Latvija un mēs!

Dievs svētī Latviju! Jā, lūdzam Tevi, Dievs, svētī mūsu Latviju! Ko novēlēt Latvijai lielajā jubilejā? Mēs katrs taču esam Latvija. Latvija nav abstrakts veidojums, vai tikai kaut kādi tur "viņi". Latvija - tie esam mēs! Jā, arī mēs, katoļi. Es - katolis.

Lai Latvija būtu vēl skaistāka, brīnišķīgāka un mīlestības pilnāka, mums, katoļiem, ir liels uzdevums. Būt par Latvijas zemes sāli un Latvijas gaismu. Mums ir jāspēj būt soli priekšā pārējiem. Bieži vien sabiedrībā tiek kultivēts un idealizēts priekšstats par naida, vardarbības un neiecietības pilniem katoļiem un miermīlīgiem, mīlestības un iecietības pilniem pagāniem. Mums, katoļiem, ir jādara viss, lai ikviens Latvijā teiktu - būt par katoli nozīmē būt par Latvijas patriotu, par izcilu Latvijas cilvēku, par paraugu, kam līdzināties. Mums kā katoļiem ir jāmēģina vēl intensīvāk īstenot savā dzīvē Jēzus Kristus Evaņģēlija mācību. Lai mūsu dzīves veids būtu kā piemērs pārējiem.

Lai mēs būtu pirmie, kas izrāda mīlestību viens otram, arī citādākam!
Lai mēs būtu pirmie, kas iegūst medaļas dažādās olimpiādēs - gan zinātnes, gan sporta un citās!
Lai mēs būtu pirmie, kas steidzas palīgā karitatīvajos un žēlsirdības darbos!
Lai mēs būtu pirmie, kas palīdz bāreņiem un atraitnēm!
Lai mēs būtu pirmie, kas dodas uz slimnīcām, cietumiem, patversmēm un uz ielām, lai palīdzētu!
Lai mēs būtu pirmie, kas dodas politikā un ar savu piemēru rāda, kas ir atbildīga un valstiska politika!
Lai mēs būtu pirmie, kas piedod pāridarītājiem un cenšas būvēt Latviju labāku!
Lai mēs būtu pirmie, kas dibina stipras ģimenes un audzina krietnus Latvijas pilsoņus!
Lai mēs būtu pirmie, kas nešķiro cilvēkus pēc to nacionālās, rasu vai kādas citas piederības!
Lai mēs būtu pirmie, kas īsteno iecietības, atvērtības un iekļaujošas domāšanas vidi, neaizmirstot par savu identitāti un Dieva Valstības prasībām!
Lai mēs būtu tādi, par kuriem var lepoties Latvija!

Dievs svētī Latviju!

Baznīca nes augļus bez trokšņa

Dieva valstība nav "izrāde". Tā izplatās klusi un nemanāmi – sacīja pāvests ceturtdienas, 15. novembra, rīta Svētās Mises homīlijā. Komentējot šīs dienas Evaņģēlija fragmentu, viņš skaidroja, kas ir vajadzīgs Baznīcas augšanai (sal. Lk 17, 20-25).

Vai ir jārīko dažnedažādi pasākumi, lai Baznīca varētu izplatīties? To norise, protams, var veicināt Baznīcas augšanu, taču galvenais ir pavisam kaut kas cits – norādīja Francisks, aicinot sargāties no pasaulīguma un izrādīšanās kārdinājuma. Viņš uzsvēra, ka Baznīca nes augļus vienkāršībā un klusumā, pateicoties slavas dziesmām un Euharistijas upurim, kā arī, pateicoties brālīgas vienotības veicināšanai, kur visi viens otru mīl. Baznīca atklājas Euharistijā un labajos darbos. Tas notiek bez liekas "skandināšanas", jo Kristus Līgava ir klusa rakstura būtne.

Kungs mums izskaidroja, kā aug Baznīca, pastāstot Līdzību par sējēju. Sējējs sēj sēklu un sēkla aug dienu un nakti. Tā aug, pateicoties Dieva darbībai. Vēlāk tā nes augļus. Svarīgi ņemt vērā sekojošo: Baznīca aug klusumā, slepeni. Tas ir ekleziālais stils.

“Kā Baznīca atklājas? Tā atklājas labajos darbos, lai cilvēki tos redzētu un, kā saka Jēzus, slavētu Tēvu, kurš ir debesīs. Tā atklājas arī Euharistijas svinēšanā. Tātad, Baznīca atklājas Euharistijā un labajos darbos.”

Turpinājumā pāvests norādīja, ka Baznīca izplatās, pateicoties liecībai, lūgšanai un Svētā Gara darbībai, bet nevis caur dažādiem pasākumiem, lai cik tie arī būtu noderīgi. Francisks novēlēja, lai mēs nekrītam kārdinājumā rīkot dažnedažādus pasākumus, domājot, ka tādējādi Baznīca būs redzamāka. Nē, Baznīca nes augļus klusumā, pateicoties Euharistijai un labajiem darbiem.

Mūsdienu cilvēki meklē šovus, dzenas pēc pasaulīgām lietām un grib izrādīties. Tas ir liels kārdinājums, un par to nav jābrīnās, jo arī pats Jēzus tika kārdināts. "Kāpēc gan būtu jāgaida tik ilgi, lai paveiktu pestīšanas darbu?" "Izdari, taču, skaistu brīnumu! Meties lejā no tempļa augšas un visi to redzēs un ticēs!" Tomēr Jēzus izvēlējās sprediķošanas, lūgšanas, labo darbu, ciešanu un krusta ceļu.

Homīlijas noslēgumā Francisks atgādināja, ka Baznīca izplatās, pateicoties arī mocekļu asinīm. Tie ir cilvēki, kuri par Kristu atdod savu dzīvību. Un šodien viņu ir ļoti daudz. Dīvaini, bet par to mediji īpaši nerunā – brīnījās pāvests. Pasaule par to klusē, jo pasaulīgais gars necieš moceklību.

Jānis Evertovskis – Vatikāna radio (pārpublicēts no www.waticannews.va)

Nederīgie kalpi!

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 17, 7-10)

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem apustuļiem: “Kurš no jums savam kalpam, kas ar vai gana, sacīs, kad tas atgriežas no tīruma: “Tūlīt nāc un sēdies pie galda”? Vai tad viņš drīzāk tam neteiks: “Sagatavo man vakariņas, apjozies un apkalpo mani, kamēr es ēdīšu un dzeršu. Un pēc tam paēdīsi un padzersi tu.” Vai tad viņš pateicas šim kalpam, ka tas izpildīja to, kas bija pavēlēts?
Tāpat arī jūs sakiet, kad būsiet izdarījuši visu, kas jums pavēlēts: “Mēs esam nederīgi kalpi; mēs izdarījām to, ko mums vajadzēja darīt.”” Tie ir Svēto Rakstu vārdi. (www.mieramtuvu.lv)

Šodien vēlējos padalīties ar pārdomām par godkārību. Daudzreiz, kalpojot Baznīcā, arī kā priesterim, jūtu, ka mana kalpošanas motivācija nav pats Dievs, bet atzinība no citu puses. No bīskapa, citiem priesteriem, draudzes locekļiem un sabiedrības. Ja to nesaņemu, tad sirdī iezogas rūgtums, neapmierinātība, kritika un kurnēšana. Daudzās situācijās cilvēki Baznīcā saka: "Kāpēc mani nenovērtē? Nepasaka paldies? Nepaslavē? Niedod kādu diplomu vai pateicības rakstu?" Nav slikti ilgoties un vēlēties uzslavu un pateicību. Tomēr, Jēzus šodienas evaņģēlijā saka - ja mēs izpildām to kas ir mūsu pienākums, mēs tāpat esam nederīgi kalpi. Tātad, ir vajadzīga šī "svētā vienaldzība", jeb indiference. Ja mani uzslavē un paliela - labi. Tas ir patīkami. Bet ja neuzslavē, nepasaka paldies, bet tieši otrādi - nokritizē vai apsūdz, pat nepietiesi - arī tad ir labi :) Jo es to daru nevis citiem, bet pašam Dievam un pats Dievs atlīdzinās par visu, ko mēs šajā pasaulē darām.

Atbalsti Lielvārdes katoļu baznīcas atjaunošanas darbus!


9. novembrī, aprit gads, kopš Lielvārdes katoļticīgo draudzei vairs nav sava dievnama, jo ēka atrodas avārijas stāvoklī. Tāpēc Lielvārdes katoļu draudze lūdz finansiālu atbalstu baznīcas ēkas glābšanas un atjaunošanas darbiem. Varētu likties, ka ēka ir celta sen, bet, nē, dievnams 2017. gada 16. septembrī nosvinēja tikai 25 gadu jubileju, taču draudze te dibināta jau 1936. gadā. Turklāt līdz pat 1996. gadam Lielvārdes baznīca bija vienīgais katoļticīgo dievnams visā Ogres rajonā.

Lielvārdes katoļu dievnams tika iesvētīts 1992. gadā, tas ir uzcelts pie katoļu kapiem Meža ielā 18, kur reiz atradusies vecā baznīca. Tas atrodas uz uzkalna, kurā no trijām pusēm tika veikts uzbērums. Diemžēl jaunā dievnama būves darbi tika veikti ļoti pavirši, bez pienācīga būvuzrauga un neievērojot vajadzīgās tehnoloģijas normas. Pamati ir ielikti uz neblietētās uzbēruma zemes, pat bez šķembām apakšā, bez armatūras, kas tos sasaistītu kopā, bez pamatu paplašinājuma pēdas. Ātros tempos uz jaunajiem pamatiem no ķieģeļiem tika uzcelta baznīca ar torni, kas deva zināmu slodzi uz pamatiem un uzbērumu. Laika gaitā pamati ir sākuši manāmi sēsties uz leju, radot neskaitāmas lielas plaisas dievnama iekšpuses sienās un dažas lielas caurejošas plaisas arī ārsienās.

2015. gadā SIA „Būvkonsultants” veica ēkas detalizētu apsekošanu un izdeva „Būves tehniskās apsekošanas atzinumu”, saskaņā ar kuru 2016. gadā tika izstrādāts dievnama pamatu pastiprināšanas darbu būvprojekts un oktobrī uzsākti neatliekami ēkas pamatu un sienu nostiprinājuma darbi. Ar zināmiem pārtraukumiem finansiālo grūtību un dokumentācijas nesakārtotības no būvnieku puses dēļ līdz 2017. gada pavasarim draudze paspēja veikt 84 mikropāļu ieurbšanas pamatos un veica pusi no ēkas pamatu nostiprināšanas darbiem.

2017. gada 8. novembrī būvfirma "KMT Projekts" atsāka atļautos būvdarbus būvobjektā, veicot rupjus pārkāpumus un atkāpšanos no būvprojekta prasībām, kā rezultātā nākamajā dienā iebruka un saplaisāja dievnama kreisās puses pamati, kā arī saplaisāja un nobīdījās divas ārsienas zem visā garumā atraktajiem pamatiem, zem kuriem tika izņemta grunts. 2017. gada 13. novembrī Valsts būvniecības kontroles birojs veica ēkas apsekošanu un aizliedza tās ekspluatāciju, ierosinādams kriminālprocesu Valsts kriminālpolicijā, kas vēl arvien turpinās. Būvfirmas "KMT Projekts" vadība ar nekrietniem meliem pilnībā noliedz savu līdzdalību un atbildību par viņu rīcības izraisīto dievnama avāriju. Šīs būvfirmas apdrošināšanas kompānija arī atteicās izmaksāt draudzei kompensāciju par radītajiem materiālajiem zaudējumiem, kas ir milzīgi. Kopīgā zaudējumu novēršanas darbu tāme ir 133 000 eiro. Tādu līdzekļu tik mazai draudzei nav un nekad nebūs.

Šobrīd ir izstrādāts jauns dievnama konservācijas un pārbūves projekts, kas ar paredzēto ekspertīzi draudzei izmaksās vairāk nekā 14 000 eiro. Apmaksājot tik dārgu projektu, draudzei vairs nepaliks līdzekļu dievnama glābšanas darbu uzsākšanai, lai varētu demontēt gan saplaisātos pamatus, gan abas sienas, un visu pārbūvēt no jauna.

Patlaban dievnams atrodas avārijas stāvoklī un ir aizslēgts uz laiku, kamēr tiks atjaunoti sagrautie pamati un sienas. Tas ir ļoti degradējis draudzes dzīvi un krasi samazinājis draudzes locekļu skaitu. Mēs esam spiesti lūgties draudzes mājas jumta stāvā ierīkotajā kapelā, kur vasaras karstumā ir jāsēž caurvējā. Lielākajos svētkos dodamies uz luterāņu dievnamu, jo visiem nepietiek vietas mūsu pagaidu “mājas baznīciņā”. Diemžēl mūsu sagrautais dievnams nav ne valsts, ne vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Tādēļ mēs nevaram un nedrīkstam saņemt nekādu palīdzību no pašvaldības un valsts institūcijām, pie kurām esam vairākkārt griezušies un saņēmuši atteikumu. Savukārt mūsu diecēzes kūrija nespēj mums palīdzēt finansiāli, un cerības saņemt ārzemju līdzekļus ir minimālas.

Mēs pazemīgi lūdzam ikvienu labas gribas cilvēku, kuram nav vienaldzīgs Lielvārdes Romas katoļu draudzes liktenis, palīdzēt un materiāli atbalstīt ar savu ziedojumu sagrautā dievnama glābšanas un atjaunošanas darbus, lai šī senā draudze varētu arī turpmāk pastāvēt un slavēt Dievu šajā vietā, pulcinot ticīgos uz lūgšanām savā dievnamā. Draudze lūdzas par visiem tās labdariem un ziedotājiem un būs pateicīga par katru, kaut nelielo ziedojumu, ko var nodot personīgi prāvestam Andrim Solimam (mob. tālr. 29855768) vai ieskaitīt draudzes kontā: LV05UNLA0050005798451 (Lielvārdes Romas katoļu draudze, Meža iela 18, Lielvārde, LV-5070, Reģ. Nr. 90001080360, SEB Banka).

Lai Dievs bagātīgi Jūs atalgo par labo sirdi un svētī Jūs!

Lielvārdes Romas katoļu draudzes prāvests Andris Solims
Foto: draudzes arhīvs
Pārpublicēts no www.katolis.lv

Katoļa garīgās dzīves pamatprincipi

Daudzi cilvēki savā dzīvē vēlas vadīties pēc kādām vadlīnijām. Mums, kā katoļiem galvenās vadlīnijas ir Bībele, Baznīcas mācība un paklausība Svētā Gara iedvesmām. Tādēļ piedāvāju no savas puses dažus padomus intensīvas garīgās dzīves izkopšanai. Tomēr vēlos norādīt, ka katrs cilvēks ir unikāls Dieva priekšā, tādēļ jāatcerās, ka katra ceļš kopā ar Dievu ir individuāls un neatkārtojams. Bet varbūt dažas no lietām mums visiem noderēs.

1. Visa pamatā ir intensīva lūgšanu dzīve. Pamats ir rīta un vakara lūgšanas. Bet nevajadzētu aprobežoties tikai ar tradicionālo "pātaru" "noskaitīšanu", kaut arī tas jau ir daudz. Lūgšana tā ir divu personu tikšanās. Dieva, kā Personas - un manis, satikšanās. Tās ir personas, kas viena otru mīl. Lūgšanā, blakus jau sagatavotām formulām vajadzētu pievienot savus vārdus, pateicību, slavēšanu un protams laiku klusumam. Minimums ir 15 minūtes katru dienu atvēlēt laiku sarunai ar Dievu, bet normāli būtu stunda. Kā palīgs lūgšanai var būt arī Svēto Rakstu meditācijas, jeb pārdomas. Piemēram apdomāt Mieram Tuvu lasījumus katrai dienai (www.mieramtuvu.lv)

2. Katru svētdienu piedalīties Svētajā Misē. Ja iespējams var pat biežāk. Svētdienas Maizes Laušanas - Euharistijas noslēpuma svinības ir kulminācija visai kristieša dzīvei. Tur mēs piedzīvojam īpašu tikšanos ar Kungu, klausoties Viņa Vārdu, klausoties Baznīcas apstiprināta garīdznieka skaidrojumu, pieņemot Svēto Komūniju un tiekoties ar brāļiem un māsām draudzes kopienā.

3. Vismaz reizi mēnesī pieiet pie grēksūdzes sakramenta un izsūdzēt grēkus. Normāli būtu to darīt katru nedēļu. Ja esam izdarījuši nāvīgu grēku, tad ejam uzreiz, nekavējoties. Vajag uzskatīt, ka priesteris biktskrēslā ir arī garīgais tēvs un sekot viņa norādījumiem, netiesājot viņu un pieņemot arī bargākus aizrādījumus. Censties pie grēksūdzes iet pie viena priestera.

4. Bībeles lasīšana, garīgās literatūras, piem. Katoliskās Baznīcas Katehisma lasīšana, ticības intelektuālā padziļināšana ikdienā. Sekot līdzi Baznīcas notikumiem, piem. www.radiovatikana.org, www.katolis.lv, www.katedrale.lv, u.t.t. Lasīt katolisko presi, abonēt to.

5. Vismaz reizi gadā piedalīties kārtīgās rekolekcijās, vismaz 3 dienu garumā, kurās tiek ievērots klusums un ir garīga vadība.

6. Vismaz reizi nedēļā tikties ar brāļiem un māsām kādā lūgšanu grupā vai mājas kopienā. Piederēt pie kādas kopienas, kustības un būt atvērtam uz kalpošanu un evaņģelizāciju. Evaņģelizācija ir kristieša dzīves pamatsastāvdaļa, jo kristietis ir tas, kurš sludina, jeb Kristus caur viņu sludina Labo Vēsti pasaulei.

7. Praktiska, finansiāla vai materiāla palīdzība savai draudzei un nabagiem. Baznīcas 5 bauslis neuzliek par pienākumu maksāt 10% no ienākumiem, tomēr ir svarīgi, ka mūsos ir rūpes par dievnama materiālo stāvokli, par draudzes evaņģelizācijas izdevumiem, u.t.t.

8. Vienmēr būt sava draudzes prāvesta rīcībā, būt gatavībā kalpot un palīdzēt draudzes vajadzībās. Apzināties, ka draudze nav "tie tur, viņi", bet arī es.

9. Izmantot svētceļojumu iespējas. Ja atļauj resursi un laiks, doties tuvākos un tālākos svētceļojumos. Svētceļojumi ļoti atdzīvina mūsu ticības dzīvi.

10. Sargāt sevi no pasaulīguma, liberālisma un materiālisma. Mājās atvēlēt vairāk vietu lūgšanām ģimenes lokā, nevis televīzijai, datoram vai izklaidēm. Ja ģimene lūdzas kopā, viņa arī paliek kopā.

Par Plašsaziņas līdzekļiem, slimnīcām un cietumiem

Izraksts no Latvijas Republikas līguma ar Svēto Krēslu

9. pants

Ievērojot Latvijas Republikas likumus un ņemot vērā Katoļu Baznīcas likumīgos pastorālos pienākumus, Baznīcai ir garantēta:

(a) iespēja piekļūt masu saziņas līdzekļiem un vārda brīvība, ieskaitot savu sabiedriskās saziņas līdzekļu izveidi un pieeju valsts saziņas līdzekļiem saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem;

(b) iespēja ticīgiem brīvi veidot un izteikt sociālās, kulturālās vai izglītības iniciatīvas, kas izriet no kristīgās ticības principiem un Katoļu baznīcas sociālās doktrīnas, saskaņā ar ekumenisma principiem;

(c) iespēja piekļūt slimnīcām, cietumiem, bērnu patversmēm un visām pārējām sociālās un medicīniskās palīdzības iestādēm, kurās katoļticīgo uzturēšanās prasa Katoļu baznīcas pilnvarotu pārstāvju vienreizēju vai pastāvīgu pastorālu klātbūtni.

Divas svarīgas iniciatīvas, ko piedāvā Vatikāna II koncils

Dekrēts par laju apustulātu Apostolicam actuositatem

26. Diecēzēs atkarībā no iespējas būtu jāizveido padomes, kas atbalstītu Baznīcas apustulisko darbu gan evaņģelizācijas un svētdarīšanas jomā, gan arī labdarības, sociālajā un citās jomās, kurās garīdzniecībai un ordeņu ļaudīm attiecīgi jāsadarbojas ar lajiem. Šīs padomes var kalpot kā dažādu apvienību un laju vadīto apustulisko iniciatīvu koordinētājas, bet tā, lai katra no tām saglabātu savas īpašās iezīmes un neatkarību.[1]

Šādām padomēm, ja vien ir iespēja, būtu jāpastāv gan draudzē, gan arī starp draudzēm, diecēzēm un pat valsts un starptautiskajā mērogā.[2]

[1] Sal. Benedikts XIV, De Sinodo Dioecesana, III grām., IX nod., VII–VIII: Opera omnia in tomos XVII distributa, XI sēj., Prati, 1844, 76.–77. lpp.
[2] Sal. Pijs XI, Enc. Quamvis nostra, 1936. g. 30. aprīlis: AAS 28 (1936), 160.–161. lpp.

Dekrēts par Baznīcas misionāro darbību Ad gentes

14. Tie, kas ar Baznīcas starpniecību ir no Dieva pieņēmuši ticību Kristum[1], ar liturģiskām ceremonijām tiek uzņemti katehumenātā, kas nav tikai vienkārša dogmu un priekšrakstu izskaidrošana, bet gan audzināšana vispusīgai kristīgajai dzīvei un pietiekami ilgs sagatavošanās laiks, kurā mācekļi kļūst vienoti ar savu skolotāju Kristu. Katehumēni tātad jāievada pestīšanas noslēpumā un evaņģēliskās dzīves praksē ar svētajiem ritiem, kuri tiek secīgi svinēti noteiktajos laika posmos[2], un Dieva tautas ticības, liturģiskajā un mīlestības dzīvē.

Tad, pateicoties kristīgās iniciācijas sakramentiem, atbrīvoti no tumsības varas (sal. Kol 1, 13)[3] un miruši, apbedīti un augšāmcēlušies kopā ar Kristu (sal. Rom 6, 4–11; Kol 2, 12–13; 1 Pēt 3, 21–22; Mk 16, 16), tie saņem Garu, kas tos dara par Dieva bērniem (sal. 1 Tes 3, 5–7; Apd 8, 14–17), un kopā ar visu Dieva tautu svin Kunga nāves un augšāmcelšanās piemiņu.

Vēlams, lai Lielā gavēņa un Lieldienu liturģija tiktu atjaunota tādā veidā, ka tā katehumēnu dvēseli sagatavotu Lieldienu noslēpuma svinēšanai, jo šo svinību laikā viņi Kristības sakramentā atdzims Kristū.

Par šo kristīgo iniciāciju katehumenāta laikā jārūpējas ne tikai katehētiem vai priesteriem, bet arī visai ticīgo kopienai, vispirms jau krustvecākiem, lai katehumēni jau no paša sākuma justos kā piederīgi Dieva tautai. Baznīcas dzīve ir apustuliska, tāpēc arī katehumēniem ar savu paraugu un ticības apliecināšanu jāmācās aktīvi līdzdarboties evaņģelizācijā un Baznīcas celšanā.

[1] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 17.
[2] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum concilium, 64–65.
[3] Par atbrīvošanu no ļaunā gara un tumsības verdzības Evaņģēlijā sal. Mt 12, 28; Jņ 8, 44; 12, 31 (sal. 1 Jņ 3, 8; Ef 2, 1–2). Kristības liturģijā sal. Romas rituāle.

Pedofīlija Baznīcā un ne tikai

Pirms kāda laika izlasīju latviski iztulkoto ASV psiholoģijas zinātņu doktores psihoterapeites Annas Solteras grāmatu „Varmākas. Pedofili, izvarotāji un citi”, kurā plaši ir aprakstīta pedofilijas problemātika un cīņa ar to. Tā kā šobrīd plaši tiek apspriesta pedofīlija Katoļu Baznīcā, vēlos sniegt mazu komentāru šajā jautājumā, izmantojot šajā grāmatā sniegtos faktus.

Vispirms gribu teikt, ka nekādā gadījumā neattaisnoju ne pašus varmākas - pedofīlus, ne arī garīdzniecību, kura ilgus gadus šos faktus slēpa un neatklāja sabiedrībai. Tomēr, šīs grāmatas autore norāda, ka pedofīli ir daži cilvēki sabiedrībā, kuri, šādu seksuālu tieksmi pēc maziem bērniem, sajūt jau padsmit gadu vecumā un šo tieksmi viņos nav iespējams mainīt vai izārstēt. Kas ir pats šausminošākais, ka pedofīls ārēji izskatās ļoti laipns, sirsnīgs un patīkams cilvēks, kā arī māk par sevi radīt loti labu iespaidu. Tādējādi apkārtējiem ir ļoti grūti noticēt pedofīlu upuru stāstītajam, jo pedofīls ar manipulācijas un psiholoģisko triku palīdzību dara visu, lai iegalvotu apkārtējiem, ka šie upuri melo, pārspīlē vai nav drošticami. Anna Soltera uzsver, ka pedofīliem tieši Baznīca un kristīgā vide ir labvēlīga "teritorija" savu neģēlīgo tieksmju īstenošanai, jo ticīgi cilvēki, savā ziņā, ir vieglāk ietekmējami, viņi ir vairāk labticīgāki un vieglāk piedod un cenšas izcelt tikai to pozitīvāko un labāko. Var teikt, ka ticīgajiem cilvēkim dažreiz pietrūkst kritiskās spriestspējas šajos jautājumos. Jāņem vērā, ka pedofīlam, iefiltrējoties garīdznieku vai svētdienasskolas skolotāju rindās ir brīva, netraucēta pieeja bērniem un pie tam viņam vēl līdzi seko zināma veida "neaizskaramības autoritāte". Nevēloties attaisnot augstāko garīdzniecību ārzemēs, kura piesedza vai neatklāja pedofīlu noziegumus, tomēr, balstoties uz šīs autores pētījumiem, daudziem bīskapiem visdrīzāk bija grūti noticēt upuriem, jo pedofīli vienmēr sevi pasniedza kā gudrus, inteliģentus, kārtīgus, priekšzīmīgus, dievbijīgus, u.t.t. cilvēkus.

Tomēr autore uzsver, un es arī tam varu pievienoties, ka Katoļu Baznīca līdz šim ir pārāk maz pievērsusi uzmanību svarīgajam pedofīlijas jautājumam un autore ar stingru nopietnību uzsver, ka pedofili ir arī visur citur, ne tikai Baznīcā - arī treniņnometnēs, bērnudārzos, skolās, pie jauniešu grupu vadītājiem, u.t.t. Viņa uzsver, ka celibāts nav tas, kas veicina pedofīliju, bet gan apkārtējo, īpaši vecāku, garīdznieku un to, kuriem bērni ir uzticēti, vienaldzību un piesardzības trūkumu.

Uzskatu, ka nevajadzētu tikai Baznīcu vainot šajos pedofīlijas noziegumos, jo, balstoties uz autores pētījumiem, pedofīliju ir ļoti grūti atklāt, tieši pašu pedofīlu meistarīgajai manipulācijas un slēpšanās manierei. Tomēr Katoļu Baznīcai un arī citām institūcijām, kuras strādā ar bērniem, ir jāpievērš īpaša uzmanība šim jautājumam un ir jācenšas izslēgt jebkāda iespēja pedofīliem, kuri ir mums visapkārt, veikt savus noziegumus.

Un šādām tendencēm vispār nevajadzētu būt: http://www.delfi.lv/news/arzemes/slinku-pedofilu-cikstonu-un-citu-divainu-politiskas-partijas.d?id=43366807&page=1

Ieteiktie avoti: Soltera A. Varmākas, pedofili, izvarotāji un citi. To psiholoģija un aizsardzība pret tiem. b.i.v., Adria Books, 2007;
http://www.katedrale.lv/index.php?id=21559
https://www.vaticannews.va/lv/pavests/news/2018-08/aicinajums-dieva-tautai-nozelot-grekus-gavet-un-lugties.html

8.septembris - Jaunavas Marijas Dzimšanas diena

Vissvētākās Jaunavas Marijas Dzimšanas dienas svinības Rīgas Kristus Karaļa draudzē

9.00 svētā Mise poļu valodā
11.00 svētā Mise latviešu valodā

Pāvesta svinētajam dievkalpojumam Aglonā reģistrējušies 31 902 cilvēki

No 8. jūlija līdz 19. augustam norisinājās reģistrācija 24. septembrī gaidāmajai pāvesta Franciska Svētajai Misei Aglonā. Šajā laikā ir reģistrējušās 31 902 personas no Latvijas un ārvalstīm.

Elektroniski mājas lapā www.pavestsLatvija2018.lv reģistrējās 14 845 cilvēki, savukārt katoļu draudzēs – 17 057.

Visvairāk cilvēki ir reģistrējušies Rēzeknes-Aglonas diecēzē - 16 697 cilvēki. Rīgas arhidiecēzē ir reģistrējušies 10 255 cilvēki, Jelgavas diecēzē – 3350, bet Liepājas diecēzē – 681.

Reģistrējušies ir arī 919 cilvēki no ārvalstīm. Viņu vidū ir visvairāk ciemiņi no Baltkrievijas, bet tāpat arī no Krievijas, Polijas, Lietuvas un citām valstīm.

Kā jau iepriekš ziņots, 22. - 25. septembrī Baltijas valstīs viesosies pāvests Francisks. 24. septembrī viņš ieradīsies Latvijā, kur viens no centrālajiem un visplašāk apmeklētajiem notikumiem būs Svētā Mise Aglonas bazilikas laukumā. Zināms, ka tā sāksies plkst. 16.30, bet cilvēkiem vēlams ierasties līdz plkst. 15. Ieeja bazilikas laukumā būs no plkst. 9.

Tie, kas ir reģistrējušies uz Svēto Misi, ieejas kartes no 9. līdz 23. septembrim varēs saņemt baznīcā, kurā ir veikuši reģistrāciju vai kuru, elektroniski reģistrējoties, ir izvēlējušies. Informāciju par ērtāko ieejas karšu izņemšanas laiku baznīcās var atrast šeit: https://pavestslatvija2018.lv/ieejas-kartes-iznemsanas-vietas.pdf.

Tie iedzīvotāji, kas nav reģistrējušies Svētajai Misei Aglonā, bet vēlas turp doties, pēc 9. septembra varēs sazināties ar katoļu draudzēm un interesēties par brīvām ieejas kartēm. Informācija par to, kā piedalīties Svētajā Misē bez ieejas kartes, tiks izplatīta īsi pirms vizītes.

Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Informācijas centrs (no www.katolis.lv)

Vai Dievu var izzināt?


“Dievu neviens nekad nav redzējis: vienpiedzimušais Dēls, kas ir Tēva klēpī, To atklāja.” (Jņ 1,18)

Jau no pirmajiem kristietības gadsimtiem pašā Baznīcā veidojās sava veida spriedze starp uzskatu, ka Dieva izzināšana ar prātu ir iespējama, un nostāju, ka Viņu pazīt un izprast racionālā veidā nav iespējams.
Veidojās divu veidu „pieeja” šim jautājumam - austrumu un rietumu. Saskaņā ar austrumu pieredzi cilvēks iepazīt Dievu caur noliegumu, paradoksu, pieredzi un mistisku kontemplāciju. Šī pieeja, ko dēvē par apofātismu, iziet no pieņēmuma, ka Dieva daba ir liels noslēpums, kuru ar prāta palīdzību nevar sasniegt. Savukārt rietumu Baznīcā jau no pašiem pirmsākumiem dominēja pretējais virziens, dēvēts par katafātismu. Tajā patiesība par Dievu un Viņa dabu tika aplūkota no prāta perspektīvas, kas balstījās uz analoģijām Dieva radītajā pasaulē – radītās dabas skaistums un loģiskā uzbūve liecina par Dieva, kā Radītāja esamību un aktīvo klātbūtni pasaulē. 

Jau neoplatoniķiem bija izteikta apofātiska pieeja, īpaši Plotīnam (+270 g.p.m.ē). To var pamanīt viņa uzskatos par prāta mistisko attīrīšanu ceļā uz savienošanos ar Absolūtu. Kristietībā apofātisms nav radies hellenizācijas, jeb grieķu filozofijas ietekmes rezultātā, jo pati Dieva Atklāsme sevī ietver zināma veida kopsakarības starp Dieva pārdabiskumu (transcendenci) un Dieva klātbūtni radītajā pasaulē (imanenci).

Apofātisma šūpulis bija Aleksandrija, kur 3. gadsimtā attīstījās t.s. „kristīgā gnoze”. Šāda domāšanas veida pārstāvji bija iedvesmojušies no neoplatonisma, stoicisma un Filona vēstulēm. Apofātismu īpaši attīstīja Pseidodionīsijs Areopagīts tiešā konfrontācijā ar ariānismu. Viņš uzsvēra, ka kristīgā teoloģija nevar būt tīri intelektuāls Dieva iepazīšanas veids, bet tā vairāk ir cilvēka mistiska pieredze, garīga attīrīšanās un dievišķošanās. Dievs pārsniedz jebkādu sapratni un spēju Viņu iepazīt. Dievs var būt iepazīts tikai caur neiepazīšanu.

Īpaši spilgts apofātisma piemērs ir Halkēdonas koncila (451) dekrēts par divām dabām Kristū, kas tika izteiktas negatīvā formā: „Mums jāatzīst vienu un To pašu Kristu, Kungu un viendzimušo Dēlu, kurā nesajaucami, neizmaināmi, nesašķeļami, neatdalāmi savienojušās divas dabas, kuru atšķirība, tām savienojoties, nekādā ziņā nav atcelta, gluži pretēji: to abu īpašības ir saglabājušās un apvienojušās vienā un tai pašā personā un vienā un tai pašā hipostāzē .”[1] Apofātisma elementus var atrast svētā Augustīna, Anselma no Kenterberijas, Eriugena, Nikolaja Skūzo, kā arī pie vācu spekulatīvajiem mistiķiem – Meistara Ekharta, u.c.

Apofātisms cenšas izvairīties no ticības patiesību formulēšanas intelektuāli, balstoties tikai filozofijā vai racionālos argumentos. Tā rezultātā Austrumu Baznīcā nekad nav bijuši jautājumi par teoloģijas un filozofijas savstarpējām attiecībām. Apofātisma galvenā tēze ir – mēs, runājot par Dievu, vairāk varam pateikt, kas Viņš nav, nevis to, kas Viņš ir. Par viņu var runāt galvenokārt nolieguma jeb negācijas formā. Apofātisma teoloģijā tiek izslēgtas jebkādas abstrakcijas un tīri intelektuāla Dieva pazīšana, kā arī jebkāda veida antropomorfismi (Dieva darbībai piedēvētas cilvēciskas īpašības). Tomēr apofātismā netiek noliegta tiekšanās pie Dieva un Viņa pazīšana, apofātisms nav agnosticisms (uzskats, ka par Dievu neko nevar pateikt). Apofātisms ar negācijas un intuīcijas palīdzību cenšas sasniegt Dievu, un tādā veidā mēģina izvairīties no maldīgiem, sagrozītiem un nepareiziem priekšstatiem par Dievu. Apofātisms necenšas veidot abstraktu izpratnes sistēmu par Dievu, bet gan ar kontemplācijas un mistikas palīdzību cenšas veidot saikni ar Dievu. Apofātisms Dieva pazīšanai lieto paradoksus, kā arī attēlus un simbolus no redzamās pasaules.
  
Starp apofātismu un katafātismu ir savstarpēja saikne, tie viens otru neizslēdz, jo ir divi Dieva pazīšanas ceļi. Svētais Akvīnas Toms risināja šo jautājumu, uzsverot, ka ir Dieva pazīšanas pozitīvais (via pozitiva) un negatīvais (via negativa) ceļš, un abi šie ceļi viens otru papildina. Arī katafātiskajā ceļā jāatzīst, ka par Dievu mēs varam runāt tikai analoģiskā valodā, jo, pat ja Viņš sevi ir atklājis caur Jēzu Kristu un Viņa Baznīcu, tomēr savā būtībā mums paliek noslēpums un līdz galam nav pieejams.

Katafātiskais ceļš ir pozitīvais, simboliskais, balstīts uz līdzībām un analoģijām, kādas var atrast starp Dievu kā Radītāju un radīto pasauli. Ja apofātismā par Dievu varēja teikt, kas Viņš nav, tad katafātismā uzsver to, kā radītās lietas atspoguļo Radītāju.

Katafātisms attīstījās sholastiskās teoloģijas ietvaros, attīstot analoģijas metodi. Svētais Augustīns darbā De doctrina christiana attīstīja t.s. zīmju teoriju, kas definēja cilvēku un radību kā simbolu un zīmju kopumu, kuri kopā liecina par Dievu un Viņa atribūtiem. Radītā pasaule kļūst par sava veida Dieva atklāsmi un cilvēks ir Dieva attēls uz zemes.

Austrumu Tradīcija uz katafātisko pieredzi skatījās ar zināmām aizdomām, jo uzskatīja, ka šāda metode var aizvest līdz Dieva realitātes notrulināšanai, padarot to par vienu no radībām, kur zūd saikne starp Radītāju un radību un var iekrist panteismā, uzskatot, ka arī radība ir Dievs.

Austrumu Tradīcija uzskata, ka visa radītā pasaule ir kā Dieva teofānija, kā „Atklāsmes grāmata”, kuru vajag atšifrēt caur Dieva klātbūtnes zīmēm un simboliem. Tomēr Dieva klātbūtne radībā ir noslēpumaina, kura atklājas pravietiski un pakāpeniski. Pilnībā Dievs sevi atklāja tikai Jēzus Kristus personā un Viņa Baznīcā. Redzamā pasaule ir nepilnīgs Dieva kā Radītāja attēls, tomēr daudzi svētie, piemēram, svētais Justīns, Aleksandrijas Klements, u.c. runāja par Logosa „sēklām” (semena Verbi, Logos spermaticos), kur Dievs vēl pirms Iemiesošanās netieši un noslēpumaini bija klātesošs radītajā pasaulē un arī cilvēku sirdīs.

Jēzus Kristus ir Atklāsmes pilnība, un abi šie ceļi – gan mistiski apofātiskais, gan uz racionālisma balstītais katafātiskais - palīdz satikties ar Jēzu Kristu, caur kuru mēs nonākam attiecībās ar Dievu Tēvu, Svētajā Garā.

Priesteris Ilmārs Tolstovs (Raksts publicēts "Katoļu Baznīcas Vēstnesī", 2018.gada augusta numurā


[1] Halkēdonas koncils, Symbolum, DS 301-302, Katoliskās Baznīcas Katehisms, 467






Rekolekcijas tiem, kas kalpo slimnīcās!


Rīgas Kristus Karaļa draudzes sludinājumi 29.jūlijā

Lūdzamies novennu, lūdzoties Jēzus Asiņu litāniju par veiksmīgu svētceļojuma norisi. Ieziešana 1.augustā 9.00. Pievienoties var jebkurā laikā

29.jūlijā 15.00 kapusvētki Sarkandaugavas kapos

5.augustā svēto Misi 11.00 celebrēs Starpdiecēžu Garīgā Semināra rektors Imants 
Medveckis. Ziedojumi Semināra vajadzībām

5.augustā 15.00 kapusvētki II Meža kapos

19.augustā 15.00 kapusvētki Jaunciema kapos

9.septembrī 15.00 sāksies svētdienas skola pieaugušajiem un 7.oktobrī sākas svētdienas skola bērniem. Savlaicīgi aiciniet kandidātus.

Pāvesta sv. Mises registrācija – grāmatu galdā manuāli, internetā no 8.jūlija. 
www.pavestsLatvija2018.lv Autobusa biļetes grāmatu galdā, 10.eiro. Izbraucam 
24.septembrī 7.00. Reģistrācija līdz 19.augustam.

Informāciju var atrast mājaslapā www.karalis.lv

Lūgums abonēt un lasīt “Mieram tuvu”, „Katoļu Baznīcas Vēstnesi” un citus 
katoliskos izdevumus. Svarīgi atbalstīt arī Radio Marija Latvija

Prāvests

Svēts ceļojums!

Es iešu! Uz Aglonu! Daru to jau 20 gadus. Kāpēc?

Es pieņēmu kristību tad, kad man bija 19 gadi, 1996.gada Ziemassvētku priekšvakarā. Baznīca toreiz man vēl bija noslēpumaina un neiepazīta, tieši tādēļ iespēju doties svētceļojumā uz Aglonu uztvēru kā vienreizēju veidu, iepazīt to "no iekšpuses". Kā toreiz, tā arī tagad cilvēku starpā valda dažnedažādi izkropļoti priekšstati par Dievu, Baznīcu, ticību un kristiešiem. Šādi priekšstati rodas no informācijas trūkuma un arī pašu kristiešu maldīgā dzīvesveida un ticības pretliecības. Svētceļojums ir veids, kā iepazīt Baznīcu tās dinamiskā un autentiskā veidā. Jo svētceļojumos parasti iet Baznīcas locekļu aktīvākā daļa, arī tie, kuri apzinās savu ticību un var to nodot tālāk citiem.

Aglonas svētcēļojumu kustība, kas stihiski aizsākās pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, ir šobrīd lielākā garīgā kustība Latvijā, kas pulcē vairākus tūkstošus cilvēku, kuri, sākot no 1.augusta, pārpludina gandrīz visus Latvijas ceļus, ciemus un laukus. Mūsdienās, augusta sākumā redzot pa ceļu ejam cilvēku grupu, vairs nevienam nav jautājums kas tie ir par cilvēkiem un uz kurieni dodas.

Aglonas svētceļojumos ir izaugusi pilnīgi jauna katoļticīgo paaudze. Jā, ir tādi, kuri varbūt ikdienā uz dievnamu nestaigā, tomēr tuvojoties augustam sāk "knosīties" un meklēt kedas un somu, lai dotos... dotos uz priekšu... pārdomātu savas dzīes jēgu... atjaunotos ticībā....

Pēdējos gados šī svētceļnieku kustība ir attīstījusies. Maija sākumā notiek intensīvi svētceļojumi uz Skaistkalni, šogad no maija sākuma tiek organizēts 100-gades svētceļojums, kurā cilvēki 100 dienās plāno apiet visu Latvijas robežu, lūdzoties par mūsu valsts  garīgo atdzimšanu. Daudzi dodas uz Spāniju, lai dotos svētā Jēkaba ceļu  - Camino - uz Santjago de Kompostella.

Es iešu! Man ir jāiet! Es nevaru neiet!

Un tu?

Svētceļojumi uz Aglonu!

Tuvojas svētceļojumu laiks uz Aglonu un noteikti tu arī esi jau domājis doties šajā ceļā. Bet varbūt tā ir tava pirmā reize, tādēļ vēlos mazliet pastāstīt un padalīties par savu svētceļojuma organizātora un dalībnieka pieredzi.

Tas, ka Tu vēlies iet šajā ceļā nav nejaušība – Dievs Tevi ļoti, ļoti mīl un vēlas satikties ar Tevi šajā ceļā. Tādēļ esi ar atvērtu sirdi, dzirdīgām ausīm un priecīgu prātu lai spētu saklausīt to, ko Viņš vēlas Tev teikt.

Svētceļojums jau no seniem laikiem simbolizē cilvēka dziļākos Dieva meklējumus un ilgas pēc atjaunotas dzīves. Svētceļojums ir īpašs gandarījuma veids, kur panesot ceļa grūtības un uz laiku aizmirstot ikdienu tiek dzīvota intensīva lūgšanu un pārdomu garīgā dzīve. Svētceļojums nav pārgājiens vai atpūta, tas ir dažādu pārdzīvojumu, jā, arī piedzīvojumu pilns laiks, kurā cilvēks atklāj sevi no jauna, atrod atbildes uz daudziem jautājumiem un atklāj savas turpmākās dzīves aicinājumu. Svētceļojums, kas iesākas šajā dzīvē simbolizē mūsu ikviena svētceļojumu uz debesu Tēva mājām mūžībā.

Uz Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem 15.augustā, Aglonā var svētceļot dažādos veidos. Visvienkāršākais ir ar automašīnu vai autobusu. Šādu svētceļojuma veidu izvēlas lielākā daļa svētceļnieku, jo ne visi var atļauties veltīt vairākas dienas ceļā. Tomēr ir arī svētceļnieki, kas dodas ar velosipēdiem un vēl daļa, kas iet ar kājām. No tuvākajām vietām, kā Daugavpils, Rēzekne un citām vietām Latgalē svētceļnieki iet tikai vienu vai dažas dienas. Ir cilvēki, kas svētceļo pa vienam, divatā vai nelielās grupiņās. Šādus svētceļojumus ir viegli noorganizēt, jo tas neprasa papildus izdevumus un organizēšanu. Cilvēki sarunā naktsmājas pie paziņām vai nakšņo teltīs.

Tomēr no Liepājas. Rīgas un citām Latvijas vietām uz Aglonu ir nepieciešams doties vienu, divas un pat trīs nedēļas (no Liepājas). Tādēļ svētceļnieki pulcējas grupās, kurām ir savs vadītājs, organizatoru grupa, pavadošais transports, pavāri un arī stingri noteikta kārtība, kura ir jārespektē.

Kādi parasti ir svētceļojuma noteikumi? 

Publicēšu kāda svētceļojuma noteikumus:

Noteikumi svētcēļniekam, kurš dodas uz Aglonu grupā:
1. Svētceļojuma dalībnieks ievēro vadītāja norādījumus.
2. Svētceļnieka grupa pa ceļu virzās pēc iespējas tuvāk tā labajai malai.
3. Ikviens svētceļnieks iet kopā ar grupu un neatpaliek no tās
4. Naktsmītnē pēc plkst. 23.00 tiek ievērots pilnīgs klusums.
5. Svētceļnieks pēc sevis vietu atstāj tīrāku, nekā tā bija pirms viņa ierašanās.
6. Svētceļnieks svētceļojuma laikā nelieto apreibinošas vielas un ievēro atturību arī no citām vielām, kas izraisa atkarību.
7. Laikā, kad notiek lūgšanas, kā arī brīžos, kad ievērojam klusumu kārtīgs svētceļnieks netraucē pārējos.
8. Svētceļniekam rūp sava veselība un viņš ir gatavs vienmēr palīdzēt otram grūtā brīdī.
9. Svētceļnieks ir izpalīdzīgs un laipns, viņš nelamājas un konfliktus risina ar miermīlīgiem līdzekļiem.
10. Bez vadītāja atļaujas svētceļnieks nekādā gadījumā neatstāj grupu.
11. Svētceļnieks nedodas peldēties, neapmeklē veikalus un neatstāj nakšņošanas vietu bez vadītāja atļaujas.
12. Vienā teltī dažādu dzimumu pārstāvji var nakšņot tikai tad, ja viņi ir laulāti
13. Mobilo telefonu, datoru, internetu un mūzikas atskaņotajus svētceļojumā lietot aizliegts.
14. Ķermeņa „kailuma” koeficients svētceļojuma laikā nedrīkst pārsniegt 30% no ķermeņa kopējā ādas laukuma.

Tomēr katrā grupā šie noteikumi var atšķirties. Noteikumu neievērošanas gadījumā, svētceļniekam grupa ir jāatstāj.

Kas jāņem līdzi svētceļojumā?

Atkal publicēšu kādas svētceļojuma grupas ieteikumus:
Svētie raksti, rožukronis, lūgšanu grāmata, higiēnas piederumi, mitrumu necaurlaidīgas drēbes [lietus mētelis], ērti apavi [ieteicams vairāki pāri], rezerves apģērbs, guļammaiss, telts, tūristu paklājiņš [matracis], ēšanas piederumi [bļodiņa, krūzīte, karote], plāksteri, individuālās zāles, pūšamie pre odiem, ērcēm, kabatas lukturītis, kabatas nauda, divas somas – lielā un mazā līdznešanai, drēbes svētkiem.

Mazliet par norisi.

Svētceļojuma dienas kārtība ir kā rekolekcijas, jeb garīgie vingrinājumi. Parasti katru dienu ir svētā Mise, rīta un vakara lūgšanas, var būt arī konferences par garīgām tēmām. Pa vidu ir garīgo dziesmu dziedājumi un soļošana. Dienā parasti svētceļnieki noiet no 15-35.km. Virs 30 km. skaitās jau samērā liels gabals. Parasti iet 3-4.km, tad apstājas atpūtai. Dienas vidū ēd pusdienas. Vēlos uzsvērt, ka svētceļojums nav tūrisma pārgājiens, tādēļ ir jāievēro pieklājība apģērbā un jācenšas ar cieņu un rūpību izturēties pret apkārtējo vidi, kurā uzturamies – nemēslot aiz sevis, arī skolās, kurās mums uzņem ar lielu viesmīlību aiz sevis atstāt priekšzīmīgu kārtību. Pēc svētceļniekiem spriež par visu Baznīcu un kristiešiem, un diemžēl šo 25 gadu laikā nevienmēr svētceļnieki ir bijuši labs piemērs, kādiem ir jābūt kristiešiem. Svētceļojumos mēdz līdzi iet arī garīdznieks, tādēļ svētceļojumu laikā ir iespēja neformālā gaisotnē uzdot tam jautājumus, izsūdzēt grēkus un pieņemt savai dzīvei svarīgus un fundamentālus jautājumus. Vakaros parasti ir tematiskas tikšanās vai nu pie ugunskura, vai tapat skolās. Ļoti būtiski autovadītājiem, kuri uz ceļa ierauga svētceļnieku grupu, samazināt ātrumu un respektēt to, ka grupās iet arī mazi bērni, kas bieži vien aiz noguruma nespēj būt uzmanīgi un tādējādi var radīt avārijas situācijas. Pats esmu bijis liecinieks šādām situācijām gan no bezatbildīgu svētcēļnieku un autovadītaju puses. Aglonā svētceļnieki parastu ienāk vai nu 13 vai 14.augustā. Pēdējā laikā ir parādījusies tendence svētceļniekiem ienākt jau 12.augustā, jo svētki Aglonā sākas jau krietni agrāk par 15.augustu, piedāvajot plašu programmu gan ģimenēm gan jauniešiem.

Rīgas Kristus Karaļa draudzes sludinājumi 22.jūlijā

Šajā svētdienā ziedojumi svētajās Misēs tiks vākti pāvesta Franciska vizītes atbalstam

Nākamajā nedēļā uzsāksim novennu, lūdzoties Jēzus Asiņu litāniju par veiksmīgu 
svētceļojuma norisi

22.jūlijā 15.00 kapusvētki I Meža kapos

29.jūlijā 15.00 kapusvētki Sarkandaugavas kapos

5.augustā 15.00 kapusvētki II Meža kapos

9.septembrī 15.00 sāksies svētdienas skola pieaugušajiem un 7.oktobrī sākas 
svētdienas skola bērniem. Savlaicīgi aiciniet.

Pāvesta sv. Mises registrācija – grāmatu galdā manuāli, internetā no 8.jūlija. 
www.pavestsLatvija2018.lv Autobusa biļetes grāmatu galdā, 10.eiro. Izbraucam 
24.septembrī 7.00. Nepieciešami brīvprātīgie

Gatavosimies iet svētceļojumā kājām no 1.augusta. Garīgi sagatavosimies pāvesta 
Franciska vizītei.

Informāciju var atrast mājaslapā www.karalis.lv

Lūgums abonēt un lasīt “Mieram tuvu” un citus katoliskos izdevumus. 
Svarīgi atbalstīt ar Radio Marija Latvija

Prāvests.

Dziedāt noslēpumu!


Nupat esam aizvadījuši vienu no spilgtākajiem simtgades svētku notikumiem un kārtējo reizi apzinājušies mūsu tautas kultūras bagātību – Dziesmu un deju svētkus. Latvieši ir tauta, kas dzied. Mēs patiesi varam lepoties ar savām tradīcijām un šo bagātību varam just ne tikai klausītāju vai dziedātāju rindās, stāvot plecu pie pleca Mežaparka estrādē, bet arī mūsu pašu baznīcās. Apzināmies to, ka mūsu draudžu baznīcās ir labi kori, kuri ar savu skanējumu ceļ ticīgo sirdis augšup un caur mūziku atklāj daļu no lielā Noslēpuma, kura līdzdalībnieki varam būt.

Arī Plīnijs 112. gadā kristiešus aprakstīja kā “ļaudis, kas dzied”. Mūzika visos laikos ir bijusi cieši saistīta ar kultu, ir zināms, ka pirmās tūkstošgades kristiešu dievkalpojumi tika pilnībā dziedāti, tāpēc nepārsteidz arī tas, ka IV-V gadsimta mūzikas vēstures pamatavoti ir Baznīcas tēvu raksti un citāti. Tieši gremdējoties viņu rakstītajā, mēs varam atpazīt mūzikas lomu pirmās tūkstošgades kristiešu kopienās.

Notikumu plāns Rīgas Kristus Karaļa Romas katoļu draudzē


Gaidāmo notikumu plāns
Rīgas Kristus Karaļa Romas katoļu draudzē
(saraksts nemitīgi var mainīties)

Maijs

18.maijs 18.00 – sv. Jāzepa vīru organizētā nakts adorācija – slavēšana
20.maijs 14.00 – bērnu Pirmā Komūnija
26.maijs 9.00 – kopīgā svētā Mise par mirušajiem
31.maijs – Vissvētākās Miesas un Asins svētki

Jūnijs

1.jūnijs 17.45 – baznīcu nakts
3.jūnijs pēc svētās Mises 11.00 Kristus Vissvētākās Miesas un Asins svētku procesija ar 4 apstāšanās vietām
11.jūnijs 9.00 – lūgšanas par slimajiem
16.jūnija vakarā – mūsu draudzē nakšņo Latvijas 100-gades svētceļnieki
23.jūnijs – sv. Jāņa Kristītāja svētku vigīlija, Jāņu svinības draudzē (iespējams)
29.jūnijs – svētā Pētera un Pāvila svētki
30.jūnijs – kopīgā svētā Mise par mirušajiem

Jūlijs

11.jūlijs 9.00 – lūgšanas par slimniekiem
22.jūlijs 15.00 – kapusvētki I Meža kapos
28.jūlijs 9.00 – kopīgā svētā Mise par mirušajiem
29.jūlijs 15.00 – kapusvētku Sarkandaugavas kapos

Augusts

1.augusts 9.00 – uz Aglonu iziet draudzes svētceļnieki
5.augusts 15.00 – kapusvētki II Meža kapos
11.augusts 9.00 - lūgšanas par slimniekiem
19.augusts 15.00 – kapusvētki Jaunciema kapos
25.augusts 9.00 – kopīgā svētā Mise par mirušajiem

Septembris

9.septembris 15.00 – kapusvētki Vecmīlgrāvja kapos
11.septembris 9.00 – lūgšanas par slimajiem
24.septembris – pāvesta Franciska vizīte Latvijā

Rīgas Kristus Karaļa draudzes sludinājumi 8.04.2018

Vasaras periodā baznīca pa dienu būs atvērta. Vajadzīgi dežuranti. Ja būtu 30 cilvēki, kuri varētu ziedot vismaz vienu dienu, būtu labi

Ir iznākusi draudzes avīzīte

27.-29.aprīlim notiks cietumu kapelānu seminārs

Caritas aploksnēs esam savākuši 868,16.eiro, kas ir nodoti Caritas Latvija rīcībā.

Lasīsim un atbalstīsim katoļu medijus un presi, arī “Radio Marija Latvija”. Grāmatu galdā ir pieejama sveces un garīgā literatūra. Izmantosim to.

Turpinās darbi pie dārza un stāvvietu labiekārtošanas. Baznīcas galvenās kāpnes ir sabrukušas – vajadzīgas jaunas kāpnes. Maijā tiks iegādāts granulu katls baznīcas apkurei.

Nedēļas vidū notiek dažādas tikšanās – vīru un sievu, kā arī māmiņu

22.aprīlī 14.00 pie mums viesosies arhibīskaps kopā ar konsekrētajiem un jauniešiem.

Informāciju var atrast mājaslapā www.karalis.lv
Ilmārs Tolstovs, +37126382126, kkdraudze@gmail.com, twitter:@KKdraudze

Gavēņa laika apcere: Rūgtās asaras


RŪGTĀS ASARAS
                             Līstiet, as’ras rūgtās, līstiet,
                                    Manu sirdi skumjām pildiet.

                                    Raudiet manas acis, raudiet,
                                    Sāpēm sevi nežēlojiet.

                                    Nobāl saule, zvaigznes tālās,
                                    Nodreb zeme visās malās.
                                   
                                    Kapu vietas vaļā veras,
                                    Dieva svētie augšāmceļas,
                                   
Visai dabai skumjās līdzi
Debess eņģeļi raud visi.

Visur, kurp vien acis raugās,
Skumjas redzu ļaužu sejās.

Pestītāja rūgtā nāve
Sirdīs ielej dziļas sāpes.

Kristus mokas, viņa rētas,
Dvēselei būs mūžam svētas.

Jēzu, upuris Tavs rūgtais
Mūs no nāves atpestījis.

Jēzu, ļauj lai līdzi eju
Es ar Tevi krustaceļu.

Gavēņa laiks Rīgas Kristus Karaļa katoļu draudzē

19.marts – svētā Jāzepa svētki, obligāti svinami

9.00 – sv. Mise poļu valodā
11.00 un 18.30 – sv. Mise latviski

25.marts – Kunga pasludināšanas svētki

Pārcelti uz 9.aprīli

Krustaceļš
Trešdienās un piektdienās 8.00
Piektdienās 19.15 – izņemot 9.martu, kad 17.30
Svētdienās 8.00 poliski un 10.00 latviski

Rūgto asaru dziedājums

Katru svētdienu pēc svētās Mises 11.00

Žēlsirdības kronītis
Katru svētdienu pēc svētās Mises 14.00 dziedāts

Draudzes rekolekcijas 9-11.marts

9.-11.marts. Informāciju skatīt atsevišķā plakātā

Lūgums savlaicīgi pieiet pie Lieldienu grēksūdzes

Histēriskā žurnālistika un šokējošā kultūra!

foto no Facebook resursiem
Noskatoties LTV raidījumu "Kultūršoks" par t.s. "Stambulas konvenciju" sirdi pārņēma skumjas par izveidotā sižeta vienpusējību un patiesībā par demogoģiju padomju laika stilā, kāda valda gan sabiedriskajā medijā, gat tieši šajā raidījumā. No pussstundu garas sarunas žurnāliste ievieto dažas minūtes, neparādot visas runas kontekstu un padarot mani par vardarbības piekritēju. Par to ļoti žēl. Iespējams, ka pati žurnāliste nāk no Latgales. Iespējams, ka viņa ir pat katole. Iespējams, ka viņa ir vīlusies Baznīcā. Iespējams, ka pati Baznīca viņu ir sāpinājusi. Vismaz pēc viņas veidotajiem sižetiem tā var šķist. Domāju, ka šāds žurnālists nevarētu strādāt valsts televīzijā. Domāju, ka šādi sižeti, ko veido šis raidījums, nav saistīti ar kultūru. Bet varbūt tās ir tikai manas domas. Pārdomām pārpublicēšu kādu rakstu, kurš aicina žurnālistus padomāt par savas darbības ētiku un morāli. Lūdzu Dievu par visiem - gan draugiem, gan nelabvēļiem!

Lurdā, Francijā, no 24. līdz 26. janvārim notika vairāk nekā 300 katoļu žurnālistu tikšanās, kuras galvenais temats bija “Mediji un patiesība”. Žurnālisti no visas pasaules sava aizbildņa sv. Franciska no Sales svētkos tiekas jau 22. gadu. Šogad saieta rīkošanā pirmo reizi piedalījās arī Svētā Krēsla Komunikācijas sekretariāts. Dalībnieku vidū bija Vatikāna valsts sekretārs, kard. Pjetro Parolins, un minētā sekretariāta prefekts, pr. Dario Vigano, kā arī daudzi Francijas bīskapi un tie, kuri ir atbildīgi par komunikāciju Baznīcā. Piektdien Parādīšanos grotā kard. Parolins celebrēja Euharistiju.

Vatikāna valsts sekretārs atgādināja, ka dzīvot patiesībā nozīmē būt uzticīgiem Dievam un kalpot tuvākajam. Ja mēs neesam uzticīgi Dievam, tad melojam un savā ziņā paši kļūstam par “fake news”. No katoļu žurnālista tiek sagaidīta ne tikai kompetence, bet arī spēja “monitorēt” šo pasauli, analizēt ziņas, tās interpretēt un saskatīt konstruktīvās lietas, kas varētu kalpot cilvēka integrālai attīstībai.

Tikšanās laikā žurnālisti aplūkoja patiesības filozofiskos, teoloģiskos, politiskos un mediju aspektus, tādējādi atbildot pāvesta izteiktajam aicinājumam darīt visu iespējamo, lai komunikācija visos tās veidos būtu konstruktīva un kalpotu patiesībai. Klātesošo redzeslokā bija arī tādas mūsdienu problēmas kā relatīvisms, informācijas histerizācija, post-patiesība un žurnālistu ētika. “Kalpošana patiesībai ir galvenais visu pilsoņu, tai skaitā, kristiešu pienākums”, lasām Katoļu Mediju federācijas paziņojumā. Runa ir nevis par izdabāšanu vairākuma viedoklim vai stīvu “kalpošanu” patiesībām, bet – par kalpošanu patiesībai, kas ir dinamiska, piešķir jēgu cilvēces eksistencei šodien un izgaismo nākotni.

Tikšanās pēdējā dienā franču žurnālists Samuēls Ļevins saņēma pirmo Žaka Hamela Prēmiju. Žaks Hamels bija priesteris, ko 2016. gada 26. jūlijā Svētās Mises laikā nogalināja kāds džihādists. Šis priesteris savas dzīves laikā atbalstīja miera un starpreliģiju dialoga iniciatīvas. Ceremonijā piedalījās arī viņa māsa Rozelīna Hamela.

Kā jau tika ziņots, svētā Franciska no Sales svētku priekšvakarā Vatikāns publicēja pāvesta vēstījumu Vispasaules Sociālo Komunikāciju dienai, kas tiks atzīmēta 13. maijā. Šogad dokumentam Svētais tēvs izvēlējās tematu: “Patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ 8, 32). Nepatiesās ziņas un žurnālistika mieram”.

Svētā Krēsla Komunikācijas sekretariāta prefekts, pr. Vigano, komentējot pāvesta vēstījumu, norādīja, ka tam ir dziļas bibliskās saknes. Citāts no Svētajiem Rakstiem ir izmantots gan tā nosaukumā, gan arī pašā tekstā atrodam atsauces uz Bībeli. Francisks jau dokumenta sākumā atsaucas uz stāstu par Kainu un Ābelu, un Bābeles torni (sal. Rad 4, 1-16; 11, 1-9). Ar to viņš grib norādīt, ka tad, kad cilvēks padodas savam egoismam un augstprātībai, tad viņš var izkropļotā veidā izmantot arī savu komunikācijas spēju – teica pr. Vigano.

Vēstulē Ebrejiem lasām: “Daudzkārt un dažādos veidos Dievs caur praviešiem runājis mūsu tēviem. Pēdīgi šinīs dienās Viņš mums runājis caur savu Dēlu, kuru Viņš iecēlis visam par mantinieku, caur ko Viņš arī radījis pasauli” (Ebr 1, 1-2). Svētā Krēsla Komunikācijas sekretariāta prefekts skaidroja, ka visa pestīšanas vēsture, tas ir, derība, ko uzticīgais Dievs nemitīgi atjauno ar bieži vien neuzticīgajiem ļaudīm, ir dialogs, kurā izskan aicinājumi un svētības vārdi. Tas notiek līdz pat Jēzus atnākšanai, kurš, saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, ir Patiesība. Lūk, tas ir pāvesta vēstījuma pats stūrakmens, uz kā balstās visas pārdomas, kā arī viņa paša aicinājums “veicināt miera žurnālistiku”. Jāņa evaņģēlija vārdi “Es esmu Patiesība” (Jņ 14, 6) nav tikai frāze vai abstrakti vārdi. Divas dabas Kristū (cilvēciskā un dievišķā daba) nav sajauktas kopā, bet pieder viena otrai personas vienotībā. Dieva atklāsme Kristū ietver citādību un tādā veidā atklāj attiecību iezīmēto patiesību. Cilvēku var atbrīvot tikai šī patiesība. No tā izriet attiecību kvalitātes milzīgā nozīme.

Runājot par savstarpējām attiecībām, ir skaidrs, ka komunikācija var nest gan lielu labumu, gan arī nogalināt. Par to skaidri liecina stāsts par Kainu un Ābelu, un Bābeles torni, kā arī slavenais krievu rakstnieks Dostojevskis, kura grāmatas “Brāļi Karamazovi” fragmentu savā vēstījumā citē arī pāvests Francisks. “Tas, kurš melo pats sev un klausa saviem meliem, nonāk tik tālu, ka vairs nespēj atšķirt patiesību ne sevī, ne sev apkārt, un sāk vairs necienīt ne sevi, ne citus”, raksta Dostojevskis. “Tā kā viņš vairs nevienu neciena, viņš pārstāj mīlēt, un, dzīvojot bez mīlestības (…), nododas zemiskajām kārībām un baudām un šo netikumu rezultātā kļūst kā mežonis; bet tā visa iemesls ir nemitīgā melošana (…)”. Komentējot šos vārdus, pr. Vigano mudināja pārdomāt par to, kādas ir mūsu attiecības vienam ar otru un ar sevi. Viņš atgādināja pāvesta vēstījumā teikto: “Komunikācija cilvēku starpā ir būtisks līdzeklis dzīvošanai komūnijā”.

J. Evertovskis - Vatikāna radio [http://lv.radiovaticana.va/news/2018/01/27/kato%C4%BCu_%C5%BEurn%C4%81listu_tik%C5%A1an%C4%81s_lurd%C4%81/1360753]

Svētdienas skola pieaugušajiem Rīgas Kristus karaļa draudzē


Svētdienas skola pieaugušajiem
(tiem, kuri vēlas sagatavoties kristībām, iesvētībām (pirmajai svētajai Komūnijai) un laulībām)

Pirmā nodarbība notiks svētdien, 2018.gada 4.februārī plkst. 15.00

Nodarbības notiks katru svētdienu plkst. 15.00.

Nodarbības noslēgsies 29.aprīlī

Stāsts par Gender ideoloģiju

Lai labāk raksturotu Gender ideoloģijas sekas, kuras var skart arī Baznīcu, izstāstīšu kādu stāstiņu, kuru, visdrīzāk, pret Baznīcu agresīvi noskaņotā LTV raidījuma "Kultūršoks" žurnāliste 2.februāra raidījumā neiekļaus.

Reiz, kādā dienā Kārlītis apjauš, ka, neskatoties uz to ka viņa bioloģiskais dzimums ir vīrietis, viņš sevi jūt kā sieviete un vēlas nēsāt sieviešu drēbes un vispār kļūt par Anniņu. Viņš nevēlas mainīt bioloģisko dzimumu, tādēļ viņš, tajā valstī kur ar likumu ir tiesības izvēlēties socialās dzimtes (gender) piederību, kļūst par Annu, ar ierakstu pasē un tur norādīto dzimumu - sieviete. Var gadīties ka viņš ir arī homoseksuālis un vēlas noslēgt laulību baznīcā. Tā kā Baznīca (vismaz Katoļu Baznīca) nelaulā viendzimuma pārus, viņš ar otru personu, piemēram Andrīti dodas uz Baznīcu pie garīdznieka, lai lūgtu laulību. Ārēji viņi izskatās kā vīrietis un sieviete, bet bioloģiski viņi ir divi vīrieši. Kā rīkoties garīdzniekam, ja pasē viņi ir divi dažādu dzimumu cilvēki, bet bioloģiski viņi ir divi vīrieši. Ja garīdznieks atsaka viņiem laulību, tad, balstoties uz Stambulas konvenciju, viņš vērš vardarbību pret Anniņu (kurš patiesībā ir Kārlītis) un viņu var apsūdzēt par cilvēka socialās dzimtes nerespektēšanu un vardarbību pret viņu.

Pāvests Francisks par Gender ideoloģiju dokumentā 'Amoris Laetitia"

56. Yet another challenge is posed by the various forms of an ideology of gender that “denies the difference and reciprocity in nature of a man and a woman and envisages a society without sexual differences, thereby eliminating the anthropological basis of the family. This ideology leads to educational programmes and legislative enactments that promote a personal identity and emotional intimacy radically separated from the biological difference between male and female. Consequently, human identity becomes the choice of the individual, one which can also change over time”. It is a source of concern that some ideologies of this sort, which seek to respond to what are at times understandable aspirations, manage to assert themselves as absolute and unquestionable, even dictating how children should be raised. It needs to be emphasized that “biological sex and the socio-cultural role of sex (gender) can be distinguished but not separated”.

[https://w2.vatican.va/content/dam/francesco/pdf/apost_exhortations/documents/papa-francesco_esortazione-ap_20160319_amoris-laetitia_en.pdf]

56. Другой вызов бросают разные формы идеологии, обычно называемой гендерной, «отрицающей естественное различие и общность мужчины и женщины. Она стремится к обществу без половых различий, опустошает антропологический базис семьи. Эта идеология вводит образовательные программы и законодательные ориентиры, выдвигающие на первый план личную идентичность и чувственную интимность, полностью оторванные от биологических различий между мужским и женским полом. Человеческая идентичность отдается на волю индивидуалистического выбора, в том числе, меняющегося со временем». Беспокоит и то, что некоторые идеологии такого типа, претендуя на ответ на определенные, порой понятные, ожидания, стремятся навязать себя в качестве единственного мировоззрения, определяющего, в том числе, воспитание детей. Нельзя игнорировать, что «биологический пол [sex] и социокультурная роль пола [gender] могут различаться, но не разделяться»

[https://w2.vatican.va/content/francesco/ru/apost_exhortations/documents/papa-francesco_esortazione-ap_20160319_amoris-laetitia.html]

Kas ir Gender ideoloģija?

Dzimumu līdztiesība kā Eiropas Savienības ideoloģija un tās identitātes zīmols

Ideoloģija ir vērtību hierarhija. Eiropas Savienība (ES) ir deklarējusi, ka dzimumu līdztiesība ir tās galvenā prioritāte kopš Kopienas dibināšanas brīža, tā pieder tās pamattiesībām un ir nozīmīgākā no ES kopējām vērtībām. Paceļot vērtību virsotnē dzimumu līdztiesību, Eiropas Savienība to ir atzinusi un pieņēmusi par savu ideoloģiju, tā ir kļuvusi par ES identitātes zīmolu un ES ideoloģisko stūrakmeni.[1] Šīs ideoloģijas mērķis ir jaunas, viegli pārvaldāmas (manipulējamas), uz materiālo labklājību (patērnieciski) orientētas sabiedrības radīšana. Kā izrādās, šā mērķa sasniegšanai labi jebkuri līdzekļi.

"Dženderisma" ideoloģijas pamatā ir postulāts, ka dzimums ir nevis bioloģiski nosacīta jeb iedzimta cilvēka pazīme, bet gan sociāls konstrukts, kuru cilvēkam savas dzīves laikā ir tiesības brīvi izvēlēties un mainīt. Šādi traktējot dzimumu, dzimumu līdztiesības ideoloģija faktiski veic nežēlīgu un noziedzīgu sociālu eksperimentu, uztiepjot sabiedrībai kā normu domāšanas un uzvedības paradumus, kas raksturīgi cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem. Starptautiskajā slimību klasifikatorā IDC-10 dzimumidentitātes traucējumiem ierakstīti kā personības psihiski un uzvedības traucējumi (kods F64).

Īru izcelsmes ASV sociologos un psihologs Patriks Fagans (Patrick Fagan) par dzimuma kā sociāla konstrukta definīciju saka, ka tā ir "pierādījums tam, kad doma jau tik tālu attālinājusies no realitātes, ka uzskatāma par garīgās saslimšanas izpausmi, kas raksturīga tiem, kuri pavadījuši gadus, apgūstot viltus zinātnes augstākā līmeņa studiju programmās modernajās augstskolās".

Lai šo ideoloģijas nepilnību labotu, Eiropas Parlaments 2011. gada 28. septembrī izdeva rezolūciju [2], kurā uzdeva Pasaules Veselības organizācijai noņemt dzimumidentitātes traucējumiem pataloģijas statusu un svītrot dzimumidentitātes traucējumus no Starptautiskā slimību klasifikatora 11 versijas (ICD-11), kuras gala redakcijai jābūt izstrādātai līdz 2015. gadam.

Sociālā dzimuma ('gender') tiesības pastāvīgi visdažādākajos veidos tiek politiski un institucionāli nostiprinātas un aizsargātas visiem iespējamiem līdzekļiem, arvien biežāk - tieši represīviem. Laikā no 1975.gada ES ir ieviesusi aptuveni 15 direktīvu saistībā ar dzimumu līdztiesības nostiprināšanu. 2011.gada 11.martā Stambulā parakstīšanai tika atvērta Eiropas Padomes "Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu", kuru līdz šim parakstījušas 23 no 47 Eiropas Padomes dalībvalstīm. Konvencijā "ar terminu "dzimums" tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem." Šīs definīcija ir nozīmīga tādēļ, ka, ratificējot Konvenciju, šāda cilvēka dzimuma oficiālā izpratne būs saistoša visām dalībvalstīm.

Dieva Žēlsirdības godināšana

Rīgas Kristus Karaļa draudzē svētās Faustīnes relikvijas un Dieva žēlsirdības godināšana ir plānota no 9.-11.martam. Aicināti visi!

Vēlas likvidēt kristīgo mācību 1.-3.klasei skolās

No Ditas Pavlocvičas facebook konta:

Skumīgi, ka jaunajā mācību saturā kristīgās mācības priekšmeta 1.-3. klasei vairs nebūs. Iespējams, ka daži par to priecājas. Iespējams, ir vecāki, kas neredz jēgu šī mācību apgūšanai. Iespējams, daļa sabiedrības to uzskata par novecojušu un nevajadzīgu. Zinu pavisam droši, ka man būs oponenti, bet tas nemazina manu vēlmi paust nožēlu. Mācu šo priekšmetu jau 14 gadus- kopš tas tika ieviests skolu programmā kā obligāts izvēles priekšmets. Trīs gadu garumā reizi nedēļā no 1.-3. klasei bērni apguva pašu kristietības “ābeci”- tieši tik daudz, lai iemācītos to valodu, ko viņu vecāki padomju ideoloģijas dēļ nezināja. Valodu, ko Rietumeiropā prata. Piemēram? Kas ir 10 baušļi. (Dekalogu inteliģentam cilvēkam tā kā neērti nezināt, vai ne?) Jēzus dzīves nozīmīgākie notikumi. (Mēs taču gribam, lai bērni zinātu, ko tieši Kristīgā Baznīca visā pasaulē svin Ziemassvētkos, Lieldienās, Vasarsvētkos? Kas ir Jāzeps un Marija, ko pieminām Ziemsvētku dziesmās.) Jēzus līdzības. (Vai novēlam saviem bērniem neizpratnē pētīt sējējus Van Goga gleznās un Rembranta Pazudušo dēlu?) Iepazīt Bībeles patriarhu dzīvesstāstus, ko pazīst ne tikai kristietībā, lai meklētu saskares punktus ar citām reliģijām. Kā var pilnvērtīgi baudīt un saprast klasisko mākslu, literatūru un mūziku, nepazīstot pasaulē zināmākos Bībeles stāstus? Varbūt kāds domā, ka bērnam nevajag mācīt lūgšanu, jo visu vari sasniegt pats. Tad kāpēc tik daudz alkoholiķu, pašnāvnieku un bezcerību daudzinošas kultūras? Varbūt tāpēc, ka nav atradies neviens, kas pastāstītu par to, ka Dievs palīdz tad, kad lielajam Pašam rokas par īsu?
Jaunajā mācību saturā no skolēniem tiks prasīts daudz- prast salīdzināt dažādu sabiedrības grupu – reliģisko kopienu, interešu grupu u.c. – mērķus, izvirzītos ideālus, intereses un darbības piemērus, Izvērtēt daudzdievības un viendievības principu, lai veidotu vispusīgus pārskatus par reliģiskajiem priekšstatiem dažādos vēstures laikmetos un izkoptu iecietību pret atšķirīgo. Salīdzināt jūdaisma, kristietības un islāma galvenās pazīmes (rakstus, tradīciju [doktrīnu], kopienas praksi), lai vērtētu to ietekmi uz sabiedrību. Salīdzināt dažādās kultūrās, pasaules uzskatos un reliģijās piedāvātās izpratnes par dzīves jēgu, lai argumentētu savu viedokli, kura no izpratnēm un kāpēc ir pieņemamāka nekā citas, Salīdzināt un izvērtēt starpreliģiju dialoga un sektantisma (sektantiskas domāšanas) rīcības mērķus un sekas. (Tas no jaunā izglītības satura) Bet kā gan tik lielu celtni uzbūvēt bez pamatiem, kurus kristīgā mācība veiksmīgi ieliek…Arī mūsu valsts Satversmes preambulā melns uz balta rakstīts: “ Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības”. Kristietībā liela mūsu tautas daļa arī šodien atrod savu identitāti un vēlas to nodot nākamajām paaudzēm, bet kādi to vienkārši izņem no skolu programmām. Nejautājot.

Lūk, pēdējo gadu laikā kristīgo mācību izvēlējušos pirmklasnieku skaits manā nelielajā lauku vidusskolā:
2014./15. m. g. 5 no 10
2015./16. m. g. 10 no 14
2016./17. m .g. 16 no 17
2017./18. m. g. 9 no 15

Kā redzams, vismaz puse ģimeņu. Vai tiešām kāds domā, ka šo mācību priekšmetu vecāki uzskata par nevajadzīgu?

Ja arī jūs uzskatāt, ka kristīgā mācība ieliek vērtīgus pamatus, paudiet savu viedokli portālā Skola 2030 līdz 1. februārim vai vienkārši paudiet savu viedokli!
https://www.skola2030.lv/apspriesana