Dārgie Kristum ticīgie!
Šajā satraukuma pilnajā laikā, kad visa mūsu ierastā
dzīve ir mainījusies, kad nākotnē vairs nebūs tā kā līdz šim, Jēzus šodien iet
garām kādam cilvēkam, kurš bija neredzīgs no dzimšanas. Ir cilvēki, kuri redzi
pazaudē dzīves laikā, tomēr šeit ir
cilvēks, kurš nekad nav redzējis gaismu. Tumsa jau kopš pašas
dzimšanas. Nav bijusi gaismas pieredze. Ļoti šausmīgs stāvoklis. Totāls aklums!
Jāņa evaņģēlija 9.nodaļas sākumā, mācekļiem redzot
šo nelaimīgo cilvēku, rodas pilnīgi pamatots jautājums, par ko, kāpēc šis cilvēks ir akls? Kurš ir vainīgs, ka pasaulē ir
tik daudz slimību, traģēdiju, epidēmiju un pandēmiju? Vai Dievs gadījumā nav netaisns,
sūtīdams pasaulei šādu slimības postu, kurš izraisa ekonomikas lejupslīdi uzņemējdarbības
sabrukumu un cilvēku saslimšanu un nāvi? Varbūt tas ir tāpēc, ka viņš, vai viņa
senči ir grēkojuši? Arī saistībā ar šo Corona vīrusu izskan viedokļi, ka šo
slimību Dievs uzsūtīja pasaulei, par tās grēkiem un kā sodu par to, ka netiek
respektēta daba un ekoloģija. Ir pat dzirdēti tādi nostāsti, ka to ko Grēta
Tumberga nespēja paveikt, to izdarīja šis vīruss, ka pat Venēcijas kanālos ir
atkal parādījies dzirds ūdens un zivis.
Kurš
tad ir vainīgs pie šī visa?
Jēzus atbilde ir pārsteidzoša. Ne viņš, ne viņa senči, bet gan Dieva darbiem vajag parādīties viņā.
Daudzi varbūt iebildīs – tas nozīmē, ka Dievs grib ļaunumu? Vai tad Dievs ir
ļauns? Nē, Dievs ir bezgalīgi labs, tikai šajā pasaulē, noslēpumaini pastāv gan
labais un ļaunais. Tāda ir šīs, Dieva radītās pasaules kārtība, kura ir
ierakstīta pašā radības dabā, būtībā. Visos laikos cilvēkam ir tendence palikt
iedomīgam un dažreiz viņam piezogas sajūta, ka Dieva it kā nav, vai arī ja Viņš
ir, tad Viņam nav nekādas daļas par mūsu dzīvēm, par pasauli. Daudzi uzskata:
Es Dievu lieku mierā, lai Viņš arī mani liek mierā. Tomēr šajā pandēmijā mēs
piedzīvojam mūsu nespēku un nevarību dabas procesu priekšā un līdz ar to esam
aicināti atzīt, ka neesam pašpietiekami. Mums ir vajadzīgs Dievs. Mēs nevaram izmainīt procesus šajā
pasaulē, īpaši dabas procesus un vīrusu parādīšanās un eksistence pieder pie
mūsu radītās pasaules dabas procesiem. Tāpat kā slimības un nāve. Mēs
ienācām šajā pasaulē un arī aiziesim. Cits ātrāk, cits vēlāk. Mēs šeit
nepaliksim mūžīgi. Arī koki, lapas, zāle un visa radība uzzied, novīst un
mirst.
Tomēr atgriezīsimies pie mūsu notikumiem.
Jēzus
norāda, ka viņš ir pasaules gaisma. Tālākajos notikumos
mēs redzēsim dažādas sabiedrības grupas, kurai katrai ir sava akluma pakāpe.
Šīs pandēmijas laikā sākam piedzīvot, ka pēkšņi sākam pamanīt savu tuvāko,
kaimiņu, draugu, līdzcilvēku, kuram “normālos” apstākļos būtu paskrējuši garām.
Sākam beidzot redzēt. Redzēt sevi, savus grēkus, trūkumus, arī saskatīt lietas
ap mums daudz dziļākā gaismā.
Jēzus
dziedina aklo un dziedināšanā lieto simbolus.
Dievs ienāk šajā pasaulē, cilvēka veidolā un arī pēc savas nāves un
Augšamcelšanās, Viņš savu pestīšanas un dziedināšanas kalpojumu veic,
izmantojot Baznīcu, kurā ir klātesoši cilvēki. Viņš iesaista radību savā
lielajā pestīšanas plānā. Jēzus dziedināšanā lieto zīmes, žestus, un Baznīca to
turpina darīt caur svētajiem sakramentiem, kur neredzamās Dieva žēlastības tiek
dāvātas caur redzamām zīmēm. Tieši šajā laikā, kad vīrusa izplatības dēļ esam
aicināti palikt mājās, īpaši sāpīgi
izjūtam to, ka nevaram pieņemt sakramentus klātienē. Jo jau no
pirmajiem gadsimtiem, kristieši pulcējās kopā nedēļas pirmajā dienā, saules
dienā, lai klausītos Dieva Vārdu, slavētu un pielūgtu Dievu, kā arī lai lauztu
maizi un dalītos Euharistiskajā mielastā. Baznīcu veido un tā aug no
Euharistijas, no Kunga Mielasta svētdienās. Un šobrīd mēs izjūtam šo vislielāko
mūsu kristīgās dzīves trūkumu, jo cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no
ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes. Tomēr, varbūt tieši pēc šīs krīzes mēs
sāksim novērtēt, cik svarīga mums ir draudze, garīdznieks, dievkalpojums. Mēs sāksim novērtēt tās mazās, ikdienas
lietas, kurām iepriekš bijām paskrējuši garām. Mēs sākam kļūt
redzīgāki, jūtīgāki. Dievs nāk pie mums un vēlas iemājot mūsos, Viņš vēlas
nodibināt personīgas attiecības ar mums, dziedināt mūsu sasalušās sirdis un
atvērt mūsu vājredzīgās acis.
Šī
izdzdiedinātā cilvēka kaimiņi, kuri iepriekš bija redzējuši šo cilvēku, viņu
vairs neatpazīst. Tad kad Dievs pieskarās, tad
cilvēks mainās, ka pārējie viņu neatpazīst. Kaimiņi vēl ir akli, bet redzīgais
redz. Kaimiņi fiziski redz, bet garīgi vēl atrodas savā aklumā. Toties
izdziedinātais cilvēks iegūst jaunu seju, jaunu sirdi. Izmainās viņa dzīve,
Dievs viņā visu atjauno.
Tad seko izdziedinātā dialogs ar farizejiem. Farizeji ir cilvēki, kuriem viss ir
skaidrs. Viņi visu zin. Viņiem par visu jau ir viedoklis. Viņi ir
visgudrākie un pareizākie. Viņi ir gatavi arī Dievu pamācīt, kā Viņam ir jārīkojas.
Arī mēs tādi esam. Mums ir savas ikdienas dzīves maskas, kuras uzvelkam,
novelkam, atbilstoši situācijai. Arī mūsu priekštati un ilūzijas par dzīvi un
notiekošo tajā. Mēs pārstāvam
mūsdienu skeptisko, pārracionālo, postfaktuālo cilvēku, kurš uz visu raugās ar
aizdomām un skepsi. Tādi ir farizeji – iedomīgi, pārgudri un sevā
materiālistiskajā metafizikā ieslēgušies. Viņi neredz izdziedināto cilvēku, to,
ka Jēzus viņam ir devis pilnīgi jaunu iespēju dzīvot. Viņi redz tikai savu un
pieķeras ārējam sabata likuma ievērošanas burtam un rituālam. Kad viņi nevar
apšaubīt izdziedināšanas faktu, viņi apšauba cilvēka slimību un aicina
izdziedinātā vecākus, kuri bailēs no izstumšanas nevēlas apliecināt
izdziedināšanu, bet visu vainu uzveļ pašam izdziedinātajam. Vēlākais farizeju
dialogs ar izdziedināto vēl vairāk apliecina, ka farizeji nevēlas atzīt reālo
izdziedināšanas faktu un paliek savā aizvērtībā.
Izdziedinātā
cilvēka sirds ir mainījusies. Viņš drosmīgi
apliecina, ka Jēzus ir tas, kurš viņam dāvāja dziedināšanu un to var darīt
tikai cilvēks, kuram ir dievišķs spēks. Grēcinieks un ļauns cilvēks to nedarīs.
Jēzus, satiekoties ar izdziedināto, ne tikai dziedina viņa fizisko aklumu, bet
arī dāvā viņam dziļu garīgu redzi. Spēju saskatīt Jēzū Dieva Dēlu. Mesiju un
visaugstāko pravieti. Ir noticis radikāls apvērsums. Jēzus vienam konkrētam
cilvēkam ir dāvājis jaunas dzīves žēlastību. Jēzus šodien saka: "Uz tiesu
Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas
redz, akli."
Kā ir ar mani? Es šodien esmu šeit vai pie ekrāna
savās mājās. Manī varbūt ir bailes, nedrošība, neziņa. Kā būs ar mani? Kā būs
ar maniem tuvajiem un mīļajiem? Vai viņus neskars šī drausmīgā slimība? Kā mēs
tālāk dzīvosim Salaspilī, Latvijā un visa pasaulē? Ko darīt? Varbūt manī ir
bailes no nāves? Fiziskās nāves. Bet kā ir ar manu garīgo, dvēseles stāvokli?
Vai mana dvēsele, līdz šīs slimības parādīšanos bija attīrīta un gatava
satikties ar Dievu?
Jēzus šodien dod atbildi. Viņš ir mūsu dzīves
eksistenciālais pamats. Nav cita vārda debesīs un uz zemes, kurā mēs varētu
tikt glābti. Šodien Jēzus mums katram piedāvā iespēju. Mainīt savu dzīvi.
Atgriezties no grēkiem. Nožēlot un izsūdzēt tos. Laiks ir īss. Mēs nezinām, kas
būs rīt. Visas mūsu drošības sistēmas, saliņas un iestrādātās taciņas šodien ir
sabrukušas. Un ja kāds domā, ka varēs palikt tikai un vienīgi savā drošības
“teritorijā”, tad tie ir maldi. Jēzus mūs šodien katru, visus, visu Latviju un
pasauli aicina uz atgriešanos. Totālu, radikālu un pilnīgu atgriešanos. Jēzus vēlas
mūs dziedināt no mūsu grēku un neticības akluma. Pirms šīs epidēmijas, pirms
Lielā gavēņa mēs domājām par lietām, no kurām atteiksimies šajā Gavēņa laikā.
Liekas, cik gan formālas un virspusējas bija šīs atteikšanās. Šobrīd mūsu
brīvība tiek aizvien vairāk ierobežota. Mūsos iezogas eksistenciālas bailes.
Kas būs, kā būs? Jēzus šodien mums katram dod atbildi – mans dārgais, mans
maziņais. Nebīsties. Es esmu ar tevi. Nožēlo savus grēkus, izsūdzi tos
garīdzniekam, atsakies no iepriekšējā dzīves veida un sāc veidot ar Jēzu,
personīgas un dziļas attiecības. Jēzus par mums katru nomira pie krusta, izlēja
savas dārgās asinis un Augšāmcēlās, uzkāpa debesīs, atsūtīja Svēto Garu un nodibināja
Baznīcu. Jēzus vēlas šodien mums katram – tev un man, pieskarties un piedāvāt
jaunu dzīvi. Izmainītu dzīvi.
Varam kopā ar apustuli Pāvilu teikt: „“Mosties, kas
guli, un celies no miroņiem, un tevi apgaismos Kristus!”
