trešdiena, 2018. gada 19. septembris

Pāvesta primāta problemātika

Primāts[1] ir apzīmējums visaugstākai sūtībai un varai Baznīcā, kuru realizē kārtējais Romas bīskaps kā apustuļa Pētera pēctecis, un, kurš tiek saukts par pāvestu. Vatikāna I koncils IXX gs. beigās šo patiesību formulēja dogmas veidā, kas noteica, ka Romas bīskaps ir apveltīts ar visaugstāko jurisdikcijas, mācīšanas varu, kas ir saistīta ar nemaldības privilēģiju. Svētais Ambrozijs savā laikā ir teicis: ubi Petrus ibi Ecclesia (kur Pēteris, tur Baznīca).

Bibliskais pamatojums
Evaņģēliju apraksti norāda uz Pētera īpašo pozīciju t.s. „divpadsmitnieka”, jeb divpadsimt apustuļu kopienā. Viņš ir starp trīs īpaši izvēlētiem mācekļiem, kuri bija liecinieki Jēzus pārveidošanās brīdī (Mk 9, 2-8; Mt 17, 1-8; Lk 9, 28-36), lūgšanās Olīvdārzā (Mk 14, 32-42; Mt 26, 36-46; Lk 22, 39-46), Jaira meitiņas piecelšanā no mirušajiem (Mk 5,7). Kā īpaši notikumi, par kuriem runā evaņģēlists, ir jāmin Pētera izraudzīšana (Lk 5,1-11), staigāšana pa ūdens virsmu (Mt 14, 28...), u.c. Atrodam arī Pētera vārda nosaukšanu kā pirmo divpadsmit apustuļu vārdu „katalogā”. Jēzus Pēterim nomaina vārdu no Kefas uz Pēteris un svinīgi pasludina viņu par Baznīcas galvu: „Un es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs” (Mt 16,16), kā arī lūdz par Pētera ticības stiprumu: „Sīman! Sīman! Lūk, sātans meklē jūs sijāt kā kviešus, bet es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos; un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus!”(Lk 22, 31-32) Pirmo gadsimtu kristiešiem šie teksti bija par pamatu, lai atzītu Pēteri un viņa pēctečus par vienotības principu visā Baznīcā. Arī apustulis Pāvils norāda, ka, „...Viņš (Jēzus) saskaņā ar Rakstiem trešajā dienā augšāmcēlies, un ka Viņš parādījies Kēfam un pēc tam tiem vienpadsmit” (1 Kor 15, 4b-5). Šajā vissenākās Tradīcijas liecībā atrodama informācija par Kēfasu, kā Pāvils sauc apustuli no Betsaidas, un viņa galveno lomu sludināt vēsti par Jēzus augšāmcelšanos. Apustuļu darbos, aprakstot pirmējās Baznīcas dzīvi, autors norāda uz apustuļa Pētera vadošo lomu mācekļu kopienā. Viņš tiek nosaukts kā pirmais apustuļu rindā (apd 1,13), viņš arī uzstājās kā visas apustuļu kopienas galvenais pārstāvis (Apd 2, 14.38). Viņš vada Matīsa izraudzīšanu (Apd 1,15-26) un izsaka svinīgu uzrunu, kad ir izdziedināts paralizētais (Apd 3,1-26), u.t.t.

Sukcesijas[2] problemātika

pirmdiena, 2018. gada 10. septembris

Priesteri! Par ko balsot Saeimas vēlēšanās?

Vatikāna II koncils, par katoļu aktīvu līdzdalību politiskajā un sabiedriskajā dzīvē uzsver, ka "visiem pilsoņiem ir jāatceras savas tiesības un reizē pienākums piedalīties brīvās vēlēšanās, lai veicinātu kopējo labumu. Baznīca ciena un atzinīgi vērtē tos, kuri savus spēkus veltī kalpošanai cilvēkiem un valsts labā uzņemas šos smagos pienākumus" (Gaudium et spes, 75)

Vatikāna II koncila pastorālajā konstitūcijā Gaudium et spes, 31.numurā ir teikts, ka “savu iespēju robežās pilsoņiem ir aktīvi jāpiedalās sabiedriskajā dzīvē. Šī līdzdalība var būt tik dažāda, cik dažādas ir zemes un kultūras. "Slavējamas ir tās tautas, kuru patiesā brīvībā iespējami lielāks skaits pilsoņu iesaistās sabiedriskajās lietās." (KBK 1915). Bet paliek atklāts jautājums, par ko balsot? 

