svētdiena, 2016. gada 6. novembris

Vai es ticu uz mirušo augšāmcelšanos? (Vatikāna radio)

Pavisam nesen mēs svinējām Visu svēto dienu un mirušo piemiņas dienu. Šie svētki atkal no jauna mūs visus aicināja pacelt savas dvēseles no zemes uz debesīm, lai lūgtos par saviem mirušajiem, kā arī tā bija iespēja lūgt visu svēto aizbildniecību gan mums pašiem, gan arī visiem mūsu aizgājējiem. Šodienas evaņģēlijā dzirdētais mūs aicina mazliet paturpināt jau šajos svētkos iesākto tematiku – mirušo augšāmcelšanos.

Katru svētdienu un lielajos svētkos visa Baznīca un arī mēs ticības apliecinājumā “Es ticu” sakām: “Es ticu uz mirušo augšāmcelšanos un dzīvi nākamajā mūžībā!” Jēzus šodien māca Jeruzalemes templī un jau sākot ar Lūkas 19. nodaļā aprakstīto, Jeruzalemes svētnīcā Jēzum notiek intensīvs dialogs, pat strīds ar farizejiem, saduķejiem un Rakstu mācītajiem. Saduķeji, tāpat kā mūsdienu skeptiskais un pārlieku racionālais cilvēks vairs netic, ka eksistē tāda mirušo augšāmcelšanās. Šie saduķeji savdabīgā veidā interpretē Toru, Izraēļa svēto grāmatu un it kā tur atrod pamatojumu saviem maldiem. Tomēr, interpretējot Mozus Likumu, Jēzus ne tikai parāda savu autoritāti, bet arī skaidro šo likumu Labās Vēsts gaismā. Jēzus norāda uz dzīvo Dievu un Dievā visi kļūst dzīvi – ne tikai Ābrahāms, Īzaks , Jēkabs un Mozus, bet arī ikviens ticīgais. “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs!” Dievs nav miris! Dievs ir dzīvs, jo Kristus augšāmcēlās! Svētie Raksti mums dod drošu apsolījumu: "Un ja Tā Gars, kas Jēzu uzmodināja no miroņiem, mājo jūsos, tad Tas, kurš Kristu piecēla no miroņiem, atdzīvinās arī jūsu mirstīgās miesas, pateicoties savam Garam, kas jūsos mājo." ( Rom 8, 11) "Kā tad daži no jums var sacīt, ka augšāmcelšanās no miroņiem nav? Ja mirušie neceļas augšā, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Bet ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un veltīga ir arī jūsu ticība. [..] Bet tagad Kristus ir augšāmcēlies no miroņiem kā pirmais no aizmigušajiem." (1 Kor 15, 12-14. 20)

Katoliskās Baznīcas Katehisms norāda, ka „ticība, ka mirušie augšāmcelsies, jau no pašiem pirmsākumiem bija kristīgās ticības būtisks elements. Kristiešu pārliecība ir, ka mirušie augšāmcelsies; tam ticot, mēs dzīvojam.” (KBK 991)

Patiesību par mirušo augšāmcelšanos Dievs savai tautai atklāja pakāpeniski. Cerība, ka mirušie augšāmcelsies miesā, izrietēja no ticības uz Dievu, kas radīja visu cilvēku - miesu un dvēseli. Debesu un zemes Radītājs ir arī Tas, kas uzticīgi glabā savu derību ar Ābrahamu un viņa pēcnācējiem. Šo divu patiesību gaismā sāka izpausties ticība uz augšāmcelšanos.

Ticību miesas augšāmcelšanai Jēzus saista ar savu Personu: "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība." ( Jņ 11, 25) Pēdējā dienā Jēzus pats augšāmcels tos, kuri būs ticējuši uz Viņu un kas būs ēduši Viņa Miesu un dzēruši Viņa Asinis Euharistijā, jeb Svētajā Misē. Evaņģēlija aprakstos mēs varam izlasīt, ka jau savas dzīves laikā Jēzus dažus mirušos atdzīvināja, arī līdzība par Jonasa un tempļa zīmi to skaidri atklāj. Ar šīm zīmēm Viņš pasludina, ka augšāmcelsies trešajā dienā pēc nāves. Mēs, kas esam kristieši, visā savā dzīvē esam Kristus nāvas, augšāmcelšanās liecinieki. Būt par Kristus liecinieku nozīmē būt par "augšāmcelšanās liecinieku" ( Apd 1, 22), "kopā ar Viņu" ēst un dzert "pēc Viņa augšāmcelšanās" ( Apd 10, 41). Kristīgo cerību uz augšāmcelšanos ievērojami iezīmēja tikšanās ar augšāmcēlušos Kristu. Mēs augšāmcelsimies tāpat kā Viņš, ar Viņu un caur Viņu.

Jau no pašiem pirmsākumiem kristiešu ticība augšāmcelšanai izraisījusi neizpratni un opozīciju. Tieši tāpat ir arī mūsdienās. Pat daudzi katoļi, kuri šad un tad apmeklē baznīcu, gandrīz netic tam, ka pēc nāves viņi varēs augšāmcelties jaunai dzīvei. Nevienā citā jautājumā kristīgā ticība nesaskaras ar tik lielu pretestību, kā jautājumā par miesas augšāmcelšanos, uzsver Katoliskās Baznīcas katehisms. Tomēr šodienas Evanģēlija fragmentā Jēzus vēlas mūs iedrošināt un stiprināt: “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo visi Viņam dzīvo!” Ja mēs savā ikdienā dzīvosim kopā ar Jēzu, attīrīsim savas dvēseles izlīgšanas sakramentā, tad mēs ar Kristu jau tagad dzīvojam un arī dzīvosim ar Viņu mūžībā.

pr. Ilmārs Tolstovs

2 komentāri:

  1. Ko darīt, ja pēc zaudējuma, dvēselē ir tāds tukšums, ka nav spēka pat lūgties?

    AtbildētDzēst
  2. Tas tiešām nav brīnums, ka mūsdienās miesas augšāmcelšanai netic. Ja vispār pēcnāves dzīvei tic, tad ticība ir tāda, ka dvēsele planēs kaut kur kaut kādā dievišķā ēterā apkārt vai varbūt savienosies, izšķīdīs Dievā, kaut kā tā. Miesas augšāmcelšanās ir nepieciešami saistīta ar materiālās dimensijas klātbūtni viņā saulē. Un šeit rodas dabaszinātniskas pretrunas tiešā veidā...

    AtbildētDzēst