pirmdiena, 2016. gada 29. februāris

Gatavojoties Lieldienām! 29.02

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 4, 24-30)

Nonācis Nācaretē, Jēzus sinagogā sacīja ļaudīm: “Patiesi, Es jums saku: neviens pravietis nav labvēlīgi uzņemts savā tēvijā. Es jums saku patiesību: daudz atraitņu Izraēlī bija Elija laikā, kad debesis palika aizslēgtas trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka visā zemē valdīja liels bads; tomēr Elijs ne pie vienas no tām netika sūtīts kā tikai pie atraitnes Sidonas Sareptā. Un daudz spitālīgo Izraēlī bija pravieša Eliseja laikā, bet neviens no viņiem netika šķīstīts kā tikai sīrietis Nāmans.”
To dzirdot, visi sinagogā iedegās dusmās. Viņi pietrūkās no vietām, izmeta Jēzu no pilsētas un aizveda līdz pat kalna kraujai, uz kura viņu pilsēta bija celta, lai Viņu nogrūstu lejā. Bet Jēzus, izgājis starp tiem, attālinājās. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Pārdomām: Jēzus sāk savu publisko darbību ar "neveiksmi". Jēzus, cilvēciski raugoties, visu savu dzīvi piedzīvo neveiksmes. Lielākā neveiksme ir uz krusta. Šādā situācijā, kāda tiek aprakstīta Evaņģēlijā, Jēzus saglabā pilnīgu iekšēju brīvību un mieru. Tas ir Evaņģēlijs bez "ieguvuma". Vai esmu gatavs pieņemt šādu "Jēzus vājumu"? Vai meklēju tikai "populāro Evaņģēliju"? Ievērosim, ka sākumā visu acis sinagogā raudzījās uz Jēzu. Vai esmu gatavs pieņemt Evaņģēliju pilnībā, nevis tikai tās daļas, kuras man patīk? 

svētdiena, 2016. gada 28. februāris

Gatavojoties Lieldienām! 28.02

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 13, 1-9)

Tajā laikā atnāca daži ļaudis un pastāstīja Jēzum par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. Un Jēzus, atbildot viņiem, sacīja: “Vai jūs domājat, ka šie galilejieši bija no visiem Galilejas ļaudīm lielākie grēcinieki, tāpēc ka viņiem tik daudz bija jācieš? Es jums saku: nē. Bet, ja jūs nenožēlosiet grēkus, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.
Vai arī tie astoņpadsmit, kuriem uzgāzās virsū Siloe tornis un viņus nosita, – vai jūs domājat, ka viņi bija lielāki grēcinieki nekā visi citi Jeruzalemes iedzīvotāji? Es jums saku: nē. Bet, ja jūs nenožēlosiet grēkus, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.”
Tad Viņš pastāstīja šo līdzību: “Kādam cilvēkam bija vīģeskoks, kas bija iestādīts viņa dārzā. Un viņš atnācis meklēja tajā augļus, bet neatrada. Tad viņš sacīja vīnadārza kopējam: “Lūk, jau trīs gadus es eju un meklēju augļus šajā vīģeskokā, un neatrodu. Tāpēc nocērt to! Kāpēc tas vēl lai izsūc zemi?” Bet viņš, atbildot tam, sacīja: “Kungs, atstāj to vēl šogad, kamēr es to aprakšu un uzlikšu mēslus. Varbūt tas turpmāk nesīs augļus; bet, ja ne, tad varēsi to nocirst.”” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Pārdomām: Jēzus aicina cilvēkus uz atgriešanos. Ja neatgriezīsieties no grēkiem, tāpat aiziesiet bojā. Jēzus norāda uz cilvēku bezgrēcīguma izjūtām un tā ir arī mūsdienu sabiedrības problēma - neredzēt grēku. Nevar notikt atgriešanās, ja nav apziņa par grēku. Mums ir jālūdz Jēzum, lai Viņš palīdz mums saskatīt grēkus sevī un tos nožēlot. Grēks slāpē mūsu garīgo izaugsmi. Kā es jūtos, kad esmu sagrēkojis? Vai es uzreiz steidzos pie grēksūdzes sakramenta? Ja ilgāku laiku neesmu bijis pie grēksūdzes un arī to nevēlos darīt, vai tas nav simptoms, ka esmu garīgi iemidzis? Jēzu! Palīdzi man labi sagatavoties grēksūdzei un grēksūdzes laikā, caur labu biktstēvu, satikt Tevi!

sestdiena, 2016. gada 27. februāris

Rīgas Katoļu Ģimnāzija!



