otrdiena, 2018. gada 13. novembris

Nederīgie kalpi!

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 17, 7-10)

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem apustuļiem: “Kurš no jums savam kalpam, kas ar vai gana, sacīs, kad tas atgriežas no tīruma: “Tūlīt nāc un sēdies pie galda”? Vai tad viņš drīzāk tam neteiks: “Sagatavo man vakariņas, apjozies un apkalpo mani, kamēr es ēdīšu un dzeršu. Un pēc tam paēdīsi un padzersi tu.” Vai tad viņš pateicas šim kalpam, ka tas izpildīja to, kas bija pavēlēts?
Tāpat arī jūs sakiet, kad būsiet izdarījuši visu, kas jums pavēlēts: “Mēs esam nederīgi kalpi; mēs izdarījām to, ko mums vajadzēja darīt.”” Tie ir Svēto Rakstu vārdi. (www.mieramtuvu.lv)

Šodien vēlējos padalīties ar pārdomām par godkārību. Daudzreiz, kalpojot Baznīcā, arī kā priesterim, jūtu, ka mana kalpošanas motivācija nav pats Dievs, bet atzinība no citu puses. No bīskapa, citiem priesteriem, draudzes locekļiem un sabiedrības. Ja to nesaņemu, tad sirdī iezogas rūgtums, neapmierinātība, kritika un kurnēšana. Daudzās situācijās cilvēki Baznīcā saka: "Kāpēc mani nenovērtē? Nepasaka paldies? Nepaslavē? Niedod kādu diplomu vai pateicības rakstu?" Nav slikti ilgoties un vēlēties uzslavu un pateicību. Tomēr, Jēzus šodienas evaņģēlijā saka - ja mēs izpildām to kas ir mūsu pienākums, mēs tāpat esam nederīgi kalpi. Tātad, ir vajadzīga šī "svētā vienaldzība", jeb indiference. Ja mani uzslavē un paliela - labi. Tas ir patīkami. Bet ja neuzslavē, nepasaka paldies, bet tieši otrādi - nokritizē vai apsūdz, pat nepietiesi - arī tad ir labi :) Jo es to daru nevis citiem, bet pašam Dievam un pats Dievs atlīdzinās par visu, ko mēs šajā pasaulē darām.

rekolekcijas ar maizi un ūdeni klusumā


sestdiena, 2018. gada 10. novembris

Atbalsti Lielvārdes katoļu baznīcas atjaunošanas darbus!


9. novembrī, aprit gads, kopš Lielvārdes katoļticīgo draudzei vairs nav sava dievnama, jo ēka atrodas avārijas stāvoklī. Tāpēc Lielvārdes katoļu draudze lūdz finansiālu atbalstu baznīcas ēkas glābšanas un atjaunošanas darbiem. Varētu likties, ka ēka ir celta sen, bet, nē, dievnams 2017. gada 16. septembrī nosvinēja tikai 25 gadu jubileju, taču draudze te dibināta jau 1936. gadā. Turklāt līdz pat 1996. gadam Lielvārdes baznīca bija vienīgais katoļticīgo dievnams visā Ogres rajonā.

Lielvārdes katoļu dievnams tika iesvētīts 1992. gadā, tas ir uzcelts pie katoļu kapiem Meža ielā 18, kur reiz atradusies vecā baznīca. Tas atrodas uz uzkalna, kurā no trijām pusēm tika veikts uzbērums. Diemžēl jaunā dievnama būves darbi tika veikti ļoti pavirši, bez pienācīga būvuzrauga un neievērojot vajadzīgās tehnoloģijas normas. Pamati ir ielikti uz neblietētās uzbēruma zemes, pat bez šķembām apakšā, bez armatūras, kas tos sasaistītu kopā, bez pamatu paplašinājuma pēdas. Ātros tempos uz jaunajiem pamatiem no ķieģeļiem tika uzcelta baznīca ar torni, kas deva zināmu slodzi uz pamatiem un uzbērumu. Laika gaitā pamati ir sākuši manāmi sēsties uz leju, radot neskaitāmas lielas plaisas dievnama iekšpuses sienās un dažas lielas caurejošas plaisas arī ārsienās.

2015. gadā SIA „Būvkonsultants” veica ēkas detalizētu apsekošanu un izdeva „Būves tehniskās apsekošanas atzinumu”, saskaņā ar kuru 2016. gadā tika izstrādāts dievnama pamatu pastiprināšanas darbu būvprojekts un oktobrī uzsākti neatliekami ēkas pamatu un sienu nostiprinājuma darbi. Ar zināmiem pārtraukumiem finansiālo grūtību un dokumentācijas nesakārtotības no būvnieku puses dēļ līdz 2017. gada pavasarim draudze paspēja veikt 84 mikropāļu ieurbšanas pamatos un veica pusi no ēkas pamatu nostiprināšanas darbiem.

2017. gada 8. novembrī būvfirma "KMT Projekts" atsāka atļautos būvdarbus būvobjektā, veicot rupjus pārkāpumus un atkāpšanos no būvprojekta prasībām, kā rezultātā nākamajā dienā iebruka un saplaisāja dievnama kreisās puses pamati, kā arī saplaisāja un nobīdījās divas ārsienas zem visā garumā atraktajiem pamatiem, zem kuriem tika izņemta grunts. 2017. gada 13. novembrī Valsts būvniecības kontroles birojs veica ēkas apsekošanu un aizliedza tās ekspluatāciju, ierosinādams kriminālprocesu Valsts kriminālpolicijā, kas vēl arvien turpinās. Būvfirmas "KMT Projekts" vadība ar nekrietniem meliem pilnībā noliedz savu līdzdalību un atbildību par viņu rīcības izraisīto dievnama avāriju. Šīs būvfirmas apdrošināšanas kompānija arī atteicās izmaksāt draudzei kompensāciju par radītajiem materiālajiem zaudējumiem, kas ir milzīgi. Kopīgā zaudējumu novēršanas darbu tāme ir 133 000 eiro. Tādu līdzekļu tik mazai draudzei nav un nekad nebūs.

Šobrīd ir izstrādāts jauns dievnama konservācijas un pārbūves projekts, kas ar paredzēto ekspertīzi draudzei izmaksās vairāk nekā 14 000 eiro. Apmaksājot tik dārgu projektu, draudzei vairs nepaliks līdzekļu dievnama glābšanas darbu uzsākšanai, lai varētu demontēt gan saplaisātos pamatus, gan abas sienas, un visu pārbūvēt no jauna.

Patlaban dievnams atrodas avārijas stāvoklī un ir aizslēgts uz laiku, kamēr tiks atjaunoti sagrautie pamati un sienas. Tas ir ļoti degradējis draudzes dzīvi un krasi samazinājis draudzes locekļu skaitu. Mēs esam spiesti lūgties draudzes mājas jumta stāvā ierīkotajā kapelā, kur vasaras karstumā ir jāsēž caurvējā. Lielākajos svētkos dodamies uz luterāņu dievnamu, jo visiem nepietiek vietas mūsu pagaidu “mājas baznīciņā”. Diemžēl mūsu sagrautais dievnams nav ne valsts, ne vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Tādēļ mēs nevaram un nedrīkstam saņemt nekādu palīdzību no pašvaldības un valsts institūcijām, pie kurām esam vairākkārt griezušies un saņēmuši atteikumu. Savukārt mūsu diecēzes kūrija nespēj mums palīdzēt finansiāli, un cerības saņemt ārzemju līdzekļus ir minimālas.

Mēs pazemīgi lūdzam ikvienu labas gribas cilvēku, kuram nav vienaldzīgs Lielvārdes Romas katoļu draudzes liktenis, palīdzēt un materiāli atbalstīt ar savu ziedojumu sagrautā dievnama glābšanas un atjaunošanas darbus, lai šī senā draudze varētu arī turpmāk pastāvēt un slavēt Dievu šajā vietā, pulcinot ticīgos uz lūgšanām savā dievnamā. Draudze lūdzas par visiem tās labdariem un ziedotājiem un būs pateicīga par katru, kaut nelielo ziedojumu, ko var nodot personīgi prāvestam Andrim Solimam (mob. tālr. 29855768) vai ieskaitīt draudzes kontā: LV05UNLA0050005798451 (Lielvārdes Romas katoļu draudze, Meža iela 18, Lielvārde, LV-5070, Reģ. Nr. 90001080360, SEB Banka).

Lai Dievs bagātīgi Jūs atalgo par labo sirdi un svētī Jūs!

Lielvārdes Romas katoļu draudzes prāvests Andris Solims
Foto: draudzes arhīvs
Pārpublicēts no www.katolis.lv

otrdiena, 2018. gada 6. novembris

Svētā Mise priestera A. Krištapoviča piemiņai

20. novembrī plkst. 18.00 Rīgas sv. Franciska baznīcā dievkalpojums priestera A.Krištapoviča piemiņai

Jau ir apritējuši 10 gadi, kopš priesteris Arturs ir aizsaukts mūžībā, taču cilvēku mīlestība, atceroties pr.Arturu nav mazinājusies. Uz viņa kapa vietu nemitīgi dodas cilvēki, lai noliktu ziedus un lūgtu par viņa dvēseli. Ikviens, kurš vēlas pagodināt priesteri A.Krištapoviču, ir aicināts ierasties 20. novembrī plkst. 18.00 sv.Franciska baznīcā, kur tiks svinēta Sv.Mise priestera Artura Krištapoviča piemiņai.

Atcerei
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā 2008. g. 20. novembra pēcpusdienā mūžībā aizgāja Rīgas Sv. Franciska draudzes vikārs pr. Artūrs Krištapovičs.

Autobiogrāfija
Priesteris Arturs Krištapovičs Ivana dēls, dzimis 1971.g. 18. oktobrī Jūrmalā divu bērnu ģimenē. Kristības sakramentu saņēma 1972.g. maijā Slokas Romas-katoļu baznīcā. No 1978. līdz 1988.g. mācījies Jūrmalas 7. vidusskolā. Pēc skolas beigšanas iestājies Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Studiju laikā no 1992.g. oktobra līdz 1994.g. martam papildināja mācības Varšavas Universitātē. LU pabeidza 1994.g. jūnijā, iegūdams vēstures maģistra grādu. No 1994.g. septembra līdz 1995.g. jūnijam studēja Centrāleiropas Universitātē Budapeštā Modernās vēstures fakultātē, kuru beidzot ieguva maģistra grādu vēsturē.
Kristietībai nopietni pievērsās pēc garīgiem meklējumiem un smagas slimības 1980. gadu beigās. Pirmo svēto komūniju saņēma 1992.g. Pateicoties tēva Jāņa Aglonieša OP palīdzībai, ieguva stingru pārliecību, ka Dievs aicina uz priesterību, un ka viņš, būdams priesteris,  varēs pilnībā realizēt sevi šajā dzīvē - sasniegt ciešu vienību ar Jēzu Kristu un vest cilvēkus pie Dieva. 1995.g. iestājās Rīgas garīgajā seminārā. Par priesteri tika ordinēts 2000. gada 21.maijā.

Bijis Rīgas Sv. Franciska draudzes vikārs, pēc tam kļuvis par Rīgas Metropolijas Garīgā semināra garīgo tēvu, kā arī Laterāna Pontifikālās Universitātes filiāļu RTI un RARZI docētāju.


Izmantota informācija no www.katolis.lv

sestdiena, 2018. gada 27. oktobris

Visu svēto diena un lūgšanas par mirušajiem

Vai Visu svēto diena ir Helovīns?

Helovīns – Allhallows even – tulkojumā no angļu valodas nozīmē Visu Svēto dienas priekšvakars. Katoļu Baznīcā jau no pirmajiem gadsimtiem Visu svēto dienas svētki ir sākti svinēt iepriekšējās dienas vakarā, 31. oktobrī. Latīņu valodā to sauc par vigīliju jeb nomodu, nomodā palikšanu pirms svinībām. Šī tradīcija Baznīcā bija pārņemta no jūdiem. Tā to mēs redzam Ziemassvētkos, Lieldienās, pat Jāņos, jeb svētā Jāņa Kristītāja svētkos, kur saplūdušas kristīgās un pagāniskās tradīcijas, kad Jāņu ugunskuru iededzinām jau iepriekšējās dienas vakarā.

Visu Svēto dienas svētki Katoļu Baznīcā ir radušies pāvesta Gregora III laikā no 731. līdz 741. gadam. 1. novembrī pāvests iesvētīja Sv. Pētera bazilikā kapelu, ko veltīja visiem svētajiem un nolēma arī iedibināt viņiem veltītus svētku. Katoļu Baznīcā lielākajiem svētajiem ir savas īpašas svētku dienas, bet zinām, ka ir svētie, kuri netiek kanonizēti un arī parasts kristietis, kurš dzīvo svētu dzīvi, pēc nāves ir svēts. Tāpēc līdz ar Gregora IV lēmumu 843. gadā visā Katoļu Baznīcā 1. novembris ir svētki. Kāpēc tas ir tieši 1. novembris, nav zināms.

Vai iespējams, ka kristieši apzināti Visu Svēto dienu izvēlējās pagānu svētku laikā, kā to mēs redzam, piemēram, Ziemassvētkos?


Tā ir taisnība, ka laikā, kad veidojās kristietība, Baznīca paņēma pagānu kalendāru un viņu nozīmīgākajos svētkos ielika savus. Ja jau, piemēram, cilvēki pagānismā pielūdza saules dievu, tad Kristu nosauca par Sauli – Kristu kā Godības Saule. Un Ziemassvētkus ielika saules dieva svētkos.

Tomēr jāsaprot, ka laikā, kad radās kristietība un arī vēlākajos gadsimtos Katoļu Baznīca nekādi nenicināja vietējo kultūru un cienīja tās tradīcijas. Uz to pamata Baznīca veidoja savu kristīgo tradīciju. Ja kristieši būtu visu nolīdzinājuši līdz ar zemi, tad paliktu zaudētājos. Laikā, kad daudzās zemēs ienāca kristietība, pagānisms bija sevi jau izsmēlis. Romas impērijā pirmos sešus gadsimtus notika tāda viļņveidīga cīņa – vienā gadsimtā vajāja kristiešus un impērijā pasludināja pagānismu par valdošo, tad tas atkal mainījās. Domāju, kristietības pluss bija arī karitatīvā jeb sociālā kalpošana, kas cilvēkus nosvēra tai par labu. Piemēram, pirmās slimnīcas izveidojās tieši pie baznīcām.

Kas ir Svecīšu vakars, ko arī atzīmējam šajā laikā?

Uzreiz pēc Visu Svēto dienas, 2. novembrī mēs svinam Mirušo piemiņas dienu. Ja 1. novembrī mēs priecājamies par dvēselēm, kas jau ir iegājušas debesīs, tad 2. novembrī lūdzamies par tām, kas vēl ir šķīstītavā. Visā Katoliskajā Baznīcā tieši 2.novembrī notiek aizlūgumu par mirušajiem tieši kapsētās. Var teikt, ka Latvijā kapusvētkos tiek pietota tā pati 2.novembra mirušo piemiņas dienas aizlūgumu kārtība, jeb procesija par mirušajiem. Pats neesmu pētījis, bet pastāv uzskats, ka Svecīšu vakarus ieviesa padomju sistēma, lai aizstātu kapusvētkus un kristīgos mirušo piemiņas pasākumus. Padomju laikos svecīšu vakarus organizēja kultūras nami.

Kā Baznīca atzīmē Visu Svēto dienas priekšvakaru?

Šodien Katoļu Baznīcā Visu svēto dienā notiek svētā Mise, priecājoties par cilvēkiem kas izvēlējušies iet svētuma ceļu, bet senatnē vigīlija, visticamāk, nebija tikai lūgšanās baznīcā. Mūsdienās, īpaši Latvijā, arī Polijā Visu svēto diena praktiski jau tiek svinēta kā mirušo piemiņas diena. Jo visi, par ko mēs lūdzamies, kas ir šķīstītavā, tāpat nonāks debesīs un būs svēti.

Kas ir 30 dienas pēc nāves? Vai varbūt 40 dienas?


Attiecībā uz šo praksi, nav Baznīcas teoloģisku norādījumu, vismaz es neesmu dzirdējis. To ko es zinu, ir tas, ka 40 dienas pēc nāves pareizticīgās Baznīcas tradīcijā netiek nekas aiztikts kapos un tieši 40 dienā tiek novadīts aizlūguma dievkalpojums. Katoļu Baznīcā šādas tradīcijas nav, bet es parasti cilvēkiem skaidroju, ka 30 dienas varētu būt sēru laiks un būtu svarīgi 30 dienu laikā nosvinēt Svēto Misi par aizgājēja dvēseli. Bet cik cilvēku, tik tradīciju.

Atlaidas? Vai arī par mirušajiem?

Atlaidas var saņemt:

1.Tikai kristīts cilvēks;
2. Atlaidas var veltīt par kādu mirušo cilvēku vai nu arī pats par sevi;
3. Ir nepieciešams atrasties svētdarošās žēlastības stāvoklī (bez nāvīga grēka);
4. Jāpieņem Svētā Komūnija;
5. Faktiska vēlme (intencija) iegūt atlaidas;
6. Nekāda piesaiste grēkam, par ikdienišķam;
7. Izpildīt noteiktas ar atlaidām saistītas darbības;
8. Palūgties lūgšanu pāvesta nodomā (tajās intencijās, kādas ir pāvesta sirdī).

Lai kādam mirušajam palīdzētu no šķīstītavas nonākt debesīs ir nepieciešams apmeklēt kapsētu laikaposmā no 1.līdz 8.novembrim un lūgties kapsētā par mirušajiem, kaut vai tikai domās.

svētdiena, 2018. gada 14. oktobris

Katoļa garīgās dzīves pamatprincipi

Daudzi cilvēki savā dzīvē vēlas vadīties pēc kādām vadlīnijām. Mums, kā katoļiem galvenās vadlīnijas ir Bībele, Baznīcas mācība un paklausība Svētā Gara iedvesmām. Tādēļ piedāvāju no savas puses dažus padomus intensīvas garīgās dzīves izkopšanai. Tomēr vēlos norādīt, ka katrs cilvēks ir unikāls Dieva priekšā, tādēļ jāatcerās, ka katra ceļš kopā ar Dievu ir individuāls un neatkārtojams. Bet varbūt dažas no lietām mums visiem noderēs.

1. Visa pamatā ir intensīva lūgšanu dzīve. Pamats ir rīta un vakara lūgšanas. Bet nevajadzētu aprobežoties tikai ar tradicionālo "pātaru" "noskaitīšanu", kaut arī tas jau ir daudz. Lūgšana tā ir divu personu tikšanās. Dieva, kā Personas - un manis, satikšanās. Tās ir personas, kas viena otru mīl. Lūgšanā, blakus jau sagatavotām formulām vajadzētu pievienot savus vārdus, pateicību, slavēšanu un protams laiku klusumam. Minimums ir 15 minūtes katru dienu atvēlēt laiku sarunai ar Dievu, bet normāli būtu stunda. Kā palīgs lūgšanai var būt arī Svēto Rakstu meditācijas, jeb pārdomas. Piemēram apdomāt Mieram Tuvu lasījumus katrai dienai (www.mieramtuvu.lv)

2. Katru svētdienu piedalīties Svētajā Misē. Ja iespējams var pat biežāk. Svētdienas Maizes Laušanas - Euharistijas noslēpuma svinības ir kulminācija visai kristieša dzīvei. Tur mēs piedzīvojam īpašu tikšanos ar Kungu, klausoties Viņa Vārdu, klausoties Baznīcas apstiprināta garīdznieka skaidrojumu, pieņemot Svēto Komūniju un tiekoties ar brāļiem un māsām draudzes kopienā.

3. Vismaz reizi mēnesī pieiet pie grēksūdzes sakramenta un izsūdzēt grēkus. Normāli būtu to darīt katru nedēļu. Ja esam izdarījuši nāvīgu grēku, tad ejam uzreiz, nekavējoties. Vajag uzskatīt, ka priesteris biktskrēslā ir arī garīgais tēvs un sekot viņa norādījumiem, netiesājot viņu un pieņemot arī bargākus aizrādījumus. Censties pie grēksūdzes iet pie viena priestera.

4. Bībeles lasīšana, garīgās literatūras, piem. Katoliskās Baznīcas Katehisma lasīšana, ticības intelektuālā padziļināšana ikdienā. Sekot līdzi Baznīcas notikumiem, piem. www.radiovatikana.org, www.katolis.lv, www.katedrale.lv, u.t.t. Lasīt katolisko presi, abonēt to.

5. Vismaz reizi gadā piedalīties kārtīgās rekolekcijās, vismaz 3 dienu garumā, kurās tiek ievērots klusums un ir garīga vadība.

6. Vismaz reizi nedēļā tikties ar brāļiem un māsām kādā lūgšanu grupā vai mājas kopienā. Piederēt pie kādas kopienas, kustības un būt atvērtam uz kalpošanu un evaņģelizāciju. Evaņģelizācija ir kristieša dzīves pamatsastāvdaļa, jo kristietis ir tas, kurš sludina, jeb Kristus caur viņu sludina Labo Vēsti pasaulei.

7. Praktiska, finansiāla vai materiāla palīdzība savai draudzei un nabagiem. Baznīcas 5 bauslis neuzliek par pienākumu maksāt 10% no ienākumiem, tomēr ir svarīgi, ka mūsos ir rūpes par dievnama materiālo stāvokli, par draudzes evaņģelizācijas izdevumiem, u.t.t.

8. Vienmēr būt sava draudzes prāvesta rīcībā, būt gatavībā kalpot un palīdzēt draudzes vajadzībās. Apzināties, ka draudze nav "tie tur, viņi", bet arī es.

9. Izmantot svētceļojumu iespējas. Ja atļauj resursi un laiks, doties tuvākos un tālākos svētceļojumos. Svētceļojumi ļoti atdzīvina mūsu ticības dzīvi.

10. Sargāt sevi no pasaulīguma, liberālisma un materiālisma. Mājās atvēlēt vairāk vietu lūgšanām ģimenes lokā, nevis televīzijai, datoram vai izklaidēm. Ja ģimene lūdzas kopā, viņa arī paliek kopā.

pirmdiena, 2018. gada 1. oktobris

Oktobrī lūdzam par Baznīcu

Oktobris ir veltīts rožukroņa lūgšanai. Oktobrī pāvests Francisks lūdz veltīt šo lūgšanu Baznīcas nodomā, īpaši "Tavā Patvērumā" lūgšanu un svētā erceņģeļa Mihaila lūgšanu

trešdiena, 2018. gada 26. septembris

Priesteri! Par ko balsot Saeimas vēlēšanās?


Vatikāna II koncils, par katoļu aktīvu līdzdalību politiskajā un sabiedriskajā dzīvē uzsver, ka "visiem pilsoņiem ir jāatceras savas tiesības un reizē pienākums piedalīties brīvās vēlēšanās, lai veicinātu kopējo labumu. Baznīca ciena un atzinīgi vērtē tos, kuri savus spēkus veltī kalpošanai cilvēkiem un valsts labā uzņemas šos smagos pienākumus" (Gaudium et spes, 75)

Vatikāna II koncila pastorālajā konstitūcijā Gaudium et spes, 31.numurā ir teikts, ka “savu iespēju robežās pilsoņiem ir aktīvi jāpiedalās sabiedriskajā dzīvē. Šī līdzdalība var būt tik dažāda, cik dažādas ir zemes un kultūras. "Slavējamas ir tās tautas, kuru patiesā brīvībā iespējami lielāks skaits pilsoņu iesaistās sabiedriskajās lietās." (KBK 1915). Bet paliek atklāts jautājums, par ko balsot? 

1. Katolim ir tiesības un pienākums piedalīties vēlēšanās.

2. Pirmais pienākums mums ir lūgties, lai Svētā Gara gaisma apgaismo mūsu pašus un arī tos cilvēkus, par kuriem mēs plānojam balsot. 

3. Baznīca aicina rūpīgi iepazīties ar visu partiju priekšvēlēšanas programmām un kārtīgi izpētīt, kādi cilvēki balotējas attiecīgajā vēlēšanu apgabalā. Ir svarīgi atcerēties, ko šī partija vai tās pārstāvētie cilvēki ir darījuši vai nedarījuši pēdējo gadu laikā. Balstoties uz šo pieredzi, izvēlēties sarakstu, kura programma un darbība ir visatbilstošākā Bībeles un Baznīcas dotajai mācībai. No savas puses varu teikt, ka ir divas partijas, kuru programmas un rīcība ir klajā pretrunā Katoliskās Baznīcas mācībai un es neiesaku par tām balsot. Tās ir "Progresīvie" un "Attīstībai Par". 

4. Kad esam izvēlējušies partiju, par kuru balsot ir ļoti būtiski apdomīgi un mērķtiecīgi izsvītrot no dotā saraksta tos cilvēkus, kuru pārliecība un darbība neatbilst Svēto Rakstu un Baznīcas mācībai, savukārt, tos, kuru pārliecība un darbība atbilst iepriekšminētajiem kritērijiem, atbalstām, pievelkot krustiņu.

5. Jāatceras, ka mūsu izvēlei ir liels iespaids uz mūsu dzīvi nākotnē un tādēļ ir svarīgi savu izvēli izdarīt apdomīgi un ar lielu atbildības sajūtu.

6. Savukārt ievēlētajiem deputātiem ir jāatceras, ka arī pēc vēlēšanām ir jādzīvo atbilstoši savai sirdsapziņai un nekāda partijas disciplīna nevar likt balsot pretēji katra pārliecībai. Ja tas tā notiek, deputāta pienākums ir par to runāt.

pr. Ilmārs Tolstovs

trešdiena, 2018. gada 19. septembris

Pāvesta primāta problemātika

Primāts[1] ir apzīmējums visaugstākai sūtībai un varai Baznīcā, kuru realizē kārtējais Romas bīskaps kā apustuļa Pētera pēctecis, un, kurš tiek saukts par pāvestu. Vatikāna I koncils IXX gs. beigās šo patiesību formulēja dogmas veidā, kas noteica, ka Romas bīskaps ir apveltīts ar visaugstāko jurisdikcijas, mācīšanas varu, kas ir saistīta ar nemaldības privilēģiju. Svētais Ambrozijs savā laikā ir teicis: ubi Petrus ibi Ecclesia (kur Pēteris, tur Baznīca).

Bibliskais pamatojums
Evaņģēliju apraksti norāda uz Pētera īpašo pozīciju t.s. „divpadsmitnieka”, jeb divpadsimt apustuļu kopienā. Viņš ir starp trīs īpaši izvēlētiem mācekļiem, kuri bija liecinieki Jēzus pārveidošanās brīdī (Mk 9, 2-8; Mt 17, 1-8; Lk 9, 28-36), lūgšanās Olīvdārzā (Mk 14, 32-42; Mt 26, 36-46; Lk 22, 39-46), Jaira meitiņas piecelšanā no mirušajiem (Mk 5,7). Kā īpaši notikumi, par kuriem runā evaņģēlists, ir jāmin Pētera izraudzīšana (Lk 5,1-11), staigāšana pa ūdens virsmu (Mt 14, 28...), u.c. Atrodam arī Pētera vārda nosaukšanu kā pirmo divpadsmit apustuļu vārdu „katalogā”. Jēzus Pēterim nomaina vārdu no Kefas uz Pēteris un svinīgi pasludina viņu par Baznīcas galvu: „Un es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs” (Mt 16,16), kā arī lūdz par Pētera ticības stiprumu: „Sīman! Sīman! Lūk, sātans meklē jūs sijāt kā kviešus, bet es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos; un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus!”(Lk 22, 31-32) Pirmo gadsimtu kristiešiem šie teksti bija par pamatu, lai atzītu Pēteri un viņa pēctečus par vienotības principu visā Baznīcā. Arī apustulis Pāvils norāda, ka, „...Viņš (Jēzus) saskaņā ar Rakstiem trešajā dienā augšāmcēlies, un ka Viņš parādījies Kēfam un pēc tam tiem vienpadsmit” (1 Kor 15, 4b-5). Šajā vissenākās Tradīcijas liecībā atrodama informācija par Kēfasu, kā Pāvils sauc apustuli no Betsaidas, un viņa galveno lomu sludināt vēsti par Jēzus augšāmcelšanos. Apustuļu darbos, aprakstot pirmējās Baznīcas dzīvi, autors norāda uz apustuļa Pētera vadošo lomu mācekļu kopienā. Viņš tiek nosaukts kā pirmais apustuļu rindā (apd 1,13), viņš arī uzstājās kā visas apustuļu kopienas galvenais pārstāvis (Apd 2, 14.38). Viņš vada Matīsa izraudzīšanu (Apd 1,15-26) un izsaka svinīgu uzrunu, kad ir izdziedināts paralizētais (Apd 3,1-26), u.t.t.

Sukcesijas[2] problemātika

piektdiena, 2018. gada 7. septembris

Rēzeknes - Aglonas bīskapa paziņojums

Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskapa Jāņa Buļa
uzruna Latgales radio “Latgolas Bolss”

Godātie ticīgie!

Griežos pie jums, jo ir noticis kas neiedomājams: ir arestēts Rēzeknes Sāpju Dievmātes katoļu draudzes prāvests un Mariāņu kongregācijas tēvs Pāvels Zeiļa.

Bēdīgi slavenajā Delfu portālā Valsts Policijas preses sekretāre Grāvīte “apliecina, ka saskaņā ar izmeklēšanā iegūto informāciju viens aizdomās turētais piegādājis cietušo vīrieti garīgās konfesijas pārstāvim seksuālu vajadzību apmierināšanai. Garīgās konfesijas pārstāvis par to maksājis vienam no aizdomās turētājiem. Grāvīte arī apliecina, ka garīgās konfesijas pārstāvim tiek inkriminēta vairāk nekā viena epizode”.

Baznīcas nostāja attiecībā uz šādiem noziegumiem ir viennozīmīga un ļoti stingra, un tās pienākums ir nekavējoties, tiklīdz ir saņemta kāda informācija par šāda veida noziegumiem, veikt iekšējo izmeklēšanu, savākt liecības un - ja aizdomas apstiprinās – nodot materiālus attiecīgajām valsts iestādēm, kā arī nosūtīt tos uz Vatikānu. Ir izstrādātas attiecīgas vadlīnijas, kā Baznīca šādās situācijās rīkojas. Pie mums – paldies Dievam – šādu gadījumu nav bijis.
Jāsaka, ka priestera Pāvela Zeiļas arests un izvirzītās apsūdzības nav šis gadījums.

Pāvels Zeiļa Rīgas Garīgajā seminārā iestājās 1972.gadā, padomju laikos, sarežģītos laikos, kad valdīja ateisms. 1977.gadā viņš tika ordinēts par priesteri. Biju viņa kursabiedrs seminārā. Ne studiju laikā, ne vēlāk visus viņa priesterības 40 gadus nav ne redzēts, ne dzirdēts par viņu kaut kas priesterības kalpojumam neatbilstošs. Viņš ir ļoti dievbijīgs cilvēks, čakli pilda draudžu aprūpes pienākumus. Priesteris Zeiļa vēlāk arī iestājās Mariāņu kongregācijā, lai ar vēl lielāku atdevi kalpotu Dievam. Visās draudzēs, kur viņš ir kalpojis, cilvēki viņu piemin ar labu vārdu.

Piemēram, viņš kādu laiku ir kalpojis Jelgavas katoļu draudzē kā vikārs. Un kad es vēlāk tur sāku kalpot kā bīskaps, tad draudzes cilvēki man jautāja: “Kur tagad ir Pāvels Zeiļa,” un ļoti labi par viņu atsaucās.

Rēzeknē priesteris Zeiļa kalpo jau 35 gadus. Visa Rēzekne viņu ļoti labi pazīst, kontaktējas. Nekad neviens pie manis nav nācis ar kādām sūdzībām par viņu. Cilvēki pozitīvi vērtē priestera kalpojumu. Viņš arī vienmēr ir patriotiski noskaņots, arī 80-gadu beigās, kad sākās Latvijas atmoda. Nevaru pat iedomāties, ka šāds cilvēks varētu būt vainīgs izvirzītajās apsūdzībās.

Bez tam jāņem vērā viņa cienījamo 73 gadu vecumu, kā arī faktu, ka pirms sešiem gadiem sakarā ar ļaundabīgu audzēju viņam ir veikta operācija – to apliecina slimības vēstures dokumenti.

Priestera Pāvela Zeiļas dzīvesvietā tika veikta kratīšana, kur nekas netika atrasts, izņemot vecas videokasetes ar dažādu svētku dievkalpojumu ierakstiem.

No tā, kādā veidā informācija par apsūdzībām priesterim tiek pasniegta publiski, redzu, ka absolūti netiek ievērots Fizisko personu datu aizsardzības likums, kas aizstāv ikvienas fiziskas personas pamattiesības. Netiek nosaukti pārējo aizturēto vārdi un netiek atklāta informācija par viņiem, kā arī par mistisko nevalstisko organizāciju, kura iesniegusi ziņojumu par priesteri. Bez tam saskaņā ar kriminālprocesā iekļauto nevainīguma prezumpcijas principu “neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina nav konstatēta ar tiesas spriedumu”.

Godīgi sakot, jau labu laiku iepriekš bija nojauta, ka pirms pāvesta vizītes Latvijā var tikt rīkotas kaut kādas provokācijas, taču nebiju domājis, ka kāds rīkosies tik nekaunīgi, ar melīgām liecībām maldinot Valsts izmeklēšanas iestādes. Mēs ceram, ka Valsts policija godprātīgi veiks savus pienākumus, arī Policijas iekšējās izmeklēšanas pārvalde veiks visu lietas materiālu pārbaudi un tās norises gaitas uzraudzību, lai uzvarētu patiesība. Jo šī brīža situācija atgādina čekas laikus, kad priesteriem ‘’piemeta’’ pretpadomju literatūru, apsūdzēja pretpadomju darbībā un pēc tam arestēja.

Šis notikums ir milzīgs apvainojums gan pašam priesterim, gan Baznīcai, gan Latgalei un visai Latvijai, visiem labas gribas cilvēkiem.

Tāpēc es aicinu un lūdzu Latgales deputātus un juristus izveidot darba grupu, kas veiktu neatkarīgu izmeklēšanu, kā arī sekotu, kā notiek izmeklēšanas process, vai priesterim Zeiļam ir nepieciešamie medikamenti, medicīniskā palīdzība, citas lietas, lai izmeklēšana nebūtu viņam saistīta ar arestu. Visam jānotiek likuma noteiktajā kārtībā, lai nebūtu nekādu melīgu apvainojumu un melīgu liecību. Šīs darba grupas vadībā var notikt arī parakstu vākšana priestera Pāvela Zeiļas atbalstam.

Griežos pie jums, godātie ticīgie, ar aicinājumu lūgties, lai uzvar patiesība, lai sekmīgi norit pāvesta Franciska vizīte Latvijā, Aglonas Dievmātes starptautiskajā sanktuārijā un lai mūsu kopīgā lūgšana ar pāvestu nes bagātīgus garīgos augļus gan mums katram personīgi, gan mūsu tautas ģimenēm, Baznīcai, mūsu Latgalei un visai Latvijai!

Lai jūs pavada Dieva svētība un Aglonas Dievmātes aizbildniecība!

Pārpublicēts no www.radieceze.lv

ceturtdiena, 2018. gada 30. augusts

Par Plašsaziņas līdzekļiem, slimnīcām un cietumiem

Izraksts no Latvijas Republikas līguma ar Svēto Krēslu

9. pants

Ievērojot Latvijas Republikas likumus un ņemot vērā Katoļu Baznīcas likumīgos pastorālos pienākumus, Baznīcai ir garantēta:

(a) iespēja piekļūt masu saziņas līdzekļiem un vārda brīvība, ieskaitot savu sabiedriskās saziņas līdzekļu izveidi un pieeju valsts saziņas līdzekļiem saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem;

(b) iespēja ticīgiem brīvi veidot un izteikt sociālās, kulturālās vai izglītības iniciatīvas, kas izriet no kristīgās ticības principiem un Katoļu baznīcas sociālās doktrīnas, saskaņā ar ekumenisma principiem;

(c) iespēja piekļūt slimnīcām, cietumiem, bērnu patversmēm un visām pārējām sociālās un medicīniskās palīdzības iestādēm, kurās katoļticīgo uzturēšanās prasa Katoļu baznīcas pilnvarotu pārstāvju vienreizēju vai pastāvīgu pastorālu klātbūtni.

trešdiena, 2018. gada 29. augusts

Divas svarīgas iniciatīvas, ko piedāvā Vatikāna II koncils

Dekrēts par laju apustulātu Apostolicam actuositatem

26. Diecēzēs atkarībā no iespējas būtu jāizveido padomes, kas atbalstītu Baznīcas apustulisko darbu gan evaņģelizācijas un svētdarīšanas jomā, gan arī labdarības, sociālajā un citās jomās, kurās garīdzniecībai un ordeņu ļaudīm attiecīgi jāsadarbojas ar lajiem. Šīs padomes var kalpot kā dažādu apvienību un laju vadīto apustulisko iniciatīvu koordinētājas, bet tā, lai katra no tām saglabātu savas īpašās iezīmes un neatkarību.[1]

Šādām padomēm, ja vien ir iespēja, būtu jāpastāv gan draudzē, gan arī starp draudzēm, diecēzēm un pat valsts un starptautiskajā mērogā.[2]

[1] Sal. Benedikts XIV, De Sinodo Dioecesana, III grām., IX nod., VII–VIII: Opera omnia in tomos XVII distributa, XI sēj., Prati, 1844, 76.–77. lpp.
[2] Sal. Pijs XI, Enc. Quamvis nostra, 1936. g. 30. aprīlis: AAS 28 (1936), 160.–161. lpp.

Dekrēts par Baznīcas misionāro darbību Ad gentes

14. Tie, kas ar Baznīcas starpniecību ir no Dieva pieņēmuši ticību Kristum[1], ar liturģiskām ceremonijām tiek uzņemti katehumenātā, kas nav tikai vienkārša dogmu un priekšrakstu izskaidrošana, bet gan audzināšana vispusīgai kristīgajai dzīvei un pietiekami ilgs sagatavošanās laiks, kurā mācekļi kļūst vienoti ar savu skolotāju Kristu. Katehumēni tātad jāievada pestīšanas noslēpumā un evaņģēliskās dzīves praksē ar svētajiem ritiem, kuri tiek secīgi svinēti noteiktajos laika posmos[2], un Dieva tautas ticības, liturģiskajā un mīlestības dzīvē.

Tad, pateicoties kristīgās iniciācijas sakramentiem, atbrīvoti no tumsības varas (sal. Kol 1, 13)[3] un miruši, apbedīti un augšāmcēlušies kopā ar Kristu (sal. Rom 6, 4–11; Kol 2, 12–13; 1 Pēt 3, 21–22; Mk 16, 16), tie saņem Garu, kas tos dara par Dieva bērniem (sal. 1 Tes 3, 5–7; Apd 8, 14–17), un kopā ar visu Dieva tautu svin Kunga nāves un augšāmcelšanās piemiņu.

Vēlams, lai Lielā gavēņa un Lieldienu liturģija tiktu atjaunota tādā veidā, ka tā katehumēnu dvēseli sagatavotu Lieldienu noslēpuma svinēšanai, jo šo svinību laikā viņi Kristības sakramentā atdzims Kristū.

Par šo kristīgo iniciāciju katehumenāta laikā jārūpējas ne tikai katehētiem vai priesteriem, bet arī visai ticīgo kopienai, vispirms jau krustvecākiem, lai katehumēni jau no paša sākuma justos kā piederīgi Dieva tautai. Baznīcas dzīve ir apustuliska, tāpēc arī katehumēniem ar savu paraugu un ticības apliecināšanu jāmācās aktīvi līdzdarboties evaņģelizācijā un Baznīcas celšanā.

[1] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 17.
[2] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum concilium, 64–65.
[3] Par atbrīvošanu no ļaunā gara un tumsības verdzības Evaņģēlijā sal. Mt 12, 28; Jņ 8, 44; 12, 31 (sal. 1 Jņ 3, 8; Ef 2, 1–2). Kristības liturģijā sal. Romas rituāle.

otrdiena, 2018. gada 28. augusts

Pedofīlija Baznīcā un ne tikai

Pirms kāda laika izlasīju latviski iztulkoto ASV psiholoģijas zinātņu doktores psihoterapeites Annas Solteras grāmatu „Varmākas. Pedofili, izvarotāji un citi”, kurā plaši ir aprakstīta pedofilijas problemātika un cīņa ar to. Tā kā šobrīd plaši tiek apspriesta pedofīlija Katoļu Baznīcā, vēlos sniegt mazu komentāru šajā jautājumā, izmantojot šajā grāmatā sniegtos faktus.

Vispirms gribu teikt, ka nekādā gadījumā neattaisnoju ne pašus varmākas - pedofīlus, ne arī garīdzniecību, kura ilgus gadus šos faktus slēpa un neatklāja sabiedrībai. Tomēr, šīs grāmatas autore norāda, ka pedofīli ir daži cilvēki sabiedrībā, kuri, šādu seksuālu tieksmi pēc maziem bērniem, sajūt jau padsmit gadu vecumā un šo tieksmi viņos nav iespējams mainīt vai izārstēt. Kas ir pats šausminošākais, ka pedofīls ārēji izskatās ļoti laipns, sirsnīgs un patīkams cilvēks, kā arī māk par sevi radīt loti labu iespaidu. Tādējādi apkārtējiem ir ļoti grūti noticēt pedofīlu upuru stāstītajam, jo pedofīls ar manipulācijas un psiholoģisko triku palīdzību dara visu, lai iegalvotu apkārtējiem, ka šie upuri melo, pārspīlē vai nav drošticami. Anna Soltera uzsver, ka pedofīliem tieši Baznīca un kristīgā vide ir labvēlīga "teritorija" savu neģēlīgo tieksmju īstenošanai, jo ticīgi cilvēki, savā ziņā, ir vieglāk ietekmējami, viņi ir vairāk labticīgāki un vieglāk piedod un cenšas izcelt tikai to pozitīvāko un labāko. Var teikt, ka ticīgajiem cilvēkim dažreiz pietrūkst kritiskās spriestspējas šajos jautājumos. Jāņem vērā, ka pedofīlam, iefiltrējoties garīdznieku vai svētdienasskolas skolotāju rindās ir brīva, netraucēta pieeja bērniem un pie tam viņam vēl līdzi seko zināma veida "neaizskaramības autoritāte". Nevēloties attaisnot augstāko garīdzniecību ārzemēs, kura piesedza vai neatklāja pedofīlu noziegumus, tomēr, balstoties uz šīs autores pētījumiem, daudziem bīskapiem visdrīzāk bija grūti noticēt upuriem, jo pedofīli vienmēr sevi pasniedza kā gudrus, inteliģentus, kārtīgus, priekšzīmīgus, dievbijīgus, u.t.t. cilvēkus.

Tomēr autore uzsver, un es arī tam varu pievienoties, ka Katoļu Baznīca līdz šim ir pārāk maz pievērsusi uzmanību svarīgajam pedofīlijas jautājumam un autore ar stingru nopietnību uzsver, ka pedofili ir arī visur citur, ne tikai Baznīcā - arī treniņnometnēs, bērnudārzos, skolās, pie jauniešu grupu vadītājiem, u.t.t. Viņa uzsver, ka celibāts nav tas, kas veicina pedofīliju, bet gan apkārtējo, īpaši vecāku, garīdznieku un to, kuriem bērni ir uzticēti, vienaldzību un piesardzības trūkumu.

Uzskatu, ka nevajadzētu tikai Baznīcu vainot šajos pedofīlijas noziegumos, jo, balstoties uz autores pētījumiem, pedofīliju ir ļoti grūti atklāt, tieši pašu pedofīlu meistarīgajai manipulācijas un slēpšanās manierei. Tomēr Katoļu Baznīcai un arī citām institūcijām, kuras strādā ar bērniem, ir jāpievērš īpaša uzmanība šim jautājumam un ir jācenšas izslēgt jebkāda iespēja pedofīliem, kuri ir mums visapkārt, veikt savus noziegumus.

Un šādām tendencēm vispār nevajadzētu būt: http://www.delfi.lv/news/arzemes/slinku-pedofilu-cikstonu-un-citu-divainu-politiskas-partijas.d?id=43366807&page=1

Ieteiktie avoti: Soltera A. Varmākas, pedofili, izvarotāji un citi. To psiholoģija un aizsardzība pret tiem. b.i.v., Adria Books, 2007;
http://www.katedrale.lv/index.php?id=21559
https://www.vaticannews.va/lv/pavests/news/2018-08/aicinajums-dieva-tautai-nozelot-grekus-gavet-un-lugties.html

pirmdiena, 2018. gada 27. augusts

8.septembris - Jaunavas Marijas Dzimšanas diena

Vissvētākās Jaunavas Marijas Dzimšanas dienas svinības Rīgas Kristus Karaļa draudzē

9.00 svētā Mise poļu valodā
11.00 svētā Mise latviešu valodā

piektdiena, 2018. gada 24. augusts

Pāvesta svinētajam dievkalpojumam Aglonā reģistrējušies 31 902 cilvēki

No 8. jūlija līdz 19. augustam norisinājās reģistrācija 24. septembrī gaidāmajai pāvesta Franciska Svētajai Misei Aglonā. Šajā laikā ir reģistrējušās 31 902 personas no Latvijas un ārvalstīm.

Elektroniski mājas lapā www.pavestsLatvija2018.lv reģistrējās 14 845 cilvēki, savukārt katoļu draudzēs – 17 057.

Visvairāk cilvēki ir reģistrējušies Rēzeknes-Aglonas diecēzē - 16 697 cilvēki. Rīgas arhidiecēzē ir reģistrējušies 10 255 cilvēki, Jelgavas diecēzē – 3350, bet Liepājas diecēzē – 681.

Reģistrējušies ir arī 919 cilvēki no ārvalstīm. Viņu vidū ir visvairāk ciemiņi no Baltkrievijas, bet tāpat arī no Krievijas, Polijas, Lietuvas un citām valstīm.

Kā jau iepriekš ziņots, 22. - 25. septembrī Baltijas valstīs viesosies pāvests Francisks. 24. septembrī viņš ieradīsies Latvijā, kur viens no centrālajiem un visplašāk apmeklētajiem notikumiem būs Svētā Mise Aglonas bazilikas laukumā. Zināms, ka tā sāksies plkst. 16.30, bet cilvēkiem vēlams ierasties līdz plkst. 15. Ieeja bazilikas laukumā būs no plkst. 9.

Tie, kas ir reģistrējušies uz Svēto Misi, ieejas kartes no 9. līdz 23. septembrim varēs saņemt baznīcā, kurā ir veikuši reģistrāciju vai kuru, elektroniski reģistrējoties, ir izvēlējušies. Informāciju par ērtāko ieejas karšu izņemšanas laiku baznīcās var atrast šeit: https://pavestslatvija2018.lv/ieejas-kartes-iznemsanas-vietas.pdf.

Tie iedzīvotāji, kas nav reģistrējušies Svētajai Misei Aglonā, bet vēlas turp doties, pēc 9. septembra varēs sazināties ar katoļu draudzēm un interesēties par brīvām ieejas kartēm. Informācija par to, kā piedalīties Svētajā Misē bez ieejas kartes, tiks izplatīta īsi pirms vizītes.

Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Informācijas centrs (no www.katolis.lv)

otrdiena, 2018. gada 21. augusts

Vai Dievu var izzināt?


“Dievu neviens nekad nav redzējis: vienpiedzimušais Dēls, kas ir Tēva klēpī, To atklāja.” (Jņ 1,18)

Jau no pirmajiem kristietības gadsimtiem pašā Baznīcā veidojās sava veida spriedze starp uzskatu, ka Dieva izzināšana ar prātu ir iespējama, un nostāju, ka Viņu pazīt un izprast racionālā veidā nav iespējams.
Veidojās divu veidu „pieeja” šim jautājumam - austrumu un rietumu. Saskaņā ar austrumu pieredzi cilvēks iepazīt Dievu caur noliegumu, paradoksu, pieredzi un mistisku kontemplāciju. Šī pieeja, ko dēvē par apofātismu, iziet no pieņēmuma, ka Dieva daba ir liels noslēpums, kuru ar prāta palīdzību nevar sasniegt. Savukārt rietumu Baznīcā jau no pašiem pirmsākumiem dominēja pretējais virziens, dēvēts par katafātismu. Tajā patiesība par Dievu un Viņa dabu tika aplūkota no prāta perspektīvas, kas balstījās uz analoģijām Dieva radītajā pasaulē – radītās dabas skaistums un loģiskā uzbūve liecina par Dieva, kā Radītāja esamību un aktīvo klātbūtni pasaulē. 

Jau neoplatoniķiem bija izteikta apofātiska pieeja, īpaši Plotīnam (+270 g.p.m.ē). To var pamanīt viņa uzskatos par prāta mistisko attīrīšanu ceļā uz savienošanos ar Absolūtu. Kristietībā apofātisms nav radies hellenizācijas, jeb grieķu filozofijas ietekmes rezultātā, jo pati Dieva Atklāsme sevī ietver zināma veida kopsakarības starp Dieva pārdabiskumu (transcendenci) un Dieva klātbūtni radītajā pasaulē (imanenci).

Apofātisma šūpulis bija Aleksandrija, kur 3. gadsimtā attīstījās t.s. „kristīgā gnoze”. Šāda domāšanas veida pārstāvji bija iedvesmojušies no neoplatonisma, stoicisma un Filona vēstulēm. Apofātismu īpaši attīstīja Pseidodionīsijs Areopagīts tiešā konfrontācijā ar ariānismu. Viņš uzsvēra, ka kristīgā teoloģija nevar būt tīri intelektuāls Dieva iepazīšanas veids, bet tā vairāk ir cilvēka mistiska pieredze, garīga attīrīšanās un dievišķošanās. Dievs pārsniedz jebkādu sapratni un spēju Viņu iepazīt. Dievs var būt iepazīts tikai caur neiepazīšanu.

Īpaši spilgts apofātisma piemērs ir Halkēdonas koncila (451) dekrēts par divām dabām Kristū, kas tika izteiktas negatīvā formā: „Mums jāatzīst vienu un To pašu Kristu, Kungu un viendzimušo Dēlu, kurā nesajaucami, neizmaināmi, nesašķeļami, neatdalāmi savienojušās divas dabas, kuru atšķirība, tām savienojoties, nekādā ziņā nav atcelta, gluži pretēji: to abu īpašības ir saglabājušās un apvienojušās vienā un tai pašā personā un vienā un tai pašā hipostāzē .”[1] Apofātisma elementus var atrast svētā Augustīna, Anselma no Kenterberijas, Eriugena, Nikolaja Skūzo, kā arī pie vācu spekulatīvajiem mistiķiem – Meistara Ekharta, u.c.

Apofātisms cenšas izvairīties no ticības patiesību formulēšanas intelektuāli, balstoties tikai filozofijā vai racionālos argumentos. Tā rezultātā Austrumu Baznīcā nekad nav bijuši jautājumi par teoloģijas un filozofijas savstarpējām attiecībām. Apofātisma galvenā tēze ir – mēs, runājot par Dievu, vairāk varam pateikt, kas Viņš nav, nevis to, kas Viņš ir. Par viņu var runāt galvenokārt nolieguma jeb negācijas formā. Apofātisma teoloģijā tiek izslēgtas jebkādas abstrakcijas un tīri intelektuāla Dieva pazīšana, kā arī jebkāda veida antropomorfismi (Dieva darbībai piedēvētas cilvēciskas īpašības). Tomēr apofātismā netiek noliegta tiekšanās pie Dieva un Viņa pazīšana, apofātisms nav agnosticisms (uzskats, ka par Dievu neko nevar pateikt). Apofātisms ar negācijas un intuīcijas palīdzību cenšas sasniegt Dievu, un tādā veidā mēģina izvairīties no maldīgiem, sagrozītiem un nepareiziem priekšstatiem par Dievu. Apofātisms necenšas veidot abstraktu izpratnes sistēmu par Dievu, bet gan ar kontemplācijas un mistikas palīdzību cenšas veidot saikni ar Dievu. Apofātisms Dieva pazīšanai lieto paradoksus, kā arī attēlus un simbolus no redzamās pasaules.
  
Starp apofātismu un katafātismu ir savstarpēja saikne, tie viens otru neizslēdz, jo ir divi Dieva pazīšanas ceļi. Svētais Akvīnas Toms risināja šo jautājumu, uzsverot, ka ir Dieva pazīšanas pozitīvais (via pozitiva) un negatīvais (via negativa) ceļš, un abi šie ceļi viens otru papildina. Arī katafātiskajā ceļā jāatzīst, ka par Dievu mēs varam runāt tikai analoģiskā valodā, jo, pat ja Viņš sevi ir atklājis caur Jēzu Kristu un Viņa Baznīcu, tomēr savā būtībā mums paliek noslēpums un līdz galam nav pieejams.

Katafātiskais ceļš ir pozitīvais, simboliskais, balstīts uz līdzībām un analoģijām, kādas var atrast starp Dievu kā Radītāju un radīto pasauli. Ja apofātismā par Dievu varēja teikt, kas Viņš nav, tad katafātismā uzsver to, kā radītās lietas atspoguļo Radītāju.

Katafātisms attīstījās sholastiskās teoloģijas ietvaros, attīstot analoģijas metodi. Svētais Augustīns darbā De doctrina christiana attīstīja t.s. zīmju teoriju, kas definēja cilvēku un radību kā simbolu un zīmju kopumu, kuri kopā liecina par Dievu un Viņa atribūtiem. Radītā pasaule kļūst par sava veida Dieva atklāsmi un cilvēks ir Dieva attēls uz zemes.

Austrumu Tradīcija uz katafātisko pieredzi skatījās ar zināmām aizdomām, jo uzskatīja, ka šāda metode var aizvest līdz Dieva realitātes notrulināšanai, padarot to par vienu no radībām, kur zūd saikne starp Radītāju un radību un var iekrist panteismā, uzskatot, ka arī radība ir Dievs.

Austrumu Tradīcija uzskata, ka visa radītā pasaule ir kā Dieva teofānija, kā „Atklāsmes grāmata”, kuru vajag atšifrēt caur Dieva klātbūtnes zīmēm un simboliem. Tomēr Dieva klātbūtne radībā ir noslēpumaina, kura atklājas pravietiski un pakāpeniski. Pilnībā Dievs sevi atklāja tikai Jēzus Kristus personā un Viņa Baznīcā. Redzamā pasaule ir nepilnīgs Dieva kā Radītāja attēls, tomēr daudzi svētie, piemēram, svētais Justīns, Aleksandrijas Klements, u.c. runāja par Logosa „sēklām” (semena Verbi, Logos spermaticos), kur Dievs vēl pirms Iemiesošanās netieši un noslēpumaini bija klātesošs radītajā pasaulē un arī cilvēku sirdīs.

Jēzus Kristus ir Atklāsmes pilnība, un abi šie ceļi – gan mistiski apofātiskais, gan uz racionālisma balstītais katafātiskais - palīdz satikties ar Jēzu Kristu, caur kuru mēs nonākam attiecībās ar Dievu Tēvu, Svētajā Garā.

Priesteris Ilmārs Tolstovs (Raksts publicēts "Katoļu Baznīcas Vēstnesī", 2018.gada augusta numurā


[1] Halkēdonas koncils, Symbolum, DS 301-302, Katoliskās Baznīcas Katehisms, 467






Rekolekcijas tiem, kas kalpo slimnīcās!


otrdiena, 2018. gada 31. jūlijs

Kas ir jāņem vērā piesakot draudzē kristības, iesvētības, laulības un bēres. Praktiski padomi.

Kristības un ‘Iesvētības’ (Pirmā Svētā Komūnija)

Bērni līdz 7 gadu vecumam Kristības sakramentu saņem bez apmācībām. Uz kristībām ir jāpiesakās pēc iespējas agrāk, vecākiem ir jānorunā tikšanās ar garīdznieku. Krustvecākiem (vismaz vienam) jābūt katoļiem, kas iepazinušies ar ticības patiesībām. Ja vecāki ir katoļi, bet nav laulāti un dzīvo kopā tad bērniņu mēs kristām, bet vecākiem ir jāapņemas bērnus audzināt katoliskajā ticībā un šis jautājums drīzākā laikā jācenšas nokārtot (ja nav šķēršļu). Ja tiek nests kristīt otrs bērniņš, bet šis solījums nav pildīts, tad Baznīcai ir tiesības otra bērniņa kristību atteikt, jo Baznīca vēlas garantiju, ka noristītajam bērna būs nodrošināta reliģiskā audzināšana Dieva svētītā ģimenē.

Ja bērnam ir vairāk par 7 gadiem, tad ir jānāk uz nodarbībām ticības pamatu apgūšanai. Bērniem ir jāapmeklē Svētdienas skola, bet pieaugušajiem ticības mācības nodarbības.

Krustiņu, sveci, katehismu un citas kristībām vajadzīgās lietas var iegādāties baznīcas grāmatu galdā vai kur citur.

Bērni un pieaugušie, kas ir iepriekš pieteikušies un sagatavojušies Iestiprināšanas sakramentam, to var saņemt Vasarsvētku dienā, vai citā dienā, kad draudzi apmeklē bīskaps., jo parasti iestiprināšanas sakramentu sniedz bīskaps. Priesteris arī var sniegt šo sakramentu tad, ja viņu tam ir deleģējis bīskaps vai cilvēka nāves briesmu gadījumā. Iestiprināšanas zīmes savlaicīgi jāpaņem pie draudzes prāvesta.

Gatavojoties laulībām

♦ Jāpiesakās 6 mēnešus iepriekš pie priestera.
♦ Jāsatiekas ar priesteri, lai pārrunātu par laulību.
♦ Jāapmeklē ticības mācības kursa nodarbības, ja nav kristīti vai iesvētīti,
♦ Jāapmeklē Saderināto un iemīlējušos tikšanās kursus. Pieteikšanās:
http://www.laulatiem.lv

Slimnieku sakraments

Ja kāds no jūsu tuviniekiem ir smagi saslimis, tad aiciniet priesteri, lai slimnieks caur slimnieku sakramentu varētu saņemt nepieciešamās Dieva žēlastības. Neatlieciet to uz vēlāku laiku, jo, esot smagi slimiem, veselības stāvoklis var neparedzēti ātri pasliktināties tā, ka saņemt sakramentus kļūst sarežģīti. Priesterim var zvanīt jebkurā diennakts laikā.

Kristīgas bēres

Rīkojiet kristīgas bēres! Tas parāda godu mirušajam (-ai), kā arī visai Jūsu ģimenei. Kad priesteris piedalās bēres, viņš ir vienīgais bēru vadītājs. Izvadot ticīgos ar priesteri, laicīgie pavadītāji nevar ņemt aktīvu dalību.

Svētās Mises aizlūgumi

Aizlūgumu par mirušajiem (Sv. Misi) var pieteikt gan bēru dienā, gan arī vēlāk. Ir skaista tradīcija, ka atceramies mirušos viņu gada dienā. Atceres sv. Misē piedalās visa ģimene un tās laikā aizdedz sveces, kuras var iegādāties grāmatu galdā pirms dievkalpojuma. Tāpat ir laba tradīcija pasūtīt aizlūgumu par cilvēka garīgo un laicīgo labklājību, jubilejām un svinībām. Uzmeklējiet priesteri sakristijā pēc Sv. Mises. Svēto Misi var lūgt svinēt arī par dzīvajiem un dažādās dzīves situācijās. Parasti par šo aizlūgumu ticīgie sniedz ziedojumu priesterim, kas nozīmē, ka ticīgais piedalās garīdznieka uzturēšanā, balstoties uz 5 Baznīcas bausli un evaņģēliskiem norādījumiem. Tomēr arī bez ziedojuma garīdznieks nosvinēs svēto Misi un sniegs citu garīgo palīdzību. Sakramenti Baznīcā netiek tirgoti par naudu, bet ticīgo ziedojumi palīdz Baznīcai uzturēt garīdzniekus un veicināt evaņģelizāciju.

svētdiena, 2018. gada 29. jūlijs

Rīgas Kristus Karaļa draudzes sludinājumi 29.jūlijā

Lūdzamies novennu, lūdzoties Jēzus Asiņu litāniju par veiksmīgu svētceļojuma norisi. Ieziešana 1.augustā 9.00. Pievienoties var jebkurā laikā

29.jūlijā 15.00 kapusvētki Sarkandaugavas kapos

5.augustā svēto Misi 11.00 celebrēs Starpdiecēžu Garīgā Semināra rektors Imants 
Medveckis. Ziedojumi Semināra vajadzībām

5.augustā 15.00 kapusvētki II Meža kapos

19.augustā 15.00 kapusvētki Jaunciema kapos

9.septembrī 15.00 sāksies svētdienas skola pieaugušajiem un 7.oktobrī sākas svētdienas skola bērniem. Savlaicīgi aiciniet kandidātus.

Pāvesta sv. Mises registrācija – grāmatu galdā manuāli, internetā no 8.jūlija. 
www.pavestsLatvija2018.lv Autobusa biļetes grāmatu galdā, 10.eiro. Izbraucam 
24.septembrī 7.00. Reģistrācija līdz 19.augustam.

Informāciju var atrast mājaslapā www.karalis.lv

Lūgums abonēt un lasīt “Mieram tuvu”, „Katoļu Baznīcas Vēstnesi” un citus 
katoliskos izdevumus. Svarīgi atbalstīt arī Radio Marija Latvija

Prāvests

otrdiena, 2018. gada 24. jūlijs

Svēts ceļojums!

Es iešu! Uz Aglonu! Daru to jau 20 gadus. Kāpēc?

Es pieņēmu kristību tad, kad man bija 19 gadi, 1996.gada Ziemassvētku priekšvakarā. Baznīca toreiz man vēl bija noslēpumaina un neiepazīta, tieši tādēļ iespēju doties svētceļojumā uz Aglonu uztvēru kā vienreizēju veidu, iepazīt to "no iekšpuses". Kā toreiz, tā arī tagad cilvēku starpā valda dažnedažādi izkropļoti priekšstati par Dievu, Baznīcu, ticību un kristiešiem. Šādi priekšstati rodas no informācijas trūkuma un arī pašu kristiešu maldīgā dzīvesveida un ticības pretliecības. Svētceļojums ir veids, kā iepazīt Baznīcu tās dinamiskā un autentiskā veidā. Jo svētceļojumos parasti iet Baznīcas locekļu aktīvākā daļa, arī tie, kuri apzinās savu ticību un var to nodot tālāk citiem.

Aglonas svētcēļojumu kustība, kas stihiski aizsākās pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, ir šobrīd lielākā garīgā kustība Latvijā, kas pulcē vairākus tūkstošus cilvēku, kuri, sākot no 1.augusta, pārpludina gandrīz visus Latvijas ceļus, ciemus un laukus. Mūsdienās, augusta sākumā redzot pa ceļu ejam cilvēku grupu, vairs nevienam nav jautājums kas tie ir par cilvēkiem un uz kurieni dodas.

Aglonas svētceļojumos ir izaugusi pilnīgi jauna katoļticīgo paaudze. Jā, ir tādi, kuri varbūt ikdienā uz dievnamu nestaigā, tomēr tuvojoties augustam sāk "knosīties" un meklēt kedas un somu, lai dotos... dotos uz priekšu... pārdomātu savas dzīes jēgu... atjaunotos ticībā....

Pēdējos gados šī svētceļnieku kustība ir attīstījusies. Maija sākumā notiek intensīvi svētceļojumi uz Skaistkalni, šogad no maija sākuma tiek organizēts 100-gades svētceļojums, kurā cilvēki 100 dienās plāno apiet visu Latvijas robežu, lūdzoties par mūsu valsts  garīgo atdzimšanu. Daudzi dodas uz Spāniju, lai dotos svētā Jēkaba ceļu  - Camino - uz Santjago de Kompostella.

Es iešu! Man ir jāiet! Es nevaru neiet!

Un tu?

Svētceļojumi uz Aglonu!

Tuvojas svētceļojumu laiks uz Aglonu un noteikti tu arī esi jau domājis doties šajā ceļā. Bet varbūt tā ir tava pirmā reize, tādēļ vēlos mazliet pastāstīt un padalīties par savu svētceļojuma organizātora un dalībnieka pieredzi.

Tas, ka Tu vēlies iet šajā ceļā nav nejaušība – Dievs Tevi ļoti, ļoti mīl un vēlas satikties ar Tevi šajā ceļā. Tādēļ esi ar atvērtu sirdi, dzirdīgām ausīm un priecīgu prātu lai spētu saklausīt to, ko Viņš vēlas Tev teikt.

Svētceļojums jau no seniem laikiem simbolizē cilvēka dziļākos Dieva meklējumus un ilgas pēc atjaunotas dzīves. Svētceļojums ir īpašs gandarījuma veids, kur panesot ceļa grūtības un uz laiku aizmirstot ikdienu tiek dzīvota intensīva lūgšanu un pārdomu garīgā dzīve. Svētceļojums nav pārgājiens vai atpūta, tas ir dažādu pārdzīvojumu, jā, arī piedzīvojumu pilns laiks, kurā cilvēks atklāj sevi no jauna, atrod atbildes uz daudziem jautājumiem un atklāj savas turpmākās dzīves aicinājumu. Svētceļojums, kas iesākas šajā dzīvē simbolizē mūsu ikviena svētceļojumu uz debesu Tēva mājām mūžībā.

Uz Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem 15.augustā, Aglonā var svētceļot dažādos veidos. Visvienkāršākais ir ar automašīnu vai autobusu. Šādu svētceļojuma veidu izvēlas lielākā daļa svētceļnieku, jo ne visi var atļauties veltīt vairākas dienas ceļā. Tomēr ir arī svētceļnieki, kas dodas ar velosipēdiem un vēl daļa, kas iet ar kājām. No tuvākajām vietām, kā Daugavpils, Rēzekne un citām vietām Latgalē svētceļnieki iet tikai vienu vai dažas dienas. Ir cilvēki, kas svētceļo pa vienam, divatā vai nelielās grupiņās. Šādus svētceļojumus ir viegli noorganizēt, jo tas neprasa papildus izdevumus un organizēšanu. Cilvēki sarunā naktsmājas pie paziņām vai nakšņo teltīs.

Tomēr no Liepājas. Rīgas un citām Latvijas vietām uz Aglonu ir nepieciešams doties vienu, divas un pat trīs nedēļas (no Liepājas). Tādēļ svētceļnieki pulcējas grupās, kurām ir savs vadītājs, organizatoru grupa, pavadošais transports, pavāri un arī stingri noteikta kārtība, kura ir jārespektē.

Kādi parasti ir svētceļojuma noteikumi? 

Publicēšu kāda svētceļojuma noteikumus:

Noteikumi svētcēļniekam, kurš dodas uz Aglonu grupā:
1. Svētceļojuma dalībnieks ievēro vadītāja norādījumus.
2. Svētceļnieka grupa pa ceļu virzās pēc iespējas tuvāk tā labajai malai.
3. Ikviens svētceļnieks iet kopā ar grupu un neatpaliek no tās
4. Naktsmītnē pēc plkst. 23.00 tiek ievērots pilnīgs klusums.
5. Svētceļnieks pēc sevis vietu atstāj tīrāku, nekā tā bija pirms viņa ierašanās.
6. Svētceļnieks svētceļojuma laikā nelieto apreibinošas vielas un ievēro atturību arī no citām vielām, kas izraisa atkarību.
7. Laikā, kad notiek lūgšanas, kā arī brīžos, kad ievērojam klusumu kārtīgs svētceļnieks netraucē pārējos.
8. Svētceļniekam rūp sava veselība un viņš ir gatavs vienmēr palīdzēt otram grūtā brīdī.
9. Svētceļnieks ir izpalīdzīgs un laipns, viņš nelamājas un konfliktus risina ar miermīlīgiem līdzekļiem.
10. Bez vadītāja atļaujas svētceļnieks nekādā gadījumā neatstāj grupu.
11. Svētceļnieks nedodas peldēties, neapmeklē veikalus un neatstāj nakšņošanas vietu bez vadītāja atļaujas.
12. Vienā teltī dažādu dzimumu pārstāvji var nakšņot tikai tad, ja viņi ir laulāti
13. Mobilo telefonu, datoru, internetu un mūzikas atskaņotajus svētceļojumā lietot aizliegts.
14. Ķermeņa „kailuma” koeficients svētceļojuma laikā nedrīkst pārsniegt 30% no ķermeņa kopējā ādas laukuma.

Tomēr katrā grupā šie noteikumi var atšķirties. Noteikumu neievērošanas gadījumā, svētceļniekam grupa ir jāatstāj.

Kas jāņem līdzi svētceļojumā?

Atkal publicēšu kādas svētceļojuma grupas ieteikumus:
Svētie raksti, rožukronis, lūgšanu grāmata, higiēnas piederumi, mitrumu necaurlaidīgas drēbes [lietus mētelis], ērti apavi [ieteicams vairāki pāri], rezerves apģērbs, guļammaiss, telts, tūristu paklājiņš [matracis], ēšanas piederumi [bļodiņa, krūzīte, karote], plāksteri, individuālās zāles, pūšamie pre odiem, ērcēm, kabatas lukturītis, kabatas nauda, divas somas – lielā un mazā līdznešanai, drēbes svētkiem.

Mazliet par norisi.

