Sprediķis 26.septembra svētdienai (www.mieramtuvu.lv)

 Lai top slavēts Jēzus Kristus!

Dārgie Mieram tuvu draugi. Šodien Baznīcas liturģija mums piedāvā “garšīgi paēst” no Dieva Vārda galda. Nekad neaizmirsīsim, ka Svētās Mises liturģijā abi šie “galdi” ir svarīgi – Dieva Vārda un Euharistiskais. Tādēļ mēģināsim iedziļināties šajos lasījumos, lai labāk saprastu, ko Dievs vēlas mums tieši šodien katram teikt īpaši.

Pirmajā lasījumā no Vecās Derības 4 Mozus grāmatas Mozus aicina tautu ticēt un paklausīt. Izraēla tauta drīz vien būs nonākusi pagānu tautu vidū. Tā izbaudīs reibinošu uzvaras slavu. Vispārēja labklājība atnesīs agrāk nepiedzīvotu dzīves līmeņa celšanos. Būs daudz par ko priecāties un baudīt. Tomēr tam visam līdzi ies zināmas briesmas – Dieva tautas identitātes zaudēšana un iekrišana lepnības grēkā. Tauta ar Dievu vairs nerēķināsies un ātri aizmirsīs par Viņa vadību. Tādēļ Dievs runā ar Mozu un Mozus atzīst, ka viņš tīri cilvēciski nevar uz saviem pleciem iznest tautas grēkus, tas viņam ir par smagu (4 Mozus 11, 11-15). Tad Dievs aicināja Mozu izraudzīties 70 vīrus un Dievs viņus apveltīja ar īpašām harismātiskajām dāvanām, lai Mozus vadībā viņi varētu vadīt tautu un atpazīt Dieva gribu. Tālāk tiek aprakstīta epizode par kādiem cilvēkiem, kas nebija šo 70 izraudzīto vīru vidū un atklājās, ka arī tiem ir dots Gars no Dieva. Un te seko interesanta Mozus atbilde tiem, kas aicina viņu aizliegt pravietot: „“Vai tu esi skaudīgs manis dēļ? Kas gan to dos, ka visa tauta pravietotu un Kungs dotu viņiem savu Garu?”

Tātad Dieva Gars nav sevī ierobežots. Viņš dveš kur un kā vēlas. Katoliskajā Baznīcā ir atrodama pestīšanas elementu un dāvanu pilnība, Baznīca ir Svētā Gara Līgava, tomēr bieži vien mēs, paši kristieši, nepazīdami Gara dāvanas vai arī lepnības dēļ noslēgdami savu sirdi, rīkojamies tapat kā Vecajā Derībā jauneklis vai evaņģēlija fragmentā minētais apustulis Jānis. Mūsu problēma ir tā, ka mēs, domādami, ka mums viss ir skaidrs un ka mēs visu zinām, sakām ierobežot Dieva Gara darbību citos cilvēkos, vai arī uzskatīt, ka tikai mums ir vienīgā patiesība un taisnība. Un tad sākam paaugstināties pāri citiem.

 Daudzās vietās apustuļi, būdami izraudzītie Jēzus sekotāji, un esot visu laiku Jēzus tuvumā runāja un rīkojās pilnīgi pretēji Dieva gribai. Kādā citā epizodē Jēzus pat bija spiests apustuli Pēteri nosaukt par sātanu, jo viņš mudināja Jēzu rīkoties pilnīgi pretēji Viņa pravietiskajai misijai. (sal. Mt 16,23) Bieži vien svētais Gars izlej savas dāvanas kur grib, cik daudz grib un kam grib. Ja mēs nobloķējam Svētā Gara darbību mūsos, tad Svētais gars atrod citus ceļus un veidus, kā uzrunāt cilvēkus un vest viņus pie Dieva. Mēs nedrīkstam slāpēt Garu (1 Tes 5,19) kā arī pavēlēt Svētajam Garam, vai arī likt Svētajam Garam pakļauties mūsu pašu iedomām vai interpretācijām.

Tomēr nākamie lasījumi paver vēl plašāku šī jautājuma perspektīvu. Dieva Gars aicina respektēt taisnīguma un solidaritātes principu sabiedrībā, jeb laicīgajā pasaulē. Mums, kristiešiem, ir tendence nodalīt laicīgo no garīgās sfēras, uzsverot, ka laicīgā pasaule ir ļauna, ka valsts likumi nav no Dieva un tādējādi mēs varam tos ignorēt un neievērot. Atceros, ka pirmajos priesterības gados man patika ļoti agresīvi braukt ar automašīnu un, reizēs, kad mani apturēja policija, es bravūrīgi centos uzsvērt likuma sargiem: “es taču esmu katoļu priesteris!” Un tad kādu reizi viens no policistiem man teica: “Mācītāja kungs, jums jāievēro ne tikai Debesu Valstības, bet arī šīs zemes likumi”. Arī adorācijās, bieži Kungs man aizrādīja, ka šāda prakse neatbilst Evaņģēlija standartiem. Kā ir ar mums? Vai nav tā, ka mēs uzskatām, ka nodokļi jau nav jāmaksā, jo tie taču mums atņem līdzekļus svētīgākam un garīgākam darbam? Ka pret valsts taisnīgajiem likumiem varam izturēties ar nevērību un nicinājumu. Svarīgi, taču, ka mēs aizstāvam ģimenes vērtības, cīnāmies pret “gender” un citām ideoloģijām, aizstāvam dzīvību, u.t.t. Jā, tās visas lietas ir svarīgas, bet arī par uzticību valsts likumiem mēs nedrīkstam aizmirst. Jēzus šodienas evaņģēlijā lieto skarbus vārdus: “Un, ja kāds kļūtu par iemeslu grēkam vienam no šiem mazajiem, kas man tic, tam būtu labāk, ja tam kaklā pakārtu dzirnakmeni un viņu iemestu jūrā”. Vai nav tā, ka mēs ar savu nepaklausību valsts likumiem, ar likumu ignorēšanu, nodokļu nemaksāšanu, “žuļīšanos” un “muhļīšanu” ieļaunojam cilvēkus, kuri ir ārpus Baznīcas un dažreiz savā dzīves veidā un nostājā ir daudz godīgāki un taisnīgāki par mums? Ja mēs nemaksājam par saviem darbiniekiem nodokļus, tad uz mums attiecas arī Jēkaba vēstules 5 nodaļas vārdi: “Lūk, alga sauc, ko jūs aizturējāt strādniekiem, kas pļāva jūsu tīrumu, un pļāvēju vaimanas ir sasniegušas debespulku Kunga ausis”. Jo ko dod tas, ja mēs ar finanšu mahinācijām esam ietaupījuši naudu un “it kā” kļuvuši bagātāki? Ko saka Jēkabs savā vēstulē: “Jūsu bagātība sapuvusi, jūsu drēbes kožu saēstas, jūsu zelts un sudrabs sarūsējis, un to rūsa liecinās pret jums un saēdīs jūsu miesu kā uguns. Jūs esat mantu krājuši pēdējās dienās”. Tieši tādēļ, atgriežoties pie pirmā lasījuma tēmas, ir svarīga Svētā Gara atpazīšana, lai saprastu, ka godīgi strādājot, maksājot nodokļus, atdodot Dievam, kas Dievam pieder un Ķeizaram, kas Ķeizara (Mateja 22,21) mēs it kā uz to brīdi kļūstam nabagāki, bet Dievs, redzot mūsu godīgumu un cenšanos pēc lielāka taisnīguma, atalgo no pavisam citas puses. Jebkurā gadījumā godīgums un caurspīdīgums arī finanšu jumā atmaksājas un nes milzīgu Dieva svētību.

Pēc divām nedēļām mēs, Salaspils katoļu draudzes ticīgie, svinēsim mūsu dievnama 25 gadu iesvētīšanas jubileju. Mūsu dievnams ir redzama zīme pašu katoļu alkatībai un vēlmei iedzīvoties uz Baznīcas rēķina. Tā vietā, lai 1996.gadā uzceltu skaistu un pamatīgu, vienu no pirmajām jaunuzceltajām baznīcām, daudzi no materiāliem tika piesavināti sevi un rezultāts ir tāds, kāds viņš ir. Un skaidrs, ka Salaspils baznīca nav vienīgais skumjais stāsts. Bet kur ir priecīgā, jeb Labā Vēsts? Cerības vēsts ir tajā, ka Dievs visu vērš par labu, un šobrīd es vēlos pateikties visiem, kuri pēdējo divu gadu laikā ir saziedojuši milzīgu naudas summu, lai uz šo lielo jubileju mēs varētu nosiltināt un atjaunot dievnama sienas. Protams, vēl ir jāmaina jumts un darbu ir ļoti daudz, bet varu teikt, ka ja Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā (Psalms 127,1). Salaspilī no sirds varu teikt – Kungs ir tas, kas ceļ šo namu. Paldies visiem kas palīdz un novēlu, lai mēs būtu čakli gan šīs pasaules, gan Debesu Valstības pilsoņi.

 

 

 

 

 

Aizstāvēju disertāciju par Vatikāna II koncila dokumentiem

Piektdien, 24. septembrī, Ļubļinas Katoļu universitātes Teoloģijas fakultātes Fundamentālteoloģijas (apoloģētikas) institūtā doktora disertāciju „Baznīcas un mūsdienu pasaules attiecības Vatikāna II koncila gaismā” attālināti aizstāvēja Salaspils draudzes prāvests Ilmārs Tolstovs.

2012. gadā pēc Rīgas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča pamudinājuma un nosūtījuma priesteris sāka studijas šajā universitātē, vispirms gadus studējot maģistrāntūrā, pēc tam turpinot doktorantūras studijas fundamentālās teoloģijas disciplīnā. “Ļubļinā nodzīvoju trīs gadus un aktīvi studēju, ejot uz lekcijām un strādājot bibliotēkā. (…) Svētdienās kalpoju Fatimas Dievmātes draudzē Ļubļinā un verēju labi iepazīt Katoliskās Baznīcas dzīvi Polijā,” par studiju laiku Ļubļinā stāsta I. Tolstovs.

Stāstot par disertāciju, priesteris norāda: “Par iedvesmas avotu tēmai kalpoja Ticībai veltītais gads, kuru pāvests Benedikts XVI izsludināja 2012.gada 11.oktobrī. Tas īpašā veidā bija veltīts Vatikāna II koncila sasaukšanas 50. gadskārtai un aicināja aktualizēt Vatikāna II koncila dokumentos ietverto mācību. Katoliskā Baznīca Latvijā jau tad gatavojās publicēt Koncila tekstus latviešu valodā, kas īstenojās 2016. gadā, pateicoties izdevniecības “Vox Ecclesiae” pūlēm un daudziem līdzstrādniekiem. Tieši šie impulsi deva man un darba vadītājam iedvesmu disertāciju rakstīt par Koncila dokumentiem un Baznīcas saikni ar mūsdienu pasauli.” Astoņu gadu laikā, pētot dokumentus, I. Tosltovs sācis apzināties, ka tēma ir plaša, tāpēc tā tika sašaurināta, koncentrējoties uz Baznīcas un mūsdienu pasaules attiecību pētīšanu dokumentu gaismā.

Darbā ir trīs nodaļas. “Pirmajā nodaļā analizēju mūsdienu pasauli un mēģinu uz to paraudzīties ar Koncila “brillēm”. Interesanti, ka Koncila tekstos, neskatoties uz to, ka analizē pasaules un sabiedrības problemātiku 20. gs. 60. gados, ir redzama pravietiska vīzija par pasaules tālāko virzību un nepieciešamību Baznīcai atbildēt uz nākotnes izaicinājumiem, ar kuriem tai būs jāsaskaras un ar kuriem mēs arī saskaramies mūsdienās,” par pētījumu stāsta I. Tolstovs.

Disertācijas otrā nodaļa ir veltīta Baznīcas noslēpumam, koncentrējoties uz tādu Baznīcas identitāti, kas balstīta attiecībās, bet trešajā daļā tiek “padziļināti analizētas Baznīcas un mūsdienu pasaules attiecības specifiski izstrādātu modeļu veidā, kuri ir manu pētījumu un pārdomu auglis”. Darbā ir izdalīti seši Baznīcas un mūsdienu pasaules attiecību modeļi: autonomijas un sadarbības, “antropocentiskais”, dialoga un misijas, satikšanās laika zīmēs, inkulturācijas un pasaules svētdarīšanas un pestīšanas modelis.

Pētījuma gaitā I Tolstovs secina: “Vatikāna II Koncils viennozīmīgi noslēdz 400 gadus ilgu kontrreformācijas periodu, kad Katoliskajai Baznīcai vajadzēja “aizstāvēties” protestantu kristiešu priekšā. No aizstāvēšanās Baznīca pāriet uz satikšanos un sadarbību ar pasauli. Cīņas un konfrontācijas laiks ir pagājis. Koncils ieskicē ceļus, pa kuriem Baznīcai būs jāiet nākamās simtgades. Diagnostiskais reālisms, kas nozīmē atteikties no pārlieku liela abstrakcionisma un essensiālisma (filozofiskas pārdomas par esamību un būtību) un vairāk iesakņoties pasaules realitātēs, analizēt tās un dod kristīgu un ekleziālu (Baznīcas mācībā iesakņotu) atbildi. Ņemot vērā mūsdienu skandālus un ieļaunojumus no Baznīcas locekļu puses Baznīcai ir jāmācās veselīga paškritika un nemitīga atjaunotne (Ecclesia semper reformanda) un inkluzīva (iekļaujoša) pieeja mūsdienu pasaules problēmām un to risināšanai. Mums ir jābūt gataviem spert drosmīgus soļus kopā ar pāvestu Francisku un Baznīcu. Nenodalīt dabisko no pārdabiskā, transcendenci no imanences, aktivitāti no kontemplācijas, un katram cilvēkam, arī tam, kas ir “ārpus Baznīcas”, vēl vairāk ir jākļūst par Baznīcas “ceļu”. Nedievišķot cilvēku, bet atdzīt katra cilvēka cieņu, arī Baznīcā, pat ja viņš ir lajs.”

Disertācijā priesteris pētīja ateisma saknes. Viņš norāda uz Koncilā secināto – kristieši bieži ir vainīgi pie ateisma rašanās, norādot izkropļotu kristietības attēlu mūsdienu cilvēkam. “Bieži tiek citēts izteikums “Dievs ir miris”, taču bieži arī tiek ignorēts izteikuma turpinājums: “mēs esam viņu nogalinājuši – jūs un es! Mēs visi esam viņa slepkavas!” (Wir haben ihn getötet, – ihr und ich! Wir alle sind seine Mörder!)”, (cit. https://www.lu.lv/zinatne/programmas-un-projekti/petniecibas-projekti-latvijas-universitate/2006/titans/).

„Jo autentiskāki un evaņģēliskāki mēs būsim, jo spēcīgāku liecību mēs dosim cilvēkiem, kas netic vai šaubās,“ uzsver I. Tolstovs. Viņš norāda, ka jau Koncils dod norādes, kas mums esot jārisina – „ekoloģija, kara un terorisma draudi, globalizācija, nabadzība un nevienlīdzība“. Tāpat Koncils „iesāka t.s. “sinodālo ceļu”, aicinot mazināt eklezioloģisko “herēzi”, kas rezultējās ar ekleziocentrismu un klerikālismu, kad Baznīca it kā “nostājas priekšā Kristum”. Neaicinot atmest Baznīcu ir jāmēģina Baznīcu padarīt “caurspīdīgāku”, lai cilvēki neapstātos pie smagnējām un problemātiskām Baznīcas struktūrām, bet gan caur Baznīcu satiktu Jēzu Kristu“. „Esam aicināti uzlūkot Baznīcu, kura no šķēršļa, kas traucē satikties ar Kristu, kļūst par aizraujošu ceļvedi. Uzticama, drošticama (credible, angl.) Baznīca kļūst par spēcīgu Jēzus Kristus nāves un Augšāmcelšanās liecinieci, tādu, kādu to redzēja un vēlas redzēt Vatikāna II koncila tēvi un dokumenti,“ raksta I. Tolstovs.

Šodien I. Tolstovs aicina iet pāvesta Franciska pamudināto Sinodālo ceļu: „To noslēpumainā veidā iesāka jau pāvesti Jānis Pāvils II un Benedikts XVI. Pāvests Francisks turpina Vatikāna II koncila retrospekciju un mēs esam aicināti nepalikt malā. Ja paliksim malā, tad zaudēsim. Mūsu dievnami paliks tukši, jo cilvēki nevēlas sekot mums vai mūsu pašizveidotām “pseidoekleziālām” struktūrām. Vatikāna II Koncila tekstu iepazīšana vēl nav beigusies. Varbūt tā tikai tagad pa īstam tikai sākas. Drosmi!“

Priesteris izsaka pateicību Z. Stankevčam, Ļubļinas arhibīskapam Staņislavam Budžikam, priesterim Marcinam Vozņakam, mūžībā aizsauktajai Terēzei Drukai. „Ļubļinā, Latvijā un citās zemēs bija cilvēki, kuri mani atbalstīja un ļoti palīdzēja. Pateicoties viņu atbalstam, varēju šo laiku Ļubļinā pavadīt. Liela pateicība Ļubļinas Garīgajam semināram, kurā varēju dzīvot un veltīt laiku studijām, kā arī kopienām, kuras satiku Ļubļinā, piemēram “Chemin neuf”, “Neokatehumenalais Ceļš”, “Laulāto tikšanās” un citas. Saikne ar tām studiju laikā palīdzēja saglabāt līdzsvaru starp ratio (prātu) un fides (ticību),“ teic I. Tolstovs.

KABIA (www.katolis.lv)

Kāna ielūdz laulātos pārus Salaspilī

 

Doktora disertācijas publiska aizstāvēšana

Dārgie draugi. Ar lielu prieku informēju, ka manas doktora disertācijas publiskā aizstāvēšana paredzēta 24.septembrī plkst 11.00 pēc Latvijas laika. Ņemot vērā to, ka aizstāvēšana notiks attālināti, jo disertāciju aizstāvu Ļubļinas Katoļu Universitātes (Polijā), Teoloģijas fakultātes, Fundamentālteoloģijas (apoloģētika) institūtā, tad tajā varēs piedalīties ikviens, kuram ir pieejama interneta saite.

Aizstāvēšana notiks poļu valodā.

Disertācijas tēma:

"Relacje między Kościołem a światem współczesnym w świetle dokumentów II Soboru Watykańskiego".

"Relations Between the Church and Contemporary World in the Light of the Second Vatican Council Documents".

"Baznīcas un mūsdienu pasaules attiecības Vatikāna II koncila gaismā".

Disertācijas apraksts:

Problematykę badawczą stanowią relacje, czyli wzajemne odniesienia i związki zachodzące między Kościołem a światem współczesnym, które zostały przedstawione w dokumentach II Soboru Watykańskiego. Rozprawa składa się z wykazu skrótów, wstępu, trzech rozdziałów, zakończenia i bibliografii. Celem rozprawy było wydobycie głównych idei soboru na temat relacji między Kościołem a światem i ujęcie ich w przejrzystej formie modeli.

W rozdziale pierwszym (,,Rozumienie współczesnego świata”) najpierw omówiono teologiczne rozumienie świata, a potem diagnozę współczesnego świata dokonaną przez sobór (diagnoza kondycji współczesnego człowieka, społeczeństwa, kultury i religii pozachrześcijańskich).

W rozdziale drugim (,,Samorozumienie Kościoła w kontekście współczesnego świata”) omówiono misteryjną genezę i naturę Kościoła w kontekście współczesnego świata, historiozbawczy wymiar Kościoła w kontekście współczesnego świata i relacyjną tożsamość Kościoła w kontekście współczesnego świata.

W trzecim rozdziale (,,Modele relacji między Kościołem a światem współczesnym”), który jest najważniejszy dla osiągnięcia głównego celu rozprawy, przedstawiono sześć modeli: autonomii i współpracy, „antropocentryczny”, dialogu i misji, spotkania w znakach czasu, inkulturacji oraz uświęcania i zbawiania świata.

The research problem is what are the relations (dual attitudes, connections) between the Church and contemporary world in the Second Vatican Council documents. The dissertation consists of: shortcuts listing, introduction, three chapters, conclusions and bibliography. The research aim was to describe the main ideas and solutions (in a clear form of models) given by the last council about the relations between the Church and contemporary world.

Chapter I (“Understanding Contemporary World”) contains general theological understanding the world by Vatican II and its diagnosis of contemporary world (diagnosis of contemporary man condition, contemporary society, culture, and non-Christian religions).

Chapter II (“The Church Self-consciousness in the Context of Contemporary World”) contains: the mysterious origins and nature of the Church (in the context of contemporary world), salvation-historical dimension of the Church (in the context of contemporary world), and relational identity of the Church (in the context of contemporary world).

Chapter III (“Models of Relations Between the Church and Contemporary World”) as the most important for gaining the dissertation aim, contains description of six models: of autonomy and cooperation, “anthropocentrical”, of the dialogue and mission, of encounter in the signs of times, of inculturation, and of consecration and salvation of the world.

Saite, kura tiks aktivizēta 24.septembrī plkst. 11.00:

https://teams.microsoft.com/l/meetup-join/19%3ameeting_MmZlOTk0MjAtYmQ0OC00YzJjLWE2MjItMzRhMjU5M2JjZDFh%40thread.v2/0?context=%7b%22Tid%22%3a%22be317277-3672-487f-8f68-2059ad90b435%22%2c%22Oid%22%3a%2278fa727e-f23c-4673-b2f8-ac8e7ef92c8a%22%7d

Iestiprināšanas sakramenta saņemšana Salaspilī

Tikšanās par Iestiprināšanas sakramentu

Katoliskās Baznīcas Katehisms uzsver, ka „...iestiprināšanas sakramenta saņemšana ir nepieciešama, lai Kristības žēlastība sasniegtu savu pilnību. Patiešām, kristītie ar Iestiprināšanas sakramentu ir pilnīgāk saistīti ar Baznīcu, viņi tiek bagātināti ar īpašu Svētā Gara spēku...” (KBK 1285).

3.oktobrī, pēc galvenās svētās Mises ir paredzēta tikšanās tiem, kuri vēlēsies mūsu draudzē saņemt Iestiprināšanas sakramentu 10.oktobrī, bīskapa vizitācijas laikā.

Ko mums vēl vajag?

"Ja Kristus ir "Dieva Sakraments", tad Baznīca ir Kristus Sakraments šeit uz zemes" (Anri de Lubac). Gatavojoties kvalifikācijas eksāmenam, rodas dziļas pārdomas par Baznīcu, kura kā redzama realitāte dzimusi un dzimst Lieldienu notikumos. Tad kad Jēzus Pēdējās Vakariņās apsēžas pie galda, dzimst redzamā Baznīca. Kur ir Euharistija un leģitīms bīskaps, tur ir Baznīca. Un Euharistijas svinības ir Baznīcas centrālā un virzoši - vadošā ass. Un jocīgi, kad katoļi saka - mūsu draudzē nekas nenotiek, tikai "vienkārši tiek svinēta Mise". Baznīca nav kultūras nams, sociālo aktivitāšu centrs vai "ekšenu" sakopojums, vai konkurents vietējai kultūras pārvaldei. Neprotestantizēsim Katolisko Baznīcu. Jā, draudzē var būt daudzas un dažādas aktivitātes. Tomēr, ja draudzē dievbijīgi un dziļi tiek izdzīvota "parasta", kura īstenībā katra ir neparasta, svētā Mise, jau ar to pietiek. Mums tiek dāvāts pats Dievs Euharistiskajā Mielastā un vai ar to mums nepietiek?