Tezē Prāgā un Augsburga!

Paldies visiem, kuri pieteicās svētceļojumam uz Romu. Grupiņa ir nokomplektējusies. Šobrīd ir jauns izaicinājums - apmeklēt Tezē uzticības svētceļojumu Prāgā, sagaidot jauno gadu. Man ir doma pēc Kristus Dzimšanas svētkiem ar mašīnu doties uz Prāgu, piedalīties Tezē Jaungada dienās, pēc tam apmeklēt konferenci "Mehr" Augsburgā un atpakaļ atgriezties ap 6 janvāri. Es dotos uz studijām Ļubļinā, Polijā, pārējie ar satiksmes autobusu atgrieztos Latvijā. Izbrauktu svētdien vakarā 28.decembrī 2014.gadā un atpakaļ Rīgā atgrieztos 7.janvārī ap 12 dienā. Izmaksas? Ceļš degvielai ar mašīnu, ziedojums Tezē kopienā, dalības maksa "Mehr" konferencē.

Sīkāk: http://www.taize.fr/lv_article16702.html
http://www.dzivibasstraumes.lv/jaunumi/114x
http://www.gebetshaus.org/veranstaltungen/mehr-2015

Interesentiem rakstīt man - priesteris.ilmars@gmail.com Ir 4 vietas mašīnā :)

Tezē Rīgā tuvojas. Izmanto iespēju!

Jautājums priesterim - 5

1) Piektdienās ir atteikšanās no gaļas. Es to nespēju. Kā rīkoties?

Katoliskās Baznīcas katehisms uzsver: "Ceturtais bauslis ("Tev būs Baznīcas noteiktajās dienās atturēties no gaļas ēdieniem un ievērot gavēni") nodrošina laiku askēzei un gandarīšanai par grēkiem, lai sagatavotos liturģiskajiem svētkiem; tas palīdz arī valdīt pār mūsu instinktiem un iegūt sirds brīvību." (KBK 2043) Katoliskās Baznīcas Latvijā teritorijā bīskapu konference ir lēmusi par piektdienas atturību no gaļas ēdieniem, ar zināmiem izņēmumiem. Ir citas Baznīcas provinces, citās teritorijās un valstīs, kur bīskapi ir devuši izvēli cilvēkam gaļas vietā izvēlēties kādu citu atturības līdzekli. Tomēr Latvijas teritorijā mums ir jāpieturas pie šiem likumiem, jo tie veicina mūsos gandarīšanas garu, palīdz atcerēties par Kristus ciešanām un radina mūsos paklausību Baznīcai. Atcerēsimies, ka tieši šajā laikā kristieši mirst par savu ticību, piemēram Irākā. Un mēs nevaram tik mazu lietu paveikt. Padomāsim par to.  

2) Kā raudzīties uz karu starp Ukrainu un Krieviju. No vienas puses zinam, ka Dievs ir žēlsirdīgs, bet no otras "pilna bībele" ar "asinīm un slepkavošanu". Tāpat vecajā derībā varam izsekot līdzi izredzētās tautas liktenim: "asinis un karš" ... Krievija savā karā piesauc Dievu, tajā pat laikā visa pasaule lūdzas par mieru... Ko mums māca karš? Vispār kā saglabāt veselo saprātu un kā uz to visu raudzīties? Varbūt karš ir Dieva plāns? Tad kāpēc mēs lūdzamies par mieru?

Tāpat mani uzrunāja Zbigņeva teiktais  raidījumā 1/1. Viņš teica, ka mūsdienu cilvēks nav gatavs artdot dzīvību par dzimteni. Es jau labprātāk esmu par bēgšanu, ja sākas karš :) , bet mums ir jābūt gataviem mirt tikai tāpēc, lai aizsargātu savu zemi - brīvību? Vai zeme svarīgāka par dzīvību?

Uff - ceru, ka domu var saprast....

Karš nav no Dieva un pat ja katehisms pieļauj taisnīga kara iespējamību, tad pāvests Francisks pavisam nesen teica, ka taisnīgs karš mūsdienu apstākļos nav iespējams un jebkura karadarbība ir pretrunā Dieva gribai. Bībele daudzās situācijās ataino vēsturisko situāciju un grēka skarto cilvēci un tās drāmu, attiecībā uz šīm šausmām. Bet tas nenozīmē, ka Dievs būtu nežēlīgs un netaisnīgs. Dievs pieļauj ļaunuma eksistenci, kas daudzkārt ir saistīta ar cilvēkam doto brīvību izvēlēties labo un ļauno. Mums ir tiesības aizsargāt savu dzimteni, bet tas nekādā gadījumā neattaisno karu un vardarbību.

3) Par lūgšanu... Vajadzību ir tik daudz, ka būtu jāpavada visa diena uz ceļiem. Kā lūgties dienas aizņemtībā - kad pavisam nav laika atvēlēt lūgšanai.

Jēzus aicina mūs lūgties bez mitēšanās. Iesaku izlasīt svētās Avilas Terēzes darbus par lūgšanu un svētā Ignācija no Lojolas darbus. Lūgšana vispirms nav mūsu vajadzību izprasīšana no Dieva, bet vispirms divu mīlošu Personu/personu saruna klusumā un siržu saskarsmē. Kad kāds Kādu mīl, tad bieži vien vārdi kļūst lieki. Lūgšana - tā ir nemitīga atrašanās Kāda - Dieva klātbūtnē. Un to mēs mācamies visu dzīvi. Iesaku sameklēt labu garīgo vadītāju, kurš palīdzēs šajā ceļā. Ir daudz arī klosteru garīgās skolas, kas var būt labs ceļvedis šajā ceļā.

4) Ir priesterības sakraments un ir Laulības sakraments un, protams, citi. Nesen aizdomājos, ka klostermāsām ir tikai solījumi. Viņas nesaņem sakramenta svētības kā piemēram, priesteris. Tā ir?  (salikās, ka klostermāsu mīlestība ir pilnīgāka... :) un tajā pašā laikā viņām vieglāk salūzt zem krusta...)

Klosterļaudis dodās pa evaņģēlisko padomu - nabadzības, paklausības un šķīstības ceļu. Tas ir īpašs ceļš, savukārt ordinācijas sakramenta ceļš arī ir īpašs, bet cits ceļš. Laulības ceļš ir skaists un arī īpašs ceļš. Katrs ceļš, pa kuru vada Dievs ir īpašs. Tas ir skaists un arī grūts ceļš, jo ir gan priecīgi brīži, gan arī savi krustiņi. Bet svarīgākais - vai es mīlu Jēzu un vai es atļauju Viņam mīlēt mani? Ja atļauju un man ir mīlestības pilnas attiecības ar Viņu, tad viss pārējais atrisināsies. Svarīgi ir iet šo aicinājuma ceļu un sekot Jēzum.

5) Laulātie, pateicoties Laulības sakramentam, kļūst par vienu miesu. Ja pieņemam, ka miesai vajadzīgs arī gars, tad kas notiek ar to? vai arī tas kļūst viens?

Kristietība, atšķirībā no dažādām filozofijām, īpaši platonisma, cilvēks veido kopumu, kurā satiekas dvēsele un miesa. Līdz ar to cilvēks ir nedalīts veselums, kurā nevar atsevišķi nodalīt dvēseli, miesu un garu. Cilvēks ir viens veselums. Laulāto vienotība sakņojas Kristū. Tomēr laulāto vienotībā laulātie, būdami saistīti ar laulības saitēm un būdami viena miesa, tomēr saglabā katrs savu unikalitāti un netiek unificēti un nepazaudē savu individualitāti. Tieši otrādi. Kristū viņi kļūst aizvien vienotāki, tomēr saglabājot savu individualitāti un nemēģinot otru pārtaisīt pēc sava tēla un līdzības. Tas ir liels noslēpums, bet to var saprast, ja uzlūkojam Kristus un Baznīcas vienotību. Iesaku izlasīt apustuļa Pāvila vēstuli Efeziešiem, 5. nodaļu. 

Kalpošanas plāns augustā un septembrī

29.-30.augusts - aicinājuma rekolekcijas Ķīpsalas klosterī
30.augusts, 12.00 Valmieras katoļu baznīcas iesvētīšana
31.augusts, 11.00 svētā Mise Salaspils baznīcā
4.-8.septembris - kalpošana Norvēģijā, Oslo, Drammenē un Tonsbergā
12.-22.septembris - kalpošana Valmieras katoļu draudzē
26-27.septembris - Baltijas "Tezē" pasākumi Rīgā
28.septembris - atgriešanās uz studijām Polijā, Ļubļinā

Kā katolim balsot Saeimas vēlēšanās

Vispirms atsaukšos uz Rīgas arhibīskapu – metropolītu V. E. Zbigņevu Stankeviču, kurš kādā no intervijām ziņu aģentūrai BNS teica, ka „balsot noteikti ir jāiet, jo tas ir pilsoņa pienākums un to uzsver arī Baznīca. „Ja tu neej balsot, tad tu neuzņemies līdzatbildību par savu valsti. Neiešana balsot — tas savā ziņā ir nolaidības grēks,” teica Z. Stankevičs. 

Tomēr no ieteikumiem, par kuru politisko spēku atdot savu balsi, viņš atturējās, sakot, ka var dot tikai principus, pēc kuriem partijas būtu jāvērtē. 

„Ir jāizvērtē pašam. Es varu dot tikai principus, pēc kuriem partijas būtu jāvērtē. Tas jādara, ņemot vērā morālās vērtības. Lai tās nebūtu partijas, kas ieviesīs antikristīgus likumus vai uzspiedīs sabiedrībai demoralizējošus likumus. Tad, protams, lai arī balsis netiktu atdotas tām partijām, kuras patiesi ir iesaistītas korupcijas skandālos, kuru darbība nav caurredzama,” minēja Stankevičs

Arī Vatikāna II koncila pastorālajā konstitūcijā Gaudium et spes, 31numurā ir teikts, ka “Savu iespēju robežās pilsoņiem ir aktīvi jāpiedalās sabiedriskajā dzīvē. Šī līdzdalība var būt tik dažāda, cik dažādas ir zemes un kultūras. "Slavējamas ir tās tautas, kuru patiesā brīvībā iespējami lielāks skaits pilsoņu iesaistās sabiedriskajās lietās." (KBK 1915). Bet paliek atklāts jautājums, par ko balsot? 

Piedāvāšu Austrālijas bīskapu publicētos kritērijus, pēc kuriem arī mēs varam vadīties. Tie ir: katra cilvēka cieņas tiesības; tiesības uz uzturu, mājokli un aizsardzību; tiesības uz izglītību; tiesības uz sanitāro aprūpi, darbu un pamatpakalpojumiem; tiesības gan pašreizējai, gan nākamajām paaudzēm dzīvot drošā, veselīgā un nepiesārņotā vidē; tiesības sniegt savu ieguldījumu sabiedrībai saskaņā ar savām spējām, un visbeidzot, tiesības dzīvot saskaņā ar savu ticību, ja tā neaizskar citu cilvēku ticību.

Iesaku kardināla Pujata "Sprediķus"

Jaunā sprediķu krājuma ievadā pats kardināls raksta, ka publicētās homīlijas sacītas Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā Ticības gada laikā (2013. gadā), un izsaka cerību, ka „šī grāmata noderēs jaunajiem priesteriem un katehētiem viņu darbā".

Kardināla homīlijas noteikti var raisīt daudz plašāka lasītāju loka interesi, jo sprediķos iztirzātas gan svarīgākās ticības patiesības, gan tādi temati kā dzīve Kristū, Baznīcas sakramenti, Dieva baušļi un lūgšanas dzīve, par kuru kardināls Jānis Pujats ir sprediķojis: „Lūgšanā izpaužas mūsu personīgās attiecības ar Dievu. [..] Kāda ir mūsu iekšējā nostāja? Vai mūsu lūgšanas nāk no Dievu mīlošas, pazemīgas un satriektas sirds dziļumiem, vai arī tās izskan tikai kādas ārējas vajadzības dēļ? Kristus, mirstot pie krusta, teica: „Man slāpst." (Jņ 19, 28) Viņš ir izslāpis pēc ļaužu mīlestības. Svētais Augustīns saka - Dievam slāpst pēc tā, lai mēs būtu izslāpuši pēc Viņa." Kardināla Jāņa Pujata izteiksmes veids ir skaidrs un viegli uztverams lasītājiem ar visdažādāko sagatavotības līmeni. Ne velti viņš pats ir izsacījis šādu liecību, kas arī citēta kā grāmatas moto: „Luterāņu mācītājs Jānis Liepiņš man reiz teica: „Pujata kungs, es speciāli klausījos televīzijā Jūsu sprediķi, lai tajā atrastu kaut vienu lieku vārdu. Neatradu!"" Jaunā grāmata ir pieejama baznīcu grāmatu galdos, to varēs iegādāties arī Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētku laikā Aglonā. Internetā lietotāji jauno sprediķu krājumu var nopirkt izdevniecības „KALA Raksti" internetveikalā.

Vai es regulāri lasu un abonēju katoļu presi?