2016. gada 7. februārī Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē lektora un akolīta svētības saņēma Rīgas Garīgā semināra studenti. Dievkalpojuma laikā pirmo reizi Latvijas Baznīcas vēsturē par lektoriem tika iesvētīti arī divi precētā diakona kandidāti – Dainis Stikuts un Normunds Grasmanis. Vēl viens precētā diakona kandidāts – Jānis Radziņš - ir Liepājas diecēzē, viņš lektora svētības vēl tikai saņems. Īsi pēc svētībām saņēmām kāda lasītāja jautājumu par to, kas tad īsti ir precētie diakoni, kāda ir viņu loma un kā par tādu kļūt. Lai gūtu atbildes uz šiem jautājumiem, uz interviju aicināju Rīgas Garīgā semināra rektoru priesteri Paulu Kļaviņu, kurš ir strādājis pie programmas izveides pastāvīgiem diakoniem Latvijā.
Pastāstiet, lūdzu, kad Baznīcā izveidojās prakse ordinēt pastāvīgos diakonus?
Diakonāta kalpojuma atjaunošana bija viens no Vatikāna II koncila piedāvājumiem Baznīcas atjaunotnei un kalpošanai. Protams, diakonāts bija arī pirmajos gadsimtos, bet, kā rakstīts Starptautiskās teoloģiskās komisijas dokumentā: “[Vatikāna II koncils] atjauno pastāvīgā diakonāta darbības principu, nevis kādu noteiktu formu, kādā diakoni ir darbojušies pagātnē. Dodot iespēju atjaunot pastāvīgo diakonātu, Vatikāna II koncils, šķiet, atvērts dažādām formām, kādas diakonāts varētu iegūt nākotnē saistībā ar pastorālajām vajadzībām un praksi Baznīcā, taču vienmēr saglabājot uzticību tradīcijām.”
Kopumā diakonāta darbības princips ir kalpošana, kas var īstenoties dažādos veidos. Mēs visi kristieši savā ziņā kalpojam, bet diakonāts ir Ordinācijas sakramenta kārta, kura sevišķā veidā pieskaņo šo kristieti Jēzum kā kalpam, līdz ar to šis kalpojums, atšķirībā no citiem, ir publiska Baznīcas kalpojuma izpausme. Tā ir ordinācija, sakraments, ko saņem diakoni.
Vēsturē šis kalpojums pārsvarā bija vērsts uz žēlsirdības un praktisko darbu veikšanu, par ko lasām Apustuļu darbu grāmatā. Kad apustuļiem bija daudz pienākumu, tika ordinēti diakoni, lai tie palīdzētu cilvēkiem, apkalpotu atraitnes, nabagus, risinātu saimnieciska rakstura jautājumus. Pirmajos gadsimtos diakoni bija atbildīgi par saimnieciskām lietām. Viņiem bija arī liturģiskā funkcija, bet tā nebija galvenā. Protams, viņi evaņģelizēja, kalpoja liturģijā, bet pārsvarā akcents bija uz praktisko palīdzību.
Ārstu zvēresti un reliģiskā pārliecība!
Pavisam nesen internetā "uzdūros" tekstiem, kuru svinīgi izsaka Latvijas Universitātē un Rīgas Stradiņa Universitātē studējošie, kuri vēlas kļūt par ārstiem un strādāt Latvijā. Mani visvairāk ieinteresēja zvēresta teksts, ko izsaka tieši Latvijas Universitātē studējošie ārsti. Lūk zvēresta fragments:
"Solos saglabāt dziļu cieņu pret ikvienu cilvēku, cilvēci, dzīvību un cilvēcību. Manu tiešo ārsta darbību neiespaidos politiski, nacionāli, reliģiski un sociāli motīvi."
Rīgas Stradiņa Universitātes ārstu zvērestā teksts skan citādāk:
"Solos ar vislielāko rūpību un bez izvairīšanās jebkurā laikā ikvienam cilvēkam sniegt palīdzību neatkarīgi no viņa reliģijas, tautības, rases, politiskās pārliecības vai sociālā stāvokļa, kā arī, stingri ievērojot ētikas principus, glabāt ārsta noslēpumu. Pret katra cilvēka dzīvību izturēšos ar bijību. Pat tad, ja man draudēs briesmas, es pielietošu savu ārsta mākslu, nenonākot pretrunā ar cilvēcības likumiem."
Kur slēpjas problēma? LU versijā topošais ārsts, izsakot šo zvēresta tekstu, ir spiests atteikties no savas reliģiskās pārliecības, jo, raugoties no šī teksta formulējuma, reliģija viņam var būt kā traucēklis, lai profesionāli veiktu ārsta darbu. Sanāk jocīgi, ka LU versijā ārstam ir jābūt brīvam no politiskās, nacionālās, reliģiskās u.c. pārliecības. Skaidrs, ka ārstam savā kalpošanā ir jābūt pēc iespējas neitrālākam un jākalpo visiem cilvēkiem, neatkarīgi ne no kā. Bet ja ārsts, piemēram ir katolis un viņš apzinās, ka aborts ir nedzimuša cilvēka slepkavība, tad, balstoties uz LU zvēresta tekstu, viņam nav tiesības atteikt cilvēkam aborta veikšanu, ja viņš vēršas pie ārsta pēc šādas prasības. RSU zvēresta tekstā šis formulējums ir adekvātāks un nav diskriminējošs pret tiem ārstiem, kuri vēlas vadīties pēs sirdsapziņas, kuru savukārt ir formē un veido ticība Dievam un esamība Baznīcā.
"Solos saglabāt dziļu cieņu pret ikvienu cilvēku, cilvēci, dzīvību un cilvēcību. Manu tiešo ārsta darbību neiespaidos politiski, nacionāli, reliģiski un sociāli motīvi."
Rīgas Stradiņa Universitātes ārstu zvērestā teksts skan citādāk:
"Solos ar vislielāko rūpību un bez izvairīšanās jebkurā laikā ikvienam cilvēkam sniegt palīdzību neatkarīgi no viņa reliģijas, tautības, rases, politiskās pārliecības vai sociālā stāvokļa, kā arī, stingri ievērojot ētikas principus, glabāt ārsta noslēpumu. Pret katra cilvēka dzīvību izturēšos ar bijību. Pat tad, ja man draudēs briesmas, es pielietošu savu ārsta mākslu, nenonākot pretrunā ar cilvēcības likumiem."
Kur slēpjas problēma? LU versijā topošais ārsts, izsakot šo zvēresta tekstu, ir spiests atteikties no savas reliģiskās pārliecības, jo, raugoties no šī teksta formulējuma, reliģija viņam var būt kā traucēklis, lai profesionāli veiktu ārsta darbu. Sanāk jocīgi, ka LU versijā ārstam ir jābūt brīvam no politiskās, nacionālās, reliģiskās u.c. pārliecības. Skaidrs, ka ārstam savā kalpošanā ir jābūt pēc iespējas neitrālākam un jākalpo visiem cilvēkiem, neatkarīgi ne no kā. Bet ja ārsts, piemēram ir katolis un viņš apzinās, ka aborts ir nedzimuša cilvēka slepkavība, tad, balstoties uz LU zvēresta tekstu, viņam nav tiesības atteikt cilvēkam aborta veikšanu, ja viņš vēršas pie ārsta pēc šādas prasības. RSU zvēresta tekstā šis formulējums ir adekvātāks un nav diskriminējošs pret tiem ārstiem, kuri vēlas vadīties pēs sirdsapziņas, kuru savukārt ir formē un veido ticība Dievam un esamība Baznīcā.
Dialogs ar cilvēkiem!
Strādājot pie savas doktora disertācijas, ļoti uzrunāja pāvesta Pāvila Vi teiktais enciklikā "Ecclesiam suam":
"Tādēļ, ka Dievs pirmais ir uzsācis glābjošo (pestījošo) dialogu, jo Viņš pirmais mūs ir iemīlējis (1 Jņ 4,10), tādēļ nepieciešams, lai mēs pirmie ilgotos un censtos pēc dialoga ar cilvēkiem, un negaidītu, kad citi mūs uz to aicina! Glābjošais dialogs ir radies no Dieva mīlestības un labestības, jo Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka atdeva pats savu Vienpiedzimušo Dēlu (Jņ 3,16), tādēļ ir pilnīgi skaidrs, ka nekas cits, kā tikai dedzīga un nesavtīga mīlestība mudina mūs uz dialogu. (72-73)
"Tādēļ, ka Dievs pirmais ir uzsācis glābjošo (pestījošo) dialogu, jo Viņš pirmais mūs ir iemīlējis (1 Jņ 4,10), tādēļ nepieciešams, lai mēs pirmie ilgotos un censtos pēc dialoga ar cilvēkiem, un negaidītu, kad citi mūs uz to aicina! Glābjošais dialogs ir radies no Dieva mīlestības un labestības, jo Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka atdeva pats savu Vienpiedzimušo Dēlu (Jņ 3,16), tādēļ ir pilnīgi skaidrs, ka nekas cits, kā tikai dedzīga un nesavtīga mīlestība mudina mūs uz dialogu. (72-73)
Liberālisms un komunisms!
Pēdējā laikā strādāju pie sava zinātniskā referāta par Vatikāna II koncila atspoguļojumu Latvijas presē no 1965. - 2015.gadam. Pāris dienas nācās pasēdēt LNB, lai pārlūkotu padomju komunistisko presi un tās teikto par Baznīcu un Vatikāna II koncilu. Un jo vairāk es lasīju šos padomju rakstus, jo vairāk saskatīju līdzības tajās metodēs, ar kādām toreiz uzbruka Baznīcas nelokāmajai pārliecībai un tagadējo liberāļu mēģinājumiem sabiedrības domu "pieradināt" un "aizmidzināt", norādot un patieso kristiešu fundamentālismu, konservatīvismu, tumsonību, aivērtību un netoleranci. Gan toreiz, gan tagad tiek izmantoti dažādi mākslas žanri - kino, māksla, mūzika, literatūra, satīra, u.t.t. Tomēr Baznīca veiksmīgi pārdzīvoja gan tos laikus, gan pārdzīvos arī tagadējos, ko "koku pazīst pēc tā augļiem (Lk 6,44)". Būsim nomodā un neļausimies mūsdienu jauno komunistu - neoliberāļu, postmodernistu, antikristīgo humānistu, scientistu, Frankfurtes feministiski marksistiskās skolas pārstāvju, pozitīvistu u.c. mūsdienu moderno pseido praviešu iemidzinošiem mēginājumiem mūs aizvirzīt no patiesības Jēzus saka: "Jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus (Jņ 8,32)".
Vai ticības brīvība nozīmē brīvību no konfesijas?
Ir kāds sens franču teiciens: "Atstājiet draudzi četrdesmit gadus bez priestera, un tā sāks pielūgt kokus!"
Pēdējā laikā, aizvien vairāk publiskajā telpā parādās viedokļi, kas uzskata, ka var būt reliģiozs, ticīgs, pat metafiziski vērsts un domājošs cilvēks, kurš ir brīvs no jebkuras konfesijas, reliģijas "žņaugiem", un tādējādi šis cilvēks iegūst lielāku, augstāku garīgo brīvību un briedumu. Arī Latvijas inteliģences vidū ir plaši izplatīts viedoklis, ka tu vari interesēties par daudzām reliģijām, garīgumiem un filozofiskajām sistēmām, tikai tev pašam ir jāstāv pāri kādai vienai, konkrētais konfesijai. Respektīvi, tu esi augstāks, pārāks par visām citām reliģijām un filozofijām.
