Jēzus izpratne Korānā un islāmā

Daudzi, izlasot šo virsrakstu uzreiz padomās: „Kādēļ gan mums, katoļiem, ir jāinteresējas par islāmu?” Uzreiz mēgināšu dot atbildes. Pirmkārt, islāms ir viena no lielākajām monoteiskām reliģijām, kas šobrīd strauji attīstās, īpaši Eiropā un pakāpeniski arī Latvijā mums nākas un nāksies saskarties ar šīs reliģijas sekotājiem. Otrkārt, ir nepieciešams labāk pazīt islāma teoloģisko koncepciju kas skar kristietību, lai saprastu, kā musulmaņi redz kristiešus un kā mums veidot dialogu ar viņiem. Treškārt, ir jānodala islāms un tā sekotāji no fundamentālistiskiem un radikāliem strāvojumiem, kuri reliģijas vārdā veic vardarbību un terorismu.

Šajā rakstā neskaidrošu islāma izcelšanos un pamatpostulātus, tādēļ, ka šo informāciju var atrast viegli interentā vai citā populārā un skaidrojošā literatūrā. Musulmaņi tic, ka viņi ir Ābrahāma pēcteči un noslēdz vairākkārtēju atklāsmju sēriju, ko Dievs uzsāka ar Ādamu. Islāms, ja tā var teikt sevī „iekļauj” visas iepriekšējās monoteiskās reliģijas – jūdaismu un kristietību. Par islāma rašanos uzskata 610 gadu, kad pravietis Muhameds saņēma pirmās atklāsmes no Allāha (Dieva vārds arābu valodā). Musulmaņi tic, ka Ādams bija pirmais musulmanis un arī jūdos un kristiešus mīt „apslēpts” islāms, tikai viņi paši to neapzinās. Musulmanis uz kristiešiem un jūdiem raugās citādi nekā uz pārējiem „neticīgajiem”, jo kristieši un jūdi ir Grāmatas reliģijas sekotāji. Musulmaņi tic, ka Dieva – Allāha priekšā atrodas mūžīga Grāmata, kura vēstures gaitā pakāpeniski ir „atklājusies” – sākumā kā Tora – Vecā Derība, vēlāk kā Evaņģēlijs -Jaunā Derība, tikai musulmaņi uzskata, ka, gan jūdi, gan kristieši ir sakropļojuši un izmainījuši Dieva sākotnējo vēsti. Un tad Dievs - Allāhs sūtīja vēsti – atklāsmi pravietim Muhamedam un šī „patiesā” vēsts tad ir atrodama svētajā grāmatā – Korānā, kas, viņuprāt, vispilnīgāk atspoguļo to Grāmatu, kura atrodas Allāha priekšā. Tātad, islāms nenoliedz, nenosoda iepriekšējās atklāsmes un to praviešus – gan Vecajā Derībā, gan Jaunajā Derībā, bet uzskata šīs atklāsmes par nepilnīgām.

Islāms ar vislielāko rūpību sargā un aizstāv absolūto monoteismu – ideju par vienu un vienīgo Dievu. Līdz ar to, islāmā Dievam nevar būt nekādi atribūti un inkarnācijas. Islāmā absolūti nav pieņemama un izprotama ideja, doma par Dieva nākšanu pasaulē, jeb iemiesošanos. Līdz ar to, islāmā Jēzus ir tikai un vienīgi Marijas dēls. Nevar būt Dieva tēvišķība. Jēzus islāmā ir tikai un vienīgi Dieva radība. Korānā ir atrodama 19. sūra (nodaļa), kura pilnībā ir veltīta Jēzum un Marijai (Islāmā viņus sauc par Isā un Miriam). Islāms atzīst Jēzus pārdabisko ieņemšanu no Svētā Gara (Bezvainīgā Ieņemšana), jo tas saskan ar islāma koncepciju, ka Jēzum nav tēva. Korānā 23 reizes varam atrast, ka Jēzus ir Marijas dēls. Muhameds akceptē Marijas svētumu, kas sagatavo Jēzus nākšanu, viņi abi ir iekļauti Bībeles lielajā geneoloģijā. Islamā nav Kristus (svaidītais Mesija). Jēzus ir tikai un vienīgi pravietis. Korānā sūras (nodaļas), kas veltītas Jēzum un Marijai ir vienādā skaitā. Islāms negodina Jēzu un Mariju, jo tie viņiem ir tikai un vienīgi cilvēki. Jēzus pats nezina savu tēvu, Korānā tas nav pieminēts un Jēzus arī nav pat Jāzepa dēls. Islāmā tā ir „tabū” tēma. Musulmaņi īpaši pārmet svētajam Pāvilam, ka viņš vēlāk esot izkropļojis tīro, islamisko vēsti par Jēzu un to hellenizējis un izstrādājis Jēzus dievišķības koncepciju. Gan Muhamedam, gan Jēzum nav tēva. Jēzus Korānā tiek saukts par Allāha kalpu – tas, kurš ir saņēmis Grāmatu un ir piemērs visiem Izraēļa sekotājiem. Korānā Jēzus ir mesija, bet tikai tādā nozīmē, kā svētceļnieks, kā tas, kurš ir ceļojis uz Meku. Korāns atzīst, ka Jēzus veica brīnumus, dziedināja, sludināja. Atzīst, ka Jēzum nav grēku.

19. sūras 30 ajatā (pantā) ir minēts, ka Jēzus ir pravietis. Tikai vienu reizi Korānā tas ir minēts. Jēzus islāmā tiek iekļauts lielajā praviešu tradīcijā. Jēzus ir pēdējais pravietis pirms Muhameda. Musulmaņiem nav īstas skaidrības par Jēzus dzīves pēdējām stundām. Kā pravietim, Jēzum arī ir jāmirst. Tomēr, pēc musulmaņu tradīcijas Dievs nepieļautu, ka pravietis mirst vardarbīgā nāvē. Islāmā nav pieņemama koncepcija, ka Dieva plāns izgāžas un ka Dievs izvēlētie cilvēki zaudē. Islāms uzskata, ka kristieši kļūdījās un Jēzus vietā krustā tika piesists vai nu dubultnieks, vai romieši vienkārši sajauca un krustā piesita citu cilvēku. Pēc islāma koncepcijas, Jēzus klusām aizbēga un nomira kā visi citi cilvēki. Korānā ir skaidri minēts, ka Jēzus pasaules beigās nāks tiesāt cilvēkus. Tomēr, Jēzus tiesās tieši kristiešus par to, ka viņi dzīves laikā nav pieņēmuši islāmu un Jēzu ir pielūguši kā Dievu. Šāda Jēzus koncepcija islāmā ideāli un perfekti noslēdz musulmaņu vīziju šajā pasaulē.

Jāsaprot, ka Islāma rašanās sākumā VII gs., pravietis Muhameds un mazā musulmaņu kopiena Medinā tika spēcīgi vajāta. Tanī laikā šajā pilsētā bija spēcīga nestoriāņu kristiešu grupa, kura sākotnēji Muhamedā redzēja kristieti, kurš sludina par Jēzu, tikai nedaudz savādākā formā, nekā mācīja Roma vai Konstantinapole. Paši nestoriāņi jau bija iekristuši maldos un no Baznīcas nosodīti. Muhameds šiem kristiešiem teica: „Mēs zinām Jēzu, bet viņš ir savādāks. Jēzus kalpo Dievam, bet nav Dievs. Jēzus ir Atklāsmes starpnieks, bet ne pati Atklāsme.”

Noslēdzot šo īso un konspektīvo ieskatu musulmaņu uzskatos par Jēzu, varam uzdot sev jautājumu: „Kā mēs, kristieši, varam atbildēt musulmanim un norādīt uz Jēzus dievišķību?” Viena no islāma vājākajām vietām ir problēma, kas skar Dieva komunikāciju ar pasauli. Mēs, kristieši, ticam un apliecinām, ka mūsu Dievs ir viens un reizē Trīsvienīgs un jau pasaules radīšanas sākumā Dievs sevi netieši atklāj kā Trīsvienīgu Dievu, jo jau Radīšanas Grāmatas sākumā lasām, ka Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem un jau pirmo gadsimtu Baznīcas Tēvi, kā sv. Justīns un sv. Irenejs rakstīja par Logosu, Jeb Vārdu, kurš noslēpumainā veidā darbojās pirms kristietības un sagatavoja pasauli Jēzus Kristus nākšanai. Tomēr islāmā no vienas puses Dievs ir absolūti transcendents – tātad cilvēkam nepiejeams un neaizsniedzams. Bet no otras puses Viņš Sevi atklāj cilvēkiem. Un jautājums ir – kā šis islāma Dievs komunicē ar pasauli, caur ko Viņš komunicē un kā definēt to Grāmatu, kura mūžīgi atrodas Dieva - Allaha priekšā? Ja teiksim, ka tā ir tikai Radība, tad jāsāk apšaubīt Korāna iedvesmotība, ko musulmanis nekad nedarīs un kas ir pretrunā uzskatam, ka Korānu Dievs Muhamedam deva tiešā, nesagrozītā un nepastarpinātā veidā. Tomēr, ja teiksim, ka šī Grāmata ir dievišķa, tas nozīmē, ka mēs atzīsim vēl kādu dievību, dievišķību blakus Allāham. Līdz ar to sanāk, ka islāmā tieši Korāns kļūst par nedzīvu dievišķo starpnieku. Arī kristietībā ir mēginājumi Labo Vēsti par Dievu reducēt līdz Grāmatas līmenim, uzskatot, ka tikai tas, kas ir rakstiski fiksēts Rakstos – Bībelē ir patiess un no Dieva nācis. Bet mēs ticam, ka Vārds tapa Miesa – Jēzus Kristus, un dzīvo mūsu vidū un runā uz mums caur rakstisko un nerakstisko Vārdu savā Baznīcā. Jēzus Kristus uz mums runā arī caur Maģistēriju – pāvestu un bīskapu kolēģiju, kuri vienotā balsī intepretē rakstīto un nerakstīto Vārdu. Kristietībā mēs zinām, ka mūsu vidutājs sarp Dievu un cilvēkiem ir Jēzus Kristus – dzīva Persona, patiess Dievs un patiess Cilvēks, kurš mūs ir atpircis caur savu krusta nāvi un augšāmcēlšanos un kurš dzīvo un valda, caur Svēto Garu savā Baznīcā, Dievs visos mūžu mūžos. Amen. 

Raksts sagatavots speciāli publicēšanai "Katoļu Baznīcas Vēstnesis" www.kbvestnesis.lv