ceturtdiena, 2016. gada 29. septembris

Svētā Terēze no Bērna Jēzus (1873 – 1897) (no www.dzivibasmate.lv)


Terēzes svētums nebalstās uz kādiem neparastiem fenomeniem. Tā būtība ir «neparastā veidā darīt pavisam parastas lietas».

Ir diezgan grūti aptvert, ka Terēzes Martēnas dzīve bija pavisam parasta. Tā kā viņa ir kļuvusi par svēto Terēzi no Bērna Jēzus un Svētā Vaiga, ko pazīst visā pasaulē un kam piešķirti daudzi tituli (vispasaules misiju aizbildne, Francijas otrā aizbildne, Baznīcas doktore u. c.), daudzi bieži vien aizmirst, ka viņa savu ceļu staigāja neievērota – savas ģimenes, apkārtnes, savas Karmela kopienas, garīgā tēva, bīskapa utt. neievērota… Protams, Lizjē apkārtnē ļaudis droši vien runāja par kādu jaunu meiteni, kam ir bijusi drosme runāt ar pāvestu Leonu XIII audiences laikā Romā (par to ziņoja kāds nacionālais žurnāls). Pēc tam viņa iestājās karmelīšu ordenī piecpadsmit gadu un trīs mēnešu vecumā. Kad viņa mira mazajā provinces klosterī kā nevienam nezināma mūķene, bērēs Lizjē kapsētā piedalījās labi ja 30 cilvēki. Taču dienā, kad Terēze tika pasludināta par svēto, 1925. gada 17. maijā, Svētā Pētera laukumā Romā pulcējās 500 000 cilvēku.

Alansona (Alençon) (1873-1877)

Terēze piedzimst kristīgā ģimenē Alansonā: viņas tēvs ir Luī Martēns (Louis Martin), pulksteņmeistars-juvelieris, māte – Zēlija Gerēna (Zélie Guérin), mežģīņu audēja. Vecākiem dzimst pavisam deviņi bērni, no kuriem četri nomirst ļoti agri. Kad ģimenē ir četras meitas, Zēlija 40 gadu vecumā atklāj, ka atkal ir mātes cerībās: Terēze piedzimst 1873. gada 2. janvārī. Mazā dzīvespriecīgā meitene, pirmo gadu pavadījusi zīdītājas aprūpē (māte nevar barot bērnu), atgriežas ģimenē un jūtas laimīga, baudīdama vecāku un māsu mīlestību. Meitene ģimenē saņem dziļu, dzīvu, patiesu ticību. Viss rit labi līdz brīdim, kad ģimeni piemeklē drāma: Zēlija Martēna mirst no krūts vēža 1877. gada augustā. Terēzei tobrīd ir četrarpus gadi.

Mātes nāve mazajai Terēzei ir ļoti spēcīgs satricinājums. Par savu otro māmiņu viņa izvēlas māsu Polīnu, taču ievainojums ir tik dziļš, ka paies desmit gadi, kamēr brūce sadzīs.

Svētā Faustīne par privātajām atklāsmēm!

"Tomēr Dievam uzticīga dvēsele nevar pati izskaidrot savas atklāsmes, viņai tās ir jāatdod gudra un izglītota priestera kontrolei, un, kamēr nav pārliecinājusies, jābūt uzmanīgai. Šīm atklāsmēm un dažādām augstākām žēlastībām dvēselei pašai nav jāuzticas, jo tas var nodarīt lielu zaudējumu.

Pat ja dvēsele uzreiz var atšķirt viltus atklāsmi no Dieva dotās, tomēr lai tā ir uzmanīga, jo par daudz ko var šaubīties. Dievs mīl un priecājas, kad dvēsele Viņam uzticas Viņa paša dēļ, jo mīl Viņu, tāpēc uzdod sev jautājumus un meklē atbalstu, lai pārliecinātos, ka patiesi viņā darbojas Dievs. Bet, kad ir saņēmusi garīgi apgaismota priestera atbalstu, lai viņa ir mierīga un atdod sevi Dievam, kā Viņš ir norādījis, tas ir, kā norādījis biktstēvs." (Dienasgrāmata, 139; neoficiāls tulkojums)

Ērģelnieku kursi Jelgavā!

Ērģelnieku kursi Jelgavā 28., 29. oktobrī
Pasniedzēji: Komponists Rihards Dubra Dr. art. Ieva Rozenbaha
Rīgas Doma Kora Skolas dziedāšanas skolotāja Ilona Poikāne
Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas draudzes diriģente Zinta Filipoviča
Kursu vadītāja: ērģelniece Digna Markule.
E-pasts: dignam@inbox.lv, tālr. 29145929
Pieteikšanās: Tālr. 27161137, 25420014 (Juris Gorbačevskis), 29842811 (Marija Ruščaka) Bezmaksas pasākums. Galvenais atbalstītājs: Jelgavas diecēze.

Iesvētīs jauno Viesītes katoļu baznīcu!

Viesītes Sv. Franciska baznīcas konsekrācijas svinības 8. oktobrī pl. 12.00
Visi laipni aicināti!
Lūgums priesteriem paņemt līdzi albu un baltu stolu.

Vai lūgties Rožukroni ir moderni?

Pasaulē ir izgudroti dažādi ieroči, lai cilvēks gūtu uzvaru pār ienaidniekiem, bet tie visi galu galā nes nāvi arī pašiem ieroču lietotājiem. Ir viens „ierocis”, kurš ik dienas visā pasaulē nes svētības gan atsevišķiem cilvēkiem, gan ģimenēm un pat veselām tautām. Tas ir Rožukronis.

Rožukronis savā pastāvēšanas laikā ir glābis daudz tautas no agresoru uzbrukumiem, kā piemēram Austrijas tautu 1955.gadā, kad padomju karaspēks, pateicoties 700 000 cilvēkiem, kas vienprātīgi lūdzās rožukroni atvilka karaspēku. Ko Čehoslovākja un Ungārija nevarēja paveikt ar ieročiem, to Austrija paveica ar rožukroņa lūgšanām.

Kur meklējami rožukroņa pirmsākumi? Rožukroņa izcelšanās vēstures dati nav visai skaidri. Ir divas versijas, kas norāda rožukroņa izcelšanos. Jau ap 430.gadu pēc Kr. Sv. Pauls, eremīts (tuksneša mūks) ir lietojis akmentiņus, lai atcerētos, cik reizes ir skaitīta Kunga lūgšana “Tēvs mūsu”. Ir atrasta dokumentācija par kādu svētīgu sievieti Hestingas kaujā 1066.gadā, kas lietojusi dārgakmeņu virkni, uz kuras tā skaitījusi lūgšanas. Šie ir daži norādījumi par rožukroņa izcelsmi.

Īstais rožukroņa sākums tomēr meklējams 11.gadsimtā – klosteros. Dažiem mūkiem bija grūtības lasīt breviāru (speciālas priesteru lūgšanas), daudzi brāļi sākumā neprata latīņu valodu, kas tika lietota breviārā. Breviāra vietā viņiem bija atļauts skaitīt 150 tēvreizes, tas aizvietoja breviāra 150 psalmus. Tā pakāpeniski, šīm lūgšanām pārveidojoties par “Esi sveicināta” radās mums tik ļoti pazīstamās rožukroņa lūgšanas.

Otra versija, kas ir mazāk ticama, ka Sv. Dominikam (1170 – 1221) parādījās Dievmāte un atklājusi rožukroni.

Sākotnēji lūgšana bija savādāka, tikai ejot gadsimtiem tika pilnībā noformēta lūgšana kopumā, arī lūgšana “Tēvs mūsu” pirms katra noslēpuma radās tikai 15.gadsimtā.

Daudz iebildumu mūsdienās no t.s. “modernajiem cilvēkiem” izskan par rožukroni, kā novecojušu lūgšanu veidu. Daudzi ir neizpratnē, kādēļ nepieciešamas tik daudz it kā automātiskas lūgšanas?

Atbildi dod daudzās Dievmātes parādīšanās, kur Marija ir redzama ar rožukroni rokās un ar aicinājumu ik dienas atvēlēt laika rožukronim.

Rožukronis ir meditatīva lūgšana, kas aicina mums katrā noslēpumā pārdomāt kādu, ar Jēzus un Marijas dzīvi saistītu notikumu. Tā mēs dziļāk saprotam šo, mūsu atpestīšanai tik svarīgo notikumu dziļāko jēgu. Rožukronis mums kļūst par lūgšanu “upi”, kur mums domās novirzoties no lūgšanu straumes “Esi sveicināta” mūs atgriež atpakaļ straumē.

Tieši oktobra mēnesī, kas īpaši tiek veltīts rožukroņa lūgšanām centīsimies arvien dedzīgāk un biežāk atlicināt laiku šai Mariāniskajai lūgšanai. Lai šajā lūgšanā mūs pavada svētā Jāņa Pāvila II teiktie vārdi 2003.gada vēstījumā Jauniešu dienām:

„2002. gada 16. oktobrī es izsludināju "Rožukroņa Gadu" un aicināju visus Baznīcas bērnus padarīt šo seno, Marijai veltīto lūgšanu kā līdzekli, kas palīdz vienlaicīgi vienkārši un dziļi apcerēt Kristus Vaigu. Lūgties rožukroni nozīmē mācīties uzlūkot Jēzu ar Viņa Mātes acīm, mīlēt Jēzu ar Viņa Mātes sirdi. Arī jums, dārgie jaunieši, es šodien simboliski nododu rožukroni. Caur lūgšanām un noslēpumu pārdomāšanu Marija jūs droši vada pie sava Dēla! Nekaunieties patstāvīgi lūgties rožukroni, kad esat ceļā uz skolu, augstskolu vai darbu, uz ielas vai sabiedriskajā transportā; pierodiet to lūgties draugu lokā, grupās, kustībās un biedrībās; nesvārstieties piedāvāt šo lūgšanu mājās, saviem vecākiem, brāļiem un māsām, jo tā atjauno un stiprina ģimenes locekļu savstarpējās saites. Šī lūgšana palīdzēs jums būt stipriem ticībā, pastāvīgiem mīlestībā, priecīgiem un pacietīgiem cerībā.”

(izmantots Janīnas Babres raksts “Katoļu kalendārs 2000)

piektdiena, 2016. gada 16. septembris

Vai katolis drīkst lietot kontracepciju?

Jautājums laikrakstam: Vēlos izmantot iespēju un pajautāt priesterim to, par ko neesmu dzirdējis runājam no savas draudzes prāvesta sprediķos. Es atbalstu katoļu Baznīcas nostāju, aizstāvot dzīvību no ieņemšanas brīža, bet man līdz galam nav saprotama prezervatīvu lietošanas aizliegšana.
Lietojot prezervatīvu, jauna dzīvība nerodas un tā netiek nogalināta. Esmu neformālās sarunās jautājis vairākiem laulātiem katoļu pāriem par šo jautājumu un saņēmis atbildes, ka daudzi šo Baznīcas attieksmi pret prezervatīviem ignorē un uzskata par vecmodīgu, nepiemin grēksūdzē, jo neizjūt nekādu nožēlu un „par tādām lietām taču ar priesteri nerunā”. Es zinu, ka katoļu Baznīca atbalsta auglības atpazīšanas metodi. Rīgā tā ir apgūstama, bet kā ir pārējā Latvijas reģionā?

