Kristus ir Augšāmcēlies!
Dārgie draugi! Atļaujiet man paziņot svarīgu jaunumu - kaps, kurā tika apglabāts Jēzus, izrādījās ka ir tukšs.
Tika izplatītas dažādas viltus ziņas, tomēr tad Viņš Pats atnāca un paziņoja - es esmu Dzīvs un mājoju jūsu vidū.
Kristus ir Augšāmcēlies!!! Alleluja!
Svarīgs paziņojums Salaspils iedzīvotājiem un draudzes locekļiem
Uz dievkalpojumiem Lielajā Ceturtdienā 18.30 un Lielajā Piektdienā, 14.00 - krustaceļš un 15.00 - Ciešanu piemiņas dievkalpojums, var pulcēties ne vairāk kā 70 cilvēki.
Lielajā Sestdienā plkst. 15.00, 16.00 un 17.00, baznīcas stāvlaukumā tiks svētīts Lieldienu ēdiens un ūdens. Vigīlijas dievkalpojumā plkst. 18.00 var piedalīties tikai ar ieejas kartēm.
Lieldienās, Kristus Augšāmcelšanās svētku dievkalpojumos 8.00 un 11.00 (krievu val.) var piedalīties tikai ar ieejas kartēm. Sākot no 12.00 baznīca būs atvērta individuālam apmeklējumam. Visus dievkalpojumus var redzēt attālināti draudzes mājaslapā www.salaspilsdraudze.lv
Lai visiem svētīgi un Dieva mīlestības piepildīti šie svētki
Salaspils katoļu draudzes prāvests Ilmārs Ilmārs Pēteris Tolstovs
Sprediķis Lielajai Ceturtdienai, izdevumam "Mieram tuvu"
Lai sūtība, ko Kristus uzticējis saviem apustuļiem, varētu tikt turpināta Baznīcā līdz pat laiku beigām, tika iedibināts apustuliskā kalpojuma sakraments – ordinācijas, jeb priesterības sakraments (Katoliskās Baznīcas katehisms, 1536). Dievs pats izvēlas no savas tautas, kura pēc būtības jau ir priesteriska, dažus cilvēkus, kurus vēlas padarīt par tiem, caur kuru rokām Dieva pestīšanas darbs tiek turpināts šajā pasaulē. Hrizmas svētās Mises ievaddziesmā dzirdējām šādus vārdus: “Jēzus Kristus mūs ir darījis par Valstību, par priesteriem Dievam un savam Tēvam”. Tātad nav “divas Baznīcas” – laju un hierarhiskās. Nav divas pretnostatītas grupas – “parastie” katoļi un garīdznieki. Ticīgā tauta “izlūdz” priesterus no sava vidus, kuri pēc tam kalpo Dieva Tautai, mācot un sludinot Dieva Vārdu, dalot svētos Sakramentus, svinot Svēto Misi un vadot draudzes kopienas. Bieži vien mēs nenovērtējam izcilo priesterības sakramenta dāvanu, ko Dievs mums dod, un varbūt tieši šīs nenovērtēšanas dēļ mūsu Garīgais Seminārs ir pustukšs un mums tik ļoti trūkst aicinājumi. Bieži aprunājam, kritizējam un nepieņemam priesterus, jo vērtējam viņus no pasaulīgā skatu punkta, vēloties, lai viņi būtu “veiksmīgi uzņēmēji” un draudzes vadītu kā labas “firmas”, lai viņi būtu labi celtnieki un izdabātu visām mūsu vēlmēm, iegribām un kaprīzēm. Kā tikai kaut kas nav tā kā mēs vēlamies, tā “spuras gaisā”.
Priesterība ir konkrēta cilvēka konsekrācija, jeb veltīšana Dievam. Konkrētais Dieva izraudzītais un aicinātais cilvēks, līdzīgi kā dievnams vai kāda cita sakrāla lieta vai vieta, tiek “izņemts no laicīgās apgrozības” un tiek atdots un veltīts Dievam. Tādēļ viņš labprātīgi izvēlas dzīvi celibātā, velta sevi paklausībā bīskapam, lai nedalīti un pilnībā sevi veltītu kalpošanai Dievam un cilvēkiem. Priesteris vairs nepieder pats sev, viņš pieder Dievam un Baznīcai, tādējādi viņš kļūst par “Dieva īpašumu”. Protams, ka priesteris saglabā savu grēcīgumu un cilvēciskumu, līdz ar to viņa paša dzīvē šī spriedze, jeb drāma, starp “alter Christus”, būt par “otru Kristu” Euharistijas svinībās un grēcīguma un nepilnīguma apziņu ir īpaši izteikta.
Kā mums raudzīties uz priesterības dāvanu Baznīcā? Domāju, ka tikai un vienīgi caur Euharistijas prizmu. Priesteris ir cilvēks, kuru Dievs izraudzīja no mūsu pašu vidus, lai Viņa pestīšanas plāns turpinātos līdz pat pasaules beigām. Euharistija ir eklezioradoša, jeb Baznīca dzimst un tiek “būvēta” no Euharistijas. Jo vairāk mūsu draudzēs būs nemitīgās adorācijas, Euharistiskās procesijas, lūgšanu grupas par aicinājumiem uz priesterību, jo spēcīgāk un dziļāk uzplauks gan aicinājumi uz priesterību, gan uzplauks arī pati vietējā Baznīca. Euharistijas un adorācijas kults ir dziļi un nesaraujami saistīts ar aicinājumu uzplaukumu lokālajā Baznīcā. Ne jau kādas programmas vai aicinājumu pastorāles veicinās aicinājumu skaita pieaugumu. Ne jau dažādi reklāmas pasākumi un piesaistīšanas “triki” uzrunās jauniešus doties uz Semināru. Ja ticīgie savās draudzes piedzīvos to, ka viņiem tiek atņemts priesteris, jo vienkārši viņu trūkst, tad viņi ar lielāku dedzību nāks kopā un lūgsies par aicinājumiem. Jo vairāk puiši piekalpos pie altāra kā ministranti, ies procesijās un pavadīs laiku adorācijā, ja viņi ieraudzīs priesteri, kurš ar sakopotu stāju un dziļu lūgšanu svētajā Misē uzlūko Jēzu konsekrētā Hostijā, tad arī viņu sirdīs dzims aicinājums. Aicinājumam uz priesterību nav funkcionāls raksturs, priesterība nav profesija, brīvā laika pavadīšanas laiks, vai kāda cilvēka dzīves “rezerves piedāvājums”.
2009.gada 19.jūnijā, Jēzus Sirds svētkos, pāvests Benedikts XVI izsludināja priesterībai veltīto gadu. „Priesterība – tā ir Jēzus Sirds mīlestība“, bieži teica svētais Arsas prāvests. Pāvests Benedikts XVI, vēstulē, kurā atklāj šo priesterības gadu, citē svēto Jāni Mariju Vianeju: “„Ak, cik liels ir priesteris!… Ja aptvertu, tad nomirtu…. Dievs viņam paklausa: viņš pasaka divus vārdus un mūsu Kungs pēc viņa balss nonāk no debesīm un iekļauj sevi mazā hostijā… Ja nebūtu Ordinācijas sakramenta, mums nebūtu arī Kunga. Kurš Viņu ir ievietojis tur tajā tabernākulā? Priesteris. Kurš pirmais saņem jūsu dvēseli, kad tā ienāk pasaulē? Priesteris. Kurš to baro, lai būtu spēki paveikt tās svētceļojumu? Priesteris. Kurš to sagatavos, lai stātos Dieva priekšā, mazgājot to pēdējoreiz Jēzus Kristus asinīs? Priesteris, atkal priesteris! Un ja šī dvēsele mirst [grēka dēļ], kurš to augšāmcels, kurš darīs to mierīgu un dāvās tai mieru? Atkal priesteris…. Pēc Dieva priesteris ir viss!… Viņš pats to sapratīs vien debesīs. Ja mēs saprastu, kas ir priesteris virs zemes, mēs mirtu: nevis no bailēm, bet no mīlestības… bez priestera mūsu Kunga ciešanas un nāve būtu nekam nederīgas. Priesteris ir tas, kurš turpina atpestīšanas darbu virs zemes… Kam būtu vajadzīga māja, piepildīta ar zeltu, ja nebūtu neviena, kas atver durvis? Priesterim pieder debesu dārgumu atslēgas: viņš ir tas, kas atver durvis; viņš ir labā Dieva ekonoms; Viņa labumu pārvaldnieks… Atstājiet vienu draudzi uz divdesmit gadiem bez priestera un tur tiks pielūgti lopi… Priesteris nav priesteris sevis dēļ, viņš ir jūsu dēļ” (izmantots www.katolis.lv piedāvātais tulkojums).
Tātad, priesterisko aicinājumu pieaugums ir dziļi saistīts ar pašu priesteru svētumu un uzticību Kristus dotajam priesterības ideālam. Pāvests Benedikts XVI uzsver, ka: “priesteriskā kalpojuma iedarbīgums paliek neatkarīgs no kalpotāja svētuma; bet nedrīkst aizmirst par neparasto auglīgumu, kas rodas, satiekoties objektīvajam kalpojuma svētumam ar subjektīvo kalpotāja svētumu” (vēstule, pasludinot priesterības gadu). Ir ļoti jāuzmanās draudzi pārvērst par dažādu pasākumu vai pastorālo piedāvājumu un aktivitāšu centru, vai sociāli karitatīvo iestādi, izmirstot par draudzes un Baznīcas centru – Jēzu, kurš mājo Tabernākulā, Monstrancē, Svētajā Misē četros veidos – celebrantā, Dieva Vārdā, Dieva Tautā un Euharistiskajās zīmēs. Lai šī Lielā Ceturtdiena mums palīdz salikt pareizos akcentus savā kristieša dzīvē un lai mēs nezaudētu šo pārdabisko saikni: Jēzus Kristus, kurš mājo savā Baznīcā, ir klātesošs Vissvētākajā Sakramentā, kuru mums dāvā Kristus priesteri. Kopā ar savu draudzes ganu – priesteri, garīgi “ienirsim” šo svēto dienu mistagoģisko zīmju noslēpumā, lai tad kopā ar visu Baznīcu varētu piedzīvot Kristus augšāmcelšanās spēku.
Bībeles stunda. Lūkas evaņģēlijs 2, 8-2,40.
28.marts - Palmu, jeb pūpolsvētdiena.
Par eitanāziju - īsi
Piektdien, 19.martā, svētā Jāzepa dienā piedalījos portāla TVNET rīkotajā diskusijā "Komforta zona", kurā, ar dažādu jomu speciālistiem, diskutējām par eitanāzijas legalizāciju. Diskusijas laikā man pašam izkristalizējās pārdomas, kas skar šo jautājumu. Vispirms ir skaidrs, ka cilvēki dalās divās lielās grupās - viena daļa ir tie, kuri netic pēcnāves dzīvei un viņiem nāve ir vienkārši bioloģiskās dzīves beigas, pēc kuras nekā nav. Čiks un viss. Un tad ir otra daļa, ticīgi cilvēki, kuri tic, ka pēc nāves seko mūžīgā dzīve. Viena daļa cilvēku dodas uz debesīm (arī caur šķīstītavu) un otra daļa uz elli.
Ja runā par ciešanām, tad slimības, ciešanas un nāve skar abas šīs cilvēku kategorijas, neatkarīgi no ticības un neticības. Tādēļ ciešanu un sāpju remdēšana, paliatīvā aprūpe, cilvēka cienīga nāve ir jānodrošina ikvienam, jo katrs cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības, un katram no mums pienākas cieņa, mīlestība un aprūpe. Bet.
