Jauns konkurss!

Kā jau citus gadus, arī šoruden piedāvāju piedalīties konkursā. Konkursa noteikumi ir ļoti vienkārši. Kurš atsūtīs un manu epastu priesteris.ilmars@gmail.com visvairāk jautājumu mana bloga sadaļai: "Lasītājs jautā, priesteris atbild!", tas saņems gada abonamentu laikrakstam "Katoļu Baznīcas Vēstnesis". Otrās un trešās vietas ieguvēji saņems pusgada abonamentu. Tiek ieskaitīi tikai tie, jautājumi, kuri skar ticības jautājumus un kuru atbildes tiek publicētas manā blogā. Aiziet! Konkurss noslēgsies 15.decembrī.

Jaunumi!

Rīgas Garīgais Seminārs, Katoļu ielā 16
Dārgā "bloga draudze"!

Liels paldies par Jūsu uzticību un arī par atbildēm, ko saņēmu, nesen publicētajā aptaujas anketā. Dažus uzlabojumus jau esmu veicis, balstoties uz jūsu ieteikumiem. Labajā pusē ir atrodama arhīva sadaļa, kurā ir iespējams atrast rakstus, kuri publicēti agrāk.

Šobrīd intensīvi kalpoju kā inspektors Rīgas Garīgajā Seminārā. Daudzi man jautā, ko nozīmē šāds inspektora amats? Inspektors Garīgajos Semināros veic formatora funkcijas, rūpējoties, lai Seminārā tiktu ievērota regula, jeb reglaments un kopā ar rektoru un citiem formatoriem palīz semināristiem atklāt, atpazīt savu aicinājumu. Paralēli tam turpinu studijas Ļubļinas Katoļu Universitātē, rakstot doktora disertāciju.

No savas puses vēlos aicināt ikvienu īpaši lūgt Dievu par Semināru, tā vadību un arī lūgšanās "adoptēt" konkrētu semināristu, lai viņu pavadītu savās lūgšanās līdz priesterības sakramenta saņemšanai. Mūsu lūgšanu atbalsts ir ļoti svarīgs katram semināristam, viņa ceļā uz priesterību. Jau iepriekš paldies par jūsu lūgšanām.

Kā savienot savas ciešanas ar Kristus ciešanām?

SJK! Ko nozīmē savienot savas ciešanas ar Kristus ciešanām? Varbūt uz šo jautajumu varētu atbildēt savā blogā? Pateicos
Liels paldies par jautājumu. Bībelē mēs atrodam šādas rakstu vietas: "Tad nu es esmu līksms savās ciešanās, kuras nesu jūsu labā, piepildīdams to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā par labu draudzei, kas ir Viņa miesa. (Kol 1,24); Bet, tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties. (1 Pēt 4,13)"

Šajos Bībeles pantos izteiktās domas nenozīmē to, ka Kristus pestījošajam upurim kaut kā pietrūktu, ka mums vajadzētu viņu papildināt. Katoliskās Baznīcas Katehisms, komentējot šīs Rakstu vietas norāda, ka mūsu ciešanām un grūtībām ir jēga Kristus ciešanās un upurī pie krusta. Ļoti daudz cilvēku, piedzīvojot netaisnīgas ciešanas, kurām neatrod izeju, krīt izmisumā un sāk vainot Dievu par tām. Tomēr katehismā ir teikts, ka "bieži vien neapzināti līdzdarbojoties dievišķajai gribai, cilvēki pēc pašu lēmuma var iekļauties dievišķajā plānā - gan ar savu darbību un lūgšanām, gan arī ar savām ciešanām. Tā tie pilnībā kļūst "Dieva palīgi" ( 1 Kor 3, 9) un Viņa valstības līdzstrādnieki. (KBK 307)

"Krusts ir Kristus - vienīgā Vidutāja starp Dievu un cilvēkiem vienīgais upuris. Bet tā kā Viņš savā dievišķajā Personā līdz ar iemiesošanos "kaut kādā veidā ir vienojis sevi ar ikvienu cilvēku", tad "Viņš sniedz iespēju katram cilvēkam vienoties ar šo Lieldienu noslēpumu tikai Dievam zināmā veidā". Kristus aicina savus mācekļus ņemt savu krustu un sekot Viņam, jo Viņš cieta par mums, mums atstādams piemēru, lai mēs ietu Viņa pēdās". Kristus patiešām savam pestīšanu nesošajam upurim grib pievienot tieši tos, kuri pirmie saņem tā augļus." (KBK 618)

Lasītājs jautā - priesteris atbild - svētums!

Lai ir slavēts Jēzus Kristus! Uzreiz atvainojos par gramat. kļūdām, jo neesmu latvietis. Mans jautājums ir šāds: Kā ģimenes cilvēks var kļūt pa svēto? Ar to es domāju nevis svēta statusu, bet tādu dzīvi, kura patīks Dievam.
Zinu, ka nesen tika kanonizēti Sv. Terezas vecāki, bet tas ir drīzāk izņēmums, nekā parasta lieta. Starp visiem Baznīcas svētajiem ir ļoti maz ģimenes cilvēku (gandrīz nav), tas nozīmē, ka tiem ir daudz grūtāk iemantot Debesu valstību. Tajā pašā laikā lielāka daļa kristiešu tomēr ir ģimenes cilvēki, tiem ir daudz rūpju (pirmkārt par bērniem), daudz mūsdienu izaicinājumu un pavisam maz laika, lai sakoncentrētos lūgšanai.
Pēc manām subjektīvām domām, mīlestības pilnu attiecību veidošana ar dzīvesbiedru, bērnu audzināšana ir Dievam patīkamas lietas, tomēr 99 procenti Baznīcas svēto ir garīdznieki, mūki un citi cilvēki, kuri visu savu dzīvi veltījuši Dievam. Gribētos dzirdēt priestera viedokli par to, kāpēc ģimenes dzīve ir tik grūts ceļš pie Dieva? Vai otrādi, varbūt šāds dzīvesveids Baznīcā nav līdz galam novērtēts? Paldies.

Mūžīgi mūžos slavēts! Liels paldies par jautājumu. Patiešām, vēl pavisam nesenos laikos ticīgo starpā valdīja uzskats, ka par svēto var kļūt tikai kāda izcila persona, noteikti tāda, kas ir saņēmusi priestera, bīskapa svētības vai ir iestājusies klosterī. Pēc Vatikāna II koncila, bet arī jau pirms tam daudzi svētie, kā piemēram svētā Terēze ne Bērna Jēzus ir norādījusi, ka svētums ir iespējams ikvienam un ka nevis mēs paši kļūstam svēti ar saviem spēkiem, bet tas ir Dievs, kurš dod mums žēlastību tādiem kļūt. Domāju, ka debesīs ir daudz vairāk tādu svēto, kuri nekad nav oficiāli kanonizēti vai beatificēti. Kādēļ Baznīca agrāk izcēla kā svētos tieši konsekrētas personas? Nezinu. Iespējams, ka tas ir saistīts ar savdabīgu Baznīcas uztveri viduslaikos. Jo pirmajos gadsimtos par svētajiem kļuva gandrīz visi kristieši, jo viņi mira kā mocekļi par savu ticību. Tomēr vēlākajos gadsimtos, kad visa Eiropa vairākumā kļuva kristīga, veidojās tādas kā divas šķiras, kategorijas. Viena - "Ecclesia docentis" - Baznīca, kas māca, hierarhija, garīznieki. Otra - "Ecclesia, quae audit" - Baznīca, kas klausās, laji, kuriem ir jāpakļaujas hierarhijas prasībām un jāzipilda viss, ko saka garīdznieki. Pēc Vatikāna II koncila Baznīca vairāk tiek saprasta, kā Dieva Tauta, Kristus Mistiskā Miesa, tomēr arī neizslēdzot Baznīcas hierarhisko dalījumu un iepriekšējo Baznīcas uztveri. Līdz ar to, mūsdienās arī skatījums uz svētumu ir kļuvis līdzsvarotās, plašāks un jāsaka, ka par svēto kļūt ar saviem spēkiem nav viegli, vai pat ir neiespējami - gan lajam, kurš dzīvo ģimenē, gan garīzniekam vai klosterī esošam. Tomēr ar Dieva žēlastības palīdzību viss ir iespējams. Būsim atvērti Dievam un tad visi kļūsim svēti!

Sprediķis Visu svēto dienā (speciāli Vatikāna radio)!

Šogad Visu svēto diena ir iekritusi svētdienā, tādēļ pārdomāsim, ko nozīmē būt svētajam mūsdienās? Kad pasauli ir pārņēmis helovīnu trakums, kurā izpaužas okultisms un māņticība, Atklāsmes grāmatā ir aprakstīts kāda noslēpumaina sentēva jautājums: “Šie, baltajās drānās ietērptie, - kas viņi ir un no kurienes viņi ir atnākuši?” Jā, patiesi. Kas tie svētie tādi ir un no kurienes viņi rodas?

Baznīcas 2000 gados ir bijuši periodi, kad svētums tika uzlūkots dažādos veidos. Pirmajos gadsimtos svētums bija saistīts ar moceklību, līdz pat savas dzīvības atdošanai. Kad kristietība izplatījās Eiropas kontinentā un kļuva par valsts oficiālo reliģiju, svētums nozīmēja būt saistītam ar kādu no plaukstošiem klosteriem vai arī cilvēkam ar dziļu teoloģisko domu. Vēlīnajos viduslaikos svētums bija asociēts ar misionāro dedzību un došanos uz jaunām zemēm, sējot tur kristīgās ticības sēklu. Tomēr vēl nesenos laikos svētums daudziem šķita biedējošs un ļoti tāls mērķis, kurš “vienkāršam” un “parastam” cilvēkam nemaz nebija sasniedzams. Sabiedrībā joprojām valda izkropļots un maldīgs priekšstats par to, ko tad nozīmē būt svētam un kas vispār ir svētums.

Vatikāna II koncilā, kura noslēguma 50 gadskārtu mēs svinēsim pavisam drīz, tika uzsvērts, ka “Visi, kas tic Kristum, neatkarīgi no kārtas vai stāvokļa, tiek aicināti uz kristīgās dzīves un mīlestības pilnību.” (Vatikāna II koncils, „Lumen gentium”, 40, KBK 2013) Svētums vairs nav izredzēto privilēģija, tas ir iespējams visu kārtu un tautu cilvēkiem. Arī tu un es, mēs varam būt un tiekam aicināti uz svētumu.

Bet kas tad īsti ir svētums un kā to sasniegt? 1 Jāņa vēstulē ir teikts: “Pasaule mūs nepazīst, tādēļ, ka tā nepazīst Viņu... mēs būsim Viņam līdzīgi.” (sal. 1 Jņ 3, 1-3) Svētums – tā ir identifikācija ar Jēzu, kļūt līdzīgam Viņam. Mateja evaņģēlija 5.nodaļā lasām par kalna svētībām, ko Jēzus deva kā norādes ceļā uz svētumu. Tomēr varam arī tās pārfrāzēt: “Svētīgi ir tie, kas nekāro pēc mantas, jo Jēzus arī nekāroja pēc tās; svētīgi lēnprātīgie, jo Jēzus ir lēnprātīgs; svētīgi ir tie, kas alkst un slāpst pēc taisnības, jo Jēzus bija taisnīgs. Jēzus ir žēlsirdīgs, Viņam ir skaidra sirds, Viņš ir miera nesējs un vajāts taisnības dēļ.” Tātad mums ir jāseko Jēzum un jāiet Viņa pēdās. Svētums ir iespējams tikai Jēzū Kristū. Bez Jēzus tas ir tikai morāliskums, skaista rīcība, cenšanās būt labam ar saviem spēkiem. Daudzi neticīgie arī dzīvo morāliski labu dzīvi, bet tikai tikumiska dzīve vien viņus nepadara par svētiem. Svētais cenšas dzīvot tā, kā dzīvoja Jēzus. Domāt, kā domāja Jēzus, uzlūkot ikvienu kā uzlūkoja Jēzus, runāt tos vārdus, ko runāja Jēzus. Un visbeidzot – censties mīlēt tā, kā mīlēja Viņš. Daudzi varbūt teiks: “Tas ir pārāk radikāli, tas ir par daudz, tas ir par grūtu!” Domāju, ka nē. Ja tas bija iespējams tik daudzajiem svētajiem, tad arī mums tas būs pa spēkam. Mūsdienu pasaule ilgojas pēc jaunajiem svētajiem. Dievs vēlas, lai mēs visi kļūtu svēti. Neviens no mums nav izslēgts no šī aicinājuma. Centīsimies katru dienu kopt dzīvas un personiskas attiecības ar Jēzu, dzīvot dziļu sakramentālu un lūgšanas dzīvi, lasīt Svētos Rakstus, sekot līdzi Baznīcas dzīvei un mācībai, un ticu, ka mēs visi kļūsim svēti. Tikai ne savā, bet Jēzus spēkā. Uzticēsimies Jēzum un sekosim Viņam!

Kristību vārdi. Saraksts, ko izvēlas bērnam kristībās (no "Slavējiet Kungu")


KRISTĀMVĀRDU SARAKSTS
(biežāk sastopamie vārdi)

Ahilejs, 12. maijā
Adaļberts (Voiceks), 23. apr.
Ādams, 24. dec.
Adele, 30. jūn.
Ādolfs, 29. aug.
Agata, 5. febr.
Agnese, 21. janv.
Alberts, 15. nov.
Albins, 1. martā
Aleksandrs, 3. maijā
Aleksejs, 17. jūl.
Alfrēds, 28. okt.
Alfons, 1. aug.
Aloizijs, 21. jūn.
Alvins, 26. maijā
Ambrozijs, 7. dec.
Amālija, 10. jūl.
Anastāsija, 25. dec.
Anatolijs, 20. martā
Andrejs, 30. nov.
Andžela, 27. janv.
Anna, 26. jūl.
Anzelms, 21. apr.
Antoņina, 3. maijā
Antonijs, 13. jūn.
Antons, 13. jūn.
Apolinārs, 23. jūl.
Apolonija, 9. febr.
Arkādijs, 12. janv.
Arnolds, 18. jūl.
Artūrs, 1. nov.
Astrīda            , 10. aug.
Atanāzijs, 2. maijā
Augustīns, 28. aug.
Aurēlija, 25. sept.