Jautājums par celibāta t.s. “atcelšanu” Romas Katoliskajā Baznīcā virmo jau vairākus gadu desmitus. Laika posmā no 1962-1965.gadam Romas Katoliskajā Baznīcā notika Vatikāna II koncils, kas bija milzīga visu bīskapu un vadošo garīdznieku sanāksme, kurā daudzi cerēja, ka tiks dota iespēja Romas rita katoļu garīdzniekiem precēties. Jāuzsver, ka Romas Katoliskajā Baznīcā ir dažādi riti, kā piemēram grieķu katoļu rits, kurā jau tiek pieļauts ordinēt par diakoniem un priesteriem precētus vīriešus. Bīskapiem, gan austrumu pareizticīgajā, gan Romas katoliskajā Baznīcā, vienmēr jābūt neprecētiem.
Pēc Vatikāna II koncila tika atļauts ordinēt par diakoniem (pirmā priesterības pakāpe) precētus vīriešus, tomēr, jautājumā par Romas rita katoļu priesteriem, Koncils noteica turēties pie senās tradīcijas un ordinēt tikai neprecētus vīriešus. Tā ir sena Baznīcas prakse un Koncilā esošie garīdznieki uzskatīja, ka šī prakse ir vērtīga un tādējādi saglabājama.
Pirms dažiem gadiem notika Amazones reģionam veltītā bīskapu sinode, pēc kuras daudzi cerēja, ka pāvests Francisks pieļaus precētu vīriešu ordināciju Katoliskās Baznīcas Romas ritā, tomēr, dokumentā
Querida Amazonia nekas par to netika minēts. Celibāta praksi kā vērtīgu ir ieteicis pats Jēzus Kristus Mateja evaņģēlija 19.nodaļā, sakot, ka “ ir bezdzimuma cilvēki, kas tādi no mātes miesām. Un ir bezdzimuma cilvēki, ko citi padarījuši par tādiem. Un ir bezdzimuma cilvēki, kas paši sevi padarījuši par tādiem Debesu valstības dēļ. Kas to spēj saprast, lai saprot” (19.pants). Līdz ar to Baznīca celibātu uzlūko kā lielu dāvanu un iespēju katoļu garīdzniekam sevi pilnībā atdot kalpošanā Dievam un cilvēkiem un tādējādi būt par Dieva Valstības zīmi mūsdienu pasaulē. Ja uz celibātu raugās tikai no pragmatiskā vai produktivitātes viedokļa, tad to ir samērā grūti izprast. Raugoties uz iebildumiem, ka celibāts veicina garīdznieku vientulību, tad jāsaka, ka arī daudzi ģimenes cilvēki, dzīvojot kopā, piedzīvo zināma veida vientulību un dažādas laulības dzīves krīzes, un šādas krīzes ir klātesošas arī celibātā dzīvojošo garīdznieku vidū. Vācijā, kuru pārstāv jau minētais kardināls, daudzi garīdznieki, diemžēl, ir kļuvuši kā draudžu “ierēdņi”, kuri saņem algu no valsts un tikai izpilda savus pienākumus draudzēs, bez dziļāka kontakta ar draudzes locekļiem. Normālā gadījumā garīdznieks nekad nav viens, jo ar viņu ir draudze, kura, kopā ar garīdznieku, veido garīgo ģimeni, jeb kopienu. Tātad, problēma nav pats celibāts, bet kristīgo draudžu un, šajā gadījumā, lokālās Baznīcas problēma Vācijā, kuru izsaka minētais kardināls.
Arī saistībā ar pedofilijas skandāliem, vēlos vērst uzmanību uz Annas Solteras (Anna Soltera „VARMĀKAS. Pedofīli, izvarotāji un citi”. Apgāds ADRIA, 2007. 264 lpp.) pausto viedokli, kura norāda, ka Baznīca, ņemot vērā tās lielo prestižu sabiedrības acīs un arī sava veida uzticēšanos cilvēkiem, ir ļoti pateicīga “ēsma” dažādiem cilvēkiem, kuri vēlas tajā realizēt šādas un cita veida perversijas. Tomēr, kā uzsver norādītā autore, arī citās sabiedriskās dzīves jomās un sfērās šīs perversijas ir klātesošas. Tādēļ Baznīca mūsdienās apzinās situācijas nopietnību un dara visu, lai pedofīliju izskaustu no visām Baznīcas struktūrām, tomēr tā neuzskata, ka pedofilijas galvenais iemesls un cēlonis būtu garīdznieku celibāts. Balstoties uz Annas Solteras, kā arī citu speciālistu viedokļiem, ir jāveic ļoti plaši bērnu un pusaudžu aizsardzības pasākumi gan Baznīcas iekšējās struktūrās, kā arī vispār sabiedrībā, un ir jāpieturas pie absolūtās “0” tolerances, attiecībā uz šādiem gadījumiem un situācijām, kā arī jādara viss, lai jebkurā Katoliskās Baznīcas struktūrā un sabiedrībā kopumā, bērni un jaunieši justos droši un pasargāti.
