Pavisam nesen pāvests Benedikts XVI, Romas Misāles Euharistiskajās lūgšanās, pieminot Vissvētāko Jaunavu Mariju, pievienoja klāt šādu tekstu – “un svēto Jāzepu, Viņas Līgavaini”. Arī Vatikāna II koncila dogmatiskajā konstitūcijā Lumen gentium ir teikts: “Svinot Euharistisko upuri, mēs tātad visciešākajā veidā pievienojamies debesu Baznīcas kultam, būdami ar to vienoti un pieminot vispirms godības pilno mūžam Jaunavu Mariju, svēto Jāzepu, svētos apustuļus un mocekļus, kā arī visus svētos” (LG, 50). Jāatcerās, ka pāvests Jānis XXIII svēto Jāzepu pasludināja par visa Vatikāna II koncila aizbildni. 1989.gada 15.novembrī svētais Pāvests Jānis Pāvils II uzrakstīja speciālu dokumentu Redemptoris custos par svēto Jāzepu un viņa misiju Kristus dzīvē un Baznīcā.
Svētajos Rakstos svētajam Jāzepam ir veltīti 26 panti, kuros viņš ir pieminēts 14 reizes. Ļoti daudz par svēto Jāzepu runā arī apokrifi, kuros ir daudz leģendu un nostāstu. Neskatoties uz to, ka Jāzeps nāca no Dāvida cilts, viņam nebija nekāda mantojuma un viņš pārtika tikai no sava roku darba. Viņš bija galdnieks, kā to norāda sv. Justīns, kurš dzīvoja II gs. pēc Kristus. Pēdējo reizi Evaņģēlijā mēs Jāzepu atrodam pieminētu svētceļojumā uz Jeruzalemi, kad Jēzum bija 12 gadu. Pēc daudzu pētnieku domām, tad kad Jēzus sāka savu publisko darbību 30 gadu vecumā, svētais Jāzeps bija jau miris. Viņam bija klusa un svētīga nāve, tādēļ tradīcija viņu piesauc kā labas un svētīgas nāves aizbildni. Ikonogrāfijā viņš tiek attēlots kā sirmgalvis, tomēr patiesībā viņš bija gados jauns, kad satika Mariju. Origēns Jāzepu nosauc par “taisnīgo vīru”, sv. Jānis Hrizostoms runā par viņa asarām un prieku, sv. Augustīns raksta par viņa legālo laulību ar Mariju un viņa tēvišķību, svētais Gregors no Nazianses parāda Jāzepa godību pār citiem svētajiem un sv. Hieronīms slavē viņa jaunavību.
