Ogres Romas katoļu draudzes prāvesta Ilmāra Tolstova paziņojums

Vēlos informēt, ka katoļu priesteris Konstantīns Bojārs jau pirms vairākiem gadiem ir devies pensijā, līdz ar to viņa darbības un izteikumi ir tikai viņa paša privātais viedoklis un nekādā gadījumā nav saistāms ar Ogres Romas katoļu draudzes vai Romas Katolisko Baznīcu Latvijā kopumā. Lūgums ikvienam ņemt vērā priestera Konstantīna Bojāra cienījamo vecumu. Pat ja privāti vai publiski viņš nēsā garīdznieka tērpu, kas viņam nav aizliegts, tomēr tas vēl nenozīmē, ka viņš pārstāv Ogres katoļu draudzi vai Katolisko Baznīcu. Novērtējam priestera Konstantīna Bojāra paveikto un no sirds lūdzamies par viņa veselību un novēlam vēl ilgus gadus pavadīt mierā, klusumā un lūgšanās. 

Kādas ir vislabākās zāles pret skaudību, īpaši garīgo skaudību?

Salaspils katoļu draudzes sludinājumi 16.jūnijā

Katru dienu pēc svētās Mises lūdzamies Jēzus Sirds litāniju.

16.jūnijā plkst. 11.00 svēto Misi svinēs nesen iesvētītais priesteris no Rēzeknes – Jānis Lembs un dos primīcijas, jeb jauniesvētītā priestera svētību.

24.jūnijs – svētā Jāņa Kristītāja Lielie svētki. Svētās Mises 9.00 krievu valodā, 11.00 latviski.

29.jūnijs – svēto Pētera un Pāvila Lielie un obligāti svināmie svētki. Svētās Mises 9.00 krievu valodā, 11.00 latviski.

29.jūnija pēcpusdienā Iecavas katoļu draudzē norisināsies strapdraudžu ministrantu futbola turnīrs.

6.jūlijā plkst. 12.00 kapusvētki Salaspils Vecajos kapos. 13.jūlijā 12.00 kapusvētki Salaspils Tilderu kapos.

Draudzē ir nodibinājusies Caritas grupa, lai palīdzētu draudzē veikt karitatīvos žēlsirdības darbus. Ja kāds vēlas, var pievienoties.

Paldies visiem, kas atbalsta mūsu draudzi finansiāli un palīdz praktiski.

Informācija par draudzes aktivitātēm ir atrodama internetā www.salaspilsdraudze.lv

Prāvests

Laulības sakraments Katoļu Baznīcā

Aicinājums uz laulību ierakstīts pašā vīrieša un sievietes dabā. Laulība nav tīri cilvēcisks iedibinājums, kaut arī gadsimtu gaitā tā tikusi pakļauta daudzām izmaiņām dažādās kultūrās, sociālajās iekārtās un garīgajās ierašās. Katoļu Baznīcā laulība ir viens no Jēzus Kristus septiņiem iedibinātajiem sakramentiem. Pija XI enciklikā „Casti connubii” uzsvērts: “Laulības institūcija, tās mērķis, kam tai jākalpo, likumsakarības, kurām tā tiek pakļauta, svētības, kas no tās plūst, – tas viss ir Dieva iedibināts.”[1]

Svētie Raksti apliecina, ka vīrietis un sieviete ir radīti viens otram: "Nav labi cilvēkam būt vienam." (Rad 2, 18) Pēc grēkā krišanas laulība palīdz pārvarēt noslēgšanos sevī, egoismu, savas baudas meklēšanu, kā arī veicina savstarpējo atvērtību, izpalīdzību un pašatdevi. Laulības pamatā ir mīlestība un sevis dāvāšana otram. Laulības pamatā ir divi aspekti:

1. divu cilvēku - vīrieša un sievietas vienība, kurā viņi viens otru papildina;
2. dzīvības tālāknodošana.

Apustulis Pāvils uz to norāda, sacīdams: "Vīri, mīliet sievas, tāpat kā arī Kristus mīlēja Baznīcu un pats sevi atdeva par viņu, lai viņu darītu svētu" ( Ef 5, 25-26), uzreiz piebilzdams: “Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un pievienosies savai sievai, un abi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; bet es to saku attiecībā uz Kristu un Baznīcu!” ( Ef 5, 31-32) Vatikāna II konvila dokumentā „Gaudium et spes” teikts: “Dziļā dzīves un mīlestības kopība laulībā, kas ir Radītāja dibināta un apveltīta ar saviem īpašiem likumiem, tiek noslēgta ar laulības derību, t.i., ar neatsaucamu personisku piekrišanu. Tādā veidā ar personisku un brīvu aktu, laulātajiem savstarpēji sevi dodot un vienam otru pieņemot, rodas institūcija, kas ir saskaņā ar Dieva gribu un kas ir spēkā arī sabiedrības priekšā. Šīs vinculum sacrum[2] – kā pašu laulāto un viņu pēcnācēju labā, tā arī sabiedrības labā – nav pakļautas cilvēku patvaļīgiem ieskatiem, jo pats Dievs ir autors laulībai, kas ir apveltīta dažādiem labumiem un mērķiem [bonis ac finibus]..”[3] Pāvila VI enviklika „Humanae vitae”: “Tāpēc laulība nav nejaušības sekas vai neapzinātu dabisko spēku evolūcijas produkts: tā ir Radītāja iedibināta saprātīga institūcija, lai īstenotos Viņa mīlestības iecere cilvēcē.”[4]

Pasaulē ir sastopami divi fundametāli aicinājumi – laulība un atturība no dzimumdzīves debesvalstības dēļ. Abas šīs realitātes - gan Laulības sakraments, gan jaunavība Dieva valstības dēļ - nāk no Kunga. Viņš pats piešķir tām nozīmi un nepieciešamo žēlastību dzīvot tās saskaņā ar Viņa gribu.

Latīņu ritā laulību svinēšana starp diviem ticīgajiem katoļiem parasti (bet ne vienmēr) notiek Svētās Mises laikā, tādēļ ka visi sakramenti ir saistīti ar Kristus Lieldienu noslēpumu.

Ļoti svarīgi, lai nākamie laulātie draugi sagatavotos Laulības sakramenta svinēšanai, vispirms saņemot Gandarīšanas sakramentu, kā arī pirms tam izdzīvojot saderināšanās laiku un saņemot labu katehēzi. Kandidāti uz priesterību gatavojas sešus gadus Garīgajos semināros, tomēr gatavošanās laulībai parasti aprobežojas ar īsu katehēzi! Bet atbildība Dieva priekšā ir līdzīga!

Saskaņā ar latīņu tradīciju, laulātie kā Kristus žēlastības kalpotāji piešķir viens otram Laulības sakramentu, apliecinādami savu piekrišanu Baznīcas priekšā.

Laulību derību noslēdz vīrs un sieva, kas ir kristīti un brīvi, lai noslēgtu laulību, un kas savu piekrišanu izsaka labprātīgi. "Būt brīvam" nozīmē:

- neviens nav piespiests;
- nepastāv nekādi šķēršļi, raugoties no dabiskā vai Baznīcas likuma viedokļa.

Šī iemesla dēļ (vai citu iemeslu dēļ, kas laulību dara nederīgu vai nenotikušu), Baznīca pēc tam, kad apstākļus izskatījis kompetents Baznīcas tribunāls, var izsludināt "laulības nederīgumu", proti, ka šī laulība nekad nav pastāvējusi. Šajā gadījumā laulības slēdzēji ir brīvi precēties, tomēr respektējot dabiskos pienākumus, kurus nosaka iepriekšējā kopdzīve.

Laulāto piederība dažādām konfesijām nav nepārvarams šķērslis laulības noslēgšanai, ja viņiem izdodas dalīties tajā, ko katrs no viņiem savā kopienā saņēmis, un ja viņi mācās viens no otra, kādā veidā otrs cilvēks apliecina dzīvē savu uzticību Kristum.

Laulībās, kas tiek noslēgta starp katoli un nekristīto, laulātajam, kas ir katolis, ir īpašs uzdevums: "Jo ticīgā sieva svētī neticīgo vīru, un ticīgais vīrs svētī neticīgo sievu." ( 1 Kor 7, 14) Ir liels prieks laulātajam - kristietim un Baznīcai, ja šī "svētdarīšana" ved pie brīvas otrā laulātā pievēršanās kristīgajai ticībai.

Laulības saites ir nostiprinājis pats Dievs, tā ka noslēgtu un miesā īstenotu laulību starp kristītajiem nekad nevar šķirt. Šīs saites, kas rodas no laulāto brīvās cilvēciskās rīcības un no īstenotas laulības, tagad ir neatceļamas un ir pamats derībai, kuru nodrošina Dieva uzticība. Baznīcai nav varas nostāties pret šo dievišķās gudrības noteikto kārtību.

Jāatcerās, ka mīlestība ir atvērta auglībai.

Laulāto mīlestība pēc savas dabas prasa neaizskaramu uzticību. To nosaka abpusējā sevis dāvāšana. Mīlestība vēlas būt spēkā uz viesiem laikiem. Tā nevar būt tikai "līdz jauna lēmuma pieņemšanai". Tomēr pastāv apstākļi, kuros laulāto kopdzīve dažādu iemeslu dēļ kļūst praktiski neiespējama. Tādos gadījumos Baznīca atļauj laulāto fizisku šķiršanu un kopdzīves pārtraukšanu. Dieva priekšā laulātie paliek vīrs un sieva, viņi nav brīvi, lai noslēgtu jaunu laulību. Tomēr, izlīgšana ir vislabākais risinājums. Draudze ir aicināta šādiem cilvēkiem palīdzēt. Sīkāku informāciju meklējiet KBK 1601 – 1666; vai Internetā www.catholic.lv/Katehisms/Index.html

[1] Pijs XI. Enciklika „Casti Connubii”. (1930.gada 31.decembrī). Reigas Archidiecēzes Kūrijas izdavums. Reigā. 1931, #7.
[2] vinculum sacrum - svētās saites (lat.val.).
[3] GS 48.
[4] HV 8.

Dodamies vēlēt Eiropas Parlamentu!

Vatikāna II koncils, par katoļu aktīvu līdzdalību politiskajā un sabiedriskajā dzīvē uzsver, ka "visiem pilsoņiem ir jāatceras savas tiesības un reizē pienākums piedalīties brīvās vēlēšanās, lai veicinātu kopējo labumu. Baznīca ciena un atzinīgi vērtē tos, kuri savus spēkus veltī kalpošanai cilvēkiem un valsts labā uzņemas šos smagos pienākumus" (Gaudium et spes, 75)

Vatikāna II koncila pastorālajā konstitūcijā Gaudium et spes, 31.numurā ir teikts, ka “savu iespēju robežās pilsoņiem ir aktīvi jāpiedalās sabiedriskajā dzīvē. Šī līdzdalība var būt tik dažāda, cik dažādas ir zemes un kultūras. "Slavējamas ir tās tautas, kuru patiesā brīvībā iespējami lielāks skaits pilsoņu iesaistās sabiedriskajās lietās." (KBK 1915). Bet paliek atklāts jautājums, par ko balsot?

1. Katolim ir tiesības un pienākums piedalīties vēlēšanās.

2. Pirmais pienākums mums ir lūgties, lai Svētā Gara gaisma apgaismo mūsu pašus un arī tos cilvēkus, par kuriem mēs plānojam balsot.

3. Baznīca aicina rūpīgi iepazīties ar visu partiju priekšvēlēšanas programmām un kārtīgi izpētīt, kādi cilvēki balotējas attiecīgajā vēlēšanu apgabalā. Ir svarīgi atcerēties, ko šī partija vai tās pārstāvētie cilvēki ir darījuši vai nedarījuši pēdējo gadu laikā. Balstoties uz šo pieredzi, izvēlēties sarakstu, kura programma un darbība ir visatbilstošākā Bībeles un Baznīcas dotajai mācībai.


4. Kad esam izvēlējušies partiju, par kuru balsot ir ļoti būtiski apdomīgi un mērķtiecīgi izsvītrot no dotā saraksta tos cilvēkus, kuru pārliecība un darbība neatbilst Svēto Rakstu un Baznīcas mācībai, savukārt, tos, kuru pārliecība un darbība atbilst iepriekšminētajiem kritērijiem, atbalstām, pievelkot krustiņu.

5. Jāatceras, ka mūsu izvēlei ir liels iespaids uz mūsu dzīvi nākotnē un tādēļ ir svarīgi savu izvēli izdarīt apdomīgi un ar lielu atbildības sajūtu.

6. Savukārt ievēlētajiem deputātiem ir jāatceras, ka arī pēc vēlēšanām ir jādzīvo atbilstoši savai sirdsapziņai un nekāda partijas disciplīna nevar likt balsot pretēji katra pārliecībai. Ja tas tā notiek, deputāta pienākums ir par to runāt.


pr. Ilmārs Tolstovs

Kas ir jāņem vērā piesakot draudzē kristības, iesvētības, laulības un bēres. Praktiski padomi.

Kristības un ‘Iesvētības’ (Pirmā Svētā Komūnija)

Bērni līdz 7 gadu vecumam Kristības sakramentu saņem bez apmācībām. Uz kristībām ir jāpiesakās pēc iespējas agrāk, vecākiem ir jānorunā tikšanās ar garīdznieku. Krustvecākiem (vismaz vienam) jābūt katoļiem, kas iepazinušies ar ticības patiesībām. Ja vecāki ir katoļi, bet nav laulāti un dzīvo kopā tad bērniņu mēs kristām, bet vecākiem ir jāapņemas bērnus audzināt katoliskajā ticībā un šis jautājums drīzākā laikā jācenšas nokārtot (ja nav šķēršļu). Ja tiek nests kristīt otrs bērniņš, bet šis solījums nav pildīts, tad Baznīcai ir tiesības otra bērniņa kristību atteikt, jo Baznīca vēlas garantiju, ka noristītajam bērna būs nodrošināta reliģiskā audzināšana Dieva svētītā ģimenē.

Ja bērnam ir vairāk par 7 gadiem, tad ir jānāk uz nodarbībām ticības pamatu apgūšanai. Bērniem ir jāapmeklē Svētdienas skola, bet pieaugušajiem ticības mācības nodarbības.

Krustiņu, sveci, katehismu un citas kristībām vajadzīgās lietas var iegādāties baznīcas grāmatu galdā vai kur citur.

Bērni un pieaugušie, kas ir iepriekš pieteikušies un sagatavojušies Iestiprināšanas sakramentam, to var saņemt Vasarsvētku dienā, vai citā dienā, kad draudzi apmeklē bīskaps., jo parasti iestiprināšanas sakramentu sniedz bīskaps. Priesteris arī var sniegt šo sakramentu tad, ja viņu tam ir deleģējis bīskaps vai cilvēka nāves briesmu gadījumā. Iestiprināšanas zīmes savlaicīgi jāpaņem pie draudzes prāvesta.

Gatavojoties laulībām

♦ Jāpiesakās 6 mēnešus iepriekš pie priestera.
♦ Jāsatiekas ar priesteri, lai pārrunātu par laulību.
♦ Jāapmeklē ticības mācības kursa nodarbības, ja nav kristīti vai iesvētīti,
♦ Jāapmeklē Saderināto un iemīlējušos tikšanās kursus. Pieteikšanās:
http://www.laulatiem.lv

Slimnieku sakraments

Ja kāds no jūsu tuviniekiem ir smagi saslimis, tad aiciniet priesteri, lai slimnieks caur slimnieku sakramentu varētu saņemt nepieciešamās Dieva žēlastības. Neatlieciet to uz vēlāku laiku, jo, esot smagi slimiem, veselības stāvoklis var neparedzēti ātri pasliktināties tā, ka saņemt sakramentus kļūst sarežģīti. Priesterim var zvanīt jebkurā diennakts laikā.

Kristīgas bēres

Rīkojiet kristīgas bēres! Tas parāda godu mirušajam (-ai), kā arī visai Jūsu ģimenei. Kad priesteris piedalās bēres, viņš ir vienīgais bēru vadītājs. Izvadot ticīgos ar priesteri, laicīgie pavadītāji nevar ņemt aktīvu dalību.

Svētās Mises aizlūgumi

Aizlūgumu par mirušajiem (Sv. Misi) var pieteikt gan bēru dienā, gan arī vēlāk. Ir skaista tradīcija, ka atceramies mirušos viņu gada dienā. Atceres sv. Misē piedalās visa ģimene un tās laikā aizdedz sveces, kuras var iegādāties grāmatu galdā pirms dievkalpojuma. Tāpat ir laba tradīcija pasūtīt aizlūgumu par cilvēka garīgo un laicīgo labklājību, jubilejām un svinībām. Uzmeklējiet priesteri sakristijā pēc Sv. Mises. Svēto Misi var lūgt svinēt arī par dzīvajiem un dažādās dzīves situācijās. Parasti par šo aizlūgumu ticīgie sniedz ziedojumu priesterim, kas nozīmē, ka ticīgais piedalās garīdznieka uzturēšanā, balstoties uz 5 Baznīcas bausli un evaņģēliskiem norādījumiem. Tomēr arī bez ziedojuma garīdznieks nosvinēs svēto Misi un sniegs citu garīgo palīdzību. Sakramenti Baznīcā netiek tirgoti par naudu, bet ticīgo ziedojumi palīdz Baznīcai uzturēt garīdzniekus un veicināt evaņģelizāciju.

Mašīnu, mājokļu un citu lietu iesvētīšana

Ir skaista tradīcija aicināt garīdznieku pasvētīt dzīvokli, māju, darbavietu vai citas lietas. Ko nozīmē šāda pasvētīšana ar svētīto ūdeni? Baznīca lūdzas par tiem, kas nēsā un lieto svētītas lietas, līdz ar to pasvētītā telpa vai lieta tiek ietverta ikdienas Baznīcas aizlūgumos un tiek dāvāta garīga aizsardzība pret ļauno un lūgta Dieva svētība tam, kas konkrēto lietu lieto. 

Bērnu kristīšana

Piedzimstot ar cilvēcisko dabu, kas ir kritusi un pirmgrēka aptraipīta, arī bērniem ir vajadzīga jaunā piedzimšana Kristībā, lai tie tiktu atbrīvoti no tumsas varas un ievesti Dieva bērnu brīvības valstībā, kurā tiek aicināti visi cilvēki. Pestīšanas žēlastība kā nepelnīta dāvana īpaši izpaužas bērnu kristīšanā. Ja Baznīca un vecāki neļautu bērniem saņemt Kristību tūlīt pēc viņu dzimšanas, tad tie atņemtu viņiem nepārvērtējamo žēlastību kļūt par Dieva bērniem.

Kristiešiem, kuriem ir bērni, jāapzinās, ka šī pieeja atbilst arī viņu lomai kā Dieva uzticētās dzīvības uzturētājiem.

Prakse kristīt mazus bērnus ir Baznīcas tradīcija jau kopš vissenākajiem laikiem. Skaidras liecības par to atrodamas no 2. gadsimta. Taču ļoti iespējams, ka kopš apustuļu sludināšanas sākuma, kad veseli "nami" saņēma Kristību, kristīti tikuši arī bērni.

No Katoliskās Baznīcas katehisma, 1250-1252.

Sal. Tridentas koncils, 5. sesija, Dekr . De peccato originali, 4. kanons: DS 1514.
Sal. Kol 1, 12-14.
Sal. KTK, 867. kanons; ABKK, 686. kanona § 1.
Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 15. un 16. lpp., turpat, 41: AAS 57 (1965), 47. lpp.; tas pats, Past. konst. Gaudium et spes, 48: AAS 58 (1966), no 1067.-1069. lpp.; KTK, 774. kanona § 2 un 1136. kanons.
Sal. Apd 16, 15. 33; 18, 8; 1 Kor 1, 16.
Sal. Ticības Doktrīnas kongregācija, Instr. Pastoralis actio, 4: AAS 72 (1980), 1139. lpp.

Sprediķis Kunga Pasludināšanas svētkos (Mieram tuvu)

Kristus ir Augšāmcēlies! Alleluja, Alleluja! Ir pagājusi Lieldienu oktāva, kurā mēs katrs intensīvi izdzīvojām Kristus Augšāmcelšanās svētkus un to turpināsim darīt līdz pat Vasarsvētkiem. Šodienas liturģiskie lasījumi mūs savdabīgā veidā aizved līdz Ziemassvētku notikumam, kura iesākums ir daudz, daudz agrāk, Pasludināšanas brīdī, kad eņģelis Gabriēls ierodas pie janas ebreju meitenes, vārdā Mirijam (Marija), lai piedāvādu Viņai kļūt par Dieva Māti (Theotokos). Ja skatāmies daudz dziļāk, tad šie notikumi bija risinājušies jau daudz senāk, kad Marija tika ieņemta savas mātes Annas miesās, un tādējādi Jaunava Marija tikai ieņemta bez iedzimtā grēka, tādēļ Vissvētāko Jaunavu Mariju mēs pamatoti saucam par Bezvainīgi Ieņemto. Tomēr, ja skatāmies vēl daudz dziļāk, tad jāpiekrīt Vatikāna II koncila dogmatiskajā konstitūcijā Lumen Gentium teiktajam, ka daudzi Baznīcas tēvi savos sprediķos kopā ar svēto Ireneju labprāt ir apgalvojuši, ka “Ievas nepaklausības sasieto mezglu ir atraisījusi Marijas paklausība. Ko jaunava Ieva ar savu neticību samezgloja, to Jaunava Marija ar savu ticību atraisīja”. Salīdzinādami Mariju un Ievu, viņi Mariju sauca par “visu dzīvo Māti” un bieži vien apgalvoja: “Caur Ievu – nāve, caur Mariju – dzīvība” (LG 56). Jaunavā Marijā mēs ikviens varam ieraudzīt Dieva brīnišķīgā plāna realizāciju, attiecībā uz katru no mums un uz visu pasauli.

Šodien varam uzdot jautājumu, kādēļ šie svētki netiek svinēti tieši 25.martā, jo daudzi no mums jau sen ir pamanījuši atšķirību, ka starp 25.martu un 25.decembri ir tieši deviņi mēneši, tapat kā starp 8.decembri un 8.septembri. Baznīcas Liturģijā nekas nenotiek tāpat vien un katriem liturģiskajiem svētkiem un darbībām ir sava īpašā nozīme. Jau pirmajos gadsimtos bija lieli strīdi par Lieldienu datuma noteikšanu. Joprojām starp katoļu un pareizticīgo Baznīcu ir Lieldienu svinēšanas datumu neatbilstības. Šajās pārdomās nerisināšu šo jautajumu, bet skaidrs, ka Lieldienu datums netiek svinēts kādā notiektā mēnesī un dienā. Kā norāda Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents, baznīcas vēstures doktors, katoļu priesteris Andris Priede, tad par Lieldienu datumu agrīnā baznīca vienojās 325. gadā Nīkajas koncilā. Datumu tiešām nosaka, ņemot vērā astronomiskos procesus, – pirmajā pavasara pilnmēnesim sekojošajā svētdienā, tātad izmantojot gan saules, gan mēness kalendāru. Ja par pavasara sākumu pieņem saulstāvjus, ko identificē ar 21. martu, tad agrākais iespējamais Lieldienu datums var būt 22. marts, vēlākais – 25. aprīlis. Līdz Nīkajas koncilam atsevišķos Romas impērijas novados Lieldienas varēja svinēt kopā ar ebreju Lieldienām, bet ebreju Lieldienas nekad nevar būt nedēļas pirmajā dienā – svētdienā, tāpēc baznīctēvi izšķīrās par labu nosacījumam, ka Jēzus augšāmcelšanās saistās ar nedēļas pirmo dienu un kas ir pamatā kristiešu tradīcijai, katru nedēļu kā svinamo dienu atzīmēt svētdienu (no: www.la.lv).

Tātad Lieldienas katru gadu tiek svinētas citā laikā un arī svētki, kas tiek svinēti nemainīgajos datumos tiek pakārtoti šiem pašiem svarīgākajiem mūsu ticības svētkiem. Lielā Gavēņa sākums – Pelnu Trešdiena, Kunga Debeskāpšanas svētki, Vasarsvētki ir tieši saistīti un atkarīgi no Lieldienu datuma. Lielā nedēļa, kas sākas ar Palmu, jeb Pūpolu svētdienu nepieļauj nekādu citu svinību svinēšanu, kā arī nedēļa, pēc Kristus Augšāmcelšanās svētkiem, kas tiek saukta par Lieldienu Oktāvu un tiek svinēta kā viena vienīga Lieldienu diena. Līdz ar to , ja 25.marta Kunga Pasludināšana svētki iekrīt Lielajā nedēļā, vai Lieldienu Oktāvā, tad tie tiek pārcelti uz nākamo pirmdienu pēc Lieldienu oktāvas. Līdzīgi notiek arī ar citiem svētkiem, kuri vienlaicīgi iekrīt vienā dienā. Tad svētki, kuru liturģiskais “rangs” ir augstāks, “pabīda” zemāka ranga svētkus uz citu dienu.

Daudzi no jums jautās, kādēļ šādas “spēlītes”? Kas visu to spēj līdz galam saprast un kāpēc tas ir vajadzīgs? Jāsaka, ka liturģiskais gads, kurš sākas ar Adventa laika pirmo svētidenu un noslēdzas ar Kristus Karaļa svētkiem ir kā noslēgts kopums, kurā mēs svinām Jēzus Kristus Iemiesošanās, dzīves, nāves un Augšāmcelšanās noslēpumu. Tas ir kā viens vienīgs noslēpums, ko mēs izdzīvojam dažādās liturģiskajās svinībās. Līdz ar to, katriem svētkiem, vai tie būtu kā lieli svētki vai tikai piemiņas diena, ir būtiska nozīme, kas palīdz mums katram izdzīvot vienu vienīgo Kristus Pestīšanas noslēpumu. Baznīcas liturģijā nav nenozīmīgu lietu. Katram no šiem svētkiem, liturģiskajiem žestiem, simboliem un zīmēm ir sava vieta un svarīga nozīme, kas palīdz mums padziļināt savu izpratni par Kristus vienīgo un neatkārtojamo Lieldienu noslēpumu. Jo katri svētki izriet no Kunga Jēzus Pashas un arī ved uz to.

Kanonisko Tiesību kodekss nosaka, ka katram katoļticīgajam, vēl bez katras svētdienas ir obligāti jāpiedalās un jāsvin desmit obligātie svētki. Ir ieteicams šajās dienās atturēties no smagu darbu veikšanas, bet tā kā Latvija nav katoļticīga zeme, vairākuma iedzīvotāju ziņā, un daudzas no šīm dienām nav oficiālas valsts brīvdienas, ja šajā dienā ir jāstrādā, tad tas nav smags, nāvīgs grēks. Kādi tad ir šie desmit obligāti svināmie svētki? 25.decembris, mūsu Kunga Jēzus Kristus dzimšanas svētki, 1.janvāris, Vissvētākās Jaunavas Marijas – Dieva Mātes svētki, 6.janvāris, Kunga parādīšanās svētki jeb Epifānija, 19.marts, svētā Jāzepa diena, Kunga debeskāpšanas svētki, Vissvētā Sakramenta svētki (Corpus Christi), 29.jūnijs, svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētki, 15.augusts, Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki, 1.novembris, Visu svēto diena, 8.decembris, Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas svētki.” (KTK, 1246. kanona § 1, KBK 2177).

Noslēgumā varam apzināties, ka Pasludināšanas notikums ir vērsts arī uz katru no mums, jo pateicoties Baznīcas dzīvajai liturģijai, mēs katrs, līdzīgi kā Vissvētākā Jaunava Marija, vienojoties kopā ar psalmistu varam teikt: Lūk, es nāku pildīt Dieva gribu, lūk es esmu Kunga kalps/kalpone. Man šķiet, ka ir vērts pacīnīties, lai katru svētdienu būtu baznīcā, būtu svētajā Misē. Bet vēl vairāk! Ir vērts pacīnīties, lai būtu baznīcā arī šajos desmit, obligāti svināmajos svētkos. Jo šie svētki nav domāti, lai mūs mocītu vai atņemtu mūsu dārgo laiku, jau tā piesātinātajā un aizņemtajā ikdienā. Tieši otrādi. Piedaloties šajos svētkos, mēs daudz dziļāk un spēcīgāk varam iegremdēties Jēzus nāves un Augšāmcelšanās noslēpumā. Citādi sanāks kā tam “ZL” (Ziemassvētku-Lieldienu) katolim, kurš man uzdeva jautājumu, kāpēc dievnamā katru reizi ir egles un Ziemassvētku rotājums? Vai nevarētu kaut ko pamainīt? Dievs vēlas lai maināmies mēs un arī liturģija ir vērsta uz to, lai pakāpeniski, solīti pa solītim mēs pietuvotos šim līdz galam neizsakāmajam Noslēpumam, kurš ir nācis mūsu visū, tapis Miesa un mājo mūsos un starp mums.

Lai mums visiem ir spēks slavēt Jēzu un līksmot par Kunga Augšamcelšanos līdz pat Vasarsvētkiem un patiesībā – visu savu dzīvi.

 

Sērošanas nozīme

 Ingrīda Lisenkova

Sērošanā vieta jāatstāj Dievam, kas ir Alfa un Omega

 Saruna ar priesteri Ilmāru Tolstovu par sērošanas garīgo pusi. Intervija publicēta izdevumā "Katoļu Baznīcas Vēstnesis" 

 Gribu ar tevi runāt par sērām tādā plašākā nozīmē. Piemēram, saka, ka arī pandēmijas rezultātā cilvēki piedzīvojuši sēras par zaudēto sociālo dzīvi. Tāpat sēras izraisījis Ukrainas karš vai A. Navaļnija nāve. Kā tu saproti, kas ir sēras un kā ar tām tikt galā?

Sēras varam uzlūkot no psiholoģiskā un no garīgā viedokļa. Psiholoģijā ir skaidri nodefinēts – sēras rodas tad, ja ir izveidojusies spēcīga psihoemocionāla pieķeršanās, īpaši pašiem tuvākiem cilvēkiem un mēs tos zaudējam. Visdziļākās sēras ir tad, ja mūžībā aiziet vistuvākie radinieki – tēvs, māte, vīrs, sieva, bērni. Bet sēras var būt arī tad, kad piemēram, kādu draudzes prāvestu pārceļ uz citu draudzi. Sēras ir arī par nozagtu mašīnu, ja tai esam pārak pieķērušies Covid-19 pandēmija arī emocionāli radīja sēras tai ziņā, ka bija pieķeršanās ērtai dzīvei un varbūt pirms nekad nebija domāts, kā būtu, ja tas zustu. Lielākoties ļoti lielas sēras ir tajos gadījumos, kad nemaz nepieļāvām iespēju, ka mūsu tuviniekus mums varētu atņemt, ka kaut ko tuvu vai mīļu varam zaudēt Esmu ievērojis, ka bērēs, kur izvada cilvēku, kurš ilgstoši bija piesiets gultai, sēras daļēji jau ir izsērotas pirms cilvēka aiziešanas. Viņš ir emocionāli atlaists, tuvinieki pieņēmuši, ka cilvēks aizies, un bērēs tad nav milzīgu sēru. Taču, kad ir traģiska avārija un viss notiek pēkšņi, tad sēras ir milzīgas un dziļas Neviens jau negaidīja arī Covid-19 pandēmiju, negatavojās, ka tā būs ar tādām sekām. Tāpat karu Ukrainā vai Svētajā Zemē neviens tā īsti negaidīja.

Sēru intensitāte ir ļoti atkarīga no tā, cik spēcīga bija emocionālā saite ar konkrēto cilvēku vai lietu un cik straujš ir zaudējums un cik sagatavoti ta mēs esam. Kaut kādā ziņā ir jādomā par to, ka tas, kas man ļoti dārgs, vienā mirklī var tikt atņemts.

 Bet diez vai Baznīca aicina neveidot ciešas attiecības, lai izvairītos no sērām.

Kunga Pasludināšanas svētki