trešdiena, 2021. gada 31. marts

Sprediķis Lielajai Ceturtdienai, izdevumam "Mieram tuvu"

Dārgie “Mieram tuvu” lasītāji. Uzsākam Trīs Svēto Dienu, jeb Triduum svinības, kurā Dievs caur Baznīcas liturģiju ievedīs mūsu ticības pašā svarīgākajā notikumā – Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās svinībās. Lielās Ceturtdienas akcenti ir priesterība un Euharistija. Baznīcas tēvi ir norādījuši, ka Baznīca ir tur, kur ir bīskaps un Euharistija. Līdz ar to priesterība un Euharistija ir dziļi saistīti, jo Euharistija veido Baznīcu un svētās Mises upuris ir Baznīcas centrā. Pāvests Benedikts XVI ir uzsvēris, ka Baznīca ir Jēzus galda kopība (“Opera omnia”, VIII/I). Pāvests Francisks, 2020.gada novembra vispārējā audiencē uzsvēra, ka “Baznīcu veido Dievs un nevis cilvēki ar saviem skaļajiem darbiem. Baznīca nav tirgus. Tā nav uzņēmēju grupa. Tā nav nekāda politiska partija. Baznīca ir Svētā Gara darbs”. Tāpēc šajās īsajās pārdomās vēlos veikt sava veida sintēzi, jeb saikni, kāda pastāv starp Euharistiju, kalpojošo un vispārējo priesterību.

Lai sūtība, ko Kristus uzticējis saviem apustuļiem, varētu tikt turpināta Baznīcā līdz pat laiku beigām, tika iedibināts apustuliskā kalpojuma sakraments – ordinācijas, jeb priesterības sakraments (Katoliskās Baznīcas katehisms, 1536). Dievs pats izvēlas no savas tautas, kura pēc būtības jau ir priesteriska, dažus cilvēkus, kurus vēlas padarīt par tiem, caur kuru rokām Dieva pestīšanas darbs tiek turpināts šajā pasaulē. Hrizmas svētās Mises ievaddziesmā dzirdējām šādus vārdus: “Jēzus Kristus mūs ir darījis par Valstību, par priesteriem Dievam un savam Tēvam”. Tātad nav “divas Baznīcas” – laju un hierarhiskās. Nav divas pretnostatītas grupas – “parastie” katoļi un garīdznieki. Ticīgā tauta “izlūdz” priesterus no sava vidus, kuri pēc tam kalpo Dieva Tautai, mācot un sludinot Dieva Vārdu, dalot svētos Sakramentus, svinot Svēto Misi un vadot draudzes kopienas. Bieži vien mēs nenovērtējam izcilo priesterības sakramenta dāvanu, ko Dievs mums dod, un varbūt tieši šīs nenovērtēšanas dēļ mūsu Garīgais Seminārs ir pustukšs un mums tik ļoti trūkst aicinājumi. Bieži aprunājam, kritizējam un nepieņemam priesterus, jo vērtējam viņus no pasaulīgā skatu punkta, vēloties, lai viņi būtu “veiksmīgi uzņēmēji” un draudzes vadītu kā labas “firmas”, lai viņi būtu labi celtnieki un izdabātu visām mūsu vēlmēm, iegribām un kaprīzēm. Kā tikai kaut kas nav tā kā mēs vēlamies, tā “spuras gaisā”.

Priesterība ir konkrēta cilvēka konsekrācija, jeb veltīšana Dievam. Konkrētais Dieva izraudzītais un aicinātais cilvēks, līdzīgi kā dievnams vai kāda cita sakrāla lieta vai vieta, tiek “izņemts no laicīgās apgrozības” un tiek atdots un veltīts Dievam. Tādēļ viņš labprātīgi izvēlas dzīvi celibātā, velta sevi paklausībā bīskapam, lai nedalīti un pilnībā sevi veltītu kalpošanai Dievam un cilvēkiem. Priesteris vairs nepieder pats sev, viņš pieder Dievam un Baznīcai, tādējādi viņš kļūst par “Dieva īpašumu”. Protams, ka priesteris saglabā savu grēcīgumu un cilvēciskumu, līdz ar to viņa paša dzīvē šī spriedze, jeb drāma, starp “alter Christus”, būt par “otru Kristu” Euharistijas svinībās un grēcīguma un nepilnīguma apziņu ir īpaši izteikta.

Kā mums raudzīties uz priesterības dāvanu Baznīcā? Domāju, ka tikai un vienīgi caur Euharistijas prizmu. Priesteris ir cilvēks, kuru Dievs izraudzīja no mūsu pašu vidus, lai Viņa pestīšanas plāns turpinātos līdz pat pasaules beigām. Euharistija ir eklezioradoša, jeb Baznīca dzimst un tiek “būvēta” no Euharistijas. Jo vairāk mūsu draudzēs būs nemitīgās adorācijas, Euharistiskās procesijas, lūgšanu grupas par aicinājumiem uz priesterību, jo spēcīgāk un dziļāk uzplauks gan aicinājumi uz priesterību, gan uzplauks arī pati vietējā Baznīca. Euharistijas un adorācijas kults ir dziļi un nesaraujami saistīts ar aicinājumu uzplaukumu lokālajā Baznīcā. Ne jau kādas programmas vai aicinājumu pastorāles veicinās aicinājumu skaita pieaugumu. Ne jau dažādi reklāmas pasākumi un piesaistīšanas “triki” uzrunās jauniešus doties uz Semināru. Ja ticīgie savās draudzes piedzīvos to, ka viņiem tiek atņemts priesteris, jo vienkārši viņu trūkst, tad viņi ar lielāku dedzību nāks kopā un lūgsies par aicinājumiem. Jo vairāk puiši piekalpos pie altāra kā ministranti, ies procesijās un pavadīs laiku adorācijā, ja viņi ieraudzīs priesteri, kurš ar sakopotu stāju un dziļu lūgšanu svētajā Misē uzlūko Jēzu konsekrētā Hostijā, tad arī viņu sirdīs dzims aicinājums. Aicinājumam uz priesterību nav funkcionāls raksturs, priesterība nav profesija, brīvā laika pavadīšanas laiks, vai kāda cilvēka dzīves “rezerves piedāvājums”.

2009.gada 19.jūnijā, Jēzus Sirds svētkos, pāvests Benedikts XVI izsludināja priesterībai veltīto gadu. „Priesterība – tā ir Jēzus Sirds mīlestība“, bieži teica svētais Arsas prāvests. Pāvests Benedikts XVI, vēstulē, kurā atklāj šo priesterības gadu, citē svēto Jāni Mariju Vianeju: “„Ak, cik liels ir priesteris!… Ja aptvertu, tad nomirtu…. Dievs viņam paklausa: viņš pasaka divus vārdus un mūsu Kungs pēc viņa balss nonāk no debesīm un iekļauj sevi mazā hostijā… Ja nebūtu Ordinācijas sakramenta, mums nebūtu arī Kunga. Kurš Viņu ir ievietojis tur tajā tabernākulā? Priesteris. Kurš pirmais saņem jūsu dvēseli, kad tā ienāk pasaulē? Priesteris. Kurš to baro, lai būtu spēki paveikt tās svētceļojumu? Priesteris. Kurš to sagatavos, lai stātos Dieva priekšā, mazgājot to pēdējoreiz Jēzus Kristus asinīs? Priesteris, atkal priesteris! Un ja šī dvēsele mirst [grēka dēļ], kurš to augšāmcels, kurš darīs to mierīgu un dāvās tai mieru? Atkal priesteris…. Pēc Dieva priesteris ir viss!… Viņš pats to sapratīs vien debesīs. Ja mēs saprastu, kas ir priesteris virs zemes, mēs mirtu: nevis no bailēm, bet no mīlestības… bez priestera mūsu Kunga ciešanas un nāve būtu nekam nederīgas. Priesteris ir tas, kurš turpina atpestīšanas darbu virs zemes… Kam būtu vajadzīga māja, piepildīta ar zeltu, ja nebūtu neviena, kas atver durvis? Priesterim pieder debesu dārgumu atslēgas: viņš ir tas, kas atver durvis; viņš ir labā Dieva ekonoms; Viņa labumu pārvaldnieks… Atstājiet vienu draudzi uz divdesmit gadiem bez priestera un tur tiks pielūgti lopi… Priesteris nav priesteris sevis dēļ, viņš ir jūsu dēļ” (izmantots www.katolis.lv piedāvātais tulkojums).

Tātad, priesterisko aicinājumu pieaugums ir dziļi saistīts ar pašu priesteru svētumu un uzticību Kristus dotajam priesterības ideālam. Pāvests Benedikts XVI uzsver, ka: “priesteriskā kalpojuma iedarbīgums paliek neatkarīgs no kalpotāja svētuma; bet nedrīkst aizmirst par neparasto auglīgumu, kas rodas, satiekoties objektīvajam kalpojuma svētumam ar subjektīvo kalpotāja svētumu” (vēstule, pasludinot priesterības gadu). Ir ļoti jāuzmanās draudzi pārvērst par dažādu pasākumu vai pastorālo piedāvājumu un aktivitāšu centru, vai sociāli karitatīvo iestādi, izmirstot par draudzes un Baznīcas centru – Jēzu, kurš mājo Tabernākulā, Monstrancē, Svētajā Misē četros veidos – celebrantā, Dieva Vārdā, Dieva Tautā un Euharistiskajās zīmēs. Lai šī Lielā Ceturtdiena mums palīdz salikt pareizos akcentus savā kristieša dzīvē un lai mēs nezaudētu šo pārdabisko saikni: Jēzus Kristus, kurš mājo savā Baznīcā, ir klātesošs Vissvētākajā Sakramentā, kuru mums dāvā Kristus priesteri. Kopā ar savu draudzes ganu – priesteri, garīgi “ienirsim” šo svēto dienu mistagoģisko zīmju noslēpumā, lai tad kopā ar visu Baznīcu varētu piedzīvot Kristus augšāmcelšanās spēku.

1 komentārs: