosmi. Koncils, viennozīmīgi bija Svētā Gara darbs. Lielākā daļa ticīgo ar entuziasmu un prieku pieņēma Koncilu, kā Dieva dāvanu. Par Koncilu un tā dokumentiem bija liela interesa gan no citu konfesiju un reliģiju puses, gan no laicīgās pasaules puses.

b) Pat ja pēc Koncila bija zināmas grūtības Baznīcā, tomēr būtu maldīgi spriedelēt "pirms Koncila..." un "pēc Koncila..." (post concilium, ergo propter concilium). Vajadzīga ticības perspektīva.

Pozitīvie punkti

1. Daudzu ticīgo aktivitāšu pieaugums. Uz daudzām lietām ticīgie sāka skatīties ar pārdabiskās ticības acīm. Tomēr grūta sintēze ar tik dažādām vietējām Baznīcām, kas tomēr tika pārvarētas.

2. Vienprātība, kas skāra liturģisko atjaunotni. Līdzdalība sakramentālā dzīvē no ticīgo puses strauji pieauga, īpaši Euharistijā.

3. Dieva Vārda bagātināšana liturģijā. Ticīgie daudz aktīvāk sāka lasīt Bībeli - Svētos Rakstus un lietot tos ikdienā. Bībele caurstrāvoja evaņģelizāciju, katehizāciju, sprediķošanu.

4. Dziļāka Baznīcas izpratne. Atblidīga līdzdalība - diakoni, lektori, akolīti, katehēti. Pieauga ticīgo izpratne par to, ka arī viņi ir Baznīca.

5. Dziļāka Baznīcas un pasaules savstarpējā izpratne un dialogs. Pieauga Baznīcas evaņģēliskā liecība starptautiskā un sabiedrības laukā par tādām tēmām, kā cilvēka tiesības, taisnīgums, miers un brīvība. Lielāks jūtīgums uz sociāli - sabiedriskajām problēmām. Lielāka uzmanība pievērsta nabagiem. Dialogs ar citiem kristiešiem, citām reliģijām, neticīgajiem. Inkulturācija, ticība un kultūra.

6. Bīskapu un priesteru attiecību pārskatīšana, labāka ordinācijas sakramenta izpratne. Uzsvars uz formāciju semināros un pašu priesteru formāciju. Lielāka koleģialitāte Baznīcā visos līmeņos. Pakāpeniska Baznīcas izpratne, kā kopienas, ģimenes.

7. Klosterdzīves atjaunotne.

Negatīvie punkti

1. Liturģiskā reforma bieži vien palika tikai ārējo aktivitāšu robežās. Daži priesteri iekrita subjektīvismā. Tikai aizmirsts, ka liturģiskais kults ir visas Baznīcas darbība. Tika atstāta novārtā adorācija. Liturģija pārstāja būt kā sacrum. Baznīcā daži vairāk pievērsās horizontālam redukcionismam vai moralizējošam intelektuālismam. Grēksūdzes sakramenta krīze un tautas dievbijības formu panicināšana.

2. Tik liels uzsvars uz Dieva Vārdu, ka Bībele tika izolēta no visas dzīvās Baznīcas Tradīcijas. Parādījās subjektīvisms, ar kādu tika interpretēta un izdzīvota Baznīcas mācība. Katehizācija netika veikta integrāli, bet notika izlases veidā, pieņemot tikai to, kas ir ērts un patīkams. Nepieņēma visu Baznīcas mācību morāles un ētikas jomā. Grūtības izpratnē starp objektīvu patiesību un sirdsapziņas brīvību. Ētiskais subjektīvisms.

3. Eklezioloģiskā krīze. Vienpusīgi un pat ideoloģiski skaidrota konstitūcija Lumen gentium. Notika Dieva tautas un hierarhijas pretstatīšana. Pretstatīja institucionālo Baznīcu pret Baznīcu, kā noslēpumu. Spriedze starp Universālo Baznīcu un lokālajām Baznīcām. Bīskapu konferenču teoloģiskā statusa jautājums. Attiecības ar Romas kūriju un koleģialitātes jautājumi.

