Salaspils katoļu draudzes sludinājumi 1.oktobrī
Šodien pēc svētās Mises 14.00 iespēja saņemt informāciju par Dievmātes komandām.
Šodien 18.00 draudzes pastorālās komandas tikšanās. Ļoti svarīgi jautājumi jāpārrunā. Var piedalīties arī attālināti.
1.oktobrī - mēneša pirmā svētdiena, Jēzus Sirds Godināšana, Rožukroņa mēneša sākums.
6.oktobrī plkst. 18.00, ar svinīgām Vesperēm sāksies mūsu draudzes svētki. Tad 19.00 slavēšana, kuru vadīs svētās Trīsvienības draudzes slavēšanas grupa, tad plānota nakts adorācija līdz sestienas rītam.
7.oktobrī no 14.00 līdz 18.00 notiks Salaspils Sakrālās mūzikas svētki. Ir nepieciešami brīvprātīgie palīgi. Lūgums pieteikties pie ērģelnieka, diriģentes.
8.oktobrī plkst. 9.00 sv. Mise krievu valodā, 11.00 Rīgas palīgbīskapa Andra Kravaļa vizitācija, Iestiprināšanas Sakramenta dalīšana, procesija un svinīgs Te Deum… Svētā Mise 14.00 nenotiks.
11.oktobrī 19.00 draudzē sāksies Alfa kurss – piemērots tiem, kas neko nezina par kristietību un vēlas vieglā formā par to uzzināt.
15.oktobrī plkst. 13.00 sāksies bērnu svētdienas skola, tiem, kas vēlas pieņemt Pirmo Svēto Komūniju. Pieteikšanās nav nepieciešama, var nākt uz pirmo tikšanos kopā ar vecākiem.
Prāvests.
Šodien 18.00 draudzes pastorālās komandas tikšanās. Ļoti svarīgi jautājumi jāpārrunā. Var piedalīties arī attālināti.
1.oktobrī - mēneša pirmā svētdiena, Jēzus Sirds Godināšana, Rožukroņa mēneša sākums.
6.oktobrī plkst. 18.00, ar svinīgām Vesperēm sāksies mūsu draudzes svētki. Tad 19.00 slavēšana, kuru vadīs svētās Trīsvienības draudzes slavēšanas grupa, tad plānota nakts adorācija līdz sestienas rītam.
7.oktobrī no 14.00 līdz 18.00 notiks Salaspils Sakrālās mūzikas svētki. Ir nepieciešami brīvprātīgie palīgi. Lūgums pieteikties pie ērģelnieka, diriģentes.
8.oktobrī plkst. 9.00 sv. Mise krievu valodā, 11.00 Rīgas palīgbīskapa Andra Kravaļa vizitācija, Iestiprināšanas Sakramenta dalīšana, procesija un svinīgs Te Deum… Svētā Mise 14.00 nenotiks.
11.oktobrī 19.00 draudzē sāksies Alfa kurss – piemērots tiem, kas neko nezina par kristietību un vēlas vieglā formā par to uzzināt.
15.oktobrī plkst. 13.00 sāksies bērnu svētdienas skola, tiem, kas vēlas pieņemt Pirmo Svēto Komūniju. Pieteikšanās nav nepieciešama, var nākt uz pirmo tikšanos kopā ar vecākiem.
Prāvests.
Vai Baznīcai ir nākotne?
Dārgie draugi. Šodien Polijas pilsētā Pelpinā, netālu no Gdaņskas pulcējās visi vadošie Polijas apoloģēti, t.i. tie, kas ir aicināti aizstāvēt kristīgo ticību. Arī es esmu šīs asociācijas biedrs, tādēļ piedalos šajā ikgadējā konferencē. Šī gada tēma ir "Vara Baznīcā". Kādi jautājumi tiks aplūkoti šajā konferencē? Kādi ir Baznīcas "reformas" augļi pēc Vatikāna II koncila, raugoties uz ekleziālajām struktūrām? Baznīcas institucionāli-garīgā struktūra un tās maiņa gadsimtu gaitā. Vai Baznīcai mūsdienās ir pienācis gals? Kāpēc Baznīcai sinode un sinodalitāte? Vara Baznīcā, balstoties uz t.s. Vācijas sinodālo ceļu. Baznīcas struktūras misiju zemēs. Sievietes loma Baznīcas ekleziālajās struktūrās. Par iegūtajām atziņām dalīšos ar jums. Lai Svētais Gars vada šo fundamentālās teoloģijas konferenci
Gaidāmie pasākumi Salaspils katoļu draudzē 2023.gadā
Gaidāmo notikumu plāns Salaspils Romas katoļu draudzē
(saraksts nemitīgi var mainīties)
Septembris
24.septembris – pēc svētās Mises 12.00 tikšanās iestiprināšanas sakramenta kandidātiem, pēc svētās Mises 14.00 Aglonas svētceļnieku salidojums.
Oktobris
1.oktobris – pēc svētās Mises 14.00 iepazīšanās ar Dievmātes komandām.
1.oktobris – 18.00 draudzes aktīvistu tikšanās, aktivitāšu plānošana un pārrunas.
6.oktobris – Draudzes svētku sākums. 18.00 svinīgās Vesperes, 19.00 svētās Trīsvienības draudzes slavēšanas grupas slavēšana, nakts lūgšanas baznīcā klusumā.
7.oktobris – svētā Mise 8.00, Rožukroņa Karalienes svēki, pēc svētās Mises kopīgi lūgts rožukronis.
7.oktobris – 14.00 – 18.00 Salaspils Sakrālās mūzikas svētki. Pēc tam sadraudzība.
8.oktobris plkst. 11.00 Rīgas palīgbīskapa Andra Kravaļa vizitācija, Iestiprināšanas Sakramenta dalīšana, procesija un himna “Dievs mēs Tevi slavējam”.
11.oktobris plkst. 19.00 – sākas “Alfa kurss”, ievads kristietībā vieglā un aizraujošā veidā.
15.oktobris plkst. 13.00 – sākas svētdienas skola bērniem, kas vēlas gatavoties uz Pirmo Svēto Komūniju.
22.oktobris – Misiju svētdiena. Ziedojumi tiek vākti vispasaules misiju atbalstam.
31.oktobris – 18.30 svētā Mise Visu svēto godam. Pēc tam Vissvētākā Sakramenta uzstādīšana adorācijai līdz pusnaktij. Slavēšana un festivāls “The Holy wins” (Svētie uzvar).
Novembris
1.novembris – Visu Svēto diena. Svētās Mises 8.00 krievu valodā, 18.30 latviski. Pēc vakara dievkalpojuma aizlūguma procesija par mirušajiem.
2.novembris – visu ticīgo mirušo piemiņas diena. Svētās Mises 8.00 krievu valodā, 11.00 un 18.30 latviski. Pēc latviešu dievkalpojumiem aizlūguma procesija par mirušajiem.
4.novembris – mēneša pirmā sestdiena. 16.00 adorācija un rožukronis. 18.00 – “Saļmes” par mirušajiem latgaliešu valodā. Nesteidzīgas grēksūdzes iespēja.
18.novembris plkst. 8.00 - Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienai veltīta svētā Mise.
26.novembris – Jēzus Kristus Vispasaules Karaļa svētki. Ziedojumi tiek vākti Starpdiecēžu Garīgā Semināra uzturēšanai.
Decembris
2.decembris – mēneša pirmā sestdiena. 16.00 adorācija un rožukronis. 18.00 – slavēšana. Nesteidzīgas grēksūdzes iespēja.
7.decembris, svētā Mise 18.30. Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētki.
8.decembris, svētās Mises 8.00 krievu valodā, 18.30. latviski. Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētki.
24.decembris – 4.adventa svētdiena. Svētās Mises 9.00 krievu valodā, 11.00 latviski. Ziemassvētku vigilija, svētās Mises 16.00 un 18.00 latviski.
25.decembris – Kristus Dzimšanas svētki. Svētās Mises 9.00 krieviski, 11.00 latviski un 15.00 Baldones katoļu draudzē.
(saraksts nemitīgi var mainīties)
Septembris
24.septembris – pēc svētās Mises 12.00 tikšanās iestiprināšanas sakramenta kandidātiem, pēc svētās Mises 14.00 Aglonas svētceļnieku salidojums.
Oktobris
1.oktobris – pēc svētās Mises 14.00 iepazīšanās ar Dievmātes komandām.
1.oktobris – 18.00 draudzes aktīvistu tikšanās, aktivitāšu plānošana un pārrunas.
6.oktobris – Draudzes svētku sākums. 18.00 svinīgās Vesperes, 19.00 svētās Trīsvienības draudzes slavēšanas grupas slavēšana, nakts lūgšanas baznīcā klusumā.
7.oktobris – svētā Mise 8.00, Rožukroņa Karalienes svēki, pēc svētās Mises kopīgi lūgts rožukronis.
7.oktobris – 14.00 – 18.00 Salaspils Sakrālās mūzikas svētki. Pēc tam sadraudzība.
8.oktobris plkst. 11.00 Rīgas palīgbīskapa Andra Kravaļa vizitācija, Iestiprināšanas Sakramenta dalīšana, procesija un himna “Dievs mēs Tevi slavējam”.
11.oktobris plkst. 19.00 – sākas “Alfa kurss”, ievads kristietībā vieglā un aizraujošā veidā.
15.oktobris plkst. 13.00 – sākas svētdienas skola bērniem, kas vēlas gatavoties uz Pirmo Svēto Komūniju.
22.oktobris – Misiju svētdiena. Ziedojumi tiek vākti vispasaules misiju atbalstam.
31.oktobris – 18.30 svētā Mise Visu svēto godam. Pēc tam Vissvētākā Sakramenta uzstādīšana adorācijai līdz pusnaktij. Slavēšana un festivāls “The Holy wins” (Svētie uzvar).
Novembris
1.novembris – Visu Svēto diena. Svētās Mises 8.00 krievu valodā, 18.30 latviski. Pēc vakara dievkalpojuma aizlūguma procesija par mirušajiem.
2.novembris – visu ticīgo mirušo piemiņas diena. Svētās Mises 8.00 krievu valodā, 11.00 un 18.30 latviski. Pēc latviešu dievkalpojumiem aizlūguma procesija par mirušajiem.
4.novembris – mēneša pirmā sestdiena. 16.00 adorācija un rožukronis. 18.00 – “Saļmes” par mirušajiem latgaliešu valodā. Nesteidzīgas grēksūdzes iespēja.
18.novembris plkst. 8.00 - Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienai veltīta svētā Mise.
26.novembris – Jēzus Kristus Vispasaules Karaļa svētki. Ziedojumi tiek vākti Starpdiecēžu Garīgā Semināra uzturēšanai.
Decembris
2.decembris – mēneša pirmā sestdiena. 16.00 adorācija un rožukronis. 18.00 – slavēšana. Nesteidzīgas grēksūdzes iespēja.
7.decembris, svētā Mise 18.30. Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētki.
8.decembris, svētās Mises 8.00 krievu valodā, 18.30. latviski. Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētki.
24.decembris – 4.adventa svētdiena. Svētās Mises 9.00 krievu valodā, 11.00 latviski. Ziemassvētku vigilija, svētās Mises 16.00 un 18.00 latviski.
25.decembris – Kristus Dzimšanas svētki. Svētās Mises 9.00 krieviski, 11.00 latviski un 15.00 Baldones katoļu draudzē.
Kā intepretēt pāvesta teikto, dažādās tikšanās reizēs?
Pēdējā laikā atkal ir uzvirmojušas diskusijas par pāvesta izteikumiem Krievijas jauniešu dienu noslēgumā Sanktpēterburgā 25.augustā, kur viņš “it kā” slavinot Krievijas imperiālismu, pieminot Pēteri I un citus Krievijas impērijas vadoņus.
Vispirms jāsaka, ka šie pāvesta vārdi tika izteikti spontāni, ne no iepriekš sagatavotas uzrunas, līdz ar to, tos var vērtēt kā viņa personīgos izteikumus. Pāvests nāk no Latīņamerikas, kurā dzīvojošajiem cilvēkiem ir mazs priekšstats par vēsturisko situāciju, kādu mēs pazīstam Eiropā daudzu gadsimtu garumā. Pāvests, uzrunājot krievu jauniešus, vēlējās viņus iedvesmot uz lielām un celām lietām, atsaucoties uz viņu pašu vēsturi un to mantojumu. Tas, ka šobrīd Krievijā valda diktatūra un putinisma režīms, vēl nenozīmē, ka visa Krievijas vesture būtu ļauna un krievu tauta nolādēta vai nosodāma. Šī kara apstākļos mums ir tendence uz lietām skatīties melnbalti un, nosodot Krievijas agresiju Ukrainā, mēs ļoti ātri varam sākt nosodīt krievu cilvēkus, kultūru, mākslu, tās sasniegumus. Arī es regulāri saņemu pārmetumus, ka Salaspilī svinu dievkalpojumus krievu valodā un komunicēju ar krieviski runājošiem viņu valodā. Vēlos atgādināt, ka Baznīca, kura ir Jēzus Kristus dibināta, stāv pāri cilvēciskajiem dalījumiem, politiskajām ietekmēm un tautu naidam. Baznīcas uzdevums, arī šajā smagajā situācijā, ir aicināt saglabāt cilvēcību, mieru, sekmēt piedošanu un izlīgšanu. Tas, ka karš turpinās, ir liels ļaunums un Baznīca vēlas darīt visu, lai šo ļaunumu mazinātu.
Vatikāna preses dienesta vadītājs Matteo Bruni, komentējot pāvesta Franciska izteikumus 25.augustā, uzsvēra, ka pāvesta spontāni izteiktais aicinajums krievu jauniešiem, ir aicinājums uz garīgu pamošanos, lai viņi sargātu un veicinātu to, kas ir pozitīvs lielajā Krievijas garīgajā un kultūras mantojumā. Pāvests nekādā gadījumā nevēlējās slavēt imperiālistisko loģiku un vadītājus, kurus pieminēja, tikai lai atsauktos uz konkrētiem vēstures periodiem.
“Pāvests, Romas bīskaps un Pētera pēctecis, ir pastāvīgs un redzams vienības princips un pamats, kas savstarpēji vieno gan bīskapus, gan ticīgos. Patiešām, Romas pāvestam kā Kristus vietniekam un visas Baznīcas virsganam pār Baznīcu ir pilnīga, augstākā un universālā vara, ko viņš vienmēr ir tiesīgs brīvi pielietot, (Katoliskās Baznīcas Katehisms, 882).
Mans personīgais viedoklis!
Vispirms jāsaka, ka šie pāvesta vārdi tika izteikti spontāni, ne no iepriekš sagatavotas uzrunas, līdz ar to, tos var vērtēt kā viņa personīgos izteikumus. Pāvests nāk no Latīņamerikas, kurā dzīvojošajiem cilvēkiem ir mazs priekšstats par vēsturisko situāciju, kādu mēs pazīstam Eiropā daudzu gadsimtu garumā. Pāvests, uzrunājot krievu jauniešus, vēlējās viņus iedvesmot uz lielām un celām lietām, atsaucoties uz viņu pašu vēsturi un to mantojumu. Tas, ka šobrīd Krievijā valda diktatūra un putinisma režīms, vēl nenozīmē, ka visa Krievijas vesture būtu ļauna un krievu tauta nolādēta vai nosodāma. Šī kara apstākļos mums ir tendence uz lietām skatīties melnbalti un, nosodot Krievijas agresiju Ukrainā, mēs ļoti ātri varam sākt nosodīt krievu cilvēkus, kultūru, mākslu, tās sasniegumus. Arī es regulāri saņemu pārmetumus, ka Salaspilī svinu dievkalpojumus krievu valodā un komunicēju ar krieviski runājošiem viņu valodā. Vēlos atgādināt, ka Baznīca, kura ir Jēzus Kristus dibināta, stāv pāri cilvēciskajiem dalījumiem, politiskajām ietekmēm un tautu naidam. Baznīcas uzdevums, arī šajā smagajā situācijā, ir aicināt saglabāt cilvēcību, mieru, sekmēt piedošanu un izlīgšanu. Tas, ka karš turpinās, ir liels ļaunums un Baznīca vēlas darīt visu, lai šo ļaunumu mazinātu.
Vatikāna preses dienesta vadītājs Matteo Bruni, komentējot pāvesta Franciska izteikumus 25.augustā, uzsvēra, ka pāvesta spontāni izteiktais aicinajums krievu jauniešiem, ir aicinājums uz garīgu pamošanos, lai viņi sargātu un veicinātu to, kas ir pozitīvs lielajā Krievijas garīgajā un kultūras mantojumā. Pāvests nekādā gadījumā nevēlējās slavēt imperiālistisko loģiku un vadītājus, kurus pieminēja, tikai lai atsauktos uz konkrētiem vēstures periodiem.
“Pāvests, Romas bīskaps un Pētera pēctecis, ir pastāvīgs un redzams vienības princips un pamats, kas savstarpēji vieno gan bīskapus, gan ticīgos. Patiešām, Romas pāvestam kā Kristus vietniekam un visas Baznīcas virsganam pār Baznīcu ir pilnīga, augstākā un universālā vara, ko viņš vienmēr ir tiesīgs brīvi pielietot, (Katoliskās Baznīcas Katehisms, 882).
Mans personīgais viedoklis!
Baznīcas zvanu nozīme kristietībā un sabiedrībā
Atkal šis Salaspils zvans! Ar lielāku vai mazāku regularitāti Salaspilī no jauna uzvirmo diskusijas un neapmierinātība par Salaspilī esošo dievnamu zvanu skanēšanas skaļumu un intensitāti. Tādēļ vēlējos mazliet paskaidrot baznīcas zvanu zvanīšanas nozīmi kristietībā un sabiedrībā.
Vēsturiski senākie zvani atrasti 3 g.t. p.m.ē. Ķīnā. Rietumu Baznīcā zvani parādījās un izplatījās 4. — 9.gs., savukārt Austrumu Baznīcā 9. — 12.gs. Sākotnēji zvani tika uzskatīti tikai par līdzekli informācijas nodošanai, tādēļ kristietībā netika izmantoti. Sākotnēji zvaniem (tostarp dievnamos) bija signalizācijas funkcija, ar tiem izsludināja darba uzsākšanu un beigšanu, trauksmi, ja tuvojās kāda dabas stihija, ugunsnelaimi, sveša karaspēka uzbrukumu. Pēc tam jau baznīcu zvaniem sāka piedēvēt svinīgi ceremoniālu lomu — iezvanīja dievkalpojuma sākumu, atzīmēja reliģiskus svētkus, svarīgus notikumus draudzes locekļu dzīvē, piemēram, kāzas, kā arī izvadīja aizgājējus. Vēlāk, attīstoties zvanu lējēju meistarībai, zvani kļuva par mūzikas instrumentiem. Ar laiku ir mainījušās arī zvanu formas: tie bija apaļi, biķera vai kausaveida, cauruļveida, bet populārākie ir tulpjveida formas. Latvijā pirmoreiz zvani tiek minēti Indriķa hronikā, vēstot par Jersiku 1209. gadā. Arī Livonijas hronikā minēts, ka 1209. gadā, kuršiem uzbrūkot Rīgai zvanīts ar lielo zvanu. Indriķa hronikā visbiežāk minētais skaņu rīks ir – campanas, saukti arī par kara zvaniem (izmantoti, lai signalizētu par ienaidnieka uzbrukumu, savukārt lielais zvans bija karaspēka pulcēšanās signāls). Vislielākais (13 128 kg smags) zvans Latvijā atrodas Kristus Piedzimšanas Pareizticīgo katedrālē bet senākais zvans Latvijā ir Sabilē, luterāņu baznīcas tornī — tas liets 1450. gadā.
Kad tiek iesvētīti baznīcas zvani un novietoti zvanu tornī, un kad iesvētītais zvans sāk skanēt, tad baznīca iegūst ne tikai savu ārējo, bet arī iekšējo balsi. Šī baznīcas balss tagad dzirdama visiem apkārtējiem iedzīvotājiem. Salaspils katoļu baznīcas zvans ir liets Vācijā, un tas sver 360 kg, tas ir no bronzas un uz šī zvana, latīņu valodā ir uzrakstīts: “Instaurare Omnia in Christo” (“visu atjaunot Kristū”, apustuļa Pāvila vēstule Efeziešiem, 1,10). Šis zvans ir veltīts kādreizējam pāvestam Pijam X.
Kādēļ zvans neatrodas Salaspils katoļu baznīcas torņa augšdaļā? Jāsaka, ka katoļu baznīca Salaspilī netika pilnībā uzcelta pēc projektēšanas biroja “Graf X” un arhitektes Rūtas Krūzkopas ieceres. Dievnama projekta pasūtītājs bija Salaspils Novada dome, tomēr vēlākā tā projekta realizācija nenotika atbilstoši projektam. Katoļu baznīcas tornis ir tikai pagaidu variants, pēc kura vajadzēja būvēt īsto torni, tādēļ arī zvans netika pilnībā uzcelts līdz torņa augšdaļai un šobrīd draudze neredz tādu nepieciešamību šo zvanu pārvietot.
Vēl izskan jautājums, kādēļ ir jāzvana tik bieži? Baznīcas zvani netiek zvanīti nakts laikā, kad cilveki guļ, bet dienas laikā zvani iezvana svarīgākos dievkalpojumus un dienas stundas, kurās ir paredzētas lūgšanas. Regulāri no LR Aizsardzības Ministrijas un citām valsts iestādēm un sabiedriskām organizācijām saņemam lūgumus zvanīt baznīcu zvanus, Latvijai svarīgos notikumos, piemēram 11 un 18.novembrī u.c pasākumos. Katru dienu, pēc senas tradīcijas, kuras pirmsākumus var atrast jau agrīnajos Viduslaikos, baznīcās tiek iezvanīti lūgšanu laiki 12.00 un 18.00, kā arī tiek zvanīts pirms katra dievkalpojuma. Katoļu Baznīcā dievkalpojumi notiek katru dienu, bet lielos svētkos, ja tie iekrīt darbadienās, pat divi un vairāk dievkalpojumi dienā. Svētdienās katoļu baznīcā Salaspilī tiek svinēti trīs dievkalpojumi: 9.00 krievu valodā, 11.00 un 14.00 latvieešu valodā un pirms katra no šiem dievkalpojumiem tiek zvanīti baznīcu zvani. Daudziem radās jautājums par Lieldienām, jeb Kristus Augšāmcelšanās svētkiem, kādēļ tik agri ir jāzvana zvani? Katoļu Baznīcā, jau vairāk kā 1000 gadus, Lieldienu rītā notiek svinīgā Augšāmcelšanās procesija, kuras laikā kristieši iet apkārt dievnamam trīs reizes un visa šī gājiena laikā tiek dziedātas dziesmas un zvanīti zvani. Šim dievkalpojumam ir jānotiek pēc iespējas agrākā laikā, jo Jēzus augšāmcēlās agrā Lieldienu rītā, gaismai austot. Līdz ar to, ir jārēķinās, ka dzīvojot dievnama tuvumā, zvani skanēs Lieldienu brīvdienā un arī svētdienas rītos. Pareizticīgo Baznīcā zvani tiek zvanīti pusnaktī, pirms Lieldienu dienas, tādējādi iezvanot pašu Lieldienu dienu un svinīgi iesākot Jēzus Augšāmcelšanās svētkus.
Ja aplūkojam
islāmticīgo pasauli, tad, dodoties ekskursijā uz jebkuru valsti, kurā vairākums
ir musulmaņi, tad ir jārēķinās, ka tiksim modināti ļoti agros rītos, kad aust
saule, jo tad no minaretiem, jeb lieliem augstiem torņiem, blakus mošejām,
atskanēs īpaši musulmaņu dziedājumi, jeb Korāna recitācija arābu valodā. Un
nevienam nav tiesību šos dziedājumus apturēt, vai kā citādi ierobežot, jo to
Allāhs jau tālajā 610 gadā noteica pravietim Muhamedam.
Noslēgumā
vēlos teikt, ka mūsu Salaspils katoļu draudze ar katru gadu kļūst aizvien lielāka.
Adventa un Gavēņa laikā visos trīs dievkalpojumos svētdienās mūsu dievnamā pūlcējas
pat 400 cilvēku. Draudzē darbojas divi lielie kori un bērnu ansamblis un notiek
dažādas aktivitātes, kursi bērniem, pusaudžiem, pieaugšajiem un ģimenēm. Par
mūsu draudzes aktivitātēm var izlasīt draudzes mājaslapā www.salaspilsdraudze.lv. Dievnama zvana zvanīšana nav vienkārša “trokšņošana”
Salapsilī, bet gan integrāla mūsu kristīgās un katoliskās ticības sastāvdaļa un
mēs nevaram atteikties no zvanu lietošanas, jo tas pieder pie mūsu dziļākās
ticības būtības. Lai mūsu trīs vadošo konfesiju dievnamu zvanu skaņas atgādina
mums visiem par Dieva klātbūtni un palīdz mūsu skaisto pilsētu un novada
padarīt vēl īpašāku un pievilcīgāku.
Salaspils Romas
katoļu draudzes prāvests Ilmārs Tolstovs, dr. theol.
Rakstā izmantoti
wikipēdijas, www.pareizticiba.lv un Katoļu
enciklopēdijas avoti.
Raksts publicēts Rīgas Apriņķa avīzē, 14.07.2023.
Ko katolim darīt Jāņos?
 |
| Ogres katoļu draudzes jauniešu Jāņi 2005.gadā, Staburagā |
Lai ir slavēts Jēzus Kristus!
Katru gadu mūsu tautas nacionālos svētkus, kuros ir divas brīvdienas, kristieši gaida ar dažādām izjūtām. Pēdējos gados, vērojot fundamentālistisku un fanātisku kristiešu aktivitātes, sabiedrībā ir radies priekšstats, ka Jāņi ir pilnībā pagāniski svētki un mums, dedzīgajiem kristiešiem vajag no tiem distancēties. Tomēr vai tas tā patiešām ir un ko darīt kristietim Jāņos, par to šodien pārdomāsim, balstoties uz Dieva Atklāsmes patiesībām.
Dievs radīja pasauli un radīja to skaistu, harmonisku un savā veidā radība nes sevī netiešu atblāzmu no Radītaja skaistuma. Pat ja pasaulē ienāca grēks, tomēr Dieva radīšanas darbu tas pilnībā sabojāt, iznīcināt nespēja. Šo Dieva radīšanas darbu var saukt par „sagatavošanu” tai Atklāsmei, kas savā kulminācijā īstenosies Jēzū Kristū. Arī pēc radīšanas mēs redzam, ka daudzām tautām un ciltīm, savā pirmatnējā veidolā ir kāda reliģija vai kults, caur kuru šī tauta vai cilts, dabiskā veidā mēģināja izskaidrot dabā un pasaulē esošas parādības. Šie cilvēki, nepazīstot patieso un vienīgo Dievu, mēģināja To meklēt ar dabiskā prāta un savu cilvēcisko spēju palīdzību. Dievs, noslēpumainā veidā vada šos procesus, esot tam visam klātesošs. Svētais Justīns, III gadsimtā runāja par „Vārda, jeb Logosa sēklām”, ko Dievs sēj arī starp pagāniem. Arī visos pagānu kultos, reliģiskajās sistēmās, arī filozofijās un mācībās varam atrast kādu „Noslēpumaino”, Kuru šie cilvēki nepazīst, bet, sekojot savai intuīcijai, sirdsapziņas balsij un Dieva pamudinājumam – meklē. Līdz ar to, Katoliskā Baznīca, sekojot svētajā apustuļa Pāvila uzrunai Atēnu Areopāgā (Apd 17,22-23) uzsver, ka „Svētais Gars visiem dāvā iespēju vienoties ar Lieldienu noslēpumu Dievam vien zināmā veidā.” (Vatikāna II koncils, Gaudium et spes,22)
Šodienas galvenais varonis - Jānis Kristītājs ir vēstnesis, kas sludina Jēzu Kristu. Bet visa radība, daba, arī tautas tradīcijas, ir kā sava veida „priekšatklāsme” Kristum. (Gaudium et spes, 58) Uzlūkojot radības skaistumu, dabas krāšņumu mēs varam apbrīnot Radītāju – Dievu. Pravietis Isajs saka: „Tajās dienās man atklājās Kunga vārds: “Pirms Es tevi izveidoju mātes miesās, Es tevi pazinu, un, pirms tu nāci pasaulē, Es tevi svētīju un izredzēju par pravieti tautām.”” Dievs pakāpeniski gatavoja visu pasauli savai galīgajai un universālajai Atklāsmei Jēzū Kristū. Bet pirms tam un arī pēc tam Dievs vada, uzrunā un darbojas dažādos veidos, ko mēs bieži vien nesaprotam.
Vēl ir viens svarīgs aspekts. Katoliskajā Baznīcā, pateicoties Baznīcas Tēviem, īpaši svētajam moceklim Justīnam valda uzskats, ka elkdievība, māņticība un maģija ir kategoriski jāatmet un tā kristietim ir smags grēks. Tomēr pagāniskās filozofijas, kultūras un mākslas sasniegumos ir atrodamas daudz vērtīgas lietas, jo caur šīm vērtībām cilvēki centās meklēt Dievu un izteikt Dieva radīto lietu skaistumu un gudrību. Līdz ar to, īpaši pēc pirmo gadsimtu kristoloģiskajiem strīdiem par Jēzus dievišķību un cilvēcību, pēc Efezas un Nīkajas II konciliem, pēc ikonu grautiņiem, tika precizēta dievišķības un cilvēcības dimensija Baznīcā. Baznīca apzinās, ka tai ir uzticēta augstākā Atklāsme, kāda ir iespējama šeit uz zemes – Jēzus Kristus Atklāsme, bet no otras puses, tā apzinās, ka šo Atklāsmi ir nepieciešams izteikt cilvēkiem saprotamā valodā – gan rakstītā – Bībelē, gan nerakstītā – Tradīcijā. Jo visos laikos, kamēr vien pastāv kristietība bija un ir sadursme starp cilvēciskumu un dievišķīgumu gan pasaulē, gan Baznīcā. Atbildi šai problēmai mēs varam meklēt un atrast Jēzū Kristū. Dievs pieņēma cilvēcisko dabu, lai visu, kas ir cilvēcisks, nevis iznīcinātu, bet paaugstinātu un atgrieztu tam sākotnējo vērtību. Sākoties reformācijai, viss cilvēciskais tika nosodīts un tika uzskatīts, ka cilvēciskais ir konkurents garīgajam, dievišķajam. Sākās pārmetumi Baznīcai, ka viņa speciāli savus svētkus ielika pagānu tautu saulgriežu svinībās, ka piesavinājās daudz ko no Romas pagānu kultiem un filozofijas, ka tai ir pārāk grezni un cilvēciski rituāli, tika atmesta Tradīcija, u.t.t. Tomēr Katoliskā Baznīca nebaidās no cilvēciskuma, jo Dievs kļuva cilvēks. Pati Baznīca, kas ir Kristus Miesa, neredzamās žēlastības dod zem redzamām zīmēm. Mūsdienu teologi pašu Baznīcu nosauca par „Sakramentu” un daži pat gāja vēl tālāk, uzskatot, ka arī visa pasaule, radība, kultūras ir kā redzama zīme, neredzamajai Dieva darbībai. Arī apustulis Pēteris pirmajā vēstulē uzsver, ka „pestīšanu meklēja un pētīja pravieši, kuri sludināja jums nolemto žēlastību. Viņi centās izzināt, uz kuru brīdi un uz kādu laiku norādīja viņos esošais Kristus Gars, kas iepriekš paredzēja Kristus ciešanas un tām sekojošo godību.” Un pravietis Isajs, jau Gara acīm skatot Pestītāju iesaucās: „Es tevi iecelšu par gaismu pagānu tautām, lai mana pestīšana sniegtos līdz pat zemes robežām.”
Nu bet ko tad katolim darīt Jāņos? Jāņu svinības pieder pie latviešu tautas senas kultūras tradīcijas. Tās mums ir jāciena un jākopj. Mēs kā kristieši, protams nevaram piedalīties un akceptēt elkdievības, māņticības, maģijas un citas formas, kuras ir pretrunā mūsu ticībai. Mēs nevaram šos svētku stādīt augstāk par mūsu ticību. Tomēr, apzinoties, ka caur tautasdziesmām, dejām un kopīgu svinēšanu, cilvēki meklē Dievu, varam ar savu klātbūtni liecināt, ka no vienas puses esam piederīgi savai konkrētai tautai, ar savām tradīcijām, parašām un kultūru. Bet no otras puses, mēs esam Debesu Valstības „pilsoņi”, kuriem Dievs ir atklājis daudz, daudz vairāk. To, ko „acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1 Kor 2,9) Vēl arī jāsaka, ka daudzi tautas tradīciju un reliģiju pētnieki ir atklājuši, ka Jāņu svinībās, gadsimtu gaitā ir savijušās gan tautiskās, gan kristīgās vērtības. Mūsu, kristiešu uzdevums, pašiem paliekot dedzīgiem ticīgajiem, gudri un ar mīlestību atsijāt graudus no pelavām un ar savu klātbūtni un liecību šos svētkus padarīt labākus, cilvēciskākus, un reizē arī kristīgākus.
.png)
Kas ir maija dievkalpojumi?
No Atašienes Romas katoļu draudzes draugiem.lv profila:
Kādēļ maija mēnesis ir veltīts Jaunavai Marijai?
Kādā 19. gadsimta latgaliešu lūgšanu grāmatā par maija mēneša kalpošanu ir vēstīts:
„Tei kolpošona na nyule atsarodos, bet sen jau ir. Pa cytom molom nu senejim laikim wysi tū kolpošonu dareja. Weiskupi, baznickungi šu kolpošonu teice, wuiceja liaudis un paši jim paleidzeja. Tikai latwišu molā nabeja radzama, todel ka pa latwyskam nabeja rakstita. Pidar ari mums tai darit, kai cyti katoli, šu kolpošonu par lobu turet un Jumprawai Marijai gudu atdut.
Pidar tad izlasit kaidu menesi godā Jumprawai Marijai par gudu. Tys wysulobokajs ir Maja meness, pawasara laikā, kad wysa radiba pricojas nu jaunas dzeiwes, jo Jumprawai Marijai pateik taida kolpošona, kura ir ar pricu, bez pispisšonas darita.
Kuri grib tū Maja menesi Jumprawai Marijai par gudu kolpot, lai dora tai: wokorā, zam pyrmos Maja meneša dinas, lai sagojuši pulkā nuskaita Rožancu, wai Litaniju, wai septinius potarus uz Wysuswatoku Jumprawu Mariju.
Pec, lai wins cylwaks tur rukā diwpadsmit zeimiu (značku) pyrmos eiles, nu kurom lai wysi jem pa winai. Tei značka parodes, kaida kolpošona sew kuram pidar par wysu menesi. Pec jonudzid dzismi „Zam Towu globošonu”, un tai pabeigt pyrmu wokoru."
Kristus ir Augšāmcēlies! Alleluja!
"Un viņas steigšus izgāja ārā no kapa ar bailēm un lielu prieku un aizskrēja to pavēstīt Viņa mācekļiem" Mateja 28,8.
Jēzus saviem mācekļiem Getzemanes dārzā pārmeta, ka viņi pat stundu nevarēja būt ar Viņu nomodā. Un šeit sievietes steigšus dodas pie mācekļiem, paziņot šo vēsti:
Kristus ir Augšāmcēlies! Alleluja!
Par kādu gulēšanu šeit vairs var būt runa?
Priecīgus Kristus Augsāmcelšanās svētkus ikvienam!
Trīs svēto Lieldienu dienu - Triduum nozīmes skaidrojums
 |
| Valmieras baznīca. Foto J. Buliņa |
Katoļu Baznīcā ar vārdu Lieldienas neapzīmē kādu vienu vai divas dienas, bet pat veselas trīs dienas – latīņu valodā saucam tās par Triduum (burtiski – trīs dienas). Kādas dienas? Lai to saprastu, ir vajadzīgs īss ieskats liturģisko kalendāru un laika skaitīšanas veidu pasaulē.
Kristīgajā pasaulē skaitām dienas no pusnakts līdz pusnaktij, tas nozīmē, ka pusnaktī pārejam uz nākošo dienu. Taču jūdi skaita laiku citādāk – katra nākošā diena sākas plkst. 18:00 (pēc mūsu laika, jo viņiem tad ir 00:00), tad 12 stundas ilgst nakts un 12 stundas diena. Praktiski tas nozīmē, ka, piemēram, mūsu pirmdienas vakars (sākot no 18:00) jūdiem ir jau otrdiena – protams, šeit runājam par liturģisko laika skaitīšanu.
Katoļu Baznīca svētku svinēšanā ir saglabājusi jūdu laika skaitīšanas veidu. Diemžēl sakarā ar to mums ir neliels apjukums liturģisko dienu skaitīšanas un to nosaukumu ziņā. Jo īpaši labi to varam redzēt, apskatot Triduum piemēru. Mēs esam pieraduši teikt Lielā ceturtdiena, Lielā piektdiena, Lielā sestdiena, Kristus augšāmcelšanās svētdiena. Vienkārši saskaitot, sanāks četras dienas. Tomēr, ja paraudzīsimies no jūdu laika izpratnes puses, tad ir tikai trīs dienas (naktis-dienas): piektdiena, sestdiena un svētdiena.
Taču lietas būtība nav tajā, kā mēs saucam šīs dienas, vai kā mēs tās skaitām, bet gan tajā, ka šīm dienām ir īpašs raksturs. Nosaukums Triduum nav izvēlēts nejauši. Katoļu Baznīcā tulkojam to kā Trīs svētās dienas, bet šāds tulkojums neizsaka lietas būtību. Šķiet, vistuvāk latīņu valodas vārdam būtu Trijdiena vai arī Trīsdiena (bet latviešu valodā, ja nemaldos, tādu vārdu nav). Tomēr – pat latīniskais nosaukums runā par to, ka šīs trīs dienas veido it kā vienu dienu. Ir svarīgi to apzināties. Lieldienu svinēšana ilgst trīs naktis-dienas – tā sākas Lielās ceturtdienas vakarā (18:00) un beidzas Kristus augšāmcelšanās svētdienas vakarā (18:00).
Šo triju nakts-dienu vienotība īpašā veidā izpaužas lūgšanu norisē. Mēs, katoļi, katru svēto Misi iesākam un beidzam ar krusta zīmi. Triduum laikā šādas krusta zīmes ir tikai divas reizes: Lielās ceturtdienas dievkalpojuma sākumā un Lieldienu vigilijas (sestdienas vakarā) beigās! Triduum ir īpašs dievkalpojums – viens dievkalpojums, kas ilgst trīs dienas. Tieši tādēļ labākai Lieldienu noslēpuma – mūsu ticības stūrakmens – izpratnei ir ļoti svarīgi censties (pēc iespējas) piedalīties visos Lieldienu dievkalpojumos.
Paskatīsimies tagad, kas notiek mūsu baznīcās šajās nakts-dienās. Diemžēl dažādu apstākļu dēļ (piemēram, priesteru trūkums) ne visu, par ko šeit lasīsim, ir iespējams īstenot mūsu baznīcās, īpaši laukos. Tomēr tas nenozīmē, ka nav iespējams uzzināt, kā varētu būt un pēc kā tiecamies.
Kas ir patiesā apgaismība? (sprediķis Latvijas Radio 19.martā)
8.klases mācību grāmatā, ko māca skolēniem Latvijā atradu šādus apgalvojumus: Eiropas vēsturē laiku no 17. gs. beigām līdz Lielajai franču revolūcijai (1789.-1794.) sauc par apgaismības laikmetu. Apgaismība bija garīga kustība, kas par visu lietu mēru uzskatīja cilvēka prātu. Nostiprinājās pārliecība, ka cilvēka prāts ir visaptverošs un nekļūdīgs. Viss, ko nevarēja pierādīt ar prāta palīdzību, tika uzskatīts par maldiem, aizspriedumiem un māņticību” (https://www.uzdevumi.lv/p/pasaules-vesture/8-klase/izglitiba-zinatne-un-kultura-jaunajos-laikos-7293/re-73eae686-8bb4-4806-8f11-3e949348cbfe). Un patiešām, būtu ļoti dīvaini mūsdienās, kad esam jau pārgājuši no modernā, jeb modernisma laikmeta uz postpost modernismu un postfaktuālo laikmetu, apšaubīt gan senās apgaismības idejas, gan mūsdienu apgaismotāju tēzes. Mūsdienu socioloģijas, jeb sociālās fizikas pamatlicējs Oigists Konts 18.gadsimta postulēja, ka teoloģisko laikmetu, kurā viss neizprotamais tika skaidrots kā brīnums, nomainīja metafiziskais, jeb filozofiskais laikmets, kurā tika meklēts skaidrojums lietu būtībā, un tad seko pozitīvais laikmets, kur priekšplānā izvirzās pozitīvie zinātniskie fakti, kuri tiek savā veidā dievišķoti (https://lv.wikipedia.org/wiki/Ogists_Konts). Līdz ar to par patieso gaismas un realitātes nesēju kļūst prāts un zināšanas, kuru nevar neviens apšaubīt un ticība pārdabiskajam tiek uzlūkota ar milzīgu skepsi un aizdomām. Tomēr, neskatoties uz cilvēka zinātnes un tehnikas progresu, kāds tika un tiek piedzīvots pēdējā simtgadē, joprojām ir cilvēki, kuri piedzimst akli. Un arī mēs, redzīgie, gadiem ejot, agrāk vai vēlāk sākam nēsāt brilles vai kontaktlēcas, mūsu redze sāk zaudēt asumu. Arī mēs katrs novecojam un galu galā mūs visus gaida nāve, no kuras neviens no mums nevar izbēgt. Tātad ar prāta un zināšanas triumfu vien nepietiks.
Priesterim nekad nav taisnība
Itālijas pilsētiņā Karpineto nu jau vairākus gadus franciskāņu konvents stāvēja tukšs. Pēdējo minorītu tēvu Linu priekšniecība pārcēla uz konventu Artēnā, kur drīz viņš arī mira. Baznīcā laiku pa laikam dievkalpojumus svinēja augustīniešu tēvi no kaimiņu klostera. Lai iepriecinātu par priestera trūkumu noskumušos ticīgos, kādu dienu augustīniešu tēvs Luciāns pie baznīcas durvīm piestiprināja zīmīti ar aforismiem par ilgo gadu pieredzi pastorālajā kalpošanā.
[...]
Ja prāvests sprediķo kādu minūti ilgāk - viņš ir liekvārdīgs.
Ja runā skaļā balsī - viņš bļauj.
Ja runā klusi - nevar nekā saprast.
Ja prāvestam ir laba mašīna - viņš ir šīs pasaules cilvēks - kapitālists.
Ja prāvestam nav mašīnas - tad viņš nav spējīgs piemēroties laikmeta prasībām.
Ja apmeklē ticīgos ārpus draudzes robežām - dauzās apkārt.
Ja ciemojas ticīgo ģimenēs - nekad nav mājās.
Ja prāvests vienmēr ir atrodams draudzes mājā - viņš neizrāda interesi par draudzes ticīgajiem.
Ja atgādina par ziedojumiem - domā tikai par naudu.
Ja nerīko svētkus, izbraucienus un sanāksmes - draudzē nav dzīvības.
Ja prāvests pacietīgi klausās grēksūdzes - neciešami velk garumā.
Ja ātri atlaiž no biktskrēsla - neprot uzklausīt.
[...]
Ja prāvests sprediķo kādu minūti ilgāk - viņš ir liekvārdīgs.
Ja runā skaļā balsī - viņš bļauj.
Ja runā klusi - nevar nekā saprast.
Ja prāvestam ir laba mašīna - viņš ir šīs pasaules cilvēks - kapitālists.
Ja prāvestam nav mašīnas - tad viņš nav spējīgs piemēroties laikmeta prasībām.
Ja apmeklē ticīgos ārpus draudzes robežām - dauzās apkārt.
Ja ciemojas ticīgo ģimenēs - nekad nav mājās.
Ja prāvests vienmēr ir atrodams draudzes mājā - viņš neizrāda interesi par draudzes ticīgajiem.
Ja atgādina par ziedojumiem - domā tikai par naudu.
Ja nerīko svētkus, izbraucienus un sanāksmes - draudzē nav dzīvības.
Ja prāvests pacietīgi klausās grēksūdzes - neciešami velk garumā.
Ja ātri atlaiž no biktskrēsla - neprot uzklausīt.
.png)
Gavēņa laika apceres: Krustaceļš
I KRUSTACEĻŠ
Krustaceļu
ejot kopīgi, var pieturēties pie šādas kārtības:
1)
Krustaceļa dziesma (dzied,
ejot no vienas stacijas uz otru);
2)
V.
Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu,
un Tevi slavējam. R. Jo ar savu
svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli.
3)
Attiecīgā apcere no sv. Rakstiem;
4)
Lūgsimies: (seko
Baznīcas lūgšana);
5)
Tēvs mūsu... Esi sveicināta Marija...
6)
V.
Krustā sistais Kungs Jēzu Kristu.
R. Apžēlojies
par mums.
IESĀKUMA DZIESMA
Cik sāpīga šī piemiņa,
Kas domājis to būtu,
Ka pats vienīgs Dieva Dēls
Krustā piekalts kļūtu.
Tas mūsu grēks — šis sāpju grēks,
Ko Jēzus cieš pie krusta;
Kaut, pieminot to visi mēs,
Kā pārmetumu justu.
Kaut asarās un lūgšanās
Sirds visu paciešt spētu, —
Ja sāpes, kas Tev darītas,
Mūs arī piemeklētu.
Ak, Dieva Māt’! Kā sāpināt
Tie Tavu sirdi prata,
Kad Dēlu krustā redzēji
Bez gala skumdināta.
Vissmagākā bij’ nasta tā,
Ko izredzētais godam
Pats labprātīgi uzņēma,
Lai glābtu mūs no soda.
Mēs apsolām Tev vienīgam
Būt dzīvē uzticīgi,
Un tad uz mājām mūžīgām
Tev sekot pazemīgi.
Aizlūguma svētā Mise - kas tas ir?
Autors: Dmitrijs Artjomovs MIC
Gadās, ka sarunās ar cilvēkiem, kas baznīcu apmeklē ļoti reti, bet ne tikai ar viņiem, nākas dzirdēt jautājumu „Vai tad Vatikāns jums nemaksā algu?”.
Tiešām, Baznīcas finansiālā puse vienmēr izraisa lielu interesi, jo pastāv stereotips, ka garīdznieki ir diezgan bagāti. Kādā no Polijas draudzēm diezgan turīgi cilvēki reiz pateica, ka neko nedos par bērēm, jo pāvests Francisks esot teicis, lai priesteri neprasa naudu no ticīgiem. Acīmredzot līdz galam nebija sapratuši, par ko runāja pāvests.
Tādēļ vērts pieskarties tādam tematam kā intencijas, ko ticīgie „pasūta” priesterim, lūdzot, lai viņš nocelebrē Svēto Misi kādā nodomā. Pamēģināsim aplūkot tā teoloģisko pamatojumu, pieskarsimies praktiskiem jautājumiem un arī atklāsim dažus „noslēpumus”, kas saistās ar priesteru ienākumiem.
Kas ir Svētā Mise?
Pirms atbildēt uz jautājumu, kas ir Svētās Mises intencijas, jāatkārto, kas ir Svētā Mise – Euharistijas sakramenta svinēšana. Ja ielūkosimies Katoliskās Baznīcas katehismā (1359), tad atradīsim dažas Euharistijas sakramenta definīcijas: „Euharistija, mūsu pestīšanas, kuru Jēzus piepildīja uz krusta, sakraments ir arī slavas upuris pateicībā par radīšanas darbu. Euharistiskajā upurī visa Dieva mīlētā radība tiek dāvāta Tēvam caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Caur Kristu Baznīca var dāvāt slavas upuri pateicībā par visu labo, skaisto un taisnīgo, ko Dievs ir darījis radībā un cilvēcē.” Vienkāršāk runājot – Euharistija ir pestīšanas notikumu aktualizācija mūsu laikos. To var salīdzināt ar televīziju. Ja kaut kur pasaulē ir kāds svarīgs notikums, tad ar televīzijas palīdzību mēs varam to vērot, piedzīvot tās pašas emocijas, ko piedzīvo tie, kas atrodas tajā vietā. Tāpēc varam teikt, ka, piedaloties Euharistijā, mēs piedalāmies tajā, kas notika apmēram pirms diviem tūkstošiem gadu, kad Kristus veica mūsu pestīšanu, un iegūstam tās pestījošos augļus.
Svētās Mises svinēšanas mērķis attiecībā uz Dievu ir atdot Viņam godu, Viņu slavēt, bet no otras puses arī pateikties par saņemtiem labumiem. Attiecībā uz cilvēku mērķis ir lūgums Dievam, lai dāvā nepieciešamās žēlastības, un lūgums pēc grēku piedošanas.
Katrā Svētajā Misē pats Kristus ir tas, kurš saliek Upuri un vienlaicīgi pats ir pilnīgais Upuris. Svētā Mise pieder Kristum un arī Baznīcai, tāpēc ir svarīga arī cilvēka – priestera un Dieva tautas, kas piedalās Euharistijas celebrēšanā – aktivitāte. Kad ticīgie un priesteris, kas celebrē Svēto Misi, atrodas žēlastības stāvoklī (bez nāvīgā grēka), viņi garīgi pieaug un saņem nepieciešamās žēlastības. Bet, ja uz sirdsapziņas ir kāds nāvīgs grēks, tad piedalīšanās nav pilnīga, kaut arī nedrīkst teikt, ka pilnīgi bez augļiem.
Kādus augļus nes dalība Svētajā Misē?
Lielais gavēnis
Izraēļa tautai Vecās Derības laikā Dievs pasludināja gavēņa nepieciešamību gan atrodoties briesmās – lai lūgtu Dieva palīdzību, gan lūdzot grēku piedošanu dažādās dzīves situācijās (piem. 3 Moz. 16,29.31; 4 Moz 29,7; 2 Sam 12,16; 1 Ķēn 21,9.12; 2 Laiku 20,3; Ezras 8,21; Jer 36,9; Joēla 1,14;Jon 3, 5-10)
Kristietībā gavēnis ir plaši izplatīts visos laikos. Tā II gs. pēc Kristus gavēņa dienas kristiešiem ir trešdiena (atceroties Jēzus sagūstīšanu) un piektdiena (pieminot Jēzus nāvi pie krusta). Jau III gs. gavēni paplašināja, gavējot visu kluso nedēļu, vēlāk 40 dienas.
Katoliskās Baznīcas katehisms dod vispārējos skaidrojumus par gavēņa jēgu un nozīmi balstoties uz Sv. Rakstiem un Baznīcas Tradīciju. Sv. Rakstos spilgti parādīta epizode, kur Jēzus, pēc kristības Jordānas upē dodas uz tuksnesi gavēt 40 dienas (Mt 4,1-11; Lk 4,1-13)
"Jēzus kārdināšana pauž to, kādā veidā Dieva Dēls ir Mesija, pretstatā tam, ko viņam piedāvā sātans un ko cilvēki (Mt 16,21-23) pēc sava ieskata vēlas viņam piedēvēt. Lūk, kāpēc Kristus ir uzvarējis kārdinātāju mūsu labā (Ebr 4,15). Ievērodama četrdesmit dienu ilgo Lielo gavēni, Baznīca katru gadu pievienojas Jēzus noslēpumam tuksnesī."[KBK 540]
Uz Jāņa Kristītāja mācekļu jautājumu: "Kāpēc mēs un farizeji bieži gavējam, bet tavi mācekļi negavē?" Jēzus atbild: "Vai kāzu viesi var būt noskumuši, kamēr līgavainis ir pie viņiem? Bet nāks dienas, kad līgavaini atraus no viņiem: tad viņi gavēs." (Mt 9,14-15)
Gavēnis ir svarīgs mūsu garīgās dzīves balsts, jo tas ir spēcīgs ierocis cīņai ar kārdinājumiem un garantē dvēseles uzvaru pār miesas egoistiskajām tieksmēm. Gavējot stiprinās mūsu griba, līdz ar to Dievs caur gavēni var piekļūt mums un darboties mūsos, gavējot dvēsele mūsos triumfē un ļaunajam ir jāatkapjas. Gavēšana savā ziņā ir radošs darbs, jo nav noteikts, ka jāgavē ir tikai piektdienās un ar gaļas neēšanu. Tikai izvēloties gavēšanas veidu ir īpašs noteikums ir lai katrs konsultētos ar savu garīgo tēvu un biktstēvu, jo arī šeit, kā arī citās garīgajās sfērās ir iespējami pārspīlējumi, un tie var novest pie pretēja efekta – garīgā sabrukuma un lepnības. Īpaši labi ir gavēt pirms kāda svarīga notikuma, vai lielās problēmās, jo Jēzus Marka evaņģēlijā skaidri apliecina: "Šī suga citādi nevar iziet kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu"(Mk 9,29).
"Kristieša iekšējā gandarīšana var izpausties ļoti dažādos veidos. Sv. Raksti un Baznīcas tēvi īpaši izceļ trīs formas: gavēni, lūgšanu un žēlsirdības darbus (Mt 6,1-18), kuros izpaužas attieksmes pārmaiņa pret sevi pašu, pret Dievu un pret līdzcilvēkiem." [KBK 1434]
Ja es jūtu, ka ir kāda lieta (piem. alkohols, smēķēšana, pārmērīga kafijas dzeršana, datorspēles un. tml.), kas pati par sevi, izmantojot mēreni un ar prātu ir laba, mani traucē, es apņemos šīs 40 dienas no tā atturēties. Arī naudu, ko esam ietaupījuši, atsakoties no kādiem ēdieniem, mēs varam atlikt speciālā aploksnē un noziedot kādiem trūkumcietējiem, vai Caritas organizācijai, vai kādiem citiem.
"Ceturtais [Baznīcas] bauslis ("Tev būs Baznīcas noteiktajās dienās atturēties no gaļas ēdieniem un ievērot gavēni") nodrošina laiku askēzei un gandarīšanai par grēkiem, lai sagatavotos liturģiskajiem svētkiem, tas palīdz arī valdīt pār mūsu instinktiem un iegūt sirds brīvību." [KBK 2043]
"Kā tas jau bija praviešu laikos, Jēzus aicinājums uz atgriešanos un gandarīšanu vispirms attiecas nevis uz ārēju darbu veikšanu, "maisu un pelniem", gavēni un miesas mērdēšanu, bet gan uz sirds atgriešanos, iekšējo gandarīšanu. Bez tās gandarīšanas augļi paliek neauglīgi un melīgi; tam pretstatā iekšējā atgriešanās mudina paust šo nostāju redzamās zīmēs, žestos un gandarīšanas darbos (Jl 2,12-13; Is 1,16-17; Mt 6, 1-6,16-18)." [KBK 1430]
Jēzus aicina: "Kad jūs gavējat, neesiet noskumuši kā liekuļi! Viņi pārvērš savu seju, lai cilvēki redzētu, ka viņi gavē. Patiesi es jums saku: viņi savu algu jau saņēmuši (Mt 6,16). Tieši ar lūgšanu un gavēšanu (Mk 9,28) ir iespējams pretoties ļaunajam garam un augt attiecībās ar Jēzu. Priecīgu un svētīgu gavēņa laiku.
.jpg)
Par kremēšanu!
2016.gadā Vatikāns izdevis dokumentu par kristīgo apbedīšanu un pelnu uzglabāšanu kremēšanas gadījumā
2016.gada 25. oktobrī Ticības mācības kongregācija publicējusi jaunu instrukciju par kristīgo apbedīšanu un pelnu uzglabāšanu mirušā kremēšanas gadījumā. Instrukcijā “Ad resurgendum cum Cristo” uzsvērts, ka Baznīca nav pret mirušo kremēšanu, tomēr tā iesaka turpināt tradīciju mirušo ķermeņus apbedīt kapsētās vai citā svētā vietā.
Dokumentā norādīts, ka “jau ar instrukciju Piam et constantem, kura tika izdota 1963. gada 5. jūnijā, Svētais Krēsls noteica, „uzticīgi saglabāt ieradumu apglabāt mirušo ticīgo miesas”, tomēr piebilstot, ka kremācija „pati par sevi nav pretrunā kristīgajai reliģijai”, un tiem, kuri ir izteikuši vēlēšanos tikt kremēti, turpmāk netiek liegti sakramenti un kristīgā apbedīšana ar noteikumu, ka šī izvēle netika pieņemta ar mērķi noliegt kristīgās dogmas vai lai apliecinātu naidu pret reliģiju un Katolisko Baznīcu”. Ņemot vērā, ka kremācijas prakse daudzās valstīs ir plaši izplatīta, uzklausot Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregāciju, Juridisko jautājumu pontifikālo padomi, bīskapu konferences un Austrumu bīskapu sinodes, “Ticības mācības kongregācija nolēma publicēt jaunu instrukciju, kuras mērķis ir no jauna apstiprināt doktrinālus un pastorālus iemeslus, kuru dēļ Baznīca dod priekšroku mirušo ticīgo miesas apbedīšanai, kā arī dot norādījumus attiecībā uz pīšļu saglabāšanu kremēšanas gadījumā”.
Dokumentā teikts - ja cilvēks ir izteicis vēlēšanos tikt kremēts un pēc nāves tiek kremēts, pelnus nedrīkst uzglabāt savās mājās, izkaisīt jūrā, virs zemes vai gaisā. Tos nedrīkst izdalīt starp mirušā tuviniekiem, pārveidot par piemiņas lietām, izmantot citām vajadzībām. Pelni jāapbedī kapsētā vai citā svētā vietā – kapelā, baznīcā, citā šim nolūkam paredzētā vietā. Tikai īpaši svarīgos gadījumos vietējais bīskaps, saņēmis Bīskapu konferences vai Austrumu Baznīcas sinodes apstiprinājumu, var dot atļauju glabāt urnu ar pelniem mājās.
Tomēr “gadījumā, ja mirušais ir skaidri pieprasījis, lai viņa miesa tiktu kremēta un viņa pelni izkaisīti dabā ar nodomu noliegt kristīgo ticību, kristīga izvadīšana, sekojot likuma normām, ir jāatsaka,” norādīts dokumenta pēdējā punktā.
Ar instrukcijas tekstu latviešu valodā var iepazīties mājaslapā www.katolis.lv sadaļā: Vatikāna institūciju izdotie dokumenti.
Dokumentā norādīts, ka “jau ar instrukciju Piam et constantem, kura tika izdota 1963. gada 5. jūnijā, Svētais Krēsls noteica, „uzticīgi saglabāt ieradumu apglabāt mirušo ticīgo miesas”, tomēr piebilstot, ka kremācija „pati par sevi nav pretrunā kristīgajai reliģijai”, un tiem, kuri ir izteikuši vēlēšanos tikt kremēti, turpmāk netiek liegti sakramenti un kristīgā apbedīšana ar noteikumu, ka šī izvēle netika pieņemta ar mērķi noliegt kristīgās dogmas vai lai apliecinātu naidu pret reliģiju un Katolisko Baznīcu”. Ņemot vērā, ka kremācijas prakse daudzās valstīs ir plaši izplatīta, uzklausot Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregāciju, Juridisko jautājumu pontifikālo padomi, bīskapu konferences un Austrumu bīskapu sinodes, “Ticības mācības kongregācija nolēma publicēt jaunu instrukciju, kuras mērķis ir no jauna apstiprināt doktrinālus un pastorālus iemeslus, kuru dēļ Baznīca dod priekšroku mirušo ticīgo miesas apbedīšanai, kā arī dot norādījumus attiecībā uz pīšļu saglabāšanu kremēšanas gadījumā”.
Dokumentā teikts - ja cilvēks ir izteicis vēlēšanos tikt kremēts un pēc nāves tiek kremēts, pelnus nedrīkst uzglabāt savās mājās, izkaisīt jūrā, virs zemes vai gaisā. Tos nedrīkst izdalīt starp mirušā tuviniekiem, pārveidot par piemiņas lietām, izmantot citām vajadzībām. Pelni jāapbedī kapsētā vai citā svētā vietā – kapelā, baznīcā, citā šim nolūkam paredzētā vietā. Tikai īpaši svarīgos gadījumos vietējais bīskaps, saņēmis Bīskapu konferences vai Austrumu Baznīcas sinodes apstiprinājumu, var dot atļauju glabāt urnu ar pelniem mājās.
Tomēr “gadījumā, ja mirušais ir skaidri pieprasījis, lai viņa miesa tiktu kremēta un viņa pelni izkaisīti dabā ar nodomu noliegt kristīgo ticību, kristīga izvadīšana, sekojot likuma normām, ir jāatsaka,” norādīts dokumenta pēdējā punktā.
Ar instrukcijas tekstu latviešu valodā var iepazīties mājaslapā www.katolis.lv sadaļā: Vatikāna institūciju izdotie dokumenti.
Pārpublicēts no katolis.lv
Latvijas Bīskapu konference par ticīgo dalību Svētajā Misē
Jau kādu laiku no Latvijas ticīgo un priesteru puses tika aktualizēts jautājums par to, kā jārīkojas ticīgajiem dažos Svētās Mises brīžos. Tie dažādās draudzēs bija atšķirīgi un izraisīja zināmu nesaprašanos. Šis jautājums ir gana būtisks, kaut arī kādam varbūt šķiet – kāda starpība, kurā draudzē kā liturģija tiek piedzīvota. Kādēļ tas ir būtisks nevis otršķirīgs jautājums?
Liturģijā draudze un Baznīca vienojas kopīgā lūgšanā. Mēs kā indivīdi sanākam kopā, lai lūgtos kā viena tauta, to mēs izpaužam, lūdzoties vienā balsī, vienotā stājā. Pievienojam Latvijas Bīskapu konferences izstrādātās kārtības svarīgākos punktus, kuri tika apstiprināti, vienādojot ticīgo dalību Svētajā Misē:
1. Grēku nožēlas akts
Priesteris: Es atzīstos...
Visi: visvarenajam Dievam un jums, brāļi un māsas, ka es daudz esmu grēkojis ar domām, vārdiem, darbiem un nolaidību. Mana vaina, mana vaina, (tikai trešo reizi sit krūtīs) mana vislielākā vaina. Tādēļ es lūdzu Vissvētāko Jaunavu Mariju, visus eņģeļus un svētos, un jūs, brāļi un māsas, aizlūgt par mani Kungu, mūsu Dievu.
Priesteris: Lai apžēlojas par mums Visvarenais Dievs un, piedevis mūsu grēkus, lai mūs aizved mūžīgajā dzīvē.
Visi: Amen.
2. Pēc upurdāvanu sagatavošanas
Priesteris mazgā rokas, pa to laiku var notikt tautas apkūpināšana, kuras laikā visi stāv kājās, vai, ja tā nenotiek, priesteris uzaicina (visi pieceļas): Lūdzieties, brāļi, lai Dievs, visvarenais Tēvs, pieņem šo manu un jūsu upuri.
Visi: Lai Kungs pieņem šo upuri par godu un slavu savam vārdam, par labu mums un visai Viņa svētajai Baznīcai.
3. Prefācija
Pēc priestera nodziedātās (nolasītās) pateicības dziesmas visi kopā dzied vai lūdzas:
Svēts, svēts, svēts ir Kungs, debespulku Dievs. Debess un zeme ir Tavas godības pilna. Hosanna augstumos. Svētīgs, kas nāk Kunga vārdā. Hosanna augstumos.
Visi nostājas ceļos, un seko Euharistiskā lūgšana, kuras laikā priesteris paceļ maizi un biķeri. Pacelšanas laikā ministranti katru reizi zvana pa trīs reizēm ar intervāliem. Kad priesteris loka ceļus, tad trīsreiz bez intervāliem.
4. Euharistiskā lūgšana
Euharistisko lūgšanu noslēdzot, priesteris paceļ virs altāra biķeri un trauciņu ar konsekrēto maizi (visi pieceļas) un Euharistisko lūgšanu noslēdz ar vārdiem:
Priesteris: Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā, Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos.
Visi: Amen.
5. Komūnijas rits
Pēc miera sveiciena visi, stāvot kājās, dzied vai lūdzas:
Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums. Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums. Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, dod mums mieru. Pēc dziedājuma priesteris nometas uz viena ceļa (ministranti vienreiz nozvana), bet pārējie nostājas uz abiem ceļiem un priesteris visiem, rādot maizi, saka: Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.
Visi: Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu, un mana dvēsele kļūs vesela.
Seko dievgalds (sv. komūnija). Visi, kas pieņems sv. komūniju, dodas pie altāra, bet pārējie var apsēsties un palūgties, var arī dziedāt kādu dziesmu.
Priesteris, pasniedzot dievmaizi, saka: Corpus Christi (Kristus Miesa).
Pieņēmējs atbild: Amen un atver muti. Komūnijas pieņemšana notiek uz ceļiem (izņēmums ir tad, ja kāds vecuma vai slimības dēļ nevar to izdarīt, tad var stāvot vai arī sēžot).
6. Noslēguma rits
Pēc sv. komūnijas priesteris uzaicina: Lūgsimies! (Visi pieceļas, un priesteris dzied noslēguma lūgšanu, ko pabeidz ar vārdiem): Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu.
Visi: Amen.
Pēc lūgšanas seko beigu svētība:
Priesteris: Dievs Kungs lai ir ar jums.
Visi: Kungs ir ar tevi.
Priesteris: Lai svētī jūs visvarenais Dievs, Tēvs un Dēls, un Svētais Gars.
Visi: Amen.
Priesteris: Dieva žēlastība lai jūs pavada.
Visi: Pateicība Dievam.
Kad priesteris ir aizgājis, var apsēsties vai nomesties ceļos un veltīt laiku kopīgai vai privātai lūgšanai.
Laikraksts "Nāc", Nr.111
Liturģijā draudze un Baznīca vienojas kopīgā lūgšanā. Mēs kā indivīdi sanākam kopā, lai lūgtos kā viena tauta, to mēs izpaužam, lūdzoties vienā balsī, vienotā stājā. Pievienojam Latvijas Bīskapu konferences izstrādātās kārtības svarīgākos punktus, kuri tika apstiprināti, vienādojot ticīgo dalību Svētajā Misē:
1. Grēku nožēlas akts
Priesteris: Es atzīstos...
Visi: visvarenajam Dievam un jums, brāļi un māsas, ka es daudz esmu grēkojis ar domām, vārdiem, darbiem un nolaidību. Mana vaina, mana vaina, (tikai trešo reizi sit krūtīs) mana vislielākā vaina. Tādēļ es lūdzu Vissvētāko Jaunavu Mariju, visus eņģeļus un svētos, un jūs, brāļi un māsas, aizlūgt par mani Kungu, mūsu Dievu.
Priesteris: Lai apžēlojas par mums Visvarenais Dievs un, piedevis mūsu grēkus, lai mūs aizved mūžīgajā dzīvē.
Visi: Amen.
2. Pēc upurdāvanu sagatavošanas
Priesteris mazgā rokas, pa to laiku var notikt tautas apkūpināšana, kuras laikā visi stāv kājās, vai, ja tā nenotiek, priesteris uzaicina (visi pieceļas): Lūdzieties, brāļi, lai Dievs, visvarenais Tēvs, pieņem šo manu un jūsu upuri.
Visi: Lai Kungs pieņem šo upuri par godu un slavu savam vārdam, par labu mums un visai Viņa svētajai Baznīcai.
3. Prefācija
Pēc priestera nodziedātās (nolasītās) pateicības dziesmas visi kopā dzied vai lūdzas:
Svēts, svēts, svēts ir Kungs, debespulku Dievs. Debess un zeme ir Tavas godības pilna. Hosanna augstumos. Svētīgs, kas nāk Kunga vārdā. Hosanna augstumos.
Visi nostājas ceļos, un seko Euharistiskā lūgšana, kuras laikā priesteris paceļ maizi un biķeri. Pacelšanas laikā ministranti katru reizi zvana pa trīs reizēm ar intervāliem. Kad priesteris loka ceļus, tad trīsreiz bez intervāliem.
4. Euharistiskā lūgšana
Euharistisko lūgšanu noslēdzot, priesteris paceļ virs altāra biķeri un trauciņu ar konsekrēto maizi (visi pieceļas) un Euharistisko lūgšanu noslēdz ar vārdiem:
Priesteris: Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā, Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos.
Visi: Amen.
5. Komūnijas rits
Pēc miera sveiciena visi, stāvot kājās, dzied vai lūdzas:
Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums. Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums. Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, dod mums mieru. Pēc dziedājuma priesteris nometas uz viena ceļa (ministranti vienreiz nozvana), bet pārējie nostājas uz abiem ceļiem un priesteris visiem, rādot maizi, saka: Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.
Visi: Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu, un mana dvēsele kļūs vesela.
Seko dievgalds (sv. komūnija). Visi, kas pieņems sv. komūniju, dodas pie altāra, bet pārējie var apsēsties un palūgties, var arī dziedāt kādu dziesmu.
Priesteris, pasniedzot dievmaizi, saka: Corpus Christi (Kristus Miesa).
Pieņēmējs atbild: Amen un atver muti. Komūnijas pieņemšana notiek uz ceļiem (izņēmums ir tad, ja kāds vecuma vai slimības dēļ nevar to izdarīt, tad var stāvot vai arī sēžot).
6. Noslēguma rits
Pēc sv. komūnijas priesteris uzaicina: Lūgsimies! (Visi pieceļas, un priesteris dzied noslēguma lūgšanu, ko pabeidz ar vārdiem): Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu.
Visi: Amen.
Pēc lūgšanas seko beigu svētība:
Priesteris: Dievs Kungs lai ir ar jums.
Visi: Kungs ir ar tevi.
Priesteris: Lai svētī jūs visvarenais Dievs, Tēvs un Dēls, un Svētais Gars.
Visi: Amen.
Priesteris: Dieva žēlastība lai jūs pavada.
Visi: Pateicība Dievam.
Kad priesteris ir aizgājis, var apsēsties vai nomesties ceļos un veltīt laiku kopīgai vai privātai lūgšanai.
Laikraksts "Nāc", Nr.111
Pārpublicēts no www.katedrale.lv
Laulība, kuras zari tiecas debesīs!
Kāda ir Romas Katoliskās Baznīcas mācība par laulību? Īsi!
Svētie Raksti apliecina, ka vīrietis un sieviete ir radīti viens otram: "Nav labi cilvēkam būt vienam." (Rad 2, 18) Pēc grēkā krišanas laulība palīdz pārvarēt noslēgšanos sevī, egoismu, savas baudas meklēšanu, kā arī veicina savstarpējo atvērtību, izpalīdzību un pašatdevi. Laulības pamatā ir mīlestība. Laulības pamatā ir divi aspekti:
a) divu cilvēku vienība;
b) dzīvības tālāknodošana.
Apustulis Pāvils uz to norāda, sacīdams: "Vīri, mīliet sievas, tāpat kā arī Kristus mīlēja Baznīcu un pats sevi atdeva par viņu, lai viņu darītu svētu" ( Ef 5, 25-26), uzreiz piebilzdams: “Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un pievienosies savai sievai, un abi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; bet es to saku attiecībā uz Kristu un Baznīcu!” ( Ef 5, 31-32)
Kā notiek laulības svinēšana?
Romas katoļu Baznīcas latīņu ritā laulību svinēšana starp diviem ticīgajiem katoļiem parasti (bet ne vienmēr) notiek Svētās Mises laikā, tādēļ ka visi sakramenti ir saistīti ar Kristus Lieldienu noslēpumu. Laulību derību noslēdz vīrs un sieva, kas ir kristīti un brīvi, lai noslēgtu laulību, un kas savu piekrišanu izsaka labprātīgi. "Būt brīvam" nozīmē:
a) neviens nav piespiests. Bērna piedzimšana, vai radinieku spiediens, vai finansiālā ieinteresētība var būt par iemeslu, kas norāda, ka laulātais ir laulību ieņēmis spiediena rezultātā.
b) nepastāv nekādi šķēršļi, raugoties no dabiskā vai Baznīcas likuma viedokļa. Viens no izplatītākajiem šķēršļiem ir iepriekšējā laulība.
c) Laulātajiem ir jābūt atvērtiem uz auglību un jāapliecina, ka viņi vēlas noslēgt šo laulību uz mūžu.
Svētie Raksti apliecina, ka vīrietis un sieviete ir radīti viens otram: "Nav labi cilvēkam būt vienam." (Rad 2, 18) Pēc grēkā krišanas laulība palīdz pārvarēt noslēgšanos sevī, egoismu, savas baudas meklēšanu, kā arī veicina savstarpējo atvērtību, izpalīdzību un pašatdevi. Laulības pamatā ir mīlestība. Laulības pamatā ir divi aspekti:
a) divu cilvēku vienība;
b) dzīvības tālāknodošana.
Apustulis Pāvils uz to norāda, sacīdams: "Vīri, mīliet sievas, tāpat kā arī Kristus mīlēja Baznīcu un pats sevi atdeva par viņu, lai viņu darītu svētu" ( Ef 5, 25-26), uzreiz piebilzdams: “Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un pievienosies savai sievai, un abi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; bet es to saku attiecībā uz Kristu un Baznīcu!” ( Ef 5, 31-32)
Kā notiek laulības svinēšana?
Romas katoļu Baznīcas latīņu ritā laulību svinēšana starp diviem ticīgajiem katoļiem parasti (bet ne vienmēr) notiek Svētās Mises laikā, tādēļ ka visi sakramenti ir saistīti ar Kristus Lieldienu noslēpumu. Laulību derību noslēdz vīrs un sieva, kas ir kristīti un brīvi, lai noslēgtu laulību, un kas savu piekrišanu izsaka labprātīgi. "Būt brīvam" nozīmē:
a) neviens nav piespiests. Bērna piedzimšana, vai radinieku spiediens, vai finansiālā ieinteresētība var būt par iemeslu, kas norāda, ka laulātais ir laulību ieņēmis spiediena rezultātā.
b) nepastāv nekādi šķēršļi, raugoties no dabiskā vai Baznīcas likuma viedokļa. Viens no izplatītākajiem šķēršļiem ir iepriekšējā laulība.
c) Laulātajiem ir jābūt atvērtiem uz auglību un jāapliecina, ka viņi vēlas noslēgt šo laulību uz mūžu.
Kristiešu vienotības meklējumos!
Dārgie “Mieram tuvu” lasītāji! Šī svētdiena, kuru šodien svinam, ir arī kristiešu vienotības nedēļas svētdiena, tādēļ vēlējos mazliet parunāt par ekumenismu. Daudzi varbūt šajā brīdī pārstās tālāk lasīt, domājot – cik var par šo tēmu runāt, viss taču ir jau pateikts un turklāt Latvija ir kā paraugs pārējai pasaulei kristiešu vienotības ziņā. Tomēr vēlos palūkoties uz šo problēmu dziļāk, jo viena lieta ir “tējas ekumenisms”, kad tiekamies ar citu konfesiju brāļiem un māsām pie sadraudzības “tasītes”, kas arī nav slikti un ir svarīgs ekumenisma elements, vismaz sākotnēji, bet cita lieta ir padziļināti risināt jautājumus, kuri vēl joprojām mūs citu no cita šķir un nereti arī biedē.
Jāņa evaņģēlija 17. nodaļā, kuras tekstu bieži izmanto kā pamatu kristiešu vienotībai, Jēzus saka: “Lai visi būtu vienoti, kā Tu, Tēvs, manī un Es Tevī…” (Jņ 17, 21) Tātad kristiešu patiesās vienotības avots ir Trīsvienīgais Dievs. Viņu meklēt, ar Viņu runāt, ap Viņu pulcēties. Tikai ejot tuvāk Dievam, mēs varēsim sasniegt lielāku vienotību. Vienotības avots un mērķis ir pats Dievs, kuram mēs visi ticam un kuru mīlam, pateicoties Jēzus Kristus dāvātajai pestīšanai un Svētā Gara dāvanai.
Vatikāna II koncila dekrēts par ekumenismu Unitatis redintegratio jau pašā pirmajā numurā uzsver: “Visu kristiešu vienotības atjaunošana ir viens no galvenajiem Vatikāna II ekumeniskā koncila mērķiem.” Tātad nevis vienkārša kristiešu kopā pasēdēšana vai būšana, bet gan Baznīcas vienotības atjaunošana ir Koncila mērķis. Kristiešu sašķeltība ir pretrunā Kristus gribai un ieļaunojums pasaulei, saka Koncils.
Jāuzsver, ka kristiešu vienotība jau pastāv katoliskajā Baznīcā. Nevaram uzskatīt, ka šobrīd nav redzama kristiešu vienotība, – tā jau tagad pastāv Romas katoliskajā Baznīcā, tāpat kā Kristus Baznīca pastāv katoliskajā Baznīcā. Koncila dekrēts par kristiešu vienotību uzsver, ka Kristus savā Baznīcā iedibināja brīnišķīgo Euharistijas sakramentu, kas izsaka un īsteno Baznīcas vienotību. Ja svinam Euharistiju, tad esam vienotībā. Nav vairākas vai daudzas Baznīcas. Ir viena Baznīca un dažādi citu konfesiju kristieši, kuri dažādu iemeslu dēļ – apzinātu vai nepazinātu – vēl nav iekļauti vienīgajā Kristus dibinātajā Baznīcā. Darbojoties ekumenisma jomā, ir jābūt uzmanīgiem, lai neiekristu reliģiskajā plurālismā, uzskatot, ka viss ir relatīvs un ka kristiešu vienotība tiks panākta, vienkārši “rosola” veidā sajaucot visas konfesijas kopā (skatīt: Ticības Doktrīnas kongregācijas deklerācija Dominus Iesus, 17). Tātad ekumenisma mērķis nav vienkārši “sabīdīt” kopā visas konfesijas, bet gan apzināties, ka Romas katoliskajā Baznīcā pastāv (subsistit in) Kristus dibinātā un gribētā Baznīca, bet arī ārpus redzamās Baznīcas robežām citās konfesijās un to sekotājos pastāv katoliskie pestīšanas elementi. Patiess ekumenisms sākas tur, kur mēs, satiekoties ar citiem kristiešiem, meklējam katoliskumu tā patiesajā būtībā. Jo ir gadījumi, kad mēs, kuri esam sakramentāli un būtiski iekļauti redzamajā Kristus Baznīcā, tomēr paši savā sirdī paliekam tālu no patiesā katoliskuma. Savukārt citu konfesiju brāļi un māsas, strukturāli neiekļauti katoliskajā Baznīcā, savās konfesijās daudz dziļāk un dzīvāk izdzīvo katoliskos pestīšanas “dārgumus”. Runājot ASV katoļu publicista Džordža Vaigla (George Weigel) vārdiem: “Kaut Romas katoliskā Baznīca savā būtībā kļūtu par “Romas katoliski-evaņģēlisku Baznīcu”!” (George Weigel, Evangelical Catholicism: Deep Reform in the 21st-Century Church) Kur tad ir īstais katoliskums?
Viens no svarīgākajiem ekumenisma jautājumiem ir vienotība pašā katoliskajā Baznīcā, kura pēc savas pamatbūtības jau šajā pasaulē pastāv, tomēr dzīvē ne vienmēr šī vienotība ir skaidri saskatāma, īpaši tiem cilvēkiem, kuri ir ārpus Baznīcas. Jo ir dīvaini, ja katoļu garīdzniekiem vai draudzēm ir labākas attiecības ar citu konfesiju garīdzniekiem vai nekatoļu draudzes locekļiem, bet savstarpēji citam ar citu, starp draudzēm, garīdzniekiem, kopienām un kustībām pašā katoliskajā Baznīcā šāda dialoga nav! Varbūt sāksim ar “ekumenisko” dialogu mūsu pašu Baznīcas iekšienē. Sāksim sarunāties cits ar citu, draudzēties, atvērties un izrādīt mīlestību otram. Ekumenisma panākumi lielā mērā ir atkarīgi no pašas katoliskās Baznīcas “iekšējā ekumenisma” un “evaņģēliskuma”. Jo katoliskā Baznīca būs “evaņģēliskāka”, atvērtāka Svētā Gara iedvesmām un atjaunotnei un jo vairāk tā sāks īstenot savā dzīvē Vatikāna II koncila reformas, īpaši attiecībā uz laju apustulātu un citām jomām, jo skaidrāk citu konfesiju brāļi un māsas, kā arī pārējie labas gribas cilvēki spēs “nolasīt” autentiskās Kristus Baznīcas zīmes (via notarum) šajā pasaulē un Baznīca kļūs daudz ticamāka (more credible – angļu val.) un pievilcīgāka citām konfesijām un neticīgajiem. “No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs savstarpēja mīlestība.” (Jņ 13, 35) Dievs pravietim Isajam saka: “Es tevi iecelšu par gaismu pagānu tautām, lai mana pestīšana sniegtos līdz pat zemes robežām.” Daudzi cilvēki nepazīst Jēzu, līdzīgi kā tas notika laikā, kad Jānis Kristītājs sludināja atgriešanos no grēkiem un kristīja ļaudis. Arī Jānis Viņu nepazina, bet Jēzus pats nāk un sevi atklāj gan Jānim, gan visai pasaulei. Varbūt mums ir skaidri jāapzinās, ka daudzu konfesiju un reliģisko grupu rašanās cēlonis ir mūsu pašu nevēlēšanās atvērties Svētā Gara dzīvinošajai klātbūtnei? Varbūt daudzas sektas rodas no tā, ka mēs esam aizvēruši durvis cilvēku ienākšanai Baznīcā un neesam devuši cilvēkiem iespēju piedzīvot satikšanos ar Jēzu?
Tātad mums pašiem ir jākļūst par zemes sāli un pasaules gaismu. Kamēr mūsu pašu Baznīcas iekšienē notiek seksuāla rakstura noziegumi garīdznieku vidū, kamēr mūsu Baznīcas struktūras ir pilnas ar finanšu mahinācijām, nodokļu nemaksāšanu darbiniekiem, laju nerespektēšanu, dažādām klerikālisma formām, u.t.t., mēs nevaram domāt par pilnvērtīgu kristiešu kopību. Kā mēs varam aicināt citus kristiešus savā Baznīcā, ja paši necenšamies tiekties un aktīvi izdzīvot savas Baznīcas vienību, svētumu, apustuliskumu un katoliskumu? Dekrēts Unitatis reditegratio uzsver: “Lai visi Kristum ticīgie atceras – jo vairāk viņi centīsies dzīvot nevainojami saskaņā ar Evaņģēliju, jo vairāk tie veicinās kristiešu vienotību un to īstenos. Jo ciešāk tie būs vienoti ar Tēvu, Vārdu un Svēto Garu, jo vieglāk tiem būs augt savstarpējā mīlestībā un jo dziļāka tā būs.” (UR, 7)
Sāksim paši ar sevi! Svētīgu šo kristiešu vienotības nedēļu, lūdzoties un meklējot savstarpējā izlīguma un atgriešanās ceļus.
Priesteris Ilmārs Tolstovs, speciāli "Mieram tuvu", www.mieramtuvu.lv
Jāņa evaņģēlija 17. nodaļā, kuras tekstu bieži izmanto kā pamatu kristiešu vienotībai, Jēzus saka: “Lai visi būtu vienoti, kā Tu, Tēvs, manī un Es Tevī…” (Jņ 17, 21) Tātad kristiešu patiesās vienotības avots ir Trīsvienīgais Dievs. Viņu meklēt, ar Viņu runāt, ap Viņu pulcēties. Tikai ejot tuvāk Dievam, mēs varēsim sasniegt lielāku vienotību. Vienotības avots un mērķis ir pats Dievs, kuram mēs visi ticam un kuru mīlam, pateicoties Jēzus Kristus dāvātajai pestīšanai un Svētā Gara dāvanai.
Vatikāna II koncila dekrēts par ekumenismu Unitatis redintegratio jau pašā pirmajā numurā uzsver: “Visu kristiešu vienotības atjaunošana ir viens no galvenajiem Vatikāna II ekumeniskā koncila mērķiem.” Tātad nevis vienkārša kristiešu kopā pasēdēšana vai būšana, bet gan Baznīcas vienotības atjaunošana ir Koncila mērķis. Kristiešu sašķeltība ir pretrunā Kristus gribai un ieļaunojums pasaulei, saka Koncils.
Jāuzsver, ka kristiešu vienotība jau pastāv katoliskajā Baznīcā. Nevaram uzskatīt, ka šobrīd nav redzama kristiešu vienotība, – tā jau tagad pastāv Romas katoliskajā Baznīcā, tāpat kā Kristus Baznīca pastāv katoliskajā Baznīcā. Koncila dekrēts par kristiešu vienotību uzsver, ka Kristus savā Baznīcā iedibināja brīnišķīgo Euharistijas sakramentu, kas izsaka un īsteno Baznīcas vienotību. Ja svinam Euharistiju, tad esam vienotībā. Nav vairākas vai daudzas Baznīcas. Ir viena Baznīca un dažādi citu konfesiju kristieši, kuri dažādu iemeslu dēļ – apzinātu vai nepazinātu – vēl nav iekļauti vienīgajā Kristus dibinātajā Baznīcā. Darbojoties ekumenisma jomā, ir jābūt uzmanīgiem, lai neiekristu reliģiskajā plurālismā, uzskatot, ka viss ir relatīvs un ka kristiešu vienotība tiks panākta, vienkārši “rosola” veidā sajaucot visas konfesijas kopā (skatīt: Ticības Doktrīnas kongregācijas deklerācija Dominus Iesus, 17). Tātad ekumenisma mērķis nav vienkārši “sabīdīt” kopā visas konfesijas, bet gan apzināties, ka Romas katoliskajā Baznīcā pastāv (subsistit in) Kristus dibinātā un gribētā Baznīca, bet arī ārpus redzamās Baznīcas robežām citās konfesijās un to sekotājos pastāv katoliskie pestīšanas elementi. Patiess ekumenisms sākas tur, kur mēs, satiekoties ar citiem kristiešiem, meklējam katoliskumu tā patiesajā būtībā. Jo ir gadījumi, kad mēs, kuri esam sakramentāli un būtiski iekļauti redzamajā Kristus Baznīcā, tomēr paši savā sirdī paliekam tālu no patiesā katoliskuma. Savukārt citu konfesiju brāļi un māsas, strukturāli neiekļauti katoliskajā Baznīcā, savās konfesijās daudz dziļāk un dzīvāk izdzīvo katoliskos pestīšanas “dārgumus”. Runājot ASV katoļu publicista Džordža Vaigla (George Weigel) vārdiem: “Kaut Romas katoliskā Baznīca savā būtībā kļūtu par “Romas katoliski-evaņģēlisku Baznīcu”!” (George Weigel, Evangelical Catholicism: Deep Reform in the 21st-Century Church) Kur tad ir īstais katoliskums?
