otrdiena, 2015. gada 28. jūlijs

Laulības sakraments Katoļu Baznīcā

Aicinājums uz laulību ierakstīts pašā vīrieša un sievietes dabā. Laulība nav tīri cilvēcisks iedibinājums, kaut arī gadsimtu gaitā tā tikusi pakļauta daudzām izmaiņām dažādās kultūrās, sociālajās iekārtās un garīgajās ierašās. Katoļu Baznīcā laulība ir viens no Jēzus Kristus septiņiem iedibinātajiem sakramentiem. Pija XI enciklikā „Casti connubii” uzsvērts: “Laulības institūcija, tās mērķis, kam tai jākalpo, likumsakarības, kurām tā tiek pakļauta, svētības, kas no tās plūst, – tas viss ir Dieva iedibināts.”[1]

Svētie Raksti apliecina, ka vīrietis un sieviete ir radīti viens otram: "Nav labi cilvēkam būt vienam." (Rad 2, 18) Pēc grēkā krišanas laulība palīdz pārvarēt noslēgšanos sevī, egoismu, savas baudas meklēšanu, kā arī veicina savstarpējo atvērtību, izpalīdzību un pašatdevi. Laulības pamatā ir mīlestība un sevis dāvāšana otram. Laulības pamatā ir divi aspekti:

1. divu cilvēku - vīrieša un sievietas vienība, kurā viņi viens otru papildina;
2. dzīvības tālāknodošana.

Apustulis Pāvils uz to norāda, sacīdams: "Vīri, mīliet sievas, tāpat kā arī Kristus mīlēja Baznīcu un pats sevi atdeva par viņu, lai viņu darītu svētu" ( Ef 5, 25-26), uzreiz piebilzdams: “Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un pievienosies savai sievai, un abi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; bet es to saku attiecībā uz Kristu un Baznīcu!” ( Ef 5, 31-32) Vatikāna II konvila dokumentā „Gaudium et spes” teikts: “Dziļā dzīves un mīlestības kopība laulībā, kas ir Radītāja dibināta un apveltīta ar saviem īpašiem likumiem, tiek noslēgta ar laulības derību, t.i., ar neatsaucamu personisku piekrišanu. Tādā veidā ar personisku un brīvu aktu, laulātajiem savstarpēji sevi dodot un vienam otru pieņemot, rodas institūcija, kas ir saskaņā ar Dieva gribu un kas ir spēkā arī sabiedrības priekšā. Šīs vinculum sacrum[2] – kā pašu laulāto un viņu pēcnācēju labā, tā arī sabiedrības labā – nav pakļautas cilvēku patvaļīgiem ieskatiem, jo pats Dievs ir autors laulībai, kas ir apveltīta dažādiem labumiem un mērķiem [bonis ac finibus]..”[3] Pāvila VI enviklika „Humanae vitae”: “Tāpēc laulība nav nejaušības sekas vai neapzinātu dabisko spēku evolūcijas produkts: tā ir Radītāja iedibināta saprātīga institūcija, lai īstenotos Viņa mīlestības iecere cilvēcē.”[4]

Pasaulē ir sastopami divi fundametāli aicinājumi – laulība un atturība no dzimumdzīves debesvalstības dēļ. Abas šīs realitātes - gan Laulības sakraments, gan jaunavība Dieva valstības dēļ - nāk no Kunga. Viņš pats piešķir tām nozīmi un nepieciešamo žēlastību dzīvot tās saskaņā ar Viņa gribu.

Latīņu ritā laulību svinēšana starp diviem ticīgajiem katoļiem parasti (bet ne vienmēr) notiek Svētās Mises laikā, tādēļ ka visi sakramenti ir saistīti ar Kristus Lieldienu noslēpumu.

Ļoti svarīgi, lai nākamie laulātie draugi sagatavotos Laulības sakramenta svinēšanai, vispirms saņemot Gandarīšanas sakramentu, kā arī pirms tam izdzīvojot saderināšanās laiku un saņemot labu katehēzi. Kandidāti uz priesterību gatavojas sešus gadus Garīgajos semināros, tomēr gatavošanās laulībai parasti aprobežojas ar īsu katehēzi! Bet atbildība Dieva priekšā ir līdzīga!

Saskaņā ar latīņu tradīciju, laulātie kā Kristus žēlastības kalpotāji piešķir viens otram Laulības sakramentu, apliecinādami savu piekrišanu Baznīcas priekšā.

Laulību derību noslēdz vīrs un sieva, kas ir kristīti un brīvi, lai noslēgtu laulību, un kas savu piekrišanu izsaka labprātīgi. "Būt brīvam" nozīmē:

- neviens nav piespiests;
- nepastāv nekādi šķēršļi, raugoties no dabiskā vai Baznīcas likuma viedokļa.

Šī iemesla dēļ (vai citu iemeslu dēļ, kas laulību dara nederīgu vai nenotikušu), Baznīca pēc tam, kad apstākļus izskatījis kompetents Baznīcas tribunāls, var izsludināt "laulības nederīgumu", proti, ka šī laulība nekad nav pastāvējusi. Šajā gadījumā laulības slēdzēji ir brīvi precēties, tomēr respektējot dabiskos pienākumus, kurus nosaka iepriekšējā kopdzīve.

Laulāto piederība dažādām konfesijām nav nepārvarams šķērslis laulības noslēgšanai, ja viņiem izdodas dalīties tajā, ko katrs no viņiem savā kopienā saņēmis, un ja viņi mācās viens no otra, kādā veidā otrs cilvēks apliecina dzīvē savu uzticību Kristum.

Laulībās, kas tiek noslēgta starp katoli un nekristīto, laulātajam, kas ir katolis, ir īpašs uzdevums: "Jo ticīgā sieva svētī neticīgo vīru, un ticīgais vīrs svētī neticīgo sievu." ( 1 Kor 7, 14) Ir liels prieks laulātajam - kristietim un Baznīcai, ja šī "svētdarīšana" ved pie brīvas otrā laulātā pievēršanās kristīgajai ticībai.

Laulības saites ir nostiprinājis pats Dievs, tā ka noslēgtu un miesā īstenotu laulību starp kristītajiem nekad nevar šķirt. Šīs saites, kas rodas no laulāto brīvās cilvēciskās rīcības un no īstenotas laulības, tagad ir neatceļamas un ir pamats derībai, kuru nodrošina Dieva uzticība. Baznīcai nav varas nostāties pret šo dievišķās gudrības noteikto kārtību.

Jāatcerās, ka mīlestība ir atvērta auglībai.

Laulāto mīlestība pēc savas dabas prasa neaizskaramu uzticību. To nosaka abpusējā sevis dāvāšana. Mīlestība vēlas būt spēkā uz viesiem laikiem. Tā nevar būt tikai "līdz jauna lēmuma pieņemšanai". Tomēr pastāv apstākļi, kuros laulāto kopdzīve dažādu iemeslu dēļ kļūst praktiski neiespējama. Tādos gadījumos Baznīca atļauj laulāto fizisku šķiršanu un kopdzīves pārtraukšanu. Dieva priekšā laulātie paliek vīrs un sieva, viņi nav brīvi, lai noslēgtu jaunu laulību. Tomēr, izlīgšana ir vislabākais risinājums. Draudze ir aicināta šādiem cilvēkiem palīdzēt. Sīkāku informāciju meklējiet KBK 1601 – 1666; vai Internetā www.catholic.lv/Katehisms/Index.html

[1] Pijs XI. Enciklika „Casti Connubii”. (1930.gada 31.decembrī). Reigas Archidiecēzes Kūrijas izdavums. Reigā. 1931, #7.
[2] vinculum sacrum - svētās saites (lat.val.).
[3] GS 48.
[4] HV 8.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru