Daudzi, izlasot šo virsrakstu
uzreiz padomās: „Kādēļ gan mums, katoļiem, ir jāinteresējas par islāmu?” Uzreiz
mēgināšu dot atbildes. Pirmkārt, islāms ir viena no lielākajām monoteiskām
reliģijām, kas šobrīd strauji attīstās, īpaši Eiropā un pakāpeniski arī Latvijā
mums nākas un nāksies saskarties ar šīs reliģijas sekotājiem. Otrkārt, ir
nepieciešams labāk pazīt islāma teoloģisko koncepciju kas skar kristietību, lai
saprastu, kā musulmaņi redz kristiešus un kā mums veidot dialogu ar viņiem.
Treškārt, ir jānodala islāms un tā sekotāji no fundamentālistiskiem un
radikāliem strāvojumiem, kuri reliģijas vārdā veic vardarbību un terorismu.
Šajā rakstā neskaidrošu islāma
izcelšanos un pamatpostulātus, tādēļ, ka šo informāciju var atrast viegli
interentā vai citā populārā un skaidrojošā literatūrā. Musulmaņi tic, ka viņi
ir Ābrahāma pēcteči un noslēdz vairākkārtēju atklāsmju sēriju, ko Dievs uzsāka
ar Ādamu. Islāms, ja tā var teikt sevī „iekļauj” visas iepriekšējās monoteiskās
reliģijas – jūdaismu un kristietību. Par islāma rašanos uzskata 610 gadu, kad
pravietis Muhameds saņēma pirmās atklāsmes no Allāha (Dieva vārds arābu
valodā). Musulmaņi tic, ka Ādams bija pirmais musulmanis un arī jūdos un kristiešus
mīt „apslēpts” islāms, tikai viņi paši to neapzinās. Musulmanis uz kristiešiem
un jūdiem raugās citādi nekā uz pārējiem „neticīgajiem”, jo kristieši un jūdi
ir Grāmatas reliģijas sekotāji. Musulmaņi tic, ka Dieva – Allāha priekšā
atrodas mūžīga Grāmata, kura vēstures gaitā pakāpeniski ir „atklājusies” –
sākumā kā Tora – Vecā Derība, vēlāk kā Evaņģēlijs -Jaunā Derība, tikai
musulmaņi uzskata, ka, gan jūdi, gan kristieši ir sakropļojuši un izmainījuši
Dieva sākotnējo vēsti. Un tad Dievs - Allāhs sūtīja vēsti – atklāsmi pravietim
Muhamedam un šī „patiesā” vēsts tad ir atrodama svētajā grāmatā – Korānā, kas,
viņuprāt, vispilnīgāk atspoguļo to Grāmatu, kura atrodas Allāha priekšā. Tātad,
islāms nenoliedz, nenosoda iepriekšējās atklāsmes un to praviešus – gan Vecajā
Derībā, gan Jaunajā Derībā, bet uzskata šīs atklāsmes par nepilnīgām.
Islāms ar vislielāko rūpību
sargā un aizstāv absolūto monoteismu – ideju par vienu un vienīgo Dievu. Līdz
ar to, islāmā Dievam nevar būt nekādi atribūti un inkarnācijas. Islāmā absolūti
nav pieņemama un izprotama ideja, doma par Dieva nākšanu pasaulē, jeb
iemiesošanos. Līdz ar to, islāmā Jēzus ir tikai un vienīgi Marijas dēls. Nevar
būt Dieva tēvišķība. Jēzus islāmā ir tikai un vienīgi Dieva radība. Korānā ir
atrodama 19. sūra (nodaļa), kura pilnībā ir veltīta Jēzum un Marijai (Islāmā viņus
sauc par Isā un Miriam). Islāms atzīst Jēzus pārdabisko ieņemšanu no Svētā Gara
(Bezvainīgā Ieņemšana), jo tas saskan ar islāma koncepciju, ka Jēzum nav tēva.
Korānā 23 reizes varam atrast, ka Jēzus ir Marijas dēls. Muhameds akceptē
Marijas svētumu, kas sagatavo Jēzus nākšanu, viņi abi ir iekļauti Bībeles
lielajā geneoloģijā. Islamā nav Kristus (svaidītais Mesija). Jēzus ir tikai un
vienīgi pravietis. Korānā sūras (nodaļas), kas veltītas Jēzum un Marijai ir
vienādā skaitā. Islāms negodina Jēzu un Mariju, jo tie viņiem ir tikai un
vienīgi cilvēki. Jēzus pats nezina savu tēvu, Korānā tas nav pieminēts un Jēzus
arī nav pat Jāzepa dēls. Islāmā tā ir „tabū” tēma. Musulmaņi īpaši pārmet svētajam
Pāvilam, ka viņš vēlāk esot izkropļojis tīro, islamisko vēsti par Jēzu un to
hellenizējis un izstrādājis Jēzus dievišķības koncepciju. Gan Muhamedam, gan
Jēzum nav tēva. Jēzus Korānā tiek saukts par Allāha kalpu – tas, kurš ir saņēmis Grāmatu un ir piemērs visiem
Izraēļa sekotājiem. Korānā Jēzus ir mesija, bet tikai tādā nozīmē, kā
svētceļnieks, kā tas, kurš ir ceļojis uz Meku. Korāns atzīst, ka Jēzus veica
brīnumus, dziedināja, sludināja. Atzīst, ka Jēzum nav grēku.