trešdiena, 2016. gada 29. jūnijs

Svētā Donata svētki Krāslavā

sv. Donāta svētki 2015.gadā (Foto: Elvīra Skutāne, kraslavasvestis.lv)
Moceklis Donāts bija jauns romiešu karavīrs, kurš IV gadsimta sākumā ir miris par savu ticību, par mūsu Glābēju. Viņš bija viens no tiem mocekļiem, kuri dzīvoja Romas impērijā tajā laikā, kad kristiešus nežēlīgi vajāja. Par svēto Donātu nav zināms daudz vēstures faktu, bet mēs viņu godinām kā mocekli, kas bija uzticīgs Jēzum Kristum līdz savai nāvei.

Baznīcas tēvs Tertuliāns norādīja: „Mocekļu asinis ir kristietības sēkla.” Patiešām mocekļi ir tie, kas rāda mums piemēru, kā ir jādzīvo, lai mēs pelnītu pestīšanu un saglabātu uzticību Jēzum Kristum.

Svētā mocekļa Donāta relikvijas nokļuva Krāslavas Romas katoļu baznīcā, pateicoties grāfa Plātera centieniem.1775. gada augustā no Romas sv.Sebastiana katakombām uz Krāslavas baznīcu tika atvestas sv.Donāta relikvijas un asinis un kopā ar Romas pāvesta pārvaldes darbinieku Franciska Maria Landina un kongregācijas prefekta bīskapa Porfirija rakstisku apliecinājumu nodotas Krāslavas baznīcai. Sākumā, 1776. gadā, tās tika novietotas grāfu Plāteru muižas kapličā.

1777. gada augustā bīskaps Sestžencevičs sv.Donāta relikvijas no kastes, kurā tās bija atvestas no Romas, pārvietoja stikla šķirstiņā un to aizzīmogoja, sniedzot rakstisku apliecinājumu.

Vēlāk, 1784. gadā, sv.Donāta relikvijas Mogiļovas arhibīskaps, Krievijas katoļu baznīcas metropolīts Staņislavs Bohušs Sestžencevičs, asistējot Mogiļovas koadjutoram bīskapam Benislavskim, svinīgi pārcēla uz jauno Krāslavas baznīcu un ievietoja presbitērija kreisajā pusē.

1786. gadā Mogiļovas koadjutors titularbīskaps Benislavskis sv.Donāta relikvijas pārvietoja no vienkāršā stikla šķirstiņa citā – bronzēta stikla šķirstiņā, kas tika ievietots sv.Donāta vaska figūrā. Bet svētā asinis ievietoja sudraba krustā, par to tika dota rakstiska autentiska liecība.

1790. gadā ar prāvesta Pija VI pavēli tika iedibināti sv.Donāta svētki. No 1806. gada līdz 1820. gadam baznīcā tika uzbūvēta sv.Donāta kapliča. No Pēterburgas tika atvests jauns, apsudrabots bronzas šķirstiņš ar izliektiem stikliem.

1818. gadā Jaunavas Marijas vārdadienā pēc vakara lūgšanas tika uzsākta sv.Donāta relikvijas pārvietošana no baznīcas uz kapliču. Šim notikumam par godu Krāslavā ieradās titularbīskaps Mozdzienevskis, viņu pavadīja ļoti daudz garīdznieku. No vecā šķirstiņa relikvijas tika pārvietotas jaunajā šķirstiņā un aizzīmogotas. Tad procesijas gājienā priesteri aiznesa tās uz altāri, kur relikvijas atradās līdz 1941. gada 2. jūlijam, kad nodega kapliča un gāja bojā arī šķirstiņš. Bet brīnumainā veidā šīs relikvijas tomēr palika. Kara laika draudzei izdevās atjaunot sv.Donāta kapelu un altāri. Bet Donāta kults turpinās līdz šai dienai.

pr. Eduards Voroņeckis, Elvīra Škutāne, Krāslavas Vēstis (http://www.kraslavasvestis.lv/zinas/article//svetais-donats-stiprina-ticibu.html)


No 30.jūnija. līdz 3. jūlijam

30.jūnijs, (ceturtdiena)
17:00 – Svētā stunda ( poliski)
18:00 – Sv. Mise (poliski). Euharistiskā procesija

1. jūlijs (piektdiena)
8:00 – Sv. Mise (krieviski). Euharistiskā procesija.
Visu svēto litānija (poliski) pie lielā altāra
9:30 – Sv. Mise (poliski)
11:30 – Sv. Mise (latviski)
Vissv. Sakramenta adorācija līdz plkst. 18:00
18:00 – Sv. Mise (latviski)
Dievkalpojums Vissv. Jēzus Sirds godam (latviski)
Euharistiskā procesija

2. jūlijs (sestdiena)
8:00 – Sv. Mise (krieviski). Euharistiskā procesija.
Visu svēto litānija (latviski) pie lielā altāra
9:30 – Sv. Mise (latviski) sv. Donāta kapelā
11:30 – Sv. Mise (poliski)
Vissv. Sakramenta adorācija līdz plkst. 18:00
18:00 – Sv. Mise (poliski).
Euharistiskā procesija (baznīcā) ar apstāšanos kapelā, litānija sv. Donāta godam

3. jūlijs (svētdiena)
8:00 – Sv. Mise (krieviski). Euharistiskā procesija.
Visu svēto litānija (poliski) pie lielā altāra
9:30 – Sv. Mise (poliski) sv. Donāta kapelā
11:45 – Bīskapa sagaidīšana
12:00 – Sv. Mise (latviski), celebrē V. E. bīskaps J. Bulis.
Iestiprināšana. Euharistiskā procesija (ārā) ar apstāšanos kapelā, litānija sv. Donāta godam, himna „Te Deum”

pirmdiena, 2016. gada 27. jūnijs

Sakramentu administrēšana Bruknā!

Ar 2016.gada 10.maiju Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis priesteri Andreju Mediņu nozīmējis par Bruknas "Kalna svētību kopienas" kapelānu ar visām tiesībām, ko paredz Kanonisko tiesību kodeksa 564. - 567. kanoni. Tā kā priestera trupmākais kalpojums pagaidām nav saistīts kādas draudzes teritoriju, tad jāņem vērā: Kristības un apbedīšanas kalpojumu jāsaskaņo ar draudzes prāvestu (pēc teritorijas piederības) un jāreģistrē attiecīgās draudzes reģistros. Priesterim nav jurisdikcija Laulības sakramenta administrēšanai. Ja gadījumā kāds pāris lūdz administrēt šo sakramentu, priesterim obligāti jāsaņem jurisdikcija no Jelgavas bīskapa, ja laulības notiks Jelgavas diecēzes teritorijā. Citās diecēzēs jurisdikcija jāsaņem no bīskapa vai bīskapa pilnvarota priestera.

Pārpublicēts no www.katedrale.lv

Pastorālā padome!

Izvilkums no Kanonisko Tiesību kodeksa (izcēlumi mani):

511. Atsevišķajās diecēzēs, par cik to ieteic pastorālie apstākļi, ir jādibina pastorālā padome, kuras uzdevums ir pakļautībā bīskapa autoritātei izpētīt un apsvērt to, kas attiecas uz pastorālajiem darbiem diecēzē un iesniegt par tiem praktiskus priekšlikumus.

512, 1. Pastoralā padome sastāv no kristiešiem, kas ir pilnīgā vienotībā ar katoļu Baznīcu, gan no garīdzniekiem, gan no konsekrētās dzīves institūtu locekļiem, gan it īpaši no lajiem; tās locekļi tiek nozīmēti diecēzes bīskapa noteiktajā veidā.
512,2. Kristiešiem, kas veido pastorālo padomi, jābūt izvēlētiem tā, lai viņi patiesi attēlotu visu Dieva Tautas daļu, kas veido diecēzi, ņemot vērā dažādus diecēzes novadus, sociālos apstākļus un profesijas, kā arī atsevišķo vai ar citiem savienoto diecēzes locekļu līdzdalību apustulātā.
512,3. Pastorālajā padomē drīkst nozīmēt  vienīgi kristiešus, kas izceļas ar stipru ticību, labiem padomiem un gudrību.

513,1. Pastorālā padome tiek nozīmēta uz laiku saskaņā ar bīskapa doto statūtu priekšrakstiem.
513,2. Kad bīskapa sēdeklis kļūst vakants, pastorālā padome izbeidz savu darbību.

514, 1. Pastorālai padomei ir tikai padomdevēja balss; atkarībā no apustulāta vajadzībām to sasaukt un vadīt drīkst vienīgi diecēzes bīskaps; viņš vienīgais ir tiesīgs arī publicēt to, kas tika padomē pārrunāts.
514,2. Tā ir jāsasauc vismaz 1 reizi gadā.

ceturtdiena, 2016. gada 23. jūnijs

Ekumēniskā atmodas konference "Mīlestības ugunī"

24. – 25. jūnijā notiks Atmodas konference Dzegužkalnā!

Konferenci vadīs Dr. Theol. Johanness Hartls no Vācijas, Augsburgas 7/24h Lūgšanu nama vadītājs kopš 2011. gada.

Svēto Misi 24. jūnijā svinēs arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs. Atbildīgais par slavēšanu – Māris Veliks no Radio Marija Latvija. Visu pasākuma laiku skanēs slavēšanas mūzika.

Bērnībā J. Hartls mācījies benediktīniešu klostera skolā un ik dienas piekalpojis Sv. Misē. Kopš jaunības izveidojis jauniešu kopienu. No 15 gadu vecuma saņēmis lūgšanas dāvanu – lūgt Dievu 4 stundas dienā. Vienlaicīgi studējis teoloģiju, vācu literatūru un filozofiju Minhenes universitātē, ieguvis teoloģijas doktora grādu 24 gadu vecumā. Vairākus gadus pēc studijām bijis pasniedzējs Teoloģijas fakultātē. Vēlāk Dievs viņu aicināja veidot Lūgšanu namu un ir devis vīziju par atmodu Vācijā un visā Eiropā.

Jau tagad Augsburgā ir redzami atmodas augļi. Lūgšanu nama darbības laikā Augsburgā ir slēgti publiskie nami, azartspēļu zāles, vairs neveic abortus, kriminogēnā situācija samazinājusies par 80%.

Johanness Hartls ir sarakstījis vairākas grāmatas un komponējis pielūgsmes dziesmas. Latviski pieejamas viņa grāmatas „Manā sirdī uguns” un „Basic” – lūgšanu grāmatiņa jauniešiem. Sagatavošanā ir grāmata „Nepieradināmais Dievs”.

Katru gadu viņš Augsburgā organizē konferenci „MEHR” (VAIRĀK), kurā piedalās daudzu valstu pārstāvji. (Šogad piedalījās 7000 no 32 valstīm.) Ļoti pieprasīts lektors visā Eiropā un citās valstīs.

Informācija par Atmodas konferenci Dzegužkalnā atrodama www.facebook.com/atjaunotne; www.dzivibasstraumes.lv

otrdiena, 2016. gada 21. jūnijs

Bloga "draudzei"!

Dārgie bloga lasītāji! Sen neko neesmu rakstījis par savām šī brīža gaitām, tomēr pēdējie mēneši man ir bijuši samērā intensīvi. Maija mēnesī Rīgas Garīgajā Seminārā viesojās Vatikāna Valsts sekretārs Petro Parolīns, arī gatavojāmies jaunā diakona un priesteru ordinācijai. Paralēli es gatavojos eksāmenu sesijai Ļubļinā un turpinu rakstīt savu doktora disertāciju. Liels paldies visiem par Jūsu lūgšanām. Tās man ir ļoti nepieciešamas. Paralēli, pa svētdienām, es piepalīdzu vairāku draudžu prāvestiem, kuriem ir nepieciešama aizvietošana. Par visām manām aktivitātēm var redzēt bloga labajā pusē, manā aktivitāšu kalendārā.

Jau ir sākusies vasara, ar ļoti daudzām aktivitātēm, bet lielākās no tām ir Pasaules Jauniešu dienas Krakovā un svētceļojums uz Aglonu. Aicinu visus izmantot šīs brīnišķīgās evaņģelizācijas iespējas, lai paši varētu pieaugtu attiecībās ar Dievu un palīdzētu arī citiem šajā svētīgajā ceļā.

pirmdiena, 2016. gada 20. jūnijs

svētdiena, 2016. gada 19. jūnijs

Ko katolim darīt Jāņos

Ogres katoļu draudzes jauniešu Jāņi 2005.gadā, Staburagā
Sprediķis "Mieram Tuvu", 24.jūnijam (2014.gads):

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Katru gadu mūsu tautas nacionālos svētkus, kuros ir divas brīvdienas, kristieši gaida ar dažādām izjūtām. Pēdējos gados, vērojot fundamentālistisku un fanātisku kristiešu aktivitātes, sabiedrībā ir radies priekšstats, ka Jāņi ir pilnībā pagāniski svētki un mums, dedzīgajiem kristiešiem vajag no tiem distancēties. Tomēr vai tas tā patiešām ir un ko darīt kristietim Jāņos, par to šodien pārdomāsim, balstoties uz Dieva Atklāsmes patiesībām.

Dievs radīja pasauli un radīja to skaistu, harmonisku un savā veidā radība nes sevī netiešu atblāzmu no Radītaja skaistuma. Pat ja pasaulē ienāca grēks, tomēr Dieva radīšanas darbu tas pilnībā sabojāt, iznīcināt nespēja. Šo Dieva radīšanas darbu var saukt par „sagatavošanu” tai Atklāsmei, kas savā kulminācijā īstenosies Jēzū Kristū. Arī pēc radīšanas mēs redzam, ka daudzām tautām un ciltīm, savā pirmatnējā veidolā ir kāda reliģija vai kults, caur kuru šī tauta vai cilts, dabiskā veidā mēģināja izskaidrot dabā un pasaulē esošas parādības. Šie cilvēki, nepazīstot patieso un vienīgo Dievu, mēģināja To meklēt ar dabiskā prāta un savu cilvēcisko spēju palīdzību. Dievs, noslēpumainā veidā vada šos procesus, esot tam visam klātesošs. Svētais Justīns, III gadsimtā runāja par „Vārda, jeb Logosa sēklām”, ko Dievs sēj arī starp pagāniem. Arī visos pagānu kultos, reliģiskajās sistēmās, arī filozofijās un mācībās varam atrast kādu „Noslēpumaino”, Kuru šie cilvēki nepazīst, bet, sekojot savai intuīcijai, sirdsapziņas balsij un Dieva pamudinājumam – meklē. Līdz ar to, Katoliskā Baznīca, sekojot svētajā apustuļa Pāvila uzrunai Atēnu Areopāgā (Apd 17,22-23) uzsver, ka „Svētais Gars visiem dāvā iespēju vienoties ar Lieldienu noslēpumu Dievam vien zināmā veidā.” (Vatikāna II koncils, Gaudium et spes,22)

Šodienas galvenais varonis - Jānis Kristītājs ir vēstnesis, kas sludina Jēzu Kristu. Bet visa radība, daba, arī tautas tradīcijas, ir kā sava veida „priekšatklāsme” Kristum. (Gaudium et spes, 58) Uzlūkojot radības skaistumu, dabas krāšņumu mēs varam apbrīnot Radītāju – Dievu. Pravietis Isajs saka: „Tajās dienās man atklājās Kunga vārds: “Pirms Es tevi izveidoju mātes miesās, Es tevi pazinu, un, pirms tu nāci pasaulē, Es tevi svētīju un izredzēju par pravieti tautām.”” Dievs pakāpeniski gatavoja visu pasauli savai galīgajai un universālajai Atklāsmei Jēzū Kristū. Bet pirms tam un arī pēc tam Dievs vada, uzrunā un darbojas dažādos veidos, ko mēs bieži vien nesaprotam.

Vēl ir viens svarīgs aspekts. Katoliskajā Baznīcā, pateicoties Baznīcas Tēviem, īpaši svētajam moceklim Justīnam valda uzskats, ka elkdievība, māņticība un maģija ir kategoriski jāatmet un tā kristietim ir smags grēks. Tomēr pagāniskās filozofijas, kultūras un mākslas sasniegumos ir atrodamas daudz vērtīgas lietas, jo caur šīm vērtībām cilvēki centās meklēt Dievu un izteikt Dieva radīto lietu skaistumu un gudrību. Līdz ar to, īpaši pēc pirmo gadsimtu kristoloģiskajiem strīdiem par Jēzus dievišķību un cilvēcību, pēc Efezas un Nīkajas II konciliem, pēc ikonu grautiņiem, tika precizēta dievišķības un cilvēcības dimensija Baznīcā. Baznīca apzinās, ka tai ir uzticēta augstākā Atklāsme, kāda ir iespējama šeit uz zemes – Jēzus Kristus Atklāsme, bet no otras puses, tā apzinās, ka šo Atklāsmi ir nepieciešams izteikt cilvēkiem saprotamā valodā – gan rakstītā – Bībelē, gan nerakstītā – Tradīcijā. Jo visos laikos, kamēr vien pastāv kristietība bija un ir sadursme starp cilvēciskumu un dievišķīgumu gan pasaulē, gan Baznīcā. Atbildi šai problēmai mēs varam meklēt un atrast Jēzū Kristū. Dievs pieņēma cilvēcisko dabu, lai visu, kas ir cilvēcisks, nevis iznīcinātu, bet paaugstinātu un atgrieztu tam sākotnējo vērtību. Sākoties reformācijai, viss cilvēciskais tika nosodīts un tika uzskatīts, ka cilvēciskais ir konkurents garīgajam, dievišķajam. Sākās pārmetumi Baznīcai, ka viņa speciāli savus svētkus ielika pagānu tautu saulgriežu svinībās, ka piesavinājās daudz ko no Romas pagānu kultiem un filozofijas, ka tai ir pārāk grezni un cilvēciski rituāli, tika atmesta Tradīcija, u.t.t. Tomēr Katoliskā Baznīca nebaidās no cilvēciskuma, jo Dievs kļuva cilvēks. Pati Baznīca, kas ir Kristus Miesa, neredzamās žēlastības dod zem redzamām zīmēm. Mūsdienu teologi pašu Baznīcu nosauca par „Sakramentu” un daži pat gāja vēl tālāk, uzskatot, ka arī visa pasaule, radība, kultūras ir kā redzama zīme, neredzamajai Dieva darbībai. Arī apustulis Pēteris pirmajā vēstulē uzsver, ka „pestīšanu meklēja un pētīja pravieši, kuri sludināja jums nolemto žēlastību. Viņi centās izzināt, uz kuru brīdi un uz kādu laiku norādīja viņos esošais Kristus Gars, kas iepriekš paredzēja Kristus ciešanas un tām sekojošo godību.” Un pravietis Isajs, jau Gara acīm skatot Pestītaju iesaucās: „Es tevi iecelšu par gaismu pagānu tautām, lai mana pestīšana sniegtos līdz pat zemes robežām.”

Nu bet ko tad katolim darīt Jāņos? Jāņu svinības pieder pie latviešu tautas senas kultūras tradīcijas. Tās mums ir jāciena un jākopj. Mēs kā kristieši, protams nevaram piedalīties un akceptēt elkdievības, māņticības, maģijas un citas formas, kuras ir pretrunā mūsu ticībai. Mēs nevaram šos svētku stādīt augstāk par mūsu ticību. Tomēr, apzinoties, ka caur tautasdziesmām, dejām un kopīgu svinēšanu, cilvēki meklē Dievu, varam ar savu klātbūtni liecināt, ka no vienas puses esam piederīgi savai konkrētai tautai, ar savām tradīcijām, parašām un kultūru. Bet no otras puses, mēs esam Debesu Valstības „pilsoņi”, kuriem Dievs ir atklājis daudz, daudz vairāk. To, ko „acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1 Kor 2,9) Vēl arī jāsaka, ka daudzi tautas tradīciju un reliģiju pētnieki ir atklājuši, ka Jāņu svinībās, gadsimtu gaitā ir savijušās gan tautiskās, gan kristīgās vērtības. Mūsu, kristiešu uzdevums, pašiem paliekot dedzīgiem ticīgajiem, gudri un ar mīlestību atsijāt graudus no pelavām un ar savu klātbūtni un liecību šos svētkus padarīt labākus, cilvēciskākus, un reizē arī kristīgākus.

ceturtdiena, 2016. gada 16. jūnijs

Bez vārdiem - lūgšana mēlēs

„Lūgšana mēlēs tas ir kaut kas... riskants. Tai līdzi vajag dot „lietošanas instrukciju”, un tajā vajag būt piekodinājums – sekas nav paredzamas” – ar smaidu saka māsa Bogna Mlinarža, garīgās teoloģijas doktore. „Savā laikā devāmies uz rekolekciju māju Siedlicā. Kādu dienu, kā vienmēr dziedājām laudes. Es arī dziedāju. Bet tad, vienā mirklī sāku dziedāt, bet ne tos vārdus, kuri atradās breviārā. Un pat ne tanī valodā. Nebija nekādas nojausmas, kas notika. Nekad nebiju sastapusies ar harizmātiem, nebiju lasījusi neko par glosālijām. Nebija arī itin nekādas pieredzes. Tomēr iekšēji sapratu, ka notiek kaut kas svarīgs. Ka varu Dievam pateikt visu to, ko iepriekš nevarēju izteikt vārdos. Jo mēļu dāvanā nav svarīgs ko un kā mēs sakām, bet tas, kas notiek pašos dvēseles dziļumos. Sajutu, ka mana dvēsele it kā paplašinās.”

Apustuļa Pāvila 1 vēstule Korintiešiem ir patiesa „lietošanas instrukcija”, kuru var pievienot „spēlei – mazais harizmātiķis”. Atradīsim tajā šādu tekstu: „ Bet es vēlos, ka jūs visi runātu valodās” (1 Kor 14,5), pievienojot, ka „lielāks ir tas, kas pravieto, nekā tas, kas runā valodās.”

Runāšana mēlēs ir iespēja kaut kādā veidā mazināt lūgšanas shematiskumu. „Slava Tev, Kungs.” Atklārtojam šo frāzi, apzinoties, ka ar vārdiem izteikt pašu svarīgāko nemaz nespējam.

„Un ko balstās šī dāvana, ko apustulis Pāvils sauc par vismazāko no harismām? Uz frāžu, skaņu un izteikumu kopumu, kuru starpā valda dzīva un spēcīga harmonija, bet ko pats cilvēks nesaprot un līdz pat tai pakāpei, ka cilvēkam pār to nav kontroles, tādā nozīmē, ka cilvēks nevar zināt, ko uz priekšu pateiks,” – skaidro priesteris Jan Reczek pazīstamajā harismātu rokasgrāmatā „Dažādas žēlastību dāvanas, bet tas pats Gars.” „Kaut arī pats lēmums lietot šo dāvanu ir atkarīgs no paša cilvēka (Svētais Gars nevienu nepiespiež), prāts nediktē šīs lūgšanas saturu. Iesākot lūgšanu mēlēs, nonākam attiecībās ar Dievu, ar Kristu, ārpus izpratnes, ārpus jebkādiem formulējumiem.

Kā bērni, patiešām kā bērni...


Parasti, ja kāda cilvēku grupa, bez mēģinājuma vienā reizē mēģina teikt vai dziedāt kādu frāzi, gandrīz vienmēr veidotos haoss. Tomēr nonākot jebkādā harismātiskā tikšanās reizē, ir skaidri redzama neapgāžama patiesība: valodu dāvana manifestējas vienā mirklī un citā mirklī vienlaicīgi apklust. Ir sajūtama apbrīnojama vienotība un harmonija. Un kaut arī šādā kompānijā viens var dziedāt labāk, otrs sliktāk, nevar dzirdēt griezīgu skaņu vai disonansi. Tajos, kas pirmo reizi dzird mēļu lūgšanu tā izraisa pārsteigumu. Glosālija neatgādina Bābeles torņa haosu, bet tieši otrādi – vienotību, kāda valdīja Vasarsvētku namā. „Dievs,” – atgādina svētais Pāvils – „nav haosa, bet miera Dievs.”

„Mēļu dāvana ir tik pat sena kā Baznīca”, atgādina Aleksands Banka, viens no harismātisko lūgšanu vakaru animatoriem. „Tā ir lūgšanu forma, kas pārsniedz izpratni. To var apzīmēr kā vienu no kontemplācijas lokālām formām, kurā tiek izteikts tas, ko nevar izteikt ar vārdiem. Varam teikt, ka šī lūgšana, vai tā būtu izteikta vārdu vai dziedāšanas formā ir svētā Gara darbības auglis, nevis kāda noteikta satura tālāknodošanas rezultāts. Valodu dāvana veido atvērtības un vienkāršības platformu, tā ir Jēzus vēlmes kļūt kā bērniem praktiska realizācija. Jēzus saka: „Ja nekļūsiet kā bērni, Debesu Valstībā neieiesiet.””

Šis harismāts bija paša Jēzus dots: „Bet tiem, kas ticēs, sekos šīs zīmes: manā vārdā viņi ... runās jaunās valodās”(Mk 16,17). Pirmā valodu dāvanu manifestācija notika Vasarsvētkos (sal. Apd 2,2-11). Svētais apustulis Pāvils runā par valodu dāvanu kā par pašsaprotamu parādību pirmo kristiešu kopienās: „Es pateicos savam Dievam, es vairāk nekā jūs visi runāju mēlēs” (1 Kor 14,18). Tā ir privāta lūgšana. Tajā nepastarpināti darbojas Svētais Gars, piemērojot cilvēka sirdi pieņemt Dieva klātbūtni, un par to skaidri rakstīja svētais Pāvils: „Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām. Bet Tas, kas izpētī sirdis, saprot, ko Gars grib, jo Tas pēc Dieva gribas iestājas par svētajiem.” (Rom 8, 26-27). Ir svarīgi, ka tas cilvēks, kas ir saņēmis šo mēļu dāvanu, to var pilnībā kontrolēt. Viņš lūdzas pilnīgi brīvi un pats nosaka, kad sākt un kad beigt šo lūgšanu. Šis harismāts pieprasa pilnīgu kopsadarbību cilvēkam ar Dievu, kuru ietvaros cilvēks atdot Dievam savu valodu, balsi un gribu, savukārt Svētais Gars to visu organizē vienotā veselumā.

Muļķība pasaules acīs


„Tie, kas lūdzas mēlēs var izskatīties kā mazliet dīvaini ļaudis”, uzsver priesteris Jans Rečeks. „Neaizmirsīsim, ka Vasarsvētkos, par apsutuļiem tika teikti šādi vārdi: „viņi ir salda vīna pilni.”” Ir brīnišķīga liecība, ko deva amerikāņu biblists G. Montague. Kad viņš piedalījās kādā Atjaunotnes seminārā un vadītājs iniciēja lūgšanu mēlēs, godājamais teologs domāja pie sevis: „Kungs, tikai ne to! Tas taču ir tik stulbi!” Tomēr galvā skanēja svētā Pāvila vārdi: „ Mēs neprātīgi Kristus dēļ” (1 Kor 4,10). „Kā atvērties uz šo dāvanu? Vajag saukt Svēto Garu,” skaidro priesteris Jans Rečeks. Kas lūdz, tas saņem. Jēzus saka: „Ja jūs, ļauni būdami spējat dot saviem bērniem labas dāvanas, cik gan vairāk Dievs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas to lūdz.” Sauciens pēc Gara – tā ir lūgšana, kas vienmēr tiek uzklausīta.

Kā tas ir pie visām harismām, pēdējais un svarīgākais autentiskuma kritērijs ir augļi. Un kā rāda pieredze, šai lūgšanai augļi ir labi. Tomēr vislielākā dāvana ir mīlestība Apustulis Pāvils uzsver: „Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies.” (1 Kor 13,8)

Izmantots Marčina Jakimoviča raksts no laikraksta "Gośc niedzielny", Nr. 35, 2013.gada 1.septembrī.

ceturtdiena, 2016. gada 2. jūnijs

Sprediķis 5.jūnijā (Vatikāna radio)

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 7, 11-17)

Tajā laikā Jēzus devās uz pilsētu, vārdā Naima, un Viņam līdzi gāja Viņa mācekļi un daudz ļaužu. Un, kad Viņš tuvojās pilsētas vārtiem, tajā brīdī tika iznests ārā mirušais, kas bija vienīgais dēls savai mātei. Viņa bija atraitne, un no pilsētas viņai līdzi nāca daudz ļaužu.
Viņu redzot, Kungs iežēlojās par viņu un viņai sacīja: “Neraudi!” Un, piegājis klāt, Viņš pieskārās nestuvēm, un nesēji apstājās. Tad Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies!” Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt. Un Jēzus viņu atdeva mātei.
Bet visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū,” – un: “Dievs ir apmeklējis savu tautu.” Un šī ziņa par Viņu iz­platījās pa visu Jūdeju un visu apkārtējo apvidu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Šodien Jēzus dodas uz kādu pilsētu un pa ceļam viņš sastop nesējus ar mirušu, kādas mātes vienīgo dēlu. Šai mātei bija nomiris dēls, kurš bija vienīgais, kas viņai vēl bija atlicis. Kungs iežēlojās par viņu un izdarīja brīnumu. Visus pārņēma bailes un slavēšanas prieks.

Brīnums vienmēr mūsos izsauc gan izbīli, gan pārsteigumu. Jēzus laikos farizeji, rakstu mācītāji, arī Herods un citi pieprasīja no Jēzus zīmes un brīnumus. “Nokāp no krusta! Parādi brīnumu!” Arī mūsdienu sabiedrība ir tendēta uz brīnumiem. Bieži vien ticīgie cilvēki dodas uz vietām, kur notiek kādi brīnumi vai pārdabiskas parādības. Brīnums pievelk, fascinē, aizrauj! Tomēr brīnums Bībelē nenotiek tapat vien. Tas vienmēr tiek uzlūkots kā Dieva darbības zīme. Zīmei var būt divas dimensijas – redzamā un neredzamā. Katram brīnumam, zīmei ir jānorāda un pārdabisko realitāti, mērķi un nozīmi. Jēzus, kad veic kādu brīnumu, viņš ar šo zīmi vēlas kaut ko mums pateikt. Dievs ir brīnuma autors un Dievs izvēlas šo brīnumu veikt noteiktos apstākļos un laikā. Tomēr, kā lasām Evaņģēlijā, Jēzus nedziedināja visus cilvēkus. Jēzus nepiecēla no mirušajiem visus cilvēkus. Ar izdarītiem brīnumiem, Dievs parādīja, ka Dieva Valstība ir atnākusi, ka Dievs ir apmeklējis savu tautu! Jēzus mācekļi, pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs, devās evaņģelizācijā un šo viņu darbību pavadīja zīmes, kuras liecināja par Dieva spēku – „Tie izgāja un mācīja visās malās, un Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Mk 16,20) Tomēr šīs zīmes nebija svarīgākās, bet tikai pavadīja mācekļu kalpošanu.

Vislielākā zīme un vislielākais brīnums ir “jonas zīme” – Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Gan Lācara, gan šī atraitnes dēla piecelšana no miroņiem ir kā norāde uz Jēzus augšāmcelšanos un arī to, ka arī mēs visi kādreiz augšāmcelsimies pastarajā dienā. Lācars un šīs atraitnes dēls tāpat kādreiz nomira, kad kļuva veci. Mums nav informācijas par viņu tālāko likteni. Tomēr Jēzus norāda, ka viņš ir nācis, lai atbrīvotu mūs no grēka un nāves varas. Ap. Pāvils saka: “Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā!” (1 Kor 15,54)

Nemeklēsim mūsu ticībā brīnumus tikai sensācijas dēļ. Dievs var un arī veic mūsu dzīvēs kādas pārdabiskas darbības, tomēr mūsu ticības pamatā nav akla brīnumu meklēšana, bet gan žēlastība, kas izplūst no vislielākā brīnuma – Jēzus nāves un Augšāmcelšanās. Apustulis Pāvils uzsver: “Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.” (1 Kor 15, 22) Brīnumi vienmēr ir bijuši un būs klātesoši kristieša dzīvē, tomēr vislielākais brīnums ir tas, ka Dievs mums ir dāvājis ticības žēlastību un caur savu nāvi un augšāmcelšanos ir mūs atpestījis no grēkiem.

trešdiena, 2016. gada 1. jūnijs

Divu priesteru un viena diakona ordinācija!

Ar lielu prieku varu paziņot, ka tuvākajā laikā ir plānotas šādas ordinācijas:

5.kursa seminārists Valters Vārpsalietis tiks ordinēts par diakonu 21.maijā plkst. 11.00 Rīgas sv. Jēkaba katedrālē.

Diakons Elvis Rudovičs tiks ordinēts par priesteri 4.jūnijā plkst. 11.00 Rīgas sv. Jēkaba katedrālē. Primīcijas svētā Mise notiks Salaspils katoļu baznīcā 5.jūnijā plkst. 11.00.

Diakons Agris Ruļuks tiks ordinēts par priesteri 4.jūnijā plkat. 11.00 Jelgavas katedrālē. Primīcijas svētā Mise plānota 5.jūnijā 11.00 Bebrenes katoļu baznīcā.

Par aicinājumu uz garīgo kārtu

“Ko nozīmē aicinājums uz garīgo kārtu? No kurienes šis aicinājums rodas cilvēkā un kā to atpazīt?”
Pāvils, 16.gadi

Dārgais Pāvil!

Aicinājums ir dvēseles lielākais noslēpums. Apbrīnojami un gandrīz nenosakāmi ir ceļi, pa kuriem Dieva žēlastība ienāk cilvēka sirdī. Daudz bija zvejnieku pie Tibērijas ezera, bet tikai Zebedeja dēliem Kristus teica: “Nāc, seko Man!” Un viņi, atstājuši tīklus, sekoja Viņam.
Un uz lielā karavānu ceļa no Ēģiptes uz Tuvajiem Austrumiem, kas vijas cauri Kafernaumai, bija ne viens vien muitnieks, bet tikai pie Mateja Kungs vērsās ar aicinājumu: “Seko Man!” Muitnieks tūdaļ atstāja visus darījumus un sekoja Kristum.
Aicinājums - tā ir arī dīvaina lieta. Neviens tā īsti nevar uzrakstīt aicinājuma antaloģiju; neviens nevar uzzīmēt “aicinājuma karti”, ar veidiem, kādos Dievs aicina cilvēku. Neviens nevar parādīt ceļus, taciņas, apstākļus, pa kuriem aicinājuma žēlastība atrod cilvēku. Nevar uzzīmēt arī aicinājuma grafiku. Katrs aicinājums ir ļoti personīgs, individuāls un vienmēr neatkārtojams. Dievs neatkārtojas. Katrā gadījumā Viņš vienmēr izveido jaunu modeli un jaunu situāciju.
Dažreiz aicinājums atnāk nemanāmi, gandrīz kā zibens spēriens, kā tas notika ar sv. Pāvilu ceļā uz Damasku. Dažreiz aicinājums tiek dāvāts caur citu cilvēku. Piemēram, sv. Andrejs pie Kunga atved savu brāli sv. Sīmani. Ir reizes, kad aicinājumu var sadzirdēt caurrubjošā klusumā – pat tādā mokošā klusumā, kad pēkšņi cilvēks sadzird balsi: “Seko Man!” Ir reizes, kad aicinājums atklājās kā daudzpusīgas analīzes rezultāts, kad ir pārdomāti visi “jā” un “nē”, un gala lēmums ir nekas cits, kā aicinājuma balss. Bieži cilvēks dziļi pārdzīvo, ka visi viņa dzīves ceļi ir slēgti. Lai kur viņš arī neietu, kur arī dotos – visur ir strupceļš. Pateicoties Dieva apredzībai ir slēgti visi ceļi, visas citas iespējas. Paliek tikai viens ceļš – tas ir aicinājuma ceļš. Kurš var saskaitīt šos ceļus un līdzekļus, ar kādiem sauc Kungs? Katrs veids tiek īstenots ļoti individuāli un neatkārtojami.

Vai aicinājumu saņem tikai labākie? Nē! Dievs izvēlas kuru grib un kad grib. Un, pretēji cilvēku spriedumam, izvēlas ne vienmēr pašus labākos, bet tos, kuri viņam ir nepieciešami. Katrs veselīgi domājošs cilvēks, kuru Dievs aicina, zin, ka pasaulē ir tūkstošiem brīnišķīgu, ievērojamu dvēseļu, kuras būtu cienīgas pieņemt šo dāvanu, bet ne viņus Dievs aicināja. Tāds ir Dieva gribas noslēpums. Cilvēku šad tad pārņem izbrīns, ka Dievs aicina tieši viņu. Tas viss rosina uz pārdomām – kāpēc Dievs neizvēlējās kādu, kas ir stiprāks, gudrāks; kādu, kurš ir svētāks Dieva plānu realizācijai? Grūti pateikt – kāpēc...! Dievs aicina cilvēku, bet bieži nepaskaidro, kāpēc Viņš tā dara. Viņa vārdu var pieņemt vai nepieņemt, bet uzdot kādu jautājumu šajā situācijā bieži vien ir bezjēdzīgi.