Baznīcas katehisma” (2370) atbilde:

„Pēc savas būtības pretrunā ar morālisko kārtību ir „jebkura rīcība, kuras mērķis vai līdzeklis būtu padarīt neiespējamu dzīvības tālāknodošanu: vai nu paredzot dzimumaktu, vai tā norises laikā, vai arī veidojoties tā dabiskajām sekām” (Pāvils VI, Enc. Human. vit., 14): „Veidam, kurā tiek dabiski izteikta laulāto pilnīgā un savstarpējā atdeve, pretapaugļošanās līdzekļu lietošana pretnostata citu, objektīvi pretrunīgu veidu, kurš izslēdz pilnīgo savstarpējo atdošanos. Tā ir ne tikai aktīva atteikšanās atvērties dzīvībai, bet arī laulāto mīlestības patiesās būtības viltošana – šīs mīlestības, kas ir aicināta būt par dāvanu, kas aptver visu personu kopumā. [..] Šī antropoloģiskā un morālā atšķirība starp pretapaugļošanas līdzekļu lietošanu un periodisko ritmu ievērošanu [..] ietver divas savstarpēji nesamierināmas koncepcijas par cilvēku un viņa seksualitāti.”(Jānis Pāvils II, Ap. Pamudin. Familiaris consortio, 32)”

Komentējot šo katehisma citātu, vēlos teikt, ka prezervatīvu un citu kontracepcijas līdzekļu lietošana, pat ja tā nav abortīva, veido laulātajos kontraceptīvu jeb pretbērnu domāšanas veidu. Cilvēki izvairās no bērniem, seksualitāte tiek atdalīta no bērnu radīšanas un tādējādi pazaudē savu sakrālo jeb Dieva paredzēto nodomu. Laulātie ar savu seksualitāti piedalās Dieva radīšanas aktā – viņi kļūst līdzradītāji. Auglības atpazīšanas metode, kuru Baznīca pieļauj, arī var kļūt kontraceptīva, ja laulātais pāris šo metodi lieto, lai izvairītos no bērniem. (Ar šo metodi var iepazīties internetā un pieteikties no visas Latvijas - www.augliba.lv.) Baznīca atļauj laulātajiem domāt par bērnu skaitu, tajā pašā laikā respektējot Dieva gribu Viņam vien zināmajā laikā dot iespēju nākt pasaulē kādam bērniņam. Svarīgi, lai mums būtu atvērtība uz dzīvības tālāknodošanu. Pat konsekrētās personas, kas dzīvo celibātā un ievēro šķīstību visas dzīves garumā, tomēr paliek atvērtas dzīvībai. Celibātā dzīvojošie fiziski nedod dzīvību bērniem, tomēr ar visu savu dzīvi un domāšanas veidu popularizē un veicina dzīvības tālaknodošanu. Svētā māte Terēze teica, ka daudzas mātes, kuras fiziski var tādas būt, izmet savus bērnu miskastē vai iznīcina abortos. Viņa savukārt fiziski nevar būt māte, bet garīgi ir izglābusi daudzus tūkstošus bērnu un bijusi garīgi tiem māte. Kontracepcijas lietošana ir pilnīgā pretrunā Baznīcas mācībai un katram, kurš to veic, obligāti grēksūdzē tas ir jāatzīst un jāpārtrauc tās lietošana.

Pr. Ilmārs Tolstovs
www.kbvestnesis.lv ("Katoļu Baznīcas Vēstnesis")

otrdiena, 2016. gada 13. septembris

Jēzus izpratne Korānā un islāmā


Daudzi, izlasot šo virsrakstu uzreiz padomās: „Kādēļ gan mums, katoļiem, ir jāinteresējas par islāmu?” Uzreiz mēgināšu dot atbildes. Pirmkārt, islāms ir viena no lielākajām monoteiskām reliģijām, kas šobrīd strauji attīstās, īpaši Eiropā un pakāpeniski arī Latvijā mums nākas un nāksies saskarties ar šīs reliģijas sekotājiem. Otrkārt, ir nepieciešams labāk pazīt islāma teoloģisko koncepciju kas skar kristietību, lai saprastu, kā musulmaņi redz kristiešus un kā mums veidot dialogu ar viņiem. Treškārt, ir jānodala islāms un tā sekotāji no fundamentālistiskiem un radikāliem strāvojumiem, kuri reliģijas vārdā veic vardarbību un terorismu.

Šajā rakstā neskaidrošu islāma izcelšanos un pamatpostulātus, tādēļ, ka šo informāciju var atrast viegli interentā vai citā populārā un skaidrojošā literatūrā. Musulmaņi tic, ka viņi ir Ābrahāma pēcteči un noslēdz vairākkārtēju atklāsmju sēriju, ko Dievs uzsāka ar Ādamu. Islāms, ja tā var teikt sevī „iekļauj” visas iepriekšējās monoteiskās reliģijas – jūdaismu un kristietību. Par islāma rašanos uzskata 610 gadu, kad pravietis Muhameds saņēma pirmās atklāsmes no Allāha (Dieva vārds arābu valodā). Musulmaņi tic, ka Ādams bija pirmais musulmanis un arī jūdos un kristiešus mīt „apslēpts” islāms, tikai viņi paši to neapzinās. Musulmanis uz kristiešiem un jūdiem raugās citādi nekā uz pārējiem „neticīgajiem”, jo kristieši un jūdi ir Grāmatas reliģijas sekotāji. Musulmaņi tic, ka Dieva – Allāha priekšā atrodas mūžīga Grāmata, kura vēstures gaitā pakāpeniski ir „atklājusies” – sākumā kā Tora – Vecā Derība, vēlāk kā Evaņģēlijs -Jaunā Derība, tikai musulmaņi uzskata, ka, gan jūdi, gan kristieši ir sakropļojuši un izmainījuši Dieva sākotnējo vēsti. Un tad Dievs - Allāhs sūtīja vēsti – atklāsmi pravietim Muhamedam un šī „patiesā” vēsts tad ir atrodama svētajā grāmatā – Korānā, kas, viņuprāt, vispilnīgāk atspoguļo to Grāmatu, kura atrodas Allāha priekšā. Tātad, islāms nenoliedz, nenosoda iepriekšējās atklāsmes un to praviešus – gan Vecajā Derībā, gan Jaunajā Derībā, bet uzskata šīs atklāsmes par nepilnīgām.

Islāms ar vislielāko rūpību sargā un aizstāv absolūto monoteismu – ideju par vienu un vienīgo Dievu. Līdz ar to, islāmā Dievam nevar būt nekādi atribūti un inkarnācijas. Islāmā absolūti nav pieņemama un izprotama ideja, doma par Dieva nākšanu pasaulē, jeb iemiesošanos. Līdz ar to, islāmā Jēzus ir tikai un vienīgi Marijas dēls. Nevar būt Dieva tēvišķība. Jēzus islāmā ir tikai un vienīgi Dieva radība. Korānā ir atrodama 19. sūra (nodaļa), kura pilnībā ir veltīta Jēzum un Marijai (Islāmā viņus sauc par Isā un Miriam). Islāms atzīst Jēzus pārdabisko ieņemšanu no Svētā Gara (Bezvainīgā Ieņemšana), jo tas saskan ar islāma koncepciju, ka Jēzum nav tēva. Korānā 23 reizes varam atrast, ka Jēzus ir Marijas dēls. Muhameds akceptē Marijas svētumu, kas sagatavo Jēzus nākšanu, viņi abi ir iekļauti Bībeles lielajā geneoloģijā. Islamā nav Kristus (svaidītais Mesija). Jēzus ir tikai un vienīgi pravietis. Korānā sūras (nodaļas), kas veltītas Jēzum un Marijai ir vienādā skaitā. Islāms negodina Jēzu un Mariju, jo tie viņiem ir tikai un vienīgi cilvēki. Jēzus pats nezina savu tēvu, Korānā tas nav pieminēts un Jēzus arī nav pat Jāzepa dēls. Islāmā tā ir „tabū” tēma. Musulmaņi īpaši pārmet svētajam Pāvilam, ka viņš vēlāk esot izkropļojis tīro, islamisko vēsti par Jēzu un to hellenizējis un izstrādājis Jēzus dievišķības koncepciju. Gan Muhamedam, gan Jēzum nav tēva. Jēzus Korānā tiek saukts par Allāha kalpu – tas, kurš ir saņēmis Grāmatu un ir piemērs visiem Izraēļa sekotājiem. Korānā Jēzus ir mesija, bet tikai tādā nozīmē, kā svētceļnieks, kā tas, kurš ir ceļojis uz Meku. Korāns atzīst, ka Jēzus veica brīnumus, dziedināja, sludināja. Atzīst, ka Jēzum nav grēku.

Tezē jaungada svinības Rīgā tuvojas!

pirmdiena, 2016. gada 12. septembris

Par Latvijas Kristīgo radio!

Dažas dienas iepriekš, intereses pēc paklausījos kādu raidījumu Latvijas Kristīgajā radio. Jau sen neeju uz šo radio un neklausos to. Diemžēl atkal dzirdēju ķengas un izsmieklu par Katoļu Baznīcu un tās ticības patiesībām. Ja notiktu konstruktīva un mīlestībā balstīta diskusija, varētu to gan klausīties, gan arī pieņemt to un pat piedalīties. Diemžēl, LKR "politika" ir vērsta uz to, lai ar populismu un "viedokļu sadursmēm" vairotu lētu popularitāti un grautu kristiešu vienotību Latvijā. Vēlos uzsvērt, ka Latvijas Kristīgais radio ir viena cilvēka projekts un tam nav nekāda sakara ar Romas Katolisko Baznīcu. Visi viedokļi kas izskan šajā radio atspoguļo vai nu paša LKR direktora personīgo viedokli vai arī tā cilvēka, kurš uzstājas šajā radio.

ceturtdiena, 2016. gada 8. septembris

Atkarība! Kā tikt vaļā?

Vēlos izstāstīt efektīvu veidu, kā cīnīties ar atkarībām. Dažādu veidu. Negarantēju ka viennozīmīgi palīdzēs, tomēr ir daudz cilvēki, kas liecina ka palīdzēja. Kā ir jārīkojas?

Vispirms ir jākļūst par katoli. Ir jāiziet pieaugušo iesvētes kursi, jeb pirmās Komūnijas apmācība, kristības un pirmā Svētā Komūnija (iesvēte). Tad notiek arī pirmā grēksūdze. Un pēc tam vajag iet bieži pie priestera uz privāto grēksūdzi, Ja nepieciešams, kaut katru dienu, pēc katras reizes, kad pakrītam atkarībā. Grēksūdzē visu vaļsirdīgi izstāstam priesterim un saņemam grēku piedošanu. Ļaunais gars centīsies mums iegalvot, ka mēs rīkojamies muļķīgi, jo sanāk tā, ka mēs varbūt no rīta izsūdzam grēkus un tad atkal iekrītam atkarībā. Tomēr nevajadzēti ticēt šiem sātana meliem, bet gan drosmīgi doties tikai tālāk uz grēksūdzi.

Kā tikt pie priestera uz grēksūdzi? Katoļu Baznīcā Latvijā ir sena un skaista tradīcija, ka priesteris ir pieejams grēksūdzes krēslā, jeb biktskrēslā pirms katras svētās Mises vismaz 15-30.minūtes. Tajās baznīcās, kur dievkalpojumi notiek katru dienu un Rīgā tas pat ir divas reizes dienā - no rīta un vakarā, šādas grēksūdzes iespējas ir ļoti plašas. Izmantosim šo iespēju un ar Dieva žēlastības atbalstu ir iespējams jebkuru atkarību uzveikt.

Šeit var atrast sarakstu ar dievkalpojumu laikiem: http://katolis.lv/baznica-latvija/diecezes-un-draudzes/rigas-arhidieceze.html

pirmdiena, 2016. gada 5. septembris

Vai var pierādīt, un ja jā, tad kā – ka Dievs eksistē?

Varam teikt, ka ikviens cilvēks pēc savas dabas ir reliģiska būtne. Tas nozīmē, ka „vēstures gaitā, līdz pat mūsdienām cilvēki dažādos veidos ir izteikuši Dieva meklējumus – gan ticējumos, gan reliģiskas dabas darbībās.” Tomēr visi šie meklējumi no cilvēka „prasa īstu prāta piepūli, taisnu gribas spēju, „taisnu sirdi”, kā arī citu cilvēku liecību, kuri mācītu viņam meklēt Dievu.” Tātad cilvēks ar sava prāta dabisko gaismu, izejot no radītām lietām var iepazīt Dievu kā visu lietu pirmsākumu un galamērķi. Bez šīs spējas, saka katehisms, cilvēks nevarētu pieņemt Dieva Atklāsmi.

Cilvēks, kurš ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības ir spējīgs un atrod noteiktus ceļus, lai nonāktu pie Dieva pazīšanas. Tos sauc par „Dieva esamības pierādījumiem”, taču tie nav veidoti kā dabaszinātniski pierādījumi, bet gan kā „saskanīgi un pārliecinoši argumenti”, kas palīdz sasniegt īstu pārliecību, ka Dievs ir. Šos pierādījumus savā laikā izstrādāja svētais Akvīnas Toms un publicēja savā slavenajā darbā Teoloģijas Summa (Summa Theologiae). Kādi ir šie Dieva esamības pierādījumi?
Sākuma punkts šiem ceļiem pie Dieva ir visa radība – materiālā pasaule un cilvēka persona. Pasaulē viss ir kustībā, līdz ar to ir jābūt kādam „nekustīgajam Kustinātājam” (pēc Aristoteļa). Pierādījumus iedala trijās daļās – metafiziskie, fiziskie un morāliskie.

Metafiziskie:
1. Izejot no kustības pasaulē. Ir jābūt kādam „nekustīgam Kustinātājam”;
2. No pasaules esamības. Ja ir radība, ir jābūt Radītājam;
3. Pašas par sevi radītās būtnes nav nepieciešamas, bet viņas var eksistēt un var neeksistēt. Līdz ar to ir jābūt kādai Būtnei, kas ir absolūti nepieciešama (argumentum ex contingentia rerum);
4. Radītās būtnes ir radītas dažādās pakāpēs. Cilvēks ir radības „kronis”;
5. No patiesības pazīšanas. Ir jābūt Būtnei, kas ir patiesības Pilnība.

Fiziskie:
1. No mērķtiecības dabā;
2. No entropijas likuma dabā;
3. No pirmās dzīvības izcelšanās dabā;
4. No brīnumiem pasaulē;
5. No mesiānisko pravietojumu piepildīšanos Jēzus Kristus personā.

Morāliskie:
1. No visu cilvēku alkām pēc laimes;
2. No visu cilvēku pārliecības, ka labais ir darāms, bet ļaunais nē;
3. No visu tautu pārliecības par Dieva esamību;

Noslēgumā vēlos teikt, ka šie pierādījumi tikai apliecina to, ka ir Dievs, tomēr ir „nepieciešams, lai Dieva Atklāsme apgaisnotu cilvēku ne tikai tajās lietās, kas pārspēj viņa sapratni, bet arī par „reliģiskajām un morāliskajām patiesībām, kas pašas par sevi nav prātam nepieejamas.”, un lai „situācijā, kurā šobrīd atrodas cilvēce, visi tās varētu pazīt bez grūtībām, pilnīgi droši un bez maldu piejaukuma” (Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius).

Sagatavoja pr. Ilmārs Tolstovs, speciāli “Katoļu Baznīcas Vēstnesis (www.kbvestnesis.lv),
izmantojot Katoliskās Baznīcas Katehismu un pr. O. Daļecka „Teodicejas” kursa materiālus.

Svētās Mātes Terēzes uzruna, saņemot Nobela miera prēmiju!

svētdiena, 2016. gada 4. septembris

Sprediķis svētdienai, 4.septembrim (Vatikāna radio)

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Dārgie Vatikāna radio klausītāji! Septembra mēnesis tradicionāli iesāk arī jaunu etapu daudzu skolēnu, studentu un pasniedzēju dzīvēs. Ir sācies jaunais mācību gads. To uzsāk arī katoliskās skolas Latvijā, tādējādi sūtu visiem radio klausītajiem sirsnīgus sveicienus no Rīgas Garīgā Semināra. Šogad studijas Seminārā uzsāks 12 semināristi, kas nav liels skaits, tomēr zinām, ka arī Jēzus Kristus savu misiju šajā pasaulē uzsāka īstenot ar 12 galilejas vīriem. Aicinu visus lūgties par Semināru, semināristiem un jauniem aicinājumiem uz garīgo kārtu.

Šodienas evaņģēlija fragmentā lasām, ka Jēzum sekoja daudz cilvēku. Nav īsti skaidra šo cilvēku motivācija, kādēļ viņi gāja Jēzum līdzi? Varbūt tā bija ziņkārība? Varbūt viņi cerēja tapt dziedināti? Vai varbūt vēlējās redzēt kādu brīnumu? Bieži vien “pūļa efekts” aizrauj. Tur kaut ko dod, jāiet man arī paskatīties, varbūt kāds labums man arī atleks. Ja Jēzus būtu tikai kāds cilvēks, kuram rūpētu sava slava un ietekme sabiedrībā, viņš mēģinātu “izdabāt pūlim”, runāt to, ko vēlas dzirdēt viņa sekotāji, mēginātu uzturēt viņu labās emocijas, u.t.t. Bet ko dara Jēzus? Viņš saka: “Ja kāds nāk pie manis, bet neieinīst savu tēvu un māti, un sievu, un bērnus, un brāļus un māsas, kā arī savu paša dvēseli, tas nevar būt mans māceklis!” Kāds radikālisms! Arī citā vietā, Jāņa evaņģēlijā, Jēzus runāja par savu Miesu un Asinīm, un daudzi mācekļi aizgāja projām un vairs nesekoja Viņam. Pāvests Benedikts XVI savā triloģijas “Jēzus no Nācaretes”, 1 daļā, atsaucas uz jūdu rabīna Jākoba Noisnera pārmetumu, ka ar šādiem radikāliem izteikumiem, jūds – Jēzus liek ignorēt ebreju sociālo kārtību, kas ir ierakstīta Torā, baušļos, tieši attiecībā uz pienākumiem pret ģimeni. Vai nav tā, ka Jēzus “pārspīlē” un aicina nostāties pret paša Dieva iedibināto kārtību veidot ģimeni un rūpēties par bērniem? Pāvests Benedikts XVI savā grāmatā atbild, ka šādas prasības, ko uzliek Jēzus, arī parāda, ka Viņš ir Dievs. Tikai Dievs var prasīt kaut ko vairāk, nekā līdz šim Viņš ir prasījis. Vecā Derība piepildās Jaunajā Derībā un Jēzus iet līdz galam, līdz maksimumam. Ticība Dievam nenoliedz ģimenes veidošanu un bērnu audzināšanu. Tomēr Jēzus no saviem mācekļiem, sekotājiem vēlas daudz vairāk. Jēzus vēlas no saviem mācekļiem iekšējo brīvību un atraisītību no visa, kas ir šajā pasaulē un ar šādu iekšējo brīvību apveltīts māceklis, vienalga kādā statusā viņš arī nebūtu, spēj paveikt ļoti daudz Dieva Valstības izplatīšanā. Vai nu viņš ir ģimenes cilvēks, vai darbojas kādā profesijā vai amatā. Vai viņš ir klosterī vai kā priesteris. Svarīgākā ir šī iekšējā brīvība un atraisītība no visa. Var jau tīri ārēji atteikties no ģimenes dzīves, un būt klosterī vai kā priesteris, bet savā sirdī būt vēl vairāk piesaistīts šai pasaulei, kā tie, kas tajā dzīvo. Un otrādi – var būt cilvēks, kas dzīvo pasaulē, bet savā sirdī saglabāt iekšējo brīvību un sevis pašatdevi Dievam. Lai Dievs mums palīdz iet šo iekšējās brīvības ceļu un tādējādi būt par patiesiem Kristus mācekļiem.