Pilnībā piekrītu, ka cilvēkam ir jābūt atvērtam un gatavam uzklausīt citādo, kā arī cilvēkam ir nemitīgi jāatrodas izziņas procesā, lai iepazītu pašam sevi un apkārtni. Ticība nenozīmē aizslēgtību pret citādo un izziņu. Es ticu, apzinoties, ka tas kam es ticu - Dievs, joprojām man paliek līdz galam neizzināts un neiepazīts. Tomēr, tas nenozīmē, ka Dievs nebūtu Sevi atklājis konkrētā laikmetā, caur konkrētu Cilvēku - Jēzu Kristu, caur konkrētiem 12 apustuļiem, caur konkrētu Baznīcu, konkrētā konfesijā. Un šī ideja ir ļoti grūti savienojama ar postmoderno relatīvismu, kurš aizvien vairāk parādās arī kristiešu vidē, šķietami kristīgos raidījumos plašsaziņu līdzekļos. Tas, ka es esmu katolis, nenozīmē, ka man ir liegts izzināt sevi, pasauli, apkārtni, arī citas konfesijas vai reliģijas. Tomēr man ir sava pārliecība un es skaidri apzinos, ka Dievs ir atklājies Katoļu Baznīcā, neizslēdzot iespēju, ka arī citās konfesijās vai reliģijās, vai pat filozofijās ir klātesoši patiesības elementi. Līdz ar to, patiesā brīvticība var būt tieši konkrētas konfesijas ietvaros, nevis ārpus tās. Konfesija nav ierobežojošs, bet gan atbrīvojošs elements, jo dod man skaidrību kam es tā pa īstam ticu. Un visi tie, kuri mēģina garīgumu veidot "pa savam", imitēt tradicionālo konfesiju darbības, veidojot "reliģisko kokteili", riskē cilvēkus ievest maldos, jo Dieva vietā sāk piedāvāt "Dieva izstrādājumu". Būsim uzmanīgi un vērīgi, jo, kā jau par to brīdināju vairākus gadus atpakaļ, viens no liberālisma uzbrukuma veidiem Latvijā būs tieši šāds mēģinājums radīt kristiešu vidū apjukumu, radot pseido garīgumus un paralēlas kristīgas struktūras, kurās vairs nerunās par labo un ļauno, par svētumu un grēku. Šajās paralēli - liberālajās kristīgajās struktūrās Jēzus Kristus tiks izņemts no vēsturiskā konteksta un tiks atdalīta Viņa Persona no Viņa vārdiem un darbiem un no Viņa Baznīcas. Būsim vērīgi un neļausimies provokācijām;.
Pēdējā laikā, aizvien vairāk publiskajā telpā parādās viedokļi, kas uzskata, ka var būt reliģiozs, ticīgs, pat metafiziski vērsts un domājošs cilvēks, kurš ir brīvs no jebkuras konfesijas, reliģijas "žņaugiem", un tādējādi šis cilvēks iegūst lielāku, augstāku garīgo brīvību un briedumu. Arī Latvijas inteliģences vidū ir plaši izplatīts viedoklis, ka tu vari interesēties par daudzām reliģijām, garīgumiem un filozofiskajām sistēmām, tikai tev pašam ir jāstāv pāri kādai vienai, konkrētais konfesijai. Respektīvi, tu esi augstāks, pārāks par visām citām reliģijām un filozofijām.
Pilnībā piekrītu, ka cilvēkam ir jābūt atvērtam un gatavam uzklausīt citādo, kā arī cilvēkam ir nemitīgi jāatrodas izziņas procesā, lai iepazītu pašam sevi un apkārtni. Ticība nenozīmē aizslēgtību pret citādo un izziņu. Es ticu, apzinoties, ka tas kam es ticu - Dievs, joprojām man paliek līdz galam neizzināts un neiepazīts. Tomēr, tas nenozīmē, ka Dievs nebūtu Sevi atklājis konkrētā laikmetā, caur konkrētu Cilvēku - Jēzu Kristu, caur konkrētiem 12 apustuļiem, caur konkrētu Baznīcu, konkrētā konfesijā. Un šī ideja ir ļoti grūti savienojama ar postmoderno relatīvismu, kurš aizvien vairāk parādās arī kristiešu vidē, šķietami kristīgos raidījumos plašsaziņu līdzekļos. Tas, ka es esmu katolis, nenozīmē, ka man ir liegts izzināt sevi, pasauli, apkārtni, arī citas konfesijas vai reliģijas. Tomēr man ir sava pārliecība un es skaidri apzinos, ka Dievs ir atklājies Katoļu Baznīcā, neizslēdzot iespēju, ka arī citās konfesijās vai reliģijās, vai pat filozofijās ir klātesoši patiesības elementi. Līdz ar to, patiesā brīvticība var būt tieši konkrētas konfesijas ietvaros, nevis ārpus tās. Konfesija nav ierobežojošs, bet gan atbrīvojošs elements, jo dod man skaidrību kam es tā pa īstam ticu. Un visi tie, kuri mēģina garīgumu veidot "pa savam", imitēt tradicionālo konfesiju darbības, veidojot "reliģisko kokteili", riskē cilvēkus ievest maldos, jo Dieva vietā sāk piedāvāt "Dieva izstrādājumu". Būsim uzmanīgi un vērīgi, jo, kā jau par to brīdināju vairākus gadus atpakaļ, viens no liberālisma uzbrukuma veidiem Latvijā būs tieši šāds mēģinājums radīt kristiešu vidū apjukumu, radot pseido garīgumus un paralēlas kristīgas struktūras, kurās vairs nerunās par labo un ļauno, par svētumu un grēku. Šajās paralēli - liberālajās kristīgajās struktūrās Jēzus Kristus tiks izņemts no vēsturiskā konteksta un tiks atdalīta Viņa Persona no Viņa vārdiem un darbiem un no Viņa Baznīcas. Būsim vērīgi un neļausimies provokācijām;.
Žēlsirdības misionāri Latvijā!
PĀVESTS FRANCISKS KATRĀ DIECĒZĒ DELIĢĒ ĪPAŠUS ŽĒLSIRDĪBAS MISIONĀRUS
Pelnu trešdienas svētās Mises laikā sv. Pētera bazilikā pāvests Francisks izsūtīs pa visu plašo pasauli Žēlsirdības misionārus. Šomisionāru "darba lauks" ir aprakstīts Ārkārtējā žēlsirdības gada izsludināšanas bullā "Misericordiae Vultus".
Pāvests ir noteicis, ka katrā diecēzē vai, vadoties pēc apstākļiem, citā administratīvā teritorijā ir jābūt šādam žēlsirdības misionāram. Žēlsirdības misionāru izraugās un rekomendē konkrētās diecēzes bīskaps, un šim kandidātam tiks uzticēts īpašs kalpojums un pilnvaras veicināt dažādas iniciatīvas šajā Žēlsirdības gadā, īpašu vērību veltot Gandarīšanas sakramentam. Svētais tēvs šiem misionāriem piešķir autoritāti piedod arī tos grēkus, kas ir rezervēti Svētajam Krēslam.
No Latvijas par žēlsirdības misionāriem ir rekomendēti 4 priesteri: Rēzeknes - Aglonas diecēzē Staņislavs Prikulis, Rīgas arhidiecēzē Marcins Vožņaks, Jelgavas diecēzē Aleksands Stepanovs un Liepājas diecēzē Edijs Silevičs.
2016. gada 9. februārī šie, kā arī kandidāti no citām valstīm personīgi tiksies ar pāvestu Francisku un pārrunās šī kalpojuma specifisko raksturu. Nākamajā dienā, Pelnu trešdienā, svētās Mises laikā pāvests svinīgi apstiprinās misionāru mandātus, un viņi uzsāks savu kalpojumu konkrētajā diecēzē.
Pelnu trešdienas svētās Mises laikā sv. Pētera bazilikā pāvests Francisks izsūtīs pa visu plašo pasauli Žēlsirdības misionārus. Šomisionāru "darba lauks" ir aprakstīts Ārkārtējā žēlsirdības gada izsludināšanas bullā "Misericordiae Vultus".
Pāvests ir noteicis, ka katrā diecēzē vai, vadoties pēc apstākļiem, citā administratīvā teritorijā ir jābūt šādam žēlsirdības misionāram. Žēlsirdības misionāru izraugās un rekomendē konkrētās diecēzes bīskaps, un šim kandidātam tiks uzticēts īpašs kalpojums un pilnvaras veicināt dažādas iniciatīvas šajā Žēlsirdības gadā, īpašu vērību veltot Gandarīšanas sakramentam. Svētais tēvs šiem misionāriem piešķir autoritāti piedod arī tos grēkus, kas ir rezervēti Svētajam Krēslam.
No Latvijas par žēlsirdības misionāriem ir rekomendēti 4 priesteri: Rēzeknes - Aglonas diecēzē Staņislavs Prikulis, Rīgas arhidiecēzē Marcins Vožņaks, Jelgavas diecēzē Aleksands Stepanovs un Liepājas diecēzē Edijs Silevičs.
2016. gada 9. februārī šie, kā arī kandidāti no citām valstīm personīgi tiksies ar pāvestu Francisku un pārrunās šī kalpojuma specifisko raksturu. Nākamajā dienā, Pelnu trešdienā, svētās Mises laikā pāvests svinīgi apstiprinās misionāru mandātus, un viņi uzsāks savu kalpojumu konkrētajā diecēzē.
Pārpublicēts no www.radieceze.lv
Abonēt:
Ziņas (Atom)