Jautājums: Gribu noskaidrot, kas ir Dzīvā Dieva Zīmogs (Sigillum Dei Divi), lapiņas ar tekstu, ko izdala svētceļojuma dalībniekiem, piesakot, ka šis teksts jātur mājas, dzīvokļa logā kā aizsardzības līdzeklis. Tekstā teikts: „Šī lūgšana ir Dieva Tēva dāvana bez maksas dota pravietim Marijai Dieva Žēlsirdībai, lai aizsargātu Dieva bērnus...” Vai tam ir kāda saistība ar apustuļa Jāņa atklāsmes grāmatā (Atkl 7,2-4.9-14) teikto: „Viņam bija dzīvā Dieva zīmogs un viņš sauca skaļā balsī četriem eņģeļiem... kamēr mēs nebūsim apzīmogojuši mūsu Dieva kalpus uz viņu pieres." Pateicos par atbildi.
2013.gadā laikrakstā "Katoļu Baznīcas Vēstnesis" bija publicēts katoļa, itāļu sociologa Masimo Introviņje no Itālijas raksts „Viltus gaišreģe pret pāvestu Francisku”. Tajā autors izskaidroja šos jautājumus. Īsumā būtiski uzsvērt, ka Īrijā, no kurienes Marija no Dievišķās žēlsirdības it kā nāk, daudzi šaubās, vai vispār šāda sieviete eksistē, un ir pārliecināti, ka tā ir anonīmu personu grupa, kas izplata atklāsmes Marijas no Dievišķās žēlsirdības vārdā.
M. Introviņje skaidro, ka Marijas no Dievišķās žēlsirdības vēstījumu saturs ir veidots klasiskā millenārisma formā. Millenārisma virziena pārstāvji apgalvo, ka ļoti sīki pārzina, kā un nereti arī kad būs laiku beigas. Šo virzienu Katoliskās Baznīcas katehisms dēvē par „nākotnes valstības viltojumu”, jo neviens nevar zināt „ne dienu, ne stundu” (Mt 25, 13), ne arī veidu, kā tas precīzi notiks. M. Introviņje uzsver, ka Baznīca šādu doktrīnu nosoda un neatzīst.
„Dzīvā Dieva zīmogs” un tam pievienotā lūgšana šajās viltus atklāsmēs tiek pasniegta kā veids, kas cilvēkam nodrošinās dievišķu aizsardzību Lielo pārbaudījumu laikā. Tas saskaņā ar Marijas no Dieva žēlsirdības sludināto notiks 2016. gada maijā.
Priesteris Ilmārs Tolstovs, atsaucoties uz Vatikāna II koncila dogmatisko konstitūciju "Dei Verbum" un Katoliskās Baznīcas katehismu, skaidro, ka jaunas atklāsmes vairs nebūs, un mums ir jāpietiek ar to Atklāsmi, ko atnesa Jēzus Kristus. "Kristīgā pestīšanas kārtība, proti, jaunā un galīgā derība, nekad nebeigsies, un mums nav jāgaida vairs nekāda jauna publiska Atklāsme pirms mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanās godībā." (DV 4; KBK 66)
Pārpublicēts no www.kbvestnesis.lv Nr.22(502) 2014. gada 22. novembris
http://www.kbvestnesis.lv/index.php/garigai-dzivei/lasitajs-jauta/1778-velreiz-par-viltus-atklasmem
Žēlsirdības gada noslēgums Aglonā!
NOSLĒDZAS DIEVA ŽĒLSIRDĪBAS ĀRKĀRTĒJAIS JUBILEJAS GADS
2015. gada 8. decembrī, Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas svētkos, pāvests Francisks ar bullu "Misericordiae Vultus" un Svēto durvju atvēršanu izsludināja Žēlsirdības ārkārtas Jubilejas gadu, kas noslēgsies šī gada 20. novembrī, Kristus Vispasaules Karaļa svētkos.
Šī gada devīze bija "Žēlsirdīgi kā Tēvs", kas ņemta no līdzības par pazudušo dēlu un tēvu, kurš dēlu žēlsirdīgi atkal uzņēma mājās, neskatoties uz viņa pagātnes kļūdām. Šajā gadā pāvests aicināja pievērst īpašu vērību žēlsirdībai gan citam pret citu, gan arī pret radīto pasauli kopumā.
Latvijas Baznīcā Žēlsirdības gada noslēgšana notiks 2016. gada 21. novembrī, pirmdien, Aglonas bazilikā pulksten 12:00. Svēto Misi svinēs apustuliskais sūtnis Baltijas valstīs V. E. arhibīskaps Pedro Lopess Kintana, Latvijas bīskapi, priesteri.
Draudžu ticīgie aicināti piedalīties šajā dievkalpojumā, lai kopīgi pateiktos Dievam par Viņa bezgalīgo žēlsirdību un šajā gadā dāvātajām žēlastībām, kā arī lūgtu par mieru pasaulē un Latvijā.
Svētā Mise tiks translēta Latgales radio.
Pārpublicēts no www.radieceze.lv
2015. gada 8. decembrī, Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas svētkos, pāvests Francisks ar bullu "Misericordiae Vultus" un Svēto durvju atvēršanu izsludināja Žēlsirdības ārkārtas Jubilejas gadu, kas noslēgsies šī gada 20. novembrī, Kristus Vispasaules Karaļa svētkos.
Šī gada devīze bija "Žēlsirdīgi kā Tēvs", kas ņemta no līdzības par pazudušo dēlu un tēvu, kurš dēlu žēlsirdīgi atkal uzņēma mājās, neskatoties uz viņa pagātnes kļūdām. Šajā gadā pāvests aicināja pievērst īpašu vērību žēlsirdībai gan citam pret citu, gan arī pret radīto pasauli kopumā.
Latvijas Baznīcā Žēlsirdības gada noslēgšana notiks 2016. gada 21. novembrī, pirmdien, Aglonas bazilikā pulksten 12:00. Svēto Misi svinēs apustuliskais sūtnis Baltijas valstīs V. E. arhibīskaps Pedro Lopess Kintana, Latvijas bīskapi, priesteri.
Draudžu ticīgie aicināti piedalīties šajā dievkalpojumā, lai kopīgi pateiktos Dievam par Viņa bezgalīgo žēlsirdību un šajā gadā dāvātajām žēlastībām, kā arī lūgtu par mieru pasaulē un Latvijā.
Svētā Mise tiks translēta Latgales radio.
Pārpublicēts no www.radieceze.lv
M. Gibsona filmas "Kauja par Heksoridžu" recenzija!
Nesen noskatījos Mela Gibsona filmu "Kauja par Heksoridžu". Ilgi domāju, vai man vajag kaut ko rakstīt pr šo filmu, tomēr sapratu, ka man ir jāraksta. Un uzreiz gribu teikt - aizejiet un noskatieties. Tik sen nebiju skatījies tik evaņģelizējošu filmu. Par ko ir stāsts?
"Desmonds Doss ir viens no ievērojamākajiem 2.Pasaules kara varoņiem. Sīvu cīņu laikā par Heksoridžu starp ASV un Japānas impērijas armijām viņš izglāba vairāk nekā 75 kareivju dzīvības ne reizi nepieskaroties ieročiem vai nogalinot kādu. Viņš stingri ticēja, ka karš ir taisnīgs, bet nonāvēšana ir slikta. Viņš bija vienīgais karavīrs 2. Pasaules karā, kurš frontes līnijās cīnījās bez ieroča un par nopelniem valsts labā saņēma Goda medaļu (Medal of Honor) un Purpura sirds ordeni (Purple Heart)." (no filmas recenzijas www.forumcinemas.lv)
Filmas galvenais varonis ir Septītās Dienas Adventists, kurš pats, savā ģimenē ir piedzīvojis vardarbību un viņš pieņem lēmumu visu savu dzīvi nepieskarties ierocim. Tomēr ir II Pasaules kara beigas, ASV karo ar Japānu un ir nepieciešams iesaistīties, lai valsts uzvarētu. Ciematā, kurā dzīvo Desmonds gandrīz visi puiši viņa vecumā dodas dienestā, un arī viņš nevar stāvēt malā. Bet kā tad ar to ieroci?