4. Baznīcas un pasaules attiecības nebija tik spožas, kā gribēja Koncils. Bagātajās valstīs pieauga laicizācija, ateisms un meteriālisms. Morālisko vērtību krīze. Attīstītajās valstīs pieauga nabadzīgo cilvēku skaits. Cīņa par brīvību un taisnīgumu. Jaunas problēmas - miers un karš; zinātnē, īpaši biomedicīnā neņēma vērā bioētikas prasības, sievietes loma sabiedrībā un Baznīcā.

Kā Baznīcai atbildēt uz šīm problēmām? Baznīcas atbilde nevar būt tikai disciplināra un administratīva. Nevar šīs problēmas risināt ar pirmskoncila paņēmieniem. Daudzās vietās trūkst ticības Svētā Gara darbībai, nav brālīga dialoga un pacietības, kas saistās ar cerību. Arī hermeneutiskā kļūda, sadalot Baznīcas laikmetu etapos: pirms un pēc koncila, uzskatot, ka viss, kas bija pirms koncila bija slikts un tagad visu vajag reformēt reformas dēļ. Jāņem vērā visas Baznīcas Tradīcijas kopsakts un uz Baznīcu un tās mācību jāskatās sintētiskā gaismā. Jāatcerās, ka Svētais Gars nav pametis savu Baznīcu un bez triumfālisma turpinās vadīt savu Baznīcu cauri laikiem.

Brīvi pārstāstītas kardināla Godfrīda Danelsa (Godfried Danneels) domas. Oriģināls ņemts no franču izdevuma "Synodus Episcoporum", nr. 5, franču valodā. Tulkots uz poļu valodu un publicēts izdevumā "Chrześcijanin w świecie", nr. 4/151, r. 1986, 49-53.

otrdiena, 2015. gada 29. septembris

Jauna kalpošana

Dārgie draugi! Pirmdien, 28.septembrī uzzināju, ka esmu iecelts par Rīgas Garīgā Semināra inspektoru. Līdz ar to, turpmāk dzīvošu Garīgajā Seminārā un turpināšu rakstīt doktora darbu. Lūdzu jūsu lūgšanas jaunajam kalpojumam.

ceturtdiena, 2015. gada 24. septembris

Kas ir patiesie bēgļi?

Pēdējā laikā Latvijas sabiedrībā aktīvi diskutē par bēgļu jautājumu. Tomēr vēlos vērst uzmanību uz kādu, vēl svarīgāku problēmu. Mums Latvijā ir daudzi bērni - bēgļi, no kuriem ir vai nu aizbēguši vecāki vai arī šie bērni ir uzauguši bez vecākiem, jo tie ir pāragri aizgajuši bojā. Varbūt varam, pirms domāt kur un kā izmitināt šos, no citām valstīm atbraukušos, padomāt kā izdarīt, lai Latvijā bērni vairs nedzīvotu bērnu namos, bet gan ģimenēs, kur viņi varētu saņemt tēva un mātes mīlestību. Tieši tādēļ svētās Ģimenes mājā sāksies semināri, speciāli veltīi šai tēmai, aicinot mums katram, savu iespēju robežās palīdzēt šiem bērniem atrast savas mājas.

Šo piektdien, 25. septembrī, Svētās ģimenes mājā kampaņas “Katram bērnam savu ģimeni” ietvaros sāksies četru semināru cikls potenciālajām viesģimenēm, audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem. Kopā kampaņas laikā notiks četri semināri, aicinot draudžu ģimenes nebaidīties uzņemties rūpes par kādu bez vecākiem palikušu bērnu.

Kā pastāstīja profesionālo audžuģimeņu apvienības vadītāja Ārija Martukāne, semināru laikā klātesošie tiks iepazīstināti ar bērnunama bērnu “portretu”, kā arī viņiem tiks izstāstītas iespējas, kā šiem bērniem var sniegt palīdzību. Tāpat semināru dalībnieki uzzinās, ko nozīmē kļūt par audžuģimeni, viesģimeni utt., kādi pienākumi jāuzņemas, kā jāgatavojas, ar ko jārēķinās. Semināros kā lektori būs Rīgas Bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs, profesionālo audžuģimeņu apvienības vadītāja Ārija Martukāne, starptautiskās iniciatīvas "Bāreņu svētdiena" vadītāji, praktizējošu audžuģimeņu un viesģimeņu vecāki. Semināros parasti būs arī kāds pieredzes stāsts. Pirmajā seminārā par savu pieredzi, uzņemot ģimenē bez vecākiem palikušus bērnus, stāstīs Dzierkaļu ģimene.

Kampaņa, kuras mērķis ir informēt, ka institucionālā vide nav labvēlīga bērna pilnvērtīgai attīstībai, Latvijā notiek jau ceturto gadu, bet otro gadu tā notiek sadarbībā ar Latvijas kristīgajām draudzēm. Tā noslēdzas ar Bāreņu svētdienu novembra pirmajā svētdienā.

Ā. Martukāne pastāstīja, ka kampaņai līdz šim ir bijuši pozitīvi rādītāji. Ja pirms kampaņas sākšanas ģimenes Latvijā adoptēja 40 – 70 bērnus gadā, bet ārzemnieki – vairāk nekā 100. Tad pēc kampaņas pirmo reizi Latvijā uz vietas adoptēto bērnu skaits pārsniedza 100.

Dalība ir bezmaksas. Pieteikties semināriem var aizpildot anketu: http://goo.gl/forms/5fDFETYzgv. Sīkāka informācija, rakstot uz e-pastu: i.svekle@gmail.com.

Pasākumu prganizē nodibinājums “Bīskapa Boļeslava Sloskāna garīgā un kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošanas un saglabāšanas fonds” sadarbībā ar ģimenes atbalsta centru “Svētās Ģimenes Māja”, Rīgas domes Labklājības departamentu, starptautisko iniciatīvu “Bāreņu svētdiena” un profesionālo audžuģimeņu apvienību “Terēze”.

pirmdiena, 2015. gada 21. septembris

Kam es sekoju?

Pēdējā laikā mūsu diecēzē ir notikušas straujas un negaidītas pārmaiņas, kas skāra dažādu priesteru pārcelšanu no vienas draudzes uz citām. Tādēļ vēlos ticīgajiem atgādināt dažas teoloģiskas un kanoniski - juridiskas patiesības, lai norādītu uz problēmām un palīdzētu labāk saprast, kā māca un kam tic Baznīca.

1. Jāatgādina, ka Katoliskā Baznīca pastāv izkaisīta visā pasaulē un realizējas caur vietējām bīskapijām, jeb diecēzēm. Katoliskā Baznīca neveidojas no šo diecēžu summas, bet gan katrā vietējā bīskapijā, kuras priekšgalā ir bīskaps - ordinārijs, kā apustuļu pēctecis un kurš pastāv vienotībā ar Romas pāvestu un pārējo bīskapu kolēģiju, pastāv Romas Katoliskā Baznīca. Tātad diecēzes bīskaps ir gans, tēvs un apustuļu pēctecis, kuram pienākas cieņa un paklausība. Bīskaps, vienotībā ar pāvestu un pārējo bīskapu kolēģiju, gana, svētdara un māca Dieva tautu un rūpējas, lai ticības mantojums - Atklāsme, nemainīgi un pareizi tiktu interpretēta, skaidrota un nodota nākamajām paaudzēm.

2. Diecēzē, jeb bīskapijā esošie priesteri ir diecēzes bīskapa - ordinārija palīgi un kopā ar bīskapu veido diecēzes prezbiterātu. Bīskaps, ieceļot priesteri par draudzes prāvestu, uztic viņam uz noteiktu laiku draudzes ganīšanas, svētdarīšanas un mācīšanas kalpojumu un priesteris ikvienu darbību draudzē veic sava bīskapa vārdā un uzdevumā. Bīskaps pats pēc saviem ieskatiem, konsultējoties ar cietiem, izlemj kad un kuru priesteri pārcelt no vienas draudzes uz citu. Priesteris nav kādas konkrētas draudzes īpašums, bet viņš ir aicināts kalpot ikvienai draudzei visā diecēzē, tieši tur, kur bīskaps viņu nozīmē.

3. Draudze ir Baznīcas pamatšūniņa. Katram ticīgajam ir jāapzinās, ka viņa draudze ir tā, kuras teritorijā viņš dzīvo. Ja gadījumā nav skaidras draudzes teritoriālās robežas, draudze ir tā, kurai ir vieglāk piekļūt ar transportu vai uz kuru esmu regulāri gājis, vai ir gājuši vecāki. Tomēr arī šajā gadījumā ir svarīgi būt vienā konkrētā draudzē un tur arī kalpot.

4. Nav pareizi kristības, pirmo svēto Komūniju, laulības vai citus sakramentus pieņemot, izvēlēties garīdznieku, kurš man patīk vai kurš "piedāvā vieglākus nosacījumus." Cita situācija ir ar biktstēviem vai garīgajiem tēviem. Baznīca ļauj ikvienam pie grēksūdzes iet pie tā garīdznieka, pie kura katrs ticīgais pats vēlas. Tādēļ arī draudžu prāvestiem ir jānodrošina, lai draudzēs, kurās ir tikai viens priesteris, regulāri viesotos cits priesteris, pie kura ticīgie varētu izsūdzēt grēkus.

5. Ja gadījumā notiek priestera pārcelšana, draudzē nav jārīko parakstu vākšanas, demonstrācijas, "piketi" un jāvērpj intrigas, lai tikai paturētu iepriekšējo prāvestu. Ir stingri jātic, ka caur bīskapa lēmumu runā pats Dievs un katras pārmaiņas ir Svētā Gara pārņemtas. Pat ja cilvēciskā ziņā var tikt pieļautas kļūdas, tomēr jātci, ka Baznīcas galvenais vadītājs un Arhitekts ir Svētais Gars.

6. Mīlēsim savu Baznīcu, bīskapu, prāvestu un draudzi un tā vietā lai šķeltos un būtu opozīcijā, centīsimies saglabāt vienotību un mīlestību savā starpā, kas ir zīme tam, ka mūsos mājo Svētais Gars. Neapslāpēsim Svēto Garu!

Ir iznācis Katoliskās Baznīcas katehisms jauniešiem YOUCAT latviešu valodā


trešdiena, 2015. gada 16. septembris

Katehisma studijas Valmierā



Sākot ar 19.septembri, ik sestdienu
Valmieras katoļu baznīcā, Stacijas ielā 20

Katoliskās Baznīcas Katehisma studijas

Paredzēts tiem, kas jau ir izgājuši pamata katehēzi un pieņēmuši kristību un pirmo svēto Komūniju (iesvēti)

17.00 Vissvētākā Sakramenta adorācija
18.00 katehisma kursi

Noslēgumā katrs saņems sertifikātu


Vada pr. Ilmārs Tolstovs


Valmieras katoļu draudzē - atsākas (no 19.septembra)

Svētdienas skola bērniem un pieaugušajiem.

Bērniem: Katru svētdienu 12.30. Sk. Ilona Rektiņa 26491907

Pieaugušajiem: Katru sestdienu 18.00 (draudzes mājā) pr. Lauris

svētdiena, 2015. gada 6. septembris

Sprediķis 6.septembrī (speciāli Vatikāna radio)

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 7, 31-37)