1. Katolim ir tiesības un pienākums piedalīties vēlēšanās.

2. Pirmais pienākums mums ir lūgties, lai Svētā Gara gaisma apgaismo mūsu pašus un arī tos cilvēkus, par kuriem mēs plānojam balsot. 

3. Baznīca aicina rūpīgi iepazīties ar visu partiju priekšvēlēšanas programmām un kārtīgi izpētīt, kādi cilvēki balotējas attiecīgajā vēlēšanu apgabalā. Ir svarīgi atcerēties, ko šī partija vai tās pārstāvētie cilvēki ir darījuši vai nedarījuši pēdējo gadu laikā. Balstoties uz šo pieredzi, izvēlēties sarakstu, kura programma un darbība ir visatbilstošākā Bībeles un Baznīcas dotajai mācībai. No savas puses varu teikt, ka ir divas partijas, kuru programmas un rīcība ir klajā pretrunā Katoliskās Baznīcas mācībai un es neiesaku par tām balsot. Tās ir "Progresīvie" un "Attīstībai Par". 

4. Kad esam izvēlējušies partiju, par kuru balsot ir ļoti būtiski apdomīgi un mērķtiecīgi izsvītrot no dotā saraksta tos cilvēkus, kuru pārliecība un darbība neatbilst Svēto Rakstu un Baznīcas mācībai, savukārt, tos, kuru pārliecība un darbība atbilst iepriekšminētajiem kritērijiem, atbalstām, pievelkot krustiņu.

5. Jāatceras, ka mūsu izvēlei ir liels iespaids uz mūsu dzīvi nākotnē un tādēļ ir svarīgi savu izvēli izdarīt apdomīgi un ar lielu atbildības sajūtu.

6. Savukārt ievēlētajiem deputātiem ir jāatceras, ka arī pēc vēlēšanām ir jādzīvo atbilstoši savai sirdsapziņai un nekāda partijas disciplīna nevar likt balsot pretēji katra pārliecībai. Ja tas tā notiek, deputāta pienākums ir par to runāt.

pr. Ilmārs Tolstovs

piektdiena, 2018. gada 7. septembris

Rēzeknes - Aglonas bīskapa paziņojums

Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskapa Jāņa Buļa
uzruna Latgales radio “Latgolas Bolss”

Godātie ticīgie!

Griežos pie jums, jo ir noticis kas neiedomājams: ir arestēts Rēzeknes Sāpju Dievmātes katoļu draudzes prāvests un Mariāņu kongregācijas tēvs Pāvels Zeiļa.

Bēdīgi slavenajā Delfu portālā Valsts Policijas preses sekretāre Grāvīte “apliecina, ka saskaņā ar izmeklēšanā iegūto informāciju viens aizdomās turētais piegādājis cietušo vīrieti garīgās konfesijas pārstāvim seksuālu vajadzību apmierināšanai. Garīgās konfesijas pārstāvis par to maksājis vienam no aizdomās turētājiem. Grāvīte arī apliecina, ka garīgās konfesijas pārstāvim tiek inkriminēta vairāk nekā viena epizode”.

Baznīcas nostāja attiecībā uz šādiem noziegumiem ir viennozīmīga un ļoti stingra, un tās pienākums ir nekavējoties, tiklīdz ir saņemta kāda informācija par šāda veida noziegumiem, veikt iekšējo izmeklēšanu, savākt liecības un - ja aizdomas apstiprinās – nodot materiālus attiecīgajām valsts iestādēm, kā arī nosūtīt tos uz Vatikānu. Ir izstrādātas attiecīgas vadlīnijas, kā Baznīca šādās situācijās rīkojas. Pie mums – paldies Dievam – šādu gadījumu nav bijis.
Jāsaka, ka priestera Pāvela Zeiļas arests un izvirzītās apsūdzības nav šis gadījums.

Pāvels Zeiļa Rīgas Garīgajā seminārā iestājās 1972.gadā, padomju laikos, sarežģītos laikos, kad valdīja ateisms. 1977.gadā viņš tika ordinēts par priesteri. Biju viņa kursabiedrs seminārā. Ne studiju laikā, ne vēlāk visus viņa priesterības 40 gadus nav ne redzēts, ne dzirdēts par viņu kaut kas priesterības kalpojumam neatbilstošs. Viņš ir ļoti dievbijīgs cilvēks, čakli pilda draudžu aprūpes pienākumus. Priesteris Zeiļa vēlāk arī iestājās Mariāņu kongregācijā, lai ar vēl lielāku atdevi kalpotu Dievam. Visās draudzēs, kur viņš ir kalpojis, cilvēki viņu piemin ar labu vārdu.

Piemēram, viņš kādu laiku ir kalpojis Jelgavas katoļu draudzē kā vikārs. Un kad es vēlāk tur sāku kalpot kā bīskaps, tad draudzes cilvēki man jautāja: “Kur tagad ir Pāvels Zeiļa,” un ļoti labi par viņu atsaucās.

Rēzeknē priesteris Zeiļa kalpo jau 35 gadus. Visa Rēzekne viņu ļoti labi pazīst, kontaktējas. Nekad neviens pie manis nav nācis ar kādām sūdzībām par viņu. Cilvēki pozitīvi vērtē priestera kalpojumu. Viņš arī vienmēr ir patriotiski noskaņots, arī 80-gadu beigās, kad sākās Latvijas atmoda. Nevaru pat iedomāties, ka šāds cilvēks varētu būt vainīgs izvirzītajās apsūdzībās.

Bez tam jāņem vērā viņa cienījamo 73 gadu vecumu, kā arī faktu, ka pirms sešiem gadiem sakarā ar ļaundabīgu audzēju viņam ir veikta operācija – to apliecina slimības vēstures dokumenti.

Priestera Pāvela Zeiļas dzīvesvietā tika veikta kratīšana, kur nekas netika atrasts, izņemot vecas videokasetes ar dažādu svētku dievkalpojumu ierakstiem.

No tā, kādā veidā informācija par apsūdzībām priesterim tiek pasniegta publiski, redzu, ka absolūti netiek ievērots Fizisko personu datu aizsardzības likums, kas aizstāv ikvienas fiziskas personas pamattiesības. Netiek nosaukti pārējo aizturēto vārdi un netiek atklāta informācija par viņiem, kā arī par mistisko nevalstisko organizāciju, kura iesniegusi ziņojumu par priesteri. Bez tam saskaņā ar kriminālprocesā iekļauto nevainīguma prezumpcijas principu “neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina nav konstatēta ar tiesas spriedumu”.

Godīgi sakot, jau labu laiku iepriekš bija nojauta, ka pirms pāvesta vizītes Latvijā var tikt rīkotas kaut kādas provokācijas, taču nebiju domājis, ka kāds rīkosies tik nekaunīgi, ar melīgām liecībām maldinot Valsts izmeklēšanas iestādes. Mēs ceram, ka Valsts policija godprātīgi veiks savus pienākumus, arī Policijas iekšējās izmeklēšanas pārvalde veiks visu lietas materiālu pārbaudi un tās norises gaitas uzraudzību, lai uzvarētu patiesība. Jo šī brīža situācija atgādina čekas laikus, kad priesteriem ‘’piemeta’’ pretpadomju literatūru, apsūdzēja pretpadomju darbībā un pēc tam arestēja.

Šis notikums ir milzīgs apvainojums gan pašam priesterim, gan Baznīcai, gan Latgalei un visai Latvijai, visiem labas gribas cilvēkiem.

Tāpēc es aicinu un lūdzu Latgales deputātus un juristus izveidot darba grupu, kas veiktu neatkarīgu izmeklēšanu, kā arī sekotu, kā notiek izmeklēšanas process, vai priesterim Zeiļam ir nepieciešamie medikamenti, medicīniskā palīdzība, citas lietas, lai izmeklēšana nebūtu viņam saistīta ar arestu. Visam jānotiek likuma noteiktajā kārtībā, lai nebūtu nekādu melīgu apvainojumu un melīgu liecību. Šīs darba grupas vadībā var notikt arī parakstu vākšana priestera Pāvela Zeiļas atbalstam.

Griežos pie jums, godātie ticīgie, ar aicinājumu lūgties, lai uzvar patiesība, lai sekmīgi norit pāvesta Franciska vizīte Latvijā, Aglonas Dievmātes starptautiskajā sanktuārijā un lai mūsu kopīgā lūgšana ar pāvestu nes bagātīgus garīgos augļus gan mums katram personīgi, gan mūsu tautas ģimenēm, Baznīcai, mūsu Latgalei un visai Latvijai!

Lai jūs pavada Dieva svētība un Aglonas Dievmātes aizbildniecība!

Pārpublicēts no www.radieceze.lv

ceturtdiena, 2018. gada 30. augusts

Par Plašsaziņas līdzekļiem, slimnīcām un cietumiem

Izraksts no Latvijas Republikas līguma ar Svēto Krēslu

9. pants

Ievērojot Latvijas Republikas likumus un ņemot vērā Katoļu Baznīcas likumīgos pastorālos pienākumus, Baznīcai ir garantēta:

(a) iespēja piekļūt masu saziņas līdzekļiem un vārda brīvība, ieskaitot savu sabiedriskās saziņas līdzekļu izveidi un pieeju valsts saziņas līdzekļiem saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem;

(b) iespēja ticīgiem brīvi veidot un izteikt sociālās, kulturālās vai izglītības iniciatīvas, kas izriet no kristīgās ticības principiem un Katoļu baznīcas sociālās doktrīnas, saskaņā ar ekumenisma principiem;

(c) iespēja piekļūt slimnīcām, cietumiem, bērnu patversmēm un visām pārējām sociālās un medicīniskās palīdzības iestādēm, kurās katoļticīgo uzturēšanās prasa Katoļu baznīcas pilnvarotu pārstāvju vienreizēju vai pastāvīgu pastorālu klātbūtni.

trešdiena, 2018. gada 29. augusts

Divas svarīgas iniciatīvas, ko piedāvā Vatikāna II koncils

Dekrēts par laju apustulātu Apostolicam actuositatem

26. Diecēzēs atkarībā no iespējas būtu jāizveido padomes, kas atbalstītu Baznīcas apustulisko darbu gan evaņģelizācijas un svētdarīšanas jomā, gan arī labdarības, sociālajā un citās jomās, kurās garīdzniecībai un ordeņu ļaudīm attiecīgi jāsadarbojas ar lajiem. Šīs padomes var kalpot kā dažādu apvienību un laju vadīto apustulisko iniciatīvu koordinētājas, bet tā, lai katra no tām saglabātu savas īpašās iezīmes un neatkarību.[1]

Šādām padomēm, ja vien ir iespēja, būtu jāpastāv gan draudzē, gan arī starp draudzēm, diecēzēm un pat valsts un starptautiskajā mērogā.[2]

[1] Sal. Benedikts XIV, De Sinodo Dioecesana, III grām., IX nod., VII–VIII: Opera omnia in tomos XVII distributa, XI sēj., Prati, 1844, 76.–77. lpp.
[2] Sal. Pijs XI, Enc. Quamvis nostra, 1936. g. 30. aprīlis: AAS 28 (1936), 160.–161. lpp.

Dekrēts par Baznīcas misionāro darbību Ad gentes

14. Tie, kas ar Baznīcas starpniecību ir no Dieva pieņēmuši ticību Kristum[1], ar liturģiskām ceremonijām tiek uzņemti katehumenātā, kas nav tikai vienkārša dogmu un priekšrakstu izskaidrošana, bet gan audzināšana vispusīgai kristīgajai dzīvei un pietiekami ilgs sagatavošanās laiks, kurā mācekļi kļūst vienoti ar savu skolotāju Kristu. Katehumēni tātad jāievada pestīšanas noslēpumā un evaņģēliskās dzīves praksē ar svētajiem ritiem, kuri tiek secīgi svinēti noteiktajos laika posmos[2], un Dieva tautas ticības, liturģiskajā un mīlestības dzīvē.

Tad, pateicoties kristīgās iniciācijas sakramentiem, atbrīvoti no tumsības varas (sal. Kol 1, 13)[3] un miruši, apbedīti un augšāmcēlušies kopā ar Kristu (sal. Rom 6, 4–11; Kol 2, 12–13; 1 Pēt 3, 21–22; Mk 16, 16), tie saņem Garu, kas tos dara par Dieva bērniem (sal. 1 Tes 3, 5–7; Apd 8, 14–17), un kopā ar visu Dieva tautu svin Kunga nāves un augšāmcelšanās piemiņu.

Vēlams, lai Lielā gavēņa un Lieldienu liturģija tiktu atjaunota tādā veidā, ka tā katehumēnu dvēseli sagatavotu Lieldienu noslēpuma svinēšanai, jo šo svinību laikā viņi Kristības sakramentā atdzims Kristū.

Par šo kristīgo iniciāciju katehumenāta laikā jārūpējas ne tikai katehētiem vai priesteriem, bet arī visai ticīgo kopienai, vispirms jau krustvecākiem, lai katehumēni jau no paša sākuma justos kā piederīgi Dieva tautai. Baznīcas dzīve ir apustuliska, tāpēc arī katehumēniem ar savu paraugu un ticības apliecināšanu jāmācās aktīvi līdzdarboties evaņģelizācijā un Baznīcas celšanā.

[1] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 17.
[2] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum concilium, 64–65.
[3] Par atbrīvošanu no ļaunā gara un tumsības verdzības Evaņģēlijā sal. Mt 12, 28; Jņ 8, 44; 12, 31 (sal. 1 Jņ 3, 8; Ef 2, 1–2). Kristības liturģijā sal. Romas rituāle.