Sākotnēji armijā visi par viņu smejas un nonāk pat līdz tam, ka viņš tiek saukts kara tribunāla priekšā par, nēsāt ieroci pavēles nepildīšanu. Tomēr viss izkārtojas tā, ka viņš dodas cīņā. Kad amerikāņu karavīri cieš smagu sakāvi kaujā pret japāņiem un karaspēks atkāpjas, Desmonds viens pats slepeni paliek ienaidnieka kontrolētā teritorijā un izglābj, jeb iznes, no šīs teritorijas 75 ievanotos amerikāņu kareivjus.
Filma liek domāt, par ticīgo cilvēku tiesībām, savas pārliecības dēļ atteikties no kādām, visai sabiedrībai svarīgam normām un otrs jautājums - vai vardarbību var uzvarēt ar vardarbību. Bet šī filma liks katram no tās skatītajiem uzdot sev vēl daudzus eksistenciālus jautājumus. Aizejiet un Mels Gibsons jums neliks vilties.
Vēl recenzija: http://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/filmas-_kauja-par-heksoridzu_-recenzija.-kara-sausmu-simfonija-14159331
Filmas "Melānijas hronika" recenzija!
Pirms neilga laika noskatījos Viestura Kairiša filmu "Melānijas hronika". Nevēlos sīki analizēt filmas saturu un māksliniecisko pusi, jo to noteikti jau ir izdarījuši vai arī izdarīs citi. No savas puses varu teikt, ka filmā ir ļoti spēcīgi atspoguļots cerības motīvs. Tā nav reliģiska filma un tajā ir tikai dažas norādes uz kristietību, kā piemēram kādas izsūtītās teiktais, ka dienā, kad viņi atrodas lopu vagonos ceļā uz Sibīriju, viņas bērniņam bija nozīmēts kristību datums. Tomēr ir vēl kāda cita epizode, kur filmas galvenā varone Melānija (šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo), jau gandrīz zaudējusi spēkus un atrodoties uz dzīvības un nāves robežas, izsaka skaistus vārdus par ticību, cerību un mīlestību. Kas man šajā filmā likās pats svarīgākais? Tas, ka šo ceļu izturēja tikai tie, kuri, neskatoties uz visām piedzīvotajām šausmām, spēja saglabāt cerību par Latviju, par atgriešanos mājās. Jau pašā filmas sākumā, vilciena vagonā ir aina ar traģēdiju, ar pašnāvību. Tātad tie, kuri jau pašā sākumā krita bezcerībā, tie ātri vien padevās un aizgāja mūžībā. Izturēja garā un ticībā stiprie. Un tāda ir arī stāsta galvenā varone Melānija. Šī filma veidota pēc rakstnieces Melānijas Vanagas atmiņu romāna «Veļupes krastā» motīviem. Ko mēs, kā kristieši varam mācīties no šīs filmas? Mums katram ir sava Sibīrija un izsūtījums. Tas ir grēks un cīņa ar kārdinājumiem. Sātans vēlas mūs "izsūtīt" no Debesu Valstības, kas ir mūsu Tēvija. Un visa mūsu dzīve līdzinās tam, ko mēs dziedam slavenajā dziedājumā "Esi sveicināta, Karaliene..." - "mēs, Ievas bērni, sērojam un raudam šajā asaru ielejā...". Tomēr tieši cerība uz atgriešanos Tēvijā, kur "nebūs vairs nakts, ne sveces, ne saules gaisma tiem nebūs vajadzīga; jo Kungs Dievs izlies gaismu pār viņiem, un viņi valdīs mūžīgi mūžam" (Atkl 22, 5) palīdz mums pārvarēt visas ikdienas dzīves grūtības un doties tālāk, neskatoties ne uz pārbaudījumiem un kārdinājumiem. Lai šī Melānijas liecība, kas dod stiprinājumu visiem, kas atrodas grūtībās, arī mūs iedrošina nekrist izmisumā, bet visu savu paļāvību atrast Dievā.
11.novembrī - harismātiskā slavēšana
Šo piektdien, 11. novembrī, Rīgas Kristus Karaļa draudzē notiks Jubilejas gada noslēguma – nu jau ceturtā – harizmātiskā slavēšana, kas veltīta Dieva žēlsirdībai. Uz to aicināts ikviens, kas vēlas kopā lūgties, slavēt Dievu un piedzīvot prieku.
Atzīmējot Dieva žēlsirdības gadu, vairākas kopienas nolēma rīkot kopīgus slavēšanas vakarus, no kuriem pirmais notika šī gada 29. janvārī. Tā bija iespēja tuvāk sadraudzēties un lūgt lielākā spēkā.
Lai arī Jubilejas gads tuvojas noslēgumam, viens no pasākuma koordinatoriem Agris Želvis atzīst, ka, ņemot vērā pozitīvās atsauksmes un dalībnieku aizkustinošās liecības, kopienas plāno kopīgos slavēšanas vakarus turpināt. Tāpēc decembrī plānota pasākuma rīkotāju tikšanās, kuras laikā tiks nolemta tālākā rīcība.
Šī gada pēdējā kopīgā slavēšana 11. novembrī sāksies pl. 18 arī īsu skaidrojumu, kas ir harizmātiskā lūgšana. Pēc tam sekos slavēšana un pl. 19.30 ir plānota Svētā Mise, pēc kuras būs laiks ne tikai kopīgam priekam, bet arī individuāliem aizlūgumiem.
Pasākumu organizē Bērniņa Jēzus māsas karmelītes, Jāzepa vīru grupa, kopiena “Effata”, kopiena “Dzīvības straumes”, Vidzemes Katoļu jauniešu centrs, kopiena „Chemin Neuf”, kopiena “Emmanuel”, kā arī sievu grupa “Marta un Marija”.
LRKB IC, www.katolis.lv
Vai es ticu uz mirušo augšāmcelšanos? (Vatikāna radio)
Pavisam nesen mēs svinējām Visu svēto dienu un mirušo piemiņas dienu. Šie svētki atkal no jauna mūs visus aicināja pacelt savas dvēseles no zemes uz debesīm, lai lūgtos par saviem mirušajiem, kā arī tā bija iespēja lūgt visu svēto aizbildniecību gan mums pašiem, gan arī visiem mūsu aizgājējiem. Šodienas evaņģēlijā dzirdētais mūs aicina mazliet paturpināt jau šajos svētkos iesākto tematiku – mirušo augšāmcelšanos.
Katru svētdienu un lielajos svētkos visa Baznīca un arī mēs ticības apliecinājumā “Es ticu” sakām: “Es ticu uz mirušo augšāmcelšanos un dzīvi nākamajā mūžībā!” Jēzus šodien māca Jeruzalemes templī un jau sākot ar Lūkas 19. nodaļā aprakstīto, Jeruzalemes svētnīcā Jēzum notiek intensīvs dialogs, pat strīds ar farizejiem, saduķejiem un Rakstu mācītajiem. Saduķeji, tāpat kā mūsdienu skeptiskais un pārlieku racionālais cilvēks vairs netic, ka eksistē tāda mirušo augšāmcelšanās. Šie saduķeji savdabīgā veidā interpretē Toru, Izraēļa svēto grāmatu un it kā tur atrod pamatojumu saviem maldiem. Tomēr, interpretējot Mozus Likumu, Jēzus ne tikai parāda savu autoritāti, bet arī skaidro šo likumu Labās Vēsts gaismā. Jēzus norāda uz dzīvo Dievu un Dievā visi kļūst dzīvi – ne tikai Ābrahāms, Īzaks , Jēkabs un Mozus, bet arī ikviens ticīgais. “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs!” Dievs nav miris! Dievs ir dzīvs, jo Kristus augšāmcēlās! Svētie Raksti mums dod drošu apsolījumu: "Un ja Tā Gars, kas Jēzu uzmodināja no miroņiem, mājo jūsos, tad Tas, kurš Kristu piecēla no miroņiem, atdzīvinās arī jūsu mirstīgās miesas, pateicoties savam Garam, kas jūsos mājo." ( Rom 8, 11) "Kā tad daži no jums var sacīt, ka augšāmcelšanās no miroņiem nav? Ja mirušie neceļas augšā, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Bet ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un veltīga ir arī jūsu ticība. [..] Bet tagad Kristus ir augšāmcēlies no miroņiem kā pirmais no aizmigušajiem." (1 Kor 15, 12-14. 20)
Katoliskās Baznīcas Katehisms norāda, ka „ticība, ka mirušie augšāmcelsies, jau no pašiem pirmsākumiem bija kristīgās ticības būtisks elements. Kristiešu pārliecība ir, ka mirušie augšāmcelsies; tam ticot, mēs dzīvojam.” (KBK 991)
Patiesību par mirušo augšāmcelšanos Dievs savai tautai atklāja pakāpeniski. Cerība, ka mirušie augšāmcelsies miesā, izrietēja no ticības uz Dievu, kas radīja visu cilvēku - miesu un dvēseli. Debesu un zemes Radītājs ir arī Tas, kas uzticīgi glabā savu derību ar Ābrahamu un viņa pēcnācējiem. Šo divu patiesību gaismā sāka izpausties ticība uz augšāmcelšanos.
Ticību miesas augšāmcelšanai Jēzus saista ar savu Personu: "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība." ( Jņ 11, 25) Pēdējā dienā Jēzus pats augšāmcels tos, kuri būs ticējuši uz Viņu un kas būs ēduši Viņa Miesu un dzēruši Viņa Asinis Euharistijā, jeb Svētajā Misē. Evaņģēlija aprakstos mēs varam izlasīt, ka jau savas dzīves laikā Jēzus dažus mirušos atdzīvināja, arī līdzība par Jonasa un tempļa zīmi to skaidri atklāj. Ar šīm zīmēm Viņš pasludina, ka augšāmcelsies trešajā dienā pēc nāves. Mēs, kas esam kristieši, visā savā dzīvē esam Kristus nāvas, augšāmcelšanās liecinieki. Būt par Kristus liecinieku nozīmē būt par "augšāmcelšanās liecinieku" ( Apd 1, 22), "kopā ar Viņu" ēst un dzert "pēc Viņa augšāmcelšanās" ( Apd 10, 41). Kristīgo cerību uz augšāmcelšanos ievērojami iezīmēja tikšanās ar augšāmcēlušos Kristu. Mēs augšāmcelsimies tāpat kā Viņš, ar Viņu un caur Viņu.
Jau no pašiem pirmsākumiem kristiešu ticība augšāmcelšanai izraisījusi neizpratni un opozīciju. Tieši tāpat ir arī mūsdienās. Pat daudzi katoļi, kuri šad un tad apmeklē baznīcu, gandrīz netic tam, ka pēc nāves viņi varēs augšāmcelties jaunai dzīvei. Nevienā citā jautājumā kristīgā ticība nesaskaras ar tik lielu pretestību, kā jautājumā par miesas augšāmcelšanos, uzsver Katoliskās Baznīcas katehisms. Tomēr šodienas Evanģēlija fragmentā Jēzus vēlas mūs iedrošināt un stiprināt: “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo visi Viņam dzīvo!” Ja mēs savā ikdienā dzīvosim kopā ar Jēzu, attīrīsim savas dvēseles izlīgšanas sakramentā, tad mēs ar Kristu jau tagad dzīvojam un arī dzīvosim ar Viņu mūžībā.
