Habilam nebija iespējas
izdzīvot. Uz viņu šāva no kalašnikova automāta AK-47. Kad ar šādu automātu
iešauj no tuva attāluma, izdzīvot nav iespējams.
Habila ir uzņēmējs un
evaņģeliskās baznīcas loceklis. Par to, kas notika Nigērijā 2012.gadā, viņa
mazajā ciematiņā viņš stāstīja Eiropas Parlamentā un ASV kongresā. Šobrīd viņš
sniedz liecības dažādās draudzēs, arī katoļu.
Kad 2012.gada 28.novembrī
plkst. 11.00 vakarā viņš dzirdeja klauvējienus pie durvīm, viņš bija pārliecināts,
ka tie ir Nigērijas armijas karavīri. Kad atvēra durvis, palika uz vietas mēms.
Vīri garos svārkos. Aizsegtās sejas raisīja bailes. Viņš uzreiz atpazina Boko
Haram grupējumu, kas bija slavens ar savu brutalitāti. Tie bija ļaudis, kas
uzbruka kristiešu baznīcām, dedzināja vecākus savu bērnu priekšā, pārgrieza
rīkles. Grupas līderis lika Habala ģimenei iznākt uz ielas un teica, ka ir
atnākuši, lai pabeigtu Allāha darbu. Habila sieva lūdzās, lai atstāj viņus
dzīvus. Habals stāsta: es padomāju, ka pēc neilga brīža satikšos ar Dievu aci
pret aci, tādēļ sāku lūgt Dievu. Kungs, es esmu vājš un grēcīgs. Es pats sevi
nepasargāšu. Piedod man manus grēkus. Pieņem manu dvēseli. Teicu savai sievai,
lai neraud, jo mēs drīz satiksimies debesīs. Pagriezos, lai pēdejo reizi
uzlūkotu savu ģimeni. Asaras lija pār manu seju.
Pie manis pienāca daži vīrieši.
Katram bija rokā kalašņikova automāts. Sekoja atslēgas jautājums: vai tu esi
kristietis vai musulmanis? Atbildēju, ka esmu kristietis un es nevaru noliegt
Jēzu. Tad sekoja nākamais jautājums: kādēļ es nevēlos pieņemt islāmu kā savu
reliģiju? Tad es padomāju, ka varu izmantot šo mirkli, lai sētu sēklu. Pateicu,
ka arī mēs sludinām Labo Vēsti musulmaņiem un visiem, kas nepazīst Jēzu. Tad
viņš uzlūkoja mani ar izbrīnu un teica: tu saki, ka jūs, kristieši pazīstiet
Dievu? Jā, es atbildēju – mēs sludinām patieso Dievu.