Tapis video materiāls par mūsu skolu. Paskaties! Un ienāc apskatīt mūsu skolu 12.martā no pulksten 10 līdz 13! Īpaši gaidīti visi, arī absolventi
Posted by Rīgas Katoļu ģimnāzija on piektdiena, 2016. gada 26. februāris

Gatavojoties Lieldienām. 27.02

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 15, 1-3.11-32)

Tajā laikā pie Jēzus nāca visi muitnieki un grēcinieki Viņā klausīties. Bet farizeji un Rakstu zinātāji kurnēja, sacīdami: “Šis pieņem grēciniekus un kopā ar viņiem ēd.”
Tad Viņš pastāstīja tiem šo līdzību, sacīdams: “Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais no viņiem sacīja tēvam: “Tēvs, dod man to mantas daļu, kas man pienākas!” Un viņš sadalīja tiem mantu. Pēc dažām dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālām zemēm un tur izšķērdēja savu mantu, izlaidīgi dzīvodams.
Bet, kad viņš visu bija iztērējis, tajā zemē izcēlās liels bads un viņš sāka ciest trūkumu. Viņš aizgāja un apmetās pie kāda šīs zemes iedzīvotāja, un tas viņu sūtīja savā tīrumā ganīt cūkas. Un viņš ilgojās remdēt izsalkumu ar pākstīm, ko ēda cūkas, bet neviens viņam tās nedeva.
Tad apdomājies viņš sacīja: “Cik daudziem mana tēva algādžiem ir maizes papilnam, bet es te mirstu badā! Es celšos, iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: “Tēvs, es sagrēkoju pret Debesīm un pret tevi un vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu. Pieņem mani kā vienu no saviem algādžiem!”” Un piecēlies viņš gāja pie sava tēva.
Bet, kad viņš vēl bija tālu, viņu ieraudzīja viņa tēvs un iežēlojās, un, izsteidzies pretī, krita viņam ap kaklu, un viņu noskūpstīja. Bet dēls viņam sacīja: “Tēvs, es sagrēkoju pret Debesīm un pret tevi. Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu.” Bet tēvs sacīja saviem kalpiem: “Steigšus atnesiet vislabākās drēbes un apģērbiet viņu, uzvelciet viņam rokā gredzenu un kājās sandales! Atvediet nobarotu teļu un nokaujiet, un mēs ēdīsim un dzīrosim, jo šis mans dēls bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un ir atradies.” Un viņi sāka līksmoties.
Bet vecākais dēls bija tīrumā. Un, nākdams atpakaļ un tuvodamies mājām, viņš izdzirdēja mūziku un dejas troksni. Pasaucis vienu no kalpiem, viņš jautāja, kas tas varētu būt. Tas viņam sacīja: “Ir pārnācis tavs brālis, un tavs tēvs nokāva barotu teļu, tāpēc ka viņu ir veselu atguvis.”
Bet viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā. Tad tēvs, izgājis ārā, sāka viņu lūgt. Bet tas atbildot sacīja savam tēvam: “Redzi, tik gadus es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu pavēli. Bet tu nekad man neiedevi ne kazlēnu, lai es varētu papriecāties ar saviem draugiem. Un, kad ir pārnācis šis tavs dēls, kurš tavu mantu ir izšķiedis ar netiklēm, tu viņa dēļ liki nokaut barotu teļu.”
Bet tēvs atbildēja: “Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss manējais ir arī tavs. Bet vajadzēja dzīrot un priecāties, jo šis tavs brālis bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un ir atradies.”” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Pārdomām:
Pie Jēzus pulcējas muitnieki un grēcinieki. Tas nozīmē, ka arī es varu doties pie Jēzus. Vai dzīves laikā neesmu juties kā jaunākais dēls? Tomēr noteikti manī mīt arī vecākais dēls, kurā ir skaudība par garīgajām dāvanām. Bet ir vēl arī Tēvs, kurš mani mīl tādu kāds es esmu. Tēvs, kurš ir ļoti žēlsirdīgs. Jēzu, palīdzi man atklāt Dievu, kā mīlošu un žēlsirdīgu Tēvu. 

piektdiena, 2016. gada 26. februāris

Gatavojoties Lieldienām. 26.02

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 21, 33-43.45-46)
Tajā laikā Jēzus sacīja augstajiem priesteriem un tautas vecākajiem: “Noklausieties citu līdzību! Bija kāds namatēvs, kas iestādīja vīnadārzu, apjoza to ar mūri, izraka tajā vīna spiestuvi un uzcēla torni, un iznomāja to vīnkopjiem, un pats aizceļoja.
Bet, kad tuvojās ražas laiks, viņš sūtīja pie vīnkopjiem savus kalpus, lai saņemtu augļus. Bet vīnkopji, sagrābuši viņa kalpus, vienu sasita, citu nogalināja, citu nomētāja akmeņiem. Tad viņš atkal sūtīja citus kalpus, bet viņi ar tiem izrīkojās tāpat.
Beidzot viņš sūtīja pie viņiem savu dēlu, sacīdams: “No mana dēla viņi kaunēsies.” Bet vīnkopji, ieraudzījuši dēlu, runāja savā starpā: “Šis ir mantinieks. Nāciet, nogalināsim viņu, un mums piederēs viņa mantojums!” Un viņi sagrāba to, izmeta ārā no vīna­dārza un nogalināja. Kad nu vīnadārza saimnieks pārnāks, ko gan viņš darīs ar šiem vīn­kopjiem?” Viņi Tam atbildēja: “Ļaundarus viņš bez žēlastības pazudinās un vīnadārzu iznomās citiem vīnkopjiem, kas viņam atdos augļus savā laikā.” Jēzus viņiem sacīja: “Vai jūs nekad neesat lasījuši Rakstos: “Akmens, ko namdari atmeta, ir kļuvis par stūrakmeni, un tas ir brīnums mūsu acīs”? Tādēļ Es jums saku, ka Dieva valstība no jums tiks atņemta un atdota tautai, kas nes tās augļus.”
Un, kad augstie priesteri un farizeji dzirdēja Viņa līdzības, tie saprata, ka Jēzus runāja par viņiem. Un tie tīkoja Viņu apcietināt, bet baidījās no ļaudīm, jo tie Viņu uzskatīja par pravieti. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Pārdomām:
Mana dzīve ir kā vīnadārzs. Dievs mani ir "iestādījis" šajā pasaulē. Mana dzīvība, talanti, spējas ir dāvana no Dieva. Diemžēl daudzi un mēs paši savā dzīvē rīkojamies tā, it kā mūsu dzīves "vīnadārzs" būtu mūsu pašu īpašums un Dievam gar to nav nekāda darīšana. Vai manī nav iezagusies tendence būt "neatkarīgam" no Dieva? Vai esmu pateicīgs Dievam un liturģijas laikā saku paldies Dievam par visu, ko no Viņa esamu saņēmis? 

ceturtdiena, 2016. gada 25. februāris

Gatavojoties Lieldienām! 25.02

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 16, 19-31)

Tajā laikā Jēzus sacīja farizejiem: “Bija kāds bagāts cilvēks, kas ģērbās purpurā un smalkos au­dumos un ik dienas lepni dzīroja. Bet pie viņa durvīm gulēja kāds nabags, vārdā Lācars. Viņš bija pārklāts vātīm un ilgojās remdēt izsalkumu ar to, kas nokrita no bagātnieka galda. Bet suņi nāca un laizīja viņa augoņus.
Un notika tā, ka nabags nomira un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahama klēpī. Un nomira arī bagātnieks un tika apbedīts. Un ellē viņš, ciezdams mokas, pacēla savas acis un no tālienes ieraudzīja Ābrahamu un Lācaru viņa klēpī. Un viņš saukdams sacīja: “Tēvs Ābraham, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai viņš iemērc sava pirksta galu ūdenī un atvēsina manu mēli, jo es ļoti ciešu šajās liesmās.”
Bet Ābrahams atbildēja: “Atminies, dēls, ka tu savus labumus saņēmi savā dzīvē, bet Lācars turpretī ļaunu. Un tagad viņš šeit tiek iepriecināts, bet tu ciet mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas dziļš bezdibenis, lai tie, kas no šejienes gribētu aiziet pie jums, to nevarētu, nedz arī no turienes kāds spētu atnākt pie mums.”
Bet viņš sacīja: “Tad es lūdzu tevi, tēvs, lai tu viņu aizsūtītu uz mana tēva namu – man taču ir pieci brāļi –, lai viņš tos brīdina, ka arī viņi nenonāktu šajā moku vietā!”
Bet Ābrahams atbildēja: “Viņiem ir Mozus un pravieši. Lai klausa tos!” Bet viņš sacīja: “Nē, tēvs Ābraham! Bet, ja kāds no mirušajiem aizietu pie viņiem, tad gan viņi atgrieztos.” Bet Ābrahams viņam sacīja: “Ja viņi neklausa Mozu un praviešus, tad viņi neticēs, pat ja kāds no mirušajiem augšāmceltos.”” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Pārdomas:
Žēlsirdības gadā Kungs mani aicina uzlūkot tik daudzus "Lācarus", kuri ir man apkārt. Gan tie, kuri cieš fiziski, gan tie, kuri cieš no garīgā bada. Kā viņiem palīdzēt? Vai esmu atvērts tiem palīdzēt? Nāves priekšā visi esam vienādi un vai apzinos, ka šī dzīve ātri paskries. Kas paliks pēc manis? Ko es būšu aiz sevis atstājis? Paliks tikai mīlestība un mīlestībā veiktie darbi. Vai savā dzīvē nopietni ņemu vērā Bībeles, Baznīcas mācības norādījumus? Vai Jēzus manā dzīvē ieņem pirmo vietu? 


trešdiena, 2016. gada 24. februāris

Gavēņa meditācijas!

Dārgie bloga lasītāji. Ar rītdienu, līdzīgi kā adventa laikā, manā blogā katru dienu varēs izlasīt tās dienas evaņgēlija fragmentu un īsas pārdomas, kuras sagatavoju, balstoties uz poļu redemptoristu tēva Kšistofa Vonsa (Krzysztof Wons SDS) sagatavotām apcerēm no grāmatas Modlitwa Ewangeli na kazdy dzien.

pirmdiena, 2016. gada 22. februāris

Precētie diakoni – jauna kalpojuma iespēja arī Latvijā (no katolis.lv)

2016. gada 7. februārī Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē lektora un akolīta svētības saņēma Rīgas Garīgā semināra studenti. Dievkalpojuma laikā pirmo reizi Latvijas Baznīcas vēsturē par lektoriem tika iesvētīti arī divi precētā diakona kandidāti – Dainis Stikuts un Normunds Grasmanis. Vēl viens precētā diakona kandidāts – Jānis Radziņš - ir Liepājas diecēzē, viņš lektora svētības vēl tikai saņems. Īsi pēc svētībām saņēmām kāda lasītāja jautājumu par to, kas tad īsti ir precētie diakoni, kāda ir viņu loma un kā par tādu kļūt. Lai gūtu atbildes uz šiem jautājumiem, uz interviju aicināju Rīgas Garīgā semināra rektoru priesteri Paulu Kļaviņu, kurš ir strādājis pie programmas izveides pastāvīgiem diakoniem Latvijā.

Pastāstiet, lūdzu, kad Baznīcā izveidojās prakse ordinēt pastāvīgos diakonus?

Diakonāta kalpojuma atjaunošana bija viens no Vatikāna II koncila piedāvājumiem Baznīcas atjaunotnei un kalpošanai. Protams, diakonāts bija arī pirmajos gadsimtos, bet, kā rakstīts Starptautiskās teoloģiskās komisijas dokumentā: “[Vatikāna II koncils] atjauno pastāvīgā diakonāta darbības principu, nevis kādu noteiktu formu, kādā diakoni ir darbojušies pagātnē. Dodot iespēju atjaunot pastāvīgo diakonātu, Vatikāna II koncils, šķiet, atvērts dažādām formām, kādas diakonāts varētu iegūt nākotnē saistībā ar pastorālajām vajadzībām un praksi Baznīcā, taču vienmēr saglabājot uzticību tradīcijām.”

Kopumā diakonāta darbības princips ir kalpošana, kas var īstenoties dažādos veidos. Mēs visi kristieši savā ziņā kalpojam, bet diakonāts ir Ordinācijas sakramenta kārta, kura sevišķā veidā pieskaņo šo kristieti Jēzum kā kalpam, līdz ar to šis kalpojums, atšķirībā no citiem, ir publiska Baznīcas kalpojuma izpausme. Tā ir ordinācija, sakraments, ko saņem diakoni.