Katru svētdienu un lielajos svētkos visa Baznīca un arī mēs ticības apliecinājumā “Es ticu” sakām: “Es ticu uz mirušo augšāmcelšanos un dzīvi nākamajā mūžībā!” Jēzus šodien māca Jeruzalemes templī un jau sākot ar Lūkas 19. nodaļā aprakstīto, Jeruzalemes svētnīcā Jēzum notiek intensīvs dialogs, pat strīds ar farizejiem, saduķejiem un Rakstu mācītajiem. Saduķeji, tāpat kā mūsdienu skeptiskais un pārlieku racionālais cilvēks vairs netic, ka eksistē tāda mirušo augšāmcelšanās. Šie saduķeji savdabīgā veidā interpretē Toru, Izraēļa svēto grāmatu un it kā tur atrod pamatojumu saviem maldiem. Tomēr, interpretējot Mozus Likumu, Jēzus ne tikai parāda savu autoritāti, bet arī skaidro šo likumu Labās Vēsts gaismā. Jēzus norāda uz dzīvo Dievu un Dievā visi kļūst dzīvi – ne tikai Ābrahāms, Īzaks , Jēkabs un Mozus, bet arī ikviens ticīgais. “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs!” Dievs nav miris! Dievs ir dzīvs, jo Kristus augšāmcēlās! Svētie Raksti mums dod drošu apsolījumu: "Un ja Tā Gars, kas Jēzu uzmodināja no miroņiem, mājo jūsos, tad Tas, kurš Kristu piecēla no miroņiem, atdzīvinās arī jūsu mirstīgās miesas, pateicoties savam Garam, kas jūsos mājo." ( Rom 8, 11) "Kā tad daži no jums var sacīt, ka augšāmcelšanās no miroņiem nav? Ja mirušie neceļas augšā, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Bet ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un veltīga ir arī jūsu ticība. [..] Bet tagad Kristus ir augšāmcēlies no miroņiem kā pirmais no aizmigušajiem." (1 Kor 15, 12-14. 20)
Katoliskās Baznīcas Katehisms norāda, ka „ticība, ka mirušie augšāmcelsies, jau no pašiem pirmsākumiem bija kristīgās ticības būtisks elements. Kristiešu pārliecība ir, ka mirušie augšāmcelsies; tam ticot, mēs dzīvojam.” (KBK 991)
Patiesību par mirušo augšāmcelšanos Dievs savai tautai atklāja pakāpeniski. Cerība, ka mirušie augšāmcelsies miesā, izrietēja no ticības uz Dievu, kas radīja visu cilvēku - miesu un dvēseli. Debesu un zemes Radītājs ir arī Tas, kas uzticīgi glabā savu derību ar Ābrahamu un viņa pēcnācējiem. Šo divu patiesību gaismā sāka izpausties ticība uz augšāmcelšanos.
Ticību miesas augšāmcelšanai Jēzus saista ar savu Personu: "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība." ( Jņ 11, 25) Pēdējā dienā Jēzus pats augšāmcels tos, kuri būs ticējuši uz Viņu un kas būs ēduši Viņa Miesu un dzēruši Viņa Asinis Euharistijā, jeb Svētajā Misē. Evaņģēlija aprakstos mēs varam izlasīt, ka jau savas dzīves laikā Jēzus dažus mirušos atdzīvināja, arī līdzība par Jonasa un tempļa zīmi to skaidri atklāj. Ar šīm zīmēm Viņš pasludina, ka augšāmcelsies trešajā dienā pēc nāves. Mēs, kas esam kristieši, visā savā dzīvē esam Kristus nāvas, augšāmcelšanās liecinieki. Būt par Kristus liecinieku nozīmē būt par "augšāmcelšanās liecinieku" ( Apd 1, 22), "kopā ar Viņu" ēst un dzert "pēc Viņa augšāmcelšanās" ( Apd 10, 41). Kristīgo cerību uz augšāmcelšanos ievērojami iezīmēja tikšanās ar augšāmcēlušos Kristu. Mēs augšāmcelsimies tāpat kā Viņš, ar Viņu un caur Viņu.
Jau no pašiem pirmsākumiem kristiešu ticība augšāmcelšanai izraisījusi neizpratni un opozīciju. Tieši tāpat ir arī mūsdienās. Pat daudzi katoļi, kuri šad un tad apmeklē baznīcu, gandrīz netic tam, ka pēc nāves viņi varēs augšāmcelties jaunai dzīvei. Nevienā citā jautājumā kristīgā ticība nesaskaras ar tik lielu pretestību, kā jautājumā par miesas augšāmcelšanos, uzsver Katoliskās Baznīcas katehisms. Tomēr šodienas Evanģēlija fragmentā Jēzus vēlas mūs iedrošināt un stiprināt: “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo visi Viņam dzīvo!” Ja mēs savā ikdienā dzīvosim kopā ar Jēzu, attīrīsim savas dvēseles izlīgšanas sakramentā, tad mēs ar Kristu jau tagad dzīvojam un arī dzīvosim ar Viņu mūžībā.
pr. Ilmārs Tolstovs
Abonēt:
Ziņas (Atom)