Doktrinālā deklerācija Fiducia supplicans, kas dod tiesības svētīt pārus, kas dzīvo neregulārās attiecībās
Saskaroties ar divu cilvēku lūgumu tikt svētītiem, pat ja viņu stāvoklis kā pārim ir "neregulārs", ordinētais kalpotājs varēs piekrist, taču neļaujot šim pastorālās tuvības žestam saturēt rituālam kaut attāli līdzīgus elementus, kas līdzinātos laulības sakramenta svinēšanai.
Dokuments nodala liturģiskās un svētību rituāla svētības no spontānām svētībām, kas vairāk līdzinās tautas dievbijības žestiem. Tieši šajā otrajā kategorijā ir iespēja pieņemt arī tos, kuri nedzīvo saskaņā ar kristīgo doktrīnu, taču kuri pazemīgi lūdz tos svētīt.
Dokuments Fiducia supplicans sākas ar TDD prefekta kardināla Viktora Fernandesa ievadu, kurā viņš skaidro, ka šis dokuments padziļina svētību pastorālo nozīmi, ļaujot paplašināt un bagātināt to klasisko izpratni, balstoties uz pāvesta Franciska pastorālo redzējumu. Tās ir pārdomas, kas iezīmē spēcīgu attīstību, saistībā ar to, kas līdz šim ir teikts par svētībām, tostarp iespēja svētīt pārus neregulārās situācijās un viendzimuma pārus, oficiāli neapstiprinot viņu statusu vai jebkādā veidā mainīt Baznīcas mūžseno mācību par laulību.
Dokumentā tiek atkārtoti uzsvērts, ka saskaņā ar nemainīgo Katoliskās Baznīcas doktrīnu par pieļaujamām tiek uzskatītas tikai seksuālās attiecības Baznīcas svētītā laulībā starp vīrieti un sievieti.
Kardināls atgādina, ka no strikti liturģiskā viedokļa svētība prasa, lai tas, kas tiek svētīts, būtu saskaņā ar Dieva gribu, kas ir izteikta Baznīcas mācībā. Kad konkrētā liturģiskā rituālā tiek piesauktas noteiktu starppersonu attiecību svētības, ir nepieciešams, lai tas, kas tiek svētīts, atbilstu Dieva Radītāja plānam. Tāpēc Baznīcai nav tiesību dot liturģiskas svētības viendzimuma pāriem, vai tiem, kas dzīvo kopā nelaulāti. Tomēr ir jāizvairās no riska samazināt svētību nozīmi tikai līdz šim skatījumam, pieprasot vienkāršai svētībai tādus pašus morālos nosacījumus, kādi nepieciešami sakramentu pieņemšanai.
Ikviens, kurš lūdz svētību, parāda sevi tiem, kam nepieciešama Dieva glābjoša klātbūtne savā dzīvē, jo viņš izsaka lūgumu Dievam pēc palīdzības un lūgumu pēc iespējami labākas dzīves. Šis lūgums ir jāsaņem un jānovērtē ārpus liturģiskā ietvara, kad tas ir lielākas spontanitātes un brīvības vidē. Raugoties uz tām no tautas dievbijības viedokļa, svētības ir jāvērtē kā dievbijības akti. Tāpēc, lai tos nodrošinātu, nav nepieciešams kā priekšnoteikums pieprasīt iepriekšēju morālo pilnību.
Dokumentā ir teikts, ka šāda veida svētība tiek piedāvāta visiem, neko neprasot, radot cilvēkiem sajūtu, ka viņi paliek svētīti, neskatoties uz savām kļūdām un ka debesu Tēvs joprojām vēlas viņu labumu un cer, ka viņi beidzot atvērsies labestība.
Ir dažādi gadījumi, kad cilvēki spontāni nāk lūgt svētību, vai nu svētceļojumu laikā, svētnīcās vai pat uz ielas, satiekot priesteri, un šādas svētības tiek adresētas ikvienam, nevienu nevar izslēgt. Tāpēc, saglabājot aizliegumu uzsākt procedūras vai rituālus šajos gadījumos, ordinētais kalpotājs var pievienoties to lūgšanām, kuri lai gan attiecībās, kuras nekādā veidā nevar salīdzināt ar laulību, vēlas uzticēt sevi Kungam un Viņa žēlsirdībai, lai ar Viņa palīdzību tiktu vadīti pie Viņa mīlestības un patiesības plāna labākas izpratnes.
Deklarācijas trešā nodaļa paver iespēju saņemt šīs svētības, kas ir žests pret tiem, kuri atzīst sevi par Dieva nabagiem un kuriem vajadzīga Viņa palīdzība, un kuri paši nepretendē uz sava statusa likumīgo atzīšanu. bet lūdz, lai viss patiesais, labais un cilvēciski svarīgais viņu dzīvēs un attiecībās tiktu apskauts, dziedināts un piepildīts ar Svētā Gara klātbūtni. Šādām svētībām nevajadzētu kļūt par normu, bet tās būtu jāuztic praktiskai izšķiršanai konkrētā situācijā. Lai gan svētīts ir pāris, nevis savienība, Deklarācija svētībā ietver divu personu likumīgās attiecības: īsā lūgšanā, kas var būt pirms šīs spontānās svētības, ordinētais kalpotājs var lūgt mieru, veselību, pacietības, dialoga un savstarpējas palīdzības garu, kā arī Dieva gaismu un spēku pilnīgai piepildīšanai Viņa gribā. Tiek paskaidrots, ka, lai izvairītos no jebkāda veida apjukuma un skandāla, kad neregulāri vai viendzimuma pāri lūdz svētību, tas nekad netiks veikts tādā pašā kontekstā kā civilās savienības rituāli vai pat saistībā ar tiem. Un ne laulībai atbilstošā apģērbā, žestos un vārdos.
No Vatican News poļu redakcijas sagatavotā raksta brīvs priestera Ilmāra Tolstova tulkojums. (https://www.vaticannews.va/pl/watykan/news/2023-12/deklaracja-doktrynalna-otwiera-mozliwosc-blogoslawienia-par-nie.html)
Kādas lūgšanas lūgsies 2.novembrī, mirušo piemiņas dienā?
Astronomija vai astroloģija?
Vispirms jāsaka, ka Baznīca nav "grieķu orākuls" un nenosaka cilvēkam, kas ir gŗēks un kas nav. Katra cilvēka sirdsapziņa ir tā "vieta", kurā cilvēks atpazīst labo un ļauno. Bet Dievs, dodot 10 baušļus, Bībeli un Baznīcu, mūsu sirdsapziņai palīdz atpazīt kas ir labs, un kas nav labs. Izejot no tā mēs paši saprotam, ka sir grēks un kas nav. Labo paturam un uz to tiecamies, no ļaunā vairāmies un to atmetam.
Horoskopi izriet no astroloģijas. Astronomija ir zinātne, kas pēta kosmosu, zvaigznājus, u.t.t. Astroloģija ir pseidozinātne, kas robežojas ar okultismu un ezotērismu. Zodiaka zvaigznāji nav ļauni, jo astronomijā ar šīm tiem apzīmē noteiktas zvaigžņu kopas, jeb zvaigznājus. Pašas par sevi zvaigznes un zvaigznāji, jeb to kopas nav ļaunas. Problēma sākas tad, kad mēs, izmantojot zvaigznes (citos gadījumos kafijas biezumus, spoguļus, svārstus, u.t.t.) sākam pareģot nākotni vai vērsties pie kādiem okultiem spēkiem.
Neoficiāls "Traditiones Custodes" tulkojums, kas skar ekstraordinārās svētās Mises lietojumu Baznīcā
Uzmanību! Privāts tulkojums, paredzēts privātai lietošanai. Atsaucoties, norādīt kā neoficiālu tulkojumu!
Oficiālais teksts pieejams šeit: https://www.vatican.va/content/francesco/en/motu_proprio/documents/20210716-motu-proprio-traditionis-custodes.html
Viņa Svētības pāvesta Franciska
Apustuliskā vēstule Motu Proprio
“Traditionis
Custodes”
Saistībā ar Romas liturģijas, pirms
1970.gada reformas, lietošanu
Bīskapi, būdami tradīcijas sargi (traditionis
custodes), vienotībā ar Romas bīskapu, ir vienotības redzamais princips un
pamats savās partikulārajās Baznīcā. [1]. Svētā Gara vadībā , sludinot
Evaņģēliju un svinot Euharistiju, viņi vada sev uzticētās partikulārās Baznīcas
[2].
Lai pavairotu Baznīcas saskaņu un vienotību, ar tēvišķām rūpēm par tiem,
kuri dažos reģionos ir pieņemuši tādas liturģiskās formas, kādas bija pirms
reformas, kādu vēlējās Vatikāna II koncils, mani Cienījamie Priekšteči –
svētais Jānis Pāvils II un Benedikts XVI atzina un noregulēja normas, kuras
noteica Romas Misāles, kuru izdeva svētais Jānis XXIII 1962 gadā, lietošanu [3].
Tādā veidā viņi vēlējās „atvieglot ekleziālo vienotību tiem katoļiem, kuri
izjūt piesaisti dažādām senās liturģijas formām”, bet ne citiem [4].
Saistībā ar mana Cienījamā Priekšgājēja Benedikta XVI iniciatīvu, lai
rosinātu bīskapus novērtēt Motu Proprio Summorum
Pontificum pielietošanu, trīs gadus pēc tā publicēšanas. 2020.gadā Ticības
Doktrīnas Kongregācija veica plašu konsultāciju ar bīskapiem, kuru rezultāti
tika cītīgi analizēti šo trīs gadu iegūtās pieredzes gaismā.
Šobrīd, ņemot vērā episkopāta izteiktās ierosmes un uzklausot Ticības
Doktrīnas Kongregācijas viedokli, vēlos ar šo apustulisko vēstuli vēl vairāk turpināt
tiekšanos pēc ekleziālās vienotības. Saistībā ar to, atzinu par nepieciešamu
noteikt sekojošo:
1. Liturģiskās grāmatas, kuras ir pāvestu Pāvila VI un Jāņa Pāvila II
apstiprinātas, saskaņā ar Vatikāna II koncila dekrētiem, ir vienīgā Romas Rita lex orandi izteiksmes forma.
2. Diecēzes bīskapa, kā partikulārās Baznīcas visas liturģiskās dzīves
moderatora, virzītāja un sarga[5] uzdevums ir liturģiskās dzīves regulācija
savā diecēzē[6]. Tādēļ viņa īpašā kompetnece ir atļaut lietot diecēzē Romas
Misāles 1962.gada izdevumu, saskaņā ar Apustuliskā Krēsla vadlīnijām.
3. Diecēzēs, kurās šobrīd ir klātesoša viena vai vairākas grupas, kuras
celebrē, atbilstoši Misālei, kura izdota pirms 1970.gada reformas, bīskaps:
a) lai pārliecinās, ka šīs grupas neizslēdz liturģisko reformu, kuras noteica
Vatikāna II koncils un pāvesta Maģistērijs, svarīgumu un patiesumu;
b) lai nosaka vienu vai vairākas vietas, kurās ticīgie, kuri pieder pie šādām
grupām var pulcēties, lai svinētu Euharistiju (tikai ne draudzes baznīcās un
lai netiktu veidotas jaunas personālās draudzes);
c) lai noteiktā vietā nosaka dienas, kurās ir atļauta euharistiskā
celebrācija, izmantojot Romas Misāli, kuru aprobējis svētais Jānis XXIII
1962.gadā [7]. Šajās celebrācijās lasījumi lai tiek lasīti tautas valodās,
izmantojot Svēto Rakstu tulkojumu, kuru apstiprinājusi vietējā Bīskapu
Konference;
d) lai nozīmē priesteri, kurš kā bīskapa delegāts būs atbildīgs par celebrāciju
un šo ticīgo grupu garīgo aprūpi. Priesterim ir jābūt atbilstošam un jāspēj
kalpot, izmantojot Romas Misāli, izdotu pirms 1970.gada reformas, viņam ir
jāzin latīņu valoda tādā līmenī, lai pilnībā spētu saprast liturģiskos tekstus
un rubrikas, viņam ir jābūt ar dzīvu pastorālu mīlestību un Baznīcas vienotības
izjūtu. Viennozīmīgi, šim atbilstošajam priesterim ir jārūpējas ne tikai par
cienīgu liturģisku svinēšanu, bet arī jārūpējas par konkrēto ticīgo garīgo un
pastorālo aprūpi;
e) lai personālajās draudzēs, kuras ir kanoniski eriģētas šo ticīgo
labumam, tiek veiktas atbilstošas pārbaudes, lai pārliecinātos, kādu garīgās
izaugsmes labumu tās nes un bīskaps lai izlemj, vai tās saglabāt, vai nē;
f) lai rūpējas par to, ka netiek veidotas jaunas šādas ticīgo grupas.
4. Priesteri, kuri tiek iesvētīti pēc šī Motu Proprio publicēšanas un kuri vēlas celebrēt, atbilstoši Romas
Misāles, kura izdota 1962.gadā, tiem ir jāvēršas ar formālu lūgumu pie diecēzes
bīskapa, kurš, pirms dot šādu atļauju, konsultēsies ar Apustulisko Krēslu.
5. Priesteri, kuri jau celebrē, atbilstoši 1962.gada Romas Misālei, lai
lūdz diecēžes bīskapa atļauju turpināt celebrēt pēc šīs Misāles.
6. Konsekrēto Dzīves Institūti un apustuliskās dzīves kopienas, kuras ir
izveidotas, saskaņā ar Pāvesta komisiju Ecclesia
Dei, tiek nodotas Konsekrēto Dzīves Institūtu un Apustuliskās Dzīves kopienu
kongregācijas kompetencē.
7. Dievišķā Kulta un Sakramentu Disciplīnas Kongregācija un Konsekrēto
Dzīves Institūtu un Apustuliskās Dzīves kopienu Kongregācija, savu kompetenču
ietvaros, izmantos Apusuliskā Krēsla varu, lai rūpētos par šo noteikumu
ievērošanu.
8. Visas iepriekšējās normas,
instrukcijas, atļaujas un ieradumi, kuri nav saskaņā ar šo Motu Proprio, tiek atcelti.
Nosaku, lai viss, kas tika izteikts
šajā apustuliskajā vēstulē, Motu Proprio
formā, tiktu ievērots pilnībā, neņemot vērā nekādus pretargumentus, pat ja tam būtu
cienījams iemesls, un lai viss šeit teiktais tiktu nopublicēts laikrakstā L’Osservatore Romano, stājoties spēkā
nekavējoties un lai reizē tiktu nopublicēts Apustuliskā Krēsla oficiālais
komentārs Acta Apostolicae Sedis.
Izdots Romā, pie svētā Jāņa Laterāna,
2021.gada 16.jūlijā, Karmela Dievmātes liturģiskajos svētkos, mana pontifikāta
devītajā gadā.
FRANCISKS
[1] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const.
Dogm. de Ecclesia Lumen Gentium, 21 novembris 1964, n. 23: AAS 57
(1965) 27.
[2] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const.
Dogm. de Ecclesia Lumen Gentium, 21 novembris 1964, n. 27: AAS 57
(1965) 32; Conc. Œcum Vat. II, Decr. de pastorali Episcoporum munere in
Ecclesia Christus Dominus, 28 octobris 1965, n. 11: AAS 58 (1966)
677-678; Catechismus Catholicae Ecclesiae, n. 833.
[3] Cfr. Ioannes Paulus II, Litt. Ap.
Motu proprio datae Ecclesia Dei, 2 iulii 1988: AAS 80 (1998) 1495-1498;
Benedictus XVI, Litt. Ap. Motu proprio datae Summorum Pontificum, 7 iulii 2007: AAS 99 (2007) 777-781;
Litt. Ap. Motu proprio datae Ecclesiae unitatem, 2 iulii 2009: AAS 101 (2009) 710-711.
[4] Ioannes Paulus II, Litt. Ap. Motu
proprio datae Ecclesia Dei, 2 iulii 1988, n. 5: AAS 80 (1998) 1498.
[5] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const. De
sacra liturgia Sacrosanctum Concilium, 4 decembris 1963, n. 41: AAS 56 (1964)
111; Cæremoniale Episcoporum, n. 9; Congregatio de Cultu Divino et
Disciplina Sacramentorum, Instr. de quibusdam observandis et vitandis circa
Sanctissimam Eucharistiam Redemptionis Sacramentum, 25 martii 2004, nn. 19-25: AAS 96
(2004) 555-557.
[6] Cfr. CIC, can. 375, § 1; can. 392.
[7] Cfr. Congregatio pro Doctrina
Fidei, Decr. Quo magis de approbatione septem novorum praefationum
pro forma extraordinaria Ritus Romani, 22 februarii 2020, et Decr. Cum sanctissima de celebratione liturgica
sanctorum in forma extraordinaria Ritus Romani, 22 februarii 2020: L’Osservatore
Romano, 26 martii 2020, p. 6.
Salaspils baznīcas remonti (3.oktobris)
Reģ. Nr. 90000470778
konts: LV41UNLA0050000010880
Vai Baznīcai ir nākotne?
Dārgie draugi. Šodien Polijas pilsētā Pelpinā, netālu no Gdaņskas pulcējās visi vadošie Polijas apoloģēti, t.i. tie, kas ir aicināti aizstāvēt kristīgo ticību. Arī es esmu šīs asociācijas biedrs, tādēļ piedalos šajā ikgadējā konferencē. Šī gada tēma ir "Vara Baznīcā". Kādi jautājumi tiks aplūkoti šajā konferencē? Kādi ir Baznīcas "reformas" augļi pēc Vatikāna II koncila, raugoties uz ekleziālajām struktūrām? Baznīcas institucionāli-garīgā struktūra un tās maiņa gadsimtu gaitā. Vai Baznīcai mūsdienās ir pienācis gals? Kāpēc Baznīcai sinode un sinodalitāte? Vara Baznīcā, balstoties uz t.s. Vācijas sinodālo ceļu. Baznīcas struktūras misiju zemēs. Sievietes loma Baznīcas ekleziālajās struktūrās. Par iegūtajām atziņām dalīšos ar jums. Lai Svētais Gars vada šo fundamentālās teoloģijas konferenci
Gaidāmie pasākumi Salaspils katoļu draudzē 2023.gadā
(saraksts nemitīgi var mainīties)
Septembris
24.septembris – pēc svētās Mises 12.00 tikšanās iestiprināšanas sakramenta kandidātiem, pēc svētās Mises 14.00 Aglonas svētceļnieku salidojums.
Oktobris
1.oktobris – pēc svētās Mises 14.00 iepazīšanās ar Dievmātes komandām.
1.oktobris – 18.00 draudzes aktīvistu tikšanās, aktivitāšu plānošana un pārrunas.
6.oktobris – Draudzes svētku sākums. 18.00 svinīgās Vesperes, 19.00 svētās Trīsvienības draudzes slavēšanas grupas slavēšana, nakts lūgšanas baznīcā klusumā.
7.oktobris – svētā Mise 8.00, Rožukroņa Karalienes svēki, pēc svētās Mises kopīgi lūgts rožukronis.
7.oktobris – 14.00 – 18.00 Salaspils Sakrālās mūzikas svētki. Pēc tam sadraudzība.
8.oktobris plkst. 11.00 Rīgas palīgbīskapa Andra Kravaļa vizitācija, Iestiprināšanas Sakramenta dalīšana, procesija un himna “Dievs mēs Tevi slavējam”.
11.oktobris plkst. 19.00 – sākas “Alfa kurss”, ievads kristietībā vieglā un aizraujošā veidā.
15.oktobris plkst. 13.00 – sākas svētdienas skola bērniem, kas vēlas gatavoties uz Pirmo Svēto Komūniju.
22.oktobris – Misiju svētdiena. Ziedojumi tiek vākti vispasaules misiju atbalstam.
31.oktobris – 18.30 svētā Mise Visu svēto godam. Pēc tam Vissvētākā Sakramenta uzstādīšana adorācijai līdz pusnaktij. Slavēšana un festivāls “The Holy wins” (Svētie uzvar).
Novembris
1.novembris – Visu Svēto diena. Svētās Mises 8.00 krievu valodā, 18.30 latviski. Pēc vakara dievkalpojuma aizlūguma procesija par mirušajiem.
2.novembris – visu ticīgo mirušo piemiņas diena. Svētās Mises 8.00 krievu valodā, 11.00 un 18.30 latviski. Pēc latviešu dievkalpojumiem aizlūguma procesija par mirušajiem.
4.novembris – mēneša pirmā sestdiena. 16.00 adorācija un rožukronis. 18.00 – “Saļmes” par mirušajiem latgaliešu valodā. Nesteidzīgas grēksūdzes iespēja.
18.novembris plkst. 8.00 - Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienai veltīta svētā Mise.
26.novembris – Jēzus Kristus Vispasaules Karaļa svētki. Ziedojumi tiek vākti Starpdiecēžu Garīgā Semināra uzturēšanai.
Decembris
2.decembris – mēneša pirmā sestdiena. 16.00 adorācija un rožukronis. 18.00 – slavēšana. Nesteidzīgas grēksūdzes iespēja.
7.decembris, svētā Mise 18.30. Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētki.
8.decembris, svētās Mises 8.00 krievu valodā, 18.30. latviski. Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētki.
24.decembris – 4.adventa svētdiena. Svētās Mises 9.00 krievu valodā, 11.00 latviski. Ziemassvētku vigilija, svētās Mises 16.00 un 18.00 latviski.
25.decembris – Kristus Dzimšanas svētki. Svētās Mises 9.00 krieviski, 11.00 latviski un 15.00 Baldones katoļu draudzē.
Kā intepretēt pāvesta teikto, dažādās tikšanās reizēs?
Vispirms jāsaka, ka šie pāvesta vārdi tika izteikti spontāni, ne no iepriekš sagatavotas uzrunas, līdz ar to, tos var vērtēt kā viņa personīgos izteikumus. Pāvests nāk no Latīņamerikas, kurā dzīvojošajiem cilvēkiem ir mazs priekšstats par vēsturisko situāciju, kādu mēs pazīstam Eiropā daudzu gadsimtu garumā. Pāvests, uzrunājot krievu jauniešus, vēlējās viņus iedvesmot uz lielām un celām lietām, atsaucoties uz viņu pašu vēsturi un to mantojumu. Tas, ka šobrīd Krievijā valda diktatūra un putinisma režīms, vēl nenozīmē, ka visa Krievijas vesture būtu ļauna un krievu tauta nolādēta vai nosodāma. Šī kara apstākļos mums ir tendence uz lietām skatīties melnbalti un, nosodot Krievijas agresiju Ukrainā, mēs ļoti ātri varam sākt nosodīt krievu cilvēkus, kultūru, mākslu, tās sasniegumus. Arī es regulāri saņemu pārmetumus, ka Salaspilī svinu dievkalpojumus krievu valodā un komunicēju ar krieviski runājošiem viņu valodā. Vēlos atgādināt, ka Baznīca, kura ir Jēzus Kristus dibināta, stāv pāri cilvēciskajiem dalījumiem, politiskajām ietekmēm un tautu naidam. Baznīcas uzdevums, arī šajā smagajā situācijā, ir aicināt saglabāt cilvēcību, mieru, sekmēt piedošanu un izlīgšanu. Tas, ka karš turpinās, ir liels ļaunums un Baznīca vēlas darīt visu, lai šo ļaunumu mazinātu.
Vatikāna preses dienesta vadītājs Matteo Bruni, komentējot pāvesta Franciska izteikumus 25.augustā, uzsvēra, ka pāvesta spontāni izteiktais aicinajums krievu jauniešiem, ir aicinājums uz garīgu pamošanos, lai viņi sargātu un veicinātu to, kas ir pozitīvs lielajā Krievijas garīgajā un kultūras mantojumā. Pāvests nekādā gadījumā nevēlējās slavēt imperiālistisko loģiku un vadītājus, kurus pieminēja, tikai lai atsauktos uz konkrētiem vēstures periodiem.
“Pāvests, Romas bīskaps un Pētera pēctecis, ir pastāvīgs un redzams vienības princips un pamats, kas savstarpēji vieno gan bīskapus, gan ticīgos. Patiešām, Romas pāvestam kā Kristus vietniekam un visas Baznīcas virsganam pār Baznīcu ir pilnīga, augstākā un universālā vara, ko viņš vienmēr ir tiesīgs brīvi pielietot, (Katoliskās Baznīcas Katehisms, 882).
Mans personīgais viedoklis!
Baznīcas zvanu nozīme kristietībā un sabiedrībā
Atkal šis Salaspils zvans! Ar lielāku vai mazāku regularitāti Salaspilī no jauna uzvirmo diskusijas un neapmierinātība par Salaspilī esošo dievnamu zvanu skanēšanas skaļumu un intensitāti. Tādēļ vēlējos mazliet paskaidrot baznīcas zvanu zvanīšanas nozīmi kristietībā un sabiedrībā.
Vēsturiski senākie zvani atrasti 3 g.t. p.m.ē. Ķīnā. Rietumu Baznīcā zvani parādījās un izplatījās 4. — 9.gs., savukārt Austrumu Baznīcā 9. — 12.gs. Sākotnēji zvani tika uzskatīti tikai par līdzekli informācijas nodošanai, tādēļ kristietībā netika izmantoti. Sākotnēji zvaniem (tostarp dievnamos) bija signalizācijas funkcija, ar tiem izsludināja darba uzsākšanu un beigšanu, trauksmi, ja tuvojās kāda dabas stihija, ugunsnelaimi, sveša karaspēka uzbrukumu. Pēc tam jau baznīcu zvaniem sāka piedēvēt svinīgi ceremoniālu lomu — iezvanīja dievkalpojuma sākumu, atzīmēja reliģiskus svētkus, svarīgus notikumus draudzes locekļu dzīvē, piemēram, kāzas, kā arī izvadīja aizgājējus. Vēlāk, attīstoties zvanu lējēju meistarībai, zvani kļuva par mūzikas instrumentiem. Ar laiku ir mainījušās arī zvanu formas: tie bija apaļi, biķera vai kausaveida, cauruļveida, bet populārākie ir tulpjveida formas. Latvijā pirmoreiz zvani tiek minēti Indriķa hronikā, vēstot par Jersiku 1209. gadā. Arī Livonijas hronikā minēts, ka 1209. gadā, kuršiem uzbrūkot Rīgai zvanīts ar lielo zvanu. Indriķa hronikā visbiežāk minētais skaņu rīks ir – campanas, saukti arī par kara zvaniem (izmantoti, lai signalizētu par ienaidnieka uzbrukumu, savukārt lielais zvans bija karaspēka pulcēšanās signāls). Vislielākais (13 128 kg smags) zvans Latvijā atrodas Kristus Piedzimšanas Pareizticīgo katedrālē bet senākais zvans Latvijā ir Sabilē, luterāņu baznīcas tornī — tas liets 1450. gadā.
Kad tiek iesvētīti baznīcas zvani un novietoti zvanu tornī, un kad iesvētītais zvans sāk skanēt, tad baznīca iegūst ne tikai savu ārējo, bet arī iekšējo balsi. Šī baznīcas balss tagad dzirdama visiem apkārtējiem iedzīvotājiem. Salaspils katoļu baznīcas zvans ir liets Vācijā, un tas sver 360 kg, tas ir no bronzas un uz šī zvana, latīņu valodā ir uzrakstīts: “Instaurare Omnia in Christo” (“visu atjaunot Kristū”, apustuļa Pāvila vēstule Efeziešiem, 1,10). Šis zvans ir veltīts kādreizējam pāvestam Pijam X.
Kādēļ zvans neatrodas Salaspils katoļu baznīcas torņa augšdaļā? Jāsaka, ka katoļu baznīca Salaspilī netika pilnībā uzcelta pēc projektēšanas biroja “Graf X” un arhitektes Rūtas Krūzkopas ieceres. Dievnama projekta pasūtītājs bija Salaspils Novada dome, tomēr vēlākā tā projekta realizācija nenotika atbilstoši projektam. Katoļu baznīcas tornis ir tikai pagaidu variants, pēc kura vajadzēja būvēt īsto torni, tādēļ arī zvans netika pilnībā uzcelts līdz torņa augšdaļai un šobrīd draudze neredz tādu nepieciešamību šo zvanu pārvietot.
Vēl izskan jautājums, kādēļ ir jāzvana tik bieži? Baznīcas zvani netiek zvanīti nakts laikā, kad cilveki guļ, bet dienas laikā zvani iezvana svarīgākos dievkalpojumus un dienas stundas, kurās ir paredzētas lūgšanas. Regulāri no LR Aizsardzības Ministrijas un citām valsts iestādēm un sabiedriskām organizācijām saņemam lūgumus zvanīt baznīcu zvanus, Latvijai svarīgos notikumos, piemēram 11 un 18.novembrī u.c pasākumos. Katru dienu, pēc senas tradīcijas, kuras pirmsākumus var atrast jau agrīnajos Viduslaikos, baznīcās tiek iezvanīti lūgšanu laiki 12.00 un 18.00, kā arī tiek zvanīts pirms katra dievkalpojuma. Katoļu Baznīcā dievkalpojumi notiek katru dienu, bet lielos svētkos, ja tie iekrīt darbadienās, pat divi un vairāk dievkalpojumi dienā. Svētdienās katoļu baznīcā Salaspilī tiek svinēti trīs dievkalpojumi: 9.00 krievu valodā, 11.00 un 14.00 latvieešu valodā un pirms katra no šiem dievkalpojumiem tiek zvanīti baznīcu zvani. Daudziem radās jautājums par Lieldienām, jeb Kristus Augšāmcelšanās svētkiem, kādēļ tik agri ir jāzvana zvani? Katoļu Baznīcā, jau vairāk kā 1000 gadus, Lieldienu rītā notiek svinīgā Augšāmcelšanās procesija, kuras laikā kristieši iet apkārt dievnamam trīs reizes un visa šī gājiena laikā tiek dziedātas dziesmas un zvanīti zvani. Šim dievkalpojumam ir jānotiek pēc iespējas agrākā laikā, jo Jēzus augšāmcēlās agrā Lieldienu rītā, gaismai austot. Līdz ar to, ir jārēķinās, ka dzīvojot dievnama tuvumā, zvani skanēs Lieldienu brīvdienā un arī svētdienas rītos. Pareizticīgo Baznīcā zvani tiek zvanīti pusnaktī, pirms Lieldienu dienas, tādējādi iezvanot pašu Lieldienu dienu un svinīgi iesākot Jēzus Augšāmcelšanās svētkus.
Ja aplūkojam
islāmticīgo pasauli, tad, dodoties ekskursijā uz jebkuru valsti, kurā vairākums
ir musulmaņi, tad ir jārēķinās, ka tiksim modināti ļoti agros rītos, kad aust
saule, jo tad no minaretiem, jeb lieliem augstiem torņiem, blakus mošejām,
atskanēs īpaši musulmaņu dziedājumi, jeb Korāna recitācija arābu valodā. Un
nevienam nav tiesību šos dziedājumus apturēt, vai kā citādi ierobežot, jo to
Allāhs jau tālajā 610 gadā noteica pravietim Muhamedam.
Noslēgumā
vēlos teikt, ka mūsu Salaspils katoļu draudze ar katru gadu kļūst aizvien lielāka.
Adventa un Gavēņa laikā visos trīs dievkalpojumos svētdienās mūsu dievnamā pūlcējas
pat 400 cilvēku. Draudzē darbojas divi lielie kori un bērnu ansamblis un notiek
dažādas aktivitātes, kursi bērniem, pusaudžiem, pieaugšajiem un ģimenēm. Par
mūsu draudzes aktivitātēm var izlasīt draudzes mājaslapā www.salaspilsdraudze.lv. Dievnama zvana zvanīšana nav vienkārša “trokšņošana”
Salapsilī, bet gan integrāla mūsu kristīgās un katoliskās ticības sastāvdaļa un
mēs nevaram atteikties no zvanu lietošanas, jo tas pieder pie mūsu dziļākās
ticības būtības. Lai mūsu trīs vadošo konfesiju dievnamu zvanu skaņas atgādina
mums visiem par Dieva klātbūtni un palīdz mūsu skaisto pilsētu un novada
padarīt vēl īpašāku un pievilcīgāku.
Salaspils Romas
katoļu draudzes prāvests Ilmārs Tolstovs, dr. theol.
Rakstā izmantoti
wikipēdijas, www.pareizticiba.lv un Katoļu
enciklopēdijas avoti.
Raksts publicēts Rīgas Apriņķa avīzē, 14.07.2023.
Ko katolim darīt Jāņos?
 |
| Ogres katoļu draudzes jauniešu Jāņi 2005.gadā, Staburagā |
Lai ir slavēts Jēzus Kristus!
Katru gadu mūsu tautas nacionālos svētkus, kuros ir divas brīvdienas, kristieši gaida ar dažādām izjūtām. Pēdējos gados, vērojot fundamentālistisku un fanātisku kristiešu aktivitātes, sabiedrībā ir radies priekšstats, ka Jāņi ir pilnībā pagāniski svētki un mums, dedzīgajiem kristiešiem vajag no tiem distancēties. Tomēr vai tas tā patiešām ir un ko darīt kristietim Jāņos, par to šodien pārdomāsim, balstoties uz Dieva Atklāsmes patiesībām.
Dievs radīja pasauli un radīja to skaistu, harmonisku un savā veidā radība nes sevī netiešu atblāzmu no Radītaja skaistuma. Pat ja pasaulē ienāca grēks, tomēr Dieva radīšanas darbu tas pilnībā sabojāt, iznīcināt nespēja. Šo Dieva radīšanas darbu var saukt par „sagatavošanu” tai Atklāsmei, kas savā kulminācijā īstenosies Jēzū Kristū. Arī pēc radīšanas mēs redzam, ka daudzām tautām un ciltīm, savā pirmatnējā veidolā ir kāda reliģija vai kults, caur kuru šī tauta vai cilts, dabiskā veidā mēģināja izskaidrot dabā un pasaulē esošas parādības. Šie cilvēki, nepazīstot patieso un vienīgo Dievu, mēģināja To meklēt ar dabiskā prāta un savu cilvēcisko spēju palīdzību. Dievs, noslēpumainā veidā vada šos procesus, esot tam visam klātesošs. Svētais Justīns, III gadsimtā runāja par „Vārda, jeb Logosa sēklām”, ko Dievs sēj arī starp pagāniem. Arī visos pagānu kultos, reliģiskajās sistēmās, arī filozofijās un mācībās varam atrast kādu „Noslēpumaino”, Kuru šie cilvēki nepazīst, bet, sekojot savai intuīcijai, sirdsapziņas balsij un Dieva pamudinājumam – meklē. Līdz ar to, Katoliskā Baznīca, sekojot svētajā apustuļa Pāvila uzrunai Atēnu Areopāgā (Apd 17,22-23) uzsver, ka „Svētais Gars visiem dāvā iespēju vienoties ar Lieldienu noslēpumu Dievam vien zināmā veidā.” (Vatikāna II koncils, Gaudium et spes,22)
Šodienas galvenais varonis - Jānis Kristītājs ir vēstnesis, kas sludina Jēzu Kristu. Bet visa radība, daba, arī tautas tradīcijas, ir kā sava veida „priekšatklāsme” Kristum. (Gaudium et spes, 58) Uzlūkojot radības skaistumu, dabas krāšņumu mēs varam apbrīnot Radītāju – Dievu. Pravietis Isajs saka: „Tajās dienās man atklājās Kunga vārds: “Pirms Es tevi izveidoju mātes miesās, Es tevi pazinu, un, pirms tu nāci pasaulē, Es tevi svētīju un izredzēju par pravieti tautām.”” Dievs pakāpeniski gatavoja visu pasauli savai galīgajai un universālajai Atklāsmei Jēzū Kristū. Bet pirms tam un arī pēc tam Dievs vada, uzrunā un darbojas dažādos veidos, ko mēs bieži vien nesaprotam.
Vēl ir viens svarīgs aspekts. Katoliskajā Baznīcā, pateicoties Baznīcas Tēviem, īpaši svētajam moceklim Justīnam valda uzskats, ka elkdievība, māņticība un maģija ir kategoriski jāatmet un tā kristietim ir smags grēks. Tomēr pagāniskās filozofijas, kultūras un mākslas sasniegumos ir atrodamas daudz vērtīgas lietas, jo caur šīm vērtībām cilvēki centās meklēt Dievu un izteikt Dieva radīto lietu skaistumu un gudrību. Līdz ar to, īpaši pēc pirmo gadsimtu kristoloģiskajiem strīdiem par Jēzus dievišķību un cilvēcību, pēc Efezas un Nīkajas II konciliem, pēc ikonu grautiņiem, tika precizēta dievišķības un cilvēcības dimensija Baznīcā. Baznīca apzinās, ka tai ir uzticēta augstākā Atklāsme, kāda ir iespējama šeit uz zemes – Jēzus Kristus Atklāsme, bet no otras puses, tā apzinās, ka šo Atklāsmi ir nepieciešams izteikt cilvēkiem saprotamā valodā – gan rakstītā – Bībelē, gan nerakstītā – Tradīcijā. Jo visos laikos, kamēr vien pastāv kristietība bija un ir sadursme starp cilvēciskumu un dievišķīgumu gan pasaulē, gan Baznīcā. Atbildi šai problēmai mēs varam meklēt un atrast Jēzū Kristū. Dievs pieņēma cilvēcisko dabu, lai visu, kas ir cilvēcisks, nevis iznīcinātu, bet paaugstinātu un atgrieztu tam sākotnējo vērtību. Sākoties reformācijai, viss cilvēciskais tika nosodīts un tika uzskatīts, ka cilvēciskais ir konkurents garīgajam, dievišķajam. Sākās pārmetumi Baznīcai, ka viņa speciāli savus svētkus ielika pagānu tautu saulgriežu svinībās, ka piesavinājās daudz ko no Romas pagānu kultiem un filozofijas, ka tai ir pārāk grezni un cilvēciski rituāli, tika atmesta Tradīcija, u.t.t. Tomēr Katoliskā Baznīca nebaidās no cilvēciskuma, jo Dievs kļuva cilvēks. Pati Baznīca, kas ir Kristus Miesa, neredzamās žēlastības dod zem redzamām zīmēm. Mūsdienu teologi pašu Baznīcu nosauca par „Sakramentu” un daži pat gāja vēl tālāk, uzskatot, ka arī visa pasaule, radība, kultūras ir kā redzama zīme, neredzamajai Dieva darbībai. Arī apustulis Pēteris pirmajā vēstulē uzsver, ka „pestīšanu meklēja un pētīja pravieši, kuri sludināja jums nolemto žēlastību. Viņi centās izzināt, uz kuru brīdi un uz kādu laiku norādīja viņos esošais Kristus Gars, kas iepriekš paredzēja Kristus ciešanas un tām sekojošo godību.” Un pravietis Isajs, jau Gara acīm skatot Pestītāju iesaucās: „Es tevi iecelšu par gaismu pagānu tautām, lai mana pestīšana sniegtos līdz pat zemes robežām.”
Nu bet ko tad katolim darīt Jāņos? Jāņu svinības pieder pie latviešu tautas senas kultūras tradīcijas. Tās mums ir jāciena un jākopj. Mēs kā kristieši, protams nevaram piedalīties un akceptēt elkdievības, māņticības, maģijas un citas formas, kuras ir pretrunā mūsu ticībai. Mēs nevaram šos svētku stādīt augstāk par mūsu ticību. Tomēr, apzinoties, ka caur tautasdziesmām, dejām un kopīgu svinēšanu, cilvēki meklē Dievu, varam ar savu klātbūtni liecināt, ka no vienas puses esam piederīgi savai konkrētai tautai, ar savām tradīcijām, parašām un kultūru. Bet no otras puses, mēs esam Debesu Valstības „pilsoņi”, kuriem Dievs ir atklājis daudz, daudz vairāk. To, ko „acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1 Kor 2,9) Vēl arī jāsaka, ka daudzi tautas tradīciju un reliģiju pētnieki ir atklājuši, ka Jāņu svinībās, gadsimtu gaitā ir savijušās gan tautiskās, gan kristīgās vērtības. Mūsu, kristiešu uzdevums, pašiem paliekot dedzīgiem ticīgajiem, gudri un ar mīlestību atsijāt graudus no pelavām un ar savu klātbūtni un liecību šos svētkus padarīt labākus, cilvēciskākus, un reizē arī kristīgākus.
.png)
Kas ir maija dievkalpojumi?
Kristus ir Augšāmcēlies! Alleluja!
"Un viņas steigšus izgāja ārā no kapa ar bailēm un lielu prieku un aizskrēja to pavēstīt Viņa mācekļiem" Mateja 28,8.
Jēzus saviem mācekļiem Getzemanes dārzā pārmeta, ka viņi pat stundu nevarēja būt ar Viņu nomodā. Un šeit sievietes steigšus dodas pie mācekļiem, paziņot šo vēsti:
Kristus ir Augšāmcēlies! Alleluja!
Par kādu gulēšanu šeit vairs var būt runa?
Priecīgus Kristus Augsāmcelšanās svētkus ikvienam!
Kas ir patiesā apgaismība? (sprediķis Latvijas Radio 19.martā)
8.klases mācību grāmatā, ko māca skolēniem Latvijā atradu šādus apgalvojumus: Eiropas vēsturē laiku no 17. gs. beigām līdz Lielajai franču revolūcijai (1789.-1794.) sauc par apgaismības laikmetu. Apgaismība bija garīga kustība, kas par visu lietu mēru uzskatīja cilvēka prātu. Nostiprinājās pārliecība, ka cilvēka prāts ir visaptverošs un nekļūdīgs. Viss, ko nevarēja pierādīt ar prāta palīdzību, tika uzskatīts par maldiem, aizspriedumiem un māņticību” (https://www.uzdevumi.lv/p/pasaules-vesture/8-klase/izglitiba-zinatne-un-kultura-jaunajos-laikos-7293/re-73eae686-8bb4-4806-8f11-3e949348cbfe). Un patiešām, būtu ļoti dīvaini mūsdienās, kad esam jau pārgājuši no modernā, jeb modernisma laikmeta uz postpost modernismu un postfaktuālo laikmetu, apšaubīt gan senās apgaismības idejas, gan mūsdienu apgaismotāju tēzes. Mūsdienu socioloģijas, jeb sociālās fizikas pamatlicējs Oigists Konts 18.gadsimta postulēja, ka teoloģisko laikmetu, kurā viss neizprotamais tika skaidrots kā brīnums, nomainīja metafiziskais, jeb filozofiskais laikmets, kurā tika meklēts skaidrojums lietu būtībā, un tad seko pozitīvais laikmets, kur priekšplānā izvirzās pozitīvie zinātniskie fakti, kuri tiek savā veidā dievišķoti (https://lv.wikipedia.org/wiki/Ogists_Konts). Līdz ar to par patieso gaismas un realitātes nesēju kļūst prāts un zināšanas, kuru nevar neviens apšaubīt un ticība pārdabiskajam tiek uzlūkota ar milzīgu skepsi un aizdomām. Tomēr, neskatoties uz cilvēka zinātnes un tehnikas progresu, kāds tika un tiek piedzīvots pēdējā simtgadē, joprojām ir cilvēki, kuri piedzimst akli. Un arī mēs, redzīgie, gadiem ejot, agrāk vai vēlāk sākam nēsāt brilles vai kontaktlēcas, mūsu redze sāk zaudēt asumu. Arī mēs katrs novecojam un galu galā mūs visus gaida nāve, no kuras neviens no mums nevar izbēgt. Tātad ar prāta un zināšanas triumfu vien nepietiks.
Priesterim nekad nav taisnība
[...]
Ja prāvests sprediķo kādu minūti ilgāk - viņš ir liekvārdīgs.
Ja runā skaļā balsī - viņš bļauj.
Ja runā klusi - nevar nekā saprast.
Ja prāvestam ir laba mašīna - viņš ir šīs pasaules cilvēks - kapitālists.
Ja prāvestam nav mašīnas - tad viņš nav spējīgs piemēroties laikmeta prasībām.
Ja apmeklē ticīgos ārpus draudzes robežām - dauzās apkārt.
Ja ciemojas ticīgo ģimenēs - nekad nav mājās.
Ja prāvests vienmēr ir atrodams draudzes mājā - viņš neizrāda interesi par draudzes ticīgajiem.
Ja atgādina par ziedojumiem - domā tikai par naudu.
Ja nerīko svētkus, izbraucienus un sanāksmes - draudzē nav dzīvības.
Ja prāvests pacietīgi klausās grēksūdzes - neciešami velk garumā.
Ja ātri atlaiž no biktskrēsla - neprot uzklausīt.
.png)
Gavēņa laika apceres: Krustaceļš
I KRUSTACEĻŠ
Aizlūguma svētā Mise - kas tas ir?
Gadās, ka sarunās ar cilvēkiem, kas baznīcu apmeklē ļoti reti, bet ne tikai ar viņiem, nākas dzirdēt jautājumu „Vai tad Vatikāns jums nemaksā algu?”.
Tiešām, Baznīcas finansiālā puse vienmēr izraisa lielu interesi, jo pastāv stereotips, ka garīdznieki ir diezgan bagāti. Kādā no Polijas draudzēm diezgan turīgi cilvēki reiz pateica, ka neko nedos par bērēm, jo pāvests Francisks esot teicis, lai priesteri neprasa naudu no ticīgiem. Acīmredzot līdz galam nebija sapratuši, par ko runāja pāvests.
Tādēļ vērts pieskarties tādam tematam kā intencijas, ko ticīgie „pasūta” priesterim, lūdzot, lai viņš nocelebrē Svēto Misi kādā nodomā. Pamēģināsim aplūkot tā teoloģisko pamatojumu, pieskarsimies praktiskiem jautājumiem un arī atklāsim dažus „noslēpumus”, kas saistās ar priesteru ienākumiem.
Kas ir Svētā Mise?
Pirms atbildēt uz jautājumu, kas ir Svētās Mises intencijas, jāatkārto, kas ir Svētā Mise – Euharistijas sakramenta svinēšana. Ja ielūkosimies Katoliskās Baznīcas katehismā (1359), tad atradīsim dažas Euharistijas sakramenta definīcijas: „Euharistija, mūsu pestīšanas, kuru Jēzus piepildīja uz krusta, sakraments ir arī slavas upuris pateicībā par radīšanas darbu. Euharistiskajā upurī visa Dieva mīlētā radība tiek dāvāta Tēvam caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Caur Kristu Baznīca var dāvāt slavas upuri pateicībā par visu labo, skaisto un taisnīgo, ko Dievs ir darījis radībā un cilvēcē.” Vienkāršāk runājot – Euharistija ir pestīšanas notikumu aktualizācija mūsu laikos. To var salīdzināt ar televīziju. Ja kaut kur pasaulē ir kāds svarīgs notikums, tad ar televīzijas palīdzību mēs varam to vērot, piedzīvot tās pašas emocijas, ko piedzīvo tie, kas atrodas tajā vietā. Tāpēc varam teikt, ka, piedaloties Euharistijā, mēs piedalāmies tajā, kas notika apmēram pirms diviem tūkstošiem gadu, kad Kristus veica mūsu pestīšanu, un iegūstam tās pestījošos augļus.
Svētās Mises svinēšanas mērķis attiecībā uz Dievu ir atdot Viņam godu, Viņu slavēt, bet no otras puses arī pateikties par saņemtiem labumiem. Attiecībā uz cilvēku mērķis ir lūgums Dievam, lai dāvā nepieciešamās žēlastības, un lūgums pēc grēku piedošanas.
Katrā Svētajā Misē pats Kristus ir tas, kurš saliek Upuri un vienlaicīgi pats ir pilnīgais Upuris. Svētā Mise pieder Kristum un arī Baznīcai, tāpēc ir svarīga arī cilvēka – priestera un Dieva tautas, kas piedalās Euharistijas celebrēšanā – aktivitāte. Kad ticīgie un priesteris, kas celebrē Svēto Misi, atrodas žēlastības stāvoklī (bez nāvīgā grēka), viņi garīgi pieaug un saņem nepieciešamās žēlastības. Bet, ja uz sirdsapziņas ir kāds nāvīgs grēks, tad piedalīšanās nav pilnīga, kaut arī nedrīkst teikt, ka pilnīgi bez augļiem.
Kādus augļus nes dalība Svētajā Misē?