Kas skar jautajumu par dzīvību un nāvi, tad šeit atšķiras ticīga un neticīga cilvēka skatījums. Ticīgais cilvēks, kristietis, tic un zina, ka viņš šajā pasaulē nav nokļuvis nejaušības rezultātā. Viņa dzīvības devējs, Tas, kurš ir iepūtis viņā "dzīvības dvašu", ir Dievs. Tātad dzīvību dod un ņem tikai Dievs. Tādēļ arī nedrīkst nogalināt vēl nedzimušu bērnu mātes miesās, jo tā jau ir Dieva radīta būtne - cilvēks. Un arī nāves brīdi cilvēks nevar pats noteikt, jo arī dzīvību atņemt var tikai Dievs. Ir bauslis - tev nebūs nokaut un pašnāvība ir liels un smags grēks. Tomēr ir cilvēki, kuri piedzīvo tik dziļu psiholiģisku vai psihosomatisku krīzi, ka pašnāvību izdara afektīvā stāvoklī, tādēļ arī Baznīca vairs neuzņemas tiešneša lomu un veic kristīgo izvadīšan tiem, kuri ir izdarījuši pašnāvību, jo mums nav zināmi visi šī cilvēka motīvi un psihiskais stāvoklis, kad viņš veic pašnāvību. Tas gan nenozīmē, ka pašnāvība vairs nebūtu grēks, un, ja cilvēks apzināti, pie pilnas apziņas un bez nekāda spiediena izdara šo grēku, tad par to tiks arī tiesāts. Bet tiesa pieder Dievam, ne mums.
Atgriezīsimies pie eitanāzijas. Jāpiekrīt psihiatram, dr. M. Taubem, kurš 18.martā, Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" uzsvēra, ka daudzi cilvēki, brīdī, kad tuvojas nāve atrodas dažādos psihiskajos stāvokļos, kas var apgrūtināt viņu lēmuma pieņemšanu. Un tādēļ ir ļoti bīstami pieļaut eitanāziju, jo cilvēks var pieņemt lēmumu sev darīt galu afektīvā stāvoklī, pats to nemaz tā īsti negribēdams. Ir risks, ka mēs tā vietā, lai cilvēkam palīdzētu, šo cilvēku nogalinām vai palīdzam viņam izdarīt negribētu pašnāvību.
Kādēļ Baznīca ir pret eitanāziju? Lūgšanā "Esi sveicināta, Marija..." ir otrā daļa, kurā ir teikts: "Svētā Marija, Dieva Māte! Lūdz par mums, grēciniekiem, tagad, un mūsu nāves stundā". Ticīgais cilvēks zina, ka tieši nāves stundā izšķirsies viņa mūžīgās dzīves liktenis. Dzīves laikā cilveks vairākkārt var mainīt savu lēmumu - ticēt vai neticēt Dievam. Bet nāves brīdī notiek viņa galīgā, var teikt, eksistenciālā izvēle - vai nu es teikšu Dievam - jā vai nē. Tieši tādēļ ir svarīgi "izciest" savu noslēdzošo dzīves cīņu, jo tieši dzīves beigās daudzu cilvēku sirdis atveras Dieva mīlestībai, Viņa piedošanai un pestīšanai. Tieši tādēļ ir svarīgi aicināt priesteri pie mirstošā gultas, lai viņš varētu izsūdzēt grēkus, saņemt slimnieku sakramentu, svaidīšanu ar svētajām eļļām, un svēto Komūniju, kā viatiku, jeb ceļa maizi uz mūžību. No kristīgā skatu punkta, cilvēka dzīves pēdējiem mirkļiem var būt un arī ir izšķiroša nozīme. Un tieši tādēļ, var teikt, ka eitanāzija ir dēmonisks plāns, lai atņemtu cilvēkam pēdējo iespēju izdarīt savu galīgo dzīves izvēli, par labu Dievam un mūžīgai dzīve debesīs.
Tomēr nevajadzētu mani pārprast, domājot, ka es vēlos "glorificēt" ciešanas un popularizēt sava veida sadismu. Nē. Ciešanas ir grēka sekas un ļaunums pašas sevī. Ciešanas vajag remdēt, mazināt un jāpalīdz cilvēkam, kurš atrodas smagā slimības stāvoklī, nāves priekšā. Tomēr nedrīkst eitanāzijas jautājumu skatīt tikai no produktivitātes, izdevīguma vai laicīguma prizmas. Vēlos norādīt uz šī aspekta transcendentālo, jeb pārdabisko raksturu. Lūgsumies par visiem cietējiem un lūgsim arī katrs pats par savu laimīgu nāves stundu.