Viens no svarīgākajiem ekumenisma jautājumiem ir vienotība pašā katoliskajā Baznīcā, kura pēc savas pamatbūtības jau šajā pasaulē pastāv, tomēr dzīvē ne vienmēr šī vienotība ir skaidri saskatāma, īpaši tiem cilvēkiem, kuri ir ārpus Baznīcas. Jo ir dīvaini, ja katoļu garīdzniekiem vai draudzēm ir labākas attiecības ar citu konfesiju garīdzniekiem vai nekatoļu draudzes locekļiem, bet savstarpēji citam ar citu, starp draudzēm, garīdzniekiem, kopienām un kustībām pašā katoliskajā Baznīcā šāda dialoga nav! Varbūt sāksim ar “ekumenisko” dialogu mūsu pašu Baznīcas iekšienē. Sāksim sarunāties cits ar citu, draudzēties, atvērties un izrādīt mīlestību otram. Ekumenisma panākumi lielā mērā ir atkarīgi no pašas katoliskās Baznīcas “iekšējā ekumenisma” un “evaņģēliskuma”. Jo katoliskā Baznīca būs “evaņģēliskāka”, atvērtāka Svētā Gara iedvesmām un atjaunotnei un jo vairāk tā sāks īstenot savā dzīvē Vatikāna II koncila reformas, īpaši attiecībā uz laju apustulātu un citām jomām, jo skaidrāk citu konfesiju brāļi un māsas, kā arī pārējie labas gribas cilvēki spēs “nolasīt” autentiskās Kristus Baznīcas zīmes (via notarum) šajā pasaulē un Baznīca kļūs daudz ticamāka (more credible – angļu val.) un pievilcīgāka citām konfesijām un neticīgajiem. “No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs savstarpēja mīlestība.” (Jņ 13, 35) Dievs pravietim Isajam saka: “Es tevi iecelšu par gaismu pagānu tautām, lai mana pestīšana sniegtos līdz pat zemes robežām.” Daudzi cilvēki nepazīst Jēzu, līdzīgi kā tas notika laikā, kad Jānis Kristītājs sludināja atgriešanos no grēkiem un kristīja ļaudis. Arī Jānis Viņu nepazina, bet Jēzus pats nāk un sevi atklāj gan Jānim, gan visai pasaulei. Varbūt mums ir skaidri jāapzinās, ka daudzu konfesiju un reliģisko grupu rašanās cēlonis ir mūsu pašu nevēlēšanās atvērties Svētā Gara dzīvinošajai klātbūtnei? Varbūt daudzas sektas rodas no tā, ka mēs esam aizvēruši durvis cilvēku ienākšanai Baznīcā un neesam devuši cilvēkiem iespēju piedzīvot satikšanos ar Jēzu?
Tātad mums pašiem ir jākļūst par zemes sāli un pasaules gaismu. Kamēr mūsu pašu Baznīcas iekšienē notiek seksuāla rakstura noziegumi garīdznieku vidū, kamēr mūsu Baznīcas struktūras ir pilnas ar finanšu mahinācijām, nodokļu nemaksāšanu darbiniekiem, laju nerespektēšanu, dažādām klerikālisma formām, u.t.t., mēs nevaram domāt par pilnvērtīgu kristiešu kopību. Kā mēs varam aicināt citus kristiešus savā Baznīcā, ja paši necenšamies tiekties un aktīvi izdzīvot savas Baznīcas vienību, svētumu, apustuliskumu un katoliskumu? Dekrēts Unitatis reditegratio uzsver: “Lai visi Kristum ticīgie atceras – jo vairāk viņi centīsies dzīvot nevainojami saskaņā ar Evaņģēliju, jo vairāk tie veicinās kristiešu vienotību un to īstenos. Jo ciešāk tie būs vienoti ar Tēvu, Vārdu un Svēto Garu, jo vieglāk tiem būs augt savstarpējā mīlestībā un jo dziļāka tā būs.” (UR, 7)
Sāksim paši ar sevi! Svētīgu šo kristiešu vienotības nedēļu, lūdzoties un meklējot savstarpējā izlīguma un atgriešanās ceļus.
Priesteris Ilmārs Tolstovs, speciāli "Mieram tuvu", www.mieramtuvu.lv
Neoficiāls "Traditiones Custodes" tulkojums, kas skar ekstraordinārās svētās Mises lietojumu Baznīcā
Uzmanību! Privāts tulkojums, paredzēts privātai lietošanai. Atsaucoties, norādīt kā neoficiālu tulkojumu!
Oficiālais teksts pieejams šeit: https://www.vatican.va/content/francesco/en/motu_proprio/documents/20210716-motu-proprio-traditionis-custodes.html
Viņa Svētības pāvesta Franciska
Apustuliskā vēstule Motu Proprio
“Traditionis
Custodes”
Saistībā ar Romas liturģijas, pirms
1970.gada reformas, lietošanu
Bīskapi, būdami tradīcijas sargi (traditionis
custodes), vienotībā ar Romas bīskapu, ir vienotības redzamais princips un
pamats savās partikulārajās Baznīcā. [1]. Svētā Gara vadībā , sludinot
Evaņģēliju un svinot Euharistiju, viņi vada sev uzticētās partikulārās Baznīcas
[2].
Lai pavairotu Baznīcas saskaņu un vienotību, ar tēvišķām rūpēm par tiem,
kuri dažos reģionos ir pieņemuši tādas liturģiskās formas, kādas bija pirms
reformas, kādu vēlējās Vatikāna II koncils, mani Cienījamie Priekšteči –
svētais Jānis Pāvils II un Benedikts XVI atzina un noregulēja normas, kuras
noteica Romas Misāles, kuru izdeva svētais Jānis XXIII 1962 gadā, lietošanu [3].
Tādā veidā viņi vēlējās „atvieglot ekleziālo vienotību tiem katoļiem, kuri
izjūt piesaisti dažādām senās liturģijas formām”, bet ne citiem [4].
Saistībā ar mana Cienījamā Priekšgājēja Benedikta XVI iniciatīvu, lai
rosinātu bīskapus novērtēt Motu Proprio Summorum
Pontificum pielietošanu, trīs gadus pēc tā publicēšanas. 2020.gadā Ticības
Doktrīnas Kongregācija veica plašu konsultāciju ar bīskapiem, kuru rezultāti
tika cītīgi analizēti šo trīs gadu iegūtās pieredzes gaismā.
Šobrīd, ņemot vērā episkopāta izteiktās ierosmes un uzklausot Ticības
Doktrīnas Kongregācijas viedokli, vēlos ar šo apustulisko vēstuli vēl vairāk turpināt
tiekšanos pēc ekleziālās vienotības. Saistībā ar to, atzinu par nepieciešamu
noteikt sekojošo:
1. Liturģiskās grāmatas, kuras ir pāvestu Pāvila VI un Jāņa Pāvila II
apstiprinātas, saskaņā ar Vatikāna II koncila dekrētiem, ir vienīgā Romas Rita lex orandi izteiksmes forma.
2. Diecēzes bīskapa, kā partikulārās Baznīcas visas liturģiskās dzīves
moderatora, virzītāja un sarga[5] uzdevums ir liturģiskās dzīves regulācija
savā diecēzē[6]. Tādēļ viņa īpašā kompetnece ir atļaut lietot diecēzē Romas
Misāles 1962.gada izdevumu, saskaņā ar Apustuliskā Krēsla vadlīnijām.
3. Diecēzēs, kurās šobrīd ir klātesoša viena vai vairākas grupas, kuras
celebrē, atbilstoši Misālei, kura izdota pirms 1970.gada reformas, bīskaps:
a) lai pārliecinās, ka šīs grupas neizslēdz liturģisko reformu, kuras noteica
Vatikāna II koncils un pāvesta Maģistērijs, svarīgumu un patiesumu;
b) lai nosaka vienu vai vairākas vietas, kurās ticīgie, kuri pieder pie šādām
grupām var pulcēties, lai svinētu Euharistiju (tikai ne draudzes baznīcās un
lai netiktu veidotas jaunas personālās draudzes);
c) lai noteiktā vietā nosaka dienas, kurās ir atļauta euharistiskā
celebrācija, izmantojot Romas Misāli, kuru aprobējis svētais Jānis XXIII
1962.gadā [7]. Šajās celebrācijās lasījumi lai tiek lasīti tautas valodās,
izmantojot Svēto Rakstu tulkojumu, kuru apstiprinājusi vietējā Bīskapu
Konference;
d) lai nozīmē priesteri, kurš kā bīskapa delegāts būs atbildīgs par celebrāciju
un šo ticīgo grupu garīgo aprūpi. Priesterim ir jābūt atbilstošam un jāspēj
kalpot, izmantojot Romas Misāli, izdotu pirms 1970.gada reformas, viņam ir
jāzin latīņu valoda tādā līmenī, lai pilnībā spētu saprast liturģiskos tekstus
un rubrikas, viņam ir jābūt ar dzīvu pastorālu mīlestību un Baznīcas vienotības
izjūtu. Viennozīmīgi, šim atbilstošajam priesterim ir jārūpējas ne tikai par
cienīgu liturģisku svinēšanu, bet arī jārūpējas par konkrēto ticīgo garīgo un
pastorālo aprūpi;
e) lai personālajās draudzēs, kuras ir kanoniski eriģētas šo ticīgo
labumam, tiek veiktas atbilstošas pārbaudes, lai pārliecinātos, kādu garīgās
izaugsmes labumu tās nes un bīskaps lai izlemj, vai tās saglabāt, vai nē;
f) lai rūpējas par to, ka netiek veidotas jaunas šādas ticīgo grupas.
4. Priesteri, kuri tiek iesvētīti pēc šī Motu Proprio publicēšanas un kuri vēlas celebrēt, atbilstoši Romas
Misāles, kura izdota 1962.gadā, tiem ir jāvēršas ar formālu lūgumu pie diecēzes
bīskapa, kurš, pirms dot šādu atļauju, konsultēsies ar Apustulisko Krēslu.
5. Priesteri, kuri jau celebrē, atbilstoši 1962.gada Romas Misālei, lai
lūdz diecēžes bīskapa atļauju turpināt celebrēt pēc šīs Misāles.
6. Konsekrēto Dzīves Institūti un apustuliskās dzīves kopienas, kuras ir
izveidotas, saskaņā ar Pāvesta komisiju Ecclesia
Dei, tiek nodotas Konsekrēto Dzīves Institūtu un Apustuliskās Dzīves kopienu
kongregācijas kompetencē.
7. Dievišķā Kulta un Sakramentu Disciplīnas Kongregācija un Konsekrēto
Dzīves Institūtu un Apustuliskās Dzīves kopienu Kongregācija, savu kompetenču
ietvaros, izmantos Apusuliskā Krēsla varu, lai rūpētos par šo noteikumu
ievērošanu.
8. Visas iepriekšējās normas,
instrukcijas, atļaujas un ieradumi, kuri nav saskaņā ar šo Motu Proprio, tiek atcelti.
Nosaku, lai viss, kas tika izteikts
šajā apustuliskajā vēstulē, Motu Proprio
formā, tiktu ievērots pilnībā, neņemot vērā nekādus pretargumentus, pat ja tam būtu
cienījams iemesls, un lai viss šeit teiktais tiktu nopublicēts laikrakstā L’Osservatore Romano, stājoties spēkā
nekavējoties un lai reizē tiktu nopublicēts Apustuliskā Krēsla oficiālais
komentārs Acta Apostolicae Sedis.
Izdots Romā, pie svētā Jāņa Laterāna,
2021.gada 16.jūlijā, Karmela Dievmātes liturģiskajos svētkos, mana pontifikāta
devītajā gadā.
FRANCISKS
[1] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const.
Dogm. de Ecclesia Lumen Gentium, 21 novembris 1964, n. 23: AAS 57
(1965) 27.
[2] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const.
Dogm. de Ecclesia Lumen Gentium, 21 novembris 1964, n. 27: AAS 57
(1965) 32; Conc. Œcum Vat. II, Decr. de pastorali Episcoporum munere in
Ecclesia Christus Dominus, 28 octobris 1965, n. 11: AAS 58 (1966)
677-678; Catechismus Catholicae Ecclesiae, n. 833.
[3] Cfr. Ioannes Paulus II, Litt. Ap.
Motu proprio datae Ecclesia Dei, 2 iulii 1988: AAS 80 (1998) 1495-1498;
Benedictus XVI, Litt. Ap. Motu proprio datae Summorum Pontificum, 7 iulii 2007: AAS 99 (2007) 777-781;
Litt. Ap. Motu proprio datae Ecclesiae unitatem, 2 iulii 2009: AAS 101 (2009) 710-711.
[4] Ioannes Paulus II, Litt. Ap. Motu
proprio datae Ecclesia Dei, 2 iulii 1988, n. 5: AAS 80 (1998) 1498.
[5] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const. De
sacra liturgia Sacrosanctum Concilium, 4 decembris 1963, n. 41: AAS 56 (1964)
111; Cæremoniale Episcoporum, n. 9; Congregatio de Cultu Divino et
Disciplina Sacramentorum, Instr. de quibusdam observandis et vitandis circa
Sanctissimam Eucharistiam Redemptionis Sacramentum, 25 martii 2004, nn. 19-25: AAS 96
(2004) 555-557.
[6] Cfr. CIC, can. 375, § 1; can. 392.
[7] Cfr. Congregatio pro Doctrina
Fidei, Decr. Quo magis de approbatione septem novorum praefationum
pro forma extraordinaria Ritus Romani, 22 februarii 2020, et Decr. Cum sanctissima de celebratione liturgica
sanctorum in forma extraordinaria Ritus Romani, 22 februarii 2020: L’Osservatore
Romano, 26 martii 2020, p. 6.
Abonēt:
Ziņas (Atom)