Tomēr, mūsdienās daudzi cilvēki apšauba Jēzus augšāmcelšanās vēsts autentiskumu. Kāds Sorbornas Universitātes filozofijas pasniedzējs Anri Comte – Sponville uzsver, ka viņš ir ateists un Jēzus vēsti var pieņemt līdz augšāmcelšanās brīdim.
Kādi tad ir pierādījumi tam, ka Kristus ir augšāmcēlies?
Uzreiz jāsaka, ka neviens cilvēks nav redzējis pašu Jēzus augšāmcelšanos. Precīzi būtu jālieto šāds apzīmējums – trešajā dienā, jeb nākamajā dienā pēc Lielās Sabata dienas Jēzus mācekļi un sievietes fiksēja faktu, ka Jēzus kapā nav, vēsturiski tika konstatēts un tam bija daudzi liecinieki, ka Jēzus kaps bija un vēl tagad ir tukšs. Tomēr šis tukšais kaps nevar būt par vienīgo augšāmcelšanās pierādījumu, jo jau pašos kristietības pirmsākumos virmoja versijas, ka mācekļi, vai kāds cits ir pa kluso nozadzis Jēzus miesas, lai pēc tam visai pasaulei varētu bazūnēt, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Tomēr šāda versija neiztur kritiku, jo pie kapa bija pielikta sardze, un pat ja viņa būtu aizmigusi, tad smagā akmens novelšana no kapa nepaliktu nepamanīta.
Kas tad mums liek ticēt tam, ka Jēzus ir augšāmcēlies?
Tās ir liecinieku liecības. Drošticami, autentiski liecinieki, kuri reāli redzēja, satika un runāja ar augšāmcēlušos Jēzu. Vēlāk arī šim faktam uzradās oponenti, kuri sāka teikt, ka šīs Jēzus parādīšanās mācekļiem bija viņu fantāzijas auglis, jo viņi tik ļoti pārdzīvoja par Jēzus nāvi, ka sāka redzēt to, ko paši vēlējās redzēt. Tomēr Bībeles liecības uzsver, ka mācekļi ne uzreiz noticēja tam, ka viņiem parādās Jēzus. Mācekļu skepse parāda to, ka viņi bija ļoti racionāli cilvēki, kuri bija ļoti piesardzīgi lai uzreiz visam noticētu. “Jēzus ciešanu izraisītais trieciens bija tik liels, ka mācekļi (vismaz daži no viņiem) uzreiz neticēja augšāmcelšanās vēstij. Evaņģēliji nebūt mums nerāda kopienu, kuru pārņēmusi mistiska sajūsma, bet gan nomāktus ("noskumuš[us]": Lk 24, 17) un izbijušos mācekļus. Tādēļ arī viņi neticēja svētajām sievietēm, kuras atgriezās no kapa, un viņiem "šie vārdi likās kā tukša pļāpāšana" ( Lk 24, 11). Lieldienu vakarā parādoties tiem vienpadsmit, Jēzus "norāja viņu neticīgumu un sirds ietiepību, ka viņi nebija ticējuši tiem, kuri redzēja Viņu augšāmcēlušos" ( Mk 16, 14).” (KBK 643)
Vēl bija izplatīts uzskats, ka Jēzus uzmodās no mirušajiem, līdzīgi kā Evaņģēlijā minētie Jaira meitiņa, Nainas jauneklis un Lāzars. Tomēr šie cilvēki, savas dzīves noslēgumā tāpat nomira. Savukārt Kristus augšāmcelšanās ir būtiski atšķirīga. Savā augšāmceltajā miesā Viņš no nāves stāvokļa pāriet jaunā dzīvē, kura ir ārpus laika un telpas. Jēzus pēc augšāmcelšanās vairs nemirst. Jēzus aiziet no šīs pasaules, aiz sevis atstājot varenu savas nāves un Augšāmcelšanās liecinieku pulku – Baznīcu.
Pēc Jēzus debeskāpšanas un Vasarsvētkiem, kad Baznīca atklājas redzamā veidā, tad pirmo kristiešu sludināšanas un dzīves centrā bija tieši šī svarīgā vēsts: Jēzus ir augšāmcēlies! Viņš ie dzīvs! Jēzus ir Kungs – adonai, Kyryos!
Apustulis Pāvils saka: „Jo vispirms es jums mācīju to, ko arī pats saņēmu, ka saskaņā ar Rakstiem Kristus ir miris par mūsu grēkiem, un ka Viņš ticis apbedīts, un ka Viņš saskaņā ar Rakstiem trešajā dienā augšāmcēlies, un ka Viņš parādījies Kēfam un pēc tam tiem vienpadsmit. Vēlāk Viņš parādījās vairāk kā pieci simti brāļiem kopā esot, no kuriem daudzi vēl dzīvo līdz šim, bet daži jau aizmiguši.” ( 1 Kor 15,3-6)
Šī vēstule radās 54-55.gadā pēc Kristus, Efezā, padsimt gadus pēc Pāvila konversijas, jeb pievēršanās kristietībai un 20 gadus pēc Jēzus nāves. Pāvils pats nebija šo notikumu aculiecinieks, tomēr viņš tālāknodod to, ko saņēma no agrīnās Baznīcas. Šis teksts atspoguļo ļoti agrīnu Tradīciju. Bībeles pētnieki uzskata, ka šis teksts nav paša Pāvila radīts, bet viņš savā tekstā ir ievietojis agrīnās Baznīcas liturģisko ticības apliecinājumu. Pāvils ievietoja šo tekstu vēstulē Korintiešiem, lai viņi labāk saprastu augšāmcelšanos, kas viņiem, kā grieķu filozofijas pārstāvjiem bija grūti pieņemama. Tiek uzskatīts, ka šis teksts tika lietots Jeruzalemē un to lietoja kristību kandidāti – katehumēni pirms kristības pieņemšanas. Svarīgi, ka šajā tekstā tiek lietots vārds Kristus, nevis Jēzus. Kristus (gr. Hrestos) nozīmēja svaidītais, tas bija mesiānisks tituls. Jēzus, kā Mesija, caur pashālajiem notikumiem realizēja Vecās Derības mesiāniskās ilgas. Tekstā ir minēti vēsturiski fakti:
a) Jēzus patiešām reāli nomira. Šo faktu apstiprina ne tikai bibliskie, bet arī ārpuskristīgie avoti. Svarīgi arī, ka tiek norādīts, ka Kristus nomira par mūsu grēkiem. Tas izriet no Dieva glābjošā plāna un tika jau Vecās Derības praviešu pravietots. Tā nav izdomāta interpretācija, bet izriet no Pestīšanas vēstures un Dieva glābjošā plāna.
b) Jēzus miesas apbedīšana. Mirušais Jēzus tika apglabāts.
c) Augšāmcēlies Jēzus parādās lielam mācekļu pulkam.
Otrajā šī teksta daļā mēs lasām šādus vārdus: „augšāmcēlās” un „parādījās”. Grieķu vārds „anastasia”, kas tiek lietots kā augšāmcēlies, tiek lietots tādā gramatiskā formā, kas nozīmē procesu, kas turpinās. Tas nozīmē, ka Jēzus ir augšāmcēlies un turpina dzīvot Savā Baznīcā un tās dzīvē, tomēr citādā veidā – jau kā Augšāmcēlies. Katrā Svētajā Misē mēs sakām: “Mēs vēstīsim par tavu nāvi, Kungs, un liecināsim par Tavu augšāmcelšanos, līdz pat Tavai atnākšanai!” Ļausim Dievam paaugstināt mūsu dzīves “palodas”, lai grēks vairs mūs nenospiestu, bet lai mēs visā savā dzīvē varētu saukt kopā ar daudzbalsīgo Baznīcas ticīgo kori visā pasaulē un visos laikos: “Jēzus ir dzīvs! Viņš ir Augšāmcelies! Alleluja!”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru