Visu svēto diena, vai Helovīns?

Vai Visu svēto diena ir Helovīns?

Helovīns – Allhallows even – tulkojumā no angļu valodas nozīmē Visu Svēto dienas priekšvakars. Katoļu Baznīcā jau no pirmajiem gadsimtiem Visu svēto dienas svētki ir sākti svinēt iepriekšējās dienas vakarā, 31. oktobrī. Latīņu valodā to sauc par vigīliju jeb nomodu, nomodā palikšanu pirms svinībām. Šī tradīcija Baznīcā bija pārņemta no jūdiem.

(vienas no intensīvākajām kristiešu slepkavošanām bija imperatora Diokleciāna vajāšanas 3.gs beigās), kuru laikā dzīvību atdeva ļoti ļoti daudz kristieši -  tik daudz, ka nebija vairs iespējams katram atsevišķi veltīt savu svētku dienu. Nācās izvēlēties vienu dienu, kad pieminēt visus mocekļus. Tas notika apmēram 4.gs vidū (par to liecina Baznīcas tēvu sprediķi, kas no šī laika saglabājušies, piemēram, Sīrijas Efraima sprediķis). Varam būt droši, ka šāda svētku diena, veltīta visiem svētajiem, tika svinēta 13. maijā, kad pāvests Bonifācijs IV Romā konsekrēja Panteonu Marijas un visu mocekļu godam 609. vai 610. gadā.

Visu Svēto dienas svētki Katoļu Baznīcā ir radušies pāvesta Gregora III laikā no 731. līdz 741. gadam. 1. novembrī pāvests iesvētīja Sv. Pētera bazilikā kapelu, ko veltīja visiem svētajiem un nolēma arī iedibināt viņiem veltītus svētku. Katoļu Baznīcā lielākajiem svētajiem ir savas īpašas svētku dienas, bet zinām, ka ir svētie, kuri netiek kanonizēti un arī parasts kristietis, kurš dzīvo svētu dzīvi, pēc nāves ir svēts. Tāpēc līdz ar Gregora IV lēmumu 843. gadā visā Katoļu Baznīcā 1. novembris ir svētki. Kāpēc tas ir tieši 1. novembris, nav zināms.

Tradīcija 2. novembrī svinēt visu mirušo piemiņas dienu nāk no Francijas. 998. gadā svētais Odilo Klinī klostera abats ierosināja pieminēt ne tikai visus svētos, bet arī šķīstītavā esošās dvēseles, jo Baznīcas mācība saka, ka svēto sadraudzība, kuru pieminam „Es ticu” lūgšanā, ietver dvēseles uz zemes (mūs, kas esam dzīvi), svētos (kuri jau bauda svētlaimi), kā arī tos mirušos, kas vēl nav pilnībā šķīstīti no grēkiem un atrodas purgatorijā, jeb šķīstītavā. No Francijas šie svētki izplatījās visā Baznīcā.

Vai iespējams, ka kristieši apzināti Visu Svēto dienu izvēlējās pagānu svētku laikā, kā to mēs redzam, piemēram, Ziemassvētkos?

Tā ir taisnība, ka laikā, kad veidojās kristietība, Baznīca paņēma pagānu kalendāru un viņu nozīmīgākajos svētkos ielika savus. Ja jau, piemēram, cilvēki pagānismā pielūdza saules dievu, tad Kristu nosauca par Sauli – Kristu kā Godības Saule. Un Ziemassvētkus ielika saules dieva svētkos.

Tomēr jāsaprot, ka laikā, kad radās kristietība un arī vēlākajos gadsimtos Katoļu Baznīca nekādi nenicināja vietējo kultūru un cienīja tās tradīcijas. Uz to pamata Baznīca veidoja savu kristīgo tradīciju. Ja kristieši būtu visu nolīdzinājuši līdz ar zemi, tad paliktu zaudētājos. Laikā, kad daudzās zemēs ienāca kristietība, pagānisms bija sevi jau izsmēlis. Romas impērijā pirmos sešus gadsimtus notika tāda viļņveidīga cīņa – vienā gadsimtā vajāja kristiešus un impērijā pasludināja pagānismu par valdošo, tad tas atkal mainījās. Domāju, kristietības pluss bija arī karitatīvā jeb sociālā kalpošana, kas cilvēkus nosvēra tai par labu. Piemēram, pirmās slimnīcas izveidojās tieši pie baznīcām. 

Francijā visu svēto dienas vigīlijā (jeb Helovīnā) cilvēki pārģērbās. Šī tradīcija nāk no 14. - 15.gs. Svarīgi pieminēt, ka šis ir laiks, kad Eiropu mocīja mēris. Puse no populācijas izmira. Šāda pieredze lika aizdomāties par nāvi vairāk, un tādēļ arī Visu svēto diena un mirušo piemiņas diena ieguva arvien lielāku aktualitāti ticīgo cilvēku dievbijībā un kultūrā. Baznīcās un kapličās biežāk parādījās freskas un gleznas ar nāves tematiku, tāpat šī realitāte tika atspoguļota arī mūzikā.

Savukārt Īrijas zemnieki aizdomājās tik tālu, ka, ja jau pieminam svētos un dvēseles šķīstītavā, tad varbūt der parādīt, ka neesam aizmirsuši arī par tām dvēselēm, kas atrodas ellē. Protams, Baznīcā šāda iniciatīva neguva atbalstu. Īrijas bērni šajā naktī staigāja no mājas uz māju, lūgdami dvēseļu kūkas (Soulcakes) apmaiņā pret aizlūgumu par ģimenes piederīgajiem, kādu dziesmu, stāstu vai joku. Šāda tradīcija esot arī Spānijā. No tā arī ir radusies Helovīna Trick or treat (latviski to tulko kā: saldumus vai izjokosim!) tradīcija.

19. gadsimtā, kad daudzi īri devās labākas dzīves meklējumos uz Ziemeļameriku, šīs tradīcijas nonāca otrpus okeānam, kur ir populāras vēl joprojām. Svētku popularitāte piesaistīja apsveikuma kartiņu industriju, kas sāka šos svētkus komercializēt. 19. gs beigās uz kartiņām sāka parādīties spoki, mošķi un raganas. 20. gs otrā pusē Helovīna ideja kļuva populāra Holivudā, kas radīja pāris šausmu filmas, veltītas Helovīnam.

19. gs. parādījās arī ķirbju grebšana. Līdz tam īru zemnieki greba rāceņus. Tajos ielika svecītes un ar tiem rokās cilvēki gāja no mājas uz māju. Tātad tikai 19. gs īri sāka grebt ķirbjus, kuri bija izplatīti Amerikas kontinentā, bet ne Eiropā.

Latīņamerikā un Sicīlijā šajās dienās ģimenes taisa altārus, pieminot mirušos piederīgos. Parasti tas ir ar galdautu apklāts galds, uz tā uzlikta svece, krusts un mirušā fotogrāfija. Dažās ģimenēs šos altārus īpaši izgrezno, tādējādi parādot godu aizgājējiem.

Latvijā cilvēki dodas uz vietējiem kapiem tā saucamajos “svecīšu vakaros”, kur tiek rīkoti aizlūgumi par mirušo piederīgo un kapsētā apglabāto dvēselēm.

Kāds tam sakars ar ķeltu druīdiem?

Pilnīgi nekāds. Daudzi neopagāni savās mājas lapās raksta, ka šie svētki esot kristianizēti ķeltu ražas svētki, saukti Samhain, ka tā esot diena, kad plīvurs starp šo realitāti un aizsauli kļūst visplānākais, kad gariem esot ļauts klīst apkārt, jo šī esot tumšākā nakts. Tāpat sātanistu entuziastu grupas teiks, ka šī ir diena, kad sātans svin dzimšanas dienu, vai šī esot svētku diena raganām. Tomēr vēsturiski šādiem apgalvojumiem nav pamata.

Vēsturnieki norāda, ka par druīdiem drošas ziņas mēs varam iegūt visai maz, jo viņi nav atstājuši nekādas rakstu liecības. Tās tradīcijas, ko praktizē mūsdienās, līdzīgi kā ar Latvijas dievturiem – ir 20.gs romantisma mēģinājums restaurēt pagānismu. Tomēr ir jānošķir pagāniskais kults, kas bija sākotnējās kultūras sastāvdaļa, no neopagānu kultiem, kas ir pašu izdomāti un drīzāk kā protests pret kristietību, ne autentisks kults. Mūsdienu neopagāniem ir maz sakara ar autentisko pagānismu.

Apgalvojums, ka pāvests būtu “kristianizējis” īru pagānu svētkus, ieliekot tajos Baznīcas svētkus, neiztur kritiku, jo Īrija atrodas labu gabalu no Romas, kurā dzīvo pāvests. Tolaik pāvesti neceļoja pa pasauli kā Pāvils VI vai Jānis Pāvils II un neizmantoja tviteri kā Benedikts XVI vai Francisks. Neaizmirsīsim arī, ka laikā, kad universālā Baznīca sāka svinēt visu svēto dienu 1. novembrī (8./9. gs), Īrija bija kristianizēta jau 400 gadus, ķelti bija kristieši un druīdu izdarībām diez vai vispār vairs bija kāda nozīme. Skaidrs, ka īru zemnieki turpināja svinēt ražas svētkus, kā to dara zemnieki visās tautās. Bet zemnieku svētku tradīcijas nav pagānu tradīcijas!

Patiesībā Helovīnu par pagānisku sāka uzskatīt protestantu fundamentālisti. Vispirms tie esot bijuši 17.gs Anglijas puritāņi, kuri pat Ziemassvētkus uzskatīja par bīstamiem. Zināms, ka protestanti noliedz šķīstītavas eksistenci, tāpēc nav brīnums, ka viņi varētu nebūt sajūsmā par katoļu svētkiem, kas balstās tieši uz mācību par šķīstītavu.

Bet kā ar nāves kultu?!

Nevar nepiekrist, ka komercializācijas rezultātā sekulārā vidē šie svētki ir zaudējuši sākotnējo nozīmi. No kārtīgas, veselīgas izdauzīšanās pirms Baznīcas svētku dienām, tie ir kļuvuši par mūsdienu tirgus sastāvdaļu. ASV katru gadu iedzīvotāji šajos svētkos iztērē apmēram 6 miljardus dolāru, un puse no gada laikā pārdotajiem saldumiem tiek pirkti tieši šo svētku laikā, tādējādi padarot tos par otriem populārākajiem ASV pēc Ziemassvētkiem (saskaņā ar history.com sniegto informāciju). Skaidrs, ka no katoļu tradīcijām tur maz kas palicis, tomēr nedrīkstam baidīties no šiem svētkiem. Tas, ka sekulārā pasaule ir pazaudējusi šo svētku atgādinājumu par mūsu pestīšanu un Kristus uzvaru pār nāvi, nenozīmē, ka to jāaizmirst arī mums!

Daudzus katoļus mulsina nāves, skeletu, spoku klātbūtne šajos svētkos. Bet tās ir lietas, no kurām katoļi nebaidās. Mēs nevaram runāt par Jēzus uzvaru pār nāvi un mūsu pestīšanu, ja neminam nāvi. Mūsdienās ir tabu runāt par nāvi un ciešanām, tāpēc arī tik reti cilvēki aizdomājas par dzīves mērķi, jēgu un augšāmcelšanos. Nāve sekulārajā vidē ir kas biedējošs. Bet ne kristiešiem! Mēs nāvi nepielūdzam un negodinām, bet pieminam, jo zinām, ka pēc nāves sekos augšāmcelšanās. Latīniski ir tāds kristiešu teiciens “memento mori” (piemini nāvi). Nāvi, skeletus un dvēseles (spokus) mēs itin bieži sastopam kristīgajā mākslā (īpaši jau iepriekš minētajā mēra laikā). Dažādos klosteros pat veselas kapelas ir izrotātas ar aizgājušo mūku kauliem. Piemēram, man pašam bija iespēja apmeklēt Santamaria della concezzione Romā, kur dažas telpas ir izrotātas ar franciskāņu mūku mirstīgajām atliekām.

Mums nāve nav biedējoša realitāte, bet gan atgādinājums par mūsu šīszemes dzīves trauslumu un mūžīgās dzīves garantiju! Pie viena no rotājumiem manis pieminētajā baznīcā bija uzraksts, kas skanēja apmēram šādi: “Es kādreiz biju tāds, kāds esi tu, tu noteikti kādreiz būsi tāds kā es”. Un zem uzraksta - neliela kaulu čupiņa...

Izmantots priestera Pētera Skudras raksts www.katolis.lv (https://katolis.lv/2014/10/helovini-nak/) un citi avoti.