ceturtdiena, 2017. gada 30. marts

Liels lūgums!

Dārgā bloga "draudze"! Vēlos jūs lūgt rītdien, 31.martā īpaši palūgties un varbūt arī pagavēt par rekolekcijām "Dzintaros", kuras notiks šīs nedēļas nogalē. Ir pieteikušies pāri par 30 cilvēkiem, tādēļ ir svarīgi, lai Svētais Gars sagatavo šīs rekolekcijas un lai Viņš ir galvenais šo rekolekciju vadītājs. Tāpat lūdzu jūs lūgties kādā svarīgā jautājumā, lai Dievs palīdz atrisināt to.

Vēl vēlos informēt, ka par visiem, kuri lasa šo blogu un lūdzas par mani, tiks nosvinēta svētā Mise otrdien, 4.aprīlī plkst. 18.00 Rīgas svētā Franciska baznīcā. Liels paldies un turpināsim lūgties viens par otru.

otrdiena, 2017. gada 28. marts

Palīdzēsim Šķilbēniem?


Saņēmu jauku epastu. Palīdzēsim Šķilbēniem?

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!
Lūdzu nobalsojiet:
sūtot īsziņu Vilaka3 uz 1668 (ja esiet LMT, Amigo,Okartes klients)
vai balsojot netā (ar facebook un draugiem profilu)
https://www.lmt.lv/lv/lmtlatvijai - izvēlieties Viļakas novads un projektu Nr.3.

Aktīvā Šķilbēnu Romas katoļu draudze piedalās Latvijas mēroga pasākumos kā Baznīcu nakts un Tezē dienas. Lai noorganizētu šos un citus garīgos un kultūras pasākumus, draudzei ir nepieciešams atjaunot vēsturisko draudzes māju blakus baznīcai. Palīdzi mums sagaidīt Latvijas simtgadi atjaunotajā draudzes mājā!

Projekta iesniedzējs: Staņislavs Prikulis

svētdiena, 2017. gada 19. marts

Gavēņa laika apcere: Rūgtās asaras


RŪGTĀS ASARAS
                             Līstiet, as’ras rūgtās, līstiet,
                                    Manu sirdi skumjām pildiet.

                                    Raudiet manas acis, raudiet,
                                    Sāpēm sevi nežēlojiet.

                                    Nobāl saule, zvaigznes tālās,
                                    Nodreb zeme visās malās.
                                   
                                    Kapu vietas vaļā veras,
                                    Dieva svētie augšāmceļas,
                                   
Visai dabai skumjās līdzi
Debess eņģeļi raud visi.

Visur, kurp vien acis raugās,
Skumjas redzu ļaužu sejās.

Pestītāja rūgtā nāve
Sirdīs ielej dziļas sāpes.

Kristus mokas, viņa rētas,
Dvēselei būs mūžam svētas.

Jēzu, upuris Tavs rūgtais
Mūs no nāves atpestījis.

Jēzu, ļauj lai līdzi eju
Es ar Tevi krustaceļu.

Gavēņa laika apceres: Krustaceļš



I KRUSTACEĻŠ

Krustaceļu ejot kopīgi, var pieturēties pie šādas kārtības:

1)      Krustaceļa dziesma (dzied, ejot no vienas stacijas uz otru);
2)      V. Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, un Tevi slavējam. R. Jo ar savu svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli. 
3)      Attiecīgā apcere no sv. Rakstiem;
4)      Lūgsimies: (seko Baznīcas lūgšana);
5)      Tēvs mūsu... Esi sveicināta Marija...
6)      V. Krustā sistais Kungs Jēzu Kristu.
R. Apžēlojies par mums.


IESĀKUMA DZIESMA

Cik sāpīga šī piemiņa,
Kas domājis to būtu,
Ka pats vienīgs Dieva Dēls
Krustā piekalts kļūtu.
     
Tas mūsu grēks — šis sāpju grēks,
      Ko Jēzus cieš pie krusta;
      Kaut, pieminot to visi mēs,
      Kā pārmetumu justu.

Kaut asarās un lūgšanās
Sirds visu paciešt spētu,  —
Ja sāpes, kas Tev darītas,
Mūs arī piemeklētu.

      Ak, Dieva Māt’! Kā sāpināt
      Tie Tavu sirdi prata,
      Kad Dēlu krustā redzēji
      Bez gala skumdināta.

Vissmagākā bij’ nasta tā,
Ko izredzētais godam
Pats labprātīgi uzņēma,
Lai glābtu mūs no soda.

      Mēs apsolām Tev vienīgam
      Būt dzīvē uzticīgi,
      Un tad uz mājām mūžīgām
      Tev sekot pazemīgi.

sestdiena, 2017. gada 18. marts

Ja pāvests iet pie grēksūdzes, kādēļ gan lai es neietu?

pie grēksūdzes sakramenta svētā Antona draudzē ir iespējams doties katru svētdienu no 9.30 - 10.25; 11.45-13.00 un no 17.30 līdz 18.00 latviešu, krievu un poļu valodās, kā arī jebkurā citā laikā pēc nepieciešamības katoļu ielā 16.

piektdiena, 2017. gada 17. marts

Kas ir patiesā mīlestība?

Tuvojas vasara, kad daudzi pāri dosies uz dievnamiem, lai Dieva un garīdznieka priekšā noslēgtu laulību uz mūžu. Pats esmu ievērojis, ka laulību laikā pāri visvairāk vēlas, lai tiktu nolasīta slavenā himna mīlestībai no svētā apustuļa Pāvila 1 vēstules korintiešiem 13.nodaļas. Tomēr daudzi nezin šīs nodaļas tapšanas kontekstu un tās dziļāko nozīmi. Vispirms aplūkosim pašu tekstu:

1 Korintiešiem 13, 1 - 13

1. Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, bet man nebūtu mīlestības, tad es būtu kā dārdošs varš vai skanošs zvārgulis.
2. Un ja man būtu pravieša dāvanas, un es zinātu visus noslēpumus un visas zinātnes, un ja man būtu pilnīga ticība tā, ka es kalnus pārceltu, bet man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.
3. Un ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, un ja es nodotu savu ķermeni, lai mani sadedzina, bet mīlestības man nebūtu, tad tas man nekā nelīdzētu.
4. Mīlestība ir pacietīga, laipna; mīlestība nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga,
5. Tā nav godkārīga, nedzenas pēc sava, tā nedusmojas, tā nedomā ļaunu.
6. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.
7. Tā panes visu, tā tic visu, visu cerē, visu pacieš.
8. Mīlestība nekad nemitējas, ja arī pravietojumi izbeigtos vai valoda apklustu, vai zināšanas izgaistu.
9. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un mūsu pravietojums nepilnīgs;
10. Bet kad iestāsies pilnība, tad izbeigsies tas, kas bija nepilnīgs.
11. Kad es biju bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns, spriedu kā bērns; bet kad es kļuvu vīrs, tad atmetu to, kas bērnišķīgs.
12. Tagad mēs redzam mīklaini kā atspulgā, bet tad - vaigu vaigā; tagad es atzīstu nepilnīgi, bet tad es atzīšu tā, kā arī es esmu atzīts.
13. Bet tagad paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.

Ko katehisms saka par eitanāziju?

Cilvēki, kuru dzīvības norises ir traucētas vai novājinātas, prasa īpašu ievērību. Slimniekiem, kā arī invalīdiem, kuriem ir garīgi vai fiziski traucējumi, jāsniedz atbalsts, lai viņi varētu dzīvot, cik vien iespējams, normālu dzīvi.

Tiešā eitanāzija, lai kāda būtu tās motivācija vai līdzekļi, nozīmē darīt galu invalīda, kam ir garīgi vai fiziski traucējumi, slimnieka vai mirstoša cilvēka dzīvībai. Tā ir morāliski nepieņemama.

Tādējādi darbība vai bezdarbība, kas pati par sevi vai nodoma dēļ izraisa nāvi, lai novērstu sāpes, ir slepkavība, kas vērsta pret cilvēka personas un Dieva, viņa Radītāja, cieņu. Maldīgs spriedums, kādu var pieņemt aiz nezināšanas ( bona fide ), nemaina šīs nonāvēšanas dabu, tā vienmēr ir nepieļaujama un noraidāma.

Smagu, bīstamu, ārkārtēju vai sagaidāmajam rezultātam neatbilstošu medicīnisku procedūru pārtraukšana var būt likumīga. Tā ir atteikšanās no "terapeitiskās forsēšanas". Šādā veidā nevēlas kādu nonāvēt; tā ir samierināšanās ar nespēju nāvi novērst. Lēmums par to ir jāpieņem slimniekam pašam, ja viņš ir kompetents un spējīgs to izdarīt, ja ne, tad tiem, kam uz to ir likumīgas tiesības, vienmēr ievērojot saprātīgu slimnieka gribu un viņa likumīgās intereses.

Pat ja tiek uzskatīts, ka sagaidāma tūlītēja nāve, slimnieka kārtējais ārstniecības kurss likumīgi nav pārtraucams. Nomierinošu medikamentu lietošana, lai atvieglotu mirstošā ciešanas, pat ja pastāv risks saīsināt viņa dzīvi, var būt morāliski savienojama ar cilvēka cieņu, ja nāve nav gribēta ne kā mērķis, ne līdzeklis, bet vienīgi ir paredzama un tiek paciesta kā nenovēršama. Slimības seku mazināšana ir izcila nesavtīgas mīlestības forma. Šī iemesla dēļ tā ir atbalstāma.

KBK 2276-2279 (http://www.rarzi.lv/ejietunmaciet/Katehisms_/d3s2n2.html#a5)

svētdiena, 2017. gada 5. marts

Par M. Zandera "Īstenības izteiksmi"

Ar lielu interesi un pat prieku noklausījos Latvijas radio 3.marta raidījumu "Īstenības izteiksme", kurā autors ļoti precīzi un dziļi izanalizē komunistiskā mantojuma sekas Latvijā un tā ietekmi uz mūsdienu situāciju. Tomēr ir dažas lietas, ko vēlējos pakomentēt no garīgās dimensijas.

Autors saka: "Ilustrācijai minēšu piemēru. Juzefovas katoļu draudze 1961.gada 14.maijā vēršas pie LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja saistībā ar kavēšanos nodot dievnamu ekspluatācijā: “Mēs ar dziļu cerību un ticību gaidām Jūsu rīkojumu atbilstošajām organizācijām par visdrīzāko lēmumu atvērt dievnamu, lai draudze varētu mierīgi strādāt, dzīvot un lūgties par kopīgo lietu, visu darbaļaužu labklājību un tālāko progresu, un mūsu Dzimtenes uzplaukumu”. Autors ir atradis arhīvā dokumentu, kurā Juzefovas draudze vēršas pie Kompartijas ar šādu lūgumu. Tomēr, ja autors būtu veltījis vairāk laika, lai papētītu situāciju dziļāk, tad nebūtu tik vienkāršoti piegājis šim jautājumam. Jāsaprot to, ka Romas Katoļu Baznīca Latvijā atradās ārkārtējos un agresīvos vajāšanu apstākļos, un tā laika bīskapiem, īpaši kardinālam Juliānam Vaivodam bija jāmeklē kompromisi, lai kaut cik saglābtu jau tā dramatiski vajāto Baznīcu. Kā vienu no kompromisiem viņš izvēlējās piedalīties miera konferencēs Maskavā, lai, izmantojot miera tematu kas ir svarīgs arī kristietībā, mēģinātu iegūt kaut minimālas iespējas izdzīvot agresīvā komunisma apstākļos. Ieteiktu autoram rūpīgi izlasīt bīskapa Jāņa Cakula (Latvijas Universitātes goda doktors) apjomīgo pētījumu "Latvijas Romas Katoļu Baznīcas vēstures materiāli, XX gadsimts" (Rīgas Metropolijas kūrija, 2001. Rīga), kurā ir aprakstīts tieši 1961 un turpmāko gadu Padomju okupācijas varas spiediens uz Katoļu Baznīcu Latvijā, liekot sķēršļus bīskapu iecelšanai u.t.t. Juzefovas draudze ir īpašs stāsts, jo, kad uzcēla šo baznīcu, to draudēja nojaukt un nolīdzināt līdz ar zemi. Bet ne par to stāsts. 

Citēju autoru: "Piemēram, ir milzīga atšķirība starp vācieti, kurš nacistu laikā vienkārši klusi mēģināja dzīvot, un vācieti, kurš centās uzkalpoties nacistu varas hierarhijā. Pēc kara Vācija ilgstoši un mokoši tomēr šīs lietas izrunāja." Autors šeit runā par kaut kādu izrunāšanu. Tomēr tā nebija tikai runāšana. 60-to gadu vidū dažādu konfesiju Baznīcas un draudzes Vācijā veica īpašu garīgu akciju, kurā lūdza piedošanu un garīgi izlīga ar tām tautām, kurām kara laikā bija nodarījušas pāri. Īpaši tas tika veikts ar ebreju un poļu tautām. Šī garīgā izlīgšana un piedošanas lūgšana atvēra ceļu izlīgšanai un garīgajam un saimnieciskajam progresam pašā Vācijā. Līdzīgi tam vajadzētu notikt mums ar krievu tautu un arī pašiem ar sevi. Jo komunisti bija arī latvieši un citu tautību pārstāvji, ne tikai krievi. Arī latvieši sargāja Ļeņinu Pēterpilī pēc Oktobra apvērsuma 1917.gadā, u.t.t. Zinu, ka šīs ir neērtas tēmas, bet arī par tām ir jārunā. Nepietiek tika ar runāšanu, kaut tas arī ir jau daudz un ir labs sākums. Ir jālūdz Dievs, lai Viņš palīdz dziedināt šīs rētas un jālūdz, lai Dievs dāvātu mūsu zemē garīgu atdzimšanu. Uzskatu, ka, kamēr Latvijā cilvēki nevērsīsies pie Dieva lai Viņš dziedina okupācijas, izsūtīšanas, nodevības un komunisma sekas, tikmēr mūsu tautā nebūs garīgā un saimnieciskā uzplaukuma. Sakne ir garīga un tā ir jādziedina garīgi. 

Autors: "Austrumeiropā, to skaitā Latvijā, izņemot šauru vēsturnieku slāni, ar šiem jautājumiem netiek strādāts joprojām. Nodevības pret savu valsti inde turpina netraucēti darboties." Pilnībā piekrītu autoram, tikai "zāles" šai lietai ir garīgas, jo sakne ir garīga. Komunisms ir reliģiski - filozofiska ideoloģija, kas balstās Feierbaha un Marksa ateistiski dialektiskajā materiālismā. Un šīs ideoloģijas sekas mēs izjutīsim vēl daudzus gadu desmitus. Komunisma ideoloģija ir jānožēlo grēksūdzē un ir jālūdz Dievs, lai Viņš ienāk ar savu dziedinošo spēku un to dziedina. 

Paldies autoram par raidījumu!