svētdiena, 2020. gada 22. marts

Sprediķis 22.martā plkst. 12.00 Salaspils katoļu baznīcā

Dārgie Kristum ticīgie!

Šajā satraukuma pilnajā laikā, kad visa mūsu ierastā dzīve ir mainījusies, kad nākotnē vairs nebūs tā kā līdz šim, Jēzus šodien iet garām kādam cilvēkam, kurš bija neredzīgs no dzimšanas. Ir cilvēki, kuri redzi pazaudē dzīves laikā, tomēr šeit ir cilvēks, kurš nekad nav redzējis gaismu. Tumsa jau kopš pašas dzimšanas. Nav bijusi gaismas pieredze. Ļoti šausmīgs stāvoklis. Totāls aklums!

Jāņa evaņģēlija 9.nodaļas sākumā, mācekļiem redzot šo nelaimīgo cilvēku, rodas pilnīgi pamatots jautājums, par ko, kāpēc šis cilvēks ir akls? Kurš ir vainīgs, ka pasaulē ir tik daudz slimību, traģēdiju, epidēmiju un pandēmiju? Vai Dievs gadījumā nav netaisns, sūtīdams pasaulei šādu slimības postu, kurš izraisa ekonomikas lejupslīdi uzņemējdarbības sabrukumu un cilvēku saslimšanu un nāvi? Varbūt tas ir tāpēc, ka viņš, vai viņa senči ir grēkojuši? Arī saistībā ar šo Corona vīrusu izskan viedokļi, ka šo slimību Dievs uzsūtīja pasaulei, par tās grēkiem un kā sodu par to, ka netiek respektēta daba un ekoloģija. Ir pat dzirdēti tādi nostāsti, ka to ko Grēta Tumberga nespēja paveikt, to izdarīja šis vīruss, ka pat Venēcijas kanālos ir atkal parādījies dzirds ūdens un zivis. 

Kurš tad ir vainīgs pie šī visa?

Jēzus atbilde ir pārsteidzoša. Ne viņš, ne viņa senči, bet gan Dieva darbiem vajag parādīties viņā. Daudzi varbūt iebildīs – tas nozīmē, ka Dievs grib ļaunumu? Vai tad Dievs ir ļauns? Nē, Dievs ir bezgalīgi labs, tikai šajā pasaulē, noslēpumaini pastāv gan labais un ļaunais. Tāda ir šīs, Dieva radītās pasaules kārtība, kura ir ierakstīta pašā radības dabā, būtībā. Visos laikos cilvēkam ir tendence palikt iedomīgam un dažreiz viņam piezogas sajūta, ka Dieva it kā nav, vai arī ja Viņš ir, tad Viņam nav nekādas daļas par mūsu dzīvēm, par pasauli. Daudzi uzskata: Es Dievu lieku mierā, lai Viņš arī mani liek mierā. Tomēr šajā pandēmijā mēs piedzīvojam mūsu nespēku un nevarību dabas procesu priekšā un līdz ar to esam aicināti atzīt, ka neesam pašpietiekami. Mums ir vajadzīgs Dievs. Mēs nevaram izmainīt procesus šajā pasaulē, īpaši dabas procesus un vīrusu parādīšanās un eksistence pieder pie mūsu radītās pasaules dabas procesiem. Tāpat kā slimības un nāve. Mēs ienācām šajā pasaulē un arī aiziesim. Cits ātrāk, cits vēlāk. Mēs šeit nepaliksim mūžīgi. Arī koki, lapas, zāle un visa radība uzzied, novīst un mirst.

Tomēr atgriezīsimies pie mūsu notikumiem.

Jēzus norāda, ka viņš ir pasaules gaisma. Tālākajos notikumos mēs redzēsim dažādas sabiedrības grupas, kurai katrai ir sava akluma pakāpe. Šīs pandēmijas laikā sākam piedzīvot, ka pēkšņi sākam pamanīt savu tuvāko, kaimiņu, draugu, līdzcilvēku, kuram “normālos” apstākļos būtu paskrējuši garām. Sākam beidzot redzēt. Redzēt sevi, savus grēkus, trūkumus, arī saskatīt lietas ap mums daudz dziļākā gaismā.  

Jēzus dziedina aklo un dziedināšanā lieto simbolus. Dievs ienāk šajā pasaulē, cilvēka veidolā un arī pēc savas nāves un Augšamcelšanās, Viņš savu pestīšanas un dziedināšanas kalpojumu veic, izmantojot Baznīcu, kurā ir klātesoši cilvēki. Viņš iesaista radību savā lielajā pestīšanas plānā. Jēzus dziedināšanā lieto zīmes, žestus, un Baznīca to turpina darīt caur svētajiem sakramentiem, kur neredzamās Dieva žēlastības tiek dāvātas caur redzamām zīmēm. Tieši šajā laikā, kad vīrusa izplatības dēļ esam aicināti palikt mājās, īpaši sāpīgi izjūtam to, ka nevaram pieņemt sakramentus klātienē. Jo jau no pirmajiem gadsimtiem, kristieši pulcējās kopā nedēļas pirmajā dienā, saules dienā, lai klausītos Dieva Vārdu, slavētu un pielūgtu Dievu, kā arī lai lauztu maizi un dalītos Euharistiskajā mielastā. Baznīcu veido un tā aug no Euharistijas, no Kunga Mielasta svētdienās. Un šobrīd mēs izjūtam šo vislielāko mūsu kristīgās dzīves trūkumu, jo cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes. Tomēr, varbūt tieši pēc šīs krīzes mēs sāksim novērtēt, cik svarīga mums ir draudze, garīdznieks, dievkalpojums. Mēs sāksim novērtēt tās mazās, ikdienas lietas, kurām iepriekš bijām paskrējuši garām. Mēs sākam kļūt redzīgāki, jūtīgāki. Dievs nāk pie mums un vēlas iemājot mūsos, Viņš vēlas nodibināt personīgas attiecības ar mums, dziedināt mūsu sasalušās sirdis un atvērt mūsu vājredzīgās acis.

Šī izdzdiedinātā cilvēka kaimiņi, kuri iepriekš bija redzējuši šo cilvēku, viņu vairs neatpazīst. Tad kad Dievs pieskarās, tad cilvēks mainās, ka pārējie viņu neatpazīst. Kaimiņi vēl ir akli, bet redzīgais redz. Kaimiņi fiziski redz, bet garīgi vēl atrodas savā aklumā. Toties izdziedinātais cilvēks iegūst jaunu seju, jaunu sirdi. Izmainās viņa dzīve, Dievs viņā visu atjauno.

Tad seko izdziedinātā dialogs ar farizejiem. Farizeji ir cilvēki, kuriem viss ir skaidrs. Viņi visu zin. Viņiem par visu jau ir viedoklis. Viņi ir visgudrākie un pareizākie. Viņi ir gatavi arī Dievu pamācīt, kā Viņam ir jārīkojas. Arī mēs tādi esam. Mums ir savas ikdienas dzīves maskas, kuras uzvelkam, novelkam, atbilstoši situācijai. Arī mūsu priekštati un ilūzijas par dzīvi un notiekošo tajā. Mēs pārstāvam mūsdienu skeptisko, pārracionālo, postfaktuālo cilvēku, kurš uz visu raugās ar aizdomām un skepsi. Tādi ir farizeji – iedomīgi, pārgudri un sevā materiālistiskajā metafizikā ieslēgušies. Viņi neredz izdziedināto cilvēku, to, ka Jēzus viņam ir devis pilnīgi jaunu iespēju dzīvot. Viņi redz tikai savu un pieķeras ārējam sabata likuma ievērošanas burtam un rituālam. Kad viņi nevar apšaubīt izdziedināšanas faktu, viņi apšauba cilvēka slimību un aicina izdziedinātā vecākus, kuri bailēs no izstumšanas nevēlas apliecināt izdziedināšanu, bet visu vainu uzveļ pašam izdziedinātajam. Vēlākais farizeju dialogs ar izdziedināto vēl vairāk apliecina, ka farizeji nevēlas atzīt reālo izdziedināšanas faktu un paliek savā aizvērtībā.

Izdziedinātā cilvēka sirds ir mainījusies. Viņš drosmīgi apliecina, ka Jēzus ir tas, kurš viņam dāvāja dziedināšanu un to var darīt tikai cilvēks, kuram ir dievišķs spēks. Grēcinieks un ļauns cilvēks to nedarīs. Jēzus, satiekoties ar izdziedināto, ne tikai dziedina viņa fizisko aklumu, bet arī dāvā viņam dziļu garīgu redzi. Spēju saskatīt Jēzū Dieva Dēlu. Mesiju un visaugstāko pravieti. Ir noticis radikāls apvērsums. Jēzus vienam konkrētam cilvēkam ir dāvājis jaunas dzīves žēlastību. Jēzus šodien saka: "Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli."
Kā ir ar mani? Es šodien esmu šeit vai pie ekrāna savās mājās. Manī varbūt ir bailes, nedrošība, neziņa. Kā būs ar mani? Kā būs ar maniem tuvajiem un mīļajiem? Vai viņus neskars šī drausmīgā slimība? Kā mēs tālāk dzīvosim Salaspilī, Latvijā un visa pasaulē? Ko darīt? Varbūt manī ir bailes no nāves? Fiziskās nāves. Bet kā ir ar manu garīgo, dvēseles stāvokli? Vai mana dvēsele, līdz šīs slimības parādīšanos bija attīrīta un gatava satikties ar Dievu?

Jēzus šodien dod atbildi. Viņš ir mūsu dzīves eksistenciālais pamats. Nav cita vārda debesīs un uz zemes, kurā mēs varētu tikt glābti. Šodien Jēzus mums katram piedāvā iespēju. Mainīt savu dzīvi. Atgriezties no grēkiem. Nožēlot un izsūdzēt tos. Laiks ir īss. Mēs nezinām, kas būs rīt. Visas mūsu drošības sistēmas, saliņas un iestrādātās taciņas šodien ir sabrukušas. Un ja kāds domā, ka varēs palikt tikai un vienīgi savā drošības “teritorijā”, tad tie ir maldi. Jēzus mūs šodien katru, visus, visu Latviju un pasauli aicina uz atgriešanos. Totālu, radikālu un pilnīgu atgriešanos. Jēzus vēlas mūs dziedināt no mūsu grēku un neticības akluma. Pirms šīs epidēmijas, pirms Lielā gavēņa mēs domājām par lietām, no kurām atteiksimies šajā Gavēņa laikā. Liekas, cik gan formālas un virspusējas bija šīs atteikšanās. Šobrīd mūsu brīvība tiek aizvien vairāk ierobežota. Mūsos iezogas eksistenciālas bailes. Kas būs, kā būs? Jēzus šodien mums katram dod atbildi – mans dārgais, mans maziņais. Nebīsties. Es esmu ar tevi. Nožēlo savus grēkus, izsūdzi tos garīdzniekam, atsakies no iepriekšējā dzīves veida un sāc veidot ar Jēzu, personīgas un dziļas attiecības. Jēzus par mums katru nomira pie krusta, izlēja savas dārgās asinis un Augšāmcēlās, uzkāpa debesīs, atsūtīja Svēto Garu un nodibināja Baznīcu. Jēzus vēlas šodien mums katram – tev un man, pieskarties un piedāvāt jaunu dzīvi. Izmainītu dzīvi.

Varam kopā ar apustuli Pāvilu teikt: „“Mosties, kas guli, un celies no miroņiem, un tevi apgaismos Kristus!”

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana