Salaspils katoļu draudzes sludinājumi 28.maijā

Šodien Vasarsvētki, plkst. 14.00 bērnu grupas Pirmā Svētā Komūnija.

Jūnija mēnesis tradicionāli ir velstīts Jēzus Sirds godināšanai. Pēc katras svētās Mises darbadienās un svētdienās pēc svētās Mises plkst. 11.00 Jēzus Sirds litānija.

2.jūnijs – mēneša pirmā piektdiena. 7.00 Vissvētākā Sakramenta uzstādīšana adorācijai, pēc tam Jēuzs Sirds godināšana.

3.jūnijs – mēneša pirmā sestdiena. 16.00 Vissvētākā Sakramenta uzstādīšana, adorācja, rožukronis. No 18.00 – 19.30 nesteidzīgas grēksūdzes iespēja kopā ar priesteri Janu no Ikšķiles.

Nākamsvētdien – Vissvētākās Trīsvienības svētki, mēneša pirmā svētdiena. Pēc galvenās svētās Mises procesija apkārt baznīcai.

8.jūnijs – Kristus Miesas un Asins obilgātie svētki. Tadicionālā procesija ar 4 apstāšanās vitām svētdien, 11.jūnijā.

9.jūnijā draudzes aktīvo locekļu un kalpotāju atpūta viesu mājā, sadraudzība, dziesmas un pārrunas par kopā pavadīto laiku draudzē. Aicināti visi kas kalpo draudzē. Ieeja bez maksas.

Katra mēneša otrajā un ceturtajā sestdienā no rīta, ap 8.40 baznīcas uzkopšana. Aicināti visi.

Paldies visiem, kas kalpo draudzē! 

Prāvests.

Kas ir maija dievkalpojumi?

No Atašienes Romas katoļu draudzes draugiem.lv profila:

Kādēļ maija mēnesis ir veltīts Jaunavai Marijai?
Kādā 19. gadsimta latgaliešu lūgšanu grāmatā par maija mēneša kalpošanu ir vēstīts:
„Tei kolpošona na nyule atsarodos, bet sen jau ir. Pa cytom molom nu senejim laikim wysi tū kolpošonu dareja. Weiskupi, baznickungi šu kolpošonu teice, wuiceja liaudis un paši jim paleidzeja. Tikai latwišu molā nabeja radzama, todel ka pa latwyskam nabeja rakstita. Pidar ari mums tai darit, kai cyti katoli, šu kolpošonu par lobu turet un Jumprawai Marijai gudu atdut.
Pidar tad izlasit kaidu menesi godā Jumprawai Marijai par gudu. Tys wysulobokajs ir Maja meness, pawasara laikā, kad wysa radiba pricojas nu jaunas dzeiwes, jo Jumprawai Marijai pateik taida kolpošona, kura ir ar pricu, bez pispisšonas darita.
Kuri grib tū Maja menesi Jumprawai Marijai par gudu kolpot, lai dora tai: wokorā, zam pyrmos Maja meneša dinas, lai sagojuši pulkā nuskaita Rožancu, wai Litaniju, wai septinius potarus uz Wysuswatoku Jumprawu Mariju.
Pec, lai wins cylwaks tur rukā diwpadsmit zeimiu (značku) pyrmos eiles, nu kurom lai wysi jem pa winai. Tei značka parodes, kaida kolpošona sew kuram pidar par wysu menesi. Pec jonudzid dzismi „Zam Towu globošonu”, un tai pabeigt pyrmu wokoru."

Svētceļojums uz Skaistkalni!

 


Kristus ir Augšāmcēlies! Alleluja!


"Un viņas steigšus izgāja ārā no kapa ar bailēm un lielu prieku un aizskrēja to pavēstīt Viņa mācekļiem" Mateja 28,8.

Jēzus saviem mācekļiem Getzemanes dārzā pārmeta, ka viņi pat stundu nevarēja būt ar Viņu nomodā. Un šeit sievietes steigšus dodas pie mācekļiem, paziņot šo vēsti:

Kristus ir Augšāmcēlies! Alleluja!

Par kādu gulēšanu šeit vairs var būt runa?

Priecīgus Kristus Augsāmcelšanās svētkus ikvienam!

Trīs svēto Lieldienu dienu - Triduum nozīmes skaidrojums

Valmieras baznīca. Foto J. Buliņa
Ko nozīmē šie vārdi? Tādu latviešu valodā taču nav. Jā, tik tiešām – nav. Tādēļ šajā rakstā mēģināšu paskaidrot šo vārdu jēgu. Tiem ir patiesi dziļš saturs.

Katoļu Baznīcā ar vārdu Lieldienas neapzīmē kādu vienu vai divas dienas, bet pat veselas trīs dienas – latīņu valodā saucam tās par Triduum (burtiski – trīs dienas). Kādas dienas? Lai to saprastu, ir vajadzīgs īss ieskats liturģisko kalendāru un laika skaitīšanas veidu pasaulē.

Kristīgajā pasaulē skaitām dienas no pusnakts līdz pusnaktij, tas nozīmē, ka pusnaktī pārejam uz nākošo dienu. Taču jūdi skaita laiku citādāk – katra nākošā diena sākas plkst. 18:00 (pēc mūsu laika, jo viņiem tad ir 00:00), tad 12 stundas ilgst nakts un 12 stundas diena. Praktiski tas nozīmē, ka, piemēram, mūsu pirmdienas vakars (sākot no 18:00) jūdiem ir jau otrdiena – protams, šeit runājam par liturģisko laika skaitīšanu.

Katoļu Baznīca svētku svinēšanā ir saglabājusi jūdu laika skaitīšanas veidu. Diemžēl sakarā ar to mums ir neliels apjukums liturģisko dienu skaitīšanas un to nosaukumu ziņā. Jo īpaši labi to varam redzēt, apskatot Triduum piemēru. Mēs esam pieraduši teikt Lielā ceturtdiena, Lielā piektdiena, Lielā sestdiena, Kristus augšāmcelšanās svētdiena. Vienkārši saskaitot, sanāks četras dienas. Tomēr, ja paraudzīsimies no jūdu laika izpratnes puses, tad ir tikai trīs dienas (naktis-dienas): piektdiena, sestdiena un svētdiena.

Taču lietas būtība nav tajā, kā mēs saucam šīs dienas, vai kā mēs tās skaitām, bet gan tajā, ka šīm dienām ir īpašs raksturs. Nosaukums Triduum nav izvēlēts nejauši. Katoļu Baznīcā tulkojam to kā Trīs svētās dienas, bet šāds tulkojums neizsaka lietas būtību. Šķiet, vistuvāk latīņu valodas vārdam būtu Trijdiena vai arī Trīsdiena (bet latviešu valodā, ja nemaldos, tādu vārdu nav). Tomēr – pat latīniskais nosaukums runā par to, ka šīs trīs dienas veido it kā vienu dienu. Ir svarīgi to apzināties. Lieldienu svinēšana ilgst trīs naktis-dienas – tā sākas Lielās ceturtdienas vakarā (18:00) un beidzas Kristus augšāmcelšanās svētdienas vakarā (18:00).

Šo triju nakts-dienu vienotība īpašā veidā izpaužas lūgšanu norisē. Mēs, katoļi, katru svēto Misi iesākam un beidzam ar krusta zīmi. Triduum laikā šādas krusta zīmes ir tikai divas reizes: Lielās ceturtdienas dievkalpojuma sākumā un Lieldienu vigilijas (sestdienas vakarā) beigās! Triduum ir īpašs dievkalpojums – viens dievkalpojums, kas ilgst trīs dienas. Tieši tādēļ labākai Lieldienu noslēpuma – mūsu ticības stūrakmens – izpratnei ir ļoti svarīgi censties (pēc iespējas) piedalīties visos Lieldienu dievkalpojumos.

Paskatīsimies tagad, kas notiek mūsu baznīcās šajās nakts-dienās. Diemžēl dažādu apstākļu dēļ (piemēram, priesteru trūkums) ne visu, par ko šeit lasīsim, ir iespējams īstenot mūsu baznīcās, īpaši laukos. Tomēr tas nenozīmē, ka nav iespējams uzzināt, kā varētu būt un pēc kā tiecamies.

Kas ir patiesā apgaismība? (sprediķis Latvijas Radio 19.martā)


Dārgie radio klausītaji!

8.klases mācību grāmatā, ko māca skolēniem Latvijā atradu šādus apgalvojumus: Eiropas vēsturē laiku no 17. gs. beigām līdz Lielajai franču revolūcijai (1789.-1794.) sauc par apgaismības laikmetu. Apgaismība bija garīga kustība, kas par visu lietu mēru uzskatīja cilvēka prātu. Nostiprinājās pārliecība, ka cilvēka prāts ir visaptverošs un nekļūdīgs. Viss, ko nevarēja pierādīt ar prāta palīdzību, tika uzskatīts par maldiem, aizspriedumiem un māņticību” (https://www.uzdevumi.lv/p/pasaules-vesture/8-klase/izglitiba-zinatne-un-kultura-jaunajos-laikos-7293/re-73eae686-8bb4-4806-8f11-3e949348cbfe). Un patiešām, būtu ļoti dīvaini mūsdienās, kad esam jau pārgājuši no modernā, jeb modernisma laikmeta uz postpost modernismu un postfaktuālo laikmetu, apšaubīt gan senās apgaismības idejas, gan mūsdienu apgaismotāju tēzes. Mūsdienu socioloģijas, jeb sociālās fizikas pamatlicējs Oigists Konts 18.gadsimta postulēja, ka teoloģisko laikmetu, kurā viss neizprotamais tika skaidrots kā brīnums, nomainīja metafiziskais, jeb filozofiskais laikmets, kurā tika meklēts skaidrojums lietu būtībā, un tad seko pozitīvais laikmets, kur priekšplānā izvirzās pozitīvie zinātniskie fakti, kuri tiek savā veidā dievišķoti (https://lv.wikipedia.org/wiki/Ogists_Konts). Līdz ar to par patieso gaismas un realitātes nesēju kļūst prāts un zināšanas, kuru nevar neviens apšaubīt un ticība pārdabiskajam tiek uzlūkota ar milzīgu skepsi un aizdomām. Tomēr, neskatoties uz cilvēka zinātnes un tehnikas progresu, kāds tika un tiek piedzīvots pēdējā simtgadē, joprojām ir cilvēki, kuri piedzimst akli. Un arī mēs, redzīgie, gadiem ejot, agrāk vai vēlāk sākam nēsāt brilles vai kontaktlēcas, mūsu redze sāk zaudēt asumu. Arī mēs katrs novecojam un galu galā mūs visus gaida nāve, no kuras neviens no mums nevar izbēgt. Tātad ar prāta un zināšanas triumfu vien nepietiks.

Priesterim nekad nav taisnība

Itālijas pilsētiņā Karpineto nu jau vairākus gadus franciskāņu konvents stāvēja tukšs. Pēdējo minorītu tēvu Linu priekšniecība pārcēla uz konventu Artēnā, kur drīz viņš arī mira. Baznīcā laiku pa laikam dievkalpojumus svinēja augustīniešu tēvi no kaimiņu klostera. Lai iepriecinātu par priestera trūkumu noskumušos ticīgos, kādu dienu augustīniešu tēvs Luciāns pie baznīcas durvīm piestiprināja zīmīti ar aforismiem par ilgo gadu pieredzi pastorālajā kalpošanā.

[...]

Ja prāvests sprediķo kādu minūti ilgāk - viņš ir liekvārdīgs.
Ja runā skaļā balsī - viņš bļauj.
Ja runā klusi - nevar nekā saprast.

Ja prāvestam ir laba mašīna - viņš ir šīs pasaules cilvēks - kapitālists.
Ja prāvestam nav mašīnas - tad viņš nav spējīgs piemēroties laikmeta prasībām.

Ja apmeklē ticīgos ārpus draudzes robežām - dauzās apkārt.
Ja ciemojas ticīgo ģimenēs - nekad nav mājās.
Ja prāvests vienmēr ir atrodams draudzes mājā - viņš neizrāda interesi par draudzes ticīgajiem.

Ja atgādina par ziedojumiem - domā tikai par naudu.

Ja nerīko svētkus, izbraucienus un sanāksmes - draudzē nav dzīvības.

Ja prāvests pacietīgi klausās grēksūdzes - neciešami velk garumā.
Ja ātri atlaiž no biktskrēsla - neprot uzklausīt.

Gavēņa laika apceres: Krustaceļš



I KRUSTACEĻŠ

Krustaceļu ejot kopīgi, var pieturēties pie šādas kārtības:

1)      Krustaceļa dziesma (dzied, ejot no vienas stacijas uz otru);
2)      V. Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, un Tevi slavējam. R. Jo ar savu svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli. 
3)      Attiecīgā apcere no sv. Rakstiem;
4)      Lūgsimies: (seko Baznīcas lūgšana);
5)      Tēvs mūsu... Esi sveicināta Marija...
6)      V. Krustā sistais Kungs Jēzu Kristu.
R. Apžēlojies par mums.


IESĀKUMA DZIESMA

Cik sāpīga šī piemiņa,
Kas domājis to būtu,
Ka pats vienīgs Dieva Dēls
Krustā piekalts kļūtu.
     
Tas mūsu grēks — šis sāpju grēks,
      Ko Jēzus cieš pie krusta;
      Kaut, pieminot to visi mēs,
      Kā pārmetumu justu.

Kaut asarās un lūgšanās
Sirds visu paciešt spētu,  —
Ja sāpes, kas Tev darītas,
Mūs arī piemeklētu.

      Ak, Dieva Māt’! Kā sāpināt
      Tie Tavu sirdi prata,
      Kad Dēlu krustā redzēji
      Bez gala skumdināta.

Vissmagākā bij’ nasta tā,
Ko izredzētais godam
Pats labprātīgi uzņēma,
Lai glābtu mūs no soda.

      Mēs apsolām Tev vienīgam
      Būt dzīvē uzticīgi,
      Un tad uz mājām mūžīgām
      Tev sekot pazemīgi.

Aizlūguma svētā Mise - kas tas ir?


Autors: Dmitrijs Artjomovs MIC

Gadās, ka sarunās ar cilvēkiem, kas baznīcu apmeklē ļoti reti, bet ne tikai ar viņiem, nākas dzirdēt jautājumu „Vai tad Vatikāns jums nemaksā algu?”.

Tiešām, Baznīcas finansiālā puse vienmēr izraisa lielu interesi, jo pastāv stereotips, ka garīdznieki ir diezgan bagāti. Kādā no Polijas draudzēm diezgan turīgi cilvēki reiz pateica, ka neko nedos par bērēm, jo pāvests Francisks esot teicis, lai priesteri neprasa naudu no ticīgiem. Acīmredzot līdz galam nebija sapratuši, par ko runāja pāvests.

Tādēļ vērts pieskarties tādam tematam kā intencijas, ko ticīgie „pasūta” priesterim, lūdzot, lai viņš nocelebrē Svēto Misi kādā nodomā. Pamēģināsim aplūkot tā teoloģisko pamatojumu, pieskarsimies praktiskiem jautājumiem un arī atklāsim dažus „noslēpumus”, kas saistās ar priesteru ienākumiem.

Kas ir Svētā Mise?

Pirms atbildēt uz jautājumu, kas ir Svētās Mises intencijas, jāatkārto, kas ir Svētā Mise – Euharistijas sakramenta svinēšana. Ja ielūkosimies Katoliskās Baznīcas katehismā (1359), tad atradīsim dažas Euharistijas sakramenta definīcijas: „Euharistija, mūsu pestīšanas, kuru Jēzus piepildīja uz krusta, sakraments ir arī slavas upuris pateicībā par radīšanas darbu. Euharistiskajā upurī visa Dieva mīlētā radība tiek dāvāta Tēvam caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Caur Kristu Baznīca var dāvāt slavas upuri pateicībā par visu labo, skaisto un taisnīgo, ko Dievs ir darījis radībā un cilvēcē.” Vienkāršāk runājot – Euharistija ir pestīšanas notikumu aktualizācija mūsu laikos. To var salīdzināt ar televīziju. Ja kaut kur pasaulē ir kāds svarīgs notikums, tad ar televīzijas palīdzību mēs varam to vērot, piedzīvot tās pašas emocijas, ko piedzīvo tie, kas atrodas tajā vietā. Tāpēc varam teikt, ka, piedaloties Euharistijā, mēs piedalāmies tajā, kas notika apmēram pirms diviem tūkstošiem gadu, kad Kristus veica mūsu pestīšanu, un iegūstam tās pestījošos augļus.

Svētās Mises svinēšanas mērķis attiecībā uz Dievu ir atdot Viņam godu, Viņu slavēt, bet no otras puses arī pateikties par saņemtiem labumiem. Attiecībā uz cilvēku mērķis ir lūgums Dievam, lai dāvā nepieciešamās žēlastības, un lūgums pēc grēku piedošanas.

Katrā Svētajā Misē pats Kristus ir tas, kurš saliek Upuri un vienlaicīgi pats ir pilnīgais Upuris. Svētā Mise pieder Kristum un arī Baznīcai, tāpēc ir svarīga arī cilvēka – priestera un Dieva tautas, kas piedalās Euharistijas celebrēšanā – aktivitāte. Kad ticīgie un priesteris, kas celebrē Svēto Misi, atrodas žēlastības stāvoklī (bez nāvīgā grēka), viņi garīgi pieaug un saņem nepieciešamās žēlastības. Bet, ja uz sirdsapziņas ir kāds nāvīgs grēks, tad piedalīšanās nav pilnīga, kaut arī nedrīkst teikt, ka pilnīgi bez augļiem.

Kādus augļus nes dalība Svētajā Misē?

Lielais gavēnis

Nesen Baznīca atzīmēja Jēzus Kristīšanas svētkus, kad Jēzus pieņem kristību Jordānas upē. Pēc tās Viņš dodas tuksnesī, kur pavada 40 dienas gavējot un lūdzoties. Baznīca, sekojot Jezum sākot no Pelnu dienas (šogad 22. februārī) dodas tuksnesī un sākas 40 dienu gandarīšanas laiks (lat. ieiunium) - gavēnis. Gavēņa laikā sv. Misē priesteri redzēsim violētā krāsā (tapat kā adventā un bēru Misēs), kas simbolizē gandarīšanu un atteikšanos.

Izraēļa tautai Vecās Derības laikā Dievs pasludināja gavēņa nepieciešamību gan atrodoties briesmās – lai lūgtu Dieva palīdzību, gan lūdzot grēku piedošanu dažādās dzīves situācijās (piem. 3 Moz. 16,29.31; 4 Moz 29,7; 2 Sam 12,16; 1 Ķēn 21,9.12; 2 Laiku 20,3; Ezras 8,21; Jer 36,9; Joēla 1,14;Jon 3, 5-10)

Kristietībā gavēnis ir plaši izplatīts visos laikos. Tā II gs. pēc Kristus gavēņa dienas kristiešiem ir trešdiena (atceroties Jēzus sagūstīšanu) un piektdiena (pieminot Jēzus nāvi pie krusta). Jau III gs. gavēni paplašināja, gavējot visu kluso nedēļu, vēlāk 40 dienas.

Katoliskās Baznīcas katehisms dod vispārējos skaidrojumus par gavēņa jēgu un nozīmi balstoties uz Sv. Rakstiem un Baznīcas Tradīciju. Sv. Rakstos spilgti parādīta epizode, kur Jēzus, pēc kristības Jordānas upē dodas uz tuksnesi gavēt 40 dienas (Mt 4,1-11; Lk 4,1-13)

"Jēzus kārdināšana pauž to, kādā veidā Dieva Dēls ir Mesija, pretstatā tam, ko viņam piedāvā sātans un ko cilvēki (Mt 16,21-23) pēc sava ieskata vēlas viņam piedēvēt. Lūk, kāpēc Kristus ir uzvarējis kārdinātāju mūsu labā (Ebr 4,15). Ievērodama četrdesmit dienu ilgo Lielo gavēni, Baznīca katru gadu pievienojas Jēzus noslēpumam tuksnesī."[KBK 540]

Uz Jāņa Kristītāja mācekļu jautājumu: "Kāpēc mēs un farizeji bieži gavējam, bet tavi mācekļi negavē?" Jēzus atbild: "Vai kāzu viesi var būt noskumuši, kamēr līgavainis ir pie viņiem? Bet nāks dienas, kad līgavaini atraus no viņiem: tad viņi gavēs." (Mt 9,14-15)

Gavēnis ir svarīgs mūsu garīgās dzīves balsts, jo tas ir spēcīgs ierocis cīņai ar kārdinājumiem un garantē dvēseles uzvaru pār miesas egoistiskajām tieksmēm. Gavējot stiprinās mūsu griba, līdz ar to Dievs caur gavēni var piekļūt mums un darboties mūsos, gavējot dvēsele mūsos triumfē un ļaunajam ir jāatkapjas. Gavēšana savā ziņā ir radošs darbs, jo nav noteikts, ka jāgavē ir tikai piektdienās un ar gaļas neēšanu. Tikai izvēloties gavēšanas veidu ir īpašs noteikums ir lai katrs konsultētos ar savu garīgo tēvu un biktstēvu, jo arī šeit, kā arī citās garīgajās sfērās ir iespējami pārspīlējumi, un tie var novest pie pretēja efekta – garīgā sabrukuma un lepnības. Īpaši labi ir gavēt pirms kāda svarīga notikuma, vai lielās problēmās, jo Jēzus Marka evaņģēlijā skaidri apliecina: "Šī suga citādi nevar iziet kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu"(Mk 9,29).

"Kristieša iekšējā gandarīšana var izpausties ļoti dažādos veidos. Sv. Raksti un Baznīcas tēvi īpaši izceļ trīs formas: gavēni, lūgšanu un žēlsirdības darbus (Mt 6,1-18), kuros izpaužas attieksmes pārmaiņa pret sevi pašu, pret Dievu un pret līdzcilvēkiem." [KBK 1434]

Ja es jūtu, ka ir kāda lieta (piem. alkohols, smēķēšana, pārmērīga kafijas dzeršana, datorspēles un. tml.), kas pati par sevi, izmantojot mēreni un ar prātu ir laba, mani traucē, es apņemos šīs 40 dienas no tā atturēties. Arī naudu, ko esam ietaupījuši, atsakoties no kādiem ēdieniem, mēs varam atlikt speciālā aploksnē un noziedot kādiem trūkumcietējiem, vai Caritas organizācijai, vai kādiem citiem.

"Ceturtais [Baznīcas] bauslis ("Tev būs Baznīcas noteiktajās dienās atturēties no gaļas ēdieniem un ievērot gavēni") nodrošina laiku askēzei un gandarīšanai par grēkiem, lai sagatavotos liturģiskajiem svētkiem, tas palīdz arī valdīt pār mūsu instinktiem un iegūt sirds brīvību." [KBK 2043]

"Kā tas jau bija praviešu laikos, Jēzus aicinājums uz atgriešanos un gandarīšanu vispirms attiecas nevis uz ārēju darbu veikšanu, "maisu un pelniem", gavēni un miesas mērdēšanu, bet gan uz sirds atgriešanos, iekšējo gandarīšanu. Bez tās gandarīšanas augļi paliek neauglīgi un melīgi; tam pretstatā iekšējā atgriešanās mudina paust šo nostāju redzamās zīmēs, žestos un gandarīšanas darbos (Jl 2,12-13; Is 1,16-17; Mt 6, 1-6,16-18)." [KBK 1430]

Jēzus aicina: "Kad jūs gavējat, neesiet noskumuši kā liekuļi! Viņi pārvērš savu seju, lai cilvēki redzētu, ka viņi gavē. Patiesi es jums saku: viņi savu algu jau saņēmuši (Mt 6,16). Tieši ar lūgšanu un gavēšanu (Mk 9,28) ir iespējams pretoties ļaunajam garam un augt attiecībās ar Jēzu. Priecīgu un svētīgu gavēņa laiku.

Par kremēšanu!

2016.gadā Vatikāns izdevis dokumentu par kristīgo apbedīšanu un pelnu uzglabāšanu kremēšanas gadījumā

2016.gada 25. oktobrī Ticības mācības kongregācija publicējusi jaunu instrukciju par kristīgo apbedīšanu un pelnu uzglabāšanu mirušā kremēšanas gadījumā. Instrukcijā “Ad resurgendum cum Cristo” uzsvērts, ka Baznīca nav pret mirušo kremēšanu, tomēr tā iesaka turpināt tradīciju mirušo ķermeņus apbedīt kapsētās vai citā svētā vietā.

Dokumentā norādīts, ka “jau ar instrukciju Piam et constantem, kura tika izdota 1963. gada 5. jūnijā, Svētais Krēsls noteica, „uzticīgi saglabāt ieradumu apglabāt mirušo ticīgo miesas”, tomēr piebilstot, ka kremācija „pati par sevi nav pretrunā kristīgajai reliģijai”, un tiem, kuri ir izteikuši vēlēšanos tikt kremēti, turpmāk netiek liegti sakramenti un kristīgā apbedīšana ar noteikumu, ka šī izvēle netika pieņemta ar mērķi noliegt kristīgās dogmas vai lai apliecinātu naidu pret reliģiju un Katolisko Baznīcu”. Ņemot vērā, ka kremācijas prakse daudzās valstīs ir plaši izplatīta, uzklausot Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregāciju, Juridisko jautājumu pontifikālo padomi, bīskapu konferences un Austrumu bīskapu sinodes, “Ticības mācības kongregācija nolēma publicēt jaunu instrukciju, kuras mērķis ir no jauna apstiprināt doktrinālus un pastorālus iemeslus, kuru dēļ Baznīca dod priekšroku mirušo ticīgo miesas apbedīšanai, kā arī dot norādījumus attiecībā uz pīšļu saglabāšanu kremēšanas gadījumā”.

Dokumentā teikts - ja cilvēks ir izteicis vēlēšanos tikt kremēts un pēc nāves tiek kremēts, pelnus nedrīkst uzglabāt savās mājās, izkaisīt jūrā, virs zemes vai gaisā. Tos nedrīkst izdalīt starp mirušā tuviniekiem, pārveidot par piemiņas lietām, izmantot citām vajadzībām. Pelni jāapbedī kapsētā vai citā svētā vietā – kapelā, baznīcā, citā šim nolūkam paredzētā vietā. Tikai īpaši svarīgos gadījumos vietējais bīskaps, saņēmis Bīskapu konferences vai Austrumu Baznīcas sinodes apstiprinājumu, var dot atļauju glabāt urnu ar pelniem mājās.

Tomēr “gadījumā, ja mirušais ir skaidri pieprasījis, lai viņa miesa tiktu kremēta un viņa pelni izkaisīti dabā ar nodomu noliegt kristīgo ticību, kristīga izvadīšana, sekojot likuma normām, ir jāatsaka,” norādīts dokumenta pēdējā punktā.

Ar instrukcijas tekstu latviešu valodā var iepazīties mājaslapā www.katolis.lv sadaļā: Vatikāna institūciju izdotie dokumenti.

Pārpublicēts no katolis.lv

Latvijas Bīskapu konference par ticīgo dalību Svētajā Misē

Jau kādu laiku no Latvijas ticīgo un priesteru puses tika aktualizēts jautājums par to, kā jārīkojas ticīgajiem dažos Svētās Mises brīžos. Tie dažādās draudzēs bija atšķirīgi un izraisīja zināmu nesaprašanos. Šis jautājums ir gana būtisks, kaut arī kādam varbūt šķiet – kāda starpība, kurā draudzē kā liturģija tiek piedzīvota. Kādēļ tas ir būtisks nevis otršķirīgs jautājums?

Liturģijā draudze un Baznīca vienojas kopīgā lūgšanā. Mēs kā indivīdi sanākam kopā, lai lūgtos kā viena tauta, to mēs izpaužam, lūdzoties vienā balsī, vienotā stājā. Pievienojam Latvijas Bīskapu konferences izstrādātās kārtības svarīgākos punktus, kuri tika apstiprināti, vienādojot ticīgo dalību Svētajā Misē:

1. Grēku nožēlas akts

Priesteris: Es atzīstos...

Visi: visvarenajam Dievam un jums, brāļi un māsas, ka es daudz esmu grēkojis ar domām, vārdiem, darbiem un nolaidību. Mana vaina, mana vaina, (tikai trešo reizi sit krūtīs) mana vislielākā vaina. Tādēļ es lūdzu Vissvētāko Jaunavu Mariju, visus eņģeļus un svētos, un jūs, brāļi un māsas, aizlūgt par mani Kungu, mūsu Dievu.

Priesteris: Lai apžēlojas par mums Visvarenais Dievs un, piedevis mūsu grēkus, lai mūs aizved mūžīgajā dzīvē.

Visi: Amen.

2. Pēc upurdāvanu sagatavošanas

Priesteris mazgā rokas, pa to laiku var notikt tautas apkūpināšana, kuras laikā visi stāv kājās, vai, ja tā nenotiek, priesteris uzaicina (visi pieceļas): Lūdzieties, brāļi, lai Dievs, visvarenais Tēvs, pieņem šo manu un jūsu upuri.

Visi: Lai Kungs pieņem šo upuri par godu un slavu savam vārdam, par labu mums un visai Viņa svētajai Baznīcai.

3. Prefācija

Pēc priestera nodziedātās (nolasītās) pateicības dziesmas visi kopā dzied vai lūdzas:

Svēts, svēts, svēts ir Kungs, debespulku Dievs. Debess un zeme ir Tavas godības pilna. Hosanna augstumos. Svētīgs, kas nāk Kunga vārdā. Hosanna augstumos.

Visi nostājas ceļos, un seko Euharistiskā lūgšana, kuras laikā priesteris paceļ maizi un biķeri. Pacelšanas laikā ministranti katru reizi zvana pa trīs reizēm ar intervāliem. Kad priesteris loka ceļus, tad trīsreiz bez intervāliem.

4. Euharistiskā lūgšana

Euharistisko lūgšanu noslēdzot, priesteris paceļ virs altāra biķeri un trauciņu ar konsekrēto maizi (visi pieceļas) un Euharistisko lūgšanu noslēdz ar vārdiem:

Priesteris: Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā, Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos.

Visi: Amen.

5. Komūnijas rits

Pēc miera sveiciena visi, stāvot kājās, dzied vai lūdzas:

Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums. Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums. Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, dod mums mieru. Pēc dziedājuma priesteris nometas uz viena ceļa (ministranti vienreiz nozvana), bet pārējie nostājas uz abiem ceļiem un priesteris visiem, rādot maizi, saka: Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.

Visi: Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu, un mana dvēsele kļūs vesela.

Seko dievgalds (sv. komūnija). Visi, kas pieņems sv. komūniju, dodas pie altāra, bet pārējie var apsēsties un palūgties, var arī dziedāt kādu dziesmu.

Priesteris, pasniedzot dievmaizi, saka: Corpus Christi (Kristus Miesa).

Pieņēmējs atbild: Amen un atver muti. Komūnijas pieņemšana notiek uz ceļiem (izņēmums ir tad, ja kāds vecuma vai slimības dēļ nevar to izdarīt, tad var stāvot vai arī sēžot).

6. Noslēguma rits

Pēc sv. komūnijas priesteris uzaicina: Lūgsimies! (Visi pieceļas, un priesteris dzied noslēguma lūgšanu, ko pabeidz ar vārdiem): Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu.

Visi: Amen.

Pēc lūgšanas seko beigu svētība:

Priesteris: Dievs Kungs lai ir ar jums.

Visi: Kungs ir ar tevi.

Priesteris: Lai svētī jūs visvarenais Dievs, Tēvs un Dēls, un Svētais Gars.

Visi: Amen.

Priesteris: Dieva žēlastība lai jūs pavada.

Visi: Pateicība Dievam.

Kad priesteris ir aizgājis, var apsēsties vai nomesties ceļos un veltīt laiku kopīgai vai privātai lūgšanai.

Laikraksts "Nāc", Nr.111
Pārpublicēts no www.katedrale.lv

Pieaugušo svētdienas skola no 5.februāra!

 


Laulība, kuras zari tiecas debesīs!

Kāda ir Romas Katoliskās Baznīcas mācība par laulību? Īsi!

Svētie Raksti apliecina, ka vīrietis un sieviete ir radīti viens otram: "Nav labi cilvēkam būt vienam." (Rad 2, 18) Pēc grēkā krišanas laulība palīdz pārvarēt noslēgšanos sevī, egoismu, savas baudas meklēšanu, kā arī veicina savstarpējo atvērtību, izpalīdzību un pašatdevi. Laulības pamatā ir mīlestība. Laulības pamatā ir divi aspekti:

a) divu cilvēku vienība;
b) dzīvības tālāknodošana.

Apustulis Pāvils uz to norāda, sacīdams: "Vīri, mīliet sievas, tāpat kā arī Kristus mīlēja Baznīcu un pats sevi atdeva par viņu, lai viņu darītu svētu" ( Ef 5, 25-26), uzreiz piebilzdams: “Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un pievienosies savai sievai, un abi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; bet es to saku attiecībā uz Kristu un Baznīcu!” ( Ef 5, 31-32)

Kā notiek laulības svinēšana?

Romas katoļu Baznīcas latīņu ritā laulību svinēšana starp diviem ticīgajiem katoļiem parasti (bet ne vienmēr) notiek Svētās Mises laikā, tādēļ ka visi sakramenti ir saistīti ar Kristus Lieldienu noslēpumu. Laulību derību noslēdz vīrs un sieva, kas ir kristīti un brīvi, lai noslēgtu laulību, un kas savu piekrišanu izsaka labprātīgi. "Būt brīvam" nozīmē:

a) neviens nav piespiests. Bērna piedzimšana, vai radinieku spiediens, vai finansiālā ieinteresētība var būt par iemeslu, kas norāda, ka laulātais ir laulību ieņēmis spiediena rezultātā.
b) nepastāv nekādi šķēršļi, raugoties no dabiskā vai Baznīcas likuma viedokļa. Viens no izplatītākajiem šķēršļiem ir iepriekšējā laulība.
c) Laulātajiem ir jābūt atvērtiem uz auglību un jāapliecina, ka viņi vēlas noslēgt šo laulību uz mūžu.

Kristiešu vienotības meklējumos!

Dārgie “Mieram tuvu” lasītāji! Šī svētdiena, kuru šodien svinam, ir arī kristiešu vienotības nedēļas svētdiena, tādēļ vēlējos mazliet parunāt par ekumenismu. Daudzi varbūt šajā brīdī pārstās tālāk lasīt, domājot – cik var par šo tēmu runāt, viss taču ir jau pateikts un turklāt Latvija ir kā paraugs pārējai pasaulei kristiešu vienotības ziņā. Tomēr vēlos palūkoties uz šo problēmu dziļāk, jo viena lieta ir “tējas ekumenisms”, kad tiekamies ar citu konfesiju brāļiem un māsām pie sadraudzības “tasītes”, kas arī nav slikti un ir svarīgs ekumenisma elements, vismaz sākotnēji, bet cita lieta ir padziļināti risināt jautājumus, kuri vēl joprojām mūs citu no cita šķir un nereti arī biedē.

Jāņa evaņģēlija 17. nodaļā, kuras tekstu bieži izmanto kā pamatu kristiešu vienotībai, Jēzus saka: “Lai visi būtu vienoti, kā Tu, Tēvs, manī un Es Tevī…” (Jņ 17, 21) Tātad kristiešu patiesās vienotības avots ir Trīsvienīgais Dievs. Viņu meklēt, ar Viņu runāt, ap Viņu pulcēties. Tikai ejot tuvāk Dievam, mēs varēsim sasniegt lielāku vienotību. Vienotības avots un mērķis ir pats Dievs, kuram mēs visi ticam un kuru mīlam, pateicoties Jēzus Kristus dāvātajai pestīšanai un Svētā Gara dāvanai.

Vatikāna II koncila dekrēts par ekumenismu Unitatis redintegratio jau pašā pirmajā numurā uzsver: “Visu kristiešu vienotības atjaunošana ir viens no galvenajiem Vatikāna II ekumeniskā koncila mērķiem.” Tātad nevis vienkārša kristiešu kopā pasēdēšana vai būšana, bet gan Baznīcas vienotības atjaunošana ir Koncila mērķis. Kristiešu sašķeltība ir pretrunā Kristus gribai un ieļaunojums pasaulei, saka Koncils.

Jāuzsver, ka kristiešu vienotība jau pastāv katoliskajā Baznīcā. Nevaram uzskatīt, ka šobrīd nav redzama kristiešu vienotība, – tā jau tagad pastāv Romas katoliskajā Baznīcā, tāpat kā Kristus Baznīca pastāv katoliskajā Baznīcā. Koncila dekrēts par kristiešu vienotību uzsver, ka Kristus savā Baznīcā iedibināja brīnišķīgo Euharistijas sakramentu, kas izsaka un īsteno Baznīcas vienotību. Ja svinam Euharistiju, tad esam vienotībā. Nav vairākas vai daudzas Baznīcas. Ir viena Baznīca un dažādi citu konfesiju kristieši, kuri dažādu iemeslu dēļ – apzinātu vai nepazinātu – vēl nav iekļauti vienīgajā Kristus dibinātajā Baznīcā. Darbojoties ekumenisma jomā, ir jābūt uzmanīgiem, lai neiekristu reliģiskajā plurālismā, uzskatot, ka viss ir relatīvs un ka kristiešu vienotība tiks panākta, vienkārši “rosola” veidā sajaucot visas konfesijas kopā (skatīt: Ticības Doktrīnas kongregācijas deklerācija Dominus Iesus, 17). Tātad ekumenisma mērķis nav vienkārši “sabīdīt” kopā visas konfesijas, bet gan apzināties, ka Romas katoliskajā Baznīcā pastāv (subsistit in) Kristus dibinātā un gribētā Baznīca, bet arī ārpus redzamās Baznīcas robežām citās konfesijās un to sekotājos pastāv katoliskie pestīšanas elementi. Patiess ekumenisms sākas tur, kur mēs, satiekoties ar citiem kristiešiem, meklējam katoliskumu tā patiesajā būtībā. Jo ir gadījumi, kad mēs, kuri esam sakramentāli un būtiski iekļauti redzamajā Kristus Baznīcā, tomēr paši savā sirdī paliekam tālu no patiesā katoliskuma. Savukārt citu konfesiju brāļi un māsas, strukturāli neiekļauti katoliskajā Baznīcā, savās konfesijās daudz dziļāk un dzīvāk izdzīvo katoliskos pestīšanas “dārgumus”. Runājot ASV katoļu publicista Džordža Vaigla (George Weigel) vārdiem: “Kaut Romas katoliskā Baznīca savā būtībā kļūtu par “Romas katoliski-evaņģēlisku Baznīcu”!” (George Weigel, Evangelical Catholicism: Deep Reform in the 21st-Century Church) Kur tad ir īstais katoliskums?

Viens no svarīgākajiem ekumenisma jautājumiem ir vienotība pašā katoliskajā Baznīcā, kura pēc savas pamatbūtības jau šajā pasaulē pastāv, tomēr dzīvē ne vienmēr šī vienotība ir skaidri saskatāma, īpaši tiem cilvēkiem, kuri ir ārpus Baznīcas. Jo ir dīvaini, ja katoļu garīdzniekiem vai draudzēm ir labākas attiecības ar citu konfesiju garīdzniekiem vai nekatoļu draudzes locekļiem, bet savstarpēji citam ar citu, starp draudzēm, garīdzniekiem, kopienām un kustībām pašā katoliskajā Baznīcā šāda dialoga nav! Varbūt sāksim ar “ekumenisko” dialogu mūsu pašu Baznīcas iekšienē. Sāksim sarunāties cits ar citu, draudzēties, atvērties un izrādīt mīlestību otram. Ekumenisma panākumi lielā mērā ir atkarīgi no pašas katoliskās Baznīcas “iekšējā ekumenisma” un “evaņģēliskuma”. Jo katoliskā Baznīca būs “evaņģēliskāka”, atvērtāka Svētā Gara iedvesmām un atjaunotnei un jo vairāk tā sāks īstenot savā dzīvē Vatikāna II koncila reformas, īpaši attiecībā uz laju apustulātu un citām jomām, jo skaidrāk citu konfesiju brāļi un māsas, kā arī pārējie labas gribas cilvēki spēs “nolasīt” autentiskās Kristus Baznīcas zīmes (via notarum) šajā pasaulē un Baznīca kļūs daudz ticamāka (more credible – angļu val.) un pievilcīgāka citām konfesijām un neticīgajiem. “No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs savstarpēja mīlestība.” (Jņ 13, 35) Dievs pravietim Isajam saka: “Es tevi iecelšu par gaismu pagānu tautām, lai mana pestīšana sniegtos līdz pat zemes robežām.” Daudzi cilvēki nepazīst Jēzu, līdzīgi kā tas notika laikā, kad Jānis Kristītājs sludināja atgriešanos no grēkiem un kristīja ļaudis. Arī Jānis Viņu nepazina, bet Jēzus pats nāk un sevi atklāj gan Jānim, gan visai pasaulei. Varbūt mums ir skaidri jāapzinās, ka daudzu konfesiju un reliģisko grupu rašanās cēlonis ir mūsu pašu nevēlēšanās atvērties Svētā Gara dzīvinošajai klātbūtnei? Varbūt daudzas sektas rodas no tā, ka mēs esam aizvēruši durvis cilvēku ienākšanai Baznīcā un neesam devuši cilvēkiem iespēju piedzīvot satikšanos ar Jēzu?

Tātad mums pašiem ir jākļūst par zemes sāli un pasaules gaismu. Kamēr mūsu pašu Baznīcas iekšienē notiek seksuāla rakstura noziegumi garīdznieku vidū, kamēr mūsu Baznīcas struktūras ir pilnas ar finanšu mahinācijām, nodokļu nemaksāšanu darbiniekiem, laju nerespektēšanu, dažādām klerikālisma formām, u.t.t., mēs nevaram domāt par pilnvērtīgu kristiešu kopību. Kā mēs varam aicināt citus kristiešus savā Baznīcā, ja paši necenšamies tiekties un aktīvi izdzīvot savas Baznīcas vienību, svētumu, apustuliskumu un katoliskumu? Dekrēts Unitatis reditegratio uzsver: “Lai visi Kristum ticīgie atceras – jo vairāk viņi centīsies dzīvot nevainojami saskaņā ar Evaņģēliju, jo vairāk tie veicinās kristiešu vienotību un to īstenos. Jo ciešāk tie būs vienoti ar Tēvu, Vārdu un Svēto Garu, jo vieglāk tiem būs augt savstarpējā mīlestībā un jo dziļāka tā būs.” (UR, 7)

Sāksim paši ar sevi! Svētīgu šo kristiešu vienotības nedēļu, lūdzoties un meklējot savstarpējā izlīguma un atgriešanās ceļus.

Priesteris Ilmārs Tolstovs, speciāli "Mieram tuvu", www.mieramtuvu.lv

Gaidāmie pasākumi Salaspils katoļu draudzē 2023.gadā

Gaidāmo notikumu plāns Salaspils Romas katoļu draudzē
(saraksts nemitīgi var mainīties)

Februāris

2.februāris – Sveču diena, Kunga prezentācija. Svētās Mises 8.00 krieviski, 18.30 – latviski. Sveču svētīšana, procesija ar svecēm.
3.februāris – svētā Blazija diena, svētība, kas palīdz pret kakla slimībām.
4.februāris – mēneša pirmā sestdiena. 16.00 adorācija un rožukronis. 18.00 – slavēšana. Nesteidzīgas grēksūdzes iespēja.
5.februāris – svētās Agates diena. Agates maizes un ūdens svētīšana. Dievkalpojumu kārtība kā svētdienās. Mēneša pirmā svētdiena.
5.februāris plkst. 15.00 – sākas pieaugušo svētdienas skola.
7.februāris - Pompejas Dievmātes nodošanas svētā Mise 18.30.
11.februāris plkst. 8.00 – Lurdas Dievmātes piemiņas diena. Svētība slimniekiem, slimnieku sakramenta dalīšana
22.februāris – Pelnu Trešdiena, sākas Lielais Gavēnis). Stingrs gavēnis, pelnu svētīšana un kaisīšana uz galvām. Svētās Mises 8.00 krievu valodā, 18.30 – latviski.
24.februāris (un katru piektdienu Lielā Gavēņa laikā) – krustaceļš plkst. 18.00. Svētā Mise plkst. 19.00.
26.februāris – Gavēņa laika pirmā svētdiena. Gavēņa laikā pēc galvenā dievkalpojuma Rūgto Asaru dziedājumi.

Marts

4.marts – mēneša pirmā sestdiena. 16.00 adorācija un rožukronis. 18.00 – slavēšana. Nesteidzīgas grēksūdzes iespēja.
20.marts – svētā Jāzepa Lielie svētki (pārnesti). Svētās Mises 8.00 krieviski, 18.30 latviski.
25.marts - Kunga Jēzus Pasludināšanas svētki. Svētās Mises 9.00 krieviski, 11.00 latviski. Garīgās Adopcijas solījumi, lūdzoties 9 mēnešus par kādu nedzimušo bērniņu.
31.marts – ekstremālais, jeb nakts krustaceļš Gaujas senlejā Siguldā.

Aprīlis

1.aprīlis – mēneša pirmā sestdiena. 16.00 adorācija un rožukronis. 18.00 – slavēšana. Nesteidzīgas grēksūdzes iespēja.
2.aprīlis – Pūpolu, jeb Palmu svētdiena. Pūpolu un palmu zaru svētīšana, procesija ar palmām. Ziedojumi tiek vākti Rīgas Starpdiecēžu Garīgā Semināra uzturēšanai.
6.aprīlis – Lielā Ceturtdiena, Kunga Pēdēju Vakariņu svētā Mise, kāju mazgāšana. Svētā Mise 18.30.
7.aprīlis – Lielā Piektdiena – Jēzus Kristus ciešanu un nāves piemiņas diena. 13.30 – Jēzus ciešanu krustaceļš baznīcā. 15.00 Kunga ciešanu dievkalpojums. Divu diennakšu adorācija baznīcā.
8.aprīlis – Lielā Sestdiena. Kristus Augšāmcelšanās vigīlijas dievkalpojums plkst. 18.00. Uguns, ūdens svētīšana, Lieldienu slavas himna, kristības solījumu atjaunošana, Lieldienu maltītes pasvētīšana.
9.aprīlis – Kunga Jēzus Kristus Augšāmcelšanās diena. 8.00 Rezurekcijas dievkalpojums, trīskārša procesija apkārt baznīcai. 11.00 svētā Mise krievu valodā. Plkst. 15.00 svētā Mise Baldones draudzē.

Neoficiāls "Traditiones Custodes" tulkojums, kas skar ekstraordinārās svētās Mises lietojumu Baznīcā

Uzmanību! Privāts tulkojums, paredzēts privātai lietošanai. Atsaucoties, norādīt kā neoficiālu tulkojumu!

Oficiālais teksts pieejams šeit: https://www.vatican.va/content/francesco/en/motu_proprio/documents/20210716-motu-proprio-traditionis-custodes.html

Viņa Svētības pāvesta Franciska

Apustuliskā vēstule Motu Proprio

“Traditionis Custodes”

Saistībā ar Romas liturģijas, pirms 1970.gada reformas, lietošanu          

Bīskapi, būdami tradīcijas sargi (traditionis custodes), vienotībā ar Romas bīskapu, ir vienotības redzamais princips un pamats savās partikulārajās Baznīcā. [1]. Svētā Gara vadībā , sludinot Evaņģēliju un svinot Euharistiju, viņi vada sev uzticētās partikulārās Baznīcas [2].

Lai pavairotu Baznīcas saskaņu un vienotību, ar tēvišķām rūpēm par tiem, kuri dažos reģionos ir pieņemuši tādas liturģiskās formas, kādas bija pirms reformas, kādu vēlējās Vatikāna II koncils, mani Cienījamie Priekšteči – svētais Jānis Pāvils II un Benedikts XVI atzina un noregulēja normas, kuras noteica Romas Misāles, kuru izdeva svētais Jānis XXIII 1962 gadā, lietošanu [3]. Tādā veidā viņi vēlējās „atvieglot ekleziālo vienotību tiem katoļiem, kuri izjūt piesaisti dažādām senās liturģijas formām”, bet ne citiem [4].

Saistībā ar mana Cienījamā Priekšgājēja Benedikta XVI iniciatīvu, lai rosinātu bīskapus novērtēt Motu Proprio Summorum Pontificum pielietošanu, trīs gadus pēc tā publicēšanas. 2020.gadā Ticības Doktrīnas Kongregācija veica plašu konsultāciju ar bīskapiem, kuru rezultāti tika cītīgi analizēti šo trīs gadu iegūtās pieredzes gaismā.

Šobrīd, ņemot vērā episkopāta izteiktās ierosmes un uzklausot Ticības Doktrīnas Kongregācijas viedokli, vēlos ar šo apustulisko vēstuli vēl vairāk turpināt tiekšanos pēc ekleziālās vienotības. Saistībā ar to, atzinu par nepieciešamu noteikt sekojošo:

1. Liturģiskās grāmatas, kuras ir pāvestu Pāvila VI un Jāņa Pāvila II apstiprinātas, saskaņā ar Vatikāna II koncila dekrētiem, ir vienīgā Romas Rita lex orandi izteiksmes forma.

2. Diecēzes bīskapa, kā partikulārās Baznīcas visas liturģiskās dzīves moderatora, virzītāja un sarga[5] uzdevums ir liturģiskās dzīves regulācija savā diecēzē[6]. Tādēļ viņa īpašā kompetnece ir atļaut lietot diecēzē Romas Misāles 1962.gada izdevumu, saskaņā ar Apustuliskā Krēsla vadlīnijām.

3. Diecēzēs, kurās šobrīd ir klātesoša viena vai vairākas grupas, kuras celebrē, atbilstoši Misālei, kura izdota pirms 1970.gada reformas, bīskaps:

a) lai pārliecinās, ka šīs grupas neizslēdz liturģisko reformu, kuras noteica Vatikāna II koncils un pāvesta Maģistērijs, svarīgumu un patiesumu;

b) lai nosaka vienu vai vairākas vietas, kurās ticīgie, kuri pieder pie šādām grupām var pulcēties, lai svinētu Euharistiju (tikai ne draudzes baznīcās un lai netiktu veidotas jaunas personālās draudzes);

c) lai noteiktā vietā nosaka dienas, kurās ir atļauta euharistiskā celebrācija, izmantojot Romas Misāli, kuru aprobējis svētais Jānis XXIII 1962.gadā [7]. Šajās celebrācijās lasījumi lai tiek lasīti tautas valodās, izmantojot Svēto Rakstu tulkojumu, kuru apstiprinājusi vietējā Bīskapu Konference;

d) lai nozīmē priesteri, kurš kā bīskapa delegāts būs atbildīgs par celebrāciju un šo ticīgo grupu garīgo aprūpi. Priesterim ir jābūt atbilstošam un jāspēj kalpot, izmantojot Romas Misāli, izdotu pirms 1970.gada reformas, viņam ir jāzin latīņu valoda tādā līmenī, lai pilnībā spētu saprast liturģiskos tekstus un rubrikas, viņam ir jābūt ar dzīvu pastorālu mīlestību un Baznīcas vienotības izjūtu. Viennozīmīgi, šim atbilstošajam priesterim ir jārūpējas ne tikai par cienīgu liturģisku svinēšanu, bet arī jārūpējas par konkrēto ticīgo garīgo un pastorālo aprūpi;

e) lai personālajās draudzēs, kuras ir kanoniski eriģētas šo ticīgo labumam, tiek veiktas atbilstošas pārbaudes, lai pārliecinātos, kādu garīgās izaugsmes labumu tās nes un bīskaps lai izlemj, vai tās saglabāt, vai nē;

f) lai rūpējas par to, ka netiek veidotas jaunas šādas ticīgo grupas.

4. Priesteri, kuri tiek iesvētīti pēc šī Motu Proprio publicēšanas un kuri vēlas celebrēt, atbilstoši Romas Misāles, kura izdota 1962.gadā, tiem ir jāvēršas ar formālu lūgumu pie diecēzes bīskapa, kurš, pirms dot šādu atļauju, konsultēsies ar Apustulisko Krēslu.

5. Priesteri, kuri jau celebrē, atbilstoši 1962.gada Romas Misālei, lai lūdz diecēžes bīskapa atļauju turpināt celebrēt pēc šīs Misāles.

6. Konsekrēto Dzīves Institūti un apustuliskās dzīves kopienas, kuras ir izveidotas, saskaņā ar Pāvesta komisiju Ecclesia Dei, tiek nodotas Konsekrēto Dzīves Institūtu un Apustuliskās Dzīves kopienu kongregācijas kompetencē.

7. Dievišķā Kulta un Sakramentu Disciplīnas Kongregācija un Konsekrēto Dzīves Institūtu un Apustuliskās Dzīves kopienu Kongregācija, savu kompetenču ietvaros, izmantos Apusuliskā Krēsla varu, lai rūpētos par šo noteikumu ievērošanu.

8. Visas iepriekšējās normas, instrukcijas, atļaujas un ieradumi, kuri nav saskaņā ar šo Motu Proprio, tiek atcelti.

Nosaku, lai viss, kas tika izteikts šajā apustuliskajā vēstulē, Motu Proprio formā, tiktu ievērots pilnībā, neņemot vērā nekādus pretargumentus, pat ja tam būtu cienījams iemesls, un lai viss šeit teiktais tiktu nopublicēts laikrakstā L’Osservatore Romano, stājoties spēkā nekavējoties un lai reizē tiktu nopublicēts Apustuliskā Krēsla oficiālais komentārs Acta Apostolicae Sedis.

Izdots Romā, pie svētā Jāņa Laterāna, 2021.gada 16.jūlijā, Karmela Dievmātes liturģiskajos svētkos, mana pontifikāta devītajā gadā.

FRANCISKS

[1] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const. Dogm. de Ecclesia Lumen Gentium, 21 novembris 1964, n. 23: AAS 57 (1965) 27.

[2] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const. Dogm. de Ecclesia Lumen Gentium, 21 novembris 1964, n. 27: AAS 57 (1965) 32; Conc. Œcum Vat. II, Decr. de pastorali Episcoporum munere in Ecclesia Christus Dominus, 28 octobris 1965, n. 11: AAS 58 (1966) 677-678; Catechismus Catholicae Ecclesiae, n. 833.

[3] Cfr. Ioannes Paulus II, Litt. Ap. Motu proprio datae Ecclesia Dei, 2 iulii 1988: AAS 80 (1998) 1495-1498; Benedictus XVI, Litt. Ap. Motu proprio datae Summorum Pontificum, 7 iulii 2007: AAS 99 (2007) 777-781; Litt. Ap. Motu proprio datae Ecclesiae unitatem, 2 iulii 2009: AAS 101 (2009) 710-711.

[4] Ioannes Paulus II, Litt. Ap. Motu proprio datae Ecclesia Dei, 2 iulii 1988, n. 5: AAS 80 (1998) 1498.

[5] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const. De sacra liturgia Sacrosanctum Concilium, 4 decembris 1963, n. 41: AAS 56 (1964) 111; Cæremoniale Episcoporum, n. 9; Congregatio de Cultu Divino et Disciplina Sacramentorum, Instr. de quibusdam observandis et vitandis circa Sanctissimam Eucharistiam Redemptionis Sacramentum, 25 martii 2004, nn. 19-25: AAS 96 (2004) 555-557.

[6] Cfr. CIC, can. 375, § 1; can. 392.

[7] Cfr. Congregatio pro Doctrina Fidei, Decr. Quo magis de approbatione septem novorum praefationum pro forma extraordinaria Ritus Romani, 22 februarii 2020, et Decr. Cum sanctissima de celebratione liturgica sanctorum in forma extraordinaria Ritus Romani, 22 februarii 2020: L’Osservatore Romano, 26 martii 2020, p. 6.  


6.janvāris - Kunga Epifānijas, jeb Zvaigznes diena

Tie ir vieni no vissenākajiem kristīgajiem svētkiem - Austrumos tos svinēja jau 3. gadsimtā. Apmēram simts gadus vēlāk šos svētkus sāka svinēt arī Rietumos, kur tie tika atzīmēti kā Triju Ķēniņu diena.

Svētā Mateja evaņģēlijs vēsta par Austrumzemju gudrajiem, kuri, sekojot zvaigznei, ieradās Jeruzalemē un Betlēmē, kur meklēja jaundzimušo jūdu karali. „Iegājuši mājā, viņi redzēja Bērnu ar Viņa Māti Mariju un, krītot uz vaiga, Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savus krājumus un pasniedza Viņam dāvanas: zeltu, vīraku un mirres."

Kunga parādīšanās, grieķu valodā saukta par Epifania (KBK, 528), nozīmē Dieva atklāšanos cilvēka veidolā. Svinot Kunga parādīšanās svētkus, Rietumu liturģijā uzsvars tiek likts uz Trīs ķēniņiem. Austrumu gudro, kurus pie Jēzus atveda zvaigzne, paklanīšanās norāda, ka Kristus piedzimšana ir aizkustinājusi visu pasauli (zvaigzni, tātad arī kosmosu). Pie Viņa ierodas pagāni (gudrie), lai atdotu godu Dievam. Šis notikums norāda, ka ir iespējams iepazīt Dievu, ja meklē patiesību par pasauli un cilvēku.

Gudrie, kas ieradās pie Jēzus, sniedza dāvanas. Saskaņā ar tradīciju tās bija: zelts - karaliskā goda simbols; vīraks - priesteriskās cieņas simbols, un mirres - simbols tam, ka piepildījušies mesiāniskie pravietojumi, kā arī norāde uz Pestītāja nāvi. Vienlaikus tās apliecināja ticību Kristum kā patiesam cilvēkam (mirres), patiesam Dievam (vīraks) un Karalim (zelts).

Ar Kunga parādīšanās svētkiem tiek saistīta krīta, vīraka un ūdens svētīšanas tradīcija. Ar svētītu krītu uz dzīvokļa durvīm tiek uzrakstīti burti +K+M+B, kā arī gads. Šie burti tiek skaidroti kā trīs ķēniņu iniciāļi. Viduslaikos tos lasīja citādāk. Uzraksts +C+M+B (Kaspers latīniski tiek rakstīts kā C) pauda svētību: Lai Kristus svētī Tavu namu! (Christus mansionem benedicat!)

Nav daudz vēsturisku liecību par to, kas bija šie trīs ķēniņi, bet ir daudz leģendu un spekulāciju. Tautas tradīcija, ņemot vērā dāvanu skaitu, uzskata, ka tie bija trīs ķēniņi. Tikai VI gadsimta tradīcijā sāka runāt par to, ka tie bija ķēniņi, savukārt par Kasperu, Melhioru un Baltazaru tos sāka dēvēt vēl pēc 300 gadiem.

Sagatavots pēc www .katolis.lv un www.ekai.pl materiāliem.

Pārdomas par Benediktu XVI


Ceturtdien notiks pāvesta Benedikta XVI bēres. Tik daudzi jau par viņu ir rakstījuši. Vēlos arī no sevis mazliet kaut ko pateikt. Savā doktora disertācijā esmu izmantojis vismaz 10 no viņa izdoto darbu kopoto rakstu sējumiem, kā arī iepazinies ar trijām viņa biogrāfijām, kuras ir tulkotas poļu valodā (Elio Guerriero, Świadek prawdy, biografia Benedykta XVI, Wydawnictwo WAM, 2018; Joseph Ratzinger, Moje Życie, autobiografia Benedykta XVI, Święty Paweł, 2005; Benedykt XVI i Peter Seewald, Ostatnie rozmowy, Dom Wydawniczy RAFAL, 2016).

Es kļuvu par priesteri 2005.gada janvāra beigās. Aprīļa sākumā mūžībā devās svētais pāvests Jānis Pāvils II. Varu teikt, ka manu priesterības sākuma posmu ļoti ietekmēja pāvesta Benedikta XVI personība. Viņš aicināja nopietni attiekties pret liturģiju. Svētās Mises svinēšana ir priesteriskās dzīves centrs, avots un virsotne. Kad sāku studēt Ļubļinas Katoļu Universitātē, 2012 gadā, ļoti pārdzīvoju pāvesta Benedikta XVI atkāpšanos no amata, jo viņa uzrunas, vēstījumi, katehēzes bija dziļi teoloģiski pārdomātas un spēcīgi ietekmēja Baznīcas dzīvi un ikdienu. Vēlāk atklāju, ka teologs Jozefs Ratzingers arī ir fundamentālteologs, jeb apoloģēts, un šī disciplīna ir arī tā, kur pats studēju.

Ja raugāmies uz pāvesta Benedikta XVI personību no viņa biogrāfijām, tad redzams, ka viņš uzauga vācu bavāriešu ģimenē, ar spēcīgām katoļticības tradīcijām. Viņa tēvs un māte bija pirmie ticības skolotāji un brālis ar māsu viņu pavadīja visas dzīves garumā. Mazais Jozefs bija ļoti kautrīgs, un tad kad bērnībā viņu ķircināja citi pagalma zēni, viņš sakautrējies uzreiz skrēja uz baznīcu, lai lūgtos svētā Jāzepa statujas priekšā. Jaunībā viņš sāka piekalpot pie altāra un jau skaidri zināja, ka Dievs viņu aicināja būt par priesteri. Tālāk sekoja teoloģijas studijas. Sīkāk nekavēšos pie visiem viņa studiju līkločiem, tikai vēlējos norādīt, ka viens no smagākajiem brīžiem viņa dzīvē bija habilitācijas darba aizstāvēšanas drāma Frīzingā (Freizing), kuru viņš pats smalki apraksta savā biogrāfijā. Daudzi profesori viņu līdz galam nesaprata un bija redzams, ka jaunais Jozefs Racingers ar savu intelektu un domāšanas plašumu daudzkārt pārspēja savus profesorus. Vēlāk, kā profesors Bonnā viņš ieguva lielu popularitāti studentu vidū un kad sākās Vatikāna II koncils, kā Ķelnes arhibīskapa tologs (peritus) uzsaka darbu pie Koncila dokumentiem. Liels Jozefa Racingera darbs ir ieguldīts dogmatiskajā konstitūcijā Dei Verbum. Pēc Vatikāna II kocila Jozefs Racingers darbojās Minsterē, Tībingenā. Tajā laikā, kopā ar tādiem izciliem teologiem kā H. U. Von Baltazāru, A. de Lubaku, V. Kasperu, u.c. izveidoja teoloģisko žurnālu Communio, kurā bija iespēja apmainīties ar dažādām teoloģiskajām atziņam. Sākotnēji J. Racingers cieši sadarbojās ar teologu H. Kungu, kurš laika gaitā sāka attalināties no Baznīcas mācības. Arī pats Jozefs Racingers pakāpeniski sāka redzēt tās briesmas, ko izraisīja nepareiza Vatikāna II koncila interpretācija un t.s. pārrāvuma hermeneutika, kas nodalīja “divas Baznīcas” – pirms un pēc Koncila. Īpašs pagrieziena punkts bija Bīskapu Sinode 1985.gadā, kas bija veltīta 20 gadu jubilejai, kopš Vatikāna II koncila slēgšanai. Tieši tad J. Racingers, kopā ar pārējiem bīskapiem ierosināja izveidot Katoliskās Baznīcas Katehismu, kurš būtu kopīgs visai Baznīcai un sevī ietvertu līdzsvarotu Vatikāna II koncila ideju interpretāciju. Jozefs Racingers, ilgstoši būdams Ticības Doktrīnas kongregācijas (tagad dikastērijas) vadītājs, bija spiests izdot t.s. notifikācijas, jeb norādes, kurās aicināja gan teologus, gan dažādas Baznīcas struktūras atteikties no maldīgām teoloģiskajām interpretācijām un detalizētāk paskaidroja Katoliskās Baznīcas mācību. Ļoti lielu rezonansi izraisīja TDK dokuments Dominu Iesus, kuru izdeva 2000.gadā. Šajā dokumentā toreizējais kardināls Jozefs Racingers ļoti skaidri nodefinēja, ka ir tikai viena Kristus dibinātā Baznīca, kura vispilnīgakā veidā pastāv (subsistit in) Romas Katoliskajā Baznīcā. Jozefa Racingera un arī vēlāk pāvesta Benedikta XVI devīze ir Cooperator Veritatis – patiesības līdzstrādnieks. Benedikts XVI bija dziļš ticības, lūgšanas cilvēks un liels patiesības meklētajs. Viņš nekad nenosodīja savus teoloģiskos vai ideoloģiskos pretiniekus, viņš izturējās pret viņiem ar lielu cieņu. Tomēr viņš nekautrējās skaidri un noteikti norādīt uz viņu kļūdām un nepareizo domāšanas veidu. Jozefs Racingers bija liels apoloģēts, fundamentālteologs, liels domātajs un pateicoties viņam, sadarbībā ar svēto pāvestu Jāni Pāvilu II, Baznīca izturēja smago pēckoncila “krīzi” un šobrīd drosmīgi kuģo mūsdienu pasaules trauksmainajos ūdeņos. Kā nozīmīgs Jozefa Racingera pēdejo gadu veikums ir viņa triloģija par Jēzus Kristus Dzīvi – “Jēzus no Nācaretes”, kas ir iztulkots arī latviski.

Noslēgumā vēlos tikai padalīties ar pieredzi, kur piedzīvoju īsi pirms Covid-19 pandēmijas sākuma, kad kā viens no pēdejiem noskatījos Jaunā Rīgas Teātra izrādi “Baltais helikopters”, kurā tika izspēlētas pēdējās dienas pirms pāvesta Benedikta XVI atkāpšanās. Bija redzams, ka lielākā daļa zālē esošo nebija lasījuši nevienu pāvesta darbu un vāji orientējās izrādes saturā. Viņi bija pārņemti ar domu, ka ir vieni no tiem izredzētajiem, kuri dabūjuši biļetes uz šo izrādi. Savukārt es, kurš jau biju izlasījis vairākus Jozefa Racingera kopoto rakstu sējumus, ar lielu interesi un aizrautību sekoju līdzi izrādei.

Lai Dievs dāvā Jozefam Racingeram – Benediktam XVI mūžīgo mieru savā valstībā un mēs katrs esam aicināti iegādāties izdevniecības VOX ECCLESIAE latviski iztulkotās Benedikta XVI grāmatas.