40 vai 30 dienas pēc nāves?

Kalpojot Rīgas Kristus Karaļa katoļu draudzē, Mežaparkā, nākas saskarties ar daudz cilvēkiem kuri izvada savus piederīgos. Kā nekā, baznīca atrodas blakus kapiem. Un bieži vien cilvēki uzdod jautājumu par 7,9, 30 un 40 dienām pēc nāves. Kādas ir šīs tradīcijas?

Romas katoļu baznīcas Cēsu un Taurenes draudzes prāvests Ronalds Melkers norāda, ka arī katoļu tradīcijās nekur nav šādas dienas atrunātas. Šis termiņš, visticamāk, esot nepieciešams tikai palicējiem, jo cilvēka dvēsele šajā laikā jau ir pie Dieva, tā nekur nekādā starptelpā neuzkavējoties.

“Manuprāt, šī tradīcija pamatojas tajā, ka cilvēkiem, palicējiem vajag kaut kādu noslēgumu. Līdz bērēm taču viss iet samērā traki, tad bērēs rodas sapratne, ka miesa paliek te, dvēsele – pie Dieva, bet palicējiem vajag noslēgumu. Un tā radušās šīs dienas. Ja man prasītu, es teiktu, ka noslēgums ir bēru dienā. Cilvēks ir apbedīts, kā saka, smiltis pie smiltīm, gars – pie gara, un dzīve turpinās. Saprotams, ka citiem vajag kādu laiku, lai būtu šis noslēgums,” saka prāvests.

Arī viņš nezinot, no kurienes radies tieši šis termiņš, tam neesot nekāda bibliska pamatojuma, un katram šis laiks varētu būt citāds. Prāvests norāda uz Katoliskās baznīcas katehismu, kur 2. artikulā “Kristīgās bēres” sadaļā “Bēru svinēšana” 1687. pantā cita starpā ir teikts: “Kāda kopienas locekļa nāve (vai gadadiena, septītā vai trīsdesmitā diena) ir notikums, kam vajadzētu pārsniegt “šīszemes” perspektīvas un ticīgos virzīt uz patiesas ticības augšāmceltajam Kristum perspektīvu.”

Līdz ar to, varu teikt, ka Katoļu Baznīca nenosaka, kādam vajadzētu būt sēru laikam pēc tuvinieka nāves. Ir dažādas tradīcijas, kuras ir atkarīgas no reģiona - Latgalē ir citas, Vidzemē, Kuzemē un Zemgalē citas. Citādas tradīcijas ir poļiem, krieviem, lietuviešiem, u.c. Pareizticīgo Baznīcā ir iesakņojusies tradīcija, 40 dienā pēc aizgājēja nāves baznīcā noturēt aizlūgumu un tad visiem doties pie kapa, tur lūgties un pieminēt mirušo. 

Katoļu Baznīcā pats svarīgākais ir, lai tiktu nosvinēta svētā Mise par aizgājēju un, pēc iespējas pieminēt viņu miršanas gadadienā. Tomēr, ja arī nav iespējams nosvinēt svēto Misi tieši miršanas dienā (jāatcerās, ka priesteris drīkst nosvinēt Misi tikai tajā vienā nodomā, par kuru ir lūgta Mise un Rīgas baznīcās mēdz būt rinda, pat mēnesi un vairāk uz priekšu), svarīgākais lai būtu aizlūgums, lo Dievam nav nedz dienu, nedz stundu.

Izmantots raksts: JĀNIS GABRĀNS, Kur meklējams 40 dienu pirmsākums, www.edruva.lv, (http://edruva.lv/dzivesstils/kur-meklejams-40-dienu-pirmsakums/)

3 komentāri:

  1. Nedaudz par to ir grāmatā: Толковый Типикон, М. Скабалланович - "Св. Амвросий по поводу сорокоуста (сорока дней) замечает: одни привыкли соблюдать третий день и тридцатый, другие седьмой и сороковой. Было долгое колебание между принятием 7 или 9 дни, 30 или 40, зависевшее, должнО быть от национальности церкви; древние греки приносили жертвы за умерших в 3, 9, и 30 день; римляне – в 9 день. Бл. Августин соблюдение 9 дня порицает, как языческий обычай. В Палестине еще в VI в. соблюдался 7 день. Сирийцы, по свидетельству св. Ефреме Сирина, соблюдали 30 день. Постепенно на Востоке принят был 3, 9 и 40, а на Западе 7 и 30 дни."

    AtbildētDzēst
  2. A kak katolikam 30 ili 40 dnei otmecatj?

    AtbildētDzēst