Svētceļojuma dienas kārtība ir kā rekolekcijas, jeb garīgie vingrinājumi. Parasti katru dienu ir svētā Mise, rīta un vakara lūgšanas, var būt arī konferences par garīgām tēmām. Pa vidu ir garīgo dziesmu dziedājumi un soļošana. Dienā parasti svētceļnieki noiet no 15-35.km. Virs 30 km. skaitās jau samērā liels gabals. Parasti iet 3-4.km, tad apstājas atpūtai. Dienas vidū ēd pusdienas. Vēlos uzsvērt, ka svētceļojums nav tūrisma pārgājiens, tādēļ ir jāievēro pieklājība apģērbā un jācenšas ar cieņu un rūpību izturēties pret apkārtējo vidi, kurā uzturamies – nemēslot aiz sevis, arī skolās, kurās mums uzņem ar lielu viesmīlību aiz sevis atstāt priekšzīmīgu kārtību. Pēc svētceļniekiem spriež par visu Baznīcu un kristiešiem, un diemžēl šo 25 gadu laikā nevienmēr svētceļnieki ir bijuši labs piemērs, kādiem ir jābūt kristiešiem. Svētceļojumos mēdz līdzi iet arī garīdznieks, tādēļ svētceļojumu laikā ir iespēja neformālā gaisotnē uzdot tam jautājumus, izsūdzēt grēkus un pieņemt savai dzīvei svarīgus un fundamentālus jautājumus. Vakaros parasti ir tematiskas tikšanās vai nu pie ugunskura, vai tapat skolās. Ļoti būtiski autovadītājiem, kuri uz ceļa ierauga svētceļnieku grupu, samazināt ātrumu un respektēt to, ka grupās iet arī mazi bērni, kas bieži vien aiz noguruma nespēj būt uzmanīgi un tādējādi var radīt avārijas situācijas. Pats esmu bijis liecinieks šādām situācijām gan no bezatbildīgu svētcēļnieku un autovadītaju puses. Aglonā svētceļnieki parastu ienāk vai nu 13 vai 14.augustā. Pēdējā laikā ir parādījusies tendence svētceļniekiem ienākt jau 12.augustā, jo svētki Aglonā sākas jau krietni agrāk par 15.augustu, piedāvajot plašu programmu gan ģimenēm gan jauniešiem.

svētdiena, 2018. gada 22. jūlijs

Rīgas Kristus Karaļa draudzes sludinājumi 22.jūlijā

Šajā svētdienā ziedojumi svētajās Misēs tiks vākti pāvesta Franciska vizītes atbalstam

Nākamajā nedēļā uzsāksim novennu, lūdzoties Jēzus Asiņu litāniju par veiksmīgu 
svētceļojuma norisi

22.jūlijā 15.00 kapusvētki I Meža kapos

29.jūlijā 15.00 kapusvētki Sarkandaugavas kapos

5.augustā 15.00 kapusvētki II Meža kapos

9.septembrī 15.00 sāksies svētdienas skola pieaugušajiem un 7.oktobrī sākas 
svētdienas skola bērniem. Savlaicīgi aiciniet.

Pāvesta sv. Mises registrācija – grāmatu galdā manuāli, internetā no 8.jūlija. 
www.pavestsLatvija2018.lv Autobusa biļetes grāmatu galdā, 10.eiro. Izbraucam 
24.septembrī 7.00. Nepieciešami brīvprātīgie

Gatavosimies iet svētceļojumā kājām no 1.augusta. Garīgi sagatavosimies pāvesta 
Franciska vizītei.

Informāciju var atrast mājaslapā www.karalis.lv

Lūgums abonēt un lasīt “Mieram tuvu” un citus katoliskos izdevumus. 
Svarīgi atbalstīt ar Radio Marija Latvija

Prāvests.

piektdiena, 2018. gada 13. jūlijs

Dziedāt noslēpumu!


Nupat esam aizvadījuši vienu no spilgtākajiem simtgades svētku notikumiem un kārtējo reizi apzinājušies mūsu tautas kultūras bagātību – Dziesmu un deju svētkus. Latvieši ir tauta, kas dzied. Mēs patiesi varam lepoties ar savām tradīcijām un šo bagātību varam just ne tikai klausītāju vai dziedātāju rindās, stāvot plecu pie pleca Mežaparka estrādē, bet arī mūsu pašu baznīcās. Apzināmies to, ka mūsu draudžu baznīcās ir labi kori, kuri ar savu skanējumu ceļ ticīgo sirdis augšup un caur mūziku atklāj daļu no lielā Noslēpuma, kura līdzdalībnieki varam būt.

Arī Plīnijs 112. gadā kristiešus aprakstīja kā “ļaudis, kas dzied”. Mūzika visos laikos ir bijusi cieši saistīta ar kultu, ir zināms, ka pirmās tūkstošgades kristiešu dievkalpojumi tika pilnībā dziedāti, tāpēc nepārsteidz arī tas, ka IV-V gadsimta mūzikas vēstures pamatavoti ir Baznīcas tēvu raksti un citāti. Tieši gremdējoties viņu rakstītajā, mēs varam atpazīt mūzikas lomu pirmās tūkstošgades kristiešu kopienās.

piektdiena, 2018. gada 8. jūnijs

Atbildes uz jautājumiem par homoseksuālismu

1.Kāda ir baznīcas attieksme pret viendzimuma attiecībām?

Katoļu Baznīcas oficiālā mācība ir atspoguļota Katoliskās Baznīcas Katehismā (www.katolis.lv/katehisms) 2357 līdz 2359 numuram. Tur lasām:
Homoseksuālisms ir attiecības starp vīriešiem vai sievietēm, kas dzimumtieksmi izjūt vienīgi vai pārsvarā pret sava dzimuma personām. Laika gaitā un atšķirīgās kultūrvidēs tā izpausmes formas ir ļoti dažādas. Homoseksuālisma psihiskā izcelsme lielākoties vēl nav izskaidrota. Baznīcas Tradīcija, balstīdamās uz Svētajiem Rakstiem, kas homoseksuālismu rāda kā smagu izvirtību (skatīt - Sal. Rad 19, 1-29; Rom 1, 24-27; 1 Kor 6, 9-10; 1 Tim 1, 10.) vienmēr sludinājusi, ka "homoseksuālās darbības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību".

2.Kopš kura laika Baznīca ir pret viendzimuma attiecībām?

Kā norāda Ticības Mācības Kongregācijas 1997.gada dokuments Persona humana, 8 numurs, tad Baznīcas nostāja homoseksualitātes jautājumā ir, bija un būs nemainīga.

3.Kāpēc tas ir grēks?

Baznīca nenosaka, kas ir vai nav grēks. Ir Dieva Baušļi un Svētajos Rakstos, Bībelē un Baznīcas Tradīcijā ietvertās patiesības. Baznīcai ir dots uzdevums šo Dieva atklāto patiesību cauri gadsimtiem nemainīgu un integrālu nodot tālāk nākamajām paaudzēm. Kā iepriekš tika norādīts citētajos Bībele pantos, tad homoskesuālas attiecības ir ļaunas pēc savas būtības. Kā uzsver Katehisms, tad „tās (homoseksualās attiecības) ir pretrunā ar dabisko likumu. Tās dzimumaktā izslēdz dzīvības dāvāšanu. Tās nenosaka patiesa jūtu un dzimumdzīves savstarpēji papildinošā dažādība. Nekādā gadījumā tās nevar atzīt par labām.”

4.Kā kristīgā Baznīca skaidro homoseksualitātes rašanos cilvēkā?

Jāuzsver, ka es pārstāvu Katoliskās Baznīcas viedokli. Ir kristīgās konfesijas, kas domā citādi. Baznīca šo jautajumu neskaidro, jo tās uzdevums nav skaidrot psiholoģiskos vai medicīnas procesus. Ar tiem nodarbojas zinātnieki. Baznīcas uzdevums ir liecināt par Dieva doto Atklāsmi, kas ir ietverts Bībelē un Baznīcas Tradīcijā. Bībele un Baznīcas Tradīcija skaidri norāda, ka šādas darbības ir ļaunas pašas par sevi. Arī mediķu vidū nav vienprātības par šo jautājumu. Ir daļa, kas saka, ka šī nosliece ir iedzimta, ir daļa, kas saka, ka iegūta dzīves laikā. Ir psihologi, kas uzskata, ka tieši izirušās ģimenes, tēva trūkums, moralā degradācija varētu būt par iemeslu šādām parādībam. Bet tās ir tikai hipotēzes.

5.Vai arī katoļu baznīcā ir priesteri,kuri neslēpj savu homoseksuālismu? Kā viņiem to izdodas apvienot ar kalpošanu Dievam?

Katoļu Baznīcā, starp 400 000 priesteriem, noteikti ir tādi, kuriem piemīt homoseksualitātes tieksme. Ja priesteris ar šo tieksmi cīnās, iet pie grēksūdzes un aktīvi nepraktizē homoskesuālas attiecības, viņš var turpināt kalpošanu. Pretējā gadījumā viņam kalpošana ir jāatstāj.

6.Ko no Katoļu Baznīcas var gaidīt homoseksuāls cilvēks, ja viņš vēlas to apmeklēt?


Katehisma citāts: „Ir diezgan daudz vīriešu un sieviešu, kuros dziļi iesakņojusies tendence uz homoseksuālismu. Šī tieksme, kas pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību, lielākajai daļai no tiem ir pārbaudījums. Pret viņiem jāizturas ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību. Jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā pret šiem cilvēkiem. Viņi tiek aicināti izpildīt savā dzīvē Dieva gribu un, ja viņi ir kristieši, pievienot Pestītāja upurim uz krusta grūtības, ar kurām tiem nākas sastapties savā dzīvē. Cilvēki, kam ir nosliece uz homoseksuālismu, tiek aicināti uz šķīstību. Pateicoties pašsavaldīšanās tikumam, kas audzina iekšējo brīvību, reizēm - ar nesavtīgas draudzības palīdzību, ar lūgšanu un sakramentālo žēlastību - šie cilvēki var un tiem vajadzīgs pakāpeniski un apņēmīgi tuvoties kristīgajai pilnībai.” Jāuzsver, ka pati tieksme vēl nav grēks vai ļaunums. Ļaunums sakas tad, ja cilvēks šo tieksmi mēgina apmierināt, vai arī sāk ar šo noslieci lepoties, vai piedalīties homoseksualitātes propogandā un ideoloģijā. Baznīca nenosoda cilvēku, grēcinieku, bet nosoda grēku un ļaunumu. Grēcinieks ir aicināts uz atgriešanos un viņš saņem piedošanu, līdzjūtību.

8.Vai un kā, pēc Baznīcas viedokļa, ir ārstējama homoseksualitāte?

Baznīca nejaucas zinātnes pētījumos. Arī zinātnieki nedod precīzas atbildes. Tomēr Baznīcā ir dažādas atbalsta grupas, iekšējās dziedināšanas programmas, kas var palīdzēt. Tās ir anonīmas un šādās grupās cilvēki sastopas ar līdzīgam problēmām un tās kopā var pārrunāt un risināt.