Vēsturē šis kalpojums pārsvarā bija vērsts uz žēlsirdības un praktisko darbu veikšanu, par ko lasām Apustuļu darbu grāmatā. Kad apustuļiem bija daudz pienākumu, tika ordinēti diakoni, lai tie palīdzētu cilvēkiem, apkalpotu atraitnes, nabagus, risinātu saimnieciska rakstura jautājumus. Pirmajos gadsimtos diakoni bija atbildīgi par saimnieciskām lietām. Viņiem bija arī liturģiskā funkcija, bet tā nebija galvenā. Protams, viņi evaņģelizēja, kalpoja liturģijā, bet pārsvarā akcents bija uz praktisko palīdzību.

piektdiena, 2016. gada 19. februāris

Ārstu zvēresti un reliģiskā pārliecība!

Pavisam nesen internetā "uzdūros" tekstiem, kuru svinīgi izsaka Latvijas Universitātē un Rīgas Stradiņa Universitātē studējošie, kuri vēlas kļūt par ārstiem un strādāt Latvijā. Mani visvairāk ieinteresēja zvēresta teksts, ko izsaka tieši Latvijas Universitātē studējošie ārsti. Lūk zvēresta fragments:

"Solos saglabāt dziļu cieņu pret ikvienu cilvēku, cilvēci, dzīvību un cilvēcību. Manu tiešo ārsta darbību neiespaidos politiski, nacionāli, reliģiski un sociāli motīvi."

Rīgas Stradiņa Universitātes ārstu zvērestā teksts skan citādāk:

"Solos ar vislielāko rūpību un bez izvairīšanās jebkurā laikā ikvienam cilvēkam sniegt palīdzību neatkarīgi no viņa reliģijas, tautības, rases, politiskās pārliecības vai sociālā stāvokļa, kā arī, stingri ievērojot ētikas principus, glabāt ārsta noslēpumu. Pret katra cilvēka dzīvību izturēšos ar bijību. Pat tad, ja man draudēs briesmas, es pielietošu savu ārsta mākslu, nenonākot pretrunā ar cilvēcības likumiem."

Kur slēpjas problēma? LU versijā topošais ārsts, izsakot šo zvēresta tekstu, ir spiests atteikties no savas reliģiskās pārliecības, jo, raugoties no šī teksta formulējuma, reliģija viņam var būt kā traucēklis, lai profesionāli veiktu ārsta darbu. Sanāk jocīgi, ka LU versijā ārstam ir jābūt brīvam no politiskās, nacionālās, reliģiskās u.c. pārliecības. Skaidrs, ka ārstam savā kalpošanā ir jābūt pēc iespējas neitrālākam un jākalpo visiem cilvēkiem, neatkarīgi ne no kā. Bet ja ārsts, piemēram ir katolis un viņš apzinās, ka aborts ir nedzimuša cilvēka slepkavība, tad, balstoties uz LU zvēresta tekstu, viņam nav tiesības atteikt cilvēkam aborta veikšanu, ja viņš vēršas pie ārsta pēc šādas prasības. RSU zvēresta tekstā šis formulējums ir adekvātāks un nav diskriminējošs pret tiem ārstiem, kuri vēlas vadīties pēs sirdsapziņas, kuru savukārt ir formē un veido ticība Dievam un esamība Baznīcā.

ceturtdiena, 2016. gada 18. februāris

Laulība, kuras zari tiecas debesīs!

Laulības Ogres katoļu baznīcā
Pavisam nesen kādā LTV raidījumā, ko varētu nosaukt par kristīgā “izstrādājuma” raidījumu, uzstājās izbijis luterāņu mācītājs, kurš pats ir nodibinājis savu “reliģisko firmu” un par zināmu samaksu kristī, iesvēta, laulā un apbedī uz nebēdu jebkuru, neatkarīgi no tā, kādai konfesijai viņš pieder. Raidījumā šis “reliģiskā kulta darbinieks” lepni stāstīja, ka viņam jau vairs nav vajadzīga institucionālā Baznīca, ka Baznīcas, kā institūcijas laiks ir pagājis. Neiedziļināšos pašā jautājumā par Baznīcu, jo to labi ir apskatījis Latvijas Evaņģēliski – Luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags (http://arhivanags.blogspot.com/2016/02/arpus-baznicas-nav-pestisanas.html).

Es šajā rakstā pievērsīšos laulību jautājumam, jo tieši šis jautājums ir viens no smagākajiem, ņemot vērā mūsdienu sarežģītos apstākļus. 


Kāda ir Romas Katoliskās Baznīcas mācība par laulību? Īsi!

Svētie Raksti apliecina, ka vīrietis un sieviete ir radīti viens otram: "Nav labi cilvēkam būt vienam." (Rad 2, 18) Pēc grēkā krišanas laulība palīdz pārvarēt noslēgšanos sevī, egoismu, savas baudas meklēšanu, kā arī veicina savstarpējo atvērtību, izpalīdzību un pašatdevi. Laulības pamatā ir mīlestība. Laulības pamatā ir divi aspekti:

a) divu cilvēku vienība;
b) dzīvības tālāknodošana.

Apustulis Pāvils uz to norāda, sacīdams: "Vīri, mīliet sievas, tāpat kā arī Kristus mīlēja Baznīcu un pats sevi atdeva par viņu, lai viņu darītu svētu" ( Ef 5, 25-26), uzreiz piebilzdams: “Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un pievienosies savai sievai, un abi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; bet es to saku attiecībā uz Kristu un Baznīcu!” ( Ef 5, 31-32)

Kā notiek laulības svinēšana?

Romas katoļu Baznīcas latīņu ritā laulību svinēšana starp diviem ticīgajiem katoļiem parasti (bet ne vienmēr) notiek Svētās Mises laikā, tādēļ ka visi sakramenti ir saistīti ar Kristus Lieldienu noslēpumu. Laulību derību noslēdz vīrs un sieva, kas ir kristīti un brīvi, lai noslēgtu laulību, un kas savu piekrišanu izsaka labprātīgi. "Būt brīvam" nozīmē:

a) neviens nav piespiests. Bērna piedzimšana, vai radinieku spiediens, vai finansiālā ieinteresētība var būt par iemeslu, kas norāda, ka laulātais ir laulību ieņēmis spiediena rezultātā.
b) nepastāv nekādi šķēršļi, raugoties no dabiskā vai Baznīcas likuma viedokļa. Viens no izplatītākajiem šķēršļiem ir iepriekšējā laulība.
c) Laulātajiem ir jābūt atvērtiem uz auglību un jāapliecina, ka viņi vēlas noslēgt šo laulību uz mūžu.

trešdiena, 2016. gada 17. februāris

Dialogs ar cilvēkiem!

Strādājot pie savas doktora disertācijas, ļoti uzrunāja pāvesta Pāvila Vi teiktais enciklikā "Ecclesiam suam":

"Tādēļ, ka Dievs pirmais ir uzsācis glābjošo (pestījošo) dialogu, jo Viņš pirmais mūs ir iemīlējis (1 Jņ 4,10), tādēļ nepieciešams, lai mēs pirmie ilgotos un censtos pēc dialoga ar cilvēkiem, un negaidītu, kad citi mūs uz to aicina! Glābjošais dialogs ir radies no Dieva mīlestības un labestības, jo Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka atdeva pats savu Vienpiedzimušo Dēlu (Jņ 3,16), tādēļ ir pilnīgi skaidrs, ka nekas cits, kā tikai dedzīga un nesavtīga mīlestība mudina mūs uz dialogu. (72-73)

piektdiena, 2016. gada 12. februāris

Liberālisms un komunisms!

Pēdējā laikā strādāju pie sava zinātniskā referāta par Vatikāna II koncila atspoguļojumu Latvijas presē no 1965. - 2015.gadam. Pāris dienas nācās pasēdēt LNB, lai pārlūkotu padomju komunistisko presi un tās teikto par Baznīcu un Vatikāna II koncilu. Un jo vairāk es lasīju šos padomju rakstus, jo vairāk saskatīju līdzības tajās metodēs, ar kādām toreiz uzbruka Baznīcas nelokāmajai pārliecībai un tagadējo liberāļu mēģinājumiem sabiedrības domu "pieradināt" un "aizmidzināt", norādot un patieso kristiešu fundamentālismu, konservatīvismu, tumsonību, aivērtību un netoleranci. Gan toreiz, gan tagad tiek izmantoti dažādi mākslas žanri - kino, māksla, mūzika, literatūra, satīra, u.t.t. Tomēr Baznīca veiksmīgi pārdzīvoja gan tos laikus, gan pārdzīvos arī tagadējos, ko "koku pazīst pēc tā augļiem (Lk 6,44)". Būsim nomodā un neļausimies mūsdienu jauno komunistu - neoliberāļu, postmodernistu, antikristīgo humānistu, scientistu, Frankfurtes feministiski marksistiskās skolas pārstāvju, pozitīvistu u.c. mūsdienu moderno pseido praviešu iemidzinošiem mēginājumiem mūs aizvirzīt no patiesības Jēzus saka: "Jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus (Jņ 8,32)".

svētdiena, 2016. gada 7. februāris

Tenkas, aprunāšana, greizsirdība un ambiciozitāte Baznīcā!

"Bet jūs, brāļi, esiet aicināti brīvībai; tikai ne tādai brīvībai, lai jūs dotu vaļu miesai, bet kalpotu cits citam Gara mīlestībā! Jo viss likums izpildās vienā vārdā: Mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Bet ja jūs savā starpā kožaties un ēdaties, tad pielūkojiet, ka jūs viens otru neaprijat! Bet es saku: dzīvojiet garā, tad jūs miesas kārībām nesekosiet." (Gal 5, 13-16)

Ko sv. Pāvils bija domājis ar vārdiem - kožaties un ēdaties? Daudziem cilvēkiem, kuri stāv tālāk no Baznīcas, ar šausmām jākonstatē, kāda skaudība, sānsensība, greizsirdība un ambiciozitāte valda Baznīcas aktīvajos locekļos. Un patiesi. Tikko cilvēks ienāk Baznīcā, tad, tā vietā lai meklētu Dievu Valstību, viņš sāk mēgināt savas nepiepildītās ambīcijas realizēt draudzē, kopienā vai kā citādi. Un bieži vien, tie paši līdzekļi, kādi tiek pielietoti laicīgā pasaulē, ar vēl lielāku "spēku" tiek lietoti Baznīcā, draudzē, lai tikai "izsistos", vai iegūtu kādu labumiņu sev. Diemžēl, tas no malas izskatās ļoti nožēlojami un kas ir pats trakākais - šādas aktivitātes ļoti grauj tuvākmīlestību, ieļauno daudzus, kuri ir nesen ienākuši Baznīcā, vai arī savā ticībā nav tik stipri. Tādēļ aicinu visus, kuri ir Baznīcā - centīsiemies netenkot, neaprunāt un "nenorakt" citus Baznīcas locekļus. Ko saka pāvests Francisks? 

"Pāvests skaidroja, ka „jaukšanās citu cilvēku dzīvē” var izpausties kā sevis pielīdzināšana citiem, kas beidzas ar rūgtumu un skaudību, un baumošana, kas beidzas ar tuvākā nozākāšanu. Tieši to visu grib panākt ļaunais gars. „Cik gan daudz mēs Baznīcā baumojam! Cik daudz mēs, kristieši, tenkojam!”, turpināja Francisks.„Tenkot nozīmē citus nomelnot, vai ne? Tas nozīmē nodarīt pāri otram cilvēkam, pazemināt otru. Tenkojot, es panāku, ka mans tuvākais tiek pazemināts, bet es jūtos lielāks. Tā nedrīkst! Baumot, pļāpāt – tas liekas skaisti. Es nezinu, kāpēc, bet tas liekas skaisti. Līdzīgi kā sūkājamās medus konfektes, vai ne? Tu paņem vienu, pēc tam – otru, tad – vēl vienu, un beigās tev sāp vēders. Un kāpēc? Ar baumošanu ir tieši tāpat. Sākumā tas liekas saldi, bet pēc tam tevi iznīcina. Baumošana iznīcina tavu dvēseli! Tenkas ir destruktīvas Baznīcai, tās ir destruktīvas… Tas zināmā mērā līdzinās Kaina rīcībai, proti, nogalināt savu brāli, bet ar mēli; nogalināt brāli”.
Pāvests norādīja, ka tenkošana izpaužas dezinformēšanā, aprunāšanā un nomelnošanā. Pirmajā gadījumā sakām tikai to, kas mums pašiem ir izdevīgi. Otrajā gadījumā stāstām citiem par kāda trūkumiem, tādā veidā sabojājot otra cilvēka labo slavu. Trešajā gadījumā stāstām citiem par otru cilvēku nepatiesas lietas, tādējādi „nogalinot” otru. Francisks uzsvēra, ka katra minētā rīcība ir grēks! To darot, mēs savos tuvākajos dodam pļauku pašam Jēzum. Svētais tēvs aicināja lūgt no Dieva žēlastību atturēties no nevajadzīgās iejaukšanās citu dzīvē un sekot Jēzum pa to pašu ceļu, pa kuru gāja Viņš pats. Jēzum neinteresē, vai tu esi liels vai mazs. Viņam interesē, vai tu esi mīlestības pilns – atgādināja Svētais tēvs." (Vatikāna radio, www.radiovaticana.va. Pāvesta uzruna 2013.gada 18.maijā)

piektdiena, 2016. gada 5. februāris

Vai ticības brīvība nozīmē brīvību no konfesijas?

Ir kāds sens franču teiciens: "Atstājiet draudzi četrdesmit gadus bez priestera, un tā sāks pielūgt kokus!"

Pēdējā laikā, aizvien vairāk publiskajā telpā parādās viedokļi, kas uzskata, ka var būt reliģiozs, ticīgs, pat metafiziski vērsts un domājošs cilvēks, kurš ir brīvs no jebkuras konfesijas, reliģijas "žņaugiem", un tādējādi šis cilvēks iegūst lielāku, augstāku garīgo brīvību un briedumu. Arī Latvijas inteliģences vidū ir plaši izplatīts viedoklis, ka tu vari interesēties par daudzām reliģijām, garīgumiem un filozofiskajām sistēmām, tikai tev pašam ir jāstāv pāri kādai vienai, konkrētais konfesijai. Respektīvi, tu esi augstāks, pārāks par visām citām reliģijām un filozofijām.

Pilnībā piekrītu, ka cilvēkam ir jābūt atvērtam un gatavam uzklausīt citādo, kā arī cilvēkam ir nemitīgi jāatrodas izziņas procesā, lai iepazītu pašam sevi un apkārtni. Ticība nenozīmē aizslēgtību pret citādo un izziņu. Es ticu, apzinoties, ka tas kam es ticu - Dievs, joprojām man paliek līdz galam neizzināts un neiepazīts. Tomēr, tas nenozīmē, ka Dievs nebūtu Sevi atklājis konkrētā laikmetā, caur konkrētu Cilvēku - Jēzu Kristu, caur konkrētiem 12 apustuļiem, caur konkrētu Baznīcu, konkrētā konfesijā. Un šī ideja ir ļoti grūti savienojama ar postmoderno relatīvismu, kurš aizvien vairāk parādās arī kristiešu vidē, šķietami kristīgos raidījumos plašsaziņu līdzekļos. Tas, ka es esmu katolis, nenozīmē, ka man ir liegts izzināt sevi, pasauli, apkārtni, arī citas konfesijas vai reliģijas. Tomēr man ir sava pārliecība un es skaidri apzinos, ka Dievs ir atklājies Katoļu Baznīcā, neizslēdzot iespēju, ka arī citās konfesijās vai reliģijās, vai pat filozofijās ir klātesoši patiesības elementi. Līdz ar to, patiesā brīvticība var būt tieši konkrētas konfesijas ietvaros, nevis ārpus tās. Konfesija nav ierobežojošs, bet gan atbrīvojošs elements, jo dod man skaidrību kam es tā pa īstam ticu. Un visi tie, kuri mēģina garīgumu veidot "pa savam", imitēt tradicionālo konfesiju darbības, veidojot "reliģisko kokteili", riskē cilvēkus ievest maldos, jo Dieva vietā sāk piedāvāt "Dieva izstrādājumu". Būsim uzmanīgi un vērīgi, jo, kā jau par to brīdināju vairākus gadus atpakaļ, viens no liberālisma uzbrukuma veidiem Latvijā būs tieši šāds mēģinājums radīt kristiešu vidū apjukumu, radot pseido garīgumus un paralēlas kristīgas struktūras, kurās vairs nerunās par labo un ļauno, par svētumu un grēku. Šajās paralēli - liberālajās kristīgajās struktūrās Jēzus Kristus tiks izņemts no vēsturiskā konteksta un tiks atdalīta Viņa Persona no Viņa vārdiem un darbiem un no Viņa Baznīcas. Būsim vērīgi un neļausimies provokācijām;.