Piedzimstot ar cilvēcisko dabu, kas ir kritusi un pirmgrēka aptraipīta, arī bērniem ir vajadzīga jaunā piedzimšana Kristībā, lai tie tiktu atbrīvoti no tumsas varas un ievesti Dieva bērnu brīvības valstībā, kurā tiek aicināti visi cilvēki. Pestīšanas žēlastība kā nepelnīta dāvana īpaši izpaužas bērnu kristīšanā. Ja Baznīca un vecāki neļautu bērniem saņemt Kristību tūlīt pēc viņu dzimšanas, tad tie atņemtu viņiem nepārvērtējamo žēlastību kļūt par Dieva bērniem.
Kristiešiem, kuriem ir bērni, jāapzinās, ka šī pieeja atbilst arī viņu lomai kā Dieva uzticētās dzīvības uzturētājiem.
Prakse kristīt mazus bērnus ir Baznīcas tradīcija jau kopš vissenākajiem laikiem. Skaidras liecības par to atrodamas no 2. gadsimta. Taču ļoti iespējams, ka kopš apustuļu sludināšanas sākuma, kad veseli "nami" saņēma Kristību, kristīti tikuši arī bērni.
No Katoliskās Baznīcas katehisma, 1250-1252.
Sal. Tridentas koncils, 5. sesija, Dekr . De peccato originali, 4. kanons: DS 1514.Sal. Kol 1, 12-14.
Sal. KTK, 867. kanons; ABKK, 686. kanona § 1.
Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 15. un 16. lpp., turpat, 41: AAS 57 (1965), 47. lpp.; tas pats, Past. konst. Gaudium et spes, 48: AAS 58 (1966), no 1067.-1069. lpp.; KTK, 774. kanona § 2 un 1136. kanons.
Sal. Apd 16, 15. 33; 18, 8; 1 Kor 1, 16.
Sal. Ticības Doktrīnas kongregācija, Instr. Pastoralis actio, 4: AAS 72 (1980), 1139. lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru