Dieva Atklāsme
Apustulis Pāvils 1 vēstulē Timotejam uzsver: Dievs "grib, lai visi cilvēki būtu atpestīti un nonāktu līdz patiesības pazīšanai." ( 1 Tim 2, 4) Tādēļ jau kopš neatminamiem laikiem praktiski visas pasaules tautas mēģināja, ar dažādu reliģisku aktu palīdzību nonākt kontaktā ar Dievu vai dievībām. Katoliskā Baznīca, īpaši pēc Vatikāna II koncila māca, ka nav nevienas reliģijas, kurās kaut nepilnīgā veidā nebūtu klātesoša Dieva Atklāsme. Dievs Sevi jau atklāj radīšanas brīdī un caur radību, bet turpināja un turpina Sevi atklāt caur dažādām reliģijām visā pasaulē. Tur kur ir reliģija, tur ir attiecības ar Dievu, kaut arī šajās reliģijās Dieva izdejas, vai izpratnes līmenis ir nepilnīgs un izkropļots. Jau apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem raksta: „Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos... (Rom 1,20). Nav reliģijas, kurās nebūtu klātesoša dievišķa darbība, kaut nepilnīgā veidā. Dievs, noslēpumaini darbojās ikvienā cilvēkā, tautā, reliģiskā sistēmā jau kopš pasaules radīšanas, tādējādi sagatavojot savu unikālo, neatkārtojamo Atklāsmi Jēzus Kristus Personā. Tieši tādēļ Dievs izvēlējās konkrētus cilvēkus – Ābrahāmu, Īzaku, Jēkabu, Mozu, visu Izraēļa tautu, lai atklātu Sevi caur monoteisku reliģiju – jūdaismu. Dieva Atklāsme konkretizējās un realizējās vēsturē un caur vēsturi. Savu pilnību šī Atklāseme par Dievu sasniedza Jēzus Kristus – Vienpiedzimušā Dieva Dēla Personā, kurš iemiesojās, pieņemdams cilvēka veidu, kļūdams patiess Dievs un patiess Cilvēks.
2. Jēzus Kristus un Viņa Baznīca
Visa Jēzus Kristus dzīve bija vērsta uz to, lai atklātu Tēvu, precīzāk - lai atklātu patiesību par Trīsvienību un atklātu cilvēkiem, ka Dievs vēlas viņus, katru individuāli, bet Kopienas – Baznīcas ietvaros, glābt. Jēzus savas publiskās darbības laikā izvēlas konkrētus 12 vīrus, no kuriem veido „Jauno Izraēli” – Baznīcu, ieceldams Pēteri, pirmo pāvestu par Baznīcas galvu. „Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi (jaunajā tulkojumā un grieķu tekstā – Baznīcu), un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs." (Mt 16,18-19) Tātad, nekur Bībelē mēs neatrodam Jēzus pavēli rakstīt Bībeli. Jēzus laikos, viņš pats, kā arī tā laika jūdi, tai skaitā Jēzus mācekļi lasīja un ticību izdzīvoja ar Veco Derību. Jēzus sludināja mutvārdos. Viņš dibināja Baznīcu, ieceļot 12 apustuļus, iedibināja 7 svētos Sakramentus un pavēlēja saviem mācekļiem iet, sludināt un mācīt visas tautas: „Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mt 28, 19-20) Vēlos uzsvērt – Jēzus Kristus savas dzīves laikā neuzrakstīja nevienu tekstu un arī nekur neatrodam pavēli iet un rakstīt Bībeli, vai Jauno Derību. Viņš pat neliek lasīt Veco Derību, kaut pats un Viņa mācekļi Sinagogā klausās un lasa Toru (Mozus Likumu).
Pēc Jēzus Kristus nāves pie krusta un Viņa godpilnās Augšāmcelšanās, Jēzus satiek savus mācekļus kuri ir izbijušies un zaudējuši cerību. Viņš viņus iepriecina, iedrošina un pavēl neizklīst, bet gaidīt Paraklētu, Iepriecinātaju un Aizstāvi – Svēto Garu, kurš viņiem visu iemācīs un arī būs Galvenais jaunās mācekļu Kopienas – Baznīcas Vadītājs. Vasarsvētku dienā, saņemot Svēto Garu, mācekļi drosmīgi, apveltīti ar ārkārtējām harismām, dodas sludināt Evaņģēliju visai radībai un dibina pirmās kristiešu draudzes. Jaunās Derības VĒL NAV.
3. Kas ir Evaņģēlijs?
Ja skatamies rūpīgi Bībeles tekstos, tad šie teksti norāda uz 4 evaņģēlijiem, kurus uzrakstīja divi nepastarpinātie Jēzus sekotāji, apustuļi – sv. Matejs un sv. Jānis un divi pastarpinātie – sv. Lūka bija sv. Pāvila māceklis un sv. Marks – sv. Pētera māceklis. Tomēr, kā norāda egzegēti, tad Bībele dažos tekstos parāda, ka Evaņģēlijs, jeb Labā Vēsts ir pats Jēzus Kristus. Nevis tikai teksts, burti vai ticības saturs, bet Viņš pats, kā Otrā Trīsvienības Persona. Un Evaņģēlijs kristietības pirmajās desmitgadēs tiek sludināts galvenokārt mutvārdos, un šīs sludināšanas saturā ietilpa gan tiešie Jēzus vārdi, gan arī pašas pirmējās kristiešu kopienas atmiņas, pieredze un interpretācija par Jēzu. Un tieši šīs atmiņas, interpetāciju vēlāk precīzi, teoloģiski, svētā Gara iedvesmā, saglabājot savu, kā patiesu hagiogrāfu, jeb Bībeles tekstu autoru cilvēcisko dimensiju, arī pierakstīs tās personas, kuras no Svētā Gara saņems šādu iedvesmu. Tomēr, līdz 53 gadam, kad tika uzrakstīts pirmais Jaunās Derības teksts – apustuļa Pāvila 1 vēstule Tesaloniķiešiem, Baznīca veiksmīgi darbojās un sludināja Evaņģēliju, jeb Labo Vēsti par Jēzu mutvārdos. Arī vēlāk, pēc 100 gada, kad sv. apustulis Jānis pabeidza pēdējo Jaunās Derības darbu – Jāņa evaņģēliju un Atklāsmes grāmatu, pirmo kristiešu draudzēs cirkulēja vairāk par 30 dažādu evaņģēliju tekstu un ap 100 vēstuļu, ko tagad pazīstam kā apokrifus – Jēkaba, Toma, Jūdas, u.c evaņģēliji. Bieži vien mūsdienās, laicīgie mediji šos tekstus piedāvā kā ārkārtēju sensāciju, kaut patiesībā nekas sensacionals tas nav. Baznīca šos tekstus atmeta, kā neiedvesmotus. Kaut arī ilgu laiku kristiešu kopienas uzskatīja, ka piemēram Hermasa „Gans” bija Svētā Gara iedvesmots darbs un to vajadzētu iekļaut Jaunās Derības tekstu krājumā. Un tagad jautājums – kurš bija tas, kurš noteica, kādas grāmatas ir iekļaujamas Jaunās Derības 27 grāmatu kanonā, jeb sarakstā, un kurš nē? Pašā Bībeles tekstā mēs neatrodam sarakstu ar „pareizajām” grāmatām? Atbilde ir: tā bija Baznīca, jeb kristiešu kopienas, kuras svētajā Garā atpazina. Oficiāli Baznīca Vecās un Jaunās Derības sarakstu apstiprināja Tridentes koncilā, 1545-1575 gados, atbildot uz reformāciju, kura apšaubīja dažu Bībeles grāmatu iedvesmotību.
4. Cauri gadsimtiem.
Kristieši jau pirmajos gadsimtos saprata, ka Jēzus Kristus atnestā Labā Vēsts ir jāsaglabā cauri laikiem neskarta un negrozīta. Tādēļ arī bija svarīga regula fidei, kas daļēji tika pierakstīta, bet daļēji turpināja eksistēt Baznīcā, mutvārdu Tradīcijas veidā. Tieši Baznīcas Tēvi bija tie, kuri līdz pat VIII gadsimtam precizēja, slīpēja un noteica Baznīcas ticības pamatus, jo Bībelē mēs tiešā veidā netrodam norādi par Trīsvienību un daudzām citām ticības patiesībām. Bībelē mēs neatrodam arī Credo, jeb Nīkajas – Konstantinapoles, vai arī apustuļu ticības apliecības. Visas dogmatiskās patiesības, ko pieņem un sludina Baznīca visos laikos, izriet no Rakstiem, tādējādi bija nepieciešami Ekumēniskie, jeb Vispārējie Koncili, kuros šīs patiesības tika apstiprinātas. Tieši pāvests, kopā ar pārējiem bīskapiem bija garants tam, ka patiesā ticība netiks sagrozīta un ka Raksti tiks pareizi, atbilstoši Baznīcas ticībai interpetēti. Vatikāna II koncila dogmatiskā konstitūcija "Dei Verbum" uzsver: "Devis šo Atklāsmi visu tautu pestīšanai, Dievs ar tādu pat labestību gādā, lai tā vienmēr paliktu neskarta un tiktu nodota tālāk visām paaudzēm."
Jēzus, kura Personā piepildās un ar pēdējā apustuļa nāvi noslēdzas Atklāsme tika tālāknodota divos veidos:
- mutvārdos - caur apustuļiem, kuri ar mutvārdu sludināšanu, piemēriem un iedibinājumiem nodeva tālāk gan to, ko bija mācījušies no paša Kristus, dzīvojot kopā ar Viņu un redzot Viņa darbus, gan arī to, ko Svētais Gars viņiem iedvesmoja;
- rakstveidā - caur apustuļiem un viņiem tuvu stāvošiem cilvēkiem, kuri tā paša Svētā Gara iedvesmā rakstiski fiksēja pestīšanas vēsti.
Lai Evaņģēlijs Baznīcā vienmēr tiktu saglabāts neskarts un dzīvs, apustuļi par saviem pēctečiem atstāja bīskapus, viņiem uzticot savu mācīšanas sūtību. Šo dzīvo Atklāsmes tālāknodošanu, kas tiek īstenota Svētajā Garā, sauc par Tradīciju, lai to atšķirtu no Svētajiem Rakstiem, kaut tā ir cieši ar tiem saistīta. Caur Tradīciju savā mācībā, dzīvē un kultā Baznīca uzticīgi glabā un nodod tālāk katrai nākamajai paaudzei visu to, kas tā pati ir, un visu to, kam tā tic. Svēto Baznīcas tēvu mācība apliecina šīs Tradīcijas dzīvinošo klātbūtni, tās bagātībām saplūstot Baznīcas, kura tic un lūdzas, praksē un dzīvē.
5. Līdz drukas atklāšanai
Jāsaka, ka līdz pat XVI gadsimtam, kad tika atklāta drukāta teksta iespiešana, Bībeles tekstus mūki klosteros pārrakstīja ar roku un šie teksti bija pieejami tikai bīskapiem un augsti izglītotiem teologiem. Vienkāršā tauta Bībeles tekstus zināja no galvas, jo senos laikos, kad nebija interneta un daudz drukātu grāmatu, daudzas patiesības, tai skaitā arī tautas kultūras bagātības, piem. dainas, dziesmas, u.t.t tika tālāknodotas caur tautas un cilvēku atmiņu, mutvārdos. Cilvēki dziedāja reliģiskas dziesmas, kuras bija ļoti garas un ietvēra dziļas patiesības par Dievu un Baznīcu. Arī Baznīcas liturģija, dievnamu arhitektūra, māksla, kultūra, u.t.t. bija šīs Dievišķās Atklāsmes tālāknesēja. Toreiz nevarēja iedomāties, ka katram mājās būtu nodrukāta Bībele, kuru cilvēks individuāli lasītu. Kopiena – Baznīca, draudze bija tā eksluzīvā „vieta”, kurā cilvēks saņēma ticību un nodeva to tālāk nākamajām paaudzēm. Tādēļ jāuzsver, ka Tradīcija un Svētie Raksti, Bībele nav divi atsevišķi avoti un nav savstarpēji "konkurējoši uzņēmumi". Tradīcija un Svētie Raksti ir ciešā saistībā, pastāvot dziļai savstarpējai apmaiņai. Izplūzdami no viena un tā paša dievišķā avota, tie kopā veido, tā teikt, vienu veselu un tiecas uz vienu un to pašu mērķi. Gan Tradīcija, gan Svētie Raksti dara Baznīcā klātesošu un auglīgu Kristus noslēpumu, kurš ir apsolījis palikt ar savējiem "visās dienās, līdz pat pasaules beigām" ( Mt 28, 20). Kā to saprast, varam jautāt? Atbilde ir pavisam vienkārša. Svētie Raksti ir Svētā Gara iedvesmā rakstiski fiksētais Dieva Vārds. Savukārt svētā Tradīcija vēstī Dieva Vārdu, ko Kungs Kristus un Svētais Gars ir uzticējuši apustuļiem, un visā pilnībā nodod to tālāk viņu pēctečiem, lai tie, patiesības Gara apgaismoti, savā sludināšanā to uzticīgi saglabā, skaidro un izplata.
6. Līdz mūsdienām
No tā izriet, ka Baznīca, kurai ir uzticēta Atklāsmes tālāknodošana un interpretācija, „savu pārliecību par visiem Atklāsmes jautājumiem smeļas ne tikai Svētajos Rakstos. Tāpēc gan Tradīcija, gan Svētie Raksti ir jāpieņem un jāciena ar vienādu bijību un cieņu.” Nebūtu labi Tadīciju jaukt ar vietējām diciplinārām, liturģiskām vai dievbijības tradīcijām, kas dzimst dažādos laikos un lokālajās vietās. Tās ir dažādām vietām un dažādiem laikmetiem piemērotas šīs lielās Tradīcijas īpašas izpausmes formas. Apustuliskās Tradīcijas gaismā tās var tikt Baznīcas maģistērija vadībā saglabātas, pārveidotas vai arī atmestas.
Ticības svētais mantojums (depositum fidei), ko satur svētā Tradīcija un Svētie Raksti, caur apustuļiem tika uzticēts visai Baznīcai. Tam sekodama, visa svētā tauta, vienota ar saviem ganītājiem, pastāvīgi paliek uzticīga apustuļu mācībā un brāļu kopībā, maizes laušanā un lūgšanā, tā ka mantojumā saņemtās ticības saglabāšanā, īstenošanā un apliecināšanā izpaužas neparasti spēcīga garīga vienotība starp ganītājiem un ticīgajiem.
Uzdevums autentiski interpretēt rakstiski fiksēto vai tālāknodoto Dieva Vārdu ir uzticēts vienīgi Baznīcas dzīvajam maģistērijam, kurš izmanto savu varu Jēzus Kristus vārdā, tas ir, bīskapiem vienotībā ar Pētera pēcteci - Romas bīskapu.Taču šis maģistērijs nav pārāks par Dieva Vārdu, bet gan tam kalpo, mācot tikai to, kas tika saņemts glabāšanā, jo sekojot Dieva dotajām pilnvarām, ar Svētā Gara palīdzību tas dievbijīgi klausās šo Vārdu, svēti to sargā un uzticīgi māca, un no šī vienīgā ticības mantojuma smeļ visu, ko piedāvā ticēšanai kā Dieva atklātu.
Noslēgumā, apkopojot šeit izteiktās domas, varam teikt, ka sākot ar reformāciju Bībele, rakstiski fiksētais teksts par Dieva Vārdu, Logosu, Jēzu Kristu tika atrauts no Kopienas - Baznīcas ticības un tika „instrumentalizēts”, jeb bieži vien padarīts par ideoloģisku un fundamentālistisku ieroci. Pēc reformācijas radās tūkstošiem dažādu novirzienu un sektu, kur katrs, izmantojot rakstīto Bībeles tekstu, būvē savu ticību, savu izpratni par Dievu un tādējādi kropļo Jēzus Kristus atnesto Atklāsmi. Nevar noliegt, ka dažos gadījumos šīs grupas, izceļot kādu biblisko patiesību, norāda pašai Baznīcai kādos jautājumos tā ir novirzījusies no Atklāsmes un palīdz tai. Tomēr ārpus Baznīcas, Bībele paliek tikai kā sauss teksts, kurš var tikt izmantots kā informatīvs materiāls, tikt studēts un iepazīts, bet bieži vien tam trūkst Svētā Gara svaidījums, kuru šis teksts iegūst tad, kad tiek lietots tur, no kurienes tas teksts ir nācis – Baznīcā. Un vēl. Ja uzskatām, ka Dievu var ieslēgt rakstītā, drukātā grāmatā – Bībelē, tad mēs kļūstam līdzīgi musulmaņiem, kuri tic, ka Allāha priekšā ir „Māte Grāmata” un Allāhs pravietim Muhamedam tiešā un negrozītā veidā šo sakrālo tekstu ir nodiktējis. Līdz ar to musulmaņiem Korāns, jeb viņu Svētie Raksti ir vienīgais sakrālais avots, no kurienes smelt zināšanas par ticību. Jāatgādina, ka kristietība nav grāmatas, nedzīvā burta un likuma reliģija, bet dzīvā Dieva Gara reliģija, Labā Vēsts par mūsu Glābēju Jēzu Kristu, kurš nomira pie krusta par mūsu grēkiem, augšāmcēlās, atsūtīja Svēto Garu, nodibināja Baznīcu un joprojām dzīvo un valda savā Baznīcā līdz par pasaules galam.
Sagatavoja pr. Ilmārs Tolstovs, izmantojot Katoliskās Baznīcas Katehisma materiālus, no 74-87 numuram (www.katolis.lv/katehisms)