Jēzus, izgājis no Tiras robežām, caur Sidonu nonāca pie Galilejas ezera, pāriedams Dekapoles apvidu. 
Un pie Viņa atveda kurlmēmo un lūdza, lai Viņš tam uzliek roku. Paņēmis to savrup no ļaudīm, Jēzus ielika savus pirkstus viņa ausīs un ar siekalām aizskāra viņa mēli, un, paskatījies uz debesīm, nopūtās, un sacīja viņam: “Effata!” – tas nozīmē: “Atveries!” Un tūdaļ atvērās viņa ausis un atraisījās viņa mēles saišķis, un viņš varēja pareizi runāt. 
Jēzus viņiem pavēlēja nevienam par to nekā neteikt. Bet, jo vairāk Viņš liedza, jo dedzīgāk viņi par to sludināja un jo vairāk brīnījās, sacīdami: “Viņš visu labi ir darījis. Kurliem Viņš dod dzirdi un mēmiem – valodu.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Šodienas evaņģēlijā Jēzus, pārstaigājis pagānu apvidus, nonāk Galilejas ezera apvidū. Pie Jēzus pieved kurlmēmu cilvēku. Cilvēku, kurš nedzird un nerunā. Vai varam paši iedomāties, ko tas nozīmē – visu dzīvi neko nedzirdēt un nerunāt. Traģiska situācija. Visapkārt absolūts klusums un nespēja neko pateikt. Varam teikt, ka šajā cilvēkā kurš cieš, ir sakoncentrētas visas cilvēces problēmas, visas pasaules ilgas un slāpes pēc atbrīvošanas un pestīšanas. Ir daudz runāts par dziedināšanu, ko veica Kristus – gan garīgu, gan fizisku. Tomēr šodien es vēlos vērst uzmanību uz Kristus spēju ieraudzīt otra problēmu. Kristus nepaiet garām cilvēkam, kurš cieš. Pēdējā laikā aizvien vairāk mūsu uzmanību piesaista bēgļu problēma Eiropā, kā arī pāvests Francisks, kurš, Žēlsirdības gadu iesākot, aicina gan Baznīcu, gan visu sabiedrību aizvien vairāk parādīt žēlsirdību.
Effata, tulkojumā no aramiešu valodas nozīmē - atveries. Atveries uz Dievu, uz otru cilvēku, uz līdzcilvēku vajadzībām. Jēzus mums ir kā piemērs, kam līdzināties. Šodien varam uzdot jautājumu paši sev – cik mēs paši esam atvērti uz otra cilvēka un pārējās sabiedrības problēmām? Šis cilvēks bija fiziski nedzirdīgs un kurlmēms, bet mēs bieži vien esam garīgi akli, kurli un mēmi, lai sniegtu roku savam tuvākajam. Pāvests Francisks bullā „Misericordie Vultus”, izsludinot žēlsirdības gadu uzsver: „Žēlsirdība Svētajos Rakstos ir atslēgas vārds, lai parādītu, kā Dievs darbojas mūsu labā. Viņš neaprobežojas tikai ar to, lai pasludinātu savu mīlestību, bet padara to redzamu un taustāmu. Mīlestība nevar būt tikai abstrakts vārds. Tā pēc savas dabas ir konkrēta dzīve..” (MV 9)

Ir interesanti, ka Jēzus šī brīnuma aculieciniekiem aizliedz stāstīt par šo notikumu citiem. Kādēļ? Tādēļ, ka patiesā Jēzus „būtība” atklāsies tikai pie krusta un augšāmceļoties. Bet mums, kas esam piedzīvojuši Jēzus nāvi un augšāmcelšanos ir jābūt drosmīgiem, lai ar konkrētiem darbiem, sirds atvērtību, līdzjūtību pret savu tuvāko liecinātu par Dievu, kurš ir mīlestība un žēlsirdība. Ir tik daudz iespēju kalpot savam tuvākajam. Latvijā tā ir iespēja kalpot caur „Caritas Latvija” kustību, bet to varam darīt arī apmeklējot slimniekus, cietumniekus, evaņģelizējot tos, kas vēl nepazīst Kristu. Šodien arī mēs katrs, arī es, priesteris Ilmārs varam uzdot konkrētu jautājumu sev: „Ko es esamu darījis, lai kādam no maniem tuvākiem cilvēkiem, neatkarīgi no viņa reliģiskās pārliecības, tautības, politiskajiem uzskatiem, vecuma, u.t.t. klātos labāk? Vai esmu padomājis, kā es varu iesaistīties, lai cilvēkiem, kuri ir spiesti pamest savu dzimteni kara, vai citu apstākļu dēļ klātos labāk?  Katram no mums, kurš esam palicis garīgi kurls, akls un mēms, Jēzus saka: „Effata”, atveries! Pāvests savā dokumentā turpina: „Es karsti vēlos, lai kristīgā tauta Jubilejas laikā pārdomātu par miesas un dvēseles žēlsirdības darbiem. Tas būs veids, kā atmodināt mūsu sirdsapziņu, kas bieži vien snauž nabadzības drāmas priekšā, un aizvien vairāk iedziļināties Evaņģēlija vēsts būtībā, kur nabagi ir dievišķās žēlsirdības priviliģētie adresāti. Jēzus ar saviem sprediķiem mums norāda uz šiem žēlsirdības darbiem, lai mēs sapratu, vai dzīvojam vai nedzīvojam kā viņa mācekļi. No jauna pievērsīsim uzmanību miesas žēlsirdības darbiem: pabarot izsalkušos, padzirdīt izslāpušos, apģērbt kailos, uzņemt svešiniekus, palīdzēt slimajiem, apmeklēt cietumniekus, apbedīt mirušos. Un neaizmirsīsim garīgos žēlsirdības darbus: dot padomu šaubīgajiem, mācīt nezinošos, brīdināt grēciniekus, mierināt nomāktos, piedot aizvainojumus, pacietīgi paciest tos, kuri ir garlaicīgi, lūgt Dievu par dzīvajiem un mirušajiem.” (MV15)

trešdiena, 2015. gada 2. septembris

Par slimīgu ambiciozitāti

Ziņu aģentūras nereti stāsta par cilvēkiem, kas apceļo pasauli ar jahtām, gaisa baloniem, veic dažādas pārsteidzošas darbības, kas liek aizrauties elpai un liecina par šo personu ambiciozitāti. Pazīstam arī saimnieku no Andreja Upīša „Zaļās zemes”, kas, savu ambīciju dzīts, vasarā ar ragavām brauca uz baznīcu. Kas ir šīs ambīcijas? Vai būt ambiciozam ir slikti? Reiz šādu jautājumu man uzdeva kāds cilvēks, tādēļ nolēmu šai tēmai veltīt īsas pārdomas.

Svešvārdu vārdnīcā vārds ‘ambiciozs’ tiek skaidrots kā godkārīgs; tāds, kam ir ambīcijas, kas cenšas kaut ko sasniegt galvenokārt aiz godkārības[1]. Mūsdienās par veiksmīgu sauc cilvēku, kuram ir ambīcijas sasniegt savu kāroto mērķi, daudzreiz pat nedomājot par līdzekļiem un to, kādas sekas tas radīs. Ambiciozitāte, jeb godkāre ir cieši saistīta ar lepnību. No vienas puses ambīcija ir Dieva dāvana. Tā ir izaugsmes dzinulis. Veselīga sacensība vienam ar otru palīdz attīstīties. Tāpat ambīcijas bieži vien palīdz īstenot uzstādīto mērķi. Bez gribasspēka un mērķtiecības nebūtu progresa un izaugsmes. Tomēr vienlaikus jāatzīst, ka ļaunais gars šo Dieva dāvanu izmanto tad, kad vēlas cilvēku novērst no Dieva. „Jūs būsiet kā Dievs,” viņš teica Paradīzes dārzā.[2]

Kāda ir atšķirība starp mērķtiecību un ambiciozitāti? To varam saprast, jautājot, kāds ir manas rīcības motīvs un gala rezultāts, uz ko es tiecos? Vai manas rīcības motīvs ir pagodināt Dievu un kalpot tuvākiem, vai tikai „pabarot” savas ambīcijas, bet patiesībā lepnību?

Kad cilvēks dzīvē nav saņēmis piepildījumu, viņam nav izdevies ko nopietnu sasniegt, tad bieži vien, viņš, kompensējot šo emocionāli-psiholoģisko tukšumu, mēģina ambiciozi, ievainojot citus, par katru cenu tiekties uz iedomātu mērķi vai ilgoties pēc lietām un sasniegumiem, kuri patiesībā nav nemaz nepieciešami. To, vai mums ir slimīga, nepareizi motivēta ambiciozitāte, var noteikt brīžos, kad esam aicināti atkāpties no izvirzītā mērķa un Dievs mūs caur citiem cilvēkiem, autoritātēm, situācijām "pazemina". Ja mēs ilgstoši nevaram atrast mieru sevī, dziļi pārdzīvojam, meklējam iemeslus atriebties, tad tas nozīmē, ka mūsu dzīves pamats nesasakņojas Dievā, bet gan mūsu ambīcijās un šajā amatā, kuru esam iekārojuši.

Katoļu priesteri, piedošana un aborti!

Pēdējās dienās Latvijas ziņu portālus pāršalca "svaiga" vēsts, par to, ka nu beidzot Katoļu Baznīca "nākusi pie prāta" un piedos aborta, jeb slepkavību grēkus. Tomēr atkal redzam, kā pāvesta Franciska labais nodoms tiek izrauts no konteksta un pasniegts kā kārtējā sensācija, patiesību sajaucot ar meliem. Ko tad īsti vēlējās pateikt pāvests?

Pāvests šo privilēģiju tiešā veidā saista ar Dieva žēlsirdības gadu, kurš sāksies šogad, 8.decembrī un noslēgsies nākamgad novembrī. Primāri pāvests vēlas uzsvērt, ka Dievs ir žēlsirdīgs un arī Baznīca ir aicināta tāda būt. Bet arī līdz šim, ikviens cilvēks, ja viņš nožēloja grēkus, varēja saņemt grēku piedošanu, dodoties pie grēksūdzes. Tomēr aborta grēka gadījumā cilvēks, izdarot šo slepkavību vai piedaloties tajā, reizē ar šo grēku sevi izslēdz no Baznīcas, jeb sevi ekskomunicē. Katoliskās Baznīcas katehisms uzsver: "Formāla līdzdalība abortā ir smaga vaina. Šo noziegumu pret cilvēka dzīvību Baznīca kanoniski soda ar ekskomunikāciju. "Kas izdara abortu, panākot attiecīgās sekas, nonāk ekskomunikācijas stāvoklī latæ sententiæ paša izdarītā nozieguma fakta dēļ vien, saskaņā ar Kanoniskajā likumā noteiktajiem apstākļiem. Baznīcas nolūks nav tādējādi ierobežot žēlsirdību. Tā norāda uz nozieguma smagumu, uz zaudējumu, kas nodarīts nonāvētajam nevainīgajam cilvēkam, viņa vecākiem un visai sabiedrībai un nav labojams." (KBK 2272, http://www.catholic.lv/katehisms/d3s2n2.html#a5) 

Baznīcā šo ekskomuniku, jeb izslēgšanu no Baznīcas var atcelt tikai pāvests vai bīskapi, vai arī priesteri, kuriem bīskaps to ir atļāvis. Citās valstīs, piemēram Polijā, ir speciāli nozīmēti priesteri, pie kuriem cilvēki, kuri bija veikuši abortus var doties un tikai pie šiem priesteriem šo piedošanu cilvēks var saņemt. Baznīcā Latvijā jau ilgus gadus bīskapi visiem priesteriem uz gadu dod atļauju grēksūdzēs dot piedošanu par aborta slekavībām un noņemt šo ekskomuniku. Līdz ar to, šī pāvesta dotā privilēģija Žēlsirdības gada laikā mūsu Latvijas situācijā nekādu jaunumu neienesīs, jo mēs jau līdz šim esam gājuši cilvēkiem pretī un dāvajuši šo iespēju katrā grēksūdzē. 

Tomēr vēlos uzsvērt, ka žēlsirdība un piedošana neatceļ taisnīgumu un nemazina šīs slepkavības nodarīto smagumu un postu. Līdz ar to, darīsim visu, lai šādu slepkavību nebūtu un lai katrs bērniņš varētu piedzimt un nodzīvot laimīgu